31.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 153/15

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (1),

—

ņemot vērā tā 2009. gada 19. februāra rezolūciju par Eiropas profesionālo karti pakalpojumu sniedzējiem (2),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-330/03 Colegio de Ingenieros de Caminos, Canales y Puertos (2006. gada krājums),

—

ņemot vērā 2010. gada ziņojumu par ES pilsonību „Likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai” (COM(2010)0603),

—

ņemot vērā sabiedrisko apspriešanos, ko Komisija 2011. gada martā uzsāka par Direktīvu 2005/36/EK,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Mario Monti2010. gada 9. maija ziņojumu Komisijai „Jauna stratēģija vienotajam tirgum”,

—

ņemot vērā 2010. gada 26. oktobra uzklausīšanu ar dalībvalstu parlamentu piedalīšanos par Direktīvas 2005/36/EK transponēšanu un piemērošanu,

—

ņemot vērā Parlamenta pasūtīto pētījumu par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (PE 447.514),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu — par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku” (COM(2010)0608),

—

ņemot vērā SOLVIT 2010. gada ziņojumu „SOLVIT tīkla attīstība un darbības rezultāti 2010. gadā”,

—

ņemot vērā tā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par vienoto tirgu Eiropas iedzīvotājiem (3),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu „Akts par vienoto tirgu —divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos” (COM(2011)0206),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 22. jūnija Zaļo grāmatu „Profesionālo kvalifikāciju direktīvas modernizēšana” (COM(2011)0367),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 5. jūlija darba dokumentu par sabiedriskās apspriešanas atsauksmju kopsavilkumu attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju direktīvas modernizāciju (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 5. jūlija darba dokumentu par profesionālo kvalifikāciju direktīvas novērtējumu (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A7-0373/2011),

A.

tā kā demogrāfisko pārmaiņu rezultātā aizvien lielāka nozīme Eiropas Savienībā būs speciālistu mobilitātei;

B.

tā kā izmaiņas darba tirgos pieprasa profesionālo kvalifikāciju atzīšanas noteikumu lielāku pārredzamību, vienkāršošanu un elastīgumu;

C.

tā kā profesionālā mobilitāte ir ekonomikas attīstības un ilgtspējīgas atveseļošanās pamatnoteikums;

D.

tā kā saskaņā ar Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (Cedefop) pētījuma rezultātiem laikposmā no šā brīža līdz 2020. gadam Eiropas Savienībā pieprasījums pēc augsti kvalificētiem darbiniekiem pieaugs par vairāk nekā 16 miljoniem darba vietu;

E.

tā kā tiesības iegūt darbu vai sniegt pakalpojumus citā dalībvalstī ir pamattiesības, kuras ir noteiktas Līgumos, un ir konkrēts piemērs pilsoņu iespējām gūt labumu no vienotā tirgus;

F.

tā kā personu brīva pārvietošanās ES un tiesības uz nopelnu un profesionālo iemaņu atzīšanu varēs pastāvēt tikai tādā gadījumā, ja tiks samazināti līdz minimumam pašreizējie neredzamie šķēršļi un tiks atcelti atsevišķi valstu noteikumi, kas pārmērīgi ierobežo tiesības veikt kvalificētu darbu;

G.

tā kā pēc iespējas labāka profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēmas izveide ir priekšnoteikums, lai visi varētu pilnībā izmantot pārvietošanās brīvības priekšrocības;

H.

tā kā Vienotajā tirgus aktā tika uzsvērts, ka profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēmas modernizācija ir nozīmīgs faktors ekonomikas izaugsmes veicināšanā un profesiju pārstāvju un sabiedrības pārliecinātības stiprināšanā,

I.

tā kā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ir grūtības atzīt akadēmiskos nosaukumus vai profesionālās kvalifikācijas, ir uzticības trūkums akreditācijas un akadēmisko kvalifikāciju piešķiršanas kritērijiem izcelsmes valstī, tāpēc ir steidzami jānosaka pasākumi automātiskai atzīšanai, atmetot aizspriedumus un atceļot formālus valstu šķēršļus atzīšanai;

J.

tā kā kopš 2007. gada saskaņā ar direktīvu ir pieņemti apmēram 100 000 lēmumi, sniedzot mobilitātes iespēju 85 000 speciālistiem (6);

K.

