52015DC0120

1. Ievads

2000. gadā pieņemtās Ūdens pamatdirektīvas (ŪPD)[1] īstenošana balstās uz to, ka dalībvalstis pārredzamā un līdzdalīgā veidā pieņem virkni izmaksu ziņā efektīvu pasākumu. Dalībvalstīm ir jāizklāsta šie pasākumi (kas ir iekļauti to “pasākumu programmās” jeb PP) upju baseinu apsaimniekošanas plānos (UBAP), kurus atjaunina reizi sešos gados. 2012. gadā Komisija publicēja tolaik pieejamo UBAP novērtējumu[2].

Efektīva ūdens resursu apsaimniekošana, kādu pieprasa ŪPD, palīdz dalībvalstīm sagatavoties ekstremāliem laikapstākļiem, kuri klimata pārmaiņu rezultātā vērojami arvien biežāk un rada milzīgus zaudējumus[3]. Lai papildinātu ŪPD, 2007. gadā tika pieņemta Plūdu direktīva (PD), un tajā ir paredzēta prasība dalībvalstīm novērtēt un kartēt plūdu risku un draudus un pārvaldīt šo risku, ieviešot plūdu riska pārvaldības plānus (PRPP)[4].

Abu direktīvu īstenošanā ir pienācis izšķirīgs brīdis. Šajā paziņojumā ir izklāstīts novērtējums par līdz šim panākto, paturot prātā, ka abas direktīvas ir saistītas un ka to īstenošana būtu jākoordinē. Novērtējums balstās uz pirmajiem ziņojumiem par īpašām darbībām, kuras dalībvalstis veikušas, lai īstenotu upju baseinu apsaimniekošanas plānos izklāstītos pasākumus. Tas ir turpinājums Komisijas novērtējumam par upju baseinu apsaimniekošanas plāniem[5], kurš tika sagatavots 2012. gadā, un atbilst ŪPD 18. panta 4. punktā izvirzītajai prasībai 2015. gadā publicēt starpposma ziņojumu par dalībvalstu pasākumu programmu īstenošanu.

Šā dokumenta beigās sniegtie ieteikumi balstās uz Komisijas vērtējumu par dalībvalstu pasākumu programmām un par dalībvalstu sākotnējiem plūdu riska novērtējumiem. Minētie ieteikumi ir iekļauti šajā ziņojumā saistībā ar to, ka dalībvalstīm līdz 2015. gada beigām būtu jāpieņem otrie upju baseinu apsaimniekošanas plāni un pirmie plūdu riska pārvaldības plāni, par kuriem pašlaik norit sabiedriskā apspriešana.

Šim paziņojumam kā pavaddokumenti ir pievienoti septiņi Komisijas dienestu darba dokumenti. Divos no tiem ir iekļauts detalizētāks izvērtējums par Ūdens pamatdirektīvas un Plūdu direktīvas īstenošanā līdz šim paveikto[6]. Pārējie pieci dokumenti ir attiecīgi Beļģijas, Grieķijas, Spānijas, Portugāles un Horvātijas UBAP novērtējumi[7], kuri vēl nebija pieņemti 2012. gadā.

2. ES ūdens resursu politikas iespēju izmantošana

ŪPD un pārējās ar ūdens resursiem saistītās direktīvas[8] ir palīdzējušas uzlabot ūdens resursu aizsardzību Eiropas Savienībā. Kopumā Eiropas iedzīvotāji droši var dzert krāna ūdeni un izmantot tūkstošiem piekrastes, upju un ezeru peldvietu visā Eiropas Savienībā. Pilsētu, rūpniecības un lauksaimniecības radītais piesārņojums tiek reglamentēts.

2012. gadā īstenotā ES saldūdens resursu politikas “derīguma pārbaude”[9] apstiprināja, ka pašreizējais ūdens resursu politikas regulējums risina Eiropas saldūdens resursu problēmas. Tomēr, tā kā iepriekšējās desmitgadēs ūdens resursu stāvoklis ir allaž pasliktinājies un ūdens resursu apsaimniekošana veikta neefektīvi, joprojām ir daudz darāmā, lai ūdens kvalitāte visos ES ūdensobjektos būtu pietiekami laba: 2012. gadā Komisijas sagatavotajā “Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālajā plānā”[10] tika konstatēts, ka aptuveni pusē no ES virszemes ūdeņiem, visticamāk, nevarēs sasniegt labu ekoloģisko stāvokli 2015. gadā. Turklāt virszemes ūdeņu ķīmiskā stāvokļa monitorings bija tik nepilnīgs, ka 2012. gadā nebija zināms, kāds ir stāvoklis vairāk nekā 40 % ūdensobjektu, un nebija iespējams noteikt atsauces scenāriju. Aina ir labāka attiecībā uz gruntsūdeņiem, taču dažos baseinos joprojām ir nopietnas problēmas[11].

Kā norādīts Komisijas atbildē uz pirmo Eiropas pilsoņu iniciatīvu par cilvēka tiesībām uz ūdeni[12], Komisija stiprinās ūdens resursu regulējuma noteikumu izpildi, balstoties uz saistībām, kas izklāstītas Septītajā vides rīcības programmā un Ūdens resursu konceptuālajā plānā. Konceptuālajā plānā tika ierosināts plašs īstenošanas instrumentu klāsts, kas izmantots ŪPD kopējās īstenošanas stratēģijas 2013.–2015. gada darba programmā[13]. Turklāt kopš 2012. gada Komisija ir stiprinājusi dialogu ar dalībvalstīm un ir rīkojusi plašas divpusējās sanāksmes ar dalībvalstīm, lai apspriestu dalībvalstu UBAP novērtējumu un vienotos par konkrētām darbībām, kas ir veicamas, lai uzlabotu īstenošanu.

Kopējā īstenošanas stratēģija un divpusējie procesi ir palīdzējuši dalībvalstīm precizēt ŪPD prasības, radīt jaunus īstenošanas instrumentus un ierosināt iepriekšējā pieredzē balstītus risinājumus. Ja dalībvalstis veiksmīgi integrēs un īstenos šos instrumentus un risinājumus, 2015. gadā veicot UBAP atjaunināšanu, nebūs nepieciešamas tālākas noteikumu izpildes darbības[14]. Tomēr Komisija turpinās ierosināt pienākumu neizpildes procedūras prioritārajās jomās[15], kurās iepriekš minētie līdzekļi izrādīsies neefektīvi īstenošanas uzlabošanā.

