This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52015DC0120
COMMUNICATION FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT AND THE COUNCIL The Water Framework Directive and the Floods Directive: Actions towards the 'good status' of EU water and to reduce flood risks
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Ūdens pamatdirektīva un Plūdu direktīva: veicamās darbības ES ūdens “laba stāvokļaˮ panākšanai un plūdu riska mazināšanai
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Ūdens pamatdirektīva un Plūdu direktīva: veicamās darbības ES ūdens “laba stāvokļaˮ panākšanai un plūdu riska mazināšanai
COM/2015/120 final
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Ūdens pamatdirektīva un Plūdu direktīva: veicamās darbības ES ūdens “laba stāvokļaˮ panākšanai un plūdu riska mazināšanai /* COM/2015/0120 final */
1.
Ievads 2000. gadā
pieņemtās Ūdens pamatdirektīvas (ŪPD)[1] īstenošana balstās uz to, ka
dalībvalstis pārredzamā un līdzdalīgā veidā
pieņem virkni izmaksu ziņā efektīvu pasākumu.
Dalībvalstīm ir jāizklāsta šie pasākumi (kas ir
iekļauti to “pasākumu programmās” jeb PP) upju baseinu
apsaimniekošanas plānos (UBAP), kurus atjaunina reizi sešos gados.
2012. gadā Komisija publicēja tolaik pieejamo UBAP
novērtējumu[2]. Efektīva ūdens
resursu apsaimniekošana, kādu pieprasa ŪPD, palīdz
dalībvalstīm sagatavoties ekstremāliem laikapstākļiem,
kuri klimata pārmaiņu rezultātā vērojami arvien
biežāk un rada milzīgus zaudējumus[3]. Lai papildinātu ŪPD,
2007. gadā tika pieņemta Plūdu direktīva (PD), un
tajā ir paredzēta prasība dalībvalstīm
novērtēt un kartēt plūdu risku un draudus un
pārvaldīt šo risku, ieviešot plūdu riska pārvaldības
plānus (PRPP)[4]. Abu direktīvu
īstenošanā ir pienācis izšķirīgs brīdis.
Šajā paziņojumā ir izklāstīts novērtējums
par līdz šim panākto, paturot prātā, ka abas
direktīvas ir saistītas un ka to īstenošana būtu
jākoordinē. Novērtējums balstās uz pirmajiem
ziņojumiem par īpašām darbībām, kuras
dalībvalstis veikušas, lai īstenotu upju baseinu apsaimniekošanas
plānos izklāstītos pasākumus. Tas ir turpinājums
Komisijas novērtējumam par upju baseinu apsaimniekošanas plāniem[5], kurš tika sagatavots 2012. gadā,
un atbilst ŪPD 18. panta 4. punktā izvirzītajai
prasībai 2015. gadā publicēt starpposma ziņojumu par
dalībvalstu pasākumu programmu īstenošanu. Šā dokumenta beigās
sniegtie ieteikumi balstās uz Komisijas vērtējumu par
dalībvalstu pasākumu programmām un par dalībvalstu
sākotnējiem plūdu riska novērtējumiem. Minētie
ieteikumi ir iekļauti šajā ziņojumā saistībā ar
to, ka dalībvalstīm līdz 2015. gada beigām būtu
jāpieņem otrie upju baseinu apsaimniekošanas plāni un pirmie
plūdu riska pārvaldības plāni, par kuriem pašlaik norit
sabiedriskā apspriešana. Šim paziņojumam kā
pavaddokumenti ir pievienoti septiņi Komisijas dienestu darba dokumenti.
Divos no tiem ir iekļauts detalizētāks izvērtējums par
Ūdens pamatdirektīvas un Plūdu direktīvas
īstenošanā līdz šim paveikto[6].
Pārējie pieci dokumenti ir attiecīgi Beļģijas,
Grieķijas, Spānijas, Portugāles un Horvātijas UBAP
novērtējumi[7], kuri
vēl nebija pieņemti 2012. gadā. 2.
ES ūdens resursu politikas iespēju
izmantošana ŪPD un
pārējās ar ūdens resursiem saistītās
direktīvas[8] ir
palīdzējušas uzlabot ūdens resursu aizsardzību Eiropas
Savienībā. Kopumā Eiropas iedzīvotāji droši var dzert
krāna ūdeni un izmantot tūkstošiem piekrastes, upju un ezeru
peldvietu visā Eiropas Savienībā. Pilsētu,
rūpniecības un lauksaimniecības radītais
piesārņojums tiek reglamentēts. 2012. gadā
īstenotā ES saldūdens resursu politikas “derīguma
pārbaude”[9]
apstiprināja, ka pašreizējais ūdens resursu politikas
regulējums risina Eiropas saldūdens resursu problēmas.
Tomēr, tā kā iepriekšējās desmitgadēs ūdens
resursu stāvoklis ir allaž pasliktinājies un ūdens resursu
apsaimniekošana veikta neefektīvi, joprojām ir daudz
darāmā, lai ūdens kvalitāte visos ES ūdensobjektos
būtu pietiekami laba: 2012. gadā Komisijas sagatavotajā
“Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālajā
plānā”[10] tika
konstatēts, ka aptuveni pusē no ES virszemes ūdeņiem,
visticamāk, nevarēs sasniegt labu ekoloģisko stāvokli
2015. gadā. Turklāt virszemes ūdeņu
ķīmiskā stāvokļa monitorings bija tik nepilnīgs,
ka 2012. gadā nebija zināms, kāds ir stāvoklis
vairāk nekā 40 % ūdensobjektu, un nebija iespējams
noteikt atsauces scenāriju. Aina ir labāka attiecībā uz
gruntsūdeņiem, taču dažos baseinos joprojām ir nopietnas
problēmas[11]. Kā norādīts Komisijas
atbildē uz pirmo Eiropas pilsoņu iniciatīvu par cilvēka
tiesībām uz ūdeni[12],
Komisija stiprinās ūdens resursu regulējuma noteikumu izpildi,
balstoties uz saistībām, kas izklāstītas
Septītajā vides rīcības programmā un Ūdens
resursu konceptuālajā plānā. Konceptuālajā
plānā tika ierosināts plašs īstenošanas instrumentu
klāsts, kas izmantots ŪPD kopējās īstenošanas
stratēģijas 2013.–2015. gada darba programmā[13]. Turklāt kopš 2012. gada Komisija ir
stiprinājusi dialogu ar dalībvalstīm un ir rīkojusi plašas
divpusējās sanāksmes ar dalībvalstīm, lai apspriestu
dalībvalstu UBAP novērtējumu un vienotos par konkrētām
darbībām, kas ir veicamas, lai uzlabotu īstenošanu. Kopējā īstenošanas
stratēģija un divpusējie procesi ir palīdzējuši
dalībvalstīm precizēt ŪPD prasības, radīt jaunus
īstenošanas instrumentus un ierosināt iepriekšējā
pieredzē balstītus risinājumus. Ja dalībvalstis
veiksmīgi integrēs un īstenos šos instrumentus un
risinājumus, 2015. gadā veicot UBAP atjaunināšanu, nebūs
nepieciešamas tālākas noteikumu izpildes darbības[14]. Tomēr Komisija turpinās
ierosināt pienākumu neizpildes procedūras
prioritārajās jomās[15],
kurās iepriekš minētie līdzekļi izrādīsies
neefektīvi īstenošanas uzlabošanā. ES ūdens resursu
politika ir ļāvusi Eiropas Savienībai izveidot dinamisku
ūdensapgādes nozari, kam ir vadošā loma pasaulē, jo
tajā darbojas 9 000 MVU[16], un
tā dod darbu gandrīz 500 000 cilvēku (pilnslodzes
ekvivalentā)[17].
