30.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 408/8

—

ņemot vērā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei — brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs — Stokholmas programma (1),

—

ņemot vērā Eiropadomes Stokholmas programmu — atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas apvienotās sanāksmes saskaņā ar Reglamenta 51. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0153/2014),

1.

uzskata, ka Lisabonas līgums un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas juridiski saistošā spēka atzīšana ir nozīmīgi uzlabojuši un stiprinājuši ES iestāžu un dalībvalstu konstitucionālo pamatu, lai sasniegtu brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveides mērķi, tomēr norāda, ka dažās jomās nepieciešami papildu pasākumi, jo īpaši attiecībā uz minēto tiesību aktu īstenošanu; uzskata, ka šis mērķis prasa, lai Līgumi un sekundārie tiesību akti tiktu vienādi piemēroti visā ES; tāpēc piekrīt, ka būtu jāizvairās no atteikšanās iespējām vai īpašiem režīmiem, un, ja iespējams, tie jāatceļ: pieprasa Komisijai un Padomes prezidentūrai labāk pildīt savu pienākumu “nekavējoties un pilnīgi informēt Parlamentu visos procedūras posmos” pirms starptautisku nolīgumu noslēgšanas; pauž nožēlu par kavēšanos attiecībā uz bijušā trešā pīlāra tiesību aktu pielīdzināšanu tiesību normu jaunajai hierarhijai (pamataktiem, deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem) saskaņā ar Lisabonas līgumu un jauno iestāžu struktūru;

2.

uzskata, ka parastās likumdošanas procedūras plašāka izmantošana ir padarījusi likumiskāku likumdošanas procesu un tuvinājusi to iedzīvotājiem, palielinot Parlamenta — vienīgās tieši ievēlētās Savienības iestādes — ietekmi; uzskata, ka turpmākajā Līguma pārskatīšanā būtu jāatceļ vēl palikušie izņēmumi attiecībā uz parastās likumdošanas procedūras izmantošanu;

3.

norāda, ka Komisija 2010. gada 20. aprīļa paziņojumā “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem — Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010)0171) aicināja izrādīt “lielāku mērķtiecību, reaģējot uz Eiropas iedzīvotāju ikdienas bažām un centieniem”, un uzsvēra, ka “Savienībai jāspēj reaģēt uz negaidītiem notikumiem, ātri izmantot iespējas, prognozēt nākotnes tendences un pielāgoties tām”;

4.

atgādina par ES parastās likumdošanas procedūras piemērošanu kā principu, kas aptver lēmumu pieņemšanas procesu plašākā klāstā politikas jomu, kas ir saistītas ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Līguma prasību, ka lēmumu pieņemšanai jābūt pēc iespējas atklātai un pēc iespējas tuvinātai pilsoņiem, un aizvien lielāko vajadzību pēc elastīguma; aicina Komisiju izmantot savas likumdošanas iniciatīvas tiesības, pilnībā ievērojot Līgumos noteiktās kompetences un principus, tostarp subsidiaritātes principu, un cieši sadarbojoties ar abiem likumdevējiem;

5.

uzskata, ka dalībvalstu parlamentu lielāks ieguldījums Savienības darbībā, kā to paredz Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību pievienotais 1. protokols (par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā) un 2. protokols (par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu), ir pozitīvi ietekmējis jo īpaši brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi un darbību, un ne vien tādēļ, ka tagad subsidiaritātes principa ievērošana ir vairāk iespējama, bet arī tādēļ, ka plašāka un intensīvāka Eiropas iedzīvotāju iesaistīšanās demokrātiskajā procesā ir būtiski sekmējusi likumdošanas procesu un Eiropas politikas izstrādi;

6.

aicina pastiprināt valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta sadarbību un dialogu, kā arī ES iestāžu un struktūru kopumā un valstu parlamentu sadarbību un dialogu, lai pēc iespējas nodrošinātu, ka ES iestādes un struktūras tieši un nekavējoties valstu parlamentiem dara pieejamu informāciju par ES iniciatīvām;

7.

norāda — lai gan nav panākta vienošanās par vienotu vēlēšanu procedūru Eiropas Parlamenta vēlēšanām, vēlēšanu sistēmas pakāpeniski kļūst līdzīgākas, jo īpaši pateicoties ES līmeņa politisko partiju un politisko fondu izveidei un centieniem izstrādāt Eiropas statūtus, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu par to noteikumu reformēšanu, kuri attiecas uz Eiropas politiskajām partijām, kā arī dubultā mandāta aizliegumam, kas neļauj apvienot Eiropas Parlamenta deputāta mandātu ar dalībvalsts parlamenta deputāta mandātu; atbalsta pārredzamākas procedūras kandidātu izvirzīšanai, kas garantētu to neatkarību;

8.

uzskata, ka sabiedrību vajadzētu vairāk informēt par Parlamenta demokrātisko funkciju un ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņās galvenā uzmanība būtu jāpievērš patiesām Eiropas problēmām;

9.

tādēļ uzskata, ka būs jāveic vēlēšanu procedūras reforma, lai veicinātu Parlamenta leģitimitāti un efektivitāti saskaņā ar Līgumos noteiktajiem principiem; uzskata, ka šāda veida reforma mudinās ES pilsoņus piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās savā mītnes valstī, ja tie nav attiecīgās dalībvalsts pilsoņi;

10.

tomēr kā pirmo soli atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta Padomes 2012. gada 20. decembra Direktīva 2013/1/ES, ar kuru groza Direktīvu 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (3), jo šī direktīva mīkstina prasības, kas jāizpilda tiem ES pilsoņiem, kuri dzīvo tādā ES dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, ja tie vēlas kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās; mudina novērst birokrātiskos šķēršļus, kas joprojām kavē to ES pilsoņu dalību Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kuri dzīvo ES dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, un atbalsta dalībvalstu sadarbību ar mērķi izskaust šo ES demokrātisko standartu apdraudējumu; atkārtoti norāda, ka ir jāveic turpmāki pasākumi, lai garantētu ikviena ES pilsoņa tiesības piedalīties vēlēšanās neatkarīgi tā, kurā valstī viņš faktiski dzīvo;

11.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta regula par Eiropas pilsoņu iniciatīvu (4), ar ko ES pilsoņiem tiek piešķirtas tādas pašas politiskās iniciatīvas pilnvaras, kādas jau izmanto Parlaments un Padome;

12.

uzskata, ka pilsoņu iniciatīvai var būt būtiska nozīme to jautājumu noteikšanā, kuri būtu jārisina ES līmenī, un ka šī iniciatīva pastiprina ES līmeņa politikas izstrādes procedūras leģitimitāti;

13.

tomēr izsaka nožēlu par tehniskajām problēmām, ar ko saskaras pilsoņu iniciatīvu organizētāji, un aicina Komisiju tās atrisināt;

14.

norāda, ka pilsoņu iniciatīvas efektīvu piemērošanu kavē ne vien tehniskas, bet arī finansiālas problēmas, ko rada budžeta resursu trūkums;

15.

uzskata, ka ES būtu jāveicina visu cilvēku cilvēktiesību un pamatbrīvību augstākā līmeņa aizsardzība; uzskata, ka Stokholmas programmas nodaļa par pilsoņu tiesību veicināšanu atbilst šim mērķim; tomēr norāda — neraugoties uz gūtajiem panākumiem, ir jāpieliek lielākas pūles minētās nodaļas īstenošanā;

16.

pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu un atgādina par Parlamenta pieņemto nostāju attiecībā uz jaunas ES tiesiskuma sistēmas izveidi, lai stiprinātu ES spēju risināt tā dēvēto Kopenhāgenas dilemmu, proti, situāciju, kurā Savienība izvirza augstus standartus kandidātvalstīm, bet tai pietrūkst funkcionālu instrumentu attiecībā uz dalībvalstīm, ar mērķi garantēt visu dalībvalstu atbilstību LES 2. pantā noteiktajām kopīgajām vērtībām saskaņā ar Kopenhāgenas kritēriju nepārtrauktu ievērošanu, kamēr nav grozīta regula, ar ko izveido Pamattiesību aģentūru (5), kā to atkārtoti pieprasījis Parlaments;

17.

šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Jauna ES sistēma tiesiskuma stiprināšanai” (COM(2014)0158) un nepacietīgi gaida sadarbību ar Komisiju šīs sistēmas efektīvā īstenošanā; tomēr uzsver, ka joprojām ir regulāri jānovērtē dalībvalstu atbilstība LES 2. pantā izklāstītajām ES pamatvērtībām; atzīst Venēcijas komisijas specializēto zināšanu un sniegto konsultāciju īpašo nozīmi un atgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, tiesu iestāžu tīkli un citas neatkarīgas struktūras ar specializētām zināšanām arī var palīdzēt novērtēt draudus tiesiskumam;

18.

pauž bažas, ka ekonomikas krīze var izvērsties demokrātijas krīzē, un uzskata, ka ir nepieciešams spēcīgs politisks stimuls un valsts un Eiropas līmeņa demokrātijas institūciju pārredzama darbība, lai aizstāvētu demokrātijas sasniegumus, tiesiskumu un pamattiesības, apkarotu populisma izplatīšanos Eiropā un vēl vairāk stiprinātu ES pilsoniskumu; ir norūpējies par klaja iecietības trūkuma izpausmēm attiecībā uz ES iedzīvotāju pārvietošanos, kuru mērķis ir kaitēt atsevišķu jauno dalībvalstu darba ņēmēju tiesībām;

19.

uzskata, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība mazaizsargāto grupu īpašās situācijas risināšanai un cīņas pret rasismu, ksenofobiju, antisemītismu, neiecietību reliģijas dēļ, islamafobiju, pretčigānismu, homofobiju un transfobiju stiprināšanai;

20.

uzskata, ka ir sevišķi svarīgi pieņemt un efektīvi īstenot tiesību aktus, lai apkarotu naida noziegumus un naidpilnus izteikumus, kā arī cīnītos pret tiem, kas veicina, atbalsta un veic šādus noziegumus un pauž šādus izteikumus, un aicina turpināt šādu tiesību aktu izstrādi, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;

21.

pauž nožēlu par panākumu trūkumu romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanā un par to, ka pret romiem joprojām tiek vērstas rasistiskas darbības un diskriminācija visā ES, tostarp turpinās romu bērnu segregācija mācību iestādēs; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai īstenotu romu pamattiesības un panāktu viņu sociālo iekļaušanu, pēc iespējas drīzāk īstenojot priekšlikumus, kas pausti Padomes 2013. gada 9. decembra ieteikumā par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs (6); aicina Komisiju un dalībvalstis finansiāli atbalstīt romu organizācijas un iesaistīt tās visās politikas jomās, kas skar romus;

22.

uzsver, ka attiecībā uz pamattiesībām un vienlīdzīgu attieksmi ir piemērojams universāluma princips; tāpēc mudina Padomi pieņemt priekšlikumu par diskriminācijas novēršanas direktīvu; pauž nožēlu par personu ar invaliditāti iekļaušanas politikas trūkumiem, kā arī par to, ka šo personu tiesības netiek pietiekami ņemtas vērā;

23.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta Direktīva 2012/29/ES, ar kuru nosaka noziegumā cietušā tiesību, atbalsta un aizsardzības obligātos standartus (7), īpašu uzmanību pievēršot mazaizsargātu iedzīvotāju grupu — piemēram, sieviešu un bērnu — aizsardzībai; uzsver, ka šīs grupas bieži cieš no dažādiem vardarbības veidiem, tostarp no vardarbības ģimenē; iesaka rūpīgi izmeklēt un konstatēt šādus nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus un piemērot kriminālatbildibu par minētajiem pārkāpumiem; atzinīgi vērtē Direktīvas 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu (8) un Direktīvas 2011/36/ES 2 par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību (9) (Cilvēku tirdzniecības novēršanas direktīva) pieņemšanu; aicina dalībvalstis pēc iespējas drīzāk transponēt un īstenot šīs direktīvas;

24.

atsaucas uz izmeklēšanu par ES pilsoņu elektronisko masveida novērošanu; atkārto 2013. gada 4. jūlija rezolūcijā par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām vairākās dalībvalstīs un to ietekmi uz ES pilsoņu privātumu (10) paustās nopietnās bažas; uzskata, ka masveida novērošana ir būtiskā pretrunā ar Savienības demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību principiem, un uzstāj, ka ir jāorganizē pienācīga un efektīva parlamentārā un tiesiskā pārraudzība un jāgarantē drošība ES un valstu līmenī; uzskata, ka ir būtiski ieviest vairāk kontroles un līdzsvara sistēmu, jo īpaši, pieņemot ES tiesisko regulējumu par datu aizsardzību, kam būtu pilnībā jānodrošina pamattiesību ievērošana; uzskata, ka ir jārīkojas saistībā ar novērošanu, kas apdraud ES iekšējo drošību; aicina Eiropadomi pievērsties ieteikumiem un aicinājumiem, kas pausti 2014. gada 12. marta rezolūcijā par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažādās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām un transatlantisko sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā;

25.

uzskata, ka pienācīgam pārskatatbildības procesam ir izšķiroša nozīme, lai efektīvi aizsargātu un veicinātu cilvēktiesības un lai īstenotu likumīgu un efektīvu drošības politiku, kam pamatā ir tiesiskums; aicina Komisiju ierosināt pārskatatbildības mehānismu ar mērķi stiprināt ES un tās dalībvalstu spēju novērst cilvēktiesību pārkāpumus, izmeklēt tos un nodrošināt ar tiem saistīto tiesisko aizsardzību ES līmenī, jo īpaši saistībā ar iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu uz Eiropas valstīm un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā;

26.

uzsver, ka Savienības pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECTK), kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktā, vēl vairāk uzlabos pamattiesību aizsardzību Savienībā, kā to garantē Pamattiesību harta un Tiesas judikatūra;

27.

norāda, ka pievienošanās šai konvencijai pilsoņiem līdz ar citiem cilvēkiem, par kuriem Savienība ir atbildīga, nodrošinās tādu pašu aizsardzību attiecībā uz Savienības darbību, kādu viņi jau bauda attiecībā uz katras atsevišķas dalībvalsts darbību; norāda — tas ir vēl jo svarīgāk tāpēc, ka dalībvalstis ir nodevušas Savienībai būtiskas kompetences, jo īpaši brīvības, drošības un tiesiskuma telpas politikas jautājumos;

