16.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 419/73

—

ņemot vērā 28. gada pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2010. gads) (COM(2011)0588),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “EU Pilot novērtējuma ziņojums” (COM(2010)0070),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Otrais EU Pilot novērtējuma ziņojums” (COM(2011)0930),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 5. septembra paziņojumu ar nosaukumu “Rezultātu Eiropa – Kopienas tiesību aktu piemērošana” (COM(2007)0502),

—

ņemot vērā Komisijas 2002. gada 20. marta paziņojumu par attiecībām ar sūdzības iesniedzējiem par Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (COM(2002)0141),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. aprīļa paziņojumu ar nosaukumu “Atjaunināts paziņojums par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Savienības tiesību piemērošanu” (COM(2012)0154),

—

ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par divdesmit septīto gada pārskatu par Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2009. gads) (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par divdesmit sesto gada pārskatu par Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2008. gads) (2),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentus SEC(2011)0193, SEC(2011)0194 un SEC(2011)1626,

—

ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūcija par Lūgumrakstu komitejas darbību 2010. gadā (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Konstitucionālo jautājumu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A7-0330/2012),

A.

tā kā ar Lisabonas līgumu tika ieviesti vairāki jauni tiesiskie pamati ar mērķi atvieglot ES tiesību aktu īstenošanu, piemērošanu un izpildi;

B.

tā kā saskaņā ar LESD 298. pantu, veicot uzdevumus, Savienības iestādes un struktūras saņem atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas atbalstu;

C.

tā kā vide, iekšējais tirgus un nodokļu uzlikšana ir tās politikas jomas, kurās ir visvairāk pārkāpumu un kuras veido 52 % no visām pārkāpumu lietām,

1.

atgādina, ka LES 17. pantā noteiktā Komisijas galvenā funkcija ir būt “Līgumu sargātājai”; šai sakarā atzīmē, ka Komisijas tiesības un pienākums uzsākt pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalsti, kura nav izpildījusi Līgumos paredzētu pienākumu (4), veido ES tiesiskās kārtības stūrakmeni un tādējādi saskan ar ideju par Savienību, kas ir balstīta uz tiesiskumu;

2.

uzsver, ka tiesiskumam ir būtiska nozīme kā jebkuras demokrātiskas pārvaldes formas leģitīmam priekšnoteikumam un garantijai, ka iedzīvotājiem tiks pilnībā nodrošinātas visas likumā noteiktās tiesības;

3.

atbalsta Komisijas lietpratīga regulējuma pieeju, kas ir vērsta uz ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzības iekļaušanu plašākā politikas ciklā, ko Komiteja uzskata par galveno preventīvo pasākumu;

4.

norāda, ka pienākumu neizpildes procedūru veido divi posmi: administratīvais (izmeklēšanas) posms un lietas izskatīšanas posms Eiropas Savienības Tiesā; uzskata, ka administratīvajā posmā būtiska ir pilsoņu kā sūdzības iesniedzēju loma, nodrošinot Savienības tiesību aktu izpildi uz vietas;

5.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija izmanto plašu instrumentu klāstu, lai transponēšanas procesu padarītu raitāku (transponēšanas saraksti, rokasgrāmatas vai paskaidrojošas piezīmes), un mudina Komisiju pat vēl ciešāk uzraudzīt direktīvu transponēšanu līdz transponēšanas termiņa beigām, īpaši attiecībā uz dalībvalstīm ar “sliktu reputāciju”, lai būtu iespējams ātri rīkoties;

6.

vērš uzmanību uz direktīvu noteikumu tiešu piemērojamību gadījumos, kad saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru tie ir pietiekami precīzi un bez nosacījumiem (“tiešā iedarbība”);

7.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties un konsekventi risināt pārāk stingras reglamentēšanas problēmu;

8.

