6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/82

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu “Sociālā aizsardzība Eiropas Savienības attīstības sadarbības kontekstā” (1) un Eiropas Savienības Padomes secinājumus (2) par šo paziņojumu un ir formulējusi turpmāk izklāstītās piezīmes un ieteikumus.

1.2

EESK pauž bažas par to, ka, ņemot vērā ierobežojumu, ar kuru saskaņā ES programmas attīstības sadarbības (AS) jomā var aptvert ne vairāk kā trīs nozares, sociālā aizsardzība šīs palīdzības plānošanā un īstenošanā var tikt atstāta novārtā. Tāpēc tā aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai sociālā aizsardzība patiešām tiktu iekļauta attīstības sadarbības plānošanā un faktiskajā īstenošanā.

1.3

EESK stingri uzskata, ka vismaz 20 % no visa ES palīdzības apjoma jāparedz sociālajai iekļaušanai un cilvēces attīstībai, un finansējuma apjoms jāpalielina, novirzot citās jomās neizmantotus līdzekļus. Turklāt EESK pauž bažas par faktu, ka šī procentuālā daļa aptver izglītības, veselības aprūpes un sociālās aizsardzības nozari kopumā, un sociālajai aizsardzībai nav nodrošināta atsevišķa daļa un piešķīrums, tātad nav garantijas, ka tā saņems pienācīgu palīdzības daļu. Sociālās aizsardzības jēdziens var ietvert veselības aizsardzību, bet tas grūti var ietvert izglītību, izņemot gadījumu, kad izglītība ir dažu sociālās aizsardzības programmu pamatā vai papildina tās. Tāpēc būtu jārod līdzsvars, lai varētu koordinēt šos trīs pamata faktorus.

1.4

EESK atbalsta Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) Ieteikumu Nr. 202 par sociālās aizsardzības minimumu (3), kas ietver pienācīgu darbu, un viens no tā galvenajiem pīlāriem ir sociālā aizsardzība. Sociālās aizsardzības minimuma principi jāuzskata par viszemāko līmeni, kuru vajadzētu paaugstināt, lai panāktu uzlabojumus, nākotnē izstrādājot ILO Konvencijas Nr. 102 (4) prasībām atbilstošas sistēmas.

1.5

EESK uzskata, ka sociālā aizsardzība jāvērtē kā būtisks ieguldījums sociālajā kohēzijā un iekļaujošā un ilgtspējīgā attīstībā. Tāpēc AS politikā stratēģiska uzmanība jāpievērš tiem faktoriem, kas ir sociālās aizsardzības sistēmu pamatā: pienācīgs darbs (ietverot tādus aspektus kā dzimumu līdztiesība un personas ar invaliditāti), līdzekļu pārdale, demogrāfiskais pieaugums, pabalstu un sociālo pakalpojumu vispārēja pieejamība un valsts svarīgajā loma šo mērķu sasniegšanā.

1.6

EESK uzskata, ka sadarbībā attīstības jomā jāatbalsta sociālās aizsardzības sistēmu izveide likumīgajiem darba ņēmējiem, tostarp pagaidu darbiniekiem, pašnodarbinātajiem, ekonomiski atkarīgajiem un lauksaimniecības nozarē nodarbinātajiem, kā arī tādu palīdzības sistēmu izveide, kas aptvertu visus iedzīvotājus, iekļaujot arī neoficiālo ekonomiku. Tāpēc EESK iesaka uz iemaksām balstītās sistēmas kombinēt ar sistēmām, kuras finansē no nodokļu ieņēmumiem. Tādēļ, īstenojot sadarbību attīstības jomā, jāsekmē valstu institucionālā un nodokļu iekasēšanas spēja, lai nodrošinātu pietiekamus līdzekļus to sociālo pienākumu izpildei.

1.7

EESK uzsver, ka sociālās aizsardzības sistēmas ir lietderīgas risku, tostarp ar dabas katastrofām un pēckonflikta situācijām saistītu risku, novēršanā un samazināšanā. Šim mērķim Komiteja aicina izmantot sadarbību attīstības jomā.

1.8

EESK uzskata, ka savu sociālās aizsardzības sistēmu izstrāde un īstenošana pirmām kārtām ir partnervalstu pienākums, un ES sadarbībai būtu jāsekmē institucionālās, nodokļu iekasēšanas un pārvaldības spējas, lai panāktu pašpietiekamību un spētu izveidot ilgtspējīgas un stabilas publiskās sistēmas.

