52014DC0044

SATURA RĀDĪTĀJS

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM atbilstoši pienākumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē 20. panta 3. punktā

1........... Ievads.......................................................................... Error! Bookmark not defined.

2........... Pamatinformācija........................................................ Error! Bookmark not defined.

2.1........ Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīva 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē.......................................... Error! Bookmark not defined.

2.2........ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 un 987/2009 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu.................................................. Error! Bookmark not defined.

2.3........ Par Direktīvas un Regulu saistību ................................................................................ 6

3........... Galvenie secinājumi.................................................... Error! Bookmark not defined.

3.1........ Iepriekšējas atļaujas sistēmu izmantošana................... Error! Bookmark not defined.

3.2........ Finansiālā ietekme, ko rada “vienreizējo pabalstu” izmaksāšanas kārtība saskaņā ar Regulām        8

4........... Ietekmes mērīšana turpmākajos ziņojumos................. Error! Bookmark not defined.

4.1........ Mērīšana no nulles līmeņa .......................................... Error! Bookmark not defined.

4.2........ Mērīšana pēc Direktīvas transponēšanas..................... Error! Bookmark not defined.

4.3........ Ietekmes mērīšana....................................................... Error! Bookmark not defined.

5........... Secinājumi................................................................................................................... 11

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

atbilstoši pienākumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē 20. panta 3. punktā

(Dokuments attiecas uz EEZ)

1.           Ievads

Šajā ziņojumā izskatīta Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvas 2011/24/ES[1] par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē ietekme uz apdrošinātiem pacientiem, kuri vēlas saņemt kompensāciju par izmaksām saistībā ar veselības aprūpi, kas veikta ārpus pastāvīgās dzīvesvietas valsts un citā ES dalībvalstī. Īpaši tajā aplūkota potenciālā ietekme, ko rada saskaņā ar Direktīvu 2011/24/ES ieviestās iepriekšējas atļaujas piešķiršanas sistēmas, un tās dalībvalsts definīcija, kas ir atbildīga par pārrobežu veselības aprūpes izmaksu kompensēšanu pacientiem. Otrais jautājums īpaši attiecas uz gadījumu, kad pensionāri ir mainījuši dzīvesvietu un tādējādi arī pieejamo veselības aprūpi uz viņu jaunās dzīvesvietas dalībvalsts sistēmu, kas atšķiras no kārtības tajā dalībvalstī, kura ir atzinusi pensionāra tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem. Šī pēdējā minētā dalībvalsts saglabā atbildību par veselības aprūpes izmaksu segšanu minētajām pensionāru grupām. Ar šo ziņojumu Komisija izpilda prasību, kas definēta Direktīvas 2011/24/ES 20. panta 3. punktā.

No 2013. gada 25. oktobra to pacientu situācijā, kuri vēlas saņemt veselības aprūpes pakalpojumus ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas valsts, piemēro divus tiesību instru­mentus: Direktīvu 2011/24/ES (turpmāk — "Direktīva") un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 un (EK) Nr. 987/2009 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (turpmāk — "Regulas"). Tā kā šī direktīva dalībvalstīm bija jātransponē valsts tiesību sistēmā līdz 2013. gada 25. oktobrim, ir acīmredzami, ka šobrīd nav pieejami dati par Direktīvas ietekmi, ne piemērojot to atsevišķi, ne arī mijiedarbībā ar Regulām. Līdz ar to šajā pirmajā ziņojumā apskatīta iespējamā ietekme, ko var radīt abu instrumentu kopīga piemērošana to pacientu situācijā, kuri vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī. Šis ziņojums ir paredzēts kā atskaites punkts turpmākajiem ziņojumiem, kas tiks gatavoti saskaņā ar Direktīvas 20. panta 3. punktu.

Šajā ziņojumā raksturoti abi instrumenti un tad novērtēta to mijiedarbības iespējamā ietekme divās jomās — iespējamās aizstāšanas ietekme starp iepriekšējas atļaujas sistēmām, kuras izmanto saskaņā ar abiem instrumentiem, un finansiālās kompensācijas adekvātums par veselības aprūpes izmaksām, ko dalībvalstis viena otrai sedz saskaņā ar Regulām. No otras puses, tas aplūko gadījumus, kad dalībvalstis saņem fiksētas summas, kas paredzētas izmaksu segšanai par pensionāru veselības aprūpes pabalstiem natūrā. Pēc tam ziņojumā skaidrots, ka, tā kā nav pieejama iepriekš minētā informācija, pašlaik nav iespējams izdarīt skaidrus secinājumus ne par vienu no šiem abiem jautājumiem, tomēr jau tagad var saskatīt dažus svarīgus aspektus attiecībā uz turpmāku šo abu instrumentu piemērošanu.

Šis ziņojums ir sagatavots sadarbībā ar dalībvalstīm un ar to palīdzību; dalībvalstis pārstāvēja to izvirzītie delegāti Administratīvajā komisijā sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijai (turpmāk “Administratīvā komisija”) un Direktīvas Īstenošanas komitejā.

2.           Pamatinformācija

2.1.        Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīva 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē

Direktīvas vispārīgais mērķis ir atvieglot piekļuvi drošai un kvalitatīvai pārrobežu veselības aprūpei citā dalībvalstī un atlīdzināt izdevumus par to saskaņā ar Tiesas noteiktajiem principiem, kā arī veicināt sadarbību starp dalībvalstīm veselības aprūpes jomā.

Direktīva paredz, ka piederības dalībvalsts[2] atlīdzina izmaksas apdrošinātai personai, kura saņem pārrobežu veselības aprūpi, ja attiecīgais veselības aprūpes pakalpojums ir viens no labumiem, uz ko šai apdrošinātajai personai ir tiesības minētajā dalībvalstī. Piederības dalībvalsts var izveidot iepriekšējas atļaujas sistēmu pārrobežu veselības aprūpes izmaksu kompensēšanai, ierobežojot to līdz konkrētiem plānveida veselības aprūpes veidiem, kā definēts 8. pantā (tostarp attiecībā uz aprūpi, kad nepieciešama pārnakšņošana slimnīcā, šauri specializētas vai dārgas medicīniskās infrastruktūras vai medicīnisko iekārtu izmantošana), ja šāda sistēma ir pamatota un samērīga. Piederības dalībvalsts nedrīkst liegt šādu iepriekšēju atļauju, ja pacientam ir tiesības uz attiecīgo veselības aprūpi un šo veselības aprūpi nav iespējams nodrošināt tās teritorijā medicīniski pamatotā termiņā (t. i., bez “nepamatotas kavēšanās”).