28.

atzinīgi vērtē nolīguma projektu, par ko 47 Eiropas Padomes dalībvalstis un Eiropas Savienība vienojās attiecībā uz ES pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, un gaida labvēlīgu Eiropas Savienības Tiesas atzinumu par paredzēto tekstu; aicina Parlamentu un Padomi pēc Tiesas galīgā nolēmuma paziņošanas strauji ratificēt nolīgumu;

29.

atzinīgi vērtē to, ka pievienošanās konvencijai pilsoņiem līdz ar citiem cilvēkiem, par kuriem Savienība ir atbildīga, sniegs būtisku papildu aizsardzību, jo īpaši brīvības, drošības un tiesiskuma telpas kontekstā; uzsver, ka pievienošanās sarunu noslēgšanai ir paredzēts pārmērīgi ilgs termiņš, un pauž nožēlu, ka ES vēl nav faktiski pievienojusies konvencijai; atgādina, ka ES pievienošanās ir atkarīga ne vien no tā, vai konvenciju ir ratificējušas ES dalībvalstis, bet arī citas valstis, kas ir šīs konvencijas puses; aicina visas attiecīgās puses pēc iespējas ātrāk veikt ratifikāciju;

30.

asi nosoda ES sarunu procesa par pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai (ECTK) bloķēšanu un kavēšanu un aicina ES iestādes un dalībvalstis paātrināt procedūras, kas vajadzīgas, lai ES pievienotos ECTK, un noraidīt jebkādus turpmākus mēģinājumus mazināt ECTK nozīmi, kompetences un pilnvaras saistībā ar pilsoņu un iedzīvotāju cilvēktiesībām un pamatbrīvībām;

31.

aicina pieņemt regulas par piekļuvi dokumentiem (11) pārskatu, pamatojoties uz Parlamenta priekšlikumiem;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt īpašus instrumentus, kuru pamatā ir jaunās informācijas un sakaru tehnoloģijas, lai apmainītos ar paraugpraksi diskriminācijas novēršanā Eiropas līmenī;

33.

uzsver, ka ir svarīgi visās stratēģijās, kas paredzētas personu ar invaliditāti, imigrantu, romu tautības iedzīvotāju un citu minoritāšu pārstāvju un atstumtu cilvēku integrēšanai, ņemt vērā dzimuma dimensiju;

34.

norāda, ka Stokholmas programmas mērķis ir veicināt ES pilsoņu un iedzīvotāju brīvu pārvietošanos, aizsargājot un ievērojot visas tiesības un pienākumus, kas izriet no Eiropas tiesiskuma telpas, un ka tiesu iestāžu sadarbība ir galvenais līdzeklis šā mērķa sasniegšanai;

35.

atzīst, ka šajā saistībā ļoti svarīga nozīme ir iniciatīvām juridisko situāciju, spriedumu un dokumentu savstarpējās atzīšanas jomā, jo savstarpēja atzīšana neizmaina dalībvalstu tiesību sistēmas, bet samazina finanšu un birokrātisko slogu un juridiskos šķēršļus, ar ko saskaras pilsoņi, ģimenes un uzņēmumi, īstenojot Līgumos noteiktās brīvības, vienlaikus ievērojot tiesiskumu un pamattiesības;

36.

atgādina, ka Stokholmas programmā ir ietvertas vairākas svarīgas iniciatīvas civiltiesību jomā, tostarp atvieglināta spriedumu atzīšana, testamentu spēkā esamība visā Savienībā, atvieglinātas procedūras publisko dokumentu akceptēšanai, vienkāršāka pārrobežu parādu piedziņa un Savienības iniciatīvas juridiskās apmācības jomā;

37.

norāda, ka šajā jomā līdz šim ir pieņemti tikai trīs tiesību akti, proti, pārstrādātā regula “Brisele I” (12), mantošanas regula (13) un regula “Roma III” (14), no kuriem patlaban piemērojams ir tikai trešais, un ka, lai gan Komisija ir iesniegusi vērā ņemamu skaitu priekšlikumu, kas tika pieprasīti Stokholmas programmā, vairāki svarīgi priekšlikumi joprojām nav sniegti, tostarp attiecībā uz civilstāvokli apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu un 14. uzņēmējdarbības tiesību direktīvu;

38.

uzskata, ka savstarpējai atzīšanai nepieciešams, lai pilsoņi un tiesību speciālisti uzticētos viens otra tiesību iestādēm; norāda, ka savstarpējas atzīšanas un uzticēšanās atbalstam ļoti svarīga ir tādas patiesi eiropeiskas tiesiskās kultūras nostiprināšana, kurā pilnībā ievēro pamattiesības un subsidiaritātes un tiesu neatkarības principus, kopīgu standartu izstrādāšana un citu tiesību sistēmu izpratne, jo īpaši, pateicoties apmācībai; norāda, ka savstarpēja atzīšana un uzticēšanās var pakāpeniski izmainīt valstu civiltiesiskās tradīcijas, dalībvalstīm apmainoties ar paraugpraksi; uzskata, ka šai apmaiņai nebūtu jāmazina valstu juridisko tradīciju vērtība;

39.

norāda, ka likumdošanas iniciatīvas civiltiesiskajā jomā līdz šim lielā mērā pievērsās materiālajām tiesībām; aicina turpmāk lielāku uzmanību pievērst procesuālajām tiesībām;

40.

mudina Komisiju efektīvi strādāt, lai izveidotu starptautisko spriedumu konvenciju, kuras mērķi būtu līdzīgi regulas “Brisele I” mērķiem;

41.

atzinīgi vērtē priekšlikumu direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū (15); uzsver, ka ir jācīnās ar saglabājušos “stikla griestu” fenomenu, kas joprojām ir viens no galvenajiem šķēršļiem sieviešu profesionālajai izaugsmei;

42.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai par iedzīvotāju un uzņēmumu brīvas pārvietošanās veicināšanu, vienkāršojot konkrētu publisku dokumentu atzīšanu, tādā veidā mazinot birokrātiju un pastāvošo attālumu starp ES iestādēm un iedzīvotājiem;

43.

aicina Komisiju saskaņā ar agrākajām saistībām un pēc Parlamenta atkārtotām prasībām rīkoties pēc plāna un, piemērojot visaptverošu pieeju, iesniegt priekšlikumu regulai par civilstāvokļa dokumentu savstarpēju atzīšanu ES, lai novērstu diskriminējošus tiesiskos un administratīvos šķēršļus attiecībā uz sievietēm un vīriešiem un viņu ģimenēm, kas vēlas izmantot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, un ļautu ES pilsoņiem un iedzīvotājiem un viņu ģimenēm saglabāt ar to civilstāvokli saistītās tiesības — kuras jau ir juridiski atzītas vairākās Eiropas jurisdikcijās — viscaur Savienībā;

44.

atkārtoti aicina pieņemt Eiropas starptautisko privāttiesību kodeksu;

45.

aicina Komisiju pilnveidot e-tiesiskuma programmu, lai nodrošinātu iedzīvotājiem tiešu piekļuvi juridiskajai informācijai un tiesu sistēmai tiešsaistē;

46.