Tāpēc ES ūdens resursu politika ir kas vairāk nekā
atbilde uz vides prasībām: tā ir viens no pamatnosacījumiem,
lai stimulētu ES zaļo un zilo izaugsmi un lai ES kļūtu
resursefektīvāka. Piemēram, ūdens resursu apsaimniekošanas
tehnoloģijas ir ekoinovācijas centrālais elements, un Komisija
2012. gadā ir uzsākusi Eiropas inovācijas partnerību
(EIP) ūdens resursu jomā[18], lai
veicinātu tādu inovatīvu risinājumu izstrādi, kuri
varētu sekmēt ilgtspējīgu ekonomikas atlabšanu, vienlaikus
pielāgojoties klimata pārmaiņām. 3.
Komisijas novērtējums par ŪPD
pasākumu programmām (PP) PP ietver obligātos
pamatpasākumus, tostarp dažus tādus, ko veic saskaņā ar
vairākām direktīvām, kuras bija pirms ŪPD, un
tādus, kas saistīti ar ŪPD, piemēram, ūdens ieguves,
novadīšanas, difūzā piesārņojuma vai ūdensobjektu
fizisko izmaiņu kontrole. Turklāt dalībvalstīm ir
pienākums veikt papildu pasākumus, ja tādi ir nepieciešami vides
mērķu sasniegšanai. 1. attēls.
Vienkāršots process, kā noteikt un mazināt plaisu starp status quo scenāriju un 2015. gadā sasniedzamo laba
ūdens stāvokļa mērķi. Komisijas
novērtējums liecina, ka daudzas dalībvalstis ir
ieplānojušas pasākumus, vadoties no tā, “kas jau pastāv/jau
ir plānots” un kas ir “reāli sasniedzams”, neapsverot
ūdensobjektu pašreizējo stāvokli un upju baseinu
apsaimniekošanas plānos noteiktās slodzes, kuras liedz sasniegt “labu
stāvokli”. Tā vietā, lai izstrādātu
vispiemērotākos un izmaksu ziņā visefektīvākos
pasākumus ūdensobjektu “labā stāvokļa” sasniegšanai,
tādējādi mazinot pastāvošās izpildes atšķirības,
daudzas dalībvalstis bieži vien tikai novērtēja, cik lielā
mērā pašreizējie pasākumi palīdzēs sasniegt
ŪPD noteiktos vides mērķus. Tas izraisa situāciju, ka
izņēmumi tiek piemēroti pārāk plaši un bez
pienācīga pamatojuma. Lielākajā daļā
gadījumu, kad tiek piemēroti izņēmumi un “labā
stāvokļa” sasniegšana tiek atlikta, nav skaidrs, vai tiek veikti
kādi pasākumi, lai panāktu virzību uz direktīvā
nosprausto mērķi. ŪPD noteiktie vides
mērķi ir skaitliski un ir saistīti ar skaidru izpildes grafiku.
Ir skaidrs, ka pieeja, ko izvēlējušās daudzas dalībvalstis,
proti, “virzīties pareizajā virzienā”, pamatojoties uz
(lielākoties) status quo scenāriju, nav pietiekama, lai
sasniegtu vides mērķus lielākajā daļā
ūdensobjektu. 3.1.
Lauksaimniecības,
rūpniecības un mājsaimniecību izraisīts ūdens
piesārņojums Lai samazinātu
piesārņojumu, tādējādi sasniedzot ŪPD
mērķus, ir nepieciešams vispirms panākt citu direktīvu un
regulu pareizu īstenošanu. Tas ietver Komunālo notekūdeņu
attīrīšanas direktīvu, Nitrātu direktīvu,
Direktīvu par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu un
Rūpniecisko emisiju direktīvu, kam ir svarīga nozīme
punktveida un difūzo piesārņojuma avotu izraisīto
problēmu risināšanā un kas tādēļ ir
jāņem vērā upju baseinu apsaimniekošanas plānos un
pasākumu programmās. Runājot par lauksaimniecības
nozari, jaunākajā ziņojumā par Nitrātu
direktīvu[19] ir
norādīts, ka vērojams neliels uzlabojums attiecībā uz
nitrātu radīto gruntsūdeņu piesārņojumu, un
vienlaikus uzsvērta nepieciešamība veikt turpmākas
piesārņojuma samazināšanas un novēršanas darbības. To
apstiprina arī dalībvalstu iesniegto pasākumu programmu
analīze. Neraugoties uz to, ka par 63 % upju baseinu apgabalu ir
ziņots, ka ar Nitrātu direktīvas īstenošanu nav pietiekami,
lai atrisinātu difūzā piesārņojuma problēmu
tādā līmenī, lai panāktu ŪPD mērķu
sasniegšanu, programmās nav tikuši iekļauti papildpasākumi, kas
vajadzīgi atlikušo problēmu risināšanai. Difūzais
piesārņojums būtiski skar[20]
90 % upju baseinu apgabalu, 50 % virszemes ūdeņu un
33 % gruntsūdeņu visā Eiropas Savienībā.
Lauksaimniecības nozare ir galvenais difūzā
piesārņojuma avots. Par spīti zināmiem panākumiem
saistībā ar minerālmēslu patēriņa
samazināšanos[21],
pamatpasākumos, ko dalībvalstis ieviesušas lauksaimniecības
radītā piesārņojuma noslodzes problēmas
risināšanai, joprojām ir daudz nepilnību, tostarp trūkst
fosfātu un nitrātu emisijas kontroles pasākumu ārpus
jutīgajām zonām, kas noteiktas atbilstoši Nitrātu
direktīvai. Papildpasākumi, par kuriem ziņots
lauksaimniecības nozarē, lielākoties ir
brīvprātīgi, tostarp konsultāciju shēmas un
kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) agrovides pasākumi,
tādi kā lauku saimniecību darbības dažādošana un
bioloģiskā lauksaimniecība. Attiecībā uz mājsaimniecībām
Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvas
īstenošana ir bijusi sarežģīta galvenokārt finansiālo
un plānošanas aspektu dēļ, kuri ir neizbēgami saistīti
ar lieliem infrastruktūras ieguldījumiem kanalizācijas
sistēmās un attīrīšanas iekārtās. Īstenošana
ir krietni pavirzījusies uz priekšu 15 valstu Eiropas Savienībā[22], un vairākas dalībvalstis ir tuvu
pilnīgas atbilstības mērķim. Lielākajā
daļā ES-13 valstu pašlaik tuvojas beigām pārejas periodi,
par kuriem panāca vienošanos Pievienošanās līgumos, un
tomēr vairums šo valstu joprojām ir tālu no pilnīgas
atbilstības mērķa sasniegšanas, neraugoties uz
nozīmīgo darbu, kas veikts pēdējos desmit gados.
