8.7.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 214/13

1.1.

EESK ņem vērā ES un Marokas tirdzniecības attiecību paplašināšanu. Komiteja tomēr aicina pilsonisko sabiedrību plašāk iesaistīties nolīgumu izstrādē un īstenošanā, kā arī atbalsta efektīvu un plašu ilgtspējīgas attīstības integrāciju.

1.2.

EESK atzīst: Marokā ir bažas, ka jaunie tirdzniecības nolīgumi ar ES negatīvi ietekmēs viņu tirdzniecības bilanci. Marokas pilsoniskajā sabiedrībā pieaug skepse, un ES ir jāreaģē, izmantojot tirdzniecības stratēģiju, kas papildus preču apmaiņas veicināšanai veidotu pamatu pienācīga darba un kvalificētu darbavietu radīšanai, atbalstītu vietējo apvienību izveidi, nostiprinātu darba ņēmēju tiesības (1) un aizsargātu vidi.

1.3.

Lai pēc padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības nolīguma spēkā stāšanās nodrošinātu ilgtspējīgas attīstības prasību ievērošanu, EESK mudina Eiropas Komisijas Tirdzniecības ĢD stingri prasīt, lai nolīgumā tiktu iekļauta ilgtspējīgas attīstības sadaļa, kurā būtu norādīti pilsoniskās sabiedrības veiktās pārraudzības mehānismi.

1.4.

ES tikai tad spēs pilnībā izmantot iespējas, ko sniedz jaunā tirdzniecības programma ar Maroku, ja uzlabos ieguldījumu aizsardzību un nodrošinās ieguldītājiem juridisko noteiktību. EESK norāda, ka jaunais mehānisms tirdzniecības strīdu izšķiršanai ir stimuls labvēlīgākai uzņēmējdarbības videi.

1.5.

Tomēr EESK vēlas uzsvērt, ka Marokas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai būtu jākoordinē padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības nolīguma ilgtspējīgas attīstības sadaļas pārraudzība, ko veic pilsoniskā sabiedrība, jo minētajām struktūrām ir gan atbilstoša pārstāvības funkcija, gan šādas pārraudzības veikšanai nepieciešamā pieredze.

1.6.

ES un Marokai būtu jācenšas palielināt šāda nolīguma maksimālais potenciāls, iespējami īsā laikā paaugstinot ieguldījumu līmeni visās apmācības jomās un dzimumu līdztiesības pasākumos. Prioritāri jāņem vērā jauniešu, sieviešu un mazāk labvēlīgos apgabalos dzīvojošo īpašās vajadzības. EESK uzskata, ka ES finansiālā atbalsta programmām jāveicina progress cilvēktiesību un darba tiesību ievērošanā, kā arī tiesību aktu izstrādē dzimumu līdztiesības veicināšanai.

1.7.

Īstenojot Marokas un ES partnerību mobilitātei, radīsies jaunas attīstības perspektīvas visneaizsargātākajos apgabalos, ja būs stabils finansiāls atbalsts, lai stiprinātu veiktspēju un tiesiskos un darbības instrumentus. Migrācijas plūsmu un personu brīvas pārvietošanās pārvaldību var uzlabot ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju aktīvāku līdzdalību.

1.8.

Maroka balstās uz lauksaimniecību kā vienu no ekonomikas virzītājspēkiem. Marokas lauksaimniecības jaunās iespējas Eiropas tirgū nedrīkst valsti padarīt atkarīgu no ārvalstu primārajām izejvielām, mazināt valsts bioloģisko daudzveidību un veicināt ģimenes saimniecību izzušanu (2). Marokai un ES jāsadarbojas, lai garantētu pārtikas nodrošinājumu.

1.9.

Pašreizējās sarunās par pilnīgu un visaptverošu brīvas tirdzniecības nolīgumu jāpanāk Marokas tiesību aktu tuvināšana Savienības acquis. Tas ir sarežģīts process, ir vajadzīga cieša un pastāvīga sadarbība, nosakot reālus termiņus tādos būtiskos jautājumos kā intelektuālais īpašums vai sanitārie un fitosanitārie standarti.