atzīst līdzšinējos panākumus, kas gūti saistībā ar ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā, tostarp direktīvu par tiesībām uz mutisku un rakstisku tulkojumu kriminālprocesā (16), par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (17) un par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā (18) pieņemšanu; aicina savlaicīgi un pareizi transponēt šīs direktīvas un apmācīt valdību ierēdņus, tiesnešus, prokurorus un advokātus; atkārtoti norāda, ka šie pasākumi ir sevišķi svarīgi, lai pienācīgi noritētu ES tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās, jo īpaši attiecībā uz tādu pasākumu īstenošanu, kuriem pamatā ir savstarpējas atzīšanas princips, piemēram, Eiropas apcietināšanas ordera īstenošanu, un ka būtiska nozīme ir tam, lai turpinātos panākumi aizdomās turētu un apsūdzētu personu tiesību aizsardzībā; ņem vērā priekšlikumus par juridisko palīdzību, nevainības prezumpciju un bērnu aizsardzības pasākumus; ir cieši pārliecināts — lai efektīvi īstenotu direktīvu par tiesībām uz advokāta palīdzību, jo īpaši svarīgi ir patiesi garantēt juridisko palīdzību; aicina apspriest liecinieku un ziņotāju aizsardzību; aicina turpmāko pasākumu programmā pēc Stokholmas programmas īstenošanas par prioritāti noteikt aizdomās turētu un apsūdzētu personu procesuālo tiesību kriminālprocesos stiprināšanu un atgādina, ka ceļvedi var papildināt;

47.

pauž nožēlu par to, ka vēl nav paveikts darbs saistībā ar pirmstiesas, administratīvo un nepilngadīgu personu aizturēšanu, attiecībā uz kuru daudzās dalībvalstīs standarti neatbilst cilvēktiesību un citiem starptautiskiem standartiem; atzīst, ka ir jānovērtē, cik efektīvs ir bijis neleģislatīvais darbs pie spēkā esošajiem pamatlēmumiem, plaši jāatzīst Komisijas apspriedēs identificētās problēmas saistībā ar pirmstiesas aizturēšanas tiesību aktiem un praksi visā Eiropā un jāapņemas atkārtoti risināt jautājumu par izpildāmu minimālo standartu noteikšanu attiecībā uz pirmstiesas aizturēšanu, īstenojot leģislatīvas darbības; aicina Komisiju atkārtoti risināt jautājumu par šādu standartu noteikšanu attiecībā uz pirmstiesas, administratīvo un nepilngadīgu personu aizturēšanu, īstenojot leģislatīvas darbības;

48.

pauž stingru pārliecību, ka ES krimināltiesību telpas izveidē piemērojamo principu konsekventa ievērošana būtu jānosaka par prioritāti un ka šajā saistībā ES iestādēm būtu cieši savstarpēji jāsadarbojas, kā izklāstīts Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūcijā par ES nostāju krimināltiesību jomā (19);

49.

uzskata, ka ir jāstiprina dalībvalstu savstarpējā uzticēšanās, saskaņojot pamattiesību ievērošanu attiecībā uz kriminālprocesiem un veicot kopīgus pasākumus, lai nodrošinātu tiesu un cietumu pareizu pārvaldību, kas bieži vien ir pamatā dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās trūkumam, un ka ES krimināltiesību savstarpēja atzīšana un saskaņošana nevar turpināties bez vērā ņemamām atsauksmēm par šo noteikumu īstenošanu dalībvalstu līmenī;

50.

atzinīgi vērtē priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534); ir cieši pārliecināts, ka Eiropas Prokuratūras izveide būtu nozīmīgs solis ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpas pilnveidošanā; turklāt atzinīgi vērtē priekšlikumu regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535);

51.

uzskata, ka ir jāpieliek lielāki centieni, lai īstenotu savstarpējas tiesu nolēmumu atzīšanas principu attiecībā uz spriedumu krimināllietās izpildi;

52.

uzskata, ka efektīva, pieejama, taisnīga un pamattiesības ievērojoša tiesu sistēma ir spēcīga demokrātijas, iedzīvotāju uzticības un labklājības un pārticīgas ekonomikas virzītāja;

53.

atzinīgi vērtē ES iestāžu un dalībvalstu pastāvīgos centienus veicināt vispārēju atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai (SKT) un sadarbību ar to, jo tā ir būtisks līdzeklis, lai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām nodrošinātu taisnīgumu attiecībā uz noziegumu upuriem un sekmētu starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību ievērošanu; mudina visas dalībvalstis noslēgt pamatnolīgumus ar SKT, jo īpaši par liecinieku pārvietošanu, pagaidu atbrīvošanu, attaisnoto personu pārvietošanu un spriedumu izpildi; aicina ES dalībvalstis kā SKT Romas statūtu dalībvalstis nodrošināt, ka SKT ir nepieciešamie līdzekļi, lai pildītu savas pilnvaras un nodrošinātu taisnīgumu stingrā, taisnīgā un pārredzamā veidā;

54.

uzsver, ka ir jānodrošina atbilstīga apmācība ierēdņiem (policijas, veselības aprūpes, tiesu darbiniekiem u. c.), kas var saskarties ar gadījumiem, kad personas fiziskā, psiholoģiskā un seksuālā veselība ir uzskatāma par apdraudētu, jo īpaši to sieviešu gadījumā, kuras cietušas no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu; aicina dalībvalstis atbalstīt pilsoniskās sabiedrības — jo īpaši NVO, sieviešu apvienību un citu brīvprātīgo organizāciju, kas nodrošina profesionālu palīdzību, — darbu un sadarboties ar šādām organizācijām, lai nodrošinātu palīdzību sievietēm, kuras cietušas no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu;

55.

aicina dalībvalstis ratificēt Stambulas Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kā arī aicina Komisiju bez turpmākas kavēšanās ierosināt pamatnostādnes sarunām par ES pievienošanos šai konvencijai;

56.

norāda uz dalībvalstu un Komisijas panākumiem saistībā ar iekšējās drošības stratēģiju (IDS) un ES politikas ciklu attiecībā uz organizēto un smago starptautisko noziedzību, jo īpaši šādās jomās: terorisma, transnacionālās organizētās noziedzības (tostarp ekonomiskās noziedzības), kibernoziedzības un IT atvieglinātas noziedzības, piemēram, bērnu pornogrāfijas, apkarošana, kritiskās infrastruktūras aizsardzība un cīņa pret korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, teroristu finansēšanu, vardarbīgu radikalizāciju un nelikumīgu šaujamieroču tirdzniecību; tomēr norāda, ka visās minētajās jomās ir jāsasniedz vairāk;

57.

norāda, ka cilvēku tirdzniecība ir ļoti smags noziegums, no kā īpaši cieš sievietes un kas pārkāpj cilvēktiesības un aizskar cilvēka cieņu, un ka Savienība to nevar pieļaut; pauž nožēlu par to, ka pieaug tādu cilvēku skaits, kurus nelikumīgi ieved Savienībā vai no tās izved, neraugoties uz direktīvas par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu spēkā stāšanos 2011. gada decembrī; aicina ES dalībvalstis pastiprināt centienus mazināt šo satraucošo tendenci, nodrošinot, ka saskaņā ar minēto direktīvu tiek izstrādāta un īstenota kopīga, saskaņota un vērienīga Eiropas stratēģija, kā arī tiesību akti un pasākumi, lai apkarotu cilvēku tirdzniecību un nelegālas migrācijas organizēšanu, un starptautiskus organizētās noziedzības tīklus, kas darbojas šajā jomā, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un nepilngadīgajiem; uzver, ka cilvēku tirdzniecības, piespiedu darba un nelegālās imigrācijas novēršanas darbībām jābūt vērstām uz pamatcēloņiem;