atzīmē, ka Komisija nesen ir publicējusi jaunu paziņojumu par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Savienības tiesību piemērošanu (COM(2012)0154), kurā tā ir pārskatījusi nosacījumus, saskaņā ar kuriem sūdzība tiek reģistrēta, un kura tādējādi ietekmē visu pienākumu neizpildes procedūru kopumā; mudina Komisiju pienākumu neizpildes procedūrās izmantot nevis ieteikuma tiesības, bet gan ierosināt regulu (5), lai šajā svarīgajā ES tiesiskās kārtības elementā kā līdzvērtīgu likumdevēju pilnībā iesaistītu arī Parlamentu;

9.

pauž nožēlu par ļoti lielo nepaziņošanas lietu skaitu (2010. gadā izskatīšanā bija 470 lietas);

10.

pauž nožēlu, ka iepriekš minētajā jaunajā paziņojumā nav nevienas atsauces uz EU Pilot, kas, kā Komisija pati ir definējusi, ir “labi ieviesusies darba metode” (6), kuru tā izmanto kā pirmo posmu pienākumu neizpildes procedūrā, lai izskatītu sūdzības, visos gadījumos, kad varētu šo procedūru piemērot (7); atzīmē, ka paziņojumā nav minēts pat EU Pilot nosaukumus un ka nav nevienas atsauces uz tiesībām vai aizsardzību, kas EU Pilot ietvaros piešķirta sūdzības iesniedzējam; tādēļ secina, ka Komisijas lēmumi, kuri pieņemti pirms pienākumu neizpildes procedūras vai izslēdz šo procedūru, šajā gadījumā neatbilst pārredzamības un pārskatatbildības noteikumiem un Komisijai ir pilnīga rīcības brīvība pieņemt šos lēmumus pašai;

11.

aicina Komisiju precizēt EU Pilot sistēmas statusu un konkrēti definēt regulējumu un tās piemērošanas noteikumus tā, lai iedzīvotāji tos saprastu;

12.

uzsver to dalībvalstu skaitu, kuras piedalās EU Pilot projektā (2010. gada beigās – 18), un daudzās lietas, kas tika slēgtas pēc tam, kad dalībvalsts sniegtā atbilde tika novērtēta kā pieņemama (81 % gadījumu); uzsver, ka šo vērtējumu kvalitāte ir svarīga gan tāpēc, ka tā nodrošina derīgu un apstiprinātu informāciju, gan tāpēc, ka tādējādi tiek ievēroti Tiesas atzītie administratīvo tiesību vispārējie principi;

13.

atkārtoti pauž uzskatu, ka Komisijai ar Līgumiem piešķirto tiesību uz rīcības brīvību ietvaros pienākumu neizpildes procedūrās ir jāievēro tiesiskums, juridiskās skaidrības princips, pārredzamības un atvērtības prasības un proporcionalitātes princips un ka nekas nekādos apstākļos nedrīkst apdraudēt šo tiesību pamatmērķi, kas ir garantēt laicīgu un pareizu Savienības tiesību aktu piemērošanu (8);

14.

norāda uz iepriecinošu rādītāju, kas liecina par to, ka 88 % no 2010. gadā slēgtajām lietām “netika nosūtītas Kopienu Tiesai, jo dalībvalstis noregulēja Komisijas ierosinātos tiesiskos jautājumus, pirms būtu bijis jāuzsāk nākamais pārkāpumu procedūras posms”; tomēr uzskata, ka ir svarīgi turpināt uzmanīgu dalībvalstu darbības pārraudzību, jo daži lūgumraksti attiecas uz problēmām, kuras turpina pastāvēt pat pēc lietas pabeigšanas (skatīt, piemēram, lūgumrakstu Nr. 0808/2006, Nr. 1322/2007, Nr. 0492/2010, Nr. 1060/2010 un Nr. 0947/2011);

15.

uzsver, ka kopumā ir jāveic papildu darbs, lai uzlabotu pārredzamību un savstarpējību saziņā starp Parlamentu un Komisiju; norāda, ka, piemēram, neapdraudot pārbaužu izdarīšanas mērķi, varētu nodrošināt plašāku piekļuvi informācijai par sūdzībām, pārkāpumu lietām un citiem izpildes mehānismiem, un ka piekļuvi šai informācijai varētu attaisnot ar svarīgām sabiedrības interesēm, jo īpaši gadījumos, kad pastāv draudi cilvēku veselībai vai neatgriezeniska kaitējuma risks videi;

