31.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 153/35

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 24. marta paziņojumu „Zaļā grāmata par tiešsaistes azartspēlēm iekšējā tirgū” (COM(2011)0128),

—

ņemot vērā 51., 52. un 56. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību,

—

ņemot vērā Līgumam par Eiropas Savienības darbību pievienoto Protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas attiecīgo judikatūru (1),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 10. decembra secinājumus un Padomes prezidentvalstu Francijas, Zviedrijas, Spānijas un Ungārijas progresa ziņojumus par azartspēļu un derību regulējumu ES dalībvalstīs,

—

ņemot vērā 2009. gada 10. marta rezolūciju par tiešsaistes azartspēļu integritāti (2),

—

ņemot vērā 2008. gada 8. maija rezolūciju par Balto grāmatu par sportu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvu 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvu 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. jūnija paziņojumu „Korupcijas apkarošana ES” (COM(2011)0308),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. janvāra paziņojumu „Eiropas dimensijas sportā attīstība” (COM(2011)0012),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (10),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (11),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (12),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7-0342/2011),

A.

tā kā nepārtraukti palielinās tiešsaistes azartspēļu tirgus, zināmā mērā ārpus to dalībvalstu valdību kontroles, kuru pilsoņiem šādi azartspēļu pakalpojumi tiek sniegti, un tā kā šī nozare atšķiras no citiem tirgiem, jo ir saistīta ar riskiem attiecībā uz patērētāju aizsardzību un organizētās noziedzības apkarošanu;

B.

tā kā, piemērojot subsidiaritātes principu, nav neviena īpaša Eiropas tiesību akta, ar ko reglamentē azartspēļu darbību internetā;

C.

tā kā azartspēļu pakalpojumiem piemēro vairākus ES tiesību aktus, piemēram, Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu, Negodīgas komercprakses direktīvu, Tālpārdošanas direktīvu, Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas direktīvu, Datu aizsardzības direktīvu, Direktīvu par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju un Direktīvu par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu;

D.

tā kā katrā dalībvalstī azartspēļu nozari regulē citādi, un tas ne tikai apgrūtina reglamentēto pakalpojumu sniedzējiem sniegt likumīgus pārrobežu azartspēļu pakalpojumus, bet arī regulatoriem aizsargāt patērētājus, kā arī cīnīties ES līmenī pret nelikumīgām tiešsaistes azartspēlēm un ar azartspēlēm saistīto iespējamo noziedzību;

E.

tā kā Eiropas līmeņa pieeja noziedzības un krāpšanas apkarošanai, jo īpaši attiecībā uz sporta integritātes saglabāšanu un spēlmaņu un patērētāju aizsardzību, rada ievērojamu pievienoto vērtību;

F.

tā kā LESD 56. pantā ir garantēta pakalpojumu sniegšanas brīvība, bet tā kā tiešsaistes azartspēles savu īpašo iezīmju dēļ tika izslēgtas no Direktīvas par elektronisko tirdzniecību, Pakalpojumu direktīvas un Patērētāju tiesību direktīvas darbības jomas;

G.

tā kā par spīti tam, ka Tiesa ir izskaidrojusi vairākus svarīgus juridiskos jautājumus attiecībā uz tiešsaistes azartspēlēm ES, tiesiskā nedrošība saglabājas vairākos citos jautājumos, kurus var atrisināt tikai politiskā līmenī; tā kā šī tiesiskā nedrošība ir ievērojami palielinājusi nelegālo azartspēļu piedāvājumu pieejamību un ar tiem saistītos lielos riskus;

H.

tā kā tiešsaistes azartspēles, ja tās netiek atbilstoši nereglamentētas, var būt saistītas ar lielāku atkarības risku nekā tradicionālās azartspēles ar spēlētāju fizisku klātbūtni, jo tām ir vieglāk piekļūt un sabiedrība tās nekontrolē;

I.

tā kā patērētāji jāizglīto par tiešsaistes azartspēļu iespējamo kaitējumu un jāaizsargā pret draudiem šajā jomā, jo īpaši pret atkarību, krāpšanu, viltojumiem un nepilngadīgu personu iesaistīšanu azartspēlēs;

J.

tā kā azartspēles ir ievērojams ienākumu avots, ko lielākā daļa dalībvalstu var novirzīt sabiedrībai lietderīgu un labdarības mērķu īstenošanai, piemēram, sporta finansēšanai;

K.

tā kā noteikti ir jāsaglabā sporta integritāte, pastiprinot cīņu pret korupciju un iepriekšēju vienošanos par spēļu iznākumu;

L.

tā kā, lai sasniegtu šos mērķus, ir būtiski līdzās kopējiem uzraudzības mehānismiem ES līmenī ieviest mehānismus sporta sacensību un finanšu plūsmu kontrolei;

M.

tā kā ir būtiska arī starptautiska līmeņa sadarbība visu ieinteresēto personu (iestāžu, sporta federāciju un derību organizatoru) vidū, lai apmainītos ar labo praksi,

1.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir uzņēmusies iniciatīvu sākt sabiedrisko apspriešanu saistībā ar Zaļo grāmatu par tiešsaistes derībām un azartspēlēm, kas veicinās pragmatisku un reālistisku izvērtējumu par šīs nozares nākotni Eiropā;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas skaidrojumu, ka ar Zaļo grāmatu uzsāktā politiskā procesa mērķis nav atcelt vai liberalizēt noteikumus par tiešsaistes azartspēlēm;

3.

atgādina par tiešsaistes azartspēļu pieaugošo ekonomisko nozīmi, jo šajā nozarē gūtie ieņēmumi 2008. gadā pārsniedza EUR 6 miljardus, pārstāvot 45 % pasaules tirgus; piekrīt Eiropas Savienības Tiesai, ka šī ir īpaša rakstura saimnieciska darbība; atgādina, ka šis pieaugums arī palielina sociālās izmaksas, kas saistītas ar azartspēļu atkarības izraisītām problēmām un nelikumīgām darbībām;

4.

uzskata, ka efektīvi reglamentētas tiešsaistes azartspēļu nozares darbība internetā jo īpaši:

5.

uzskata, ka šāds regulējums varētu nodrošināt, ka sporta sacensības šķiet pievilcīgas patērētājiem un sabiedrībai, sporta rezultāti joprojām ir ticami un sacensības saglabā savu prestižu;

6.

uzsver Tiesas viedokli (13), ka internets ir tikai kanāls azartspēļu piedāvāšanai, lietojot ļoti attīstītas tehnoloģijas, kuras var izmantot patērētāju aizsardzībai un sabiedriskās kārtības uzturēšanai; kaut arī tas neietekmē dalībvalstu tiesības lemt par savu pieeju tiešsaistes azartspēļu regulēšanai un tās joprojām var ierobežot vai aizliegt noteiktu pakalpojumu sniegšanu patērētājiem;

7.

uzsver, ka jebkuram azartspēļu nozares regulējumam jāpiemēro subsidiaritātes princips un tam jābūt regulējuma pamatā, ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās tradīcijas un kultūru, kas jāsaprot kā „aktīvā subsidiaritāte”, kura ietver sadarbību starp valstu pārvaldes iestādēm; tomēr uzskata, ka šis princips nozīmē iekšējā tirgus noteikumu ievērošanu, ciktāl tie ir piemērojami atbilstīgi EKT nolēmumam par azartspēlēm;

8.

uzskata, ka ar pievilcīgu, labi reglamentētu azartspēļu pakalpojumu sniegšanu gan internetā, gan izmantojot tradicionālos azartspēļu kanālus ar spēlētāju fizisku klātbūtni, ir jānodrošina, ka patērētāji neizmanto to organizatoru pakalpojumus, kuri neizpilda valsts licencēšanas prasības;

9.

tāpēc noraida jebkādu Eiropas tiesību aktu visas tiešsaistes azartspēļu nozares vienotam regulējumam, tomēr uzskata, ka, ņemot vērā tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu pārrobežu iezīmes, papildus valstu noteikumiem būtu lietderīga kopīga rīcība Eiropas mērogā;

10.

atzīst dalībvalstu tiesības noteikt azartspēļu organizēšanas kārtību, vienlaikus ievērojot LESD diskriminācijas aizlieguma un proporcionalitātes pamatprincipus; šajā sakarībā ņem vērā dažu dalībvalstu lēmumu pilnībā vai daļēji aizliegt visus vai dažus tiešsaistes azartspēļu veidus vai uzturēt valdības monopolstāvokli šajā nozarē, ko dalībvalstis ir tiesīgas darīt saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja to pieeja ir konsekventa;

11.

uzsver, ka Tiesa vairākos nolēmumos ir atzinusi, ka ekskluzīvu tiesību piešķiršana vienam organizatoram, ko stingri kontrolē valsts iestādes, varētu būt viens no veidiem, kā efektīvāk uzlabot patērētāju aizsardzību pret krāpšanu un noziedzības apkarošanu tiešsaistes azartspēļu nozarē;

12.

norāda, ka tiešsaistes azartspēles ir īpaša veida saimnieciska darbība, kurai nevar pilnībā piemērot iekšējā tirgus noteikumus, proti, dibinājumbrīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību; tomēr atzīst Eiropas Savienības Tiesas konsekvento judikatūru, uzsverot, ka konsekventi, proporcionāli un bez diskriminācijas jāīsteno un jāpiemēro valsts kontrole;

13.

uzsver, ka, no vienas puses, tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem visos gadījumos ir jāievēro to dalībvalstu tiesību akti, kurā šīs spēles darbojas, bet, no otras puses, dalībvalstīm ir jāpatur sev tiesības veikt pasākumus, lai cīnītos pret nelikumīgām tiešsaistes azartspēlēm ar mērķi īstenot valsts tiesību aktus un liegt nelegāliem šādu pakalpojumu sniedzējiem piekļuvi tirgum;

14.

uzskata, ka licenču savstarpējās atzīšanas princips nav piemērojams azartspēļu tirgū, tomēr ievērojot iekšējā tirgus principus, uzstāj, ka dalībvalstīm, kuras atver tiešsaistes azartspēļu tirgu visiem vai konkrētiem tiešaites azartspēļu veidiem, jānodrošina pilnīga pārredzamība un jānodrošina nediskriminējoša konkurence; šajā saistībā ierosina dalībvalstīm ieviest licencēšanas modeli, kas ļautu pieprasīt licenci visiem Eiropas azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem, kuri izpilda uzņēmējā dalībvalstī paredzētos noteikumus; licences pieprasīšanas procedūras, kas samazina administratīvo slogu, novēršot to, ka tiek dublētas prasības un pārbaudes, ko veic citās dalībvalstīs, varētu izveidot tajās dalībvalstīs, kuras jau ir ieviesušas licencēšanas sistēmu, vienlaikus nodrošinot regulatora nozīmi tajā dalībvalstī, kurā ir iesniegts šis pieprasījums; tādēļ uzskata, ka jāuzlabo savstarpējā uzticība valstu regulatoru vidū, nodrošinot ciešāku administratīvo sadarbību; turklāt ņem vērā dažu dalībvalstu lēmumus noteikt organizatoru skaitu, piedāvāto spēļu veidus un piedāvājuma apjomu, lai aizsargātu patērētājus un novērstu noziedzību, ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi ir proporcionāli un ka centieni ierobežot darbības šajā nozarē ir konsekventi un sistemātiski;

15.

aicina Komisiju izpētīt — ievērojot „aktīvās subsidiaritātes” principu — visus iespējamos ES līmeņa instrumentus vai pasākumus, kas ir izstrādāti, lai aizsargātu vismazāk aizsargātos patērētājus, novērstu atkarību un apkarotu nelikumīgos azartspēļu organizatorus, tostarp, veidojot oficiālu sadarbība starp valstu regulatoriem, pieņemot vispārējus standartus organizatoriem vai pamatdirektīvu; uzskata, ka pirmais solis būtu Eiropas mēroga ētikas kodeksa izstrādāšana attiecībā uz tiešsaistes azartspēlēm;

16.

uzskata, ka Eiropas mēroga rīcības kodeksā attiecībā uz tiešsaistes azartspēlēm jāņem vērā gan pakalpojumu sniedzēja, gan patērētāja tiesības un pienākumi; uzskata, ka ar šo rīcības kodeksu jāveicina atbildīgi azartspēļu pasākumi, augsts spēlētāju aizsardzības līmenis, jo īpaši attiecībā uz nepilngadīgām un citām neaizsargātām personām, kā arī atbalsta mehānismi ES un valsts līmenī kibernoziegumu, krāpšanas un maldinošas reklāmas apkarošanai un principu un noteikumu kopuma izveidei, kas nodrošina, ka visā ES patērētāji ir vienlīdz aizsargāti;

17.

uzsver, ka dalībvalstīm aktīvāk jārīkojas, lai neļautu nelegālo azartspēļu nodrošinātājiem sniegt pakalpojumus tiešsaistē, piemēram, iekļaujot viņus melnajā sarakstā; aicina Komisiju izpētīt iespēju ierosināt juridiski saistošus instrumentus, kas bankām, kredītkaršu izsniedzējiem un citiem maksājumu sistēmu dalībniekiem ES noteiktu pienākumu, pamatojoties uz valstu melnajiem sarakstiem un netraucējot likumīgus darījumus, bloķēt darījumus starp saviem klientiem un azartspēļu nodrošinātājiem, kuri to teritorijā nav licencēti;

18.

ņem vērā dalībvalstu tiesības veikt visāda veida represīvus pasākumus, lai cīnītos pret nelegāliem tiešsaistes azartspēļu piedāvājumiem; lai palielinātu cīņas efektivitāti pret nelegāliem tiešsaistes azartspēļu piedāvājumiem, atbalsta regulatīva principa ieviešanu, atbilstīgi kuram azartspēļu uzņēmums var darboties (vai censties iegūt nepieciešamo valsts licenci) vienā dalībvalstī, ja tas nepārkāpj likumu nevienā citā dalībvalstī;

19.

aicina Komisiju kā Līgumu izpildes uzraudzības iestādi turpināt nodrošināt ES tiesību aktu ievērošanas efektīvu pārbaudi un sankcijas par pārkāpumiem;

20.

norāda, ka nepabeigtajās pārkāpumu lietās kopš 2008. gada varēja panākt lielāku progresu un ka ne pret vienu dalībvalsti nekad nav celta prasība Eiropas Savienības Tiesā; mudina Komisiju turpināt pētīt dalībvalstu tiesību aktu par azartspēlēm (tiešsaistes un tradicionālajām) iespējamās neatbilstības Līgumam par Eiropas Savienības darbību un, ja nepieciešams, sekot līdzi pienākumu neizpildes procedūrām, kas tika ierosinātas 2008. gadā, lai nodrošinātu šo konsekvenci; atgādina Komisijai kā Līgumu izpildes uzraudzības iestādei par tās pienākumu ātri rīkoties, saņemot sūdzības par Līgumos noteikto brīvību pārkāpšanu;

21.

tādēļ aicina izveidot ciešu sadarbību starp valstu reglamentējošajām iestādēm, Komisijai darbojoties kā koordinatoram, piešķirot tām pietiekami plašu kompetenci, lai attīstītu kopīgus standartus, kā arī lai kopīgi vērstos pret tiešsaistes azartspēļu organizatoriem, kuri darbojas bez nepieciešamās valsts licences; norāda, ka valstu individuāli risinājumi, jo īpaši attiecībā uz melnajā sarakstā iekļaujamo azartspēļu organizatoru noteikšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas, negodīgu derību un citas organizētas noziedzības apkarošanu, nav sekmīgi; šajā kontekstā uzskata, ka regulatora ar piemērotu pilnvaru apjomu izveidošana katrā dalībvalstī ir vajadzīgs solis, lai izveidotu efektīvāku sadarbību regulēšanas jomā; apgalvo, ka iekšējā tirgus informācijas sistēma varētu būt par pamatu efektīvākas valstu reglamentējošo iestāžu sadarbības izveidošanai; ņem vērā valstu regulatoru iniciatīvas ciešākas sadarbības organizēšanai, piemēram, Eiropas Azartspēļu uzraudzības institūciju asociācijas (GREF — Gaming Regulators European Forum) tīklu un Eiropas normatīvo platformu; aicina dalībvalstis, Europol un Eurojust ciešāk sadarboties un labāk koordinēt cīņu pret nelegālajām azartspēlēm, krāpšanu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un citiem finanšu noziegumiem tiešsaistes azartspēļu jomā;

22.

uzskata, ka dažāda veida tiešsaistes azartspēles, piemēram, interaktīvas azartspēles ar intensīvu pasākumu biežumu, kas mērāms sekundēs, derības un loterijas ar izlozi reizi nedēļā cita no citas atšķiras un tām ir vajadzīga atšķirīga pieeja, jo ļaunprātīgas izmantošanas iespējas noteiktos spēļu veidos ir lielākas nekā citos; jo īpaši norāda uz to, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana ir atkarīga no identifikācijas stabilitātes, no spēles veida, kā arī no izmantotajiem maksāšanas veidiem, tādēļ dažiem azartspēļu veidiem ir nepieciešama spēles uzraudzība reālajā laikā un stingrāka kontrole nekā citiem;

23.

uzsver nepieciešamību nodrošināt tādu patērētāju kontu aizsardzību, kas atvērti saistībā ar tiešsaistes azartspēlēm, gadījumā, ja pakalpojumu sniedzējs kļūst maksātnespējīgs; tādēļ ierosina, lai visos turpmākajos tiesību aktos tiktu paredzēta depozītu aizsardzība gadījumā, ja vietnēm tiek uzlikti naudas sodi vai pret tām tiek uzsākts tiesas process;

24.

aicina Komisiju atbalstīt patērētājus, kas cietuši no nelikumīgām darbībām, un piedāvāt viņiem juridisku atbalstu;

25.

iesaka ieviest vienotu minimālo standartu Eiropas līmenī e-identifikācijai; uzskata, ka reģistrēšanās jāveic tādā veidā, lai spēlētāja identitāte būtu pierādīta un tai pašā laikā tiktu nodrošināts, ka spēlētāja rīcībā ir ne vairāk kā viens spēles konts azartspēļu uzņēmumā; uzsver, ka stabilas reģistrācijas un verifikācijas sistēmas ir galvenie instrumenti tiešsaistes azartspēļu ļaunprātīgas izmantošanas, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, novēršanā;

26.

uzskata, ka efektīvai patērētāju, jo īpaši vismazāk aizsargāto un jauno spēlētāju, aizsardzībai no tiešsaistes azartspēļu kaitīgās ietekmes ES ir jāpieņem jauni patērētāju aizsardzības kopīgie standarti; šajā sakarībā uzsver, ka kontroles un aizsardzības pasākumi ir jāievieš vēl pirms azartspēļu darbības uzsākšanas un tajos varētu ietilpt arī vecuma pārbaude, ierobežojumi veikt elektroniskus maksājumus un līdzekļu pārskaitīšanu starp azartspēļu kontiem, kā arī prasība organizatoriem tiešsaistes azartspēļu vietnēs ievietot paziņojumus par pilngadību, augsta riska uzvedību, atkarību no azartspēlēm un norādes par valsts kontaktpunktiem;

27.

aicina pielietot efektīvas metodes, lai cīnītos ar azartspēļu izraisītām problēmām, cita starpā, ar azartspēļu aizliegumu un stingru izdevumu limitu palīdzību noteiktā laikposmā, lai arī tos nosaka pats klients; turklāt uzsver, ka gadījumā, ja izdevumu limitu iespējams palielināt, tad ir jāpaiet zināmam laikam, pirms tas tiek īstenots;

28.

uzsver, ka atkarība no azartspēlēm ir patoloģiska uzvedība, kas dažās valstīs var būt raksturīga līdz 2 % iedzīvotāju; tādēļ aicina veikt pētījumu par atkarības līmeni dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs, lai radītu pamatu, kas ļauj izstrādāt vispārēju politiku patērētāju aizsardzībai pret šo atkarības paveidu; uzskata, ka, tiklīdz spēlētājs izveido savu kontu tiešsaistes spēlei, viņam tūlīt jādara pieejama visaptveroša un precīza informācija par azartspēlēm, atbildīgu spēlēšanu un iespējām saņemt palīdzību, lai atbrīvotos no azartspēļu atkarības;

29.

aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā jau veiktos pētījumus šai jomā, pievērsties azartspēļu atkarības biežuma, veidošanās un ārstēšanas izpētei, ievākt un publicēt statistikas datus par visu veidu (gan tiešsaistē, gan ārpus tiešsaistes) azartspēļu nozarē pastāvošajiem kanāliem, kā arī par spēļu atkarību, lai iegūtu visaptverošus datus par visu azartspēļu nozari ES; uzsver, ka ir nepieciešams iegūt statistikas datus no neatkarīgiem avotiem jo īpaši attiecībā uz azartspēļu atkarību;

30.

aicina Komisiju sekmēt valsts organizāciju, kas rūpējas par azartspēļu atkarīgajiem, tīkla izveidi pieredzes un paraugprakses apmaiņai;

31.

konstatē, ka saskaņā ar nesen publicēto pētījumu (14) azartspēļu nozare tika noteikta kā nozare, kurā visbiežāk ir jūtams alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas trūkums; tādēļ ierosina, ka valstu regulatīvās iestādes varētu izveidot alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas tiešsaistes azartspēļu nozarei;

32.

norāda, ka risks saistībā ar krāpšanos sporta sacensībās, lai arī tas pastāv jau kopš paša iesākuma, ir palielinājies, kopš ir radusies tiešsaistes sporta derību nozare, un apdraud sporta integritāti; tādēļ uzskata, ka ir jāizstrādā vispārēja krāpšanas un maldināšanas sportā definīcija un ka visā Eiropā negodīgas derības būtu jāuzskata par kriminālpārkāpumu;

33.

aicina ieviest instrumentus policijas un tiesu iestāžu pārrobežu sadarbības palielināšanai, iesaistot visu dalībvalstu kompetentās iestādes spēļu rezultātu pasūtīšanas novēršanā, atklāšanā un izmeklēšanā saistībā ar sporta derībām; šajā sakarībā aicina dalībvalstis apsvērt īpašu prokuratūras dienestu izveidošanu, kuru galvenais uzdevums ir izmeklēt spēļu rezultātu pasūtīšanas gadījumus; aicina apsvērt sadarbību ar sporta sacensību organizētājiem, lai veicinātu informācijas apmaiņu starp sporta disciplinārstruktūrām un valstu aģentūrām, kas atbildīgas par izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības, izveidojot, piemēram, īpašus valstu tīklus un kontaktpunktus, lai novērstu spēļu rezultātu pasūtīšanas gadījumus; tam attiecīgā gadījumā būtu jānotiek sadarbībā ar azartspēļu organizatoriem;

34.

tādēļ uzskata, ka Eiropas līmenī ir jānosaka vienota sporta krāpniecības definīcija un tā jāiekļauj katras dalībvalsts krimināltiesībās;

35.

pauž bažas par saikni starp noziedzīgām organizācijām un spēļu rezultātu pasūtīšanas attīstīšanos saistībā ar tiešsaistes derībām, no kurām gūtais labums sekmē citas noziedzīgas darbības;

36.

uzsver, ka vairākas Eiropas valstis jau ir pieņēmušas stingrus tiesību aktus pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu ar sporta derību, krāpšanu sportā palīdzību (klasificējot to kā īpašu pārkāpumu un noziedzīgu nodarījumu) un pret interešu konfliktu starp derību organizatoriem un sporta klubiem, komandām vai iesaistītiem sportistiem;

37.

norāda, ka tiešsaistes operatoriem, kuri ES ir saņēmuši licenci, jau ir būtiska nozīme, nosakot iespējamos korupcijas gadījumus sportā;

38.

uzsver, cik svarīgi ir izglītot par sporta integritātes aizsardzību; tādēļ aicina dalībvalstis un sporta federācijas jau no agra vecuma un visos līmeņos (gan amatieru, gan profesionāļu) atbilstīgi informēt un izglītot sportistus un patērētājus;

39.

apzinās no azartspēlēm gūto ieņēmumu ieguldījumu īpašo nozīmi visu līmeņu profesionālā un iesācēju sporta finansēšanā dalībvalstīs, tostarp pasākumos, lai pasargātu sporta sacensību integritāti no derību ietekmes; pieprasa Komisijai izpētīt alternatīvus finansēšanas noteikumus, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu praksi, saskaņā ar kuriem sporta derību radītos ienākumus varētu regulāri izmantot, lai pasargātu sporta sacensību integritāti no derību manipulācijām, vienlaikus tomēr ņemot vērā, ka nevienam finansēšanas mehānismam nav jārada situācija, kurā ieguvēji būtu tikai nedaudzi profesionālā sporta veidi, kas tiek plaši atspoguļoti televīzijā, bet citu sporta veidu un īpaši tautas sporta finansējums no sporta derībām samazinātos;

40.

atkārtoti uzsver, ka sporta derības ir sporta sacensību komerciālas izmantošanas veids; iesaka aizsargāt sporta sacensības no jebkādas neatļautas komerciālas izmantošanas, jo īpaši, atzīstot sporta pasākumu organizētāju īpašuma tiesības uz sacensībām, ko tie rīko, ne tikai, lai nodrošinātu taisnīgu finansiālu atalgojumu par peļņu visu līmeņu profesionālā un amatieru sportā, bet arī kā līdzekli, lai pastiprinātu cīņu pret krāpniecību sportā, jo īpaši pret spēļu rezultātu pasūtīšanu;

41.

uzsver, ka juridiski saistošu nolīgumu noslēgšana starp sporta sacensību un tiešsaistes azartspēļu organizatoriem nodrošinātu līdzsvarotākas savstarpējās attiecības;

42.

norāda, ka ir svarīga tiešsaistes azartspēļu nozares pārredzamība; īpaši vērš uzmanību uz pienākumu iesniegt gada pārskatu, kas cita starpā ļautu noskaidrot, kuras sabiedrisko interešu jomas darbības un sporta pasākumi ir finansēti vai sponsorēti, izmantojot ieņēmumus no azartspēlēm; aicina Eiropas Komisiju apsvērt iespēju ieviest prasību attiecībā uz iesniegt gada pārskatu obligātu iesniegšanu;

43.

norāda uz nepieciešamību nodrošināt uzticamu alternatīvu nelikumīgiem azartspēļu pakalpojumiem; uzsver, ka ir nepieciešami pragmatiski risinājumi attiecībā uz tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu sniedzēju rīkotu sporta pasākumu reklamēšanu un sponsorēšanu; uzskata, ka būtu jāpieņem kopīgi reklāmas standarti, kas ne vien pietiekami aizsargā vismazāk aizsargātos patērētājus, bet arī vienlaicīgi ļauj sponsorēt starptautiskus pasākumus;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar visām sportā ieinteresētajām pusēm, lai noteiktu piemērotus mehānismus, kas nepieciešami sporta integritātes saglabāšanai un tautas sporta finansēšanai;

45.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.