ES ūdens resursu politika ir ļāvusi Eiropas Savienībai izveidot dinamisku ūdensapgādes nozari, kam ir vadošā loma pasaulē, jo tajā darbojas 9 000 MVU[16], un tā dod darbu gandrīz 500 000 cilvēku (pilnslodzes ekvivalentā)[17]. Tāpēc ES ūdens resursu politika ir kas vairāk nekā atbilde uz vides prasībām: tā ir viens no pamatnosacījumiem, lai stimulētu ES zaļo un zilo izaugsmi un lai ES kļūtu resursefektīvāka. Piemēram, ūdens resursu apsaimniekošanas tehnoloģijas ir ekoinovācijas centrālais elements, un Komisija 2012. gadā ir uzsākusi Eiropas inovācijas partnerību (EIP) ūdens resursu jomā[18], lai veicinātu tādu inovatīvu risinājumu izstrādi, kuri varētu sekmēt ilgtspējīgu ekonomikas atlabšanu, vienlaikus pielāgojoties klimata pārmaiņām.

3. Komisijas novērtējums par ŪPD pasākumu programmām (PP)

PP ietver obligātos pamatpasākumus, tostarp dažus tādus, ko veic saskaņā ar vairākām direktīvām, kuras bija pirms ŪPD, un tādus, kas saistīti ar ŪPD, piemēram, ūdens ieguves, novadīšanas, difūzā piesārņojuma vai ūdensobjektu fizisko izmaiņu kontrole. Turklāt dalībvalstīm ir pienākums veikt papildu pasākumus, ja tādi ir nepieciešami vides mērķu sasniegšanai.

1. attēls. Vienkāršots process, kā noteikt un mazināt plaisu starp status quo scenāriju un 2015. gadā sasniedzamo laba ūdens stāvokļa mērķi.

Komisijas novērtējums liecina, ka daudzas dalībvalstis ir ieplānojušas pasākumus, vadoties no tā, “kas jau pastāv/jau ir plānots” un kas ir “reāli sasniedzams”, neapsverot ūdensobjektu pašreizējo stāvokli un upju baseinu apsaimniekošanas plānos noteiktās slodzes, kuras liedz sasniegt “labu stāvokli”. Tā vietā, lai izstrādātu vispiemērotākos un izmaksu ziņā visefektīvākos pasākumus ūdensobjektu “labā stāvokļa” sasniegšanai, tādējādi mazinot pastāvošās izpildes atšķirības, daudzas dalībvalstis bieži vien tikai novērtēja, cik lielā mērā pašreizējie pasākumi palīdzēs sasniegt ŪPD noteiktos vides mērķus. Tas izraisa situāciju, ka izņēmumi tiek piemēroti pārāk plaši un bez pienācīga pamatojuma. Lielākajā daļā gadījumu, kad tiek piemēroti izņēmumi un “labā stāvokļa” sasniegšana tiek atlikta, nav skaidrs, vai tiek veikti kādi pasākumi, lai panāktu virzību uz direktīvā nosprausto mērķi.

ŪPD noteiktie vides mērķi ir skaitliski un ir saistīti ar skaidru izpildes grafiku. Ir skaidrs, ka pieeja, ko izvēlējušās daudzas dalībvalstis, proti, “virzīties pareizajā virzienā”, pamatojoties uz (lielākoties) status quo scenāriju, nav pietiekama, lai sasniegtu vides mērķus lielākajā daļā ūdensobjektu.

3.1.           Lauksaimniecības, rūpniecības un mājsaimniecību izraisīts ūdens piesārņojums

Lai samazinātu piesārņojumu, tādējādi sasniedzot ŪPD mērķus, ir nepieciešams vispirms panākt citu direktīvu un regulu pareizu īstenošanu. Tas ietver Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvu, Nitrātu direktīvu, Direktīvu par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu un Rūpniecisko emisiju direktīvu, kam ir svarīga nozīme punktveida un difūzo piesārņojuma avotu izraisīto problēmu risināšanā un kas tādēļ ir jāņem vērā upju baseinu apsaimniekošanas plānos un pasākumu programmās.

Runājot par lauksaimniecības nozari, jaunākajā ziņojumā par Nitrātu direktīvu[19] ir norādīts, ka vērojams neliels uzlabojums attiecībā uz nitrātu radīto gruntsūdeņu piesārņojumu, un vienlaikus uzsvērta nepieciešamība veikt turpmākas piesārņojuma samazināšanas un novēršanas darbības.  To apstiprina arī dalībvalstu iesniegto pasākumu programmu analīze. Neraugoties uz to, ka par 63 % upju baseinu apgabalu ir ziņots, ka ar Nitrātu direktīvas īstenošanu nav pietiekami, lai atrisinātu difūzā piesārņojuma problēmu tādā līmenī, lai panāktu ŪPD mērķu sasniegšanu, programmās nav tikuši iekļauti papildpasākumi, kas vajadzīgi atlikušo problēmu risināšanai. Difūzais piesārņojums būtiski skar[20] 90 % upju baseinu apgabalu, 50 % virszemes ūdeņu un 33 % gruntsūdeņu visā Eiropas Savienībā. Lauksaimniecības nozare ir galvenais difūzā piesārņojuma avots. Par spīti zināmiem panākumiem saistībā ar minerālmēslu patēriņa samazināšanos[21], pamatpasākumos, ko dalībvalstis ieviesušas lauksaimniecības radītā piesārņojuma noslodzes problēmas risināšanai, joprojām ir daudz nepilnību, tostarp trūkst fosfātu un nitrātu emisijas kontroles pasākumu ārpus jutīgajām zonām, kas noteiktas atbilstoši Nitrātu direktīvai. Papildpasākumi, par kuriem ziņots lauksaimniecības nozarē, lielākoties ir brīvprātīgi, tostarp konsultāciju shēmas un kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) agrovides pasākumi, tādi kā lauku saimniecību darbības dažādošana un bioloģiskā lauksaimniecība.