58.

pauž nožēlu par to, ka ES 2010.–2013. gada rīcības plāns ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodoldrošības stiprināšanai (CBRN rīcības plāns) (COM(2009)0273) dalībvalstīs nav pilnībā īstenots vai iekļauts valsts politikas izstrādē; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis pastiprināt reģionālā un Eiropas līmeņa sadarbību un koordināciju ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodoldrošības jomā un šajā saistībā arī aicina Padomi nodrošināt valstu iestāžu un pretterorisma koordinatora darbības koordināciju;

59.

mudina Komisiju intensificēt un pastiprināt Savienības finansiālo interešu aizsardzības centienus un pabeigt novēloto Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai reformu, pilnībā integrējot datu aizsardzību un aizdomās turēto personu tiesības, pamatojoties uz pienācīgām noziedzības definīcijām;

60.

atzinīgi vērtē panākto vienošanos par priekšlikumu direktīvai par noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (COM(2012)0085); norāda, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiscēšana ir viens no efektīvākajiem veidiem cīņai ar noziedzīgām organizācijām;

61.

ir cieši pārliecināts, ka ES pretterorisma politikā ir jāpievēršas grupu un indivīdu radikālisma pieaugumam Eiropas sabiedrībā un acīmredzamajai teroristu darbību individualizācijas tendencei mūsu sabiedrībā; prasa labāk koordinēt visu to ES dienestu darbību, kuri atbild par ES pretterorisma politikas īstenošanu, proti, ES terorisma apkarošanas koordinators, Eiropols, Pastāvīgā komiteja operatīvai sadarbībai iekšējās drošības jautājumos (COSI), Terorisma (starptautisko aspektu) jautājumu darba grupa un Eurojust;

62.

pauž nožēlu par to, ka Komisijas 2013. gada 10. aprīļa paziņojumā “Otrais ziņojums par ES iekšējās drošības stratēģijas īstenošanu” (COM(2013)0179) ir viegli kritizētas darbības, kas veiktas saskaņā ar iekšējās drošības stratēģiju (IDS), apstiprinot tās pašas prioritātes, kas tika norādītas pirmajā — 2010. gada novembra — paziņojumā, un, jo īpaši, neņemot vērā sekas Pamattiesību hartas iekļaušanai stratēģijā (vairums Hartas noteikumu attiecas ne vien uz ES pilsoņiem, bet arī uz ikvienu personu ES teritorijā);

63.

atgādina, ka Parlaments tagad ir pilntiesīgs institucionālais dalībnieks drošības politikas jomā, tādēļ tam ir tiesības aktīvi iesaistīties IDS aspektu un prioritāšu noteikšanā un šo instrumentu izvērtēšanā, tostarp uzraugot stratēģijas īstenošanu, kas saskaņā ar LESD 70. un 71. pantu kopīgi jāveic Eiropas Parlamentam, dalībvalstu parlamentiem un Padomei; uzskata, ka Parlamentam būtu jāieņem nozīmīga loma iekšējās drošības politikas izvērtēšanā un izstrādāšanā, jo šī politika būtiski ietekmē visu ES iedzīvotāju pamattiesības; tāpēc uzsver, ka ir jānodrošina, lai šo politiku pārzinātu vienīgā tieši ievēlētā Eiropas iestāde, kas atbild par kontroli un demokrātisku pārraudzību;

64.

uzskata, ka svarīgi priekšnoteikumi IDS efektivitātei ir pienācīga iekšējās drošības jomas politikas un tiesību aktu īstenošanas, ietekmes un konkrētu rezultātu izvērtēšana, risināmo drošības draudu analīze, samērīguma un vajadzības principu apsvēršana un demokrātiska diskusija;

65.

norāda, ka pašreizējās IDS termiņš beigsies 2014. gadā; aicina Komisiju sākt gatavot jaunu IDS laikposmam no 2015. līdz 2019. gadam, kurā ņemtu vērā Lisabonas līguma stāšanos spēkā un Pamattiesību hartas iekļaušanu Savienības tiesībās; aicina Padomi pirms jaunās stratēģijas pieņemšanas pienācīgi ņemt vērā ar to saistītos Parlamenta priekšlikumus; šajā saistībā ņem vērā Eiropola veikto analīzi, tostarp riska analīzi;

66.

atzīst, ka ES pieaug pārrobežu noziedzības apmērs, un tāpēc uzsver — ir svarīgi, lai aģentūras, kas strādā sadarbības tiesībaizsardzības jomā, saņemtu pietiekamu finansējumu; uzskata, ka informācijas apmaiņai Eiropas tiesībaizsardzības jomā paredzēto dažādu instrumentu, kanālu un rīku pašreizējā kopaina ir sarežģīta un sadrumstalota, tāpēc pieejamie instrumenti netiek lietderīgi izmantoti un trūkst demokrātiskās pārraudzības un pārskatabildības ES līmenī; aicina izstrādāt nākotnē vērstu redzējumu par to, kā veidot un optimizēt tiesībaizsardzības datu apmaiņu ES, vienlaikus nodrošinot pamattiesību aizsardzību, tostarp datu aizsardzību noturīgā līmeni; norāda, ka ir jāveicina tiesībaizsardzības iestāžu savstarpējā uzticēšanās, lai paplašinātu un paātrinātu apmaiņu ar informāciju;

67.

noraida prognozējošas uzraudzības (bez sākotnējām aizdomām) koncepciju, jo īpaši priekšlikumu par ES pasažieru datu reģistru un ES teroristu finansēšanas izsekošanas sistēmas ieceri; aicina Komisiju atcelt Datu saglabāšanas direktīvu (20);

68.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis izveidot atbalsta centrus vispārzināmos prostitūcijas rajonos, lai upuriem sniegtu tūlītēju psiholoģisku un fizisku palīdzību;

69.

aicina Komisiju ātri iesniegt priekšlikumus, lai policijas pārrobežu sadarbības instrumentus, kas ir pieņemti saskaņā ar bijušo trešo pīlāru, piemēram, Prīmes lēmumu un Zviedrijas iniciatīvu, iekļautu Lisabonas līguma tiesiskajā regulējumā;

70.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu jaunajai Eiropola regulai, balstoties uz Lisabonas līgumā paredzēto jauno juridisko pamatu, un pauž cerību, ka darbs pie šā svarīgā likumdošanas dokumenta strauji virzīsies uz priekšu, pilnībā ievērojot Līguma principus, lai Eiropols varētu efektīvāk pildīt savu uzdevumu cīņā pret organizēto pārrobežu noziedzību;

71.

pauž nožēlu par to, ka ES rīcībā vēl nav pietiekamu resursu, lai novērstu dabas katastrofas vai cilvēku izraisītas katastrofas un reaģētu uz tām;