Lēmums par to, vai gaidīšanas laiks uz ārstēšanu ir medicīniski pamatots, jābalsta uz objek­tīvu medicīnisku izvērtējumu par pacienta veselības stāvokli, slimības vēsturi un iespējamo slimības attīstību, pacienta sāpju pakāpi un viņa invaliditātes veidu laikā, kad iesniegts vai atjaunināts atļaujas pieprasījums[3].

Uz iepriekšējas atļaujas vispārējo izmantošanu attiecas prasība, ka iepriekšējas atļaujas sistēma attiecas tikai uz to, kas ir nepieciešams un samērīgs mērķa sasniegšanai.

Pacientam var prasīt vispirms samaksāt par aprūpi un pēc tam pieprasīt kompensāciju. Pārrobežu veselības aprūpes izdevumus kompensē līdz tādam izmaksu līmenim, kādu piederības dalībvalsts pieņemtu gadījumā, ja veselības aprūpe tiktu nodrošināta tās teritorijā (nepārsniedzot saņemtās veselības aprūpes faktiskās izmaksas).

Direktīvas piemērošana nav atkarīga no tā, vai veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs ir saistīts ar valsts veselības aprūpes sistēmu — tā attiecas uz visiem pakalpojumu sniedzējiem.

2.2.        Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 un (EK) Nr. 987/2009 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu

Attiecībā uz veselības aprūpi Regulas pievēršas valsts apdrošinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kuri dzīvo vai uzturas citā dalībvalstī, kas nav kompetentā dalībvalsts[4]. Veselības aprūpe, kas medicīnisku iemeslu dēļ kļūs nepieciešama uzturēšanās laikā (“neplānota veselības aprūpe”), tiks sniegta bez iepriekšējas atļaujas, un izmaksas segs kompetentā dalībvalsts (piem., izmantojot Eiropas veselības apdrošināšanas karti).

Regulas arī atļauj apdrošinātai personai pieprasīt atļauju no kompetentās iestādes, kad tā dodas uz citu dalībvalsti ar mērķi saņemt veselības aprūpi. Šī atļauja jāpiešķir, “ja attiecīgā ārstēšana ietilpst pabalstos, ko paredz tiesību akti dalībvalstī, kurā dzīvo attiecīgā persona un kurā viņai nevar nodrošināt šādu ārstēšanu termiņā, kas ir medicīniski pamatots”[5], tātad tādos pašos apstākļos kā saskaņā ar Direktīvu. Piešķirot pacientam iepriekšēju atļauju, kompetentā iestāde izdod tā saucamo S2 veidlapu (iepriekš “E112”).

Attiecībā uz šo “plānoto” veselības aprūpi kompetentā dalībvalsts ir atbildīga par tādas ārstēšanas izmaksu segšanu, kas veikta, pamatojoties uz ārstniecības dalībvalsts noteikumiem, un izmaksu kompensēšana tiks pārvaldīta sociālās nodrošināšanas pārvalžu līmenī, neparedzot avansa maksājumu pacientam, izņemot līdzmaksājumu, kas noteikts ārstniecības dalībvalstī.

Regulas neattiecas uz visiem pakalpojumu sniedzējiem — daži pakalpojumu sniedzēji, kas nav saistīti ar valsts veselības aprūpes sistēmu, šajā shēmā nav iekļauti.

Regulās paredzētas arī situācijas, kad noteiktas apdrošinātās personas pārceļas uz pastāvīgu dzīvi kādā dalībvalstī, bet saglabā sociālās nodrošināšanas sistēmas apdrošināšanu citā dalībvalstī. Šādos gadījumos attiecīgā persona saņem S1 veidlapu, ar ko tā var reģistrēties pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts veselības apdrošināšanai. Pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts pieprasa kompetentajai dalībvalstij atmaksāt veselības aprūpes izmaksas. Pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts var izvēlēties vienu no diviem dažādiem kompensācijas mehānismiem:

· atlīdzināšanu, pamatojoties uz reālajām izmaksām, un tad ir jāiesniedz apliecinošs dokuments par faktiskajiem izdevumiem; vai

· (noteiktām personu kategorijām) pamatojoties uz fiksētām summām (vienreizējiem pabalstiem) attiecībā uz dalībvalstīm, “kuru .. struktūras atmaksāšanu padara neatbilstīgu, pamatojoties uz reālajiem izdevumiem”[6], [7].

Otro kompensēšanas mehānismu var piemērot tikai attiecībā uz pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem vai apdrošinātas personas ģimenes locekļiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā, kur dzīvo pati apdrošinātā persona, ja šī valsts izvēlējusies atlīdzināšanas sistēmu, kas pamatojas uz fiksētām summām.

Revīzijas padome, kas izveidota saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 883/2004 74. pantu, nosaka minēto fiksēto summu aprēķināšanas elementu noteikšanas metodes. Šie elementi ir uzskaitīti Regulā (EK) Nr. 987/2009, un Administratīvā komisija, kas izveidota saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 883/2004 un “sastāv no katras dalībvalsts valdību pārstāvjiem”, un jo īpaši “nodarbojas ar visiem administratīviem jautājumiem un interpretācijas jautājumiem, ko rada šās regulas .. noteikumi” un “stiprina un attīsta sadarbību starp dalībvalstīm”, 2015. gadā iesniegs īpašu ziņojumu par to piemērošanu un jo īpaši par piemērojamajiem samazinājumiem, lai varētu nodrošināt, ka fiksēto summu aprēķini iespējami atbilst faktiskajiem izdevumiem, kas ir radušies, un ka šie samazinājumi dalībvalstīs nerada nelīdzsvarotus maksājumus vai dubultus maksājumus.

