52011DC0900

1. Ievads

Pašreizējā ekonomiskā un finansiālā situācija vairāk nekā jebkad iepriekš uzsver vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (VTNP) svarīgo lomu Eiropas Savienībā (ES). Šie pakalpojumi pilsoņiem[1] nodrošina būtisku drošības tīklu un veicina sociālo kohēziju tādās jomās kā veselības aprūpe, bērnu aprūpe un veco ļaužu aprūpe, kā arī palīdzība invalīdiem un sociālie mājokļi. Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi izglītības, apmācības un nodarbinātības jomā ir ļoti svarīgs elements izaugsmes un nodarbinātības programmā. Uz zināšanām balstītā ekonomikā jānodrošina skolu, apmācības centru un universitāšu visaugstākā kvalitāte, lai jaunieši varētu apgūt jaunas prasmes, kas nepieciešamas jaunajās darbavietās. Tajā pašā laikā, ņemot vērā budžeta ierobežojumus, ar ko pašlaik saskaras valstu pārvaldes iestādes, un nepieciešamo fiskālo konsolidāciju, ir jānodrošina, ka augstas kvalitātes pakalpojumi tiek sniegti pēc iespējas efektīvāk un ar zemākām izmaksām.

Komisijas priekšsēdētāja prezentētajās 2009. gada Politikas pamatnostādnēs[2] jau ir minēta pakalpojumu nozares uzlabošana, lai veicinātu jaunus izaugsmes un sociālās kohēzijas avotus, nosakot, ka mums "jāveicina sociālo un veselības pakalpojumu nozares vispārējā attīstība, piemēram, izveidojot kvalitātes sistēmu sabiedrisko un sociālo pakalpojumu jomā, tādējādi atzīstot to nozīmi Eiropas sabiedrības modelī"[3]. Stratēģijā "Eiropa 2020"[4] ir atkārtoti apstiprināta nepieciešamība izveidot jaunus pakalpojumus, ko sniedz gan fiziski, gan tiešsaistē un kas rada izaugsmi un darbavietas. Tie var ietvert inovatīvus vispārējas nozīmes pakalpojumus.

Lai gan Līgumā vienmēr ir bijis noteikts, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība sniegt šāda veida kvalitatīvus pakalpojumus, ar Lisabonas līgumu ir ieviesti jauni noteikumi, proti, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 14. pants un Protokols Nr. 26 par vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Turklāt Pamattiesību hartas 36. pantam tagad ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem. Šajā jaunajā kontekstā Komisija ir nolēmusi vienotā kvalitātes sistēmā apvienot vispusīgus pasākumus, ko tā īsteno attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Tas nodrošinās, ka turpmākajos gados ES līmeņa normatīvā vide arvien vairāk pastiprinās vienotā tirgus sociālo dimensiju, lai labāk ņemtu vērā šo pakalpojumu konkrēto raksturu un īstenotu mērķi sniegt šos pakalpojumus, ievērojot tādas vērtības kā kvalitāte, drošība un pieejamība, vienlīdzīga attieksme, vispārēja piekļuve un lietotāju tiesības, kas ir atzītas Protokolā.

Mērķis šim paziņojumam, kas ir arī Akta par vienoto tirgu[5] turpinājums, ir prezentēt kvalitātes sistēmu, kas sastāv no trim savstarpēji papildinošiem darbības virzieniem:

– palielināt skaidrību un tiesisko noteiktību ES noteikumu piemērošanā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (VTNP) un vajadzības gadījumā pārskatīt noteikumus, lai nodrošinātu īpašu vajadzību apmierināšanu. Šāda regulāra pārskatīšana ir ļoti svarīga, ņemot vērā šo pakalpojumu straujo attīstību. Papildus šim paziņojumam Komisija ierosina reformas divos galvenajos noteikumu kopumos — par valsts atbalstu vispārējas nozīmes pakalpojumiem un par publisko iepirkumu. Abu veidu reformas palielinās dalībvalstu rīcības brīvību un vienkāršos šo pakalpojumu sniegšanu. Minēto reformu mērķis ir arī palielināt saskaņotību starp abām politikas jomām un nodrošināt lielāku pārliecību ieinteresētajām personām, kuras pilnībā atbilst publiskā iepirkuma standarta noteikumiem, ka saskaņā ar atsevišķiem nosacījumiem tās atbilst arī attiecīgajām valsts atbalsta prasībām, kas noteiktas ar Altmark spriedumu. Tas palielinātu tiesisko noteiktību un procedūru vienkāršību gan valsts iestādēm, gan uzņēmumiem;

– nodrošināt pieeju svarīgiem pakalpojumiem: Komisija turpinās īstenot savu apņemšanos visiem pilsoņiem nodrošināt piekļuvi svarīgiem pakalpojumiem konkrētās nozarēs, pamatojoties uz nesen veiktajiem pasākumiem banku pamatpakalpojumu, pasta pakalpojumu un telekomunikāciju jomā;

– veicināt kvalitāti: Komisija pastiprinās savu apņemšanos veicināt kvalitāti sociālo pakalpojumu jomā, un rezultātus šajā jomā izmantos par piemēru citiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem.

