52013PC0068

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.           PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

Priekšlikuma pamatojums un mērķi

Saskaņā ar Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk „PVN direktīva”) 395. panta 1. punktu Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu var atļaut dalībvalstīm piemērot īpašus pasākumus, atkāpjoties no minētās direktīvas noteikumiem, ar nolūku vienkāršot šā nodokļa iekasēšanas procedūru vai nepieļaut atsevišķu veidu nodokļu nemaksāšanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

Vēstulē, kas 2011. gada 17. jūnijā reģistrēta Komisijā, Latvijas Republika (turpmāk „Latvija”) lūdza atļauju piemērot pasākumu, kas ir atkāpe no atskaitīšanas tiesību vispārējiem principiem. Latvija būtiski grozīja šo lūgumu vēstulē, kas Komisijā reģistrēta 2012. gada 27. augustā. Saskaņā ar PVN direktīvas 395. panta 2. punktu Komisija 2012. gada 26. novembra vēstulē informēja pārējās dalībvalstis par Latvijas lūgumu. Komisija 2012. gada 30. novembra vēstulē paziņoja Latvijai, ka tās rīcībā ir visa informācija, ko tā uzskata par vajadzīgu lūguma izvērtēšanai.

Vispārīgais konteksts

PVN Direktīvas 168. un 168.a pantā noteikts, ka nodokļu maksātājam ir tiesības atskaitīt PVN, kas maksājams par pirkumiem, kurus izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem. Tās pašas direktīvas 26. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikts, ka preču, kas ir saimnieciskās darbības aktīvu daļa, izmantošanu privātām vajadzībām uzskata par pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību, ja PVN par šīm precēm ir bijis atskaitāms. Šāda sistēma ļauj atgūt sākotnēji atskaitīto PVN saistībā ar izmantošanu privātām vajadzībām.

Vieglo automobiļu gadījumā šo sistēmu piemērot ir sarežģīti, jo īpaši tādēļ, ka ir grūti nodalīt izmantošanu privātām vajadzībām no izmantošanas saimnieciskajai darbībai. Ja tiek veikta attiecīga uzskaite, tās uzturēšana un kontrole ir papildu apgrūtinājums gan uzņēmumiem, gan pārvaldes iestādēm; tas tā būtu pat gadījumā, ja Latvija izmantotu PVN direktīvas 168.a panta 2. punktā paredzēto iespēju ierobežot atskaitīšanu izdevumiem, kas saistīti ar uzņēmumu automobiļiem, ņemot vērā, kādu īpašuma daļu nodokļu maksātājs faktiski izmanto uzņēmējdarbības vajadzībām.

Tādēļ Latvija ir lūgusi atļauju ierobežot atskaitīšanas tiesības līdz noteiktai procentuālajai daļai no sākotnējā atskaitījuma un tādējādi atbrīvot uzņēmumus no pienākuma veikt nodokļa uzskaiti privātas izmantošanas gadījumā. Tādējādi visām iesaistītajām pusēm tiks vienkāršota sistēma un arī novērsta nodokļu nemaksāšana vai izvairīšanās no nodokļu maksāšanas nepareizas uzskaites rezultātā.

Pamatojoties uz Latvijas sniegto informāciju, izrādās, ka vidēji 20 % no uzņēmumu vieglo automobiļu izmantošanas notiek privātām vajadzībām. Tādēļ ierobežojums būtu jānosaka 20 % apmērā.

Jaunā sistēma attieksies uz visiem vieglajiem automobiļiem, kuru sēdvietu skaits nepārsniedz astoņas sēdvietas, svars nepārsniedz noteiktu vērtību un kurus izmanto ne tikai saimnieciskās darbības vajadzībām. Tomēr uz vieglajiem automobiļiem, kurus izmanto noteiktā īpašā nolūkā, atskaitīšanas tiesību ierobežojums neattieksies, un uz tiem attieksies parastie noteikumi. Tie ir šādi automobiļi: atkārtotai pārdošanai, īrei vai līzingam paredzēti automobiļi; automobiļi, ko izmanto pasažieru pārvadāšanai (piemēram, taksometri) vai preču pārvadāšanai; braukšanas apmācībām paredzēti automobiļi; automobiļi, ko izmanto apsardzes pakalpojumu vai neatliekamās palīdzības sniegšanai; automobiļi, ko automobiļu tirgotāji izmanto kā demonstrācijas automobiļus.