1.10.

EESK aicina Marokas un ES ekonomikas un sociālās jomas dalībniekus aktīvāk piedalīties tirdzniecības nolīgumu izstrādē, pārraudzībā un īstenošanā. Šajā saistībā, balstoties uz asociācijas nolīguma 85. pantu, EESK ierosina izveidot apvienotu konsultatīvu komiteju, kurā iekļauta Marokas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padome un EESK, lai organizēta pilsoniskā sabiedrība varētu pārraudzīt visu ES un Marokas noslēgto nolīgumu ietekmi, tostarp visu ES un Marokas tirdzniecības nolīgumu kopējo ietekmi. Jāstiprina arī tiešās attiecības starp līdzīgām organizācijām Marokā un ES, atbalstot iniciatīvas par darba ņēmēju un uzņēmēju sociālo dialogu un citās jomās.

2.1.

ES un Marokai ir spēcīgas divpusējas attiecības, un rezultātā izstrādāti svarīgi nolīgumi, kuros tirdzniecības attiecību veicināšana ir viens no galvenajiem pīlāriem. ES ir ne vien Marokas galvenā tirdzniecības partnere, bet ir izraudzījusies šo valsti kā prioritāru stratēģisko partneri, lai Vidusjūras reģionā panāktu demokrātiju un labklājību.

2.2.

Parasti ES un Marokas tirdzniecības attiecībām raksturīgas spraigas un reizēm sarežģītas debates par piekļuvi tirgum un muitas tarifu pakāpenisku liberalizāciju. Daudzu debašu uzmanības centrā bija lauksaimniecība, bet pašlaik, kad ir panākta gandrīz pilnīga lauksaimniecības sadaļas liberalizācija, ar jaunu instrumentu starpniecību izraudzīta plašāka dinamika, lai kopumā uzlabotu uzņēmējdarbības vidi.

2.3.

Maroka ir uzsākusi sarežģītu procesu, lai tuvinātos Kopienas acquis. Šie centieni ļauj lietderīgāk izmantot Eiropas jaunās kaimiņattiecību politikas instrumentus un panākt augstāku integrācijas līmeni. Marokas Karaliste joprojām ir galvenā Eiropas līdzekļu saņēmēja tehniskās un finansiālās sadarbības jomā.

2.4.

Reaģējot uz “arābu pavasari”, ES galveno uzmanību pievērš tirdzniecības attiecību veicināšanai ar četrām Vidusjūras valstīm, proti, Ēģipti, Tunisiju, Jordāniju un Maroku. ES ir paātrinājusi sarunu procesu ar Maroku un citiem Vidusjūras partneriem, vienlaikus pārorientējot izpratni par reģiona politisko un sociālo realitāti un rūpīgi pārskatot politisko stratēģiju attiecībā uz visu Vidusjūras reģionu.

2.5.

Maroka ir uzsākusi vairākas reformas, kuru rezultātā izstrādāta jauna konstitūcija, mēģinot pielāgoties pārmaiņām Vidusjūras reģionā un ievērot Eiropas prasības integrācijas veicināšanai. EESK tomēr uzskata, ka sociālajā jomā veicamie uzdevumi ir ievērojami, un ir nepieciešama pastāvīga un saskaņota rīcība ilgtermiņā.

2.6.

Jaunajā pieejā tirdzniecībai ir jāapsver, kā nodrošināt ES un Marokas pilsoniskās sabiedrības efektīvu līdzdalību tirdzniecības nolīgumu izstrādē un īstenošanā, pamatojoties uz pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās principu, kas jau noteikts ES nesen noslēgtajos tirdzniecības nolīgumos. Šajā kopējā dialogā jāņem vērā arī bažas par sociāliem un vides jautājumiem sabiedrībā, kas aizvien biežāk uzsver, ka turpmāko tirdzniecības nolīgumu pamatā jābūt ilgtspējai.