16.

norāda, ka, lai EU Pilot projekts būtu darbspējīgs, Komisija ir izveidojusi “konfidenciālu tiešsaistes datubāzi” saziņai starp Komisijas dienestiem un dalībvalstu varas iestādēm; atkārtoti uzsver, ka EU Pilot projektā trūkst pārredzamības attiecībā uz sūdzības iesniedzējiem, kā arī Parlamenta prasību par piekļuves piešķiršanu datubāzei, kurā apkopotas visas sūdzības, lai Parlaments varētu pildīt savu pārbaudes funkciju attiecībā uz Komisijas kā “Līgumu sargātājas” pienākumu;

17.

pauž nožēlu, ka nav veikti nekādi pasākumi pēc tam, kad Parlaments pieņēma iepriekš minēto rezolūciju par divdesmit septīto gada pārskatu, un jo īpaši pēc Parlamenta prasības pēc procesuāliem tiesību aktiem regulas veidā atbilstīgi LESD 298. pantam, nosakot dažādos pienākumu neizpildes procedūras un pirms pienākumu neizpildes procedūras aspektus, tostarp paziņojumu sniegšanu, saistošus termiņus, tiesības tikt uzklausītam, pienākumu norādīt iemeslus un katras personas tiesības piekļūt savai lietai, lai nostiprinātu pilsoņu tiesības un garantētu pārredzamību;

18.

tādēļ atkārtoti aicina Komisiju ierosināt “procesuālus tiesību aktus” regulas veidā saskaņā ar jauno tiesisko pamatu – LESD 298. pantu;

19.

šai sakarā norāda uz Komisijas atbildi Parlamenta prasībai pēc procesuāliem tiesību aktiem un tajā apšaubīto iespēju pieņemt jebkādu turpmāku uz LESD 298. pantu balstītu regulu, kā iemeslu minot Komisijai Līgumos piešķirtās tiesības uz rīcības brīvību, “organizējot pienākumu neizpildes procedūras un ar tām saistīto darbu, lai nodrošinātu pareizu ES tiesību aktu piemērošanu”; ir pārliecināts, ka šādi procesuāli tiesību akti nekādā veidā neierobežotu Komisijas tiesības uz rīcības brīvību, bet tikai garantētu, ka Komisija, īstenojot šīs tiesības, ievērotu “atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas” principus, kā tas noteikts LESD 298. pantā, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā noteiktās tiesības uz labu pārvaldību;

20.

uzsver pienākumu neizpildes procedūru pārredzamības nozīmi – arī tādēļ, lai sniegtu iespēju Parlamentam uzraudzīt Savienības tiesību aktu piemērošanu; šajā kontekstā atgādina, ka pārskatītajā pamatnolīgumā par attiecībām ar Parlamentu Komisija apņemas, ka tā “dara pieejamu Parlamentam kopsavilkuma informāciju par visām pienākuma neizpildes procedūrām, sākot no oficiālas brīdinājuma vēstules, tostarp, ja to pieprasa (..), par jautājumiem, uz kuriem attiecas pienākumu neizpildes procedūra”, un gaida, lai šis noteikums tiktu godprātīgi piemērots praksē;

21.

norāda, ka lūgumraksti ir pienācīgs instruments, kas iedzīvotājiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un uzņēmumiem ir jāizmanto, lai ziņotu par gadījumiem, kad dažādu līmeņu iestādes dalībvalstī neievēro ES tiesību aktu noteikumus; šajā saistībā aicina Komisiju nodrošināt izskatīšanas stadijā esošo pienākumu neizpildes procedūru pārredzamību, savlaicīgi un pienācīgi informējot iedzīvotājus par darbībām, kas veiktas pēc viņu prasības iesniegšanas;

22.