tā kā veselības aprūpes nozares speciālisti ES reglamentēto profesiju vidū ir vismobilākie, jo laikposmā no 2007. līdz 2010. gadam tika atzīti aptuveni 57 200 ārsti, medmāsas, zobārsti, farmaceiti, vecmātes un veterinārie ķirurgi;

L.

tā kā joprojām pastāv atšķirības starp pilsoņu vēlmēm un realitāti, 16 % no 2010. gadā SOLVIT iesniegtajiem gadījumiem attiecoties uz profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (7);

M.

tā kā ir grūti noteikt iestādi, kas ir atbildīga par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, kuras piešķiršanas procedūras ir sarežģītas;

N.

tā kā direktīvā par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē ir noteikta prasība, lai aprūpi veicošās dalībvalstis nodrošina, ka informācija par valsts vai vietējos reģistros iekļauto veselības aprūpes speciālistu tiesībām praktizēt ir pieejama citu dalībvalstu iestādēm, ar informāciju apmainoties iekšējā tirgus informācijas (IMI) sistēmā;

O.

tā kā 2010. gadā SOLVIT tīklā tika iesniegtas 220 lietas saistībā ar profesionālām kvalifikācijām, no kurām vairāk nekā divas trešdaļas lietu attiecās tikai uz četrām dalībvalstīm;

P.

tā kā ar Direktīvu 2005/36/EK tika konsolidēti noteikumi, kas bija izklāstīti 15 iepriekšējās direktīvās, kuras tika pieņemtas no 1960. gadiem;

Q.

tā kā ne visas dalībvalstis transponēja Direktīvu 2005/36/EK laikā, pilnībā to īstenojot tikai trīs gadus pēc sākotnējā termiņa;

R.

uzskata, ka šīs direktīvas pienācīga piemērošana nostiprinātu iedzīvotāju stāvokli Vienotajā tirgū;

S.

tā kā Eiropas profesionālās kartes ieviešana varētu vienkāršot un paātrināt profesionālo kvalifikāciju atzīšanas procesu,

1.

uzskata, ka arvien lielāka skaita augsti kvalificētu personu un darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir viens no galvenajiem Eiropas sadarbības un konkurētspējīga iekšējā tirgus ieguvumiem un svarīgs aspekts, kas ietekmē ES dalībvalstu tautsaimniecības attīstību, turklāt tās ir tiesības, ko var izmantot ikviens ES pilsonis; stingri uzskata, ka ES pilsoņu vidū būtu jāveicina darba ņēmēju mobilitāte un vajadzētu novērst netiešus šķēršļus, ar noteikumu, ka tiek saglabāts līdzsvars starp pārvietošanos un profesionālo kvalifikāciju kvalitāti;

2.

atbalsta visas iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt pārrobežu mobilitāti kā efektīva darba tirgus funkcionēšanas līdzekli un kā veidu, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un konkurētspēju ES; atzīst nepieciešamību modernizēt Direktīvu 2005/36/EK, lai nodrošinātu skaidru un spēcīgu tiesisko regulējumu;

3.

aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veicināt profesionālo mobilitāti; apgalvo, ka relatīvi mazais mobilo speciālistu skaits ir iemesls bažām, un mudina izstrādāt stratēģijas šīs problēmas risināšanai; uzsver nesenās Eirobarometra aptaujas rezultātus, saskaņā ar ko vairāk nekā 50 % Eiropas jauniešu vēlas vai izrāda interesi strādāt ārzemēs (8);

4.

aicina dalībvalstis informēt savus pilsoņus un speciālistus par direktīvas radītajiem ieguvumiem;

5.

uzskata, ka dialogam starp ieinteresētajām pusēm, kura mērķis ir regulāra sākotnējās apmācības prasību atjaunināšana, pieredzes atzīšana un nepārtraukta profesionālā izaugsme, ir būtiska loma apmācības standartu saskaņošanā; turklāt uzskata, ka „28. režīma” obligāta izmantošana valstu sistēmās nav skaidrs un pienācīgs apmācību atšķirību problēmas risinājums;

6.