1.9

EESK tomēr neiebilst pret daudzgadu finanšu palīdzības sniegšanu partnervalstīm, veicot tiešus maksājumus un pārraudzībai izmantojot atbilstošus kontroles mehānismus, lai paaugstinātu sociālās aizsardzības minimumu valstīs ar zemiem ienākumiem.

1.10

EESK uzskata: lai gan attīstības sadarbība sociālās aizsardzības jomā prioritārā kārtā jāvirza uz valstīm ar zemiem ienākumiem, no tās nevajadzētu izslēgt arī tās valstis ar vidējiem ienākumiem, kurās sastopamas un dažos gadījumos pieaug nopietnas iekšējās problēmas saistībā ar nabadzību un nevienlīdzību. Pašlaik pasaulē 75 % nabadzīgo iedzīvotāju dzīvo valstīs ar vidējiem ienākumiem. ES palīdzība, īpaši ar nozaru programmu un tematisko programmu starpniecību, jāvirza jau pastāvošo sistēmu izmantošanas iespēju paplašināšanai un efektivitātes uzlabošanai, stiprinot publiskās institucionālās spējas. Jāizstrādā īpašas programmas arī tiem apgabaliem, kuros ir lielas migrācijas plūsmas.

1.11

EESK aicina dzimumu līdztiesības jautājumu izvirzīt par svarīgu un prioritāru aspektu ES politikā attīstības jomā, lai sociālā aizsardzība būtu plašāk pieejama sievietēm, jo tas palīdzētu izskaust individuālo un ģimeņu nabadzību.

1.12

EESK ierosina ES programmās attīstības jomā ietvert personu ar invaliditāti sociālo un darba integrāciju, tam paredzot pietiekamus līdzekļus un šīm personām nodrošinot pienācīgu sociālo aizsardzību. Tālab EESK uzskata, ka ES mērķos attīstības jomā jāiekļauj prasība partnervalstīm ratificēt un pareizi piemērot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (5).

1.13

EESK aicina ņemt vērā sociālo aizsardzību un tai piešķirt prioritāti plānošanā, proti, jaunās daudzgadu finanšu shēmas sadaļā, kas veltīta sadarbībai attīstības jomā.

1.14

EESK uzskata, ka ES ir gan tehniski, gan saimnieciski jāveicina sociālās aizsardzības jomā gūtas labas prakses apmaiņa starp jaunattīstības valstīm.

1.15

EESK aicina ES parakstītajos asociācijas nolīgumos, tirdzniecības nolīgumos, stabilizācijas nolīgumos un ekonomisko partnerattiecību nolīgumos iekļaut nodaļu par sociālo aizsardzību.

1.16

EESK norāda, ka būtu vēlams sekmēt reģionālās attīstības partnerības sociālās aizsardzības jomā.

1.17

EESK iesaka izveidot Eiropas mēroga ekspertu tīklu sociālās aizsardzības jomā (iesaistot ekspertus no valstu ministrijām, attīstības aģentūrām un pilsoniskās sabiedrības), profesionāļu, kas ir savas jomas eksperti, iekļaušanai izmantojot tādus instrumentus kā Tehniskās palīdzības un informācijas apmaiņas programma (TAIEX). Pirmais šāda tīkla uzdevums būtu izstrādāt ES sniegtās palīdzības karti sociālās aizsardzības jomā. Minētā iniciatīva veicinātu labas prakses apmaiņu un atvieglotu darba sadali, ļaujot atklāt trūkumus vai dublēšanos un noteikt iespējamās salīdzinošās priekšrocības.

1.18

EESK atgādina par savu ieteikumu pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) piedalīties sadarbības programmu un stratēģiju noteikšanas, izstrādes un pārraudzības procesā. Tālab EESK aicina sociālo aizsardzību iekļaut “ceļvežos par PSO iesaistīšanos”, kas norādīti Komisijas paziņojumā par demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumiem (6). EESK arī norāda, ka sociālajiem partneriem un citām PSO organizācijām atbilstoši savam raksturam efektīvi jāiesaistās to sociālās aizsardzības jomas iestāžu konsultatīvo un pārvaldes struktūru darbā, kuras veic iemaksas vai sniedz palīdzību.

2.1

Saskaņā ar kopīgajiem principiem Pusanas partnerattiecībās efektīvai sadarbībai attīstības jomā (7), Eiropas Komisijas paziņojumā par pārmaiņu programmu (8) un ILO ieteikumā par sociālās aizsardzības minimumu, Komisijas paziņojums par sociālo aizsardzību ES attīstības sadarbības kontekstā (kuru vēlāk ratificējusi Padome) ir kvalitatīvs solis ceļā uz Eiropas sadarbību attīstības jomā.