Dalībvalstis, kas pieprasa kompensācijas, pamatojoties uz fiksētām summām, ir Norvēģija, Īrija, Spānija, Kipra, Nīderlande, Portugāle, Somija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste[8].

2.3.        Par Direktīvas un Regulu saistību

Turpmāk minētās jomas raksturo galvenās instrumentu līdzības un atšķirības.

Attiecībā uz personu loku Direktīvu piemēro personām, uz kurām attiecas Regula (EK) Nr. 883/2004, kā arī trešo valstu piederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā[9].

Vispārīgais princips ir tāds, ka, izpildot Regulu noteikumus, ārstniecība ir jānodrošina saskaņā ar to prasībām, ja vien pacients, būdams pilnībā informēts par savām tiesībām, nepieprasa citādi. Ja pacients pieprasa iepriekšēju atļauju, lai varētu saņemt pārrobežu veselības aprūpi, un Regulu piemērošana rada pacientam lielākas priekšrocības, pacientam iepriekšēja atļauja tiek piešķirta saskaņā ar Regulu nosacījumiem, ja vien pacients, būdams pilnībā informēts par savām tiesībām, nepieprasa citādi.

Kā norādīts iepriekš, atlīdzināšanas procedūras un līmenis saskaņā ar Regulām un Direk­tīvu ir atšķirīgs. Attiecībā uz procesuālajām garantijām prasības par informācijas sniegšanu lielos vilcienos ir līdzīgas, un dalībvalstīm ieteicams pacienta interesēs piemērot vispārīgo procedūru saskaņā ar Regulām un administratīvās garantijas atbilstoši tam, kā izklāstīts Direktīvas 9. pantā.

Attiecībā uz apdrošinātām personām, kuras dzīvo ārpus kompetentās dalībvalsts, — Direktīvu nepiemēro attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpes pabalstiem pastāvīgās dzīvesvietas dalīb­valstī.

3.           Galvenie secinājumi

Šajā ziņojumā apskatīti divi konkrēti jautājumi, kā to pieprasījuši likumdevēji. Ziņojumā pievērsta uzmanība:

· iepriekšējas atļaujas izmantošanai dalībvalstīs saskaņā ar Direktīvu, jo īpaši sekām, ko rada prasība pamatot jebkuru atļaujas piešķiršanas sistēmu kā samērīgu, kā arī jebkurai ietekmei, ko rada abu tiesību instrumentu savstarpējā aizstāšana saistībā ar to, ka pastāv divas iepriekšējas atļaujas piešķiršanas sistēmas;

· finansiālajai ietekmei dalībvalstīs, kas izvēlējušās atlīdzināšanu, pamatojoties uz fiksētām summām saskaņā ar Regulām, un atbilst termina “piederības dalībvalsts” Direktīvā lietotajai definīcijai (dalībvalsts, kas atbild par pārrobežu veselības aprūpes izdevumu atlīdzināšanu)[10].

3.1.        Iepriekšējas atļaujas sistēmu izmantošana

Kā minēts iepriekš, ir divi tiesību instrumenti, kas regulē pārrobežu veselības aprūpi un abi paredz iepriekšējas atļaujas sistēmu izmantošanu. Atkarībā no dalībvalstu veiktās izvēles tas var radīt situāciju, kurā divas iepriekšējās atļaujas sistēmas darbojas vienlaikus.

Abām sistēmām ir daudz līdzīgu pazīmju (piem., abos gadījumos atļaujas pieprasījumu var noraidīt, ja ārstēšanu iespējams nodrošināt bez “nepamatotas kavēšanās”). Tomēr jāatzīmē, ka starp tām pastāv arī būtiskas atšķirības.

Regulas paredz, ka iepriekšējas atļaujas izmantošana ir obligāta, toties saskaņā ar Direktīvu tā ir izvēle, ko dalībvalstis var izmantot, bet tām nav pienākuma to darīt. Tādēļ būs liels skaits ārstēšanas gadījumu, kad nepieciešama atļauja saskaņā ar Regulām, bet ne saskaņā ar Direktīvu. Kā minēts iepriekš 2. punktā, iepriekšēju atļauju saskaņā ar Regulām var prasīt jebkurai ārstē­šanai, toties saskaņā ar Direktīvu to var izmantot tikai dažos ārstēšanas gadījumos. Direktīvā paredzētā atļaujas piešķiršanas shēma attiecas uz visiem pakalpojumu sniedzējiem, toties Regulas shēma neattiecas uz dažiem pakalpojumu snie­dzējiem, kuri nav saistīti ar valsts veselības aprūpes sistēmu. Un svarīgi atcerēties, kā minēts iepriekš, ka izmaksu segšanas līmenis atbilstīgi abiem instrumentiem var būtiski atšķirties.

Svarīgi piebilst, ka tas nozīmē — iepriekšējas atļaujas sistēmas darbības joma saskaņā ar Direktīvu dažādās dalībvalstīs atšķirsies (patiesi, šo iespēju visas dalībvalstis var arī neizmantot).

Direktīva arī paredz konkrētas procesuālas garantijas, kas jāpiemēro attiecībā uz atļauju piešķiršanas shēmām, piemēram, apelācijas tiesības un prasība dalībvalstīm noteikt ierobe­žojumus, izskatot atļaujas pieprasījumus. Direktīva arī prasa “pienācīgi pamatot” lēmumus par atļaujas piešķiršanu — tas nozīmē, ka gadījumos, kad atļauju atsaka, pamatojoties uz to, ka nav “nepamatotas kavēšanās”, pacients tiek informēts, kas būtu “nepamatota kavēšanās” viņa konkrētajā gadījumā. Realitātē šīs atšķirības nepārprotami veido labas pārvaldības principus, kas būtu jāpiemēro arī attiecībā uz atļaujām, ko piešķir saskaņā ar Regulām, — tādējādi šīs dokumentu atšķirības praksē nebūtu manāmas.