3.1.

ES ir Marokas galvenā tirdzniecības partnere un galvenā ārvalstu ieguldītāja. Būtiski atpaliek tādas lielvalstis kā ASV un Ķīna, kas pēdējos gados ir centušās stiprināt tirdzniecības attiecības ar Vidusjūras partneri.

3.2.

Marokā ir pakalpojumu ekonomika, un pēdējos gados daudz paveikts nozaru dažādošanas jomā. ES un Marokas tirdzniecībā galvenokārt pārstāvēta pārstrādātu produktu nozare, transporta iekārtas un mehānismi, pārtika un ķīmiskās vielas. Marokas ekonomikas potenciāls ir ļoti augsts, tomēr iepriekšējā gadā ekonomikas izaugsme samazinājusies.

3.3.

Marokas svarīgākās tirdzniecības partneres Eiropas Savienībā ir Francija, seko Spānija un Apvienotā Karaliste, kuru ieguldījumi koncentrējas tādās nozarēs kā tūrisms, pakalpojumi, bankas un transports. Lai gan starptautiskā ekonomikas krīze Maroku neskāra, valstī sāk izjust nestabilas ekonomiskās vides radītu netiešu kaitējumu, kas jūtams tūrismā, transportā vai saistībā ar emigrantu naudas pārvedumiem. Reģiona ekonomikas, migrācijas un drošības problēmu pamatā ir plaši izplatītā nabadzība un bezdarbs. Šo situāciju ietekmē arī ekonomikas attīstības palēnināšanās Eiropā.

3.4.

Pēdējā desmitgadē ir nostiprinājušies tirdzniecības sakari, jo 2000. gadā stājās spēkā asociācijas nolīgums, un 2005. gada jūlijā Eiropas kaimiņattiecību politikas ietvaros tika pieņemts rīcības plāns. Īpašais statuss, kas tika piešķirts 2008. gadā, pavēra jaunas iespējas tālejošākai un plašākai asociācijai. 2012. gadā sāka darboties jauns mehānisms tirdzniecības strīdu risināšanai. Tajā pašā gadā lauksaimniecība un zivsaimniecība bija divu pretrunīgu tirdzniecības nolīgumu subjekts. ES 2013. gadā uzsāka sarunas ar Maroku par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu abpusējas aizsardzības nolīgumu, ko puses plāno noslēgt līdz 2014. gadam.

4.1.

“Arābu pavasaris” ir rosinājis Eiropas Savienību, kura cenšas atgūt savu lomu reģionā, rūpīgi pārskatīt rīcību, instrumentus un attiecības. ES, izmantojot jaunus instrumentus, cenšas reaģēt ātri un saskaņoti, lai ar līdzsvarotu un pakāpenisku tirdzniecības liberalizāciju radītu miera un labklājības telpu Vidusjūras reģionā.

4.2.

Komisija saskaņā ar jauno Eiropas kaimiņattiecību politiku 2012. gada maijā publicēja ceļvedi par Eiropas kaimiņattiecību politikas īstenošanu attiecībā uz saviem Vidusjūras partneriem.

4.3.

Tirdzniecības attiecību veicināšana ar Vidusjūras partneriem, jo īpaši ar Maroku, ir kļuvusi par būtisku mērķi ES jaunajā stratēģijā, ar kuru iecerēts pārvarēt ar neskaidro politisko un saimniecisko vidi.

4.4.