2.2

Pusanas kopējie mērķi atbilst mērķim Eiropas Savienībai pieņemt vispusīgāku pieeju cilvēces attīstībai, kā norādīts Komisijas paziņojumā par pārmaiņu programmu, kurā uzsvērts atbalsts veselībai un izglītībai, pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un sistēmām, kas veicina sociālo aizsardzību un mazina iespēju nevienlīdzību.

2.3

Šie rīcības virzieni atbilst arī ILO ieteikumam par sociālās aizsardzības minimumu, kurā minētas četras sociālā nodrošinājuma pamatgarantijas: valstu noteiktā minimālo ienākumu līmeņa nodrošināšana iedzīvotājiem bērnībā, aktīvās darba dzīves laikā un vecumdienās, kā arī veselības aizsardzības pamatpakalpojumu pieejamība par pieņemamām cenām.

2.4

Minētā pieeja atbalstīta arī Padomes secinājumos, kuros izteikts aicinājums īstenot izaugsmi, ko raksturo vienlīdzīga ienākumu sadale, pilnīga nodarbinātība un tādu sociālo pamatpakalpojumu kā veselības aprūpe un izglītība vispārēja pieejamība. Minētajos secinājumos norādīts, ka “Sociālās aizsardzības politikai sabiedrībā var būt pārveidojoša nozīme – tā var sekmēt taisnīgumu, veicināt sociālo iekļaušanu un dialogu ar sociālajiem partneriem”.

2.5

Visās šajās deklarācijās, nolīgumos un secinājumos izteikts aicinājums sociālo aizsardzību iekļaut ES īstenotajā sadarbībā attīstības jomā, pamatojoties uz iekļaujošas un ilgtspējīgas attīstības koncepciju, kas nozīmē vairāk par kvantitatīvu IKP pieaugumu vien.

2.6

Būtu lietderīgi norādīt, ka arī ES pilsoņi pauž atbalstu Eiropas Savienības īstenotās attīstības sadarbības politikas centienu turpināšanai. Saskaņā ar Eirobarometra aptauju (9) lielākā daļa (85 %) Eiropas pilsoņu turpina atbalstīt palīdzības turpmāku sniegšanu jaunattīstības valstīm, neraugoties uz ekonomikas krīzi, un procentuāli ļoti liela daļa (61 %) atbalsta šīs palīdzības palielināšanu, lai daudzi cilvēki izkļūtu no nabadzības.

3.1

Kopš Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 1948. gadā (10) pasaules IKP ir palielinājies 10 reizes, bet ienākumi uz vienu iedzīvotāju — 2,6 reizes. Tomēr situācija sociālās aizsardzības jomā nav būtiski mainījusies, un patiesībā lielākā daļa pasaules iedzīvotāju joprojām ir sociāli neaizsargāti. Turpmāk minētie dati (11) ir iespaidīgi.

3.1.1

Gandrīz viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju, 1,75 miljardi cilvēku, dzīvo daudzkārtējā nabadzībā, ko raksturo nepietiekami ienākumi, nepietiekamas pienācīga darba iespējas un nepietiekama veselības aprūpe un izglītība.

3.1.2

Katru gadu kopumā 9,2 miljoni bērnu, kas jaunāki par 5 gadiem, mirst tādu veselības problēmu dēļ, kas būtu novēršamas, veicot profilaktiskus pasākumus.

3.1.3

Aptuveni 5,1 miljardam cilvēku jeb 75 % no visiem pasaules iedzīvotājiem nav pieejams pienācīgs sociālais nodrošinājums.

3.1.4

Apdrošināšana bezdarba gadījumā attiecas uz mazāk nekā 30 % ekonomiski aktīvo pasaules iedzīvotāju, un šāda veida pabalstus saņem tikai 15 % bezdarbnieku.

3.1.5

Tikai 20 % pasaules iedzīvotāju darbspējīgā vecumā pieejamas vispusīgas sociālā nodrošinājuma sistēmas. Daudzās valstīs neoficiāli nodarbinātajiem, darba ņēmējiem lauksaimniecības nozarē un pašnodarbinātajiem nav nekādas sociālās aizsardzības.

3.1.6

Turpretī visaugstāk attīstītajās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalstīs trūkuma un nevienlīdzības rādītāji ir aptuveni uz pusi mazāki, nekā tas būtu sociālās aizsardzības sistēmu neesamības gadījumā.