Ņemot vērā abu sistēmu pārklāšanos, noteikti var izmantot to savstarpēju aizstāšanu. To ilustrē šādi piemēri:

· iespējams samazināt Regulu piemērošanu veselības aprūpei, kam nav nepieciešama iepriekšēja atļauja saskaņā ar Direktīvu, attiecībā uz tiem pacientiem, kuri nevēlas iesaistīties atļaujas piešķiršanas procedūrās un tādēļ izvēlas izmantot Direktīvu;

· iespējams samazināt Regulu piemērošanu tādiem pacientiem, kuri vēlas, lai viņus ārstē privāti pakalpojumu sniedzēji, uz kuriem neattiecas Regulu shēma;

· no otras puses, iespējams paplašināt Regulu piemērošanu tādiem pacientiem, kuri pieprasa atļauju saskaņā ar Direktīvu un tiek atzīti par cietušiem “nepamatotas kavēšanās” dēļ — un kuri pēc tam pieprasa atļauju saskaņā ar Regulām (šī atļauja ir jāpiešķir saskaņā ar “nepamatotas kavēšanās” kritēriju), jo Regulu sniegtais nodrošinājums var būt finansiāli izdevīgāks.

Šīs ietekmes uzraudzībai un novērtēšanai būtu nepieciešams tāds detalizācijas līmenis, kāds pašlaik nav pieejams. Vienīgie pašlaik pieejamie dati ir tie, kurus izmanto saskaņā ar Regulām (sk. 1. pielikumu). Tas nozīmē (ar dažiem izņēmumiem), ka iepriekšējas atļaujas pieprasījumu skaits ir salīdzinoši mazs un liela daļa no tiem tiek apmierināta. Tas arī liecina, ka dalībvalstis kopumā pašlaik neuzskaita atsevišķi tos ārstēšanas veidus, kuriem tiek pieprasītas atļaujas.

Svarīgi arī piebilst, ka uz jebkuru atļaujas shēmu saskaņā ar Direktīvu attiecas prasība, lai tā būtu nepieciešama un samērīga ar izvirzīto mērķi un nepamatoti nekavētu pacientu brīvu pārvietošanos. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm vajadzēs iesniegt datus, lai pamatotu, kā tās izmanto iepriekšēju atļauju. Pašreizējie dati liecina, ka plašās iepriekšējas atļaujas sistē­mas saskaņā ar Direktīvu būs grūti pamatot, ja nebūs stingru pierādījumu, kas izskaidros, kāpēc situācija saskaņā ar Direktīvu tik ļoti atšķiras no situācijas saskaņā ar Regulu.

3.2.        Finansiālā ietekme, ko rada “vienreizējo pabalstu” izmaksāšanas kārtība saskaņā ar Regulām

Iepriekš 2. punktā tika raksturota situācija, kad dažas cilvēku grupas pastāvīgi dzīvo citā dalībvalstī, nevis tajā, kas atzinusi viņu tiesības uz sociālās nodrošināšanas pabalstiem (kompetentā dalībvalsts), un dzīvesvietas dalībvalsts ir izvēlējusies kompensēšanu, pamato­joties uz fiksētām summām jeb “vienreizējiem pabalstiem”. Šo vienreizējo pabalstu summu aprēķināšanas metode ir definēta Regulas (EK) Nr. 987/2009 64. pantā, un tai iespējami precīzi jāraksturo faktiskie izdevumi. Tādēļ attiecīgās summas tiek regulāri precizētas, lai ņemtu vērā iespējamās neatbilstības un dubultu maksājumu gadījumus.

Saistībā ar šīm cilvēku grupām ziņojumā tiek apskatīti vienreizējie pabalsti attiecībā uz pensionāriem, un tajā netiek analizēti vienreizējie pabalsti attiecībā uz citām grupām (piem., Erasmus stipendijas studentiem). Iemesls ir mērogs — gan attiecībā uz iesaistīto personu skaitu, gan izmantoto veselības aprūpes apjomu pensionāri zināmā mērā veidos vislielāko grupu.

Direktīva var ietekmēt aprēķinus, kas izmantoti šo summu noteikšanai, divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, gadījumā, kad kompetentajā dalībvalstī attiecībā uz pensionāru un viņu ģimenes locekļu ārstēšanu ir spēkā atšķirīgi noteikumi, saskaņā ar Regulām visas dalībvalstis, kas maksā vienreizējos pabalstus, izmanto 15 procentu samazinājumu kompensējamai summai par neplānotas veselības aprūpes izmaksām, kuras rodas pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem citā dalībvalstī, kas nav pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts. Tas tā ir tādēļ, ka saskaņā ar Regulām kompetentā dalībvalsts ir tā, kas galu galā segs šīs izmaksas (piem., ar Eiropas veselības apdrošināšanas kartes sistēmas starpniecību). Attiecībā uz veselības aprūpi kompetentajā dalībvalstī pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem parasti ir tikai ierobežotas piekļuves tiesības — katrā ziņā ir pieejama aprūpe, kas kļūst medicīniski nepieciešama, uzturoties minētajā dalībvalstī.

Atsevišķas dalībvalstis izvēlas piešķirt pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem papildu piekļuves tiesības veselības aprūpei. Šīm dalībvalstīm ir tiesības uz vienreizējo pabalstu summas 20 procentu samazinājumu, saņemot par to kompensāciju, un tās ir uzskaitītas Regulas Nr. 883/2004 IV pielikumā.