norāda ka vairums respondentu Komisijas sabiedriskās apspriešanas laikā daļējas pieejas principu uzskatīja par nevēlamu, praksē to ir grūti pārraudzīt un tas ir jāprecizē; tomēr uzskata, ka daļējas pieejas princips varētu sniegt labumu, taču tikai tām profesijām, kurās var skaidri nodalīt pienākumus; aicina rūpīgi izvērtēt šo principu un piemērot to, katru gadījumu izskatot atsevišķi, taču neiekļaut tā piemērošanā reglamentētās profesijas, kurām ir ietekme uz veselību un drošību;

7.

atzinīgi vērtē automātiskās atzīšanas procedūras vispārējos panākumus; tomēr uzsver, ka kvalifikācijas atzīšanas process saskaņā ar vispārējo sistēmu, kas balstās uz profesionālo pieredzi, ir pārlieku apgrūtinošs un laikietilpīgs gan kompetentajām iestādēm, gan personām, kas strādā konkrētās profesijās;

8.

piebilst, ka, pievēršot uzmanību iepriekšējas deklarācijas sistēmas nozīmīgumam, tomēr Komisijas 2011. gada sabiedriskās apspriešanās laikā tika ierosināti vairāki jautājumi, un, ka pasākumiem speciālistu pagaidu mobilitātes uzlabošanai jākļūst par galveno aspektu gaidāmajā Profesionālo kvalifikāciju direktīvas pārskatīšanā; aicina vairāk precizēt pagaidu un gadījuma pakalpojumu sniegšanas jēdzienu, ņemot vērā, ka nav iespējams izveidot definīciju, kas aptvertu visas profesijas, un ka šāda definīcija apdraudētu dalībvalstu subsidiaritāti;

9.

uzskata, ka kompetentajām iestādēm ir grūti piemērot iepriekšējo deklarācijas režīmu, ja nav konsekventas pieejas pakalpojuma pagaidu un gadījuma iezīmju novērtēšanai un ja ir ārkārtīgi grūti pārraudzīt pakalpojumu sniedzēju darbību uz vietas; aicina Komisiju izvērtēt spēkā esošos direktīvas 7. pantā iekļautos noteikumus un vairāk paskaidrot esošās tiesu prakses jautājumu, īpaši par profesijām, kas saistītas ar veselību un drošību, aicina Komisiju iesniegt secinājumus Parlamentam;

10.

uzstāj, ka lielākā daļa ieinteresēto personu par būtisku uzskata direktīvas 7. panta 4. punktu, saskaņā ar ko dalībvalstis var iepriekš pārbaudīt kvalifikāciju profesijās, kas saistītas ar veselību un drošību un vēl netiek atzīstas ar automātisko procedūru; tomēr apgalvo, ka pārredzamības uzlabošanai dalībvalstīm jāpaskaidro, kuras profesijas tiek uzskatītas par tādām, kas saistītas ar veselību un drošību;

11.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka jēdziena „reglamentēta izglītība un apmācība” definīcija ir pārāk ierobežojoša un var nepamatoti ietekmēt speciālistu pagaidu mobilitāti; uzskata, ka definīcijā jāietver jebkāda veida apmācība, kas ļauj strādāt profesijā attiecīgajā izcelsmes dalībvalstī;

12.

aicina Komisiju norādīt, ka pagaidu mobilitātes deklarācijai vajadzētu būt derīgai visā dalībvalsts teritorijā, un novērtēt, vai ir nepieciešama ikgadēja deklarācija;

13.

aicina pakalpojumu sniedzējus, kas nodrošina pakalpojumus, tikai un vienīgi pavadot patērētājus ceļā uz citām dalībvalstīm un kam tādēļ nav kontakta ar vietējiem patērētājiem uzņēmējā dalībvalstī (piem., tūrisma gidus, trenerus, medicīnisko personālu, kas pavada sportistus vai sportistes), atbrīvot no iepriekšējas deklarācijas prasības atbilstoši 7. pantam; uzskata, ka tas ir jāattiecina uz visiem pakalpojumiem, kas nav saistīti ar sabiedrības veselību un drošību;

14.