2013. gada 1. martā ES oficiāli uzsāka sarunas ar Maroku par jaunu, vērienīgu un padziļinātu tirdzniecības liberalizācijas nolīgumu. Tā mērķis, tāpat kā līdzīgos nolīgumos, kas ir jau apspriesti (bet vēl nav sagatavoti galīgajā redakcijā) ar ES Austrumu partnerības kaimiņvalstīm, īpaši Ukrainu, Gruziju un Moldovu, ir “iziet ārpus robežām”, lai vairāk saskaņotu ES un konkrētu kaimiņvalstu tiesisko regulējumu. Mērķis ir paplašināt ar tirdzniecību saistīto jautājumu loku un pievērsties būtiskiem aspektiem, lai uzlabotu kopējo tirdzniecības vidi (ieguldījumu aizsardzība, publiskais iepirkums, pakalpojumi u. c.), tuvināt Maroku Eiropas iekšējā tirgus noteikumiem un skatīt konkrētus, iepriekšējās sarunās neskartus jautājumus (intelektuālais īpašums, sanitārie un fitosanitārie pasākumi u. c.).

5.1.

Pēdējo posmu ES un Marokas tirdzniecības attiecībās iezīmē sarunu uzsākšana par pilnīgu un visaptverošu tirdzniecības liberalizācijas nolīgumu. Tiklīdz tiks atcelti lauksaimniecības un rūpniecības preču tarifi, galvenais mērķis būs uzņēmējdarbības vides uzlabošana un Marokas tiesību aktu tuvināšana Kopienas acquis  (3). Šis divpusējais nolīgums ir ārkārtīgi svarīgs, jo būs paraugs līdzīgu nolīgumu izstrādei starp ES un dažiem svarīgākajiem partneriem Vidusjūras reģiona dienvidos.

5.2.

Eiropas Komisija ir nolēmusi sarunās ietvert īpašu sadaļu par ilgtspējīgu attīstību. Pēc ES pieprasījuma konsultāciju uzņēmums ECORYS ir sagatavojis ietekmes novērtējumu par nolīguma sadaļu “Ilgtspējīga attīstība” (4).

5.3.

Šis pētījums ietver ļoti būtiskus jautājumus, kuru risināšanā EESK vēlas sniegt konstruktīvu ieguldījumu, lai abas sarunu puses ņemtu vērā, ka tirdzniecība jāizmanto ilgtspējīgai attīstībai. EESK uzskata, ka daži zemāk minētie būtiskie aspekti ES un Marokai jāņem vērā, lai nodrošinātu tirdzniecības attiecību paplašināšanu saskaņā ar saimniecisko, sociālo un vides attīstību.

5.4.

Marokas tirdzniecības deficīts ar ES pēdējos gados ir pieaudzis. Zināmā mērā tas noticis ar tirdzniecības liberalizāciju saistīto nolīgumu dēļ, un iedzīvotāji ir skeptiski par jauna nolīguma “iespējām”. Pieredze, kas gūta iepriekš noslēgtajos nolīgumos ar ASV vai Turciju, vairo piesardzību un bažas par pārāk lielu atkarību no ārvalstu resursiem. Tādā svarīgā nozarē kā lauksaimniecība vērojama arvien lielāka Marokas atkarība no pamata izejvielu (piemēram, piena vai graudaugu) importa, kas negatīvi ietekmē pārtikas apgādes suverenitāti. Tirdzniecības stratēģijai starp abiem blokiem jāveicina ražošanas dažādošana.

5.5.

Eiropas puse turpina pieprasīt ieguldījumu labāku aizsardzību, lai nodrošinātu vajadzīgo juridisko noteiktību ārvalstu tiešo ieguldījumu veicināšanai. Iepriekšējo gadu sasniegumiem būtu jāatspoguļojas kā papildu grozījumiem Marokas tiesību aktos. Eiropas uzņēmumi joprojām izvēlas Maroku kā vietu, uz kurieni pārcelt atsevišķus produkcijas ražošanas posmus. Pirmām kārtam tās bija ar autobūvi, aeronavigāciju un elektroniku saistītās nozares, bet pārredzams regulējums un jauni sadarbības veidi ar valsts uzņēmumiem var radīt jaunas iespējas.

5.6.