norāda, ka iedzīvotāji un pilsoniskās sabiedrības organizācijas turpina izmantot lūgumrakstu iesniegšanas mehānismu galvenokārt, lai ziņotu un sūdzētos par dažāda līmeņa dalībvalstu iestāžu rīcības neatbilstību ES tiesību aktiem; šajā sakarībā uzsver Lūgumrakstu komitejas būtisko nozīmi saiknes nodrošināšanā starp iedzīvotājiem, Parlamentu un Komisiju;

23.

atzinīgi vērtē īpašo sadaļu, kas 28. gada pārskatā atbilstīgi Parlamenta prasībai ir veltīta lūgumrakstiem un kurā Komisija ir tematiski sagrupējusi jaunos saņemtos lūgumrakstus; atzinīgi vērtē Komisijas sniegto informāciju, ka vairākās jomās “pēc lūgumrakstiem Eiropas Parlamentam tika uzsāktas pārkāpumu procedūras”; uzsver, ka pat tad, ja lūgumraksti neattiecas uz pārkāpumiem, tie Parlamentam un Komisijai sniedz būtisku informāciju par iedzīvotājiem svarīgiem jautājumiem;

24.

uzsver ievērojamo skaitu lūgumrakstu, kas saņemti par jautājumiem saistībā ar vides tiesību aktiem un jo īpaši attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas noteikumiem; atgādina jautājumus, kurus 2011. gada 15. jūnijā notikušajā Komisijas konferencē par vides tiesību aktu ieviešanu uzsvēra priekšsēdētājs un kuri attiecās uz bieži konstatējamu objektīva ietekmes uz vidi novērtējuma trūkumu, sabiedriskās apspriešanas ignorēšanu un dažādiem citiem pārkāpumiem atkritumu apsaimniekošanas sistēmu vadīšanā;

25.

atgādina, ka Pamattiesību hartas sākotnējais uzdevums bija apkopot ES pilsoņu pamattiesības un ka valstu un valdību vadītāji vairākkārt oficiāli ir paziņojuši, ka Hartā ir noteiktas ES pilsoņu pamattiesības; aicina dalībvalstis pārskatīt Hartas 51. panta nepieciešamību un mudina tās paust vienpusēju apņemšanos savās jurisdikcijās šā panta noteikumus neizmantot, lai ierobežotu cilvēku tiesības;

26.

uzsver, ka iedzīvotāji, iesniedzot lūgumrakstu Eiropas Parlamentam, sagaida aizsardzību saskaņā ar Hartas noteikumiem neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī viņi dzīvo un vai šajā valstī ES tiesību akti ir īstenoti; šajā sakarībā joprojām pauž bažas, ka iedzīvotāji jūtas maldināti par faktisko Hartas piemērošanas jomu; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi, ņemot vērā Hartas 51. pantu, no Parlamenta perspektīvas pienācīgi izskaidrot subsidiaritātes principu un Hartas piemērošanas jomu;

27.

uzsver, ka ievērojama daļa lūgumrakstu, kas attiecas uz pamattiesību ievērošanu, ir saistīti ar personu brīvu pārvietošanos un ka no Eiropas Savienības pilsonības izrietošās tiesības ir svarīgs priekšnoteikums, lai iedzīvotāju varētu pilnībā izmantot iekšējo tirgu, kā to var precīzi secināt no 2010. gada ziņojuma par Savienības pilsonību; uzsver, ka šāda tirgus lielāka izmantošana var paātrināt iekšējā tirgus ievērojamā izaugsmes potenciāla atraisīšanu, un tādēļ, ņemot vērā Eiropas pašreizējos uzdevumus ekonomikā, atkārtoti uzsver savu aicinājumu Komisijai un dalībvalstīm pastiprināt centienus, lai šajā jomā pilnībā un laikus transponētu ES tiesības;

28.

turklāt uzsver, ka iedzīvotāji jūtas tādā pašā mērā maldināti par Kopienas tiesību piemērojamību novēlotas transponēšanas gadījumos; norāda uz satraucošo realitāti, ka iedzīvotāji, kuri nevar izmantot piemērojamās Kopienas tiesības, jo attiecīgā dalībvalsts tās vēl nav transponējusi, atrodas situācijā, kurā tiem nav iespējas izmantot nevienu pārsūdzības mehānismu;