Komisija 2004. gada 29. oktobrī iesniedza priekšlikumu Padomes direktīvai, kurā saskaņotas to izdevumu kategorijas, kuriem dalībvalstis var piemērot atskaitīšanas tiesību izņēmumus (t.s. PVN vienkāršošanas priekšlikums (COM(2004)728 galīgā redakcija)). Tā kā minētajā priekšlikumā ietverti arī ar vieglajiem automobiļiem saistītie izdevumi, atkāpe var būt spēkā tikai līdz brīdim, kad tiek pieņemta un stājas spēkā ierosinātā direktīva. Jebkurā gadījumā atkāpi var piemērot tikai līdz 2015. gada 31. decembrim, ja līdz tam ierosinātā direktīva nav stājusies spēkā, lai būtu iespējams izvērtēt, vai 20 % ierobežojums joprojām pareizi atspoguļo vispārējo sadalījumu starp izmantošanu saimnieciskām un privātām vajadzībām. Jebkuram lūgumam pagarināt atkāpes piemērošanas periodu ir jāpievieno ziņojums, kurā ietverts pārskats par piemērojamo procentuālo daļu, un kurš kopā ar lūgumu jānosūta Komisijai līdz 2015. gada 31. martam.

Spēkā esošie noteikumi priekšlikuma jomā

Līdzīgas atkāpes saistībā ar atskaitīšanas tiesībām ir piešķirtas citām dalībvalstīm.

Direktīvas 2006/112/EK 176. pantā noteikts, ka Padome lemj, uz kuriem izdevumiem neattiecas PVN atskaitīšana. Līdz tam dalībvalstīm atļauts saglabāt visus izņēmumus, kas bija spēkā 1979. gada 1. janvārī. Tādējādi ir vairāki „nogaidoši” noteikumi, ar ko ierobežo tiesības atskaitīt nodokļus attiecībā uz vieglajiem automobiļiem.

2.           APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMI

Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

Nenotika.

Ekspertu atzinumu pieprasīšana un izmantošana

Neatkarīgu ekspertu atzinums nebija vajadzīgs.

Ietekmes novērtējums

Lēmuma priekšlikuma primārais mērķis ir vienkāršot PVN iekasēšanu saistībā ar vieglajiem automobiļiem, ko daļēji izmanto vajadzībām, kuras nav saistītas ar saimniecisko darbību, un tādēļ tam, iespējams, ir pozitīva ietekme. Turklāt tiek novērsta nodokļu nemaksāšana nepareizas uzskaites rezultātā.

Tomēr, ņemot vērā atkāpes šauro darbības jomu un īso piemērošanas laikposmu, šāda ietekme jebkurā gadījumā būs ierobežota.

3.           PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI

Ierosināto pasākumu kopsavilkums

Atļauja Latvijai ierobežot atskaitīšanas tiesības līdz 80 % no PVN, kas samaksāts par izdevumiem saistībā ar uzņēmumu vieglajiem automobiļiem, ko izmanto ne tikai saimnieciskās darbības vajadzībām. Ja piemēro minēto atskaitīšanas tiesību ierobežojumu, nodokļa maksātāju atbrīvo no pienākuma veikt PVN uzskaiti par automobiļa izmantošanu privātām vajadzībām.

Juridiskais pamats

PVN direktīvas 395. pants.

Subsidiaritātes princips

Saskaņā ar PVN direktīvas 395. pantu dalībvalstij, kura vēlas ieviest pasākumus, atkāpjoties no minētās direktīvas, jāsaņem Padomes atļauja Padomes lēmuma veidā. Tādējādi šajā priekšlikumā ir ievērots subsidiaritātes princips.

Proporcionalitātes princips

Priekšlikums ir saskaņā ar proporcionalitātes principu šādu iemeslu dēļ.

Šis lēmums attiecas uz atļauju, ko piešķir dalībvalstij pēc tās pieprasījuma, un tas neuzliek nekādus pienākumus.

Ņemot vērā atkāpes ierobežoto darbības jomu, īpašais pasākums ir samērīgs ar vēlamo mērķi.

Juridisko instrumentu izvēle

Saskaņā ar PVN direktīvas 395. pantu atkāpe no kopējiem PVN noteikumiem ir pieļaujama vienīgi ar Padomes atļauju, ko tā ar vienprātīgu lēmumu pieņem pēc Komisijas priekšlikuma. Turklāt Padomes lēmums ir vispiemērotākais juridiskais instruments, jo to var adresēt atsevišķām dalībvalstīm.

4.           IETEKME UZ BUDŽETU

Priekšlikums neietekmē Savienības budžetu.