Direktīva paredz atšķirīgus noteikumus. Pensionāri un viņu ģimenes locekļi, kuri pastāvīgi dzīvo vienreizējā pabalsta dalībvalstī, kas nav viņu kompetentā dalībvalsts, var saņemt veselības aprūpi savā kompetentajā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvas noteikumiem. Ja kompetentā dalībvalsts ir iekļauta IV pielikumā, piemēro tos pašus noteikumus kā Regulu gadījumā. Ja kompetentā dalībvalsts nav iekļauta IV pielikumā, tādā gadījumā piemēro atšķirīgus noteikumus, atkarībā no tā, vai attiecīgai ārstēšanai ir nepieciešama iepriekšēja atļauja pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī. Ja tā ir, piemēro parastos kompensēšanas noteikumus, kas paredzēti Direktīvā, — par atlīdzināšanu ir atbildīga pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts, kas uzskatāma par piederības dalībvalsti. Ja pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī ārstēšanai nav nepieciešama iepriekšēja atļauja, par izmaksu segšanu ir atbildīga kompetentā dalībvalsts.

To var apkopot šādi — saskaņā ar Direktīvu dalībvalstīm, kuras nav uzskaitītas IV pielikumā, tomēr ir jānodrošina veselības aprūpe, kas tām nav jānodrošina saskaņā ar Regulām. Tādējādi tās var uzskatīt, ka attiecībā uz apdrošinātām personām tās ir atbildīgas par lielāku daļu no kopējām veselības aprūpes izmaksām nekā iepriekš, un tas ir jāņem vērā, precizējot vien­reizējo pabalstu summas.

Otrs veids, kā Direktīva var ietekmēt vienreizējo pabalstu summas, attiecas uz tādu neplānotu veselības aprūpi trešā dalībvalstī, ko saņem pensionāri un viņu ģimenes locekļi, kuri pastāvīgi dzīvo vienreizējā pabalsta dalībvalstī, kas nav viņu kompetentā dalībvalsts. Kā minēts iepriekš, saskaņā ar Regulām kompetentā dalībvalsts ir atbildīga par veselības aprūpes izmaksām un par tām šī dalībvalsts saņem 15 % samazinājumu vienreizējā pabalsta summai. Saskaņā ar Direktīvu pacients var izvēlēties pieprasīt kompensāciju tieši no pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts, ja tā ir viņa piederības dalībvalsts. Tādējādi pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts var uzskatīt, ka tagad tā sedz izmaksas, kuras tai netiek kompensētas ar vienreizējo pabalstu, un ka tas ir jāņem vērā, precizējot vienreizējā pabalsta summas.

Vai šī ietekme patiesi rodas, ir atkarīgs no lēmumiem, kurus pieņem dalībvalstis un atsevišķi pacienti attiecībā uz iepriekšējas atļaujas izmantošanu, kā arī no tās valsts izvēles, kurā veic plānotu veselības aprūpi, un no izvēlētās kompensēšanas sistēmas utt. Tādēļ būs nepieciešami precīzi dati, lai varētu uzraudzīt jebkādu ietekmi un novērtēt, kāda varētu būt ietekme uz vienreizējo pabalstu summām.

Pašlaik nav pieejama informācija, kas ļautu novērtēt šīs direktīvas piemērošanas finansiālo ietekmi uz “vienreizējo pabalstu” dalībvalstīm. Saskaņā ar to dalībvalstu provizorisku vērtējumu, kuras sniedza atbildes uz 2013. gada marta aptaujas “Ziņošanas pienākumi saskaņā ar Direktīvas 2011/24/ES 20. panta 3. punktu” jautājumiem attiecībā uz Direktīvas potenciālo ietekmi uz vienreizējo pabalstu adekvātumu, dalībvalstu prognozes bija atšķirīgas. Dažas uzskatīja, ka vienreizējo pabalstu summas palielināsies; citas apgalvoja, ka IV pielikums vairs nebūs atbilstīgs; vēl citas atzina, ka būtiskas ietekmes nebūs; citas — ka būs ietekme tikai attiecībā uz aprūpi, kurai nav vajadzīga iepriekšēja atļauja, taču šī ietekme pašlaik nav kvantificējama.

Tā kā trūkst datu, pašlaik neatbilstības nav iespējams novērtēt. Jebkuras domstarpības starp dalībvalstīm par maksājumu neatbilstībām un vienreizējo pabalstu saņemšanu saistībā ar faktiskajām saņemtās veselības aprūpes izmaksām būs jārisina vēlāk.

Regulas (EK) Nr. 987/2009 64. panta 5. punkts paredz, ka Administratīvā komisija ne vēlāk kā 2015. gada 1. maijā iesniedz ziņojumu par Regulas (EK) Nr. 987/2009 64. panta piemē­rošanu, jo īpaši par samazinājumiem saskaņā ar 64. panta 3. punktu. Analīzes mērķis ir nodrošināt, lai fiksēto summu aprēķini būtu iespējami atbilstīgi faktiskajiem izdevumiem un lai samazinājumi, kas minēti 64. panta 3. punktā, neradītu dalībvalstīm nekādas neatbilstības vai dubultus maksājumus. Ziņojumā var iekļaut priekšlikumus jebkādiem grozījumiem, kas var izrādīties nepieciešami, ņemot vērā iepriekš minētās prasības piemērošanas pieredzi. Īsumā, katra dalībvalsts tiek aicināta iesniegt paziņojumu ar analīzi par to, vai pamata samazinājums, ko piemēro vidējām izmaksām, ir reālistisks. Iespēju robežās šī analīze būtu jāpamato ar kvantitatīviem pierādījumiem un datiem. Dalībvalstīm jāiesniedz šie dati un pievienotās piezīmes Revīzijas padomei, vēlākais, līdz 2014. gada 30. jūnijam.

4.           Dati turpmākiem ziņojumiem

Lai varētu novērtēt Direktīvas ietekmi uz to pacientu skaitu, kuri izmanto Regulas, ir jāveic “bāzlīnijas” mērījumi no nulles līmeņa, lai uzskaitītu pacientu mobilitāti saskaņā ar Regulām pirms Direktīvas ieviešanas. Pēc tam šie mērījumi no nulles līmeņa ir jāsalīdzina ar citiem mērījumiem, kas tiks veikti pēc Direktīvas 2011/24/ES transponēšanas.

Tādējādi būs nepieciešams uzlabot pašreizējo situāciju, kad trūkst statistikas datu par pārrobežu veselības aprūpi.