29.

apstiprina Eiropas Parlamenta Juridiskā dienesta viedokli, ka attiecībā uz lūgumrakstu pieņemamību Eiropas Savienības darbības jomas ir plašākas par tās pilnvarām; uzsver, ka šim principam vajadzētu būt tam, pēc kura Parlaments un Komisija vadās, izskatot lūgumrakstus;

30.

atkārtoti uzsver, ka iedzīvotāju un uzņēmumu iesniegtās sūdzības arī turpmāk būs vissvarīgākais informācijas avots, lai atklātu ES tiesību pārkāpumus un līdz ar to nākotnē ierosinātu pienākumu neizpildes procedūras; tādēļ aicina ieviest efektīvākus, tiesiski saistošus administratīvos noteikumus, kas precīzi un droši reglamentē procesuālās attiecības gan pirms, gan pēc pārkāpuma procedūras, gan tās laikā starp Komisiju un iedzīvotājiem vai uzņēmumiem, kuri iesniedz sūdzības, lai tādā veidā galvenokārt atbalstītu sūdzības iesniedzēja nostāju;

31.

atzinīgi vērtē jauno LESD 260. pantā iekļauto elementu, kas gadījumos, kad Komisija iesniedz sūdzību Tiesā, pamatojoties uz LESD 258. pantu, tai ļauj lūgt Tiesai piemērot finansiālas sankcijas dalībvalstij, kas kavējas ar direktīvas transponēšanu;

32.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos LESD 260. panta 3. punktu principā piemērot lietās par šajā normā paredzētā pienākuma nepildīšanu, proti, attiecībā uz to direktīvu transponēšanu, kas pieņemtas saskaņā ar likumdošanas procedūru;

33.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi, ka Komisija izmanto šo iespēju līdzās visiem pārējiem iespējamiem līdzekļiem, lai garantētu, ka dalībvalstis Savienības tiesību aktus transponē laicīgi un pareizi; būtu jādara zināmas tās dalībvalstis, kas atpaliek un tiesības nav transponējušas savlaicīgi;

34.

vērš uzmanību uz to, ka kopš brīža, kad tika izdots šis ziņojums, Parlaments, Padome, Komisija un dalībvalstis ir panākušas vienošanos par to paskaidrojošo dokumentu izdošanu, kuros izklāstīta saistība starp direktīvas elementiem un atbilstošām daļām valsts transponēšanas tiesību aktos (“korelācijas tabulas”); atzīmē, ka šīs trīs iestādes un dalībvalstis ir vienojušās direktīvās iekļaut apsvērumu, kurā norādīts, ka korelācijas tabula jāizstrādā attiecīgajai dalībvalstij, ja konkrētā gadījumā tas šķiet nepieciešami un piemēroti;

35.

uzsver, ka korelācijas tabulas ir nenovērtējams instruments, lai sniegtu iespēju Komisijai un Parlamentam pārraudzīt Savienības tiesību aktu pareizu transponēšanu un piemērošanu dalībvalstīs, jo saistība starp direktīvu un atbilstošiem valstu noteikumiem bieži vien ir ļoti sarežģīta un dažkārt gandrīz nav konstatējama;

36.

aicina Komisiju Eiropas Parlamentam iesniegt precīzas pamatnostādnes par korelāciju tabulu izveidi, iestrādi un piemērošanu Kopienu tiesībās un arī veikt pārredzamu izvērtējumu, kas ievērojami veicinās šo tiesību īstenošanu dalībvalstu līmenī;

37.

norāda, ka dalībvalstu tiesām ir būtiska nozīme Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanā, un pilnībā atbalsta Eiropas Savienības centienus uzlabot un saskaņot ar tieslietām saistīto apmācību, kas paredzēta tiesībsargājošo, tiesu un administratīvo iestāžu darbiniekiem un tiesību jomas speciālistiem, amatpersonām un valsts civildienesta ierēdņiem dalībvalstu pārvaldes iestādēs un arī Eiropas līmeņa reģionālās un vietējās iestādēs;

38.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas ombudam un dalībvalstu parlamentiem.