4.1

Šajā atzinumā sociālā aizsardzība ir aplūkota visplašākajā nozīmē, aptverot sociālo nodrošinājumu tiešā izpratnē un sociālo palīdzību. Par sociālo aizsardzību var uzskatīt gan politiku un pasākumus, kuru mērķis ir vairot visu cilvēku, jo īpaši neaizsargāto grupu, spēju nenonākt nabadzībā vai no tās izkļūt, gan arī politiku un pasākumus, kas virzīti uz ienākumu drošību, var atvieglot veselības aprūpes un sociālo pamatpakalpojumu pieejamību visas dzīves laikā un veicināt vienlīdzību un cilvēka cieņu.

4.2

Tāpēc minētais jēdziens ietver sociālā nodrošinājuma pabalstus naudā vai graudā saistībā ar slimību, maternitāti, vecuma iestāšanos, invaliditāti, nelaimes gadījumiem darba vietā un arodslimībām, izdzīvošanu, palīdzību ģimenēm un bezdarbu, kā arī ar sociālo palīdzību, kura būtībā paredzēta aizsardzībai vispārēju vai īpašu vajadzību gadījumā neatkarīgi no tā, kādu iemeslu dēļ šādas vajadzības ir radušās.

4.3

Tādējādi EESK ņem vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantā izklāstīto, proti, ka: “Katram cilvēkam ir tiesības uz […] medicīnisko palīdzību un vajadzīgo sociālo apkalpošanu; un tiesības uz nodrošinājumu sakarā ar bezdarbu, slimību, invaliditāti, atraitnību, vecuma iestāšanos vai citos eksistences līdzekļu zaudējumu gadījumos, kas radušies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ. Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību. Visiem bērniem, laulībā un ārlaulībā dzimušajiem, ir jābauda vienāda sociālā aizsardzība.”

4.4

Eiropā ne sociālais nodrošinājums, ne sociālā aizsardzība plašākā nozīmē neietver izglītību, lai gan tiek atzīts, ka tā ir būtiska publiskās politikas joma. Tomēr dažās veiksmīgās programmās, piemēram, programmā “Bolsa Familia” Brazīlijā, pabalsti ģimenēm (sociālā aizsardzība) ir atkarīgi no līdzdalības izglītības programmās (izglītības politika).

4.5

Neskarot iespēju izmantot un arī izvērst šo un citu dažādu veidu pieredzi, ko varētu aptvert sociālās aizsardzības minimuma plaša koncepcija, izglītība kā sociālās aizsardzības komponents var likt samazināt tādu līdzekļu piešķīrumu, kas ES attīstības sadarbības jomā īstenojamo darbības programmu ietvaros paredzēti sociālajai aizsardzībai. Turklāt tādējādi var rasties neskaidrības par atšķirību starp palīdzības un sociālās aizsardzības pasākumiem, daļu pieņemot par veselumu.

4.6

Skaidrāk jānosaka atšķirība starp palīdzības politikas pasākumiem un sociālās aizsardzības sistēmām. Sociālās aizsardzības sistēmas ir strukturālas vispārējas aizsardzības sistēmas. Turpretī palīdzības politikā var izmantot tādus sociālās aizsardzības komponentus kā, piemēram, finanšu līdzekļu pārskaitījumus kāda ar izglītību saistīta mērķa sasniegšanai, kā tas tiek darīts Brazīlijā, un tādējādi sasaistīt šos pasākumus ar sociālās aizsardzības minimumu.

4.7

Sociālajai aizsardzībai ir būtiska nozīme ekonomikas izaugsmes periodos, savukārt krīzes gadījumā tā kalpo kā ekonomikas stabilizators. Komisijas paziņojumā ir norādīts, ka sociālā aizsardzība paplašina sabiedrisko pakalpojumu pieejamību, nodrošina cilvēkiem rīkus riska pārvaldībai, sekmē ienākumu un pieprasījuma stabilitāti, funkcionē kā makroekonomikas stabilizators, mazina nevienlīdzību, sekmējot iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi, stiprina paaudžu saikni un var būtiski sekmēt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu.

4.8

Tāpēc sociālā aizsardzība drīzāk uzskatāma par ieguldījumu, nevis izmaksām. Tā nav vienkārša ienākumu pārdalīšana atsevišķi no bagātību radīšanas mehānismiem, bet gan būtisks ražošanas faktors, kas veicina ienākumu palielināšanos. Tas ir ļoti aktuāls un tikpat svarīgs vai pat vēl svarīgāks instruments kā monetārā vai inovāciju politika, sevišķi tāpēc, ka pasaulē, un jo īpaši lielajās jaunattīstības valstīs, ļoti strauji palielināsies iedzīvotāju novecošana, kas nākotnē būs šo valstu galvenā problēma, kura var kļūt ļoti nopietna sociālās aizsardzības sistēmu trūkuma gadījumā.

5.1

EESK uzskata, ka sociālās aizsardzības atzīšana par attīstības sadarbības centrālo elementu atbilst ES vērtībām un principiem, kas noteikti Līgumā par Eiropas Savienību (12) un ES Pamattiesību hartā (13).

5.2

EESK pozitīvi vērtē to, ka Komisija sociālo aizsardzību ir iekļāvusi ES attīstības sadarbības politikā, kā to vairākkārt aicinājušas dažādas struktūras, tostarp arī EESK (14).

5.3

Kopumā EESK atbalsta priekšlikuma vispārējo ievirzi. Jāuzsver, ka liela vērība veltīta strukturālajiem šķēršļiem nabadzības novēršanā situācijās, kas saistītas ar izslēgšanu un atstumtību, pienācīga darba un atbilstošu fiskālo sistēmu nozīmei, vēlmei nodrošināt vispārējas un vienlīdzīgas sociālās aizsardzības pieejamību, sociālās aizsardzības saistībai ar iekļaujošu un ilgtspējīgu attīstību, attīstības sadarbības lomai gan mazāk attīstītajās valstīs, gan valstīs ar vidēju ienākumu līmeni, dzimumu līdztiesībai un sociālās aizsardzības minimumam, kā arī atbalstam pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai un sociālo partneru un sociālā dialoga nozīmīgumam.

5.4

EESK uzsver, ka jāuzlabo koordinācija starp tām ES iestādēm, kas ir atbildīgas par sadarbību attīstības jomā, un citām šajā procesā iesaistītajām pusēm, tostarp starptautiskajām struktūrām un organizācijām, kā arī attīstības sadarbības politika labāk jāsaskaņo ar citām ES politikas nostādnēm. Tāpēc, tā kā ES īstenotajā sadarbībā attīstības jomā iekļautas jaunas pieejas, kas attiecas uz sociālo aizsardzību (pietiekamība, katastrofu riska mazināšana), būtu jācenšas tās veiksmīgāk konceptuāli definēt un izmantot iespējamo sinerģiju.

5.5

EESK uzsver mērķi sociālo aizsardzību valstu attīstības stratēģijās izvirzīt uzmanības centrā, īstenojot valsts līmeņa politikas pasākumus. Turklāt jāstiprina partnervalstu institucionālās spējas, un šim nolūkam lietderīga ir ES tehniskā sadarbība. Jānorāda arī nepieciešamība starptautiskā mērogā saskaņot sociālās aizsardzības tiesības.

5.6

EESK uzskata, ka paziņojumā minētā “pārveidojošas sociālās aizsardzības” koncepcija jāsaprot kā līdzeklis sociālās aizsardzības saņēmēju, īpaši to neaizsargāto personu, kuras visvairāk skar nabadzība un sociālā atstumtība, atbildības un spēju stiprināšanai, viņiem piešķirot šā mērķa sasniegšanai nepieciešamos līdzekļus.

5.7

EESK vēlētos, lai saistībā ar publiskā un privātā sektora partnerību veidošanu Komisija būtu uzsvērusi valsts būtisko lomu sociālās aizsardzības sistēmu izstrādē un ieviešanā. Nepieciešama arī sadarbība ar privāto sektoru, jo īpaši papildu sociālā nodrošinājuma jomā. (15) EESK neuzskata, ka uzņēmumu sociālajai atbildībai, kas ir brīvprātīga, šajā jautājumā ir būtiska nozīme, jo sociālās aizsardzības pamatā jābūt saistošām tiesību normām un politikas nostādnēm.

5.8

Tāpat Komiteja izsaka nožēlu, ka, paziņojumā atsaucoties uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, Komisija nenorāda uz līdzsvara trūkumu starp šiem mērķiem un “iekšējās devalvācijas” politiku un strukturālajām reformām, kuras atbalsta ES. Būtībā faktiski īstenotā politika ir maz saistīta ar minētās stratēģijas mērķiem — bezdarbs, nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība ir palielinājusies. Turklāt īstenotās reformas konkurētspēju un kohēziju nav uzlabojušas, bet ir pieaugusi nodarbinātības nestabilitāte un pasliktinājušies sabiedriskie pakalpojumi.