Lielākajā daļā gadījumu ievērojami uzlaboti dati būs nepieciešami arī tādēļ, lai dalībvalstis, kuras ievieš iepriekšējas atļaujas sistēmu saskaņā ar Direktīvu, varētu pierādīt, ka šādas sistēmas atbilst vispārējām proporcionalitātes prasībām.

4.1.        Mērīšana no nulles līmeņa

Turpmākai analīzei šā ziņojuma jomā nepieciešama bāzlīnija atbilstīgi mērījumiem no nulles līmeņa, lai ar to varētu salīdzināt turpmāko ietekmi. Komisija pārliecinājās, ka to nav iespējams izveidot, pamatojoties uz vēsturiski savāktajiem datiem. Pieejamie statistikas dati par pacientu mobilitāti saistībā ar plānoto veselības aprūpi saskaņā ar Regulām ir iekļauti un apspriesti 1. pielikumā. Tiek konstatēts, ka pieejamie dati ir nepilnīgi visās dalībvalstīs un neļauj noteikt, vai ar tiem saistītā veselības aprūpe kompetentajā dalībvalstī ietilpst valsts izmaksāto pabalstu grozā. Turklāt nav pieejami dati par veselības aprūpes veidu.

Turpmākiem ziņojumiem par pacientu mobilitāti saskaņā ar iepriekšējas atļaujas sistēmu, kas paredzēta Direktīvā, ir nepieciešama papildu datu vākšana par 2012. un 2013. gadu, nodro­šinot augstāku detalizācijas pakāpi. Šai nolūkā Administratīvā komisija uzsāka jaunu datu vākšanas posmu. Taču vairākas dalībvalstis ir paziņojušas, ka nesniegs datus par 2012. vai 2013. gadu. Turklāt arī attiecībā uz dalībvalstīm, kuras vēlas iesniegt datus par 2012. un/vai 2013. gadu, nav nekādu garantiju, ka tas tiks izdarīts nepieciešamajā detalizācijas pakāpē, piemēram, norādot, vai ārstēšanas gadījumi ietilpst vai neietilpst pabalstu grozā.

Līdz ar to, lai izstrādātu visticamāko bāzlīniju atbilstīgi mērījumiem no nulles līmeņa visām dalībvalstīm, iespējams, būs nepieciešama ierobežoto pieejamo datu ekstrapolācija un inter­polācija.

4.2.        Mērīšana pēc Direktīvas transponēšanas

Dati par 2014. gadu tiks vākti, lai Direktīvas Īstenošanas komiteja varētu novērtēt šīs direktīvas vispārīgo darbību.

Analīzes nolūkā dati par iepriekšēju atļauju piešķiršanu:

· būtu jāsavāc par pieprasīto gadu;

· būtu jāsavāc piederības dalībvalstij, kurai iesniegts pieprasījums;

· būtu attiecināmi uz veselības aprūpes pieprasījumiem, kas ietilpst piederības dalībvalsts apdrošināto preču/pakalpojumu grozā;

· norādītu apmierināto pieprasījumu skaitu vai īpatsvaru procentos;

· ideālā gadījumā norādītu to apmierināto pieprasījumu skaitu vai īpatsvaru procentos, kuri attiecas uz gadījumiem, kad konstatēta nepamatota kavēšanās;

· norādītu noraidīto pieprasījumu īpatsvaru procentos un galvenos atteikuma iemeslus;

· ideālā gadījumā sniegtu sadalījumu pēc pacientu indikāciju veida (piem., pacienti, kuri slimo ar retām slimībām).

4.3.        Ietekmes mērīšana

Tikai gadījumā, ja tiks veikti mērījumi no nulles līmeņa un mērījumi pēc Direktīvas transponēšanas, un tad, kad tie tiks veikti, Komisija varēs analizēt:

· aizstāšanas ietekmi (tieši salīdzinot ar mērījumu nulles līmenī), piemēram, saskaņā ar Regulām izsniegto atļauju skaita samazinājumu, ko var izskaidrot ar to, ka palielinājies saskaņā ar Direktīvu izsniegto atļauju skaits, — vai tā ir pacientu apzināta izvēle (piem., Direktīvas izmantošana, lai varētu brīvi izvēlēties pakalpojumu sniedzēju);

· dinamisko ietekmi, piemēram, analizējot, vai lielāks skaits pacientu saņems iepriekšēju atļauju saskaņā ar Regulām tad, ja pacientiem, kuri saņem atļauju saskaņā ar Direktīvu, kļūs zināma papildu informācija par nepamatotu kavēšanos vai palielināsies viņu izpratne par pacientu tiesībām.

5.           Secinājumi

Šobrīd — neilgi pēc Direktīvas transponēšanas termiņa iestāšanās — Komisija acīmredzami nevar izvērtēt, kā dalībvalstis ir izmantojušas iespēju ieviest iepriekšējas atļaujas sistēmas saskaņā ar Direktīvu un kāda ir iespējamā aizstāšanas ietekme Regulu izmantošanas gadījumā.

Līdzīgu iemeslu dēļ Komisija nevar izdarīt secinājumus par to, vai Direktīvas īstenošana ir radījusi kādas neatbilstības.

Tomēr šobrīd var izdarīt dažus secinājumus, lai būtu iespējams pilnībā izskatīt abus šos jautājumus ziņojumā par Direktīvas vispārīgo darbību, kas Komisijai būs jāiesniedz līdz 2015. gada 25. oktobrim. Tas būs pirmais ziņojums par trīsgadu laikposmu.

Attiecībā uz iepriekšējas atļaujas sistēmām abos instrumentos būtu jāizmanto vienāda koncepcija par medicīniski pamatojamu termiņu. Tāpat arī procesuālās garantijas, ko paredz Direktīva, būtu jāpiemēro jebkurai atļauju sistēmai saskaņā ar Regulām.

Dalībvalstīm, kas vēlas ieviest iepriekšējas atļaujas sistēmu saskaņā ar Direktīvu, būtu jāpārskata pašreizējās datu vākšanas sistēmas, jo lielākajā daļā gadījumu pašreizējie dati netiks atzīti par pietiekamiem, lai pamatotu plašu iepriekšējas atļaujas sistēmu.

