31.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 153/1

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. maija Regulu (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (1) (Maksātnespējas regula),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 2. maija (2), 2009. gada 10. septembra (3) un 2010. gada 21. janvāra (4) spriedumus,

—

ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A7-0355/2011),

A.

tā kā atšķirības starp maksātnespējas tiesību aktiem valstīs rada konkurences ziņā izdevīgāku vai neizdevīgāku stāvokli un sarežģījumus uzņēmumiem, kuri veic pārrobežu darbības, un tas varētu kļūt par šķēršļi veiksmīgai maksātnespējīgo uzņēmumu pārstrukturēšanai; tā kā šīs atšķirības sekmē izdevīgākas jurisdikcijas izvēlēšanos; tā kā iekšējais tirgus būtu labāks, ja konkurences apstākļi būtu līdzvērtīgi;

B.

tā kā ir jāveic pasākumi, lai nepieļautu izdevīgākas jurisdikcijas izvēles fenomenu un novērstu tā izplatīšanos, un tā kā ir jāizvairās no konkurējošām pamattiesvedībām;

C.

tā kā, pat ja materiālo maksātnespējas tiesību kopuma izveide ES līmenī nav iespējama, ir dažas maksātnespējas tiesību jomas, kurās saskaņošana būtu noderīga un iespējama;

D.

tā kā dalībvalstu maksātnespējas tiesībās ir vērojama pakāpeniska konverģence;

E.

tā kā Maksātnespējas regula tika pieņemta 2000. gadā un nu jau ir spēkā vairāk nekā deviņus gadus; tā kā Komisijai līdz 2012. gada 1. jūnijam ir jāiesniedz ziņojums par tās piemērošanu;

F.

tā kā Maksātnespējas regula bija ļoti ilga sarunu procesa iznākums, kā rezultātā netika aptverti daudzi problemātiski jautājumi un pieeja daudziem jautājumiem bija novecojusi jau regulas pieņemšanas brīdī;

G.

tā kā kopš Maksātnespējas regulas stāšanās spēkā ir notikušas daudzas pārmaiņas — Savienībai ir pievienojušās 12 jaunas dalībvalstis, un ārkārtīgi lielā apmērā ir pieaudzis uzņēmumu grupu fenomens;

H.

tā kā maksātnespēja negatīvi ietekmē ne tikai attiecīgos uzņēmumus, bet arī dalībvalstu ekonomiku, un tā kā tādēļ jātiecas uz to, lai visas ekonomiski ieinteresētās puses, nodokļu maksātājus un darba devējus pasargātu no maksātnespējas sekām;

I.

tā kā pieeja maksātnespējas procedūrām tagad vairāk ir vērsta uz uzņēmumu glābšanu kā alternatīvu likvidācijai;

J.

tā kā maksātnespējas tiesībām ir jābūt uzņēmumu glābšanas instrumentam Savienības līmenī; tā kā šāda glābšana, kad vien tā iespējama, nāk par labu parādniekiem, kreditoriem un darbiniekiem;

K.

tā kā maksātnespējas procedūru kreditors nedrīkstētu ļaunprātīgi izmantot, lai vērstos pret vienotu rīcību parādu piedziņas nolūkā, un tā kā tāpēc ir nepieciešams ieviest pienācīgas procesuālās garantijas;

L.

tā kā ir jāizveido tiesiskais regulējums, kas būtu labāk pielāgots pārejošai uzņēmumu maksātnespējai;

M.

tā kā Komisija 2010. gada 3. marta paziņojumā „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020), norādot uz trūkstošajiem ķēdes posmiem un vājajām vietām, kas kavē vienotā tirgus sasniegšanu 21. gadsimtā, norādīja: „Jāuzlabo MVU piekļuve vienotajam tirgum. Uzņēmējdarbība jāattīsta, balstoties uz konkrētām politikas iniciatīvām, tostarp uz uzņēmējdarbības tiesību vienkāršošanu (bankrota procedūras, privātuzņēmumu statūti utt.), un iniciatīvām, kas ļauj uzņēmējiem atsākt darbību pēc neveiksmes”;

N.

tā kā maksātnespējas tiesībās būtu jāparedz arī noteikumi par uzņēmuma likvidēšanu tā, lai tas būtu visnekaitīgāk un visizdevīgāk visiem dalībniekiem, ja ir konstatēts, ka uzņēmuma glābšana varētu neizdoties vai nav izdevusies;