ES uzskata, ka tās uzņēmumiem ir plašas iespējas gūt labumu, izmantojot jaunās iespējas pakalpojumu un finanšu nozarē. Savukārt Maroka vēlas saņemt vairāk Eiropas līdzekļu, lai atvieglotu tiesību aktu sarežģīto saskaņošanas procesu.

5.7.

Finansiālie ieguvumi no brīvās tirdzniecības ar Maroku bieži vien koncentrējas noteiktās nozarēs vai valsts apgabalos, tādējādi veicinot nelabvēlīgākā situācijā esošu reģionu marginalizāciju. Ietekmes novērtējumos pirmām kārtām jāanalizē priekšrocības un riski, skar vietējo vai reģionālo līmeni.

5.8.

Jaunais stimuls tirdzniecībai nedrīkst izraisīt darba ņēmēju tiesību neievērošanu. Jāstiprina arodbiedrību tiesības un jāizveido pamats pienācīgas un kvalitatīvas nodarbinātības radīšanai atbilstoši Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) standartiem. Viena no tradicionālām nepilnībām ES un Marokas tirdzniecības attiecībās ir zemais darbvietu radīšanas līmenis.

5.9.

ES un Marokai jāiegulda apmācībā, lai jaunās iespējas dotu ieguvumus mazkvalificētiem iedzīvotājiem, darba ņēmējiem nelabvēlīgos apgabalos, jauniešiem un sievietēm. Uzņēmējdarbības veicināšanai, kooperatīvu stiprināšanai, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu izaugsmei jābūt pīlāram jaunajā apmācības stratēģijā. Jāsekmē iniciatīvas sociālās ekonomikas jomā.

5.10.

ES un Marokas (5) mobilitātes partnerība ir abpusēja intensīva darba rezultāts, lai veicinātu personu brīvu pārvietošanos un migrācijas plūsmu pārvaldību. EESK atzinīgi vērtē ES un Marokas apņemšanos piešķirt pilsoniskās sabiedrības organizācijām lielāku lomu, pārraugot dažādas jomas, par kurām puses vienojušās.

5.11.

Minētajai partnerībai būtu jāsniedz rezultāti, lai uzlabotu akadēmisko apmaiņu, nodotu pētniecībā gūtās zināšanas un atbalstītu kultūras un tūrisma plūsmas. Intelektuālā darbaspēka emigrācija nepārprotami ir problēma, kas jārisina, piemērojot īpašus nosacījumus.

5.12.

ES finansiālais atbalstam tiesiskās konverģences veicināšanai būtu jāsekmē tiesību aktu praktiskā īstenošana, atbalstot dzimumu līdztiesību un pamattiesības. Nepietiek ar to, ka izstrādā vairāk tiesību aktu, lai palielinātu sieviešu ietekmi. Jābūt pastāvīgiem uzlabojumiem vietējā līmenī un jāatbalsta pilsoniskās sabiedrības organizāciju paveiktais darbs šajā jomā.

5.13.

Dabas resursu saglabāšanu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību var apvienot ar lielāku tirdzniecības dinamiku. Tirdzniecības liberalizāciju nevar izmantot, lai pastiprinātu konkrētus pasākumus ar iespējami negatīvu ietekmi uz vidi. ES un Marokai kā prioritāte jāizvirza vides jautājumu pakāpeniska saskaņošana, izvirzot noteiktus termiņus un neraugoties uz iespējamām finansiālajām izmaksām, pielāgojot normatīvus par sanitāro un fitosanitāro aizsardzību, rūpniecisko atkritumu apsaimniekošanu vai ūdens piesārņošanu.

5.14.

Ietekmes novērtējumi par tirdzniecības ilgtspēju, kurus ES veic tirdzniecības attiecību ar Maroku ietvaros, joprojām nav spējuši novērst būtisku nepilnību šajos nolīgumos, proti, detalizētas uzraudzības trūkumu par to ietekmi uz vidi. Tādēļ jāpiešķir instrumenti ES un Marokas pilsoniskajai sabiedrībai, lai tā atbalstītu iestāžu sarežģīto uzdevumu – saglabāt ekonomisko izaugsmi un paplašināt tirdzniecību, nekaitējot vides aizsardzībai.