Galvenās problēmas, ar kurām saskaras ES-15 valstis, ir
saistītas ar kanalizācijas savākšanas un attīrīšanas
sistēmu apkopi un atjaunošanu, savukārt jaunākajām
dalībvalstīm jāturpina darbs vajadzīgā
infrastruktūras minimuma izveidē. Turklāt pilsētu
teritorijās viens no galvenajiem piesārņojuma avotiem ir
kanalizācijas pārplūšana[23],
un šajā jomā turpmākajos gados nepieciešami lieli
ieguldījumi visā ES. Lai palielinātu atbilstības
rādītājus, dalībvalstis 2014. gadā tika
aicinātas iesniegt īstenošanas programmas, tostarp
infrastruktūrā veicamo ieguldījumu plānus. Komisija
patlaban izskata šos dokumentus. Rūpniecības
radīts piesārņojums var būt
īpaši liels konkrētos ūdensobjektos un konkrētu
piesārņojošo vielu ziņā. Rūpniecisko emisiju
direktīvā ir paredzēti daži galvenie šīs problēmas
risināšanas veidi, proti, prasība rūpniecisko iekārtu
ekspluatantiem izmantot “labākos pieejamos tehniskos
paņēmienus”, lai nodrošinātu augstu vides aizsardzības
līmeni kopumā (t. i., ūdens, gaisa un augsnes
kvalitāti). Atbildīgās valsts iestādes nodrošina, ka
rūpnieciskās emisijas atļaujās norādītās
emisijas robežvērtības atbilst “labākajiem pieejamajiem
tehniskajiem paņēmieniem” un ka tajās ņemti vērā
attiecīgie ar ūdens resursiem saistītie mērķi. Lai gan
tas kaut kādā mērā darbojas, pasākumu programmās
redzams, ka tas netiek veikts sistemātiski vai arī, ja tas tiek
darīts, tad par to netiek ziņots[24]. Lielākā daļa
dalībvalstu ir sākušas veidot prioritāro vielu emisiju
uzskaiti, kā prasīts Vides kvalitātes standartu (VKS)
direktīvā. Tās izmanto šo darbu un noslodzes un ietekmes
analīzi, lai identificētu piesārņojuma avotus.
Dalībvalstīs pastāv lielas atšķirības to
ūdensobjektu proporcijā, kurus skar punktveida vai difūzais piesārņojums.
Uzskaitē lielākā daļa dalībvalstu vēl skaitliski
neizsaka difūzā piesārņojuma emisijas no dažādiem
avotiem. Būtiski atšķiras arī to piesārņojošo vielu
skaits, kuras dalībvalstis norādījušas kā valstij
raksturīgu problēmu[25].
Tādējādi lielākā daļa pasākumu, ko
dalībvalstis noteikušas saistībā ar ķīmisko
piesārņojumu, ir pārāk vispārīgi, ar
skaitļos nenorādītiem rezultātiem, nevis konkrēti par
kādu vielu vai avotu. 3.2.
Pārāk liela ūdens apjoma
izmantošana: pārmērīga ieguve Ūdens ieguve,
pārsniedzot dabas resursu pašatjaunošanās spēju, ir galvenais ES
virszemes un pazemes ūdensobjektu noslodzes faktors, it īpaši
apūdeņošanas dēļ Vidusjūras un Melnās jūras
reģiona valstīs, kā arī tāpēc, ka
dažādās ES daļās vēršas plašumā urbanizācija
un citi saimnieciskās darbības veidi. Pārmērīga
ūdens ieguve būtiski skar 10 % virszemes ūdeņu un
20 % gruntsūdeņu. Attiecībā uz upju baseiniem, kuros
jau pastāv pārmērīga ieguve un kuros novērojama
intensīva ūdens resursu izmantošana, Ūdens
pamatdirektīvā ir noteikta prasība ieviest pasākumus, kuri
atjauno ieguves ilgtermiņa ilgtspēju, piemēram,
pārskatīt atļaujas vai nodrošināt labāku noteikumu
izpildi. Tomēr pirmās pasākumu programmas liecina, ka šī
problēma nav risināta adekvāti, jo skartajos ūdensobjektos
plaši izmantoti izņēmumi, bieži vien bez pienācīga
pamatojuma. Pirmie UBAP arī
norāda, ka lielākā daļa dalībvalstu nav
aplūkojušas dabas vajadzību pēc ūdens, bet šāda
prasība ir paredzēta Ūdens pamatdirektīvā kā
priekšnosacījums ŪPD vides mērķu sasniegšanai.
Dalībvalstis nereti ņēma vērā tikai
minimālās plūsmas, kas jāuztur vasaras periodos,
neņemot vērā dažādus citus faktorus[26], kuri ir svarīgi ekosistēmu
labklājībai un pilna potenciāla izpausmei. Tas nozīmē,
ka īstenotie pasākumi negarantē “laba stāvokļa”
sasniegšanu daudzos ūdensobjektos, kurus skar ievērojami ieguves
apjomi vai plūsmas regulācija (piemēram, apūdeņošanas,
hidroenerģijas, dzeramā ūdens apgādes un kuģošanas
vajadzībām). Tomēr tajā pašā laikā
dalībvalstis ir aktīvi atbalstījušas kopīgas izpratnes
veidošanu par ekoloģiskajām plūsmām un to, kā tās
labāk ņemt vērā ŪPD īstenošanā.
Rezultātā ir tapis dokuments ar vadlīnijām, kuras
dalībvalstīm būtu jāsāk īstenot
2015. gadā[27].
ŪPD kopējā īstenošanas stratēģija arī ir
ļāvusi dalīties labā praksē attiecībā uz
tādas ūdens bilances izmantošanu, kurā ietvertas vides
vajadzības, lai nodrošinātu, ka ūdens resursu sadalījums ir
ilgtspējīgs[28], un
attiecībā uz attālās uzrādes tehnoloģijas
izmantošanu inspekciju un nelegālās ieguves kontroles
vajadzībām[29]. 3.3.