aicina Komisiju dažādos informācijas avotus, kas pašlaik ir pieejami par profesionālo kvalifikāciju atzīšanas jautājumiem — tostarp valstu kontaktpunktus (VKP) un profesionālās struktūras — saskaņot un konsolidēt ar portālu „Tava Eiropa”, kurā norādīti vienotie kontaktpunkti, kas pieejami atbilstoši Pakalpojumu direktīvai; uzskata, ka šādā veidā speciālistiem viņu valodā būs pieejama publiska saskarne, kurā viņi varētu augšupielādēt dokumentus, piekļūt savai profesionālajai kartei un izdrukāt to, iegūt jaunāko informāciju par atzīšanas procesu, kā arī par administratīvo informāciju attiecībā uz kompetentajām iestādēm, profesionālajām struktūrām un iesniedzamajiem dokumentiem;

15.

uzskata, ka ir jāpastiprina dialogs un informācijas apmaiņa starp katras konkrētas profesijas pārstāvjiem un jāuzlabo sadarbība starp kompetentajām iestādēm un VKP gan valstu iekšienē, gan starp dalībvalstīm; aicina Komisiju sekmēt kompetento iestāžu un profesionālo struktūru tīklu izveidi mobilāko profesiju pārstāvjiem, veikt vispārējas informācijas apmaiņu par valstu iekšējiem procesiem un izglītības prasībām, apmainīties ar paraugpraksi un izpētīt ciešākas sadarbības iespējas, piemēram, kopīgas platformas; uzskata, ka valsts iestādēm un sociālajiem partneriem ir jāiesaistās strukturētā dialogā par to, kā labāk nodrošināt jauniešu profesionālo integrāciju;

16.

aicina dalībvalstis papildus citiem mobilitātes veicināšanas pasākumiem uzlabot valsts iestāžu efektivitāti, sniedzot informāciju par darba ņēmēju tiesībām un par profesionālo kvalifikāciju atzīšanas kārtību, tādējādi mazinot kavējošo birokrātijas ietekmi;

17.

tādēļ aicina dalībvalstis izmantot modernās komunikācijas tehnoloģijas, tostarp datubāzes un tiešsaistes reģistrācijas procedūras, lai nodrošinātu kvalifikāciju atzīšanas vispārējā sistēmā noteikto termiņu ievērošanu un ievērojamu uzlabojumu veikšanu attiecībā uz piekļuvi informācijai, kā arī informētību par procedūrām;

18.

aicina uzlikt kompetentajām iestādēm obligātu pienākumu sniegt pareizu kontaktinformāciju visām pārējām attiecīgās profesijas kompetentajām iestādēm;

19.

aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes attiecībā uz laika posmu, kurā personai, kura iesniegusi visus nepieciešamos dokumentus, būtu jāsaņem lēmums no kompetentās iestādes; šī laika posma saīsināšana, plašāk izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI) un optimizējot procedūras, arī veicinātu mobilitāti; aicina dalībvalstis sniegt pietiekamus resursus, lai saprātīgā laika posmā nodrošinātu profesionālo kvalifikāciju atzīšanu;

20.

aicina dalībvalstis, kompetentās iestādes un Komisiju nodrošināt lielāku pārredzamību, lai pieteikumu iesniedzēji vai attiecīgās personas varētu saņemt pilnīgu paskaidrojumu par to, kādēļ viņu diploms vai profesionālā kvalifikācija netiek atzīti;

21.

uzskata, ka pašreizējā jauno diplomu pieteikšanas procedūra ir pārāk sarežģīta; aicina Komisiju sekmēt jauno diplomu pieteikšanu un laikus atjaunināt direktīvas V pielikumu;

22.

mudina dalībvalstis, kompetentās iestādes un Komisiju nodrošināt, ka diplomu un sertifikātu atzīšana ir vienāda ar profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, lai radītu īstu iekšējo tirgu Eiropas un starptautiskā līmenī un līdz ar to izvairītos regulēt to, kas jau tiek regulēts;

23.

uzsver, ka kompensējošie pasākumi, kas ļauj kompetentajām iestādēm pieprasīt zināšanu pārbaudi vai adaptācijas periodu līdz trim gadiem un kuriem ir nenovērtējama loma patērētāju un pacientu drošības nodrošināšanā, jāpārskata, lai varētu izvērtēt to piemērotību esošo problēmu risināšanai; aicina labāk izskaidrot un izvērtēt rīcības kodeksu, lai palīdzētu kompetentajām iestādēm;

24.

aicina, apspriežoties ar kompetentajām iestādēm, profesionālajām iestādēm, dalībvalstīm un Eiropas Parlamentu, izstrādāt nesaistošas ES vadlīnijas par kompensējošo pasākumu piemērošanu;

25.

uzsver, ka iestādēm ir ļoti grūti un dārgi izvērtēt kvalifikācijas līmeņus saskaņā ar 11. pantu un ka pilsoņiem ir ļoti grūti to izprast; norāda, ka 11. pantā paredzētie pieci kvalifikācijas līmeņi bieži vien tiek jaukti ar Eiropas kvalifikāciju sistēmas astoņiem līmeņiem; piekrīt Komisijas viedoklim, ka 11. panta un II. un III. pielikuma svītrošana nozīmētu, ka kompetentajām iestādēm vairs nebūtu jānosaka pieteikuma iesniedzēja atbilstība iepriekš noteiktiem kvalifikācijas līmeņiem un tās varētu pievērst uzmanību tam, lai noteiktu, vai pastāv kādas atšķirības apmācībā, lai izlemtu, vai ir vajadzīgi kompensācijas pasākumi; tādēļ atzīmē, ka kvalifikācijas līmeņu, kā arī II. un III. pielikuma svītrošana ievērojami vienkāršotu atzīšanas procesu;

26.

uzsver, ka joprojām pastāv nopietnas atšķirības starp dalībvalstu izglītības un apmācības sistēmām; tādēļ vērš uzmanību uz to, ka konkrētām profesijām nepieciešamajā obligātajā apmācību periodā ir jāieskaita laiks, kas, mācoties arodskolās, parasti pavadīts kā daļa no prakses izraudzītajā profesijā;

27.

aicina dalībvalstis un kompetentās iestādes ar Komisijas atbalstu veikt pētījumus, kuru mērķis ir izveidot Eiropas Kompetenču, kvalifikāciju un profesiju taksonomiju, lai noteiktu, vai oficiālas kvalifikācijas un profesijas atbilst tādām pašām prasmēm un kvalifikācijām dažādās dalībvalstīs un lai izstrādātu Eiropas analītisko instrumentu;

28.

uzskata, ka rīcības kodeksam jābūt plašāk pieejamam, lai nodrošinātu direktīvas efektīvāku īstenošanu, jo tas veicinās tās noteikumu vienotāku interpretāciju;

29.

aicina Komisiju atkārtoti ieviest mehānismus dialogam starp dalībvalstīm, kompetentajām iestādēm un profesionālajām struktūrām, lai pēc iespējas regulārāk un saskaņā ar zinātnes un tehnoloģijas sasniegumiem atjauninātu apmācību prasību obligāto minimumu nozares profesijām, lai atspoguļotu pašreizējo profesionālo praksi, atjaunināt pašreizējo saimniecisko darbību klasifikāciju, kuras pamatā ir profesionālā pieredze, kā arī izveidot vienkāršu mehānismu pastāvīgai apmācības prasību obligātā minimuma atjaunināšanai; pamatojoties uz Boloņas un Kopenhāgenas procesu nākotnes virzību, mudina Komisiju novērtēt tādas pieejas ieviešanu, kuras pamatā būtu kompetence, nosakot apmācības prasību obligāto minimumu ne tikai apmācību ilguma, bet arī mācību rezultātu ziņā;

30.

mudina Komisiju nesadrumstalot automātiskās atzīšanas modernizēšanas procesu, kā ir ierosināts Zaļajā grāmatā, un nodrošināt, ka Parlamentam ir pienācīgs pārskats par būtisku izmaiņu veikšanu direktīvā;

31.

atzinīgi vērtē Boloņas procesa ietvaros nesen veiktās reformas un ieguvumus, ko šis process Eiropas studentiem sniedz mobilitātes un nodarbinātības iespēju ziņā; mudina Eiropas Komisiju palīdzēt dalībvalstīm Eiropas kredītpunktu pārneses sistēmu (ECTS) padarīt pārredzamāku un salīdzināmāku, lai tā kļūtu par būtisku kvalifikāciju savstarpējās atzīšanas un galu galā arī mobilitātes veicināšanas instrumentu;

32.

aicina Komisiju, nosakot apmācības prasību obligāto minimumu, apsvērt standartizētu mācību rezultātu un klīnisko zināšanu nozīmi;

33.

aicina Komisiju apsvērt iespēju turpmāk paplašināt automātiskās atzīšanas darbības jomu;

34.

aicina papildus precizēt ierosinātās uzņemšanas prasību izmaiņas medmāsu un vecmāšu apmācībai, kas paredz ilgāku vispārējo izglītību;

35.

prasa papildus precizēt ierosinājumu svītrot Profesionālo kvalifikāciju direktīvas 21. panta 4. punktu;

36.

aicina dalībvalstis salīdzināt apmācības prasību obligāto minimumu un regulārāk organizēt apmaiņu savā starpā un arī ar kompetentajām iestādēm, lai ciešāk saskaņotu apmācības prasību obligāto minimumu;

37.

norāda, ka Direktīvas 2005/36/EK īstenošanas novērtēšanai nepieciešams izveidot sarakstu ar sertifikātiem vai citiem oficiālu kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem, kas ir atzīti vienā vai vairākās dalībvalstīs, bet vienlaikus nav atzīti citās dalībvalstīs; sarakstā būtu jāietver arī tie gadījumi, kad zinātniskais grāds, kuru kādas dalībvalsts pilsoņi ieguvuši, studējot tādas dalībvalsts augstskolā, kas nav viņu izcelsmes valsts, netiek atzīts, atgriežoties atpakaļ savā dalībvalstī;

38.

uzsver, ka Eiropas Savienībā pastāv daudz reglamentētu profesiju un aicina dalībvalstis pārskatīt konkrētu profesiju klasifikācijas pamatojumu, lai pārliecinātos, vai oficiālas kvalifikācijas un profesijas atbilst vienām un tām pašām prasmēm un kvalifikācijām visās dalībvalstīs; uzskata, ka reglamentēto profesiju kopējā skaita samazināšana palielinātu mobilitāti; tomēr norāda, ka klasifikācija var būt pamatota, balstoties uz patērētāju aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz medicīnas, tiesību un tehniskām profesijām;

39.

uzskata, ka efektīvākā iespēja kā nodrošināt speciālistu brīvu pārvietošanos, būtu samazināt reglamentēto profesiju skaitu ES; aicina Komisiju pārskatītajā direktīvā paredzēt mehānismu, ar kuru dalībvalstis var pārbaudīt to tiesību normas, izņemot tās, kas attiecas uz veselības aprūpes nozari, un atcelt šīs normas, ja tās nav samērīgas;

40.

uzskata, ka patērētāju un pacientu drošības aizsardzība ir būtisks mērķis, kas jāievēro direktīvas pārskatīšanā, un ka direktīvas veiksme lielā mērā ir atkarīga no mobilitātes, vienlaikus garantējot drošību; pievērš uzmanību veselības aprūpes speciālistu īpašajam stāvoklim;

41.

uzsver, ka ir bijušas nopietnas problēmas saistībā ar speciālistiem, kuri, neraugoties uz licences apturēšanu vai atņemšanu, ir turpinājuši strādāt savā profesijā ES;

42.

aicina saskaņā ar Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI) izveidot tādu aktīvas brīdināšanas mehānismu profesijām, uz kurām vēl neattiecas Pakalpojumu direktīva, ar kura palīdzību obligāti būtu jābrīdina visas dalībvalstis, ja attiecībā uz kāda speciālista reģistrāciju vai tā tiesībām sniegt pakalpojumus tiek veiktas reglamentējošas darbības, ar noteikumu, ka brīdināšanas sistēmā nav iekļauta nekāda cita informācija, tiek ievērota nevainīguma prezumpcija un ievēroti spēkā esošie datu aizsardzības noteikumi;

43.

norāda, ka sabiedrībai un pacientiem vajadzīgas labākas garantijas, ka veselības aprūpes speciālisti, kuru kvalifikācijas tiek atzītas, nepārtraukti ir papildinājuši savas prasmes un zināšanas;

44.

uzsver ieinteresēto personu aicinājumu pievērst lielāku uzmanību nepārtrauktai profesionālai izaugsmei (NPI), tostarp formālai, neformālai un informālai (mūž)izglītībai, kā arī nepieciešamībai to novērtēt; norāda, ka pasaules mēroga konkurence un virzība uz zināšanām balstītu ekonomiku rada jaunus izaicinājumus prasmju attīstībā un izglītībā; tādēļ aicina Komisiju izpētīt visu izglītības veidu dokumentēšanas metodes, iespējams, ar Eiropas prasmju pašu un Eiropas kvalifikāciju sistēmas, kā arī IMI palīdzību un izstrādāt dalībvalstīs pastāvošo dažādo NPI sistēmu salīdzinošu tabulu; turklāt attiecībā uz veselības aprūpes sektorā nodarbinātajiem aicina Komisiju izvērtēt, vai kompensēšanas pasākumi varētu būt piemērots risinājums atšķirīgajiem NPI līmeņiem; mudina kompetentās iestādes sniegt informāciju par NPI atzīšanas procesa laikā, apmainīties ar paraugpraksi šajā jomā un apmainīties ar informāciju par NPI, jo īpaši attiecībā uz tām nozarēm un dalībvalstīm, kurās tā ir obligāta;

45.

uzsver, ka ir svarīga nepārtraukta apmācība, kas ir īpaši pielāgota darba tirgus prasībām katrā dalībvalstī, lai nodrošinātu labāku mācību resursu izmantošanu nodarbinātajiem;

46.

uzsver, ka atzīšanas procedūras paplašināšana, lai iekļautu trešās valstīs iegūtu kvalifikāciju, var izraisīt ļaunprātīgu sistēmas izmantošanu, izvēloties izdevīgāko valsti, un būtu ārkārtīgi bīstama kompetentajām iestādēm uzņēmējā dalībvalstī;

47.

uzstāj, ka veselības aprūpes speciālistiem spēja sazināties ar kolēģiem un pacientiem ir būtiski svarīga, lai izvairītos no bīstamām vai, iespējams, pat dzīvību apdraudošām situācijām;

48.

uzskata, ka Direktīvas 2005/36/EK 53. pants par valodu zināšanu prasībām ir jāprecizē, jo pastāv pretrunas starp to, kā šo noteikumu interpretē Komisija, Eiropas Savienības Tiesa un dalībvalstis; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt valodu prasību režīmu veselības aprūpes profesijām, sniedzot kompetentajām iestādēm nepieciešamās iespējas atzīšanas procesa gaitā noskaidrot un tikai tādā gadījumā, ja tas ir vajadzīgs, pārbaudīt speciālistu tehniskās valodas un sarunvalodas prasmes; uzskata, ka nekādi neierobežojot darba devēju iespējas pašiem pārliecināties par darbā pieņemamo speciālistu valodu prasmēm, kas vajadzīgas kādam konkrētam amatam, šajā ziņā ir rūpīgi jāievēro proporcionalitātes princips, lai šādas pārbaudes nekļūtu par papildu šķērsli;

49.

uzsver, ka valodu zināšanām ir izšķiroša nozīme, lai veicinātu speciālista integrāciju citā valstī, nodrošinot pakalpojumu kvalitāti un aizsargājot patērētāju un pacientu drošību;

50.

uzsver, ka pacientu aizsardzībai, speciālistiem, kas sniedz e-veselības aprūpes pakalpojumus, ir jānodrošina tādas pašas kvalitātes un drošības standarti kā attiecībā uz neelektroniskajiem veselības aprūpes pakalpojumiem; tādēļ ir jāprecizē, ka šīs direktīvas prasības un, ja vajadzīgs, papildus prasības ir jāpiemēro e-veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem;

51.

norāda, ka e-veselības attīstība un neklātienes veselības aprūpes sistēmas veidošanās pieprasa, lai medmāsas un ārsti pēc apmācības spētu rūpēties par dažādu tautību pacientiem, tādēļ starp apmācību centriem, slimnīcām un universitātēm dažādās valstīs būtu nepieciešams veicināt to speciālistu un absolventu sadarbību, kam, izmantojot šos instrumentus, jāveic pacientu aprūpe;

52.

atzinīgi vērtē profesionālo karšu izmēģinājuma projektu rezultātus, par kuriem paziņoja vienotā tirgus forumā Krakovā; uzstāj, ka jebkurai profesionālajai kartei jābūt brīvprātīgai, tai būtu jāapstiprina iegūtā akadēmiskā un profesionālā pieredze un jābūt piesaistītai IMI sistēmai; uzskata, ka profesionālā karte varētu būt noderīgs līdzeklis dažu profesiju mobilitātes veicināšanā, administratīvo procedūru vienkāršošanā un drošības palielināšanā; aicina Komisiju pirms kartes ieviešanas sniegt pierādījumus par tās iespējamo pievienoto vērtību atzīšanas procesam; uzsver, ka jebkuras kartes ieviešanai ir jāatbilst konkrētiem drošības un datu aizsardzības nosacījumiem, un uzstāj, ka ir jāizstrādā vajadzīgie drošības pasākumi pret ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu;

53.

atkārtoti uzsver, lai ES samazinātu Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu īstenošanas un izpildes nevienmērīgumu ES 27 dalībvalstīs, visām dalībvalstīm vairāk savstarpēji jāuzticas citu dalībvalstu sistēmām;

54.

atbalsta IMI paplašināšanu, lai aptvertu profesijas, kuras vēl nav iekļautas šajā informācijas sistēmā, kā tas norādīts priekšlikumā Regulai par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (9) (IMI regulā), un profesijas, uz kurām neattiecas Direktīva 2005/36/EK;

55.

aicina obligāti ieviest IMI sistēmu kompetentajās iestādēs, lai veicinātu aktīvu administratīvo sadarbību un vienkāršotu atzīšanas procedūras; uzskata, ka IMI varētu vēl vairāk uzlabot, piemēram, paplašinot iespējas veicināt valstu iestāžu darbu; aicina Komisiju ieviest papildu apmācības un tehniskā atbalsta pasākumus, lai tādējādi nodrošinātu, ka sistēmas piedāvātais efektivitātes potenciāls tiek pilnībā izmantots;

56.

aicina palielināt augstskolu absolventu mobilitāti un ievērot spriedumu Morgenbesser lietā (10); uzsver, ka dalībvalstīm jāsekmē citu dalībvalstu augstskolu absolventu algota pārraudzīta prakse, ja tās šādu iespēju piedāvā arī saviem valstspiederīgajiem; turklāt uzsver, ka pārraudzītās prakses laikā gūtā profesionālā pieredze būtu jāatzīst izcelsmes dalībvalstī;

57.

uzsver, ka direktīvas 15. pantā izklāstītais kopīgu platformu jēdziens nav realizējies un pašlaik šādas platformas neeksistē; uzsver, ka šīs platformas varētu būt noderīgs instruments mobilitātes veicināšanā un ka tās jādefinē un jākontrolē pašiem speciālistiem; atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi precizēt šo jēdzienu pārskatītā pantā; aicina Komisiju atļaut dalībvalstīm rīkoties ar vajadzīgo elastīgumu, pieņemot lēmumu par to, vai piedalīties kādā kopīgā platformā, kā arī samazināt dalībvalsts dalības slieksni;

58.

uzskata, ka jebkuru kopīgu platformu drīkst ieviest tikai pēc tās pārbaudes iekšējā tirgū un tā ir jāpakļauj parlamenta pārraudzībai;

59.

uzsver, ka šajā direktīvā ir jāietver datu aizsardzība saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK un ka šīs direktīvas pārskatītajos noteikumos jāiever arī jaunākie datu aizsardzības nosacījumi; atzīmē, ka jābūt pieejamai par datu pārvaldību atbildīgās kompetentās iestādes atjauninātai kontaktinformācijai un jāizstrādā skaidra politika attiecībā uz profesionālo datu uzglabāšanu un izmantošanu, kā arī vadlīnijas par kļūdainas informācijas labošanu;

60.

atzīmē, ka sarunas starp ES un Šveici ir noslēgušās ar vienošanos par III. pielikuma grozīšanu Nolīgumā starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, lai iekļautu Direktīvu 2005/36/EK; atzīmē, ka nolīgums paredz direktīvas lielākās daļas noteikumu pagaidu piemērošanu, izņemot II. sadaļu, kurai nepieciešama pielāgošana Šveicē, un ka Padomes lēmuma par iepriekš minēto nolīgumu darbības termiņš beigsies, ja Šveice 24 mēnešu laikā pēc šī lēmuma pieņemšanas nebūs paziņojusi par lēmuma izpildei paredzēto iekšējo procedūru pabeigšanu; apņemas rūpīgi sekot šā jautājuma turpmākai risināšanai;

61.

aicina Komisiju nodrošināt, lai pārskatītā direktīva tiek pareizi transponēta noteiktajā termiņā; mudina dalībvalstis noteikt direktīvai pienācīgu prioritāti;

62.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.