72.

atzinīgi vērtē sarunu par Šengenas pārvaldības tiesību aktu kopumu noslēgšanu; aicina Komisiju pilnībā īstenot savas funkcijas attiecībā uz Šengenas novērtējumu koordinēšanu un Līgumu aizsardzību, lai nepieļautu nekādus iespējamus apdraudējumus Šengenas zonas darbībai; atgādina, ka Šengenas zona ir atkarīga no savstarpējas uzticības un no tā, vai katra dalībvalsts pilda savas saistības, tostarp veic ārējo robežu kontroli saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu un izmanto pieejamās tehnoloģijas; uzsver, ka ir svarīgi apkarot nelegālo tirdzniecību un kontrabandu pie robežām, tostarp nelikumīgu migrantu pārvadāšanu; atkārtoti pauž nostāju, ka bez turpmākas kavēšanās ir jāpaplašina Šengenas zona, tajā iekļaujot Rumāniju un Bulgāriju;

73.

uzskata — tas, ka netiek veikta iekšējā robežkontrole, ir viens no lielākajiem sasniegumiem Eiropas integrācijā; prasa, lai Komisija pievērš īpašu uzmanību tam, lai netiktu veikta iekšējā robežkontrole, un stingri noraida visus mēģinājumus — kuri neatbilst acquis — ierobežot cilvēku brīvu pārvietošanos;

74.

atzīst Šengenas zonas unikalitāti un tās līdzšinējo pakāpenisko izveidi; tomēr uzskata, ka ir ilgtermiņā jāapsver tās turpmākā attīstība; uzskata, ka Šengenas ārējās robežas nākamībā būtu jāsargā ar Eiropas robežsardzes atbalstu, to apmācot arī par cilvēktiesību standartiem;

75.

atzinīgi vērtē Frontex mandāta reformēšanu un vienošanos par EUROSUR; atzinīgi vērtē jaunos noteikumus par jūras robežu uzraudzību, ar kuriem par prioritāti noteikta arī migrantu dzīvības glābšana, kā arī migrantu un patvēruma meklētāju cilvēktiesību ievērošana, tostarp neizraidīšanas principa ievērošana; atgādina, ka Savienībai un tās dalībvalstīm saistībā ar iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā vai veicot Savienības ārējo robežu uzraudzību, būtu jāievēro starptautiskās tiesības, acquis un jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra;

76.

pauž dziļas skumjas un nožēlu par traģiski zaudētajām dzīvībām pie ES robežām, jo īpaši Vidusjūrā; atkārtoti pauž uzskatu, ka notikumiem pie Lampedūzas krastiem būtu jākļūst par pavērsienu ES politikā un ka vienīgais veids, kā novērst jaunas traģēdijas, ir tādas saskaņotas pieejas pieņemšana, kuras pamatā ir solidaritāte un atbildība un kuru atbalsta kopīgi instrumenti;

77.

aicina Komisiju sniegt informāciju par stāvokli aizturēšanas centros, tostarp attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, un nākt klajā ar iniciatīvām par šādu centru turpmāko darbību;

78.

pauž satraukumu par to, ka pieaug nāves gadījumu skaits, jo īpaši jūrā, un cilvēktiesību pārkāpumu skaits, nelegāliem migrantiem mēģinot iekļūt ES teritorijā; aicina Komisiju pirms jebkādu nolīgumu noslēgšanas starp Frontex un trešo valsti informēt Parlamentu; uzstāj, ka ar šādiem nolīgumiem ir jānodrošina stingrāki aizsargmehānismi, lai garantētu cilvēktiesību standartu pilnīgu ievērošanu, tostarp attiecībā uz atgriešanās, kopīgas patrulēšanas, meklēšanas, glābšanas vai pārtveršanas operācijām;

79.

atgādina par Frontex un Eiropas Policijas akadēmijas būtisko lomu tiesībaizsardzības darbinieku un robežsargu apmācībā, lai īstenotu Eiropas tiesu un tiesībaizsardzības sistēmas darbību, ievērojot migrantu cilvēktiesības;

80.

stingri atbalsta Eiropadomes aicinājumu stiprināt Frontex funkcijas saskaņā ar Stokholmas programmu, lai uzlabotu šīs aģentūras spēju efektīvāk reaģēt uz mainīgajām migrācijas plūsmām;

81.

pauž nožēlu par novēloto pāreju uz Šengenas Informācijas sistēmu II un saistīto izmaksu pieaugumu; atzinīgi vērtē to, ka turpinās Vīzu informācijas sistēmas ieviešana, un jaunās eu-LISA aģentūras izveidi tās operatīvai pārvaldībai; uzsver, ka šīm jaunajām sistēmām tagad ir jāiztur ikdienas lietošanas pārbaude; atgādina prasību, lai “netiktu sākta jaunu robežu pārvaldības instrumentu vai liela apjoma datu uzglabāšanas sistēmu darbība, līdz pilnībā nav nodrošināta spēkā esošo līdzekļu izmantojamība, drošums un uzticamība”; pauž dziļas bažas par Šengenas Informācijas sistēmas uzlaušanas gadījumiem, par ko ziņots, un uzskata, ka būtu jāapspriež jautājums par liela apjoma Eiropas IT sistēmu pārvaldības un ekspluatācijas darbību nodošanu ārpakalpojumu sniedzēju ziņā; aicina Komisiju laikus iesniegt šo attiecīgajiem juridiskajiem instrumentiem paredzēto sistēmu izvērtējumus; pauž nožēlu par panākumu trūkumu attiecībā uz drošu izcelsmes dokumentu lietošanu;

82.

atzinīgi vērtē gūtos panākumus vīzu acquis jomā, tomēr aicina labāk īstenot pašreizējos noteikumus; uzskata — ir apliecinājies, ka kopīgi vīzu pieteikumu centri ir lietderīgs instruments, kas nākamībā varētu kļūt par normu; uzskata, ka iestāžu diskusijā par kopīgas vīzu politikas mērķiem būtu jānosaka veicamie pasākumi, lai turpinātu vīzu procedūru saskaņošanu, tostarp jāizstrādā kopīgi noteikumi par vīzu izsniegšanu; aicina noslēgt nolīgumus par turpmākiem vīzu režīma atvieglojumiem, kā arī uzraudzīt un uzlabot spēkā esošos nolīgumus;

83.

aicina dalībvalstis izmantot pašreizējos Vīzu kodeksa un Šengenas Robežu kodeksa noteikumus, kas ļauj piešķirt vīzas humanitāru apsvērumu dēļ, un atvieglināt pagaidu patvēruma nodrošināšanu cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri pakļauti riskam trešās valstīs;

84.

aicina ES iestādes un dalībvalstis palielināt darba ņēmēju mobilitāti, atļaujot pagaidu vīzas un atvieglinot atkārtotas pieteikšanās procesu tiem darba ņēmējiem, kuru dati jau atrodas sistēmā; uzskata, ka tas efektīvi palielinātu darba ņēmēju mobilitāti, nodrošinot tiesisko noteiktību un palielinot iekšējo mobilitāti Eiropas Savienībā;

85.

aicina Komisiju pilnveidot pašreizējos vīzu atvieglojumu nolīgumus starp Savienību un tās austrumu kaimiņvalstīm un strādāt pie bezvīzu režīma zonas izveides, kas darītu iespējamu cilvēku savstarpējo saskarsmi;