Lai varētu pienācīgi novērtēt Direktīvas ietekmi uz Regulu izmantošanu un vienreizējo pabalstu adekvātumu, būtu lietderīgi izstrādāt veidu, kādā dati tiek savākti, kā noteikts iepriekš 4.2. punktā.

Kad dalībvalstis izstrādās uzraudzības sistēmu atbilstīgi Direktīvai, radīsies problēma, kā to saskaņot ar sistēmu, kas izveidota atbilstīgi Regulām. Ir jāapspriež metodoloģiski jautājumi, lai šīs sistēmas pielāgotu starptautiskajiem statistikas standartiem. Efektivitātes labad dalībvalstīm iespēju robežās būtu jāvienādo informācijas vākšana.

1. pielikums. Vēsturiskie dati par pacientu plūsmām

Nodarbinātības, sociālo lietu un integrācijas ģenerāldirektorāts savā 2008. gada paziņojumā, kurā tika ziņots par anketu saistībā ar E112 veidlapu un kurš tika nosūtīts Administratīvās komisijas delegātiem, pievērsās vairākiem interesantiem novērojumiem, proti, lielākā daļa dalībvalstu ziņoja par nelielu skaitu iepriekšējas atļaujas pieprasījumu un lielu to atļauju īpatsvaru, kuras piešķirtas pēc šiem pieprasījumiem[11]. Saskaņā ar dalībvalstu sniegto informāciju (ar dažiem būtiskiem izņēmumiem) iepriekšējas atļaujas pieprasījumi tika noraidīti galvenokārt tādēļ, ka netika konstatēta nepamatota kavēšanās, bet apstrīdēto atteikumu skaits bija ļoti niecīgs[12]; pacientu mobilitāte lielākoties attiecās uz kaimiņu dalībvalstīm vai tām, kurās runā tajā pašā valodā; bet citu procedūru paralēla esība (piem., īpaši divpusēji dalībvalstu nolīgumi) attiecībā uz pārrobežu veselības aprūpi tika atzīmēta sešās dalībvalstīs (DK, EE, CY, LT, MT un NL).

Turklāt paziņojumā ģenerāldirektorāts pievērsās arī divām saistītām problēmām attiecībā uz datiem:

· dati par klīniskām indikācijām (diagnozi un/vai konkrētu procedūru) nebūtu iekļaujami Administratīvās komisijas tradicionālajā kompetencē;

· pamatojoties uz pieteikumu skaitu, ir sarežģīti noteikt to faktisko pacientu skaitu, kuri ir pieprasījuši atļauju, jo bieži ar viena un tā paša pacienta lietu ir saistīta vairāk nekā viena atļauja.

Turpmāk ir sniegts pārskats par pieejamajiem datiem attiecībā uz 2006., 2007. un 2008. gadā pieprasītajām E112 veidlapām sadalījumā pa dalībvalstīm. Dati ir pieejami tikai par 24 dalībvalstīm. Izdoto iepriekšējo atļauju skaits un dinamika valstīs ir ļoti atšķirīga. Augstā­kie rādītāji (uz vienu iedzīvotāju) tika novēroti LU, AT, SI un CY (virs vidējiem rādītājiem 2008. gadā), kā parādīts 1. pielikumā. Vidējais rādītājs bez LU (kas ziņoja par 36 046 izdotām atļaujām uz miljonu iedzīvotāju) ir 55 atļaujas uz miljonu iedzīvotāju. Dalībvalstis, kas pārsniedza šo vidējo rādītāju, bija AT, SI, CY, SK, BE, IE, EL un LV.

Tādējādi ir svarīgi uzsvērt, ka Administratīvās komisijas apkopotie vēsturiskie dati sīkāk nenorāda, vai veselības aprūpe, kurai tika pieprasīta iepriekšēja atļauja, ietilpa tiesību grozā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī, un tie nesniedz nekādu priekšstatu par dažādajām saistī­tajām klīniskajām indikācijām.

Turklāt tie nenodrošina pilnīgu ainu, jo šie dati neaptver pacientu mobilitāti saskaņā ar paralēlām shēmām (piem., divpusējiem nolīgumiem starp dalībvalstīm vai reģioniem, kas plāno un organizē pacientu nosūtīšanu).

E112 pieprasījumu veidlapu skaits sadalījumā pa pieprasījuma saņemšanas gadiem

Dalībvalsts || 2006. || 2007. || 2008.

Pieprasīts || Izdots || Izdots/pieprasīts (%) || Pieprasīts || Izdots || Izdots/pieprasīts (%) || Izdots

AT || 3643 || 3566 || 98 || 2946 || 2835 || 96 || 2935

BE || 1222 || 1066 || 87 || 1322 || 1094 || 83 || 1165

BG || n/a || n/a || || 81 || 4 || 5 || 10

CY || n/a || n/a || || 156 || 156 || 100 || 146

CZ || n/a || n/a || || 425 || 411 || 97 || 328

DK || 396 || 65 || 16 || 733 || 64 || 9 || 84

EE || 8 || 8 || 100 || 1 || 1 || 100 || 5

IE || 656 || 630 || 96 || 690 || 648 || 94 || 372

EL || 813 || 768 || 94 || 795 || 770 || 97 || 816

ES || n/a || 722 || || n/a || 722 || || 800

FR || 1169 || 695 || 59 || n/a || n/a || n/a || n/a

HU || 209 || 193 || 92 || 185 || 215 || 116 || 232

LT || 7 || 6 || 86 || 19 || 14 || 74 || 12

LU || 17 825 || 17 290 || 97 || 17 280 || 16 800 || 97 || 17 439

LV || 46 || 29 || 63 || 132 || 110 || 83 || 127

MT || n/a || n/a || n/a || 0 || 0 || || 0

NL || 3482 || 2912 || 84 || n/a || n/a || n/a || n/a

PL || 12 || 10 || 83 || 25 || 13 || 52 || n/a

PT || 218 || 200 || 92 || 207 || 178 || 86 || 166

RO || n/a || n/a || || 213 || 124 || 58 || 562

SE || 163 || 81 || 50 || 330 || 115 || 35 || n/a

SI || 493 || 340 || 69 || 504 || 262 || 52 || 442

SK || 679 || 640 || 94 || 792 || 743 || 94 || 685

UK || 560 || 366 || 65 || 634 || 552 || 87 || n/a

Avots: ADMINISTRATĪVĀ KOMISIJA SOCIĀLĀS NODROŠINĀŠANAS SISTĒMU KOORDINĀCIJAI. || ||

Izdoto E112 veidlapu skaits uz miljonu iedzīvotāju sadalījumā pa pieprasījuma saņemšanas gadiem

Dalībvalsts || 2006. || 2007. || 2008.

VIDĒJI || 110 || 112 || 163

AT || 432 || 342 || 353

BE || 101 || 103 || 109

BG || || 1 || 1

CY || || 200 || 185

CZ || || 40 || 32

DK || 12 || 12 || 15

EE || 6 || 1 || 4

IE || 150 || 150 || 85

EL || 69 || 69 || 73

ES || 16 || 16 || 18

FR || 11 || ||

HU || 19 || 21 || 23

LT || 2 || 4 || 4

LU || 36 859 || 35 280 || 36 046

LV || 13 || 48 || 56

MT || || 0 || 0

NL || 178 || ||

PL || 0 || 0 ||

PT || 19 || 17 || 16

RO || || 6 || 26

SE || 9 || 13 ||

SI || 170 || 130 || 220

SK || 119 || 138 || 127

UK || 6 || 9 ||

Avots: pašu aprēķini, pamatojoties uz ADMINISTRATĪVĀS KOMISIJAS SOCIĀLĀS NODROŠINĀŠANAS SISTĒMU KOORDINĀCIJAI datiem.

[1]     Sk. http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2011:088:0045:0065:LV:PDF.

[2]               Vispārīgi runājot, tā ir dalībvalsts, kas ir kompetenta piešķirt apdrošinātajai personai iepriekšēju atļauju, lai tā varētu saņemt atbilstošu ārstēšanu citā dalībvalstī saskaņā ar Regulām (EK) Nr. 883/2004 un (EK) Nr. 987/2009. Attiecībā uz trešās valsts piederīgo, kurš atrodas pārrobežu situācijā ES teritorijā, tas notiek saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 859/2003 vai Regulu (ES) Nr. 1231/2010. Šādā gadījumā īpašos apstākļos, kad neviena dalībvalsts nav kompetenta saskaņā ar minētajām regulām, piederības dalībvalsts ir tā dalībvalsts, kurā attiecīgā persona ir apdrošināta vai kurā tai ir tiesības uz slimības pabalstiem saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem. Būtiski piebilst, ka piederības dalībvalsts jēdziens Direktīvā ir balstīts uz kompetentās dalībvalsts jēdzienu un šo jēdzienu definē Regulas par sociālā nodrošinājuma koordinēšanu.

[3]               Sk. Direktīvas 2011/24/ES 8. panta 5. punktu.

[4]               Dalībvalsts, kurā atrodas kompetentā iestāde. Savukārt kompetentā iestāde ir: „i) iestāde, kurā attiecīgā persona ir apdrošināta brīdī, kad tiek iesniegts pieteikums pabalsta saņemšanai; vai ii) iestāde, no kuras attiecīgā persona ir tiesīga vai būtu tiesīga saņemt pabalstus, ja viņa vai kāds viņas ģimenes loceklis vai ģimenes locekļi pastāvīgi dzīvotu tās dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas šī iestāde; vai

iii) iestāde, kuru norīkojusi attiecīgās dalībvalsts kompetentā varas iestāde; vai iv) tādas shēmas gadījumā, kas saistīta ar darba devēja pienākumiem attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā noteiktajiem pabalstiem, — vai nu darba devējs, vai attiecīgais apdrošinātājs, vai, ja tādu nav, organizācija vai iestāde, ko norīkojusi attiecīgās dalībvalsts kompetentā varas iestāde.”

[5]               Regulas (EK) Nr. 883/2004 20. panta 2. punkts.

[6]               Tā būs gadījumos, ja izdevumu faktiskā summa par saņemtajiem pabalstiem netiks norādīta tās iestādes finanšu pārskatos, kura pabalstus izmaksājusi.

[7]               Sk. Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulas (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, 63. panta 1. punktu.

[8]               Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulas (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, 63. panta 1. punkts un saraksts minētās regulas 3. pielikumā.

[9]               Vai Dānijas gadījumā — personām, kuras atbilst piederības dalībvalsts tiesību aktu nosacījumiem, lai varētu saņemt pabalstus, un atrodas situācijā, kas visos aspektos neaprobežojas tikai ar vienu dalībvalsti.

[10]             Saskaņā ar Direktīvas 20. panta 3. punktu šīs finansiālās sekas ir jārisina gadījumos, uz kuriem attiecas Regulas 20. panta 4. punkts un 27. panta 5. punkts. Skaidrības labad un ņemot vērā šā ziņojuma metodoloģisko raksturu, ziņojumā uzmanība pievērsta galvenokārt pensionāriem, kā dalībvalstis tika informētas Administratīvās komisijas 2013. gada 17. aprīļa sanāksmē un Pārrobežu veselības aprūpes komitejas 2013. gada 3. jūnija sanāksmē.

[11]             Tikai viena dalībvalsts (LU) ziņoja par skaitu, kas pārsniedza 17 000, un divās dalībvalstīs (BE un AT) tas bija lielāks par tūkstoti; lielākā daļa dalībvalstu ziņoja par dažiem simtiem pieprasījumu (CZ, DK, IE, EL, CY, HU, PT, RO, SI, SK, SE un UK); pārējās dalībvalstis (BG, EE, LT un PL) ziņoja par skaitu, kas bija mazāks par 100.

[12]             Lielākajā daļā dalībvalstu — mazāk par 1 %.