5.15.

Sarunas par ES un Marokas (6) nolīgumu zivsaimniecības nozarē liecina, ka visa veida tirdzniecības iniciatīvās jāņem vērā cilvēktiesības, vides ilgtspēja un ieguvumi vietējiem iedzīvotājiem. Šādu nolīgumu leģitimitāte ir iespējama tikai tad, ja tos papildina instrumenti un rādītāji ilgtspējas nodrošināšanai.

6.1.

Lauksaimniecības nozarei ir būtiska nozīme Marokas sociāli ekonomiskajā struktūrā. 2012. gadā tā veidoja 15 % no IKP un joprojām ir galvenais valsts nodarbinātības avots. Lauksaimniecībā nodarbināti 43 % darbspējīgo iedzīvotāju, un lauku apgabalos šajā nozarē nodarbināti vairāk nekā 78 % iedzīvotāju. Vidējais atalgojums ir 0,55-0,65 euro/stundā (7), sezonas strādniekiem nav darba ņēmēju tiesību, un bērnu darbs Marokas lauku saimniecībās ir ļoti izplatīts. Arī lopkopības nozare ir būtiska Marokas lauksaimniecības ekonomikai ar 30 % no lauksaimniecības pievienotās vērtības un 20 % lauku darbaspēka.

6.2.

Savukārt pārtikas ražošanas nozarei Marokas ekonomikā ir stratēģiska nozīme. Nozarē ir vairāk nekā 1700 uzņēmumi, kas veido ceturto daļu no kopējās rūpnieciskās ražošanas valstī.

7.1.

ES un Marokas ciešās attiecības lauksaimniecības jomā aizsākās ar Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīguma parakstīšanu starp Eiropas Savienību un Maroku 1996. gada 26. februārī un turpmākajiem grozījumiem, kas tika ieviesti ar jauniem nolīgumiem. Pēdējais posms noslēdzās 2012. gadā ar jaunu lauksaimniecības nolīgumu, kuru Eiropas Parlaments pieņēma ar balsu vairākumu.

7.2.

Atsevišķi pievēršoties lauksaimniecības nolīgumam, abu pušu attiecības ir bijušas sarežģītas, jo īpaši ar Eiropas dienvidu reģiona valstīm, galvenokārt konkurences dēļ augļu un dārzeņu audzēšanas nozarē, strīdu dēļ par kvotu pārsniegšanu un atsevišķos gadījumos domstarpības par cenu neatbilstību no Marokas ievestajiem tomātiem, kas ir galvenais produkts nolīgumā.

7.3.

EESK uzskata, ka ES un Marokas lauksaimniecības nolīgumā jāiekļauj kritēriji un apsvērumi, kas dotu iespēju pārbaudīt tirdzniecības liberalizācijas ietekmi uz abām pusēm, īpaši ietekmi uz vidi un darba tiesībām.

8.1.

Lauksaimniecības nolīguma saturu papildina vēl divi turpmākie pasākumi, kas ir savstarpēji cieši saistīti: Marokas “Zaļais plāns” un tā sauktais “īpašais statuss”.

8.2.

Marokas “Zaļā plāna” mērķis ir palielināt lauksaimniecības iekšzemes kopprodukta (IKP) pievienoto vērtību un līdz 2020. gadam četras reizes palielināt olīveļļas ražošanu, lai sasniegtu 3 40  000 tonnas; palielināt citrusaugļu ražošanas apjomu no 1,5 miljoniem tonnu līdz 3,7 miljoniem tonnu, kā arī augļu un dārzeņu ražošanas apjomu no 4,45 miljoniem tonnu līdz 10 miljoniem tonnu. Savukārt graudaugiem paredzētā zemes kopējā platība no 5,3 miljoniem hektāru samazināsies līdz 4,2 miljoniem hektāru. Marokas valdība apgalvo, ka vēlas palielināt ražīgumu, lai gan ārvalstu ieguldījumi tiks virzīti uz augļu un dārzeņu audzēšanas nozari. Marokas prioritāte ir tirdzniecības bilances uzlabošana, un tādēļ ir jāveicina eksports.