86.

atgādina, ka Stokholmas programmā Eiropadome uzsvēra — “labi pārvaldīta migrācija var sniegt ieguvumu visām iesaistītajām personām”; sagaida turpmākus panākumus tiesību aktu pieņemšanā likumīgās migrācijas jomā un aicina turpmāk pastiprināt centienus, ņemot vērā demogrāfiskās problēmas un ekonomikas vajadzības; vienlaikus uzskata, ka jāpievērš lielāka uzmanība migrantu integrācijai;

87.

aicina Eiropas iestādes un dalībvalstu valdības uzlabot plašākas sabiedrības un darba devēju informētību par ES imigrācijas portālu; aicina Komisiju uzraudzīt Zilās kartes direktīvas transponēšanu un ziņot par tās piemērošanu, kā paredzēts direktīvā;

88.

aicina steidzami uzlabot pārredzamību, prasot katrai dalībvalstij reizi gadā sniegt ziņojumu par katras konkrētās minoritāšu grupas panākumiem attiecībā uz integrāciju darba tirgū un līdztiesības politikas rezultātiem; mudina Eiropas Komisiju sniegt ikgadēju ziņojumu par tendencēm, atspoguļojot sociālās kohēzijas salīdzināmos rādītājus, par kuriem panākta vienošanās un kuri ir nosprausti par mērķiem, ietverot ES mēroga uzraudzību attiecībā uz jaunpienācēju, ilgtermiņa iedzīvotāju, naturalizētu migrantu un migrantu bērnu stāvokli, un šos rādītājus nošķirot pēc līdztiesības aspektiem (t. i., etniskā izcelsme/rase, reliģiskā pārliecība/ticība, dzimums, vecums, seksuālā orientācija un invaliditāte), lai novērtētu sociālās iekļaušanas politikas laika gaitā sasniegto; uzskata, ka šajā nolūkā būtu jāpiemēro atvērtā koordinācijas metode;

89.

atzīst, ka nesenās pārmaiņas un nemieri Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ir palielinājuši spiedienu uz ES austrumu un dienvidu robežām;

90.

atzinīgi vērtē patvēruma tiesību aktu kopuma pieņemšanu; aicina Komisiju uzraudzīt šā tiesību aktu kopuma pareizu īstenošanu dalībvalstīs no piemērošanas sākuma datuma un veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka valstu tiesību akti atbilst judikatūrai; ierosina, lai Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO) turpmāk savā apmācības programmā iekļautu jaunos tiesību aktus;

91.

aicina Eiropas Patvēruma atbalsta birojā izveidot kontaktpunktu dzimuma jautājumos;

92.

pauž nožēlu par to, ka joprojām turpinās sistemātiska migrantu aizturēšana aizturēšanas centros, kā nesen uzsvērusi ANO Cilvēktiesību padome; aicina pilnveidot un īstenot alternatīvas aizturēšanai, tostarp migrantu bez dokumentiem legalizēšanu, pamatojoties uz skaidriem kritērijiem;

93.

uzskata, ka saistībā ar Dublinas sistēmu turpmāk būtu jāapsver iespēja apturēt pārvietošanu uz dalībvalstīm, kas saskaras ar būtisku spiedienu;

94.

izsaka dziļu nožēlu par to, ka nav izdevies faktiski īstenot solidaritātes principu un atbildības taisnīga sadalījuma principu, kā noteikts LESD 80. pantā; uzskata, ka turpmāk būs vajadzīgi mērķtiecīgi un konkrētāki pasākumi, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstīm, kas uzņem lielāku skaitu migrantu un saņem vairāk patvēruma pieteikumu; aicina ieviest saskaņotu, brīvprātīgu un pastāvīgu ES iekšējās pārvietošanas shēmu personām, kas tiek starptautiski aizsargātas;

95.

uzskata, ka saistībā ar pārvietošanas un aizsargātas ieceļošanas procedūrām ir jāpaplašina patvēruma politikas ārējā dimensija; pauž nožēlu par dalībvalstu līdz šim ierobežoto dalību pārvietošanā;

96.

pauž dziļas bažas par to trešo valstu valstspiederīgo (TVVP) un bezvalstnieku likteni, kuri tiek uzņemti atpakaļ saskaņā ar ES atpakaļuzņemšanas nolīgumiem (ESAN), tostarp par aizturēšanas uz nenoteiktu laiku gadījumiem, juridiski nenoteiktām situācijām vai izraidīšanu uz izcelsmes valsti, un pieprasa izslēgt no šiem nolīgumiem TVVP klauzulu; uzsver, ka ir svarīgi īstenot Komisijas ieteikumus, kas sniegti atpakaļuzņemšanas nolīgumu izvērtējumā;

97.

norāda uz Eiropas politikas ārējās dimensijas stiprināšanas nozīmi brīvības, drošības un tiesiskuma telpā un aicina visos līmeņos pastiprināt sadarbību ar trešām valstīm drošības, migrācijas, pamattiesību un robežu pārvaldības jomā;

98.

norāda, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jāturpina attīstības sadarbībā iekļaut imigrācijas jautājumus un jānostiprina partnerības nolīgumi, lai veicinātu sadarbību ar trešām izcelsmes un tranzīta valstīm cīņā pret cilvēku tirdzniecību un nelegālu imigrāciju, kā arī attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanu, atpakaļnosūtīšanu un atpakaļuzņemšanu saskaņā ar Eiropas Savienības pastāvīgo dialogu ar šīm valstīm un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) darbību; aicina izrādīt solidaritāti trešām valstīm, kas atrodas netālu no pilsoņu konflikta skartām valstīm un kas uzņem bēgļus, kuri glābjas no šā konflikta;

99.

uzsver, ka ir jāveicina brīvprātīgas atgriešanās politika;

100.

uzsver, ka saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību (LES) cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums ir gan ES iekšpolitikas, gan ārpolitikas centrā, kā noteikts LES 2., 3. un 21. pantā, un tāpēc uzskata, ka būtu saskaņoti jāveicina minēto vērtību ievērošana, aizsardzība un sekmēšana, lai nodrošinātu ES uzticamību pasaulē; pauž nožēlu par Komisijas ilgstošo atteikumu izstrādāt cilvēktiesību rīcības plāna projektu, lai veicinātu ES vērtības brīvības, drošības un tiesiskuma politikas ārējā dimensijā, kā tas aicināts Stokholmas programmā;

101.

mudina Komisiju un EĀDD veikt praktiskus pasākumus, lai nodrošinātu lielāku ES ārpolitikas un iekšpolitikas saskaņotību un konsekvenci;

102.

pauž stingru pārliecību, ka ES un tās dalībvalstīm nebūtu jāparaksta nolīgumi ar trešām valstīm brīvības, drošības un tiesiskuma (BDT) jomā, ja pastāv nopietns cilvēktiesību pārkāpumu risks un netiek ievērots tiesiskums; uzsver, ka ikviens nolīgums šajā jomā būtu jānoslēdz pēc rūpīga novērtējuma par ietekmi uz cilvēktiesībām un tajā būtu jāietver apturēšanas klauzula saistībā ar cilvēktiesībām;