O.

tā kā katrā konkrētā gadījumā ir jāizpēta uzņēmuma maksātnespējas iemesls, proti, jākonstatē, vai uzņēmuma finanšu grūtības ir tikai pārejošas vai arī uzņēmums ir pilnībā maksātnespējīgs; tā kā būtībā galvenais ir noteikt visus parādnieka aktīvus un saistības, lai varētu novērtēt viņa maksātspēju vai maksātnespēju;

P.

tā kā uzņēmumu grupas ir izplatīts fenomens, bet to maksātnespēja Savienības līmenī vēl nav risināta; tā kā uzņēmumu grupas maksātnespējas rezultātā var sākties daudzas atsevišķas maksātnespējas procedūras dažādās jurisdikcijās attiecībā uz katru maksātnespējīgās grupas dalībnieku; tā kā, ja šīs procedūras nevar koordinēt, maz ticams, ka grupu varēs reorganizēt kā vienotu veselumu, un tādējādi tā varētu būt jāsadala atsevišķās daļās, kā rezultātā kreditoriem, akcionāriem un darbiniekiem rastos zaudējumi;

Q.

tā kā uzņēmumu grupu maksātnespējas gadījumā pašlaik Eiropas Savienībā dalībvalstu atšķirīgo tiesisko regulējumu dēļ ir grūti īstenot darbības atsākšanu un tādējādi ir apdraudētas tūkstošiem darba vietu;

R.

tā kā valstu maksātnespējas reģistru savienošana, kā rezultātā tiktu izveidota vispārpieejama un visaptveroša ES maksātnespējas procedūru datubāze, dotu iespēju kreditoriem, akcionāriem, darbiniekiem un tiesām uzzināt, vai maksātnespējas procedūras ir uzsāktas kādā citā dalībvalstī, un noskaidrot prasību iesniegšanas termiņus un sīkāku informāciju; tā kā tas veicinātu rentablāku administrēšanu un uzlabotu pārredzamību, vienlaikus ievērojot datu aizsardzību;

S.

tā kā pārrobežu „maksātnespējas risinājuma plāniem” vajadzētu būt juridiski īstenojamiem attiecībā uz finanšu iestādēm un to piemērošana būtu jāapsver arī attiecībā uz visiem sistēmiski svarīgiem uzņēmumiem, pat ja tie nav finanšu iestādes, jo tas ievērojami veicinātu attiecīgas pārrobežu maksātnespējas sistēmas nodrošināšanu;

T.

tā kā maksātnespējas procedūru noteikumos ir jāparedz īpaša kārtība, lai nodalītu dzīvotspējīgas vienības, kuras sniedz pamatpakalpojumus, piemēram, nodrošina maksājumu sistēmas un citus mehānismus, kas noteikti „maksātnespējas risinājuma plānos”, un tā kā šajā sakarā dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka tajās spēkā esošajā maksātnespējas regulējumā tiek paredzēti atbilstoši noteikumi, kuri ļauj ES līmenī noteikt īpašu kārtību maksātnespējīgu pārrobežu konglomerātu sadalīšanai dzīvotspējīgās vienībās;

U.

tā kā maksātnespējas procedūrās būtu jāņem vērā darījumi vienas grupas ietvaros nolūkā vajadzības gadījumā nodrošināt aktīvu pārrobežu atgūstamību, lai panāktu taisnīgu rezultātu;

V.

tā kā dažas ieguldījumu sabiedrības, jo īpaši apdrošināšanas sabiedrības, nevar likvidēt īsā laikposmā, un tām nepieciešams risinājums, ar kuru laika gaitā panāk taisnīgu aktīvu sadalījumu; tā kā uzņēmuma pārņemšanu, pakāpenisku darbības izbeigšanu vai darbības turpināšanos nedrīkstētu aizkavēt un ir iespējams, ka šādi risinājumi jānosaka par prioritāti;

W.

tā kā lēmumam maksātnespējas procedūrā ietvert visu grupu, nevis tikai atsevišķas juridiskās vienības, ir jābūt vērstam uz rezultātu un tajā jāņem vērā iespējamā turpmākā ietekme, piemēram, citu noregulējuma mehānismu iedarbināšana vai ietekme uz garantiju shēmām, kuras attiecas uz daudziem zīmoliem grupas ietvaros;

X.

tā kā būtu lietderīgi izpētīt saskaņotu atbildības uzņemšanās (bail-in) procedūru un standartu noteikšanu pārrobežu konglomerātiem, tostarp jo īpaši attiecībā uz parādu apmaiņu pret akcijām;

Y.

tā kā, lai gan darba tiesības ir dalībvalstu kompetencē, maksātnespēju reglamentējošie tiesību akti var ietekmēt darba tiesības un tā kā saistībā ar pieaugošu globalizāciju un ekonomisko krīzi maksātnespējas procedūru saskaņošana jāapsver darba tiesību kontekstā, jo „nodarbinātības” un „darbinieka” definīciju atšķirības dalībvalstīs nedrīkst ierobežot darbinieku tiesības maksātnespējas gadījumā; tā kā tomēr jebkādas debates par specifisko maksātnespējas jautājumu nevar automātiski uzskatīt par ieganstu darba tiesību reglamentēšanai ES līmenī;

Z.

tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīva 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (5) mērķis ir nodrošināt darba ņēmēju minimālās aizsardzības līmeni darba devēja maksātnespējas gadījumā, vienlaikus saglabājot atbilstīgu elastīgumu dalībvalstu līmenī; tā kā starp dalībvalstīm patiešām pastāv atšķirības īstenošanas jomā un šīs atšķirības būtu jāņem vērā;

AA.

tā kā Direktīvas 2008/94/EK darbības joma skaidri ietver darbiniekus ar nepilnu darba laiku, ar līgumu uz noteiktu laiku un tos, kuriem ir pagaidu darba attiecības; tā kā lielāka aizsardzība maksātnespējas gadījumā jāpiešķir darbiniekiem, ar kuriem noslēgti netipiski līgumi;

AB.

tā kā pašlaik nav saskaņoti noteikumi par kreditoru prasījumu apmierināšanas secību un tas mazina tiesas procesu rezultātu paredzamību; tā kā darbinieku prasījumiem ir nepieciešams piešķirt lielāku prioritāti nekā pārējo kreditoru prasījumiem;

AC.

tā kā Direktīvas 2008/94/EK darbības joma un it īpaši „neapmierinātu prasījumu” jēdziens ir pārāk plašs, jo vairākās dalībvalstīs atalgojuma definīcija ir ļoti šaura (piemēram, neiekļaujot tajā atlaišanas pabalstus, prēmijas, atmaksājumus utt.), kas var izraisīt situāciju, ka ievērojami prasījumi netiek apmierināti;

AD.

tā kā jēdzienu „atalgojums” un „darba samaksa” definēšana ir dalībvalstu kompetencē ar nosacījumu, ka tās ievēro darbinieku līdztiesības un nediskriminēšanas pamatprincipus tā, ka ikviens maksātnespējas gadījums, kas var negatīvi ietekmēt darbiniekus, tiek ņemts vērā attiecībā uz tiem paredzēto kompensāciju izmaksāšanu atbilstoši Direktīvas 2008/94/EK sociālajam mērķim un nosakāmo robežvērtību līmeņiem;

AE.

tā kā, ņemot vērā visā ES izplatītos darba līgumus un šādu līgumu atšķirības dalībvalstīs, pašlaik nav iespējams Eiropas līmenī definēt jēdzienu „darbinieks”;

AF.

tā kā pēc iespējas būtu jāizvairās noteikt Direktīvas 2008/94/EK darbības jomai izņēmumus;

AG.

tā kā šajā rezolūcijā prasītā likumdošanas pasākuma pamatā jābūt sīki izstrādātiem ietekmes novērtējumiem, kā to pieprasījis Parlaments,

1.

prasa Komisijai, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 50. pantu, 81. panta 2. punktu vai 114. pantu, iesniegt vienu vai vairākus priekšlikumus saistībā ar ES uzņēmumu maksātnespējas sistēmu saskaņā ar pielikumā sīki izklāstītajiem ieteikumiem, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus, balstoties uz visu iespējamo alternatīvu padziļinātu analīzi;

2.

apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērotas pilsoņu pamattiesības un subsidiaritātes princips;

3.

uzskata, ka prasītā priekšlikuma finansiālā ietekme jāsedz ar atbilstošiem budžeta piešķīrumiem;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pievienotos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.