5.           IZVĒLES ELEMENTI

Pārbaude/pārskatīšana/turpināmības klauzula

Priekšlikumā ir iekļauta turpināmības klauzula.

2013/0043 (NLE)

Priekšlikums

PADOMES LĒMUMS,

ar ko Latvijai atļauj ieviest piemērot īpašu pasākumu, atkāpjoties no 26. panta 1. punkta a) apakšpunkta, 168. panta un 168.a panta Padomes Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Padomes Direktīvu 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļu sistēmu[1] un jo īpaši tās 395. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

tā kā:

(1)       Vēstulēs, kas 2011. gada 17. jūnijā un 2012. gada 27. augustā reģistrētas Komisijā, Latvija lūdza atļauju piemērot atkāpi no Direktīvā 2006/112/EK paredzētā noteikuma par tiesībām atskaitīt priekšnodokli attiecībā uz vieglajiem automobiļiem.

(2)       Komisija 2012. gada 26. novembra vēstulē informēja pārējās dalībvalstis par Latvijas lūgumu. Ar 2012. gada 30. novembra vēstuli Komisija paziņoja Latvijai, ka tās rīcībā ir visa informācija, ko tā uzskata par vajadzīgu lūguma izvērtēšanai.

(3)       Direktīvas 2006/112/EK 168. un 168.a pantā ir noteiktas nodokļa maksātāja tiesības atskaitīt pievienotās vērtības nodokli (turpmāk „PVN”), kas maksājams par precēm un pakalpojumiem, ko tas saņēmis izmantošanai darījumos, par kuriem uzliek nodokli. Minētās direktīvas 26. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēta prasība uzskaitīt PVN, ja saimnieciskās darbības aktīvus izmanto ar saimniecisko darbību nesaistītām vajadzībām.

(4)       Bieži vien ir sarežģīti precīzi nodalīt izmantošanu ar saimniecisko darbību nesaistītām vajadzībām, un pat tad, ja tas ir iespējams, attiecīgā metode bieži vien ir apgrūtinoša. Atbilstīgi pieprasītajai atļaujai vieglajiem automobiļiem, kurus izmanto ne tikai saimnieciskajai darbībai, PVN apmēru, ko ir tiesības atskaitīt saistībā ar izdevumiem, ar dažiem izņēmumiem nosaka kā fiksētu procentu likmi. Pamatojoties uz Latvijas sniegto informāciju, likme 80 % apmērā ir pamatota. Lai novērstu nodokļa dubultu uzlikšanu, vienlaicīgi jāaptur prasība veikt PVN uzskaiti attiecībā uz vieglā transportlīdzekļa izmantošanu ar saimniecisko darbību nesaistītām vajadzībām, ja uz to attiecas ar šo lēmumu atļautais ierobežojums. Ar šo vienkāršošanas pasākumu tiek atcelta vajadzība uzskaitīt uzņēmuma automobiļu izmantošanu privātām vajadzībām un vienlaicīgi novērsta nodokļu nemaksāšana nepareizas uzskaites rezultātā.

(5)       Atskaitīšanas tiesību ierobežojums saskaņā ar atļauju būtu jāpiemēro PVN, kas maksājams par noteiktu vieglo automobiļu pirkumu, līzingu, iegādi Kopienas iekšienē, importēšanu un ar to saistītiem izdevumiem, tai skaitā degvielas iegādi.

(6)       Atļauja būtu jāpiemēro tikai vieglajiem automobiļiem, kuru atļautais maksimālais svars nepārsniedz 3500 kilogramus un kuros papildus autovadītāja sēdvietai ir ne vairāk kā astoņas sēdvietas. Vieglo automobiļu, kuru svars pārsniedz 3500 kilogramus vai kuros papildus autovadītāja sēdvietai ir vairāk nekā astoņas sēdvietas, izmantošana ar saimniecisko darbību nesaistītām vajadzībām nav nozīmīga, ņemot vērā to specifiku vai saimnieciskās darbības veidu, kurā tos izmanto. Būtu jāpievieno arī sīki izstrādāts to vieglo automobiļu saraksts, kas ir izslēdzami no minētās atļaujas darbības jomas, pamatojoties uz to īpašo izmantojumu.