Attiecībā uz mājsaimniecībām Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvas īstenošana ir bijusi sarežģīta galvenokārt finansiālo un plānošanas aspektu dēļ, kuri ir neizbēgami saistīti ar lieliem infrastruktūras ieguldījumiem kanalizācijas sistēmās un attīrīšanas iekārtās. Īstenošana ir krietni pavirzījusies uz priekšu 15 valstu Eiropas Savienībā[22], un vairākas dalībvalstis ir tuvu pilnīgas atbilstības mērķim. Lielākajā daļā ES-13 valstu pašlaik tuvojas beigām pārejas periodi, par kuriem panāca vienošanos Pievienošanās līgumos, un tomēr vairums šo valstu joprojām ir tālu no pilnīgas atbilstības mērķa sasniegšanas, neraugoties uz nozīmīgo darbu, kas veikts pēdējos desmit gados. Galvenās problēmas, ar kurām saskaras ES-15 valstis, ir saistītas ar kanalizācijas savākšanas un attīrīšanas sistēmu apkopi un atjaunošanu, savukārt jaunākajām dalībvalstīm jāturpina darbs vajadzīgā infrastruktūras minimuma izveidē. Turklāt pilsētu teritorijās viens no galvenajiem piesārņojuma avotiem ir kanalizācijas pārplūšana[23], un šajā jomā turpmākajos gados nepieciešami lieli ieguldījumi visā ES. Lai palielinātu atbilstības rādītājus, dalībvalstis 2014. gadā tika aicinātas iesniegt īstenošanas programmas, tostarp infrastruktūrā veicamo ieguldījumu plānus. Komisija patlaban izskata šos dokumentus.

Rūpniecības radīts piesārņojums var būt īpaši liels konkrētos ūdensobjektos un konkrētu piesārņojošo vielu ziņā. Rūpniecisko emisiju direktīvā ir paredzēti daži galvenie šīs problēmas risināšanas veidi, proti, prasība rūpniecisko iekārtu ekspluatantiem izmantot “labākos pieejamos tehniskos paņēmienus”, lai nodrošinātu augstu vides aizsardzības līmeni kopumā (t. i., ūdens, gaisa un augsnes kvalitāti). Atbildīgās valsts iestādes nodrošina, ka rūpnieciskās emisijas atļaujās norādītās emisijas robežvērtības atbilst “labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem” un ka tajās ņemti vērā attiecīgie ar ūdens resursiem saistītie mērķi. Lai gan tas kaut kādā mērā darbojas, pasākumu programmās redzams, ka tas netiek veikts sistemātiski vai arī, ja tas tiek darīts, tad par to netiek ziņots[24].

Lielākā daļa dalībvalstu ir sākušas veidot prioritāro vielu emisiju uzskaiti, kā prasīts Vides kvalitātes standartu (VKS) direktīvā. Tās izmanto šo darbu un noslodzes un ietekmes analīzi, lai identificētu piesārņojuma avotus. Dalībvalstīs pastāv lielas atšķirības to ūdensobjektu proporcijā, kurus skar punktveida vai difūzais piesārņojums. Uzskaitē lielākā daļa dalībvalstu vēl skaitliski neizsaka difūzā piesārņojuma emisijas no dažādiem avotiem. Būtiski atšķiras arī to piesārņojošo vielu skaits, kuras dalībvalstis norādījušas kā valstij raksturīgu problēmu[25]. Tādējādi lielākā daļa pasākumu, ko dalībvalstis noteikušas saistībā ar ķīmisko piesārņojumu, ir pārāk vispārīgi, ar skaitļos nenorādītiem rezultātiem, nevis konkrēti par kādu vielu vai avotu.

3.2. Pārāk liela ūdens apjoma izmantošana: pārmērīga ieguve

Ūdens ieguve, pārsniedzot dabas resursu pašatjaunošanās spēju, ir galvenais ES virszemes un pazemes ūdensobjektu noslodzes faktors, it īpaši apūdeņošanas dēļ Vidusjūras un Melnās jūras reģiona valstīs, kā arī tāpēc, ka dažādās ES daļās vēršas plašumā urbanizācija un citi saimnieciskās darbības veidi. Pārmērīga ūdens ieguve būtiski skar 10 % virszemes ūdeņu un 20 % gruntsūdeņu. Attiecībā uz upju baseiniem, kuros jau pastāv pārmērīga ieguve un kuros novērojama intensīva ūdens resursu izmantošana, Ūdens pamatdirektīvā ir noteikta prasība ieviest pasākumus, kuri atjauno ieguves ilgtermiņa ilgtspēju, piemēram, pārskatīt atļaujas vai nodrošināt labāku noteikumu izpildi. Tomēr pirmās pasākumu programmas liecina, ka šī problēma nav risināta adekvāti, jo skartajos ūdensobjektos plaši izmantoti izņēmumi, bieži vien bez pienācīga pamatojuma.

Pirmie UBAP arī norāda, ka lielākā daļa dalībvalstu nav aplūkojušas dabas vajadzību pēc ūdens, bet šāda prasība ir paredzēta Ūdens pamatdirektīvā kā priekšnosacījums ŪPD vides mērķu sasniegšanai. Dalībvalstis nereti ņēma vērā tikai minimālās plūsmas, kas jāuztur vasaras periodos, neņemot vērā dažādus citus faktorus[26], kuri ir svarīgi ekosistēmu labklājībai un pilna potenciāla izpausmei. Tas nozīmē, ka īstenotie pasākumi negarantē “laba stāvokļa” sasniegšanu daudzos ūdensobjektos, kurus skar ievērojami ieguves apjomi vai plūsmas regulācija (piemēram, apūdeņošanas, hidroenerģijas, dzeramā ūdens apgādes un kuģošanas vajadzībām). Tomēr tajā pašā laikā dalībvalstis ir aktīvi atbalstījušas kopīgas izpratnes veidošanu par ekoloģiskajām plūsmām un to, kā tās labāk ņemt vērā ŪPD īstenošanā. Rezultātā ir tapis dokuments ar vadlīnijām, kuras dalībvalstīm būtu jāsāk īstenot 2015. gadā[27]. ŪPD kopējā īstenošanas stratēģija arī ir ļāvusi dalīties labā praksē attiecībā uz tādas ūdens bilances izmantošanu, kurā ietvertas vides vajadzības, lai nodrošinātu, ka ūdens resursu sadalījums ir ilgtspējīgs[28], un attiecībā uz attālās uzrādes tehnoloģijas izmantošanu inspekciju un nelegālās ieguves kontroles vajadzībām[29].

3.3. Ūdensobjektu plūsmas un fiziskās formas maiņa

Ūdensobjektu plūsmas un fiziskās formas (“hidromorfoloģijas”) izmaiņas ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas liedz sasniegt labu ūdens stāvokli, tomēr pirmajās pasākumu programmās ierosinātās darbības ir nepietiekamas, lai atrisinātu šo problēmu. Šīs izmaiņas galvenokārt izraisa augošā “pelēkā infrastruktūra”, piemēram, zemes nosusināšanas kanāli, dambji apūdeņošanas vai hidroenerģijas vajadzībām, slūžas kuģošanas atvieglošanai, plūdu aizsardzības aizsprosti vai dambji u. c. Gandrīz visos UBAP ir iekļauti daži šīs problēmas risināšanas pasākumi, taču nereti tie ir ļoti vispārīgi, nav sakārtoti prioritārā secībā, un tiem nav skaidras sasaistes ar pašreizējo noslodzi vai sagaidāmo ietekmi. Turklāt dažas dalībvalstis nav izstrādājušas ūdens stāvokļa novērtēšanas metodes, kurās ņem vērā hidromorfoloģiskās izmaiņas, un tas ierobežo šo valstu spēju efektīvi risināt šo jautājumu.

