28.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/28

1.

atgādina, ka Eiropas Savienības kohēzijas politikai arī turpmāk vajadzētu būt svarīgai lomai no Eiropas reģionu ekonomikas atveseļošanas viedokļa;

2.

pēc Komitejas atzinuma par priekšlikumu regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par fondiem, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars (1), atgādina, ka principiāli iebilst pret jebkādiem makroekonomiskiem nosacījumiem, kas būtu obligāti jāievēro, īstenojot kohēzijas politiku, un, precīzāk, pret jebkādu saikni starp Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondi) efektivitāti un pareizu ekonomikas pārvaldību. Faktiski šīs saiknes pamatā ir kļūdains pieņēmums par to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir tikpat atbildīgas par budžeta nepildīšanu, cik valsts līmeņa pārvaldes iestādes;

3.

atgādina arī Eiropas Reģionu komitejas aicinājumu sagatavot balto grāmatu par teritoriālās kohēzijas politiku ar mērķi atsākt debates par dzīves kvalitātes un ekonomikas izaugsmes kvalitātes vērtēšanu, ņemot vērā ne tikai IKP; mudina izstrādāt jaunus, uzticamākus rādītājus, kuros būtu vairāk ņemtas vērā sabiedrības vēlmes;

4.

iebilst pret makroekonomiskajiem nosacījumiem un apšauba šo norāžu pievienoto vērtību, jo tajās pārfrāzēts Regulas 1303/2013 23. pants;

5.

uzskata, ka pārplānošanas gadījumā vietējās un reģionālās pašvaldības ciestu netaisnīgi, jo tās nav atbildīgas par pārmērīgu valsts budžeta deficītu, bet visbiežāk konstitucionālu saistību dēļ ir spiestas pielāgot savu budžetu. Patiesībā kopējais 27 ES dalībvalstu publiskā budžeta deficīts subnacionālā līmenī 2007. gadā bija 0,1 % no IKP, bet 2009. un 2010. gadā sasniedza aptuveni 0,8 %. Lai gan subnacionālā līmeņa publisko finanšu stāvokļa pasliktināšanās dažās valstīs ir bijusi spēcīgāka un deficīts tajās laikā no 2007. līdz 2013. gadam ir pieaudzis par vairāk nekā 0,5 procentpunktiem, tai nav nekā kopēja ar valstu budžetu deficītu (2);

6.

uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību stāvoklis parāda ziņā ir ļoti līdzīgs, jo (kā atzinusi Komisija 6. ziņojumā par kohēziju) valsts parāda palielināšanās galvenais cēlonis meklējams galvenokārt centrālās administrācijas darbībā. Vispārējais to vietējo un reģionālo pašvaldību parāda līmenis, kurām nav būtisku likumdošanas pilnvaru, joprojām nesasniedz 10 % no IKP visās dalībvalstīs. Tomēr dažās valstīs parāda apmērs rada bažas;

7.

ņemot vērā daudzus pētījumus, uzskata, ka publisko izdevumu efektivitāte vairāk ir saistīta ar efektivitāti un pareizu pārvaldību (3), nevis ar makroekonomiskiem faktoriem, un turklāt no publiskās darbības kvalitātes lielā mērā ir atkarīgs tas, cik spēcīgi kohēzijas politika stimulē izaugsmi. Konstatē arī, ka sešu tiesību aktu kopuma regulās (“six-pack”) jau ir paredzētas smagas sankcijas makroekonomiskās stabilitātes noteikumu neievērošanas gadījumā. Tāpēc šaubās par to, vai sankcijas ar struktūrfondu līdzekļu izmaksas pārtraukšanu var būt efektīvas, turklāt par vienu pārkāpumu sods tiktu uzlikts divas reizes;

8.

uzskata arī, ka sešu tiesību aktu kopuma kontekstā ir jāpārskata strukturālā deficīta aprēķināšanas metodes, lai ņemtu vērā katrai valstij raksturīgās ekonomikas īpatnības un publisko izdevumu strukturālās atšķirības;

9.

pauž dziļas bažas par to, ka laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam paredzētie pasākumi var apgrūtināt Eiropas izaugsmi un ekonomikas un sociālo projektu īstenošanu, radot nedrošību ERAF un ESF plānošanā laika posmam pēc 2015. gada, jo jau tagad pietiekams apdraudējums izaugsmei ir iekavētā plānošana, kuras iemesls ir novēlota sarunu noslēgšana par daudzgadu finanšu shēmu, kā arī dalībvalstu un pašvaldību grūtības izpildīt ex ante nosacījumus;

10.

tāpēc uzsver arvien lielāko un svarīgo vietējo un reģionālo pašvaldību lomu – tās atbild par aptuveni 33 % publisko izdevumu, kuru apmērs pēdējās divās desmitgadēs (1995.–2013.) ir nedaudz, par 2 procentpunktiem, palielinājies, sasniedzot 16 % no IKP. Lai gan to ietekme dažādās valstīs ir atšķirīga atkarībā no to institucionālās struktūras, tām piemīt daudz svarīgāka loma nekā centrālai administrācijai sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanā un jo īpaši to izdevumu jomā, kas var veicināt izaugsmi – šos izdevumus ir definējusi Komisija (sk. 6. kohēzijas ziņojumu) izglītības, veselības aprūpes un vides aizsardzības, transporta, pētniecības un izstrādes, kā arī enerģētikas jomā;