(7)       Komisija 2004. gada 29. oktobrī pieņēma priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 77/388/EEK nolūkā vienkāršot pievienotās vērtības nodokļa saistības[2]. Direktīva 77/388/EEK ir aizstāta ar Direktīvu 2006/112/EK. Minētajā priekšlikumā saskaņotas to izdevumu kategorijas, kuriem var piemērot atskaitīšanas tiesību izņēmumus. Saskaņā ar minēto priekšlikumu atskaitīšanas tiesības var piemērot mehāniskajiem transportlīdzekļiem. Tāpēc ir lietderīgi ierobežot šā lēmuma piemērošanas termiņu līdz brīdim, kad stājas spēkā minētā direktīva. Tomēr ir nepieciešams paredzēt konkrētu atļaujas beigu termiņu, ja minētā direktīva līdz tam brīdim nebūs stājusies spēkā, jo ir nepieciešams pārskatīt šo atļauju un procentu likmi vispārējam sadalījumam starp izmantošanu saimnieciskām un privātām vajadzībām.

(8)       Ja Latvija uzskatīs, ka ir nepieciešams turpmāks pagarinājums, kas pārsniedz 2015. gada termiņu, tai ne vēlāk kā 2015. gada 30. martā būtu jāiesniedz Komisijai ziņojums, kurā ietverts ierobežojuma procentu likmes novērtējums, kopā ar pagarinājuma lūgumu.

(9)       Atkāpei būs tikai nenozīmīga ietekme uz galapatēriņa posmā iekasētajiem kopējiem nodokļa ieņēmumiem, un tai nebūs nelabvēlīgas ietekmes uz Savienības pašu resursiem, ko veido iekasētais PVN,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Atkāpjoties no Direktīvas 2006/112/EK 168. un 168.a panta, Latvijai atļauj ierobežot tiesības atskaitīt pievienotās vērtības nodokli (turpmāk „PVN”), kas maksājams par izdevumiem saistībā ar vieglajiem automobiļiem, kurus izmanto ne tikai saimnieciskajai darbībai, tā, ka minētās tiesības veido 80 %.

2. pants

Atkāpjoties no Direktīvas 2006/112/EK 26. panta 1. punkta a) apakšpunkta, Latvija neuzskata, ka vieglā automobiļa izmantošana privātām vajadzībām ir pakalpojumu sniegšana par atlīdzību, ja transportlīdzeklis ir nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības aktīvu daļa un ja uz minēto automobili attiecas ierobežojums saskaņā ar šā lēmuma 1. pantu.

3. pants

Šā lēmuma 1. pantā minētie izdevumi ir šādu automobiļu pirkums, līzings, iegāde Kopienas iekšienē un importēšana, kā arī izdevumi, kas saistīti ar tehnisko apkopi, remontu un degvielu.

4. pants

Šā lēmuma 1. un 2. pantu piemēro tikai vieglajiem automobiļiem, kuru atļautais maksimālais svars nepārsniedz 3500 kilogramus un kuros papildus autovadītāja sēdvietai ir ne vairāk kā astoņas sēdvietas.

5. pants

Šā lēmuma 1. un 2. pantu nepiemēro šādu kategoriju vieglajiem automobiļiem:

(a) atkārtotai pārdošanai, īrei vai līzingam paredzētiem automobiļiem;

(b) automobiļiem, ko izmanto pasažieru pārvadājumiem par atlīdzību, tostarp taksometra pakalpojumiem;

(c) automobiļiem, ko izmanto preču pārvadāšanas pakalpojumiem;

(d) automobiļiem, ko izmanto braukšanas apmācībām;

(e) automobiļiem, ko izmanto apsardzes pakalpojumu sniegšanai;

(f) automobiļiem, ko izmanto kā neatliekamās palīdzības transportlīdzekļus;

(g) automobiļiem, ko automobiļu tirgotāji izmanto kā demonstrācijas automobiļus.

6. pants

Ja tiek pieprasīts šajā lēmumā paredzētās atļaujas pagarinājums, pieprasījumu iesniedz Komisijai līdz 2015. gada 30. martam.

Minētās atļaujas pagarinājuma pieprasījumam pievieno ziņojumu, kurā ietverts pārskats par 1. pantā minēto procentuālo daļu.

7. pants

Šā lēmuma darbības termiņš beidzas dienā, kad stājas spēkā Savienības noteikumi, ar ko nosaka tos izdevumus saistībā ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, uz kuriem neattiecas PVN pilnas atskaitīšanas tiesības, vai 2015. gada 31. decembrī atkarībā no tā, kurš no datumiem iestājas agrāk.

8. pants

Šis lēmums ir adresēts Latvijas Republikai.

Briselē,

                                                                       Padomes vārdā —

                                                                       priekšsēdētājs

[1]               OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.

[2]               COM(2004) 728 galīgā redakcija.