Ūdensobjektu plūsmas un fiziskās
formas maiņa Ūdensobjektu
plūsmas un fiziskās formas (“hidromorfoloģijas”) izmaiņas
ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas liedz sasniegt labu
ūdens stāvokli, tomēr pirmajās pasākumu
programmās ierosinātās darbības ir nepietiekamas, lai
atrisinātu šo problēmu. Šīs izmaiņas galvenokārt
izraisa augošā “pelēkā infrastruktūra”, piemēram,
zemes nosusināšanas kanāli, dambji apūdeņošanas vai
hidroenerģijas vajadzībām, slūžas kuģošanas
atvieglošanai, plūdu aizsardzības aizsprosti vai dambji u. c. Gandrīz
visos UBAP ir iekļauti daži šīs problēmas risināšanas
pasākumi, taču nereti tie ir ļoti vispārīgi, nav
sakārtoti prioritārā secībā, un tiem nav skaidras
sasaistes ar pašreizējo noslodzi vai sagaidāmo ietekmi. Turklāt
dažas dalībvalstis nav izstrādājušas ūdens
stāvokļa novērtēšanas metodes, kurās ņem
vērā hidromorfoloģiskās izmaiņas, un tas ierobežo šo
valstu spēju efektīvi risināt šo jautājumu. 4.
Saikne ar Plūdu direktīvu (PD) Ir plaši atzīts, ka
lielas Eiropas daļas biežāk saskarsies ar plūdiem klimata
pārmaiņu rezultātā. 2007. gadā ar Plūdu
direktīvu tika izveidota Eiropas mēroga sistēma, kas var
palīdzēt dalībvalstīm noteikt un novērtēt
plūdu risku un veikt attiecīgus pasākumus šajā jomā. Kā tas ir
raksturīgi riska pārvaldībā, PD tiek īstenota
saskaņā ar iteratīvu ciklu. Katra sešu gadu cikla beigās
tiek sagatavoti plūdu riska pārvaldības plāni (PRPP).
Pirmie plāni tiks iesniegti līdz 2015. gada beigām, un tiem
būtu jābūt saskaņotiem ar UBAP[30], kuri izstrādāti atbilstoši
ŪPD, lai izmantotu abu instrumentu sinerģiju. Dabīgās
ūdensaiztures pasākumi[31] ir tie,
kas var vienlīdz palīdzēt sasniegt gan Ūdens
pamatdirektīvā, gan Plūdu direktīvā izvirzītos
mērķus, stiprinot uz saglabājot ūdens
nesējslāņu, augšņu un ekosistēmu dabīgo aiztures
un uzkrāšanas spēju. Tādi pasākumi kā palieņu
savienošana ar upi, upes gultnes atjaunošana un mitrāju atjaunošana var
samazināt vai aizkavēt plūdu straujo rašanos lejasposmā,
vienlaikus uzlabojot ūdens kvalitāti un pieejamību,
saglabājot biotopus un palielinot noturību pret klimata pārmaiņām. Pirmie soļi ar
Plūdu direktīvu iedibinātajā riska pārvaldības
procesā bija provizorisko plūdu riska novērtējumu
sagatavošana līdz 2011. gada beigām un to apgabalu noteikšana,
kuri pakļauti potenciāli lielam plūdu riskam, un tas
ļāva dalībvalstīm koncentrēt īstenošanu uz
apgabaliem ar nozīmīgu plūdu risku. Provizoriskie
novērtējumi lielā mērā balstījās uz
informāciju par iepriekšējiem nozīmīgajiem plūdiem un
uz prognozēm par potenciāli nozīmīgiem plūdiem
nākotnē. Lielākā daļa
dalībvalstu ir izstrādājušas jaunus provizoriskos plūdu
riska novērtējumus, bet citas ir izmantojušas līdzšinējos
novērtējumus vai jauno un līdzšinējo novērtējumu
apvienojumu. Eiropas Savienībā visbiežāk ziņotais
plūdu iemesls ir upju pārplūšana, tad seko lietusgāžu un
jūras ūdens izraisītie plūdi. Visbiežāk tiek
ziņots par saimnieciskajām sekām, tad par sekām
cilvēka veselībai[32].
Nozīmīgo plūdu definēšanas kritēriji un ietekmes
skaitliskās novērtēšanas metodes ir atšķirīgas; dažos
gadījumos tas nav pietiekami sīki aprakstīts. Tikai viena trešdaļa
dalībvalstu plūdu riska novērtējumos nepārprotami
ņēma vērā ilgtermiņa izmaiņas (klimata
pārmaiņas un sociālekonomiskās izmaiņas). Tas ir
pārsteidzoši, jo plūdu izraisītie zaudējumi Eiropā
pēdējās desmitgadēs ir būtiski auguši, kam par iemeslu
galvenokārt ir sociālekonomiskie faktori, tādi kā
pārticības pieaugums teritorijās, kas vairāk pakļautas
plūdu riskam, un arī klimata pārmaiņas. Otrais solis PD riska
pārvaldības procesā bija plūdu draudu karšu un plūdu
riska karšu izveide tajos apgabalos, kas līdz 2013. gada beigām bija
noteikti kā apgabali ar potenciāli nozīmīgu plūdu
risku. Komisija pašlaik izvērtē dalībvalstu ziņoto
informāciju[33]. Par spīti
iepriekšminētajām nepilnībām visas dalībvalstis pirmo
reizi vienlaicīgi un saskaņā ar vienu sistēmu īsteno
pasākumus plūdu riska izraisīta sociālā, ekonomiskā
un vidiskā kaitējuma novēršanai vai samazināšanai.
Turklāt PD ir kalpojusi par labu stimulu dalībvalstīm papildus
aizsardzībai koncentrēties uz profilaksi un informētības
palielināšanu[34].
Plūdu draudu kartēm un plūdu riska kartēm tagad būtu
jāpalīdz lēmumu pieņēmējiem un iestādēm
izstrādāt tādus plūdu riska samazināšanas
pasākumus, kuri gan no ūdens resursu, gan no sabiedrības
viedokļa iedarbīgā un ilgtspējīgā veidā
mazinātu plūdu risku. 5.
Kā to panākt: ieguldījumu
iespējas un ūdens tarifi neefektīvas rīcības
mazināšanai Ir atzīts, ka
nepieciešams labāk īstenot ūdens resursu politiku un arvien
vairāk integrēt šīs politikas mērķus citās
politikas jomās, tostarp ar finansēšanu saistītajā
politikā, tādā kā KLP un Eiropas strukturālie un
investīciju fondi. 2007.–2013. finansēšanās perioda
rezultāti parāda, ka dalībvalstis nav pilnā mērā
izmantojušas ES finansēšanas iespējas ŪPD izvirzīto
mērķu atbalstam[35], lai
gan ir arī daži labi piemēri[36].
Tā bijušās Lauku attīstības regulas[37] 38. pants, uz kuru varēja
pamatoties, lai finansētu no ŪPD izrietošos pasākumus,
gandrīz nemaz nav izmantots[38]. Dažos
gadījumos līdzekļi, kas bija pieejami komunālo
notekūdeņu attīrīšanas iekārtu celtniecībai, nav
apgūti vai arī to piešķiršana ir aizkavējusies,
daļēji pienācīgas plānošanas trūkuma
dēļ. Komisija 2014. gadā aicināja dalībvalstis
iesniegt īstenošanas programmas, tostarp detalizētu ieguldījumu
plānu, saskaņā ar Komunālo notekūdeņu
attīrīšanas direktīvas 17. pantu un cieši sekos līdzi
šo programmu izpildei. Kopumā var konstatēt, ka pasākumu
programmās ne vienmēr izmantota iespēja saņemt ES
finansējumu UBAP mērķu atbalstam. Pasākumu programmas
arī apstiprina, ka ne visās dalībvalstīs un ne visās
ar ūdens lietošanu saistītajās nozarēs tiek stimulēta
ūdens efektīva izmantošana un pārredzami ūdens tarifi, un
daļēji tas skaidrojams ar ūdensskaitītāju
trūkumu. Lai ieviestu taupību stimulējošus tarifus,
norēķiniem par ūdens patēriņu būtu bez
izņēmuma jābalstās uz faktisko izlietoto apjomu. Tas
nozīmē, ka nepieciešams plaši ieviest ūdensskaitītājus,
it īpaši lauksaimniecībā, tajos baseinos, kur galvenais
ūdens lietošanas veids ir apūdeņošana. Lai gan dažas
dalībvalstis ir panākušas ievērojamu progresu ūdens tarifu
politikas pielāgošanā ŪPD prasībām, uz vides
aizsardzības un resursu izmaksu atgūšanu vērsto pasākumu
nav daudz. Tas, ka netiek atgūtas izmaksas, tostarp vidiskās, resursu
un infrastruktūras izmaksas, arvien pasliktina nākamo paaudžu
stāvokli, kam būs par to jāmaksā lielāka cena
tajās teritorijās, kur valda skaudrs ūdens trūkums un kur
ūdensapgādes infrastruktūra ir sliktā stāvoklī. Lai veicinātu ūdens
tarifu politikas pareizu īstenošanu, ar Kopīgo noteikumu regulu[39] tika noteikti lauku attīstības un
kohēzijas politikas fondu finansējuma saņemšanas
priekšnosacījumi. Šajā kontekstā Komisija veic dalībvalstu
ūdens tarifu un izmaksu atgūšanas politikas novērtēšanu un
pieprasa sagatavot rīcības plānus gadījumos, kuros
konstatētas nepilnības. Kā atzīts ES Tiesas nesenajā
spriedumā[40],
izmaksu atgūšana — ar tarifiem vai citiem līdzekļiem —
potenciāli attiecas uz plašu ar ūdeni saistītu pakalpojumu
klāstu, kam ir ietekme uz pašu ūdeni. Ja dalībvalsts
izvēlas nepiemērot izmaksu atgūšanas principu kādam
ūdens lietošanas veidam, tai skaidri jāpaskaidro, kādus citus
pasākumus tā ir ieviesusi, lai nodrošinātu ŪPD
mērķu sasniegšanu. 6.
Secinājumi un ieteikumi Turpmāk minētie
secinājumi un ieteikumi norāda, kā pasākumu programmās
ir iespējams:
saskaņot vidiskos un ekonomiskos
mērķus, izvēloties pasākumus, kas nodrošina tīru
ūdeni pietiekamā daudzumā dabai, cilvēkiem un
uzņēmumiem;
nodrošināt ES lauksaimniecības un
akvakultūras ilgtermiņa ilgtspēju un ekonomisko
dzīvotspēju;
atbalstīt enerģijas ražošanu,
ilgtspējīgu transporta un tūrisma attīstību,
tādējādi veicinot īsteni zaļu ES ekonomikas
izaugsmi.
Nepieciešamība
pēc stabila pasākumu programmas pamata Dalībvalstīm
jāpilnveido centieni pasākumu programmu pamatā izmantot drošus
novērtējumus par ūdens ekosistēmas noslodzi un ietekmi uz
to un ticamus ūdens stāvokļa novērtējumus.
Pretējā gadījumā, ja noslodzes pamatnovērtējums
ir ar nepilnībām, arī UBAP būs balstīts uz nepareiziem
datiem, un pastāv risks, ka dalībvalsts neizpildīs savu darbu
tur, kur tas visvairāk nepieciešams, vai neizdarīs to izmaksu
ziņā efektīvi. Monitorings būtu
jāsaglabā un/vai jāuzlabo. Konkrētāk, ir jāuzlabo
ūdens stāvokļa monitorings virszemes ūdeņiem, jo
īpaši attiecībā uz prioritārajām vielām. Vairākās
dalībvalstīs steidzami jārisina pašreizējie ūdens
ekoloģiskā stāvokļa novērtēšanas metožu
trūkumi. Īpaši svarīgi ir izstrādāt metodes,
kurās tiktu ņemtas vērā ūdensobjektu
hidroloģiskās un fiziskās izmaiņas, un dažas
dalībvalstis to jau ir izdarījušas. Rezultātā
iegūtajai plašākajai zināšanu bāzei būtu
jānodrošina pasākumu labāka orientācija uz ŪPD
mērķu sasniegšanu. Atšķirību
analīze: kas jādara, lai sasniegtu mērķus? Lai pareizi veidotu
pasākumu programmas, dalībvalstīm ir jāidentificē,
kurš ir izmaksu ziņā visefektīvākais pasākumu
apvienojums, kas palīdzētu novērst atšķirības starp
ūdens pašreizējo stāvokli un “labu stāvokli”. Šāda
atšķirību analīze ir nepieciešama, lai saprastu, kas ir
jādara, lai sasniegtu mērķus, cik daudz laika tas prasīs,
cik daudz izmaksās un kurš šīs izmaksas segs. Turklāt pareizi
pamatot izņēmumus tehniskas neiespējamības vai
nesamērīgu izmaksu dēļ ir iespējams tikai tad, ja par
pamatu izmantota šāda analīze. Bez tam, pat ja izņēmumi ir
pamatoti, dalībvalstīm ir jānodrošina tas, lai ar
pasākumiem varētu iespējami vairāk pietuvoties
mērķim. Ūdens lietošanas
pielāgošana ŪPD vidiskajiem mērķiem un izmaiņu
īstenošanas nodrošināšana Pašreizējās
atļaujas, piemēram, ūdens ieguves atļaujas (tostarp
tiesības uz ūdeni), novadīšanas atļaujas,
hidroenerģijas u. c. atļaujas ir jāpārskata un
vajadzības gadījumā jāatjaunina, lai tās būtu
atbilstīgas ŪPD mērķiem. Dažas dalībvalstis jau to
dara, un tas būtu jādara arī pārējām
dalībvalstīm. Pēc atļauju
pārskatīšanas dalībvalstīm jānodrošina šo atļauju
noteikumu ievērošana. To var panākt arī ar inspekcijām, ko
veic, pamatojoties uz neatbilstības riska analīzes metodi, un kas
nodrošina adekvātu noteikumu izpildes kontroles kapacitāti. Piesārņojuma
novēršana Dalībvalstīm
jāstiprina pamatpasākumi lauksaimniecības izraisītā
difūzā piesārņojuma mazināšanai. Lai gan joprojām
ir daudz darāmā, lai panāktu “labu stāvokli”, un pirms
ŪPD uzsāktie pasākumi daudzos upju baseinu apgabalos nav
pietiekami, daudzas dalībvalstis galvenokārt izmanto
brīvprātīgi īstenojamos pasākumus. Šādi
pasākumi var daļēji samazināt pastāvošās
atšķirības, tomēr būtisku uzlabojumu var panākt tikai
ar obligātiem pamatpasākumiem. Dalībvalstīm ir
jāvērš sava rīcība uz piesārņojuma avotiem,
pilnībā īstenojot ŪPD pasākumus un ar ūdens
resursiem saistītos tiesību aktus, jo īpaši Nitrātu direktīvu,
Rūpniecisko emisiju direktīvu un Komunālo notekūdeņu
attīrīšanas direktīvu. Tam būtu dodama priekšroka
salīdzinājumā ar attīrīšanu pirms novadīšanas vai
padeves, jo, piemēram, tā var nodrošināt augstas kvalitātes
dzeramo ūdeni, vienlaikus izvairoties no augstām attīrīšanas
izmaksām un aizsargājot vidi. Dalībvalstis tiek aicinātas
arī turpmāk paplašināt aizsardzības zonu izveidi, lai
aizsargātu teritorijas, kuras izmanto dzeramā ūdens ieguvei, jo
īpaši attiecībā uz virszemes ūdensobjektiem. Turklāt
tām ir jānodrošina, ka to pasākumi ir vērsti uz
piesārņojuma avotiem un ķīmiskām vielām, kas
liedz ūdensobjektos sasniegt “labu stāvokli”. Kvantitatīvo
jautājumu risināšana un saikne ar kvalitāti Komisijas veiktais
pasākumu programmu novērtējums liecina, ka, novērtējot
noslodzi uz ūdens ekosistēmām, nepieciešams labāk izmantot
saikni starp kvalitāti un kvantitāti un ieviest pasākumus, kuri
vērsti uz ūdens ieguvi un uz plūsmas regulāciju. Klimata pārmaiņu
ietekmē ūdens trūkums un sausums kļūst par arvien
lielāku problēmu daudzviet Eiropā, vismaz sezonāli.
Ūdens daudzuma problēmas skar arvien vairāk upju baseinu
apgabalu visā Eiropas Savienībā, un dalībvalstīm
jāveic profilakses pasākumi, lai novērstu situāciju,
kurā ūdens ieguves apjomi nav ilgtspējīgi. Vietās,
kurās ūdens ieguves apjomi jau ir pārmērīgi,
dalībvalstīm jāveic atbilstīgi pasākumi, lai
atgrieztos pie ilgtspējīgiem ūdens lietošanas apjomiem. Tas ir
īpaši svarīgi gruntsūdeņiem, sevišķi gadījumos,
kad tie ir saistīti ar nozīmīgām no ūdens
atkarīgām ekosistēmām, bieži vien aizsargātajās
teritorijās, tādās kā mitrāji. Visi izņēmumi
upju baseinu apsaimniekošanas plānos pienācīgi jāpamato,
pamatojoties uz Ūdens pamatdirektīvā izklāstītajiem
nosacījumiem. Ar ūdensobjektu
plūsmu un fiziskām izmaiņām saistīto problēmu
risināšana Lai gan vienu trešdaļu
ES ūdensobjektu būtiski skar plūsmas regulācija
(hidroloģiskās izmaiņas) un fiziskās
(morfoloģiskās) izmaiņas, daudzu dalībvalstu pasākumu
programmās nav skaidri izklāstīts to pasākumu kopums, kas
risinātu šo situāciju. Dalībvalstīm
būtu jāpiemēro ekoloģiskā plūsma
saskaņā ar nesen pieņemtajām KĪS vadlīnijām
un jāīsteno pasākumi, kas nosargās un/vai atjaunos šo
plūsmu gan pašreizējos, gan jaunos lietojumos. Tas nozīmē,
ka dalībvalstīm ir jāizstrādā monitoringa un
novērtēšanas metodes tādu situāciju noteikšanai, kurās
hidroloģiskās izmaiņas var liegt sasniegt labu ekoloģisko
stāvokli. Tomēr jau tagad ar pieejamiem instrumentiem un
pasākumiem ir iespējams noteikt visnozīmīgākās
izmaiņas un risināt situāciju, un nākamajās
pasākumu programmās prioritāte jāpiešķir ieguves un
plūsmas regulācijas ietekmes mazināšanai. Daudzos ūdensobjektos
fiziskās izmaiņas ir saistītas ar plūsmas
izmaiņām, tāpēc, lai sasniegtu ŪPD mērķus,
ar ekoloģiskās plūsmas nodrošināšanu var nepietikt un var
būt jāveic arī citi atjaunošanas pasākumi. Ekonomisko instrumentu un
stimulu vieda izmantošana Dalībvalstīm ir
jāievieš korekcijas attiecībā uz ūdensapgādes
pakalpojumu neadekvāto cenu, it īpaši lauksaimniecības
nozarē, bet ne tikai tajā. Tas joprojām rada ļoti nopietnu
kaitējumu gan no vides, gan no ekonomikas viedokļa, piemēram,
to, ka ierobežotie ūdens resursi tiek izlietoti neefektīvā
veidā vai ka tie tiek piesārņoti un rezultātā
nepieciešama dārga attīrīšana. Tas samazina resursu
pieejamību virknei saimnieciskās darbības veidu,
tādējādi graujot vairāku ES reģionu nākotnes
izaugsmes iespējas. Īstenojot adekvātu UPD atbilstīgu
tarifu politiku, kuras pamatā būtu ūdens patēriņa uzskaite
un izmaksu atgūšanas princips, ūdens tiktu lietots
efektīvākā veidā un samazinātos nevajadzīgais
patēriņš, tiktu dota priekšroka tādu kultūraugu vai
lauksaimniecības sistēmu izvēlei, kas samazina ražošanas
izmaksas un uzlabo saimniecību ekonomisko bilanci, kā arī tiktu
iegūti līdzekļi infrastruktūras ieguldījumu
ilgtermiņa ilgtspējības nodrošināšanai un noplūžu
izraisīto zudumu problēmas risināšanai[41]. Īstenošanas
koordinācija, lai vairotu ieguvumus Lai pasākumu programmas
būtu veiksmīgas, ir nepieciešama sadarbība vairākos
līmeņos, un tai ir jābalstās uz pašreizējām
struktūrām, kuras ir pierādījušas savu efektivitāti.
Tas vispirms attiecas uz upju baseinu apgabaliem, kuros
administratīvām vai valstu robežām nevajadzētu būt
šķērslim izvēlēties izmaksu ziņā visefektīvākos
pasākumus. Tas attiecas arī uz dažādu vides tiesību aktu
īstenotājiem, jo, piemēram, ŪPD pasākumu programmas ir
svarīgas, lai sasniegtu dažus Plūdu direktīvas, Jūras
stratēģijas pamatdirektīvas vai ES bioloģiskās
daudzveidības stratēģijas un Dzīvotņu direktīvas
mērķus. Saskaņotie grafiki, lai
izstrādātu apsaimniekošanas plānus saskaņā ar ŪPD
un PD, ir lieliska iespēja izmantot pieejamo informāciju par
stāvokli un noslodzi un izstrādāt pasākumu programmas, kas
palīdz sasniegt “labu stāvokli” un vienlaikus samazina plūdu
risku. Šī sinerģija ir jāizmanto pilnībā. Izvēloties riska
pārvaldības pasākumus saskaņā ar Plūdu
direktīvu, dalībvalstīm jāapsver plašs ilgtermiņa
ieguvumu klāsts, ko sniedz dabīgās ūdensaiztures
pasākumi. Šie pasākumi ir jāņem vērā,
novērtējot ŪPD 4. panta 7. punktā
prasītās no vides viedokļa
labākās iespējas projektiem, kuri fiziski maina
ūdensobjektus. Plūdu direktīvas
īstenošana līdz šim uzrāda cerīgas progresa pazīmes.
Ņemot vērā direktīvas sistēmisko pieeju, tās panākumi
būs atkarīgi no dalībvalstu ieceru vērienīguma un
2015. gada plānu pareizas īstenošanas izmērāmā
veidā[42]. Ir
jāuzlabo metodes, kas tiek izmantotas potenciāli nozīmīgu
nākotnes plūdu noteikšanai un potenciālas nākotnes ietekmes
apjoma noteikšanai. Klimata un sociālekonomiskās pārmaiņas
(piemēram, apbūvēto teritoriju izplešanās un ar to
saistītais augsnes noklājums) plašāk jāņem
vērā, jo tie ir svarīgi plūdu riska pārvaldības
elementi. Otrais UBAP cikls ļauj
īstenot sinerģiju ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvā
paredzētās pirmās pasākumu programmas izstrādi.
Šī direktīva un ŪPD ir savstarpēji papildinošas, un
tās ir jāīsteno kopā. Ieguldījumu
iespēju izmantošana Dalībvalstīm
būtu jāizmanto daudzās ES iespējas finansiāli
atbalstīt pasākumu programmu īstenošanu. Šīs iespējas
ietver maksājumus par klimatam un videi labvēlīgas
lauksaimniecības prakses izmantošanu lauku attīstības programmu
ietvaros, finansējumu no kohēzijas politikas fondiem atbilstoši mērķiem,
kas ir saistīti ar ūdeni un pielāgošanos klimata
pārmaiņām, LIFE integrētos projektus, programmas
“Apvārsnis 2020” atbalstu inovācijām ūdens resursu
jomā, kā arī inovatīvu dabā balstītu
risinājumu izmantošanai tādu sociālo problēmu risināšanai,
kas ir saistītas ar ūdeni un plūdu riska pārvaldību.
Komisija ir plaši komentējusi partnerattiecību nolīgumus, lauku
attīstības un darbības programmas, ko dalībvalstis
ierosinājušas, lai palielinātu savu ieguldījumu ŪPD
mērķu sasniegšanā, un arī saistītos ieguvumus videi,
tomēr līdzekļu izmantošana ir katras dalībvalsts un katra
reģiona ziņā. Līdzīgā
kārtā dalībvalstīm ir jāizmanto inovācijas, kas
ir izstrādātas Eiropas inovāciju partnerībās
ūdens resursu un lauksaimniecības ražīguma un ilgtspējas
jomā, un jāsasaista tās ar ŪPD īstenošanu. Visbeidzot, dalībvalstis
varētu izmantot arī Komisijas ierosinātā ES
Investīciju plāna[43]
iespējas, it īpaši ūdens infrastruktūras
attīstības atbalstam. [1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra
Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas
rīcībai ūdens resursu politikas jomā, OV L 327, 22.12.2000. [2] Sk. http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:52012DC0670. [3]
Neveicot pielāgošanās pasākumus (t.i., pieņemot, ka tiks
īstenota pašreizējā aizsardzība pret upju plūdiem,
kura balstās uz aprēķinu, ka plūdi notiek reizi 100 gados),
sagaidāms, ka ES zaudējumi, kurus izraisīs klimata
pārmaiņas un sociālekonomiskās pārmaiņas,
līdz 2020. gadam pieaugs no EUR 6,9 miljardiem gadā
līdz EUR 20,4 miljardiem gadā, līdz 2050. gadam
pieaugs līdz EUR 45,9 miljardiem gadā un līdz
2080. gadam pieaugs līdz EUR 97,9 miljardiem gadā. Sk. Rojas
et al. (2013) Climate change and river floods in the European Union: Socio-economic
consequences and the costs and benefits of adaptation, Global
Environmental Change 23, 1737.–1751., pieejams šādā adresē: http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0959378013001416#. [4] Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra
Direktīva 2007/60/EK par plūdu riska novērtējumu un
pārvaldību, OV L 288, 6.11.2007. [5] Sk. http://ec.europa.eu/environment/water/water-framework/impl_reports.htm#third. [6] Ziņojums par paveikto Ūdens pamatdirektīvas
pasākumu programmas īstenošanā; Ziņojums par paveikto
Plūdu direktīvas īstenošanā. [7] Ziņojums par Ūdens pamatdirektīvas upju baseinu
apsaimniekošanas plānu īstenošanu. [8] Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra
Direktīva 2006/118/EK par gruntsūdeņu aizsardzību pret
piesārņojumu un pasliktināšanos, OV L 372,
27.12.2006.; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/105/EK, ar ko
izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas
jomā, OV L 348, 24.12.2008; Padomes 1991. gada 12. decembra
Direktīva 91/676/EEK, kas attiecas uz ūdeņu aizsardzību
pret piesārņojumu ar nitrātiem, ko rada lauksaimnieciskas
izcelsmes avoti, OV L 375, 31.12.1991.; Padomes 1991. gada
21. maija Direktīva 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu
attīrīšanu, OV L 135, 30.5.1991.; Eiropas Parlamenta un
Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīva 2010/75/ES par
rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana
un kontrole), OV L 334, 17.12.2010.; Padomes 1998. gada
3. novembra Direktīva 98/83/EK par dzeramā ūdens
kvalitāti, OV L 330, 5.12.1998.; Eiropas Parlamenta un Padomes
2006. gada 15. februāra Direktīva 2006/7/EK par peldvietu
ūdens kvalitātes pārvaldību, OV L 64, 4.3.2006.;
Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija
Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas
rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas
pamatdirektīva), OV L 164, 25.6.2008.; Eiropas Parlamenta un Padomes
2009. gada 21. oktobra Direktīva 2009/128/EK, ar kuru nosaka
Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas
nodrošināšanai, OV L 309, 24.11.2009. [9] SWD(2012) 393 final. [10] COM(2012) 673 final. [11] Ņemot vērā Eiropas upju baseinu atšķirīgo
stāvokli, ES vidējais rādītājs (sagaidāms, ka
2015. gadā apmēram 90 % ūdensobjektu sasniegs labu
gruntsūdens kvantitatīvo stāvokli un 77 % — labu
gruntsūdens ķīmisko stāvokli) slēpj sevī
nopietnas reģionālas problēmas. Turklāt skaitļi ir
jāinterpretē piesardzīgi, jo dažu dalībvalstu
izmantotajās gruntsūdeņu stāvokļa
novērtēšanas metodēs ir lieli trūkumi un nepilnības. [12] COM(2014) 177 final. [13] Kopējā īstenošanas stratēģija (KĪS) ir
sadarbībā balstīts, atklāts process, kurā
iesaistītas Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās
personas. Tā tika uzsākta 2001. gadā, un tās
mērķis ir sekmēt ŪPD īstenošanu. [14] Pielikumā ziņojumam par paveikto Ūdens
pamatdirektīvas pasākumu programmu īstenošanā ir ietverti
ieteikumi par dalībvalstu veicamām darbībām. Minētie
ieteikumi atspoguļo Komisijas novērtējumu un divpusējā
procesa rezultātus. [15] To vidū ir UBAP pieņemšanas termiņu izpildes
panākšana, monitorings un novērtēšana, lauksaimniecības
radītais difūzais piesārņojums, infrastruktūra, kas
neatbilst ŪPD prasībām, u. c., koordinācija ar Nitrātu
un Komunālo notekūdeņu attīrīšanas
direktīvām. [16] COM(2012) 216 final. [17] “Potential for stimulating sustainable growth in the water industry
sector in the EU and the marine sector — input to the European Semester”,
galīgais ziņojums par ūdensapgādes nozari, Acteon —
paredzēts publicēt. [18] http://ec.europa.eu/environment/water/innovationpartnership/about_en.htm. [19] COM(2013)683 final. [20] Ūdensobjektā, kam ir nozīmīga noslodze, ar
pašreizējiem pasākumiem, visticamāk, neizdosies panākt
“labu stāvokli”. [21]http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Agri-environmental_indicator_-_mineral_fertiliser_consumption. [22] Dalībvalstis, kuras Eiropas Savienībai pievienojās
pirms 2004. gada 1. maija. ES-13 ir valstis, kas pievienojās
pēc minētā datuma. [23] Gan lietusūdens kanalizācijas, gan kombinētās
kanalizācijas (sadzīves notekūdeņi + lietusūdens)
pārplūšana. [24] Rūpniecisko notekūdeņu attīrīšanas
iekārtu modernizācijas vai uzlabošanas pasākumi tiek
norādīti kā galvenais pasākumu veids tikai 29 upju baseinu
apgabalos astoņās dalībvalstīs. [25] Dalībvalstis nosaka robežvērtības attiecībā
uz upes baseina konkrētajām piesārņojošajām
vielām virszemes un pazemes ūdeņos. [26] Piemēram, plūdu stiprums, biežums, ilgums, laiks un
ūdens līmeņa maiņas ātrums. [27] Sk. KĪS vadlīniju dokumentu par ekoloģiskajam
plūsmām ŪPD īstenošanā, kas pieejams šādā
adresē: https://circabc.europa.eu/w/browse/a3c92123-1013-47ff-b832-16e1caaafc9a. [28] Sagaidāms, ka KĪS vadlīniju dokuments par ūdens
bilanci tiks publiskots 2015. gada pavasarī. [29] Sk. pētījumu par Zemes novērošanas paņēmienu
izmantošanu neatļautas ūdens ieguves konstatēšanas
vajadzībām; pieejams šādā adresē: https://circabc.europa.eu/w/browse/fe1bf504-5dc4-4e12-a466-37c3a8c3eab4. [30] Sk. KĪS darba dokumentu Links between the Floods Directive (FD
2007/60/EC) and Water Framework Directive (WFD 2000/60/EC) (“Saikne starp
Plūdu dierktīvu (PD, 2007/60EK) un Ūdens pamatdirektīvu
(ŪPD, 2000/60/EK)”), kas pieejams šādā adresē: https://circabc.europa.eu/w/browse/b91b99c7-835f-48fe-b0f5-57740b973d4c. [31] Sk. KĪS politikas
dokumentu par dabīgās ūdensaiztures pasākumiem, kas
pieejams šeit: https://circabc.europa.eu/w/browse/2457165b-3f12-4935-819a-c40324d22ad3. [32] No dalībvalstu paziņotajiem vairāk nekā 8 000
potenciāli augsta plūdu riska apgabalu aptuveni 9 no 10 ir
saistīti ar upes izraisītu plūdu risku, un lielākā
daļa galvenokārt ziņo par potenciāli negatīvām
sekām tautsaimniecībai. [33] 2015. gada februārī 3 dalībvalstis vēl nav
paziņojušas par plūdu draudu un plūdu riska kartēm. [34] Riska pārvaldības joma ir jauna attiecināmā joma
2014.–2020. gada kohēzijas politikas ietvaros, tāpēc projekti,
kuru uzmanības centrā ir ar laikapstākļiem saistītu
risku un dabas katastrofu novēršana un pārvaldība, var
saņemt līdzfinansējumu. [35] Sk. Revīzijas palātas īpašo ziņojumu 04/2014 “ES
ūdens resursu politikas mērķu integrēšana kopējā
lauksaimniecības politikā bijusi tikai daļēji
sekmīga”, pieejams šeit: http://www.eca.europa.eu/Lists/ECADocuments/SR14_04/SR14_04_LV.pdf. [36] Piemēram, neienesīgās investīcijas (bijušais
41. pants Lauku attīstības regulā Nr. 1698/2005)
uzlaboja ūdensteču krastu stāvokli, piemēram,
Flandrijā, un atjaunoja mitrājus, piemēram, Dānijā. [37] Padomes 2005. gada
20. septembra Regula (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku
attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku
attīstībai (ELFLA), OV L 277, 21.10.2005. [38] 2007.–2013. gada plānošanas periodā ar ūdens
resursiem saistītie pasākumi saskaņā ar Lauku
attīstības regulas Nr. 1698/2005 38. pantu tika
iedzīvināti 2010. gadā, kad kļuva pieejamas
pasākumu programmas atbilstoši ŪPD. Attiecībā uz
pasākumiem saskaņā ar 30. pantu Lauku attīstības
regulā Nr. 1305/2013 — lauku attīstības programmas
2014.–2020. gada periodam lielākoties vēl nav apstiprinātas
un vēl nav skaidrs, vai ar ūdens resursiem saistītie
pasākumi tajās tiks iekļauti. [39] Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula
(ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas
Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo
fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku
attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un
vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās
attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un
Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes
Regulu (EK) Nr. 1083/2006. [40] 2014. gada 11. septembra spriedums lietā C-525/12
Komisija/Vācija. [41] Sk. Dokumentu par labu praksi noplūžu mazināšanā https://circabc.europa.eu/w/browse/bb786001-ed42-416d-836e-4835481ba508. [42] Panākumu novērtēšanai ir svarīgi
izstrādāt katastrofu radīto zaudējumu datu uzskaites
vadlīnijas ES dalībvalstīs: http://drr.jrc.ec.europa.eu/LossDataWorkshopOctober2014. [43] http://ec.europa.eu/priorities/jobs-growth-investment/plan/index_en.htm.