11.

tāpēc aicina pārskatīt investīciju klauzulu, lai būtu iespējams tās reģionālās un valsts investīcijas, kas īstenotas ar Eiropas fondu (ESI fondu vai EISI) līdzfinansējumu, neiekļaut grāmatvedībā, aprēķinot valsts publisko deficītu Eiropas pusgada ietvaros;

12.

vēlas izcelt pretrunas, ko ietver, pirmkārt, noteikumi par makroekonomiskajiem nosacījumiem un, otrkārt, Stabilitātes un izaugsmes pakts, kura piemērošanā atļauts zināms elastīgums pagaidu ārkārtas apstākļos, kas noteikti Regulā Nr. 1177/2011, kā arī Komisijas apsvērumi, saskaņā ar kuriem ES fiskālā sistēma dod pietiekamas iespējas nodrošināt līdzsvaru starp produktīvu publisko ieguldījumu nepieciešamību un fiskālās disciplīnas mērķiem (4);

13.

šajā kontekstā atgādina, ka pauž bažas par jauno grāmatvedības regulējumu – Eurostat dokumentu SEC 2010 –, kas ir spēkā kopš 2014. gada septembra un kurā nav šķīruma starp izdevumiem un investīcijām un kas nozīmē, ka pašvaldībām ir pienākums ierobežot investīciju maksimālo apmēru gadā uz vienu iedzīvotāju. Dažu valstu pašvaldībām šis apjoma ierobežojums varētu kļūt par šķērsli līdzfinansējuma nodrošināšanai projektiem, kuri saistīti ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem. Tāpēc aicina Eiropas Komisiju iesniegt ziņojumu par SEC 2010 īstenošanu;

14.

atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības trīskārt ir skāruši fiskālās konsolidācijas pasākumi, kas tika pieņemti valsts līmenī ar mērķi pārvarēt ekonomikas un finanšu krīzi. Šie pasākumi, pirmkārt, ir būtiski mazinājuši subnacionālo pārvaldes iestāžu spēju piedalīties publiskajās investīcijās, kuru vidējais līmenis 27 ES dalībvalstīs laikā no 2002. līdz 2007. gadam bija 2,3 % no IKP un samazinājās līdz 1,8 % no IKP, un 2010. gadā reālā izteiksmē samazinājās par 7,2 %, 2011. gadā – par 5,9 %, 2012. gadā – par 3,3 % un 2013. gadā – par 8,6 %;

15.

otrkārt, tā kā kārtējie pārvedumi un kapitāla pārvedumi no centrālās administrācijas ir primārais vietējo un reģionālo pašvaldību resurss gandrīz visās ES dalībvalstīs, to ieņēmumi ir būtiski samazinājušies, radot tūlītēju to budžeta nelīdzsvarotību. Spānijas reģioni ir cietuši vēl smagāk, jo to ieņēmumi reālā izteiksmē ir samazinājušies par 62 % pēc spēcīga pārvedumu sarukuma no centrālās administrācijas (45 %), no vienas puses, un pēc būtiska pārvedumu pieauguma no reģioniem uz centrālo administrāciju (no nepilniem 1,4 miljardiem euro līdz 10,1 miljardam euro 2005. gada cenās);

16.

treškārt, ESAO skatījumā fiskālās konsolidācijas pasākumi vēl vairāk ir mazinājuši vietējo un reģionālo pašvaldību investīciju jaudu, turklāt tām ir nācies arī rēķināties ar aizdevuma nosacījumu pasliktināšanos;

17.

vēlas izcelt ESI fondu ieguldījumu publisko investīciju veicināšanā krīzes laikā, jo no 11,5 % publisko ES investīciju (bruto pamatkapitāla veidošana) apmēra 2007. gadā tas ir paaugstinājies līdz 18,1 % 2013. gadā. To atbalsts dažās valstīs sasniedza vairāk nekā 75 % no publiskajām investīcijām. Laikā no 2007. gada līdz 2013. gadam piešķīrumi no struktūrfondiem, kohēzijas fonda un saistītā valstu līdzfinansējuma gadā un vidēji sasniedza aptuveni 0,55 % no 27 ES dalībvalstu IKP;

18.

tāpēc par pretrunīgu uzskata ERAF un ESF apropriāciju apdraudējuma ieviešanu tajos gadījumos, kad kāda no dalībvalstīm saskaras ar ekonomiskām problēmām. Publisko izdevumu samazinājums nenozīmē automātisku valsts budžeta deficīta samazināšanos un tas var negatīvi ietekmēt sociālo jomu;

19.

raizējas par iespējamo valsts un subnacionālā finansiālā stāvokļa pasliktināšanos, ja tiktu apturēta ne tikai saistību izpilde, bet arī maksājumi. Atgādina arī, ka saikne starp struktūrfondiem un valsts budžeta deficīta pareizu ekonomikas pārvaldību bijusi nepilnīga, to sākotnēji piemērojot kohēzijas fondam, jo sankcijas, kas saistītas ar deficītu drīzāk pasliktina attiecīgo valstu ekonomisko stāvokli;

20.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju iesniegt balto grāmatu, kurā, vadoties no publisko izdevumu ilgtermiņa ietekmes, ir noteikta ES līmeņa klasifikācija publisko ieguldījumu kvalitātes novērtēšanai publisko izdevumu aprēķinos. Šāda klasifikācija varētu veicināt to, ka budžeta deficīta aprēķinos pārdomāti tiktu analizēta publisko ieguldījumu kvalitāte un vairāk tiktu ņemts vērā faktiskais makroekonomikas cikls vai apstākļi;

21.

šaubās, vai pārplānošanas saturs un kārtība vienmēr ir pozitīvi un veicina valsts konkurētspēju ilgtermiņā, kā arī palīdz pārorientēt tās ekonomisko attīstību uz nākotnes sektoriem. Kopš 2009. gada gūto rezultātu analīze liecina, ka steidzamības apstākļi ir likuši Komisijai un dalībvalstīm priekšroku dot projektiem, kas jau tiek īstenoti, lai paātrinātu apropriāciju izlietojumu un iegūtu likvīdus. Šāda izvēle kopumā ir devusi iespēju palielināt daļu, kas paredzēta pētniecībai, izstrādei un inovācijai, vispārējam uzņēmumu atbalstam, atjaunojamiem energoresursiem, ceļiem un darba tirgum ar pasākumiem, kas īpaši vērsti uz jauniešu nodarbinātību. Bet dažos gadījumos tie ir izraisījuši tādu nozaru atstāšanu novārtā, kurās iespējama spēcīga izaugsme kā, piemēram, IKT pakalpojumi, vides investīcijas, dzelzceļi, izglītība un apmācība, spēju stiprināšana;

22.

raizējas, ka pārplānošanas juridiskie ierobežojumi nav pietiekami operatīvi – tos nosaka pienākums ievērot tematisko orientāciju, ESF un ERAF līdzsvaru u. c.;

23.

uzskata par samērā utopisku tādas sistēmas ieviešanu, kas būs spēkā tikai no 2015. līdz 2019. gadam;

24.

uzskata, ka pārplānošana nebūt nav vienkāršs un ātri izdarāms uzdevums, bet, balstoties uz pēdējo 5 gadu gaitā gūto pieredzi, kas ir atspoguļota 6. kohēzijas ziņojumā, tā ir prasījusi būtisku cilvēkresursu, tostarp arī Komisijas darbinieku, mobilizāciju astoņām iesaistītajām dalībvalstīm, turklāt valstu administratīvajām iestādēm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām tā izmaksās dārgi un to būs grūti pārvaldīt;

25.

pauž bažas par birokrātijas palielināšanos pārplānošanas procesā, jo saistībā ar to būs jāizpilda tādas pašas prasības kā partnerības nolīgumu izstrādē (izpildes rādītāji, nosacījumi, u. c.), un tāpēc būs jāpiesaista jauni eksperti un radīsies jauni izdevumi. Ja darbiniekiem uzliks pārmērīgu papildu pienākumu slogu, var samazināties viņu darba efektivitāte, tātad rezultāts būs pretējs iecerētajam;

26.

negatīvi vērtē ar pārplānošanu saistītā administratīvā sloga palielināšanos, kas apgrūtina ne tikai Eiropas un valstu administrāciju, bet arī un jo īpaši reģionu administrāciju tad, ja tā rūpējas par pārvaldību. Tā var radīt izdevumu būtisku palielināšanos, jo būs nepieciešams steidzami atbildēt uz Komisijas pieprasījumiem un piesaistīt papildu cilvēkresursus;

27.

negatīvi vērtē vienlaicīgu centralizācijas atjaunošanu valsts un Eiropas līmenī, ko ietver iecerētā sistēma ar aktīvu Komisijas iejaukšanos. Pārplānošanas īsie termiņi, iespējams, kļūs par iemeslu partnerības un daudzlīmeņu pārvaldības principu apšaubīšanai, neraugoties uz to, ka tie ir vieni no kohēzijas politikas pamatelementiem;

28.

uzsver šādu sankciju negatīvo ietekmi uz sabiedrisko domu – tā neapšaubāmi palielinās negatīvo attieksmi pret ES;

29.

ir pārsteigta arī par to, ka nav iespējams pilnīgāk īstenot Eiropas Parlamenta demokrātisko kontroli pār šo jauno makroekonomisko nosacījumu sistēmu apstākļos, kad novirzes, īpaši fondu pārplānošanas jomā kļūst arvien tehnokrātiskākas. Tāpēc aktīvi aicina Eiropas Komisiju atdot Eiropas Parlamentam centrālo vietu lēmuma pieņemšanā un ļaut tam sadarbībā ar Eiropas Reģionu komiteju lemt par makroekonomisko nosacījumu principa īstenošanu.