9.1.

Komisija 2013. gada 17. aprīlī publicēja Padomes lēmuma priekšlikumu ES un Marokas rīcības plānam īpašā statusa ieviešanai (2013.–2017.g.), kurā nepārprotami norādīts, ka pirmais pasākums lauksaimniecībā ir “lauksaimniecības nozares modernizācija un veiktspējas palielināšana tirdzniecības liberalizācijas ietvaros un saskaņā ar Marokas “Zaļā plāna” perspektīvām”.

9.2.

Šis plāns lauksaimniecības uzlabošanai, paredzot īpašo statusu, jau saņem ES līdzekļus, kurus novirza tieši un vienīgi Marokas “Zaļā plāna” II pīlāra atbalstam: pēdējos 10 gados ES no attīstībai paredzētajiem līdzekļiem piešķīrusi Marokai subsīdijas 1  330 miljonu euro apmērā. No 2011. līdz 2013. gadam piešķirti vēl 565 miljoni euro, no kuriem 70 miljoni piešķirti lauksaimniecības nozares politikas atbalsta programmai, kā arī 60 miljoni euro piešķirti otrajai programmai. Šo ES atbalstu daļēji izmanto Vidusjūras koku, īpaši olīvkoku audzēšanai.

10.1.

Ar visiem šiem pasākumiem, kas paredzēti Marokas lauksaimniecības ekonomikas attīstībai, neapšaubāmi īstenos “Zaļā plāna” I pīlāra mērķi: no irigācijas atkarīgo augļu un dārzeņu eksporta pieaugumu. Ne velti ECORYS2013. gada 17. oktobrī publicētie ietekmes uz vidi novērtējuma modeļu rezultāti liecina par iespējamu augļu un dārzeņu audzēšanas un augu produktu paplašināšanos, pateicoties padziļinātam un visaptverošam brīvās tirdzniecības nolīgumam.

10.2.

Šie atzinīgi vērtējamie Marokas centieni uzlabot lauksaimniecības efektivitāti jāskata līdztekus problēmai saistībā ar lauksaimniecībā izmantojamās zemes trūkumu. Graudaugi aizņem 65 % no lauksaimniecībā izmantojamās zemes, tiem seko augļu plantācijas (citrusaugļi, olīvkoki) ar 11 %; 4 % zemes aizņem tehniskās kultūras (cukurbietes, cukurniedres), dārzeņu kultūras – 4 % un augļu kultūras (tomāti, zemenes, melones...) – 3 %. Augļi un dārzeņi ir Marokas eksporta virzītājspēks.

10.3.

Būtisks šķērslis “Zaļā plāna” II pīlāra īstenošanā ir fakts, ka tikai 12 % zemes ir lauksaimniecībai derīga zeme, turklāt lielākoties tā ir neapūdeņota. Lauksaimniecības nozarē dominē mazās ģimenes saimniecības, kuru platība nepārsniedz 5 hektārus (vairāk nekā 70 % no visām Marokas saimniecībām aizņem mazāk par trešdaļu no lauksaimniecības zemēm).

10.4.

Pāreja no graudaugu lauksaimniecības uz intensīvo lauksaimniecību Marokā palielina augsnes sasāļošanos, kas arī mums, Vidusjūras ziemeļu piekrastē, nav sveša parādība, un Marokā skar 5 % valsts teritorijas. ES jārīkojas, lai palīdzētu nodrošināt līdzsvaru starp abiem “Zaļā plāna” pīlāriem un atbalstīt mazo zemes īpašnieku lauksaimniecību, kas patlaban nav salīdzināma ar eksporta lauksaimniecību, kurā vairums Marokas ražotāju nav iesaistīti. Nākamā izmēģinājuma projektu programma lauku attīstībai ENPARD Marokā var radīt jaunas iespējas.