4. Saikne ar Plūdu direktīvu (PD)

Ir plaši atzīts, ka lielas Eiropas daļas biežāk saskarsies ar plūdiem klimata pārmaiņu rezultātā. 2007. gadā ar Plūdu direktīvu tika izveidota Eiropas mēroga sistēma, kas var palīdzēt dalībvalstīm noteikt un novērtēt plūdu risku un veikt attiecīgus pasākumus šajā jomā.

Kā tas ir raksturīgi riska pārvaldībā, PD tiek īstenota saskaņā ar iteratīvu ciklu. Katra sešu gadu cikla beigās tiek sagatavoti plūdu riska pārvaldības plāni (PRPP). Pirmie plāni tiks iesniegti līdz 2015. gada beigām, un tiem būtu jābūt saskaņotiem ar UBAP[30], kuri izstrādāti atbilstoši ŪPD, lai izmantotu abu instrumentu sinerģiju. Dabīgās ūdensaiztures pasākumi[31] ir tie, kas var vienlīdz palīdzēt sasniegt gan Ūdens pamatdirektīvā, gan Plūdu direktīvā izvirzītos mērķus, stiprinot uz saglabājot ūdens nesējslāņu, augšņu un ekosistēmu dabīgo aiztures un uzkrāšanas spēju. Tādi pasākumi kā palieņu savienošana ar upi, upes  gultnes atjaunošana un mitrāju atjaunošana var samazināt vai aizkavēt plūdu straujo rašanos lejasposmā, vienlaikus uzlabojot ūdens kvalitāti un pieejamību, saglabājot biotopus un palielinot noturību pret klimata pārmaiņām.

Pirmie soļi ar Plūdu direktīvu iedibinātajā riska pārvaldības procesā bija provizorisko plūdu riska novērtējumu sagatavošana līdz 2011. gada beigām un to apgabalu noteikšana, kuri pakļauti potenciāli lielam plūdu riskam, un tas ļāva dalībvalstīm koncentrēt īstenošanu uz apgabaliem ar nozīmīgu plūdu risku. Provizoriskie novērtējumi lielā mērā balstījās uz informāciju par iepriekšējiem nozīmīgajiem plūdiem un uz prognozēm par potenciāli nozīmīgiem plūdiem nākotnē.

Lielākā daļa dalībvalstu ir izstrādājušas jaunus provizoriskos plūdu riska novērtējumus, bet citas ir izmantojušas līdzšinējos novērtējumus vai jauno un līdzšinējo novērtējumu apvienojumu. Eiropas Savienībā visbiežāk ziņotais plūdu iemesls ir upju pārplūšana, tad seko lietusgāžu un jūras ūdens izraisītie plūdi. Visbiežāk tiek ziņots par saimnieciskajām sekām, tad par sekām cilvēka veselībai[32]. Nozīmīgo plūdu definēšanas kritēriji un ietekmes skaitliskās novērtēšanas metodes ir atšķirīgas; dažos gadījumos tas nav pietiekami sīki aprakstīts.

Tikai viena trešdaļa dalībvalstu plūdu riska novērtējumos nepārprotami ņēma vērā ilgtermiņa izmaiņas (klimata pārmaiņas un sociālekonomiskās izmaiņas). Tas ir pārsteidzoši, jo plūdu izraisītie zaudējumi Eiropā pēdējās desmitgadēs ir būtiski auguši, kam par iemeslu galvenokārt ir sociālekonomiskie faktori, tādi kā pārticības pieaugums teritorijās, kas vairāk pakļautas plūdu riskam, un arī klimata pārmaiņas.

Otrais solis PD riska pārvaldības procesā bija plūdu draudu karšu un plūdu riska karšu izveide tajos apgabalos, kas līdz 2013. gada beigām bija noteikti kā apgabali ar potenciāli nozīmīgu plūdu risku. Komisija pašlaik izvērtē dalībvalstu ziņoto informāciju[33].

Par spīti iepriekšminētajām nepilnībām visas dalībvalstis pirmo reizi vienlaicīgi un saskaņā ar vienu sistēmu īsteno pasākumus plūdu riska izraisīta sociālā, ekonomiskā un vidiskā kaitējuma novēršanai vai samazināšanai. Turklāt PD ir kalpojusi par labu stimulu dalībvalstīm papildus aizsardzībai koncentrēties uz profilaksi un informētības palielināšanu[34]. Plūdu draudu kartēm un plūdu riska kartēm tagad būtu jāpalīdz lēmumu pieņēmējiem un iestādēm izstrādāt tādus plūdu riska samazināšanas pasākumus, kuri gan no ūdens resursu, gan no sabiedrības viedokļa iedarbīgā un ilgtspējīgā veidā mazinātu plūdu risku.

5. Kā to panākt: ieguldījumu iespējas un ūdens tarifi neefektīvas rīcības mazināšanai

Ir atzīts, ka nepieciešams labāk īstenot ūdens resursu politiku un arvien vairāk integrēt šīs politikas mērķus citās politikas jomās, tostarp ar finansēšanu saistītajā politikā, tādā kā KLP un Eiropas strukturālie un investīciju fondi. 2007.–2013. finansēšanās perioda rezultāti parāda, ka dalībvalstis nav pilnā mērā izmantojušas ES finansēšanas iespējas ŪPD izvirzīto mērķu atbalstam[35], lai gan ir arī daži labi piemēri[36]. Tā bijušās Lauku attīstības regulas[37] 38. pants, uz kuru varēja pamatoties, lai finansētu no ŪPD izrietošos pasākumus, gandrīz nemaz nav izmantots[38]. Dažos gadījumos līdzekļi, kas bija pieejami komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu celtniecībai, nav apgūti vai arī to piešķiršana ir aizkavējusies, daļēji pienācīgas plānošanas trūkuma dēļ. Komisija 2014. gadā aicināja dalībvalstis iesniegt īstenošanas programmas, tostarp detalizētu ieguldījumu plānu, saskaņā ar Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvas 17. pantu un cieši sekos līdzi šo programmu izpildei. Kopumā var konstatēt, ka pasākumu programmās ne vienmēr izmantota iespēja saņemt ES finansējumu UBAP mērķu atbalstam.