Pamatjēdzieni

Debatēs par vispārējas nozīmes pakalpojumiem trūkst skaidrības par terminoloģiju. Dažādi jēdzieni tiek savstarpēji aizstāti un lietoti neprecīzi. Ieinteresētās personas ir lūgušas Komisijai ieviest skaidrību. Tomēr Komisijai šajā saistībā ir jāievēro ES primārie tiesību akti un Tiesas prakse. Turklāt šie jēdzieni ir dinamiski un mainās.

Vispārējas nozīmes pakalpojumi (VNP): VNP ir pakalpojumi, ko valsts iestādes klasificē kā vispārējas nozīmes pakalpojumus un uz kuriem tādējādi attiecas konkrētas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības (SPSS). Šis jēdziens attiecas gan uz saimnieciskām darbībām (skatīt zemāk VTNP definīciju), gan uz pakalpojumiem, kas nav saimnieciskas darbības. Pakalpojumiem, kas nav saimnieciskas darbības, nepiemēro īpašus ES tiesību aktus un uz tiem neattiecas Līguma noteikumi par iekšējo tirgu un konkurenci. Dažus šo pakalpojumu organizācijas aspektus var reglamentēt ar citiem vispārējiem Līguma noteikumiem, piemēram, nediskriminācijas principu.

Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi (VTNP): VTNP ir saimnieciskas darbības, kas sniedz rezultātus sabiedrības vispārējās interesēs un kas bez valsts intervences tirgū netiktu veiktas (vai arī tiktu sniegtas ar citiem nosacījumiem attiecībā uz kvalitāti, drošību, pieejamību, vienlīdzīgu attieksmi un vispārēju piekļuvi). SPSS tiek piemērotas pakalpojumu sniedzējam, izmantojot pilnvarojumu un pamatojoties uz vispārējas intereses kritērijiem, kas nodrošina, ka pakalpojumi tiek sniegti ar nosacījumiem, kas ļauj sasniegt noteikto mērķi.

Vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi (VNSP): tie ietver sociālā nodrošinājuma sistēmas, kas aptver galvenos riskus dzīvē un virkni citu svarīgu pakalpojumu, ko sniedz tieši personai un kam ir preventīva un sociāli saliedējoša/iekļaujoša loma[6]. Lai gan dažus sociālos pakalpojumus (piemēram, ar likumu noteiktās sociālā nodrošinājuma sistēmas) Eiropas Savienības Tiesa neuzskata par saimnieciskām darbībām, Tiesas prakse skaidri nosaka, ka vienīgi pakalpojuma sociālais raksturs nav pietiekams, lai to klasificētu kā pakalpojumu, kas nav saimnieciska darbība[7]. Tādējādi termins "vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi" attiecas gan uz saimnieciskām darbībām, gan uz darbībām, kas nav saimnieciskas darbības.

Universālā pakalpojuma saistības (UPS): UPS ir SPSS veids, kas paredz prasību nodrošināt, ka visiem patērētājiem un lietotājiem kādā dalībvalstī neatkarīgi no viņu ģeogrāfiskās atrašanās vietas ir pieejami atsevišķi pakalpojumi noteiktā kvalitātē un, ņemot vērā konkrētos valsts apstākļus, par pieejamu cenu. Eiropas līmenī konkrētu UPS definīcija ir noteikta kā svarīgs elements pakalpojumu tirgus (piemēram, elektronisko sakaru, pasta pakalpojumu un transporta nozares) liberalizācijā.

Sabiedriskie pakalpojumi: Sabiedrisko pakalpojumu jēdziens ir izmantots LESD 93. pantā attiecībā uz transporta jomu. Tomēr ārpus šīs jomas minētais termins dažreiz tiek izmantots neskaidri. Tas var nozīmēt gan pakalpojumus, kas tiek piedāvāti plašai sabiedrībai un/vai sabiedrības interesēs, gan valsts struktūru darbības. Lai izvairītos no neskaidrībām, šajā paziņojumā netiek izmantots minētais termins, bet gan termini "vispārējas nozīmes pakalpojumi" un "vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi".