11.1.1.

Dažās reģiona valstīs var runāt par zināmā mērā konsolidētu biedrošanās brīvību tikai pēc pašreizējām demokrātiskajām pārmaiņām, bet Marokā vēl pirms šīm reformām pastāvēja neatkarīgas apvienības, darba ņēmēju apvienības, uzņēmēju apvienības un citu pilsoniskās sabiedrības nozaru apvienības, kurām bija rīcības brīvība, lai gan uz tām attiecās politiskās varas noteiktie ierobežojumi.

11.1.2.

Pēdējos gados veiktās reformas ir uzlabojušas šo stāvokli, tādēļ Marokas politiskā liberalizācija bieži tiek minēta kā paraugprakses piemērs arābu valstīs. Tomēr vēl aizvien ir jomas, kurās iespējami uzlabojumi.

11.1.3.

Pilsoniskās sabiedrības organizācijas pašlaik attīstās, lai gan daudzi aktīvisti sūdzas par administratīvajiem šķēršļiem, jo īpaši apvienību reģistrēšanas procedūrā.

11.1.4.

No politiskās reformas ietvaros pieņemtajiem institucionāliem instrumentiem jāmin Marokas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padomes dibināšana 2011. gada februārī, kurai ir konsultatīvas un padomdevējas funkcijas ekonomikas, vides un profesionālās apmācības jautājumos valdībā, pārstāvju palātā un padomdevēju palātā. Padomes funkcijās ietilpst arī ekonomikas un sociālās jomas dalībnieku attiecību veicināšana un stiprināšana.

11.1.5.

Dažas apvienības nav pārstāvētas padomē, bet tās ir pazīstamas tādās jomās kā sieviešu tiesību aizsardzība, cilvēktiesību aizsardzība plašākā nozīmē vai cīņa pret korupciju.

11.1.6.

Citas Konstitūcijā noteiktās padomdevējas iestādes ir šādas: Valsts Cilvēktiesību padome, Korupcijas novēršanas centrālais novērošanas centrs, Jaunatnes padome, Marokāņu kopienas padome ārvalstīs, Konkurences padome un Drošības padome. Vēl jāizveido Tieslietu padome, Ģimenes padome, Dzimumu līdztiesības padome un Valsts padome Marokas valodu un kultūras jautājumos.

11.2.1.

Kā norādīts EESK iepriekšējā atzinumā par Maroku (8), sarunas par partnerības nolīgumu notika bez pietiekamas iepriekšējas apspriešanās ar saimnieciskajām un sociālajām organizācijām.

11.2.2.

Spēkā esošā partnerības nolīguma formulējumā nav noteikts konkrēts pilsoniskās sabiedrības līdzdalības mehānisms tā pārraudzībai un īstenošanai.

11.2.3.

Partnerības nolīguma 85. pantā noteikts, ka tā augstākā pārvaldības struktūra – partnerības padome – pieņems pasākumus, lai veicinātu sadarbību starp Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un tās partneriestādi Marokā.

11.2.4.

Tā kā Marokā minētā padome jau tiek veidota, un ir plaša sadarbība ar EESK, vēlams, lai abas konsultatīvās struktūras pieprasītu partnerības padomei izveidot apvienoto konsultatīvo komiteju, kas varētu iesniegt ziņojumus un prasības partnerības padomei un partnerības komitejai.

11.2.5.

Apvienotās konsultatīvās komitejas sastāvā ir seši Marokas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padomes pārstāvji un seši ES EESK pārstāvji, un tā tiekas divas reizes gadā, pārmaiņus Marokā un ES.

11.2.6.

Tādā pašā veidā vēlams noteikt citus mehānismus, lai papildinātu ES un Marokas attiecības, piemēram, darba ņēmēju un uzņēmēju sociālā dialoga jomā.