Pasākumu programmas arī apstiprina, ka ne visās dalībvalstīs un ne visās ar ūdens lietošanu saistītajās nozarēs tiek stimulēta ūdens efektīva izmantošana un pārredzami ūdens tarifi, un daļēji tas skaidrojams ar ūdensskaitītāju trūkumu. Lai ieviestu taupību stimulējošus tarifus, norēķiniem par ūdens patēriņu būtu bez izņēmuma jābalstās uz faktisko izlietoto apjomu.  Tas nozīmē, ka nepieciešams plaši ieviest ūdensskaitītājus, it īpaši lauksaimniecībā, tajos baseinos, kur galvenais ūdens lietošanas veids ir apūdeņošana. Lai gan dažas dalībvalstis ir panākušas ievērojamu progresu ūdens tarifu politikas pielāgošanā ŪPD prasībām, uz vides aizsardzības un resursu izmaksu atgūšanu vērsto pasākumu nav daudz. Tas, ka netiek atgūtas izmaksas, tostarp vidiskās, resursu un infrastruktūras izmaksas, arvien pasliktina nākamo paaudžu stāvokli, kam būs par to jāmaksā lielāka cena tajās teritorijās, kur valda skaudrs ūdens trūkums un kur ūdensapgādes infrastruktūra ir sliktā stāvoklī.

Lai veicinātu ūdens tarifu politikas pareizu īstenošanu, ar Kopīgo noteikumu regulu[39] tika noteikti lauku attīstības un kohēzijas politikas fondu finansējuma saņemšanas priekšnosacījumi. Šajā kontekstā Komisija veic dalībvalstu ūdens tarifu un izmaksu atgūšanas politikas novērtēšanu un pieprasa sagatavot rīcības plānus gadījumos, kuros konstatētas nepilnības. Kā atzīts ES Tiesas nesenajā spriedumā[40], izmaksu atgūšana — ar tarifiem vai citiem līdzekļiem — potenciāli attiecas uz plašu ar ūdeni saistītu pakalpojumu klāstu, kam ir ietekme uz pašu ūdeni. Ja dalībvalsts izvēlas nepiemērot izmaksu atgūšanas principu kādam ūdens lietošanas veidam, tai skaidri jāpaskaidro, kādus citus pasākumus tā ir ieviesusi, lai nodrošinātu ŪPD mērķu sasniegšanu.

6. Secinājumi un ieteikumi

Turpmāk minētie secinājumi un ieteikumi norāda, kā pasākumu programmās ir iespējams:

saskaņot vidiskos un ekonomiskos mērķus, izvēloties pasākumus, kas nodrošina tīru ūdeni pietiekamā daudzumā dabai, cilvēkiem un uzņēmumiem; nodrošināt ES lauksaimniecības un akvakultūras ilgtermiņa ilgtspēju un ekonomisko dzīvotspēju; atbalstīt enerģijas ražošanu, ilgtspējīgu transporta un tūrisma attīstību, tādējādi veicinot īsteni zaļu ES ekonomikas izaugsmi.

Nepieciešamība pēc stabila pasākumu programmas pamata

Dalībvalstīm jāpilnveido centieni pasākumu programmu pamatā izmantot drošus novērtējumus par ūdens ekosistēmas noslodzi un ietekmi uz to un ticamus ūdens stāvokļa novērtējumus. Pretējā gadījumā, ja noslodzes pamatnovērtējums ir ar nepilnībām, arī UBAP būs balstīts uz nepareiziem datiem, un pastāv risks, ka dalībvalsts neizpildīs savu darbu tur, kur tas visvairāk nepieciešams, vai neizdarīs to izmaksu ziņā efektīvi.

Monitorings būtu jāsaglabā un/vai jāuzlabo. Konkrētāk, ir jāuzlabo ūdens stāvokļa monitorings virszemes ūdeņiem, jo īpaši attiecībā uz prioritārajām vielām. Vairākās dalībvalstīs steidzami jārisina pašreizējie ūdens ekoloģiskā stāvokļa novērtēšanas metožu trūkumi. Īpaši svarīgi ir izstrādāt metodes, kurās tiktu ņemtas vērā ūdensobjektu hidroloģiskās un fiziskās izmaiņas, un dažas dalībvalstis to jau ir izdarījušas. Rezultātā iegūtajai plašākajai zināšanu bāzei būtu jānodrošina pasākumu labāka orientācija uz ŪPD mērķu sasniegšanu.

Atšķirību analīze: kas jādara, lai sasniegtu mērķus?

Lai pareizi veidotu pasākumu programmas, dalībvalstīm ir jāidentificē, kurš ir izmaksu ziņā visefektīvākais pasākumu apvienojums, kas palīdzētu novērst atšķirības starp ūdens pašreizējo stāvokli un “labu stāvokli”. Šāda atšķirību analīze ir nepieciešama, lai saprastu, kas ir jādara, lai sasniegtu mērķus, cik daudz laika tas prasīs, cik daudz izmaksās un kurš šīs izmaksas segs. Turklāt pareizi pamatot izņēmumus tehniskas neiespējamības vai nesamērīgu izmaksu dēļ ir iespējams tikai tad, ja par pamatu izmantota šāda analīze. Bez tam, pat ja izņēmumi ir pamatoti, dalībvalstīm ir jānodrošina tas, lai ar pasākumiem varētu iespējami vairāk pietuvoties mērķim.

Ūdens lietošanas pielāgošana ŪPD vidiskajiem mērķiem un izmaiņu īstenošanas nodrošināšana

Pašreizējās atļaujas, piemēram, ūdens ieguves atļaujas (tostarp tiesības uz  ūdeni), novadīšanas atļaujas, hidroenerģijas u. c. atļaujas ir jāpārskata un vajadzības gadījumā jāatjaunina, lai tās būtu atbilstīgas ŪPD mērķiem. Dažas dalībvalstis jau to dara, un tas būtu jādara arī pārējām dalībvalstīm.

Pēc atļauju pārskatīšanas dalībvalstīm jānodrošina šo atļauju noteikumu ievērošana. To var panākt arī ar inspekcijām, ko veic, pamatojoties uz neatbilstības riska analīzes metodi, un kas nodrošina adekvātu noteikumu izpildes kontroles kapacitāti.