2. Institucionālā vide: ar Lisabonas līgumu ieviestās izmaiņas

Lisabonas līgumā, Protokolā Nr. 26 par vispārējas nozīmes pakalpojumiem un Pamattiesību hartas 36. pantā ir skaidri uzsvērta vispārējas nozīmes pakalpojumu nozīme ES, ka arī noteikti principi, kas reglamentē ES pieeju attiecībā uz šiem pakalpojumiem. Šie principi nodrošina stabilu pamatu, lai īstenotu elastīgu un pragmatisku pieeju, kas ir būtiska šajā jomā, ņemot vērā dažādās vajadzības un vēlmes, ko rada atšķirīgs ģeogrāfiskais stāvoklis un sociālie un kultūras apstākļi.

Pirmo reizi primāro tiesību aktu līmenī Protokolā ir noteikti pamatprincipi, kas attiecas uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Tajā ir skaidri noteikts, ka šie principi ir jāpielāgo ļoti atšķirīgiem pakalpojumiem un ka tādējādi nav iespējams piemērot "universālu pieeju". Tajā ir arī apstiprināts, ka Līgumu noteikumi neskar dalībvalstu kompetenci nodrošināt, pasūtīt un organizēt vispārējas nozīmes pakalpojumus, kas nav saimnieciskas darbības. Tomēr joprojām ir nepieciešams nošķirt saimnieciskas darbības un darbības, kas nav saimnieciskas darbības, turklāt joprojām ir nepieciešams veikt katra individuāla gadījuma analīzi, jo šīs darbības nepārtraukti mainās. Tāpēc Komisija seko līdzi situācijai, kā tas izskaidrots III iedaļā.

Saskaņā ar LESD 14. pantu "Savienība un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras un Līgumu piemērošanas jomu, rūpējas, lai šādi pakalpojumi pamatotos uz tādiem – jo īpaši ekonomikas un finanšu – principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumus". Šajā pantā ir noteikta Savienības iespēja pieņemt tiesību aktus vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jomā, nosakot principus un nosacījumus, jo īpaši ekonomikas un finanšu nosacījumus, kas ļauj īstenot to uzdevumus, pieņemot regulas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Tajā skaidri noteikts, ka ikviena šāda regula jāpieņem, "neskarot dalībvalstu kompetenci atbilstīgi Līgumiem sniegt un finansēt šos pakalpojumus, kā arī panākt šo pakalpojumu izpildi". Tiek ņemts vērā fakts, ka šādu pakalpojumu organizēšana, sniegšana un finansēšana galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē valsts, reģionāla vai vietējā līmenī. Veicot dažādas sabiedriskās apspriešanas un turpinot dialogu ar ieinteresētajām personām, arī turpmāk tiks pētīta vajadzība ieviest tiesību aktus, kas pamatojas uz LESD 14. pantu. Šķiet, šobrīd valda vienprātība par to, ka šī nav neatliekama prioritāte[8]. Komisija uzskata, ka šobrīd daudz piemērotāka ir nozaru pieeja, kas ļauj rast individuālus risinājumus konkrētām problēmām dažādās nozarēs[9].

Komisija izskatīs nepieciešamību pārskatīt esošos nozaru tiesību aktus, kas ietver universālā pakalpojuma saistības, un iespējamo nepieciešamību ieviest jaunas universālā pakalpojuma saistības citās nozarēs. Turklāt, pamatojoties uz LESD 14. pantu, Komisija analizēs, cik piemēroti ir ieviest principus un nosacījumus, kas ļauj īstenot to uzdevumus. Komisijas veiktajā novērtēšanā galvenais princips būs ES pakalpojumu un situāciju dažādības ievērošana.

3. Vispārējas nozīmes pakalpojumu kvalitātes sistēma Eiropā

Pēdējo gadu laikā ir būtiski mainījies pieprasījums pēc vispārējas nozīmes pakalpojumiem un veids, kādā tie tiek sniegti. Pakalpojumus, ko tradicionāli tieši sniedza valsts, arvien vairāk kā ārpakalpojumus piedāvā valstu, reģionālās un vietējās iestādes, un bieži vien tos nodrošina privātais sektors (gan peļņas gūšanas, gan ar to nesaistītos nolūkos). Šīs pārmaiņas pieejā izriet no regulējuma atcelšanas, valdību politikas izmaiņām, kā arī lietotāju vajadzību un vēlmju izmaiņām. Tā kā daudziem šiem pakalpojumiem ir tautsaimnieciska nozīme, uz tiem attiecas iekšējā tirgus un konkurences noteikumi, ja vien šie noteikumi juridiski vai faktiski netraucē veikt šo pakalpojumