29.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 36/62

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Enerģētikas ceļvedis 2050” un to papildinošos darba dokumentus (COM(2011) 0885),

—

ņemot vērā Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti (1),

—

ņemot vērā 2012. gada 12. jūnija rezolūciju (2)“Sadarbības veidošana enerģētikas politikā ar partneriem ārpus ES robežām – stratēģiska pieeja drošas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas energoapgādes nodrošināšanai”,

—

ņemot vērā 2012. gada 15. marta rezolūciju par ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā (3) ,

—

ņemot vērā 2012. gada 21. novembra rezolūciju par rūpniecības, enerģētikas un citiem slānekļa gāzes un naftas aspektiem (4) un rezolūciju par slānekļa gāzes un slānekļa eļļas ieguves radīto ietekmi uz vidi (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Ārlietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0035/2013),

A.

tā kā būtu jāatgādina, ka ES enerģētikas politikas pīlāri ir ilgtspējība, energoapgādes drošība un konkurētspēja;

B.

tā kā jāņem vērā Eiropas rūpniecības nozares konkurētspēja, izmantojot atbilstošu politiku un instrumentus un pielāgojoties procesam, kas no jauna stiprinātu ES ekonomikas industrializāciju;

C.

tā kā dalībvalstu interesēs ir samazināt to atkarību no enerģijas importa, kam raksturīgas nestabilas cenas, un dažādot energoapgādi;

D.

tā kā energoapgādes drošības uzdevums ir kliedēt neskaidrību, kas rada spriedzi starp valstīm, un mazināt tirgus neefektivitāti, kas gan piegādātājiem, gan patērētājiem traucē izmantot tirdzniecības sniegtos ieguvumus;

E.

tā kā ir svarīgi laikus iegūt norādes par to, vai var sasniegt ceļvedī izvirzītos sarežģītos mērķus, un pārskatīt ietekmi uz ES ekonomiku, jo īpaši vispārējo konkurētspēju, nodarbinātību un sociālo nodrošinājumu;

F.

tā kā dalībvalstīm, enerģētikas uzņēmumiem un sabiedrībai kopumā ir jābūt skaidram priekšstatam par ES enerģētikas politikas virzību, kas jāpamato ar lielāku noteiktību, ieskaitot politikas starpposma mērķus un mērķus 2030. gadam, lai stimulētu ilgtermiņa ieguldījumu veikšanu un samazinātu to risku;

1.

atzīst dalībvalstu ieguvumus, tām sadarbojoties enerģētikas sistēmas pārveidošanā; tādēļ atbalsta Komisijas “Enerģētikas ceļvedi 2050” kā pamatu tiesību aktu un citu iniciatīvu priekšlikumiem par enerģētikas politiku, lai izstrādātu politikas satvaru 2030. gadam, tostarp politikas starpposma mērķus un mērķus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, atjaunojamo enerģiju un energoefektivitāti, lai izveidotu vērienīgu un stabilu tiesisko un regulatīvo sistēmu; norāda, ka enerģētikas mērķu noteikšanai 2050. gadam un starpposmam ir vajadzīga Eiropas mēroga pārvaldība; ierosina solidaritātes garā pieņemt stratēģiju, kas ļaus dalībvalstīm sadarboties saskaņā ar ceļvedi, izveidojot Eiropas Enerģētikas kopienu; mudina definēt politikas satvaru 2030. gadam, paredzot atbilstošu grafiku, lai garantētu drošību ieguldītājiem;

2.

norāda, ka ierosinātie scenāriji 2050. gadam nav deterministiski, bet drīzāk kalpo par pamatu konstruktīvam dialogam par to, kā pārveidot Eiropas energosistēmu, lai atbilstu ilgtermiņa mērķim līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80–95 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeņiem; uzsver, ka ikviens nākotnes plāns par enerģētiku, tostarp Enerģētikas ceļvedis, pamatojas uz skaidriem pieņēmumiem par tehnoloģisko un ekonomisko attīstību; tādēļ aicina Komisiju regulāri atjaunināt ceļvedi; norāda, ka Komisijas ietekmes novērtējumā nav sīkāk analizētas katras dalībvalsts, grupas vai reģionālās kopas iespējamā attīstība līdz 2050. gadam;

3.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas “Enerģētikas ceļvedī 2050” ir apskatīti dažādi scenāriji; uzsver, ka gan uz pašreizējām tendencēm, gan uz dekarbonizāciju balstītie scenāriji ir tikai aplēses; norāda, ka tie paši par sevi neaptver visas iespējamības un līdz ar to var vienīgi piedāvāt idejas par Eiropas turpmāko energoapgādes struktūru;

4.

uzsver vajadzību turpmāk attīstīt “Enerģētikas ceļvedī 2050” izstrādātos plānus, izmantojot ne tikai enerģētikas sistēmas modeli PRIMES, bet arī citus modeļus, un papildināt tās ar citiem oglekļa dioksīda emisiju samazināšanas scenārijiem, lai panāktu labāku izpratni par Eiropas nākotnes energoapgādes alternatīvajām iespējām, kas ir drošas, ekonomiskas un ar zemiem emisiju rādītājiem;

5.

atzīst, ka saistībā ar dekarbonizāciju ir obligāti vajadzīga elektroenerģija no avotiem ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, un šajā nolūkā ES līdz 2050. gadam ir nepieciešama gandrīz bezoglekļa satura elektroenerģijas nozare;

6.

uzsver ES enerģētikas politikas lielo nozīmi ekonomikas un finanšu krīzes laikā; uzsver enerģētikas lielo nozīmi ES ekonomiskās izaugsmes, konkurētspējas un darbavietu radīšanas veicināšanā; aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk ierosināt priekšlikumus par stratēģiju pēc 2020. gada un iesniegt 2030. gada ES enerģētikas politikas shēmu; uzskata, ka šai politikas shēmai būtu jāatbilst ES 2050. gada dekarbonizācijas programmai un ka tajā būtu jāņem vērā ceļvedī noteiktās izdevīgās iespējas; aicina rīkoties, lai ierobežotu enerģētikas nozares negatīvo ietekmi uz vidi, tajā pašā laikā ņemot vērā to darbību sekas, kuras veiktas valstu ekonomiku un ES ekonomikas konkurētspējas jomā, kā arī pilsoņu energoapgādes drošības jomā;

7.

uzsver, ka situācija Bulgārijā 2013. gada pirmajos mēnešos ir satraucoša un ka ir jānodrošina zemas elektroenerģijas cenas, kas garantē dalībvalstu ekonomiku konkurētspēju pasaules tirgū; īpaši ekonomikas krīzes laikā šis aspekts būtu jāņem vērā.

8.

norāda, ka vides un klimata politikas īstenošana, neņemot vērā tādus uzdevumus kā energoapgādes drošība, nevar aizstāt enerģētikas politiku, kura īstenota saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu, kas nodrošina pašreizējai un turpmākajām paaudzēm vienlīdzīgu, vispārēju un konkurētspējīgu piekļuvi energoresursiem, vienlaikus saudzējot dabisko vidi;

9.

mudina dalībvalstis pastiprināt centienus sasniegt ES enerģētikas politikas 2020. gadam paredzētos mērķus, jo īpaši 20 % energoefektivitātes mērķi, kura īstenošana pašlaik vēl nav uzsākta; uzsver, ka ir ļoti svarīgi laikus un pilnībā īstenot visus Direktīvas par atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu (6) noteikumus, lai sasniegtu ES saistošo mērķi vismaz 20 % apjomā līdz 2020. gadam;

10.

aicina Komisiju pieņemt stratēģiju par reģionu enerģētisko specializāciju, lai reģioni varētu attīstīt tos energoavotus, kas ir visefektīvākie līdzekļi, īstenojot Eiropas mērķus 2050. gadam, piemēram, saules enerģija dienvidos un vēja enerģija ziemeļos;

11.

uzskata, ka pāreja uz energoefektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni sekmētu ne tikai ilgtspējību, bet arī piegādes drošību un konkurētspēju Eiropā, un ka siltumnīcas gāzu emisiju samazināšana var būt konkurences priekšrocība augošajā globālajā ar enerģiju saistīto preču un pakalpojumu tirgū; uzsver, ka tā paver iespēju Eiropas Savienības MVU, kas darbojas atjaunojamu energoresursu tirgū, sniedzot lielisku stimulu uzņēmējdarbības un inovāciju attīstībai un vienlaikus nodrošinot iespējamu būtisku darba vietu izveides avotu;

12.

uzsver, ka skaidra, saskaņota un konsekventa politika un tiesiskais regulējums ir ļoti svarīgi, lai palīdzētu stimulēt vajadzīgos ieguldījumus izdevīgo iespēju izvēles tehnoloģijās efektīvā un ilgtspējīgā veidā, kā noteikts ceļvedī; uzsver stratēģijas “Eiropa 2020” galvenos mērķus gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes jomā un aicina turpināt šādu politikas pieeju laikposmā pēc 2020. gada; atzīmē – lai pieņemtu uz informāciju balstītu un līdzsvarotu lēmumu par stratēģijām pēc 2020. gada, būs jāpārskata spēkā esošās stratēģijas 2020. gadam; uzsver tādas enerģētikas stratēģijas lielo nozīmi, kura tiecas uzlabot ES energoapgādes drošību, ekonomikas un rūpniecības konkurētspēju, darba vietu izveidi, sociālos aspektus un vides ilgtspējību ar tādu pasākumu palīdzību kā atjaunojamo energoresursu pastiprināta izmantošana, enerģijas piegādes ceļu, piegādātāju un avotu dažādošana, tostarp labāki starpsavienojumi starp dalībvalstīm, energoefektivitāte un efektīvāka un optimizēta elektroenerģijas ražošanas sistēma, kas paredzēta, lai veicinātu ieguldījumus ilgtspējīgā enerģijas ražošanā un rezerves un līdzsvarošanas tehnoloģijā;

13.

norāda, ka funkcionējošiem CO2 emisiju tirgiem un energoavotu cenām ir īpaši liela nozīme, nosakot tirgus dalībnieku, tostarp nozares un patērētāju, ieradumus, prasa politikas sistēmā pēc 2020. gada balstīties uz “piesārņotājs maksā” principu un ilgtermiņa noteikumiem, lai garantētu tirgus dalībnieku drošību;

14.

atgādina, ka ikvienas dalībvalsts kompetencē ir noteikt pašai savu enerģijas avotu struktūru; atzīst, ka “Enerģētikas ceļvedis 2050” papildina dalībvalstu, reģionālos un vietējos centienus modernizēt enerģijas piegādi; tādēļ atzīst vajadzību dalībvalstīm sadarboties, pamatojoties uz kopējiem mērķiem; turklāt uzsver – lai varētu īstenot pienācīgi saskaņotu Savienības mēroga, savstarpēji saistītu un ilgtspējīgu enerģijas pārveidošanu, ES šajā jautājumā jābūt ļoti būtiskai ietekmei, tostarp nodrošinot, ka valstu politikas virzieni atbilst ES mērķiem un tiesību aktiem; prasa dalībvalstīm un Komisijai kopējo centienu ietvaros arī turpmāk izvēlēties risinājumus, kas tehnoloģiski daudzveidīgā, ilgtspējīgā, ekonomiski efektīvā, konkurētspējīgā un drošā veidā, pēc iespējas mazāk traucējot tirgu, ļauj sasniegt ES ilgtermiņa mērķus un klimata pārmaiņu mērķus, kā arī turpināt pūliņus valsts līmenī, lai pilnībā izmantotu iespēju rentabli taupīt enerģiju, cita starpā liekot lietā pieejamus ES finanšu instrumentus; atzīst arī tādas saskaņotas un attiecīgā gadījumā kopīgas Eiropas pieejas lielo nozīmi, kuras ietvaros jāatļauj īpaši maza mēroga energosistēmu elementi un attiecīgi nepieciešamais elastīgums;

15.

uzsver, ka būtisks ES energoapgādes drošības pīlārs ir ES dalībvalstu energosistēmu balstīšana uz to pašu enerģijas resursiem un spēju piekļūt tiem; tādēļ uzskata, ka šajā ziņā dalībvalstīm visracionālāk būtu attīstīt tās energotehnoloģijas, kurās tām ir potenciāls un pieredze un kuras tām nodrošina nepārtrauktu un stabilu energoapgādi, tajā pašā laikā ievērojot vides un klimata standartus;

16.

norāda, ka plānotās rīcības galvenās tendences nevajadzētu vērst uz tādu lejupēju scenāriju izveidi, kas saistīti ar samazināšanas mērķiem, kā tas ir pašlaik, bet drīzāk uz tādu rīcības scenāriju ieviešanu, kuros ņemti vērā tādi jautājumi kā dalībvalstīs esošais potenciāls, ekonomiski efektīvu jaunu tehnoloģiju izstrādes iespējas un ierosinātās politikas ieviešanas globālās sekas, lai tad varētu ierosināt samazināšanas mērķus turpmākajiem gadiem (augšupēja pieeja);

17.

atzīst “Enerģētikas ceļvedī 2050” izdarītos secinājumus par to, ka pāreja uz ES mērogā ilgtspējīgu enerģētikas nozari ir tehniski un ekonomiski iespējama un saskaņā ar Komisijas veikto analīzi ilgākā laika posmā izmaksās mazāk nekā pašreizējās politikas turpināšana; tomēr norāda, ka būtu jāņem vērā valstu konteksts, kas dažādās valstīs var būt ļoti atšķirīgs;

18.

uzskata, ka mērķi 2050. gadam nekad netiks sasniegti, ja vien ES neuzņemsies savas saistības un nepildīs galveno lomu pārejas procesā, jo īpaši attiecībā uz apjomīgiem projektiem, piemēram, jūras vēja enerģijas ģeneratoru parkiem Ziemeļjūrā; uzskata, ka attiecībā uz pārrobežu infrastruktūru, kas skar vairākas vai visas dalībvalstis, ES jāizklāsta prioritārie projekti un jādarbojas kā galvenajam ieguldītājam, tādējādi līdzsvarojot privātos ieguldījumus;

19.

atzīst, ka, pamatojoties uz elektroenerģijas nozīmīguma palielināšanos nākotnes energoavotu sadalījumā, būs jāizmanto visi elektroenerģijas ražošanas veidi ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni (pārveides efektivitāte, atjaunojamie energoresursi, oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana (CCS) un kodolenerģija), lai sasniegtu mērķus klimata jomā, neapdraudot konkurētspēju un energoapgādes drošību;

20.

uzsver, ka priekšnosacījums ceļveža sekmīgai īstenošanai ir pilnīgi attīstītas pārrobežu enerģētikas infrastruktūras un informācijas apmaiņas mehānisma nodrošināšana Savienībā; tādēļ uzsver nepieciešamību panākt ciešu koordināciju starp dalībvalstu politikas virzieniem, kā arī kopīgu rīcību, solidaritāti un pārredzamību ārējās enerģētikas politikas, energoapgādes drošības un jaunas enerģētikas infrastruktūras ieguldījumu jomā;

21.

pauž nožēlu par to, ka Komisija nav īstenojusi ieteikumus, ko pēc salīdzinošās izvērtēšanas veikšanas ir sniegusi padomdevēju grupa “Enerģētikas ceļveža 2050” jautājumos; aicina Komisiju izdot atjauninātu Enerģētikas ceļveža redakciju, ņemot vērā minētos ieteikumus;

22.

atzinīgi vērtē “Enerģētikas ceļvedī 2050” izdarītos secinājumus par to, ka pasākumi, kas jāveic analizētajos scenārijos, lai pārveidotu ES enerģētikas sistēmu, ir līdzīgi; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas secinājumus par to, ka atjaunojamo energoresursu, energoefektivitātes un enerģētikas infrastruktūras, tostarp viedo tīklu, pastiprināta izmantošana, ir izdevīgo iespēju izvēles pasākumi, jo īpaši tad, kad tos virza tirgus, neatkarīgi no konkrētā veida, kas izvēlēts nolūkā panākt zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa energosistēmu līdz 2050. gadam; aicina Komisiju izpētīt iespēju izmantot apvienotu “augsta atjaunojamo energoresursu īpatsvara un augstas energoefektivitātes” scenāriju; uzskata, ka izvēle par turpmāko rīcību palīdzētu uzlabot ieguldījumu noteiktību;

23.

uzskata, ka finanšu krīze būtu jāizmanto kā iespēja pārveidot ES sabiedrības modeli, nodrošinot virzību uz ļoti energoefektīvu ekonomiku, kas pilnībā pamatojas uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu un ko neietekmē klimata pārmaiņas;

24.

atzīst, ka lielāks atjaunojamo energoresursu avotu īpatsvars pēc 2020. gada ir galvenais ilgtspējīgākas energosistēmas aspekts; turklāt atzīst, ka visi scenāriji, kas aplūkoti Komisijas paziņojumā, norāda uz lielāku atjaunojamo energoresursu daļu enerģijas avotu struktūrā, proti, aptuveni 30 % enerģijas bruto galapatēriņā 2030. gadā un vismaz 55 % 2050. gadā; uzsver, ka virzība uz labāku energoefektivitātes politiku var palīdzēt panākt lielāku atjaunojamo energoresursu īpatsvaru; aicina Komisiju turpmākajās aplēsēs skaidri ņemt vērā decentralizēto ražošanu; aicina Komisiju arī skaidri paredzēt finansiālos, tehniskos un infrastruktūras šķēršļus, kas kavē decentralizētas ražošanas attīstību dalībvalstīs;

25.

uzsver, ka uzlabotai energoefektivitātei un lielākiem energoietaupījumiem būs būtiska nozīme enerģētikas sistēmas pārveidošanā un ka 2020. gada mērķu sasniegšana ir priekšnosacījums turpmākajam progresam līdz 2050. gadam; šajā sakarībā ierosina, lai dalībvalstis paātrinātu savus centienus pilnībā īstenot nesen pieņemto Energoefektivitātes direktīvu, kā arī ierosina īstenot informācijas kampaņas un energoefektivitātes jautājumu iekļaut dalībvalstu izglītības programmās; ierosina dalībvalstīm un Eiropas Komisijai pastiprināti izmantot valsts līmeņa risinājumus un attīstības bankas, kā arī veicināt apmaiņu ar labāko praksi; atgādina, ka pareizi īstenota energoefektivitāte ir rentabls veids, kā ES var sasniegt savus ilgtermiņa mērķus attiecībā uz enerģijas ietaupījumiem, klimata pārmaiņām un ekonomisko un energoapgādes drošību; atzīst, ka pāreja uz energoefektīvāku ekonomiku paātrinātu arī jaunu tehnoloģisko risinājumu izplatīšanos, samazinātu fosilā kurināmā importu un uzlabotu rūpniecības konkurētspēju un izaugsmi Savienībā; uzskata, ka, pārejot uz labāku energoefektivitātes politiku, uzsvars jāliek uz visu enerģijas piegādes un pieprasījuma ķēdi, tostarp pārveidi, pārsūtīšanu, sadali un piegādi, kā arī uz patēriņu rūpniecībā, būvniecībā un mājsaimniecībās; uzsver, ka par ES ilgtermiņa energoefektivitātes politikas galveno elementu būtu jāpieņem enerģijas izmantošanas samazināšana ēkās, jo pašreizējo ēku renovācijā ir milzīgs enerģijas ietaupījumu potenciāls; uzsver, ka pašreizējais ēku renovācijas apjoms un kvalitāte ir ievērojami jāpaaugstina, lai ļautu ES līdz 2050. gadam būtiski samazināt esošo ēku enerģijas patēriņu par 80 %, salīdzinot ar 2010. gada līmeņiem; šajā sakarībā aicina dalībvalstis pieņemt vērienīgas ilgtermiņa ēku renovācijas stratēģijas, kā to paredz Energoefektivitātes direktīva;

26.

uzsver, ka steidzami ir vajadzīga jauna, modernizēta, gudra un elastīga enerģētikas infrastruktūra, jo īpaši viedtīkli, lai varētu elastīgāk nodrošināt rezerves un līdzsvarošanas ražošanas jaudu, tostarp atsevišķas mikroražošanas un uzkrāšanas sistēmas, jauni elektroenerģijas izmantošanas veidi (piemēram, elektriskie transporta līdzekļi) un reaģēšanas uz pieprasījumu programmas (tostarp viedie skaitītāji) un pilnībā integrēta Eiropas tīkla sistēma, tostarp ar mērķi iekļaut visus enerģijas avotus visā ES, jo ir pierādīts, ka tas ir nepieciešams; atgādina, ka izmaksu ziņā optimāli politikas virzieni atšķiras atkarībā no pieprasījuma modeļiem, piegādes iespējām, ģeogrāfiskajām īpašībām un ekonomiskā konteksta vietējā līmenī; turklāt uzsver vajadzību steidzami izveidot stabilu un paredzamu tiesisko regulējumu, kā arī tādus ES mēroga tirgus mehānismus, kas veicinātu elastīgumu, tostarp spēju palielināšanu un uzkrāšanu, kā arī ļautu ES finansēt kopīgu interešu infrastruktūras projektus saskaņā ar energoinfrastruktūras pamatnostādnēm un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu;

27.

atzīmē, ka ES un valstu finanšu līdzekļi, tostarp budžeta un ieguldījumu politika, ir priekšnosacījums, lai izveidotu jaunu enerģētikas infrastruktūru Eiropā, ņemot vērā jaunu ēku būvniecības un novecojošu iekārtu ekspluatācijas pārtraukšanas izmaksas, kā arī attiecīgo reģionu vides un sociālās rehabilitācijas programmu izmaksas;

28.

aicina Komisiju visaptverošā veidā izpētīt enerģijas uzkrāšanas potenciālu ES un dažādas šajā jomā iespējamās tehnoloģijas, saskaņojot ES iekšējā tirgus politikas nostādnes, tostarp enerģijas tīkla spējas, enerģētikas un klimata pārmaiņu politiku un patērētāju aizsardzības intereses, lai varētu sasniegt Savienības mērķus enerģētikas un klimata jomā, mazināt ES atkarību no enerģijas importa no ārpuskopienas valstīm un radīt patiesu vienoto enerģētikas tirgu un līdzvērtīgus konkurences apstākļus, vienlaikus nodrošinot augstāko iespējamo energoapgādes drošību nākotnē;

29.

uzsver, ka Eiropas mēroga pieeja atjaunojamo enerģijas avotu politikai būs galvenā pieeja vidējā termiņā un ilgtermiņā; mudina dalībvalstis un to reģionus uzlabot sadarbību, tostarp vairāk izmantojot Atjaunojamo energoresursu direktīvā noteiktos sadarbības mehānismus, lai optimizētu atjaunojamo energoavotu izplatīšanās efektivitāti, samazinātu atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas cenas un nodrošinātu, ka vairāk ieguldījumu ES tiek veikts tur, kur tie ir visproduktīvākie un efektīvākie, ņemot vērā katras dalībvalsts īpašās iezīmes; uzsver, ka ir svarīgi ieviest mērķus; šajā sakarībā uzsver Komisijas lielo veicinošo nozīmi, koordinējot, finansiāli atbalstot un sagatavojot pienācīgu analīzi par atjaunojamiem energoresursiem un dalībvalstu iespējām, un atzinīgi vērtē tās pausto apņemšanos izstrādāt pamatnostādnes par atjaunojamās enerģijas tirdzniecību; norāda, ka ilgtermiņā atjaunojamie energoresursi izvirzīsies Eiropas energostruktūras centrā, kad no to tehnoloģiju izstrādes notiks pāreja uz sērijveida ražošanu un izmantošanu, no neliela mēroga līdz plašam mērogam, integrējot vietējos un attālākus enerģijas avotus, un kad tie no subsidētiem kļūs par konkurētspējīgiem energoresursiem; uzsver, ka atjaunojamo energoavotu pastiprinātas izmantošanas dēļ ir jāmaina arī politika un enerģijas tirgus struktūra, lai pielāgotu tirgus šai realitātei un panāktu lielāku tirgus integrāciju, jo īpaši atlīdzinot par elastīgumu un pakalpojumiem attiecībā uz energosistēmas stabilitāti; uzsver, cik svarīgs ir stabils tiesiskais regulējums gan ES, gan dalībvalsts līmenī, lai veicinātu ieguldījumus; uzsver vajadzību vienkāršot administratīvās procedūras un stabilas un efektīvas atbalsta shēmas, ko var pielāgot laika gaitā un pakāpeniski atcelt, ja tehnoloģijas un piegādes ķēdes pilnveidojas un kļūst konkurētspējīgas un tirgus nepilnības tiek novērstas; tomēr uzsver, ka atpakaļejošām pārmaiņām attiecībā uz atbalsta shēmām ir negatīva ietekme uz ieguldītāju paļāvību, un tādējādi palielinās riski, kas saistīti ar ieguldījumiem un to izmaksām;

30.

atzīst, ka mērķi atjaunojamo energoresursu jomā ir bijuši sekmīgi, un aicina dalībvalstis īstenot stabilu politiku, kas tām vajadzīga, lai sasniegtu to 2020. gada mērķus;

31.

atgādina tādu projektu nozīmi kā Desertec un atjaunojamo energoavotu izmantošanu kaimiņu reģionos; uzsver projekta Helios izredzes tādas elektroenerģijas transportēšanā, kura ražota no atjaunojamiem energoresursiem, no Dienvidaustrumeiropas uz Viduseiropu, kā arī turpmāku vēja enerģijas attīstību Ziemeļjūrā un citos reģionos; uzsver, ka iespēja importēt no kaimiņu reģioniem elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamiem energoavotiem, ir jāpapildina, veicinot un sekmējot atjaunojamo energoavotu attīstību, piemēram, Vidusjūras dienvidu reģionos un Ziemeļjūras reģionā, un vairāk starpsavienojumu Eiropas tīklos;

32.

uzver, ka pašreizējos tehnoloģiskajos apstākļos daudziem atjaunojamās enerģijas avotiem pašlaik nav iespējams garantēt stabilu energoapgādi, kas rada nepieciešamību uzkrāt lietošanai gatavas tradicionālās enerģijas avotu rezerves; aicina Komisiju šajā sakarībā iesniegt analīzi par veidiem, kā atjaunojamās enerģijas avotus varētu ilgtspējīgi attīstīt, un, galvenokārt, kā atbalstīt stabilus atjaunojamās enerģijas avotus; uzskata, ka nestabilāku enerģijas avotu gadījumā jāveic analīzes par rezerves enerģijas nodrošināšanas rentabilitāti un jāizstrādā enerģijas glabāšanas tehnoloģijas;

33.

uzsver – lai sasniegtu ES energoapgādes dekarbonizāciju ilgtermiņā, ir jāpanāk ciešāka integrācija ar tādām kaimiņvalstīm un reģioniem kā Norvēģija, Šveice un Vidusjūras dienvidu reģioni; uzsver, ka Eiropa var gūt labumu no būtisku atjaunojamās enerģijas avotu pilnveidošanas šajos reģionos, lai atbilstu gan vietējam pieprasījumam, gan, attīstot liela attāluma energosistēmas starpsavienojumus, ES pieprasījuma ierobežotam procentuālajam daudzumam; atzīmē, ka labāki starpsavienojumi ļaus dalībvalstīm eksportēt un importēt elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamiem energoresursiem, lai nodrošinātu drošu energoapgādi un līdzsvarotu tādas mainīgas elektroenerģijas ražošanu kā vēja enerģija; šajā sakarībā norāda, ka starpsavienojums ar Norvēģiju sniedz īpašas priekšrocības ES, jo tas nodrošina piekļuvi nozīmīgajām Norvēģijas hidroelektrostaciju elektroenerģijas akumulēšanas iespējām;

34.

uzsver mikroražošanas nozīmīgumu, lai palielinātu atjaunojamo enerģijas avotu īpatsvaru; turklāt uzsver mikroražošanas nozīmīgumu, lai palielinātu energoefektivitāti, nodrošinātu energoapgādi un iesaistītu iedzīvotājus savas elektroenerģijas izmantošanā un cīņā pret klimata pārmaiņām; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību īstenot saskaņotu ES stratēģiju mikroražošanas jomā, kas ietver pasākumus enerģētikas infrastruktūras modernizācijai, normatīvā sloga samazināšanu un labākas prakses apmaiņu attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem;

35.

uzsver nepieciešamību nodrošināt pietiekami stingru politikas satvaru laikposmam pēc 2020. gada attiecībā uz tehnoloģijām, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus un kurās līdz šim vēl nav īstenota tīklu savienojamība, kas paredzēta nolūkā sapludināt un vēlāk pakāpeniski atcelt subsīdijas;

36.

atzīmē, ka “Enerģētikas ceļveža 2050” scenāriji paredz lielāku biodegvielas apjomu; uzskata, ka šajā sakarībā Komisijai jāatbalsta pāreja uz trešās paaudzes biodegvielu, kas ražota no pārtikas kultūraugu atkritumu produktiem, un jāparedz līdzīgi nosacījumi importētai biodegvielai;

37.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par to, kā palielināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas efektivitāti ES un tās reģionos; uzskata, ka vidējā termiņā varētu tikt izveidotas reģionālas atjaunojamo enerģijas avotu tirgus grupas.

38.

aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt un veicināt atvērta tirgus politiku atjaunojamo energoresursu ražojumu jomā un nodrošināt visu tirdzniecības šķēršļu novēršanu, tādējādi stiprinot ES konkurētspēju, veicinot atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju eksportu;

39.

atzīst, ka atjaunojamās enerģijas jomā noteiktie mērķi ir bijuši sekmīgi un būtu jāpagarina līdz 2030. gadam; aicina dalībvalstis turpināt iesākto, lai īstenotu virzību uz savu 2020. gada mērķu sasniegšanu; pauž bažas par dalībvalstu kraso pārmaiņu skaita pieaugumu attiecībā uz atbalsta mehānismiem atjaunojamo energoresursu jomā, jo īpaši par atpakaļejošām pārmaiņām un atbalsta iesaldēšanu; aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt Direktīvas par atjaunojamiem energoresursiem īstenošanu un vajadzības gadījumā rīkoties; aicina dalībvalstis nodrošināt stabilu satvaru ieguldījumiem atjaunojamos energoresursos, tostarp stabilas un regulāri pārskatītas atbalsta shēmas un racionalizētas administratīvās procedūras;

40.

aicina Komisiju un dalībvalstis būtiski palielināt summas, kas paredzētas energoefektivitātes pasākumiem nākamajā daudzgadu finanšu shēmā;

41.

uzsver, ka, ES cenšoties risināt energoapgādes drošības un energoatkarības jautājumus, uzsvars jāliek uz savstarpējas energoatkarības modeli starp dalībvalstīm, nodrošinot ātru ES iekšējā enerģijas tirgus un ES viedā tīkla un supertīkla infrastruktūras izveides pabeigšanu, savienojot ziemeļus un dienvidus un austrumus un rietumus, lai pēc iespējas labāk izmantotu katras dalībvalsts salīdzinošās priekšrocības, kā arī pilnībā izmantojot enerģijas decentralizētas ražošanas un mikroražošanas potenciālu un viedo enerģētikas infrastruktūru dalībvalstīs; uzsver šīs politikas un tiesiskā regulējuma pilnīgas nodrošināšanas dalībvalstīs nozīmi, jo tā garantēs, ka dalībvalstis pilnībā ievēro trīs liberalizācijas tiesību aktu kopuma noteikumus, novērsīs atlikušās infrastruktūras un tirgus problēmas un neradīs jaunus šķēršļus elektroenerģijas un gāzes enerģijas tirgu integrācijai; turklāt uzsver, ka enerģētikas politikas lēmumu pieņemšanā ikvienā dalībvalstī ir jāņem vērā arī tas, kā šie lēmumi ietekmēs citas dalībvalstis; uzskata, ka būtu vēlams noteikt, vai un kā Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) kompetenci un jaudas varētu izmantot iepriekš minēto uzdevumu izpildei;

42.

atzīst, ka enerģētikas infrastruktūras projektiem ir raksturīgi lieli sākotnējie ieguldījumi, kas tiks ievērojami samazināti, pilnībā izmantojot energoietaupījumu iespējas, un ar 20–60 gadu darbības ilgumu; atgādina, ka pašreizējā tirgus vide ir ļoti neprognozējama, tādēļ ieguldītāji atturas veikt ieguldījumus enerģētikas infrastruktūras attīstībā; uzsver, ka būtu jāatbalsta jaunas stratēģijas, tostarp “vispirms energoietaupījumi” stratēģija, un novatoriski instrumenti, lai samazinātu nepieciešamību pēc infrastruktūras ieguldījumiem, ļaujot ātri pielāgoties strauji mainīgajai videi;

43.

uzsver nepieciešamību īstenot pašreizējos politikas virzienus un regulas, lai labāk izmantotu esošo enerģētikas infrastruktūru, tādējādi nodrošinot ieguvumus ES patērētājam; aicina Komisiju un Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER) stingrāk uzraudzīt noteikumu, piemēram, to, kas attiecas uz principu “izmanto vai zaudē”, īstenošanu valstīs;

44.

uzsver vajadzību izveidot pilnībā integrētu Eiropas enerģijas tirgu līdz 2014. gadam; norāda, cik svarīgi ir visās dalībvalstīs pilnā mērā īstenot iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktus un nodrošināt, lai pēc 2015. gada neviena dalībvalsts vai reģions nepaliek izolēti no Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīkliem; uzsver vajadzību ņemt vērā sociālo ietekmi un enerģijas cenas, vienlaikus nodrošinot, ka enerģijas cenas ir pārredzamākas un precīzāk atbilst izmaksām, ietverot vides izmaksas, kas pašlaik nav pilnībā ņemtas vērā;

45.

norāda uz informācijas apmaiņas mehānisma izveidi attiecībā uz valdību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas politikas jomā, ņemot vērā, ka šis mehānisms ir vērsts uz to, lai pastiprinātu politikas pārredzamību, koordinētību un efektivitāti ES kopumā; aicina dalībvalstis apliecināt turpmāku darbības vērienu, nodrošinot, ka netiek pieņemti nolīgumi, kas ir pretrunā iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktiem; uzskata, ka Komisijai būtu jāspēj pārbaudīt nolīgumu projektu atbilsmi šādiem tiesību aktiem un attiecīgā gadījumā piedalīties sarunās; uzskata, ka informācijas apmaiņas mehānisms ir solis uz turpmāku enerģijas iepirkuma ārpus ES saskaņošanu, kas ir ļoti svarīgi “Enerģētikas ceļveža 2050” mērķu sasniegšanai;

46.

uzsver nepieciešamību palielināt stimulus ieguldītājiem enerģētikas tirgū, palielinot rentabilitāti un samazinot birokrātiskas procedūras (tomēr nesamazinot procedūru stingrību);

47.

atzīst, ka finanšu krīze ir vēl vairāk samazinājusi nozares spēju piesaistīt vajadzīgos ieguldījumus, lai finansētu energosistēmas pārveidi; uzsver, ka aktuāls uzdevums ir vajadzība nodrošināt elastīgas rezerves un līdzsvarojošus resursus elektrosistēmā (piemēram, elastīgu ražošanu, stabilu pārvades tīklu, uzkrāšanu, pieprasījuma pārvaldību, mikroražošanu un savstarpējus savienojumus), lai palīdzētu nodrošināt prognozēto mainīgās enerģijas ražošanas no atjaunojamiem energoresursiem pieaugumu; uzsver, cik svarīga ir sadales līmeņa infrastruktūra un proaktīvu patērētāju un sadales sistēmas operatoru (SSO) nozīme, integrējot sistēmā decentralizētus enerģijas produktus un pieprasījuma efektivitātes pasākumus; uzsver vajadzību pienācīgi novērtēt Eiropā pieejamos resursus un vajadzību pēc atbilstīgiem savstarpējiem savienojumiem, kā arī pēc elastīgas un līdzsvarotas rezerves jaudas, lai piedāvājumu saskaņotu ar pieprasījumu, tādējādi garantējot elektroapgādes un gāzes apgādes drošību; norāda, ka augstākas prioritātes piešķiršana pieprasījuma pārvaldībai un pieprasījuma enerģijas ražošanai ievērojami nostiprinātu decentralizētu energoproduktu integrāciju un sekmētu enerģētikas politikas vispārējo mērķu sasniegšanu;

48.

uzsver – tā kā pašreiz izmantotā infrastruktūra ir novecojusi, visu Komisijas paziņojumā par “Enerģētikas ceļvedi 2050” paredzēto scenāriju gadījumā būs vajadzīgi lieli ieguldījumi; norāda, ka jebkura scenārija gadījumā līdz 2030. gadam paaugstināsies enerģijas cenas; turklāt norāda, ka saskaņā ar Komisijas viedokli atsauces scenārija gadījumā lielākā daļa šo cenu paaugstinājumu jau notiek, jo ir saistīti ar nākamās 20 gadu vecās, jau pilnībā norakstītās paaudzes jaudas nomaiņu;

49.

uzsver, ka Eiropas Savienības energoapgādes drošību nodrošina arī tās importēto avotu dažādošana; tādēļ uzsver vajadzību ES aktīvi stiprināt sadarbību ar saviem partneriem; norāda uz kavēšanos, kas skar Dienvidu koridora izveides pabeigšanu; uzsver nepieciešamību garantēt energopiegādes drošību ar energoavotu dažādošanu, atgādina par sašķidrinātās dabasgāzes un sašķidrinātās dabasgāzes flotu būtisko ieguldījumu ES energoapgādē; uzsver Vidusjūras austrumu un Melnās jūras reģionu sašķidrinātās dabasgāzes papildu koridora potenciālu, kurš varētu kalpot kā elastīgs enerģijas nesējs un stimuls lielākai konkurencei ES iekšējā energoresursu tirgū;

50.

atgādina, ka Savienības stratēģiskās partnerattiecības ar ražotājvalstīm un tranzītvalstīm, jo īpaši valstīm, kuras piedalās Eiropas kaimiņattiecību politikā (EKP), prasa atbilstīgus līdzekļus, paredzamību, stabilitāti un ilgtermiņa ieguldījumus; uzsver, ka šajā nolūkā Savienības mērķus klimata jomā vajadzētu atbalstīt ar ES infrastruktūras ieguldījumu projektiem, kas vērsti uz piegādes ceļu dažādošanu un Savienības energoapgādes drošības palielināšanu, piemēram, Nabucco;

51.

atgādina, ka saskaņā ar iekšējā tirgus tiesību aktu kopumu tirgus dalībniekiem ir galvenā loma enerģijas infrastruktūras finansēšanā; atzīst, ka dažiem novatoriskiem vai stratēģiski svarīgiem projektiem, kas ir pamatoti no energoapgādes drošības, solidaritātes un ilgtspējības viedokļa, taču nespēj piesaistīt pietiekamu uz tirgu balstītu finansējumu, ir vajadzīgs ierobežots valsts sektora atbalsts, lai piesaistītu privāto finansējumu; uzsver, ka šādu projektu izvēles pamatā būtu jābūt skaidriem un pārredzamiem kritērijiem, nepieļaujot konkurences kropļošanu un ņemot vērā patērētāju intereses, kā arī šiem projektiem būtu pilnībā jāatbilst ES mērķiem enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā;

52.

uzsver, ka lielākā daļa “Enerģētikas ceļveža 2050” scenāriju nebūs iespējama, neattīstot vietējos sadales tīkla elektroenerģijas un gāzes viedtīklus; uzskata, ka papildus pārrobežu projektiem Savienībai būtu jāveic pasākumi, lai atbalstītu vietējo tīklu izveidi vai atjaunošanu, it sevišķi saistībā ar aizsargāto patērētāju piekļuvi;

53.

uzsver Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta nozīmi, jo tajā ir rezervēta ievērojama finansējuma summa enerģētikas infrastruktūras pārveidošanai un turpmākai attīstībai ES; uzsver, ka ir svarīgi noteikt un atbalstīt gan lielus, gan mazus ļoti svarīgus un ilgtspējīgus projektus;

54.

uzsver vienas institūcijas apstiprinājuma pieejas lielo nozīmi, atbalstot ES pārvaldes iestāžu vienkāršošanas mērķus, lai ierobežotu birokrātiju, tādējādi paātrinot apstiprinājuma un atļauju izsniegšanas procedūras un mazinot administratīvo slogu uzņēmumiem, kas vēlas saņemt atļauju enerģētikas infrastruktūras attīstībai, vienlaikus garantējot pienācīgu atbilsmi piemērojamajiem normatīvajiem aktiem; aicina dalībvalstis pārskatīt šīs jomas procedūras;

55.

aicina Komisiju steidzami risināt regulatīvo nenoteiktību institucionālajiem ieguldītājiem saistībā ar trešās enerģētikas tiesību aktu paketes interpretāciju attiecībā uz pasīvu ieguldītāju gan pārvades, gan ražošanas jaudas līmenī;

56.

aicina Komisiju steidzami risināt stimulu trūkumu problēmu sadales sistēmas operatoriem un pārvades sistēmas operatoriem viedtīklu ieguldījumu veikšanai informācijas un komunikācijas tehnoloģijās (IKT) un citās inovatīvās tehnoloģijās, kas palīdz labāk un plašāk izmantot esošo tīklu;

57.

atzinīgi vērtē sociālās dimensijas iekļaušanu “Enerģētikas ceļvedī 2050”; uzskata, ka šajā sakarībā īpaša uzmanība būtu jāpievērš enerģētiskajai nabadzībai un nodarbinātībai; saistībā ar enerģētisko nabadzību uzsver, ka enerģija būtu jānodrošina par pieņemamu cenu visiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī pašvaldības un kompetentās sociālās struktūras strādāt kopīgi pie pielāgotiem risinājumiem, lai risinātu tādus jautājumus kā elektroenerģijas un siltuma trūkums, īpašu uzsvaru liekot uz neaizsargātām mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, kuras visvairāk skar augstas enerģijas cenas; tādēļ uzskata, ka šādai stratēģijai būtu jāveicina energoefektivitāte un enerģijas ietaupījumi, jo tas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā samazināt rēķinus par enerģiju, un šādā stratēģijā būtu jāanalizē valstu veiktie pasākumi, piemēram, nodokļu politika, publiskais iepirkums, cenu noteikšana par siltuma piegādi utt., jo īpaši tad, kad tie kavē ieguldījumus energoefektivitātē vai siltuma ražošanas optimizāciju un siltuma izmantošanu, kā arī jāsniedz ieteikumi par labu un sliktu praksi; uzsver, ka ir būtiski attīstīt vairāk energoefektivitātes pasākumu un par to informēt, veicinot uz pieprasījumu un piedāvājumu balstītus pasākumus un veidojot informācijas kampaņas, lai sekmētu vajadzības pārmaiņas rīcībā; prasa dalībvalstīm regulāri ziņot par veiktajiem pasākumiem, lai pasargātu mājsaimniecības no pieaugošajiem rēķiniem par enerģiju un enerģētiskās nabadzības; prasa Komisijai saistībā ar nodarbinātību veicināt pasākumus izglītības pielāgošanai un atkārtotai apmācībai un pārkvalifikācijai, lai palīdzētu dalībvalstīm nodrošināt augsti kvalificētu darbaspēku, kas ir gatavs sniegt ieguldījumu enerģētikas pārejā; prasa Komisijai līdz 2013. gada beigām sniegt Parlamentam vairāk informācijas par šīs pārejas ietekmi uz nodarbinātību enerģētikas, rūpniecības un pakalpojumu nozarēs un izstrādāt konkrētus pasākumus, lai palīdzētu strādājošiem un attiecīgajām nozarēm; ierosina dalībvalstīm ņemt vērā enerģijas ražošanas un patēriņa ārējās izmaksas un ieguvumus, piemēram, ieguvumus veselības jomā, ko rada gaisa kvalitātes uzlabojumi; uzskata, ka sociālais dialogs par Enerģētikas ceļveža ietekmi, kurā būtu jāiekļauj visas iesaistītās puses, ir īpaši būtisks faktors un tāds saglabāsies arī pārejas laikā;

58.

norāda – ja tiks pieņemta dekarbonizācijas stratēģija, kurā nav ņemta vērā dažu dalībvalstu situācija, veidosies milzīgs enerģētiskās nabadzības pieaugums, t. i., situācija, kurā dažās dalībvalstīs vairāk nekā 10 % mājsaimniecības budžeta tiek iztērēts enerģijai;;

59.

uzsver vajadzību aizsargāt patērētājus no augstām enerģijas cenām un aizsargāt uzņēmumus no negodīgas konkurences, kā arī mākslīgi zemām cenām, ko piedāvā ārpus ES reģistrēti uzņēmumi, saskaņā ar aicinājumiem Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmē attiecībā uz nostiprinātu PTO lomu;

60.

prasa dalībvalstīm un starptautiskajai sabiedrībai stiprināt izglītības iestādes, kas spēj nodrošināt kvalificētu darbaspēku, kā arī nākamās paaudzes zinātniekus un novatorus, drošas energopiegādes un enerģijas izmantošanas, energoapgādes drošības un energoefektivitātes jomās; šajā sakarībā atgādina par “Apvārsnis 2020” un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta svarīgo nozīmi, lai novērstu plaisu starp izglītību, pētniecību un īstenošanu enerģētikas nozarē;

61.

vēlas uzsvērt cenu pārredzamības un patērētāju informēšanas noteicošo lomu; šajā sakarībā uzskata, ka Komisijai pēc iespējas precīzi ir jāaprēķina šādu faktoru ietekme uz enerģijas cenām, ko dažādās situācijās par energoapgādi maksā patērētāji un uzņēmumi;

62.

uzskata – lai sasniegtu vērienīgo mērķi, proti, ES energosistēmas un it sevišķi elektroenerģijas nozares dekarbonizāciju, būs vajadzīga visu veidu zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa tehnoloģija; piekrīt, ka joprojām nebūs skaidrs, kādas tehnoloģijas sevi tehniski un komerciāli apliecinās vajadzīgajā termiņā; uzsver, ka ir jāsaglabā elastīgums, lai būtu iespēja pielāgoties tehnoloģiskajām, sociālajām un ekonomiskajām izmaiņām, kuras radīsies;

63.

atzīst, ka tradicionālie fosilie kurināmie, visticamāk, arī turpmāk veidos energosistēmas daļu, vismaz pārejas laikā uz zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa energosistēmu;

64.

aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā 2011. gada Fukušimas katastrofā gūto pieredzi, uzlabot kodolenerģijas drošību, izmantojot jaunāko kodoliekārtu noturības testu rezultātus;

65.

piekrīt Komisijai, ka kodolenerģija joprojām veidos svarīgu daļu energosistēmā, jo dažas dalībvalstis turpina kodolenerģiju uzskatīt par drošu un uzticamu zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa elektroenerģijas ražošanas iespēju, kuras izmaksas ir pieņemamas; atzīst, ka scenārija analīze parāda, ka kodolenerģija var palīdzēt samazināt sistēmas izmaksas un elektroenerģijas cenas;

66.

piekrīt Komisijai, ka dabasgāzei būs ievērojama īsa līdz vidēja termiņa nozīme energosistēmas pārveidošanā, jo tā nodrošina salīdzinoši ātru un izmaksu ziņā efektīvu veidu, kā mazināt paļaušanos uz piesārņojošākiem citiem fosilajiem kurināmiem; uzsverot nepieciešamību dažādot gāzes piegādes ceļus uz Eiropas Savienību, brīdina, ka ir jāuzmanās no ieguldījumiem, kas varētu novest pie ieilgušas atkarības no fosilā kurināmā;

67.

atzīst dabasgāzes iespējas kā līdzsvarotas mainīgas energopiegādes elastīgai rezervei līdzās elektroenerģijas uzkrāšanai, savstarpējiem savienojumiem un reaģēšanai uz pieprasījumu; apsver iespēju piešķirt lielāku nozīmi gāzei, jo īpaši gadījumā, ja oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas kļūtu plašāk pieejamas; tādēļ uzskata, ka mērķim samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas ir jābūt visu šajā jautājumā ietverto apsvērumu pamatā un galvenajam mērķim energoavotu izvēlē;

68.

uzskata – nevajadzētu aizmirst, ka sašķidrinātā naftas gāze (SNG) ir elastīgs un uzticams enerģijas avots vietās, kurās trūkst infrastruktūras;

69.

uzsver nepieciešamību risināt jautājumu saistībā ar gaidāmo gāzes importa pieaugumu ES no trešām valstīm īsā un vidējā termiņā, lai nodrošinātu energopiegādes drošību; atgādina, ka dažās dalībvalstīs un reģionos šī problēma ir cieši saistīta ar atkarību no gāzes un naftas importa no vienas trešās valsts; atzīst, ka šī problēma cita starpā prasa pastiprināt vietējo un atjaunojamo enerģijas resursu nozīmi, kas ir īpaši svarīgi, lai garantētu konkurētspēju un piegādes drošību, kā arī darbības, kas vērstas uz enerģijas piegādāju, ceļu un avotu portfeļa dažādošanu; atzīst, ka stratēģiskais mērķis šajā jomā ir Dienvidu gāzes koridora izveide un piegādes ceļa ES nodrošināšana aptuveni 10–20 % apmērā no ES gāzes pieprasījuma līdz 2020. gadam, lai veicinātu, ka ikvienam Eiropas reģionam ir fiziska piekļuve vismaz diviem dažādiem gāzes avotiem;

70.

norāda, ka oglekļa dioksīda uztveršanai un uzglabāšanai (CCS) varētu būt liela nozīme ceļā uz dekarbonizāciju līdz 2050. gadam; tomēr norāda, ka CCS joprojām ir izpētes un izstrādes posmā; norāda, ka CCS izstrāde joprojām ir ļoti neskaidra tādu neatrisinātu problēmu dēļ kā nenoteikti termiņi, augstas izmaksas un bažas par efektivitāti; uzsver, ka ekonomiski efektīvi, droši un ilgtspējīgi izstrādāta CCS būs nepieciešama komerciālā līmenī pēc iespējas drīzāk; uzsver, ka CCS sniedz arī būtisku iespēju dekarbonizēt vairākas energoietilpīgas rūpniecības nozares, piemēram, naftas rafinēšanas, alumīnija kausēšanas un cementa ražošanas nozari; aicina Komisiju sagatavot vidēja posma ziņojumu, novērtējot gūtos rezultātus saistībā ar ES subsidēto demonstrācijas projektu izmantošanu ar oglekli darbināmās spēkstacijās;

71.

uzsver politiskās iejaukšanās, valsts sektora finansējuma un atbilstīgas oglekļa dioksīda cenas lielo nozīmi, lai demonstrētu CCS tehnoloģiju un nodrošinātu tās agrīnu izmantošanu Eiropā no 2020. gada; uzsver ES demonstrācijas programmas lielo nozīmi, lai sekmētu sabiedrības izpratni un atbalstu CCS kā svarīgai tehnoloģijai, ar ko var samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas;

72.

aicina Komisiju nodrošināt un veicināt zināšanu apmaiņu un sadarbību ES un starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu labāko inženierijas vērtību CCS demonstrācijas projektos; aicina Komisiju atbalstīt agrīnu ieguldījumu cauruļvadu infrastruktūrā un koordinēt pārrobežu plānošanu, lai garantētu piekļuvi CO2 piesaistītājiem no 2020. gada un lai veiktu pētījumus, kas noteiktu krātuvju īpašības Eiropā; aicina Komisiju aktīvi sadarboties ar dalībvalstīm un nozari, lai informētu par CCS ieguvumiem un drošību ar mērķi veicināt sabiedrības atbalstu šai tehnoloģijai;

73.

norāda, ka vietējo un reģionālo enerģijas resursu optimāla, droša un ilgtspējīga attīstība un izmantošana un tādas infrastruktūras konkurētspēja, kura ir vajadzīga stabilai vietējās vai importētas enerģijas avotu piegādei, var palīdzēt palielināt energoapgādes drošību, un tādēļ ES enerģētikas politikā tam jāpiešķir prioritāte;

74.

norāda, ka, ciktāl saglabāsies pieprasījums pēc produktiem, kuru pamatā ir jēlnafta, ir svarīgi saglabāt Eiropas klātbūtni naftas pārstrādes rūpniecībā, lai palīdzētu nodrošināt piegādes drošību, veicinātu tādu pakārtoto nozaru kā naftas ķīmijas rūpniecība konkurētspēju, noteiktu pasaules mēroga standartus attiecībā uz naftas pārstrādes kvalitāti, nodrošinātu atbilstību vides prasībām un saglabātu nodarbinātību šajās nozarēs; uzsver arī konstatējumu Enerģētikas ceļvedī, proti, ka nafta, visticamāk, turpinās veidot daļu no energoavotu struktūras pat 2050. gadā, lai gan tā būs daudz mazāka nekā šobrīd un galvenokārt tiks izmantota lielu attālumu pasažieru un kravu transportam;

75.

uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš tiem dalībvalstu reģioniem, kuros akmeņogles pašlaik ir galvenais enerģijas avots un/vai kuros akmeņogļu ražošana un ar akmeņoglēm darbināmas elektrostacijas ir ļoti svarīgi nodarbinātības avoti reģionā; uzskata, ka būs nepieciešami Eiropas Savienības atbalstīti papildu sociālie pasākumi, lai “Enerģētikas ceļvedī 2050” iekļautos attīstības scenārijus atbalstītu šo reģionu iedzīvotāji;

76.

atzīstot, ka ES darbojas globālā kontekstā un ka individuāla rīcība varētu nenodrošināt visus paredzētos ieguvumus, atgādina Transporta, telekomunikāciju un enerģētikas (TTE) padomes 2011. gada novembra secinājumus par ES enerģētikas politikas ārējās dimensijas nostiprināšanu, kuros Padome uzsvēra nepieciešamību pēc plašākas un koordinētākas ES pieejas starptautiskajām attiecībām enerģētikas jomā, lai risinātu pasaules enerģētikas un klimata pārmaiņu problēmas un pievērstos konkurētspējas un oglekļa emisiju pārvirzes jautājumiem, kā arī lai uzturētu un veicinātu augstākos kodoldrošības standartus, vienlaikus garantējot drošu, uzticamu un dažādotu energoapgādi;

77..

uzsver vajadzību garantēt ES energoapgādes drošību un iespējamo enerģētisko neatkarību, ko galvenokārt panāk, veicinot energoefektivitāti, energoietaupījumus un atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kuri kopā ar citiem alternatīviem enerģijas avotiem samazina atkarību no enerģijas importa; ņem vērā radušos interesi par naftas un gāzes atradņu izpēti Vidusjūrā un Melnajā jūrā; uzskata, ka ir steidzami jāievieš visaptveroša ES politika attiecībā uz naftas un gāzes urbumiem jūrā; uzskata, ka būtu jāliek uzsvars uz iespējamiem apdraudējumiem un ekskluzīvo ekonomikas zonu (EEZ) nodalīšanu attiecīgajām dalībvalstīm un trešām valstīm saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), ko parakstījusi ES un visas dalībvalstis;

78.

uzsver, ka licenču piešķiršana urbšanai un EEZ nodalīšanai kļūs par domstarpību cēloni ar trešām valstīm un ka ES šim jautājumam ir jāvelta liela uzmanība savā politiskajā darba kārtībā un jācenšas novērst starptautiskas nesaskaņas; uzsver, ka enerģija būtu jāizmanto kā miera, vides integritātes, sadarbības un stabilitātes virzītāja;

79.

prasa ES un Krievijas Enerģētikas ceļvedi balstīt uz savstarpējas cieņas un savstarpības principiem, kas noteikti Pasaules Tirdzniecības organizācijas, Enerģētikas hartas nolīguma un trešā enerģētikas tiesību aktu kopuma noteikumos; aicina Komisiju efektīvi īstenot un izpildīt ES iekšējā tirgus un konkurences noteikumus attiecībā uz visiem enerģētikas nozares uzņēmumiem, kas darbojas Savienības teritorijā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē nesen veikto izmeklēšanu par uzņēmuma Gazprom un tā Eiropas meitasuzņēmumu pret konkurenci vērsto rīcību un pauž nožēlu par Krievijas Federācijas prezidenta politiski motivēto dekrētu, kas neļauj tās enerģētikas uzņēmumiem sadarboties ar ES iestādēm; uzsver – tiek sagaidīts, ka ikviens enerģētikas nozares uzņēmums pilnībā sadarbosies ar izmeklēšanas iestādēm; aicina Komisiju ierosināt atbilstīgi reaģēt uz šo dekrētu un nodrošināt, lai varētu uzsākt izmeklēšanu;

80.

aicina Komisiju izstrādāt ES visaptverošu īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa enerģētikas politikas prioritāšu kopumu attiecībās ar kaimiņvalstīm, lai noteiktu kopēju tiesisko telpu, pamatojoties uz iekšējā enerģijas tirgus principiem un normām, kas saistītas ar acquis; uzsver, ka ir būtiski turpmāk paplašināt enerģētikas kopienu, iekļaujot tajā kandidātvalstis un Austrumu partnerības, Vidusāzijas un Vidusjūras reģiona valstis un izveidojot juridisku kontroles mehānismu, lai risinātu acquis nepietiekamas īstenošanas jautājumu; aicina Savienību demonstrēt solidaritāti attiecībā uz tās partneriem, kuri ir daļa no enerģētikas kopienas; šajā sakarībā nosoda Krievijas Federācijas īstenotos nesenos iebiedēšanas gadījumus pret Moldovu;

81.

uzsver, ka ES enerģētikas politika nekādā veidā nedrīkst būt pretrunā svarīgākajiem principiem, kas ir ES dibināšanas pamatā, jo īpaši demokrātijai un cilvēktiesībām; šajā sakarībā aicina Komisiju attiecībās enerģētikas jomā piešķirt prioritāti ražotājiem un tranzīta valstīm, kuras ievēro un atbalsta tādas pašas vērtības;

82.

uzsver, ka sadarbības stiprināšanai un dialogam ar citiem stratēģiskajiem partneriem enerģētikas nozarē ir liela nozīme; uzskata, ka jaunietekmes valstu pieaugošā ietekme pasaules enerģētikas tirgos, kā arī to enerģijas pieprasījuma pieaugums nozīmē, ka ES ir noteikti jāveido vispusīgas attiecības ar šiem partneriem visās enerģētikas jomās; ņem vērā, ka ilgtermiņā Eiropas Savienībai ir jāpaplašina koordinācija attiecībā uz enerģijas iegādēm no trešām valstīm; aicina izvērst ciešāku sadarbību starp Padomi, Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), lai ES varētu paust vienotu viedokli par jautājumiem, kas skar enerģētikas politiku, kā paredzēts ES tiesību aktos un Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorāta norādēs; atgādina, ka Parlaments joprojām ir regulāri jāinformē par šajā jomā notiekošo.

83.

uzsver, ka ES līgums prasa nodrošināt solidaritāti starp dalībvalstīm, kam jābūt iekšējās un ārējās enerģētikas politikas ikdienas darba un krīžu pārvaldības daļai; aicina Komisiju skaidri definēt “energoapgādes solidaritāti”, lai nodrošinātu, ka to ievēro visas dalībvalstis;

84.

uzsver, ka netiks pieņemti nekādi kompromisi attiecībā uz tradicionālo (piemēram, kodolenerģija) vai jauno (piemēram, nekonvencionālie naftas un gāzes resursi) energoresursu drošumu un drošību, un uzskata, ka ES ir jāturpina centieni nostiprināt drošuma un drošības regulējumu, kā arī jāuzņemas vadošā starptautiskajos centienos šajā jomā;

85.

uzsver – tāpat kā dalībvalstis cenšas savienot un integrēt savus valsts tirgus, veicot ieguldījumus infrastruktūrā un apstiprinot kopīgus noteikumus, turpmāki centieni jāīsteno arī attiecībā uz sadarbību ar Krieviju, lai noteiktu radošus un savstarpēji pieņemamus pasākumus, kuru mērķis ir samazināt atšķirības starp šiem diviem enerģētikas tirgiem;

86.

uzsver – tā kā energoapgāde novirzās uz jaunattīstības tautsaimniecībām, ES jāiesaistās intensīvā dialogā un sadarbībā ar BRICS valstīm jautājumos par energoefektivitāti, atjaunojamiem energoavotiem, tīrām oglēm, CO2 uztveršanu un uzglabāšanu, viedajiem tīkliem, kodolsintēzes pētniecību un kodoldrošību; ES ir arī jāizstrādā skaidra politika attiecībā uz sadarbību pētniecības un inovāciju jomā enerģētikas nozarē ar šīm valstīm;

87.

aicina ES aktīvi piedalīties starptautiskajās sarunās par globālo vienošanos klimata jomā; uzsver, ka ES jāzina, kādas varētu būt sekas, ja neizdosies panākt globālu vienošanos par klimata pārmaiņu problēmu risināšanu; pauž nožēlu par to, ka Enerģētikas ceļvedī nav ietverts scenārijs, kas paredzētu iespēju, ka šāda vienošanās netiek panākta; uzsver, ka juridiski saistoša vispasaules nolīguma noslēgšana par emisiju samazināšanu un pasaules lielāko emisijas izcelsmes valstu, piemēram, Ķīnas, Indijas, ASV un Brazīlijas, iesaiste šajā procesā palielinās iespēju panākt reālu siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma samazināšanu; norāda, ka ir jārīkojas, lai novērstu oglekļa emisiju pārvirzes radīto problēmu, nepieļaujot energointensīvas rūpniecības nozaru pārvietošanu ārpus ES;

88.

atzīst, ka pašlaik ETS ir galvenais – lai gan ne vienīgais – instruments rūpniecības radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai un ieguldījumu veicināšanai drošās un ilgtspējīgās zemas oglekļa emisijas tehnoloģijās; norāda, ka ETS ir strukturāli jāuzlabo, lai palielinātu sistēmas spējas reaģēt uz ekonomikas lejupslīdēm un augšupejām, atjaunotu skaidrību ieguldītājiem un nostiprinātu uz tirgu balstītos stimulus ieguldījumiem zemu oglekļa emisiju tehnoloģijās un to izmantošanā; norāda, ka, ieviešot strukturālas izmaiņas ETS, būs visaptveroši jānovērtē to vides, ekonomiskā un sociālā ietekme, kā arī ietekme uz ieguldījumiem zemu oglekļa emisiju jomā, uz elektroenerģijas cenām un uz energoietilpīgu nozaru konkurētspēju, jo īpaši attiecībā uz oglekļa emisiju pārvirzi; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt un veicināt inovatīvu, drošu un ilgtspējīgu tehnoloģisku risinājumu izstrādi ES rūpniecības nozarēs;

89.

prasa Komisijai pēc iespējas ātrāk iesniegt jaunu novērtējumu, ierosinot ieteicamās darbības, kas varētu novērst oglekļa emisiju pārvirzes risku, ko rada ražošanas iekārtu pārvietošana uz vietām ārpus ES, sevišķi koncentrējoties uz papildu scenārijiem ierobežotas pasaules mēroga rīcības vai šādas rīcības attiecībā uz oglekļa dioksīda emisijām trūkuma gadījumā;

90.

uzsver, ka ar ETS nesaistīta nozare rada aptuveni 55 % no ES siltumnīcefekta gāzu emisijām un ka saistībā ar ETS ir būtiski vienlaikus nodrošināt, lai arī ar ETS nesaistītās nozares uzņemtos atbildību par emisiju samazināšanu; uzsver vajadzību pēc ES līmeņa politiskām norādēm un konkrētām darbībām, lai risinātu šo jautājumu;

91.

atzīst, ka ETS ir saskārusies ar problēmām, kādas sākotnēji netika prognozētas, un ka kvotu pārpalikuma uzkrāšanās vājinās stimulu veicināt zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa ieguldījumus daudzu nākamo gadu laikā; norāda, ka tas apdraud ETS efektivitāti, kas savukārt ir ES galvenais mehānisms emisiju samazināšanai tādā veidā, kas rada līdzvērtīgus konkurences apstākļus konkurējošām tehnoloģijām, atvēl uzņēmumiem elastības iespējas izstrādāt pašiem savu samazināšanas stratēģiju un paredz īpašus pasākumus cīņai ar oglekļa emisijas pārvirzi; aicina Komisiju veikt pasākumus, lai novērstu ETS nepilnības un nodrošinātu tās darbību atbilstīgi sākotnējai iecerei. ierosina šajos pasākumos:

92.

uzskata, ka cenām ir būtiska nozīme ar enerģiju saistītos ieguldījumos un enerģijas ražošanā; konstatē, ka atšķirības dalībvalstīs atjaunojamu energoavotu veicināšanas politikā ir uzskatāmas par iespēju mācīties; uzskata, ka fosilā kurināmā pēdējā laika salīdzinoši augstās cenas veicinās atjaunojamo energoavotu attīstību ar nosacījumu, ka tiks novērstas politikas un tirgus nepilnības; ierosina dalībvalstīm veicināt un atbalstīt efektīvākas atbalsta shēmas atjaunojamai enerģijai, lai līdz minimumam ierobežotu enerģijas cenu pieaugumu; prasa Komisijai izpētīt iespējas, kā koordinētāk, saskaņotāk un integrētāk atbalstīt Eiropas atjaunojamās enerģijas sistēmu;

93.

uzskata, ka enerģijas rēķinu palielināšanās ES pēdējos gados ir izraisījusi gudru un uz veselo saprātu balstītu pieeju enerģijas izmantošanas ierobežošanai ar energoefektivitātes un energotaupības starpniecību; uzsver, ka ir svarīgi papildināt šīs dabiski vēl nepietiekamās pārmaiņas rīcībā ar politikas pasākumiem un finanšu atbalstu, lai veicinātu turpmākus energoietaupījumus; uzsver vajadzību mudināt patērētājus pašiem ražot sev vajadzīgo enerģiju; uzsver, ka IKT nozīme un to ieviešana viedtīklu sistēmās kļūst aizvien būtiskāka efektīva enerģijas patēriņa attīstībā, jo īpaši reaģēšanas uz pieprasījumu programmu (tostarp viedo skaitītāju) izveidē, kas palīdzētu patērētājiem kļūt par aktīvām energoefektivitātē ieinteresētajām personām, nodrošinot viņus ar viegli saprotamiem reālā laika datiem par enerģijas patēriņu mājsaimniecībās un uzņēmumos un par atlikumu, kas tiek novirzīts atpakaļ tīklā, kā arī ar informāciju par energoefektivitātes pasākumiem un iespējām;

94.

uzskata, ka enerģētikas infrastruktūra ir vairāk jāvērš uz tiešo lietotāju, koncentrējot uzmanību uz mijiedarbību starp sadales sistēmas jaudu un patēriņu, un uzsver vajadzību pēc reāllaika divvirzienu elektroenerģijas un informācijas plūsmām; norāda uz jauno tehnoloģiju nodrošinātajiem ieguvumiem patērētājiem, piemēram, pieprasījuma enerģijas pārvaldību un pieprasījuma un reaģēšanas sistēmām, kas uzlabo apgādes un pieprasījuma energoefektivitāti;

95.

uzskata, ka jāpaātrina viedo tīklu ieviešana un ka bez tiem nebūs iespējams piegādāt elektroenerģiju no atjaunojamajiem enerģijas avotiem, izmantot elektroautomobiļus un uzlabot elektroenerģijas patēriņa efektivitāti, kas ir galvenie 20/20/20 klimata un enerģētikas tiesību aktu kopuma mērķu sasniegšanas faktori;

96.

uzsver viedo tīklu nozīmi, lai nodrošinātu divvirzienu komunikācijas procesus starp elektroenerģijas ražotājiem un patērētājiem, un uzsver, ka viedie tīkli var nodrošināt patērētājiem iespēju novērot un pielāgot savu elektroenerģijas patēriņu; norāda, ka vērienīgas datu aizsardzības un patērētāju informēšanas programmas, piemēram, informācijas kampaņas skolās un augstskolās, ir īpaši būtiskas, jo īpaši tad, ja viedajiem skaitītājiem ir paredzēta reāla ietekme; uzsver, ka dalībvalstīm jāpadara pieejama attiecīgā informācija par patērētājiem paredzētām tīmekļa vietnēm un ka visām attiecīgajām iesaistītajām pusēm, piemēram, celtniekiem, arhitektiem un siltuma, dzesēšanas un elektroenerģijas aprīkojuma piegādātājiem būtu jāspēj saņemt jaunāko informāciju un salīdzināt cenas un pakalpojumus, un uz šā pamata izvēlēties enerģijas piegādātāju, kas vislabāk atbilst viņu vajadzībām;

97.

aicina Komisiju nodrošināt, ka pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” un Eiropas inovāciju partnerībās atbilstoši pamatprogrammai “Inovācijas savienība” prioritāte tiek piešķirta energosistēmu optimizācijai un nepieciešamībai izstrādāt dažādus tehnoloģiju veidus, kam ir zems oglekļa dioksīda emisiju līmenis, lai stimulētu ES konkurētspēju, veicinātu nodarbinātības iespējas un radītu stimulus atbildīgai rīcībai enerģijas izmantošanas jomā; šajā sakarībā atbalsta Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskā plāna un ar to saistīto Eiropas rūpniecības iniciatīvu mērķus; uzsver, ka energoefektivitātes veicināšanai un atjaunojamās enerģijas izmaksu samazināšanai ar tehnoloģiskiem uzlabojumiem un inovācijām vajadzētu piešķirt visaugstāko prioritāti, cita starpā piešķirot lielākus publiskās pētniecības budžeta līdzekļu atjaunojamai enerģijai un energoefektivitātes pētniecībai, jo īpaši programmā “Apvārsnis 2020” un Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskajā plānā (SET);

98.

uzsver, ka jaunu alternatīvu kurināmā veidu izpēte ir būtiska vides un klimata ilgtermiņa mērķu sasniegšanai, un tādēļ cer, ka programma “Apvārsnis 2020” nodrošinās nepieciešamos stimulus;

99.

uzsver valsts sektora iestāžu un nozares īstenotās turpmākās pētniecības un izstrādes nozīmi, lai uzlabotu un palielinātu energoefektivitāti un atjaunojamās enerģijas un gāzes izmantošanu transporta, jūrniecības un aviācijas nozarēs;

100.

prasa pievērst vairāk uzmanības apkures un dzesēšanas nozarēm; šajā sakarībā aicina ES apsvērt iespēju pilnībā iekļaut apkures un dzesēšanas nozari enerģētikas sistēmas pārveidē; norāda, ka šī nozare patlaban veido 45 % no enerģijas galapatēriņa Eiropā un ka ir jāpanāk labāka izpratne par apkures un dzesēšanas nozīmīgo lomu; tādēļ aicina Komisiju apkopot nepieciešamos datus, kas atspoguļo apkures un dzesēšanas avotus un izmantošanas veidus, kā arī siltumenerģijas sadali dažādām galapatērētāju grupām (piemēram, dzīvojamajai, rūpniecības, pakalpojumu sfērai); mudina izveidot apvienotas siltuma ražotnes un spēkstacijas, kas izmanto no atjaunojamiem energoresursiem un atkritumiem iegūtu vai reģenerētu siltumu, un atbalsta turpmāku dzesēšanas un apkures sistēmu pētniecību, lai īstenotu vērienīgu ES politiku; aicina valsts sektora iestādes atjaunināt siltuma pieprasījuma prognozes, ņemot vērā 2050. gada perspektīvu, un veikt reģionālo apakšzemes resursu ietekmes novērtējumu, lai optimizētu resursu sadali; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt lielāku finansējumu vietējai enerģētikas infrastruktūrai, piemēram, centrālajai apkurei un dzesēšanai, tostarp ar pētniecību un izstrādi un inovatīviem finanšu instrumentiem, kas rada efektīvus, zema vai nulles oglekļa dioksīda emisiju līmeņa risinājumus, kuri aizstās importu un enerģijas apmaiņu/transportu Eiropas mērogā; atzīmē, ka viegli pieejamajiem atjaunojamo energoresursu risinājumiem (ģeotermālā enerģija, biomasa, tostarp bioloģiski noārdāmi atkritumi, saules siltumenerģija un hidrotermālā/aerotermālā enerģija) apvienojumā ar energoefektivitātes pasākumiem, ir potenciāls dekarbonizēt siltumenerģijas pieprasījumu līdz 2050. gadam rentablākā veidā, tajā pašā laikā risinot enerģētiskās nabadzības problēmu;

101.

atzinīgi vērtē gaidāmo Komisijas paziņojumu par CCS, par iekšējo tirgu, par energoefektivitāti un enerģētikas tehnoloģijām, lai nodrošinātu turpmāku progresu attiecībā uz politiskajām izvēlēm, kas noteiktas “Enerģētikas ceļvedī 2050”;

102.

uzskata – lai garantētu energoapgādes drošību, īpaša uzmanība būtu jāvelta reģioniem pie ES ārējām robežām, atbalstot jaunas enerģētikas infrastruktūras tīklu izveidi un attīstību sadarbībā ar kaimiņvalstīm;

103.

atzīmē, ka atšķirīgie ģeogrāfiskie apstākļi neļauj piemērot visiem reģioniem vienādu enerģētikas politiku; neatkarīgi no kopējās rīcības kritērijiem un ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt atbilstību ES politikai, tomēr uzskata, ka katram Eiropas reģionam jābūt tiesībām īstenot individuālu plānu, kas pielāgots tā situācijai un ekonomikai, attīstot tos ilgtspējīgas enerģijas avotus, kas ļauj visefektīvāk panākt “Enerģētikas ceļvedī 2050” noteiktos mērķus, un atgādina, ka jo īpaši atjaunojamo energoresursu ražošanai ir būtiska nozīme attiecībā uz attīstību un nodarbinātību gan lauku, gan pilsētu teritorijās; tādēļ aicina visus reģionus izstrādāt un īstenot enerģētikas stratēģijas un apsvērt enerģētikas iekļaušanu to pētniecības un inovācijas stratēģijās viedai specializācijai;

104.

uzsver to, cik svarīgi attiecībās ar trešām valstīm enerģētikas jomā ir nodrošināt pārredzamību, demokrātisku kontroli un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību;

105.

uzsver samazināta kopējā enerģijas patēriņa un palielinātas energoefektivitātes nozīmi transporta nozarē, tostarp transporta plānošanā un sabiedriskā transporta atbalstā dalībvalstu līmenī, arī uzsver, ka būtu jāpaātrina atjaunojamās enerģijas projektu īstenošana Eiropas tīkla programmā transportam un enerģijai (TEN-T un TEN-E);

106.

uzskata, ka kopējais dekarbonizācijas mērķis paredz būtisku transporta emisiju apjoma samazināšanu, kas nozīmē turpmāku alternatīvo degvielu attīstību, transportlīdzekļu efektivitātes uzlabojumus, kā arī būtisku elektroenerģijas patēriņa pieaugumu un lielus ieguldījumus elektroenerģijas infrastruktūrā, infrastruktūras tīklu apsaimniekošanā un enerģijas uzkrāšanā; norāda, ka ir nepieciešams rīkoties ātri, lai izvairītos no emisijas līmeņa palielināšanās infrastruktūras ilgā dzīves cikla dēļ;

107.

stingri atbalsta ieceri iekļaut Komisijas darba dokumentā “Reģioni 2020. gadā – ES reģionu nākotnes problēmu novērtējums” ietvertos secinājumus par to, ka ir svarīgi ņemt vērā arī tālāko un mazāk attīstīto reģionu potenciālu energoapgādes jomā turpmākajos gados;

108.

vērš uzmanību uz sarežģīto saikni starp pasākumiem energoapgādes un pārtikas piegādes un nodrošinājuma jomā, jo īpaši attiecībā uz neilgtspējīgām pirmās paaudzes biodegvielām, kas var veicināt negatīvu ietekmi sociālajā un vides jomā jaunattīstības valstīs; tādēļ ierosina pakāpeniski ieguldīt progresīvu biodegvielu izstrādē no lauksaimniecības atkritumu produktiem un aļģēm un attīstīt šādu degvielu ražošanu;

109.

atgādina, ka enerģijas ražošanā svarīga ir vides integritāte; aicina dalībvalstis stingri piemērot vides ietekmes novērtējuma prasības visu veidu enerģijas, tostarp nekonvencionālās gāzes, ražošanai;

110.

aicina Komisiju atbalstīt tā dēvētās energoapgādes drošības klauzulas iekļaušanu visos tirdzniecības, asociācijas, partnerības un sadarbības nolīgumos ar ražotājām un tranzīta valstīm, kurā būtu noteikts rīcības kodekss un skaidri izklāstīti pasākumi, kas jāveic gadījumā, kad kāds no partneriem vienpusēji maina nosacījumus;

111.

uzsver plašas sadarbības nozīmi Arktikas reģionā, īpaši starp Eiroatlantiskās partnerības valstīm, tostarp vienošanās par īpašu režīmu nozīmi; tādēļ aicina Komisiju iesniegt ES iesaistīšanās Arktikas apguvē visaptverošu ieguvumu un risku novērtējumu, tostarp vides risku analīzi, ņemot vērā ļoti jutīgos un neaizvietojamos apgabalus, jo īpaši Tālajā Arktikā;

112.

norāda, ka Arktikas ūdeņi ir kaimiņos esoša jūras vide, kas ir īpaši svarīga Eiropas Savienībai, un ka tiem ir būtiska loma klimata pārmaiņu mazināšanā; uzsver, ka nopietni vides apsvērumi attiecībā uz Arktikas ūdeņiem prasa īpašu uzmanību, lai nodrošinātu Arktikas vides aizsardzību saistībā ar jebkādām piekrastes naftas un gāzes ieguves darbībām, tostarp izpēti, ņemot vērā liela mēroga negadījumu risku un nepieciešamību efektīvi reaģēt; mudina dalībvalstis, kas ir Arktikas Padomes dalībnieces, aktīvi veicināt centienus saglabāt visaugstākos iespējamos vides drošības standartus šajā trauslajā un unikālajā ekosistēmā, tostarp izveidojot starptautiskus instrumentus, lai nepieļautu naftas piesārņojumu jūrā, būtu tam gatavas un reaģētu uz to, un jo īpaši aktīvi ierosināt politikas virzienus valdībām, kuri liek tām atturēties no atļauju piešķiršanas naftas un gāzes ieguves darbībām, tostarp izpētei, ciktāl efektīvu reaģēšanu uz šādiem negadījumiem nav iespējams nodrošināt;

113.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.