Piesārņojuma novēršana

Dalībvalstīm jāstiprina pamatpasākumi lauksaimniecības izraisītā difūzā piesārņojuma mazināšanai. Lai gan joprojām ir daudz darāmā, lai panāktu “labu stāvokli”, un pirms ŪPD uzsāktie pasākumi daudzos upju baseinu apgabalos nav pietiekami, daudzas dalībvalstis galvenokārt izmanto brīvprātīgi īstenojamos pasākumus. Šādi pasākumi var daļēji samazināt pastāvošās atšķirības, tomēr būtisku uzlabojumu var panākt tikai ar obligātiem pamatpasākumiem.

Dalībvalstīm ir jāvērš sava rīcība uz piesārņojuma avotiem, pilnībā īstenojot ŪPD pasākumus un ar ūdens resursiem saistītos tiesību aktus, jo īpaši Nitrātu direktīvu, Rūpniecisko emisiju direktīvu un Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvu. Tam būtu dodama priekšroka salīdzinājumā ar attīrīšanu pirms novadīšanas vai padeves, jo, piemēram, tā var nodrošināt augstas kvalitātes dzeramo ūdeni, vienlaikus izvairoties no augstām attīrīšanas izmaksām un aizsargājot vidi. Dalībvalstis tiek aicinātas arī turpmāk paplašināt aizsardzības zonu izveidi, lai aizsargātu teritorijas, kuras izmanto dzeramā ūdens ieguvei, jo īpaši attiecībā uz virszemes ūdensobjektiem. Turklāt tām ir jānodrošina, ka to pasākumi ir vērsti uz piesārņojuma avotiem un ķīmiskām vielām, kas liedz ūdensobjektos sasniegt “labu stāvokli”.

Kvantitatīvo jautājumu risināšana un saikne ar kvalitāti

Komisijas veiktais pasākumu programmu novērtējums liecina, ka, novērtējot noslodzi uz ūdens ekosistēmām, nepieciešams labāk izmantot saikni starp kvalitāti un kvantitāti un ieviest pasākumus, kuri vērsti uz ūdens ieguvi un uz plūsmas regulāciju.

Klimata pārmaiņu ietekmē ūdens trūkums un sausums kļūst par arvien lielāku problēmu daudzviet Eiropā, vismaz sezonāli. Ūdens daudzuma problēmas skar arvien vairāk upju baseinu apgabalu visā Eiropas Savienībā, un dalībvalstīm jāveic profilakses pasākumi, lai novērstu situāciju, kurā ūdens ieguves apjomi nav ilgtspējīgi. Vietās, kurās ūdens ieguves apjomi jau ir pārmērīgi, dalībvalstīm jāveic atbilstīgi pasākumi, lai atgrieztos pie ilgtspējīgiem ūdens lietošanas apjomiem. Tas ir īpaši svarīgi gruntsūdeņiem, sevišķi gadījumos, kad tie ir saistīti ar nozīmīgām no ūdens atkarīgām ekosistēmām, bieži vien aizsargātajās teritorijās, tādās kā mitrāji. Visi izņēmumi upju baseinu apsaimniekošanas plānos pienācīgi jāpamato, pamatojoties uz Ūdens pamatdirektīvā izklāstītajiem nosacījumiem.

Ar ūdensobjektu plūsmu un fiziskām izmaiņām saistīto problēmu risināšana

Lai gan vienu trešdaļu ES ūdensobjektu būtiski skar plūsmas regulācija (hidroloģiskās izmaiņas) un fiziskās (morfoloģiskās) izmaiņas, daudzu dalībvalstu pasākumu programmās nav skaidri izklāstīts to pasākumu kopums, kas risinātu šo situāciju.

Dalībvalstīm būtu jāpiemēro ekoloģiskā plūsma saskaņā ar nesen pieņemtajām KĪS vadlīnijām un jāīsteno pasākumi, kas nosargās un/vai atjaunos šo plūsmu gan pašreizējos, gan jaunos lietojumos. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir jāizstrādā monitoringa un novērtēšanas metodes tādu situāciju noteikšanai, kurās hidroloģiskās izmaiņas var liegt sasniegt labu ekoloģisko stāvokli. Tomēr jau tagad ar pieejamiem instrumentiem un pasākumiem ir iespējams noteikt visnozīmīgākās izmaiņas un risināt situāciju, un nākamajās pasākumu programmās prioritāte jāpiešķir ieguves un plūsmas regulācijas ietekmes mazināšanai.

Daudzos ūdensobjektos fiziskās izmaiņas ir saistītas ar plūsmas izmaiņām, tāpēc, lai sasniegtu ŪPD mērķus, ar ekoloģiskās plūsmas nodrošināšanu var nepietikt un var būt jāveic arī citi atjaunošanas pasākumi.

Ekonomisko instrumentu un stimulu vieda izmantošana

Dalībvalstīm ir jāievieš korekcijas attiecībā uz ūdensapgādes pakalpojumu neadekvāto cenu, it īpaši lauksaimniecības nozarē, bet ne tikai tajā. Tas joprojām rada ļoti nopietnu kaitējumu gan no vides, gan no ekonomikas viedokļa, piemēram, to, ka ierobežotie ūdens resursi tiek izlietoti neefektīvā veidā vai ka tie tiek piesārņoti un rezultātā nepieciešama dārga attīrīšana. Tas samazina resursu pieejamību virknei saimnieciskās darbības veidu, tādējādi graujot vairāku ES reģionu nākotnes izaugsmes iespējas. Īstenojot adekvātu UPD atbilstīgu tarifu politiku, kuras pamatā būtu ūdens patēriņa uzskaite un izmaksu atgūšanas princips, ūdens tiktu lietots efektīvākā veidā un samazinātos nevajadzīgais patēriņš, tiktu dota priekšroka tādu kultūraugu vai lauksaimniecības sistēmu izvēlei, kas samazina ražošanas izmaksas un uzlabo saimniecību ekonomisko bilanci, kā arī tiktu iegūti līdzekļi infrastruktūras ieguldījumu ilgtermiņa ilgtspējības nodrošināšanai un noplūžu izraisīto zudumu problēmas risināšanai[41].

Īstenošanas koordinācija, lai vairotu ieguvumus

Lai pasākumu programmas būtu veiksmīgas, ir nepieciešama sadarbība vairākos līmeņos, un tai ir jābalstās uz pašreizējām struktūrām, kuras ir pierādījušas savu efektivitāti. Tas vispirms attiecas uz upju baseinu apgabaliem, kuros administratīvām vai valstu robežām nevajadzētu būt šķērslim izvēlēties izmaksu ziņā visefektīvākos pasākumus. Tas attiecas arī uz dažādu vides tiesību aktu īstenotājiem, jo, piemēram, ŪPD pasākumu programmas ir svarīgas, lai sasniegtu dažus Plūdu direktīvas, Jūras stratēģijas pamatdirektīvas vai ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas un Dzīvotņu direktīvas mērķus.

Saskaņotie grafiki, lai izstrādātu apsaimniekošanas plānus saskaņā ar ŪPD un PD, ir lieliska iespēja izmantot pieejamo informāciju par stāvokli un noslodzi un izstrādāt pasākumu programmas, kas palīdz sasniegt “labu stāvokli” un vienlaikus samazina plūdu risku. Šī sinerģija ir jāizmanto pilnībā.

Izvēloties riska pārvaldības pasākumus saskaņā ar Plūdu direktīvu, dalībvalstīm jāapsver plašs ilgtermiņa ieguvumu klāsts, ko sniedz dabīgās ūdensaiztures pasākumi. Šie pasākumi ir jāņem vērā, novērtējot ŪPD 4. panta 7. punktā prasītās no vides viedokļa labākās iespējas projektiem, kuri fiziski maina ūdensobjektus.

Plūdu direktīvas īstenošana līdz šim uzrāda cerīgas progresa pazīmes. Ņemot vērā direktīvas sistēmisko pieeju, tās panākumi būs atkarīgi no dalībvalstu ieceru vērienīguma un 2015. gada plānu pareizas īstenošanas izmērāmā veidā[42]. Ir jāuzlabo metodes, kas tiek izmantotas potenciāli nozīmīgu nākotnes plūdu noteikšanai un potenciālas nākotnes ietekmes apjoma noteikšanai. Klimata un sociālekonomiskās pārmaiņas (piemēram, apbūvēto teritoriju izplešanās un ar to saistītais augsnes noklājums) plašāk jāņem vērā, jo tie ir svarīgi plūdu riska pārvaldības elementi.

Otrais UBAP cikls ļauj īstenot sinerģiju ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvā paredzētās pirmās pasākumu programmas izstrādi. Šī direktīva un ŪPD ir savstarpēji papildinošas, un tās ir jāīsteno kopā.

Ieguldījumu iespēju izmantošana

Dalībvalstīm būtu jāizmanto daudzās ES iespējas finansiāli atbalstīt pasākumu programmu īstenošanu. Šīs iespējas ietver maksājumus par klimatam un videi labvēlīgas lauksaimniecības prakses izmantošanu lauku attīstības programmu ietvaros, finansējumu no kohēzijas politikas fondiem atbilstoši mērķiem, kas ir saistīti ar ūdeni un pielāgošanos klimata pārmaiņām, LIFE integrētos projektus, programmas “Apvārsnis 2020” atbalstu inovācijām ūdens resursu jomā, kā arī inovatīvu dabā balstītu risinājumu izmantošanai tādu sociālo problēmu risināšanai, kas ir saistītas ar ūdeni un plūdu riska pārvaldību. Komisija ir plaši komentējusi partnerattiecību nolīgumus, lauku attīstības un darbības programmas, ko dalībvalstis ierosinājušas, lai palielinātu savu ieguldījumu ŪPD mērķu sasniegšanā, un arī saistītos ieguvumus videi, tomēr līdzekļu izmantošana ir katras dalībvalsts un katra reģiona ziņā.

Līdzīgā kārtā dalībvalstīm ir jāizmanto inovācijas, kas ir izstrādātas Eiropas inovāciju partnerībās ūdens resursu un lauksaimniecības ražīguma un ilgtspējas jomā, un jāsasaista tās ar ŪPD īstenošanu.

Visbeidzot, dalībvalstis varētu izmantot arī Komisijas ierosinātā ES Investīciju plāna[43] iespējas, it īpaši ūdens infrastruktūras attīstības atbalstam.

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, OV L 327, 22.12.2000.

[2] Sk. http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:52012DC0670.

[3] Neveicot pielāgošanās pasākumus (t.i., pieņemot, ka tiks īstenota pašreizējā aizsardzība pret upju plūdiem, kura balstās uz aprēķinu, ka plūdi notiek reizi 100 gados), sagaidāms, ka ES zaudējumi, kurus izraisīs klimata pārmaiņas un sociālekonomiskās pārmaiņas, līdz 2020. gadam pieaugs no EUR 6,9 miljardiem gadā līdz EUR 20,4 miljardiem gadā, līdz 2050. gadam pieaugs līdz EUR 45,9 miljardiem gadā un līdz 2080. gadam pieaugs līdz EUR 97,9 miljardiem gadā. Sk. Rojas et al. (2013) Climate change and river floods in the European Union: Socio-economic consequences and the costs and benefits of adaptation, Global Environmental Change 23, 1737.–1751., pieejams šādā adresē: http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0959378013001416#.

[4] Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīva 2007/60/EK par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību, OV L 288, 6.11.2007.

[5] Sk. http://ec.europa.eu/environment/water/water-framework/impl_reports.htm#third.

[6] Ziņojums par paveikto Ūdens pamatdirektīvas pasākumu programmas īstenošanā; Ziņojums par paveikto Plūdu direktīvas īstenošanā.

[7] Ziņojums par Ūdens pamatdirektīvas upju baseinu apsaimniekošanas plānu īstenošanu.

[8] Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/118/EK par gruntsūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu un pasliktināšanos, OV L 372, 27.12.2006.; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/105/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, OV L 348, 24.12.2008; Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīva 91/676/EEK, kas attiecas uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu ar nitrātiem, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes avoti, OV L 375, 31.12.1991.; Padomes 1991. gada 21. maija Direktīva 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu, OV L 135, 30.5.1991.; Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīva 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole), OV L 334, 17.12.2010.; Padomes 1998. gada 3. novembra Direktīva 98/83/EK par dzeramā ūdens kvalitāti, OV L 330, 5.12.1998.; Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. februāra Direktīva 2006/7/EK par peldvietu ūdens kvalitātes pārvaldību, OV L 64, 4.3.2006.; Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva), OV L 164, 25.6.2008.; Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīva 2009/128/EK, ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai, OV L 309, 24.11.2009.

[9] SWD(2012) 393 final.

[10] COM(2012) 673 final.

[11] Ņemot vērā Eiropas upju baseinu atšķirīgo stāvokli, ES vidējais rādītājs (sagaidāms, ka 2015. gadā apmēram 90 % ūdensobjektu sasniegs labu gruntsūdens kvantitatīvo stāvokli un 77 % — labu gruntsūdens ķīmisko stāvokli) slēpj sevī nopietnas reģionālas problēmas. Turklāt skaitļi ir jāinterpretē piesardzīgi, jo dažu dalībvalstu izmantotajās gruntsūdeņu stāvokļa novērtēšanas metodēs ir lieli trūkumi un nepilnības.

[12] COM(2014) 177 final.

[13] Kopējā īstenošanas stratēģija (KĪS) ir sadarbībā balstīts, atklāts process, kurā iesaistītas Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas. Tā tika uzsākta 2001. gadā, un tās mērķis ir sekmēt ŪPD īstenošanu.

[14] Pielikumā ziņojumam par paveikto Ūdens pamatdirektīvas pasākumu programmu īstenošanā ir ietverti ieteikumi par dalībvalstu veicamām darbībām. Minētie ieteikumi atspoguļo Komisijas novērtējumu un divpusējā procesa rezultātus.

[15] To vidū ir UBAP pieņemšanas termiņu izpildes panākšana, monitorings un novērtēšana, lauksaimniecības radītais difūzais piesārņojums, infrastruktūra, kas neatbilst ŪPD prasībām, u. c., koordinācija ar Nitrātu un Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvām.

[16] COM(2012) 216 final.

[17] “Potential for stimulating sustainable growth in the water industry sector in the EU and the marine sector — input to the European Semester”, galīgais ziņojums par ūdensapgādes nozari, Acteon — paredzēts publicēt.

[18] http://ec.europa.eu/environment/water/innovationpartnership/about_en.htm.

[19] COM(2013)683 final.

[20] Ūdensobjektā, kam ir nozīmīga noslodze, ar pašreizējiem pasākumiem, visticamāk, neizdosies panākt “labu stāvokli”.

[21]http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Agri-environmental_indicator_-_mineral_fertiliser_consumption.

[22] Dalībvalstis, kuras Eiropas Savienībai pievienojās pirms 2004. gada 1. maija. ES-13 ir valstis, kas pievienojās pēc minētā datuma.

[23] Gan lietusūdens kanalizācijas, gan kombinētās kanalizācijas (sadzīves notekūdeņi + lietusūdens) pārplūšana.

[24] Rūpniecisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu modernizācijas vai uzlabošanas pasākumi tiek norādīti kā galvenais pasākumu veids tikai 29 upju baseinu apgabalos astoņās dalībvalstīs.

[25] Dalībvalstis nosaka robežvērtības attiecībā uz upes baseina konkrētajām piesārņojošajām vielām virszemes un pazemes ūdeņos.

[26] Piemēram, plūdu stiprums, biežums, ilgums, laiks un ūdens līmeņa maiņas ātrums.

[27] Sk. KĪS vadlīniju dokumentu par ekoloģiskajam plūsmām ŪPD īstenošanā, kas pieejams šādā adresē: https://circabc.europa.eu/w/browse/a3c92123-1013-47ff-b832-16e1caaafc9a.

[28] Sagaidāms, ka KĪS vadlīniju dokuments par ūdens bilanci tiks publiskots 2015. gada pavasarī.

[29] Sk. pētījumu par Zemes novērošanas paņēmienu izmantošanu neatļautas ūdens ieguves konstatēšanas vajadzībām; pieejams šādā adresē: https://circabc.europa.eu/w/browse/fe1bf504-5dc4-4e12-a466-37c3a8c3eab4.

[30] Sk. KĪS darba dokumentu Links between the Floods Directive (FD 2007/60/EC) and Water Framework Directive (WFD 2000/60/EC) (“Saikne starp Plūdu dierktīvu (PD, 2007/60EK) un Ūdens pamatdirektīvu (ŪPD, 2000/60/EK)”), kas pieejams šādā adresē: https://circabc.europa.eu/w/browse/b91b99c7-835f-48fe-b0f5-57740b973d4c.

[31] Sk. KĪS politikas dokumentu par dabīgās ūdensaiztures pasākumiem, kas pieejams šeit: https://circabc.europa.eu/w/browse/2457165b-3f12-4935-819a-c40324d22ad3.

[32] No dalībvalstu paziņotajiem vairāk nekā 8 000 potenciāli augsta plūdu riska apgabalu aptuveni 9 no 10 ir saistīti ar upes izraisītu plūdu risku, un lielākā daļa galvenokārt ziņo par potenciāli negatīvām sekām tautsaimniecībai.

[33] 2015. gada februārī 3 dalībvalstis vēl nav paziņojušas par plūdu draudu un plūdu riska kartēm.

[34] Riska pārvaldības joma ir jauna attiecināmā joma 2014.–2020. gada kohēzijas politikas ietvaros, tāpēc projekti, kuru uzmanības centrā ir ar laikapstākļiem saistītu risku un dabas katastrofu novēršana un pārvaldība, var saņemt līdzfinansējumu.

[35] Sk. Revīzijas palātas īpašo ziņojumu 04/2014 “ES ūdens resursu politikas mērķu integrēšana kopējā lauksaimniecības politikā bijusi tikai daļēji sekmīga”, pieejams šeit: http://www.eca.europa.eu/Lists/ECADocuments/SR14_04/SR14_04_LV.pdf.

[36] Piemēram, neienesīgās investīcijas (bijušais 41. pants Lauku attīstības regulā Nr. 1698/2005) uzlaboja ūdensteču krastu stāvokli, piemēram, Flandrijā, un atjaunoja mitrājus, piemēram, Dānijā.

[37] Padomes 2005. gada 20. septembra Regula (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), OV L 277, 21.10.2005.

[38] 2007.–2013. gada plānošanas periodā ar ūdens resursiem saistītie pasākumi saskaņā ar Lauku attīstības regulas Nr. 1698/2005 38. pantu tika iedzīvināti 2010. gadā, kad kļuva pieejamas pasākumu programmas atbilstoši ŪPD. Attiecībā uz pasākumiem saskaņā ar 30. pantu Lauku attīstības regulā Nr. 1305/2013 — lauku attīstības programmas 2014.–2020. gada periodam lielākoties vēl nav apstiprinātas un vēl nav skaidrs, vai ar ūdens resursiem saistītie pasākumi tajās tiks iekļauti.

[39] Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006.

[40] 2014. gada 11. septembra spriedums lietā C-525/12 Komisija/Vācija.

[41] Sk. Dokumentu par labu praksi noplūžu mazināšanā https://circabc.europa.eu/w/browse/bb786001-ed42-416d-836e-4835481ba508.

[42] Panākumu novērtēšanai ir svarīgi izstrādāt katastrofu radīto zaudējumu datu uzskaites vadlīnijas ES dalībvalstīs: http://drr.jrc.ec.europa.eu/LossDataWorkshopOctober2014.

[43] http://ec.europa.eu/priorities/jobs-growth-investment/plan/index_en.htm.