103.

pauž bažas par arvien lielāku prasību izvirzīšanu kaimiņvalstīm saistībā ar ES migrācijas un robežu pārvaldības politiku; prasa pieeju ES migrācijas un robežu pārvaldībai pamatot ar cilvēktiesībām, nodrošinot, ka legālu un nelegālu migrantu, kā arī citu mazaizsargātu grupu tiesības ir primārais apsvērums; atgādina par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas eksteritoriālu piemērošanu ES migrācijas politikas īstenošanā, kā lēmusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa;

104.

prasa, lai cilvēktiesību dialogi un tieslietu, brīvības un drošības apakškomitejas, kas ir izveidotas saskaņā ar nolīgumiem ar trešām valstīm, jo īpaši ar valstīm, uz kurām attiecas Eiropas kaimiņvalstu politika, un vispārīgāk — ar visām valstīm, uz kurām attiecas atpakaļuzņemšanas nolīgumi, tiktu labāk koordinēti;

105.

aicina Komisiju ierosināt darbības, lai nodrošinātu aizsardzību un palīdzību sievietēm, kas cietušas no cilvēku tirdzniecības un seksuālas izmantošanas, tostarp ar kompensācijas shēmām un pasākumiem saistībā ar drošu atgriešanos, reintegrācijas atbalstu uzņemošajā valstī brīvprātīgas atgriešanās gadījumā, palīdzību un atbalstu šīm sievietēm laikā, kad tās uzturas ES, un sadarbību ar izcelsmes valstu iestādēm, lai aizsargātu to personu ģimenes, kuras cietušas no cilvēku tirdzniecības un seksuālas izmantošanas;

106.

uzskata, ka politikas izstrādes procesam ir jāatbilst pēc iespējas augstākajam standartam; uzskata, ka problēmu noteikšanai, iespējamu risinājumu apspriešanai un izvēlei starp iespējamiem variantiem būtu jānorit secīgi; norāda, ka ir jāpieliek lielāki pētniecības centieni Eiropas līmenī un ka Eiropas iestāžu un aģentūru un dalībvalstu ciešāka sadarbība un labāka informācijas apmaiņa to starpā uzlabotu politikas izstrādi un īstenošanu;

107.

pauž nožēlu par to, ka trūkst objektīva novērtējuma par brīvības, drošības un tiesiskuma telpas veidošanas gaitu un uzticamas informācijas par dalībvalstu veikto acquis īstenošanu;

108.

ierosina veikt tiesību aktu un to īstenošanas sistemātisku, objektīvu un neatkarīgu ex-post novērtēšanu, izvērtējot arī to, kādi tiesību akti šajā jomā vēl joprojām ir vajadzīgi; norāda, ka ir jo īpaši svarīgi, lai Komisija, Parlaments un Padome šajā nolūkā veiktu ietekmes novērtējumus, vienlaikus saglabājot standartus un nepieļaujot pārmērīgu birokrātiju;

109.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, lai nodrošinātu augstas kvalitātes tiesu sistēmu civiltiesību, komerctiesību un administratīvo tiesību jomā, jo beigu beigās tiesību aktu faktiska piemērošana ir tiesu pārziņā;

110.

uzsver, ka kvalitatīvām tiesu sistēmām var būt būtiska loma uzticēšanās atjaunošanā, izaugsmes atgūšanā un uzticības un stabilitātes sekmēšanā; norāda, ka prognozējami, savlaicīgi un piemērojami tiesu lēmumi ir svarīgi pievilcīgas uzņēmējdarbības vides struktūras elementi, kā izklāstīts Komisijas paziņojumā “Eiropas Savienības rezultātu apkopojums tiesiskuma jomā” (COM(2013)0160);

111.

aicina Komisiju lielāku uzmanību pievērst ES tiesību aktu faktiskās īstenošanas dalībvalstīs pārraudzībai un nodrošināšanai; uzskata, ka tā ir jānosaka par politisku prioritāti, ņemot vērā bieži novēroto lielo atšķirību starp Eiropas līmenī pieņemto politiku un tās īstenošanu valsts līmenī; norāda, ka visā stratēģiskajā plānošanā ir jāizmanto iepriekš īstenošanā gūtā pieredze un ka tāpēc šādā plānošanā ir ne vien jāsagatavo mērķu un prioritāšu saraksts, bet drīzāk jāplāno turpmākie pasākumi nolūkā izvērtēt īstenošanu; norāda — attiecībā uz pilsoņu un iedzīvotāju tiesībām tas ir jādara, sākot no pašas pirmās dienas, kad tiesību akts stājas spēkā; uzskata, ka ir jādara vairāk, lai panāktu pareizu īstenošanu, tostarp koordinējot Komisijas, dalībvalstu un aģentūru darbību un tām sadarbojoties, un palīdzot dalībvalstīm ar pamatnostādnēm, praktisku atbalstu un paraugprakses apmaiņu; uzskata, ka būtu jānosaka cēloņi, kuru dēļ nav īstenoti ES tiesību akti, un tie jārisina, ja nepieciešams, piemērojot pienākumu neizpildes procedūras;

112.

uzskata — lai uzlabotu ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu saistīto ES tiesību aktu kvalitāti, dalībvalstīm un Eiropas iestādēm ir kopīgi jārīkojas nolūkā uzlabot informācijas apmaiņu par katras valsts sistēmu un sniegt precīzu juridisko informāciju (par piemērojamiem valsts/reģionālajiem tiesību aktiem un standartiem), kā arī informāciju par īstenošanu un praksi; aicina uzlabot iestāžu koordināciju;

113.

pauž nožēlu par to, ka Padome ciešāk neiesaista Parlamentu stratēģisko dokumentu, piemēram, narkotiku apkarošanas stratēģijas un iekšējās drošības stratēģijas, izstrādē;

114.

uzskata, ka Eiropas tiesu kultūras attīstība ir galvenais priekšnoteikums, lai brīvības, drošības un tiesiskuma telpa iedzīvotājiem kļūtu par realitāti un lai nodrošinātu ES tiesību aktu labāku piemērošanu; tādēļ aicina daudz vairāk uzmanības pievērst ES tiesiskajai apmācībai, kas paredzēta visiem tiesību jomas speciālistiem, un piešķirt tai lielāku finansējumu; norāda, ka ir svarīgi tiesiskās apmācības shēmās izmantot augšupēju pieeju, nodrošināt Eiropas tiesību informācijas resursu plašāku pieejamību, izmantojot tīmekļa tehnoloģijas (t. i., e-tiesiskuma portālu), uzlabot tiesu un tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku zināšanas par Eiropas tiesībām un valodu prasmes, izveidot un uzturēt tīklus šajā jomā un veikt jebkādus citus pasākumus, lai atvieglinātu tiesu sistēmu sadarbību ikdienā nolūkā nodrošināt savstarpēju uzticēšanos un attiecīgi — sadarbību un savstarpēju atzīšanu;

115.

uzskata, ka attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ir vajadzīgas pamatnostādnes, saskaņotība un kritēriji; uzskata, ka šādiem mērķiem ir vajadzīga pienācīga plānošana, kas jāveic saskaņā ar Lisabonas līgumu un kopīgi rīkojoties Parlamentam, Padomei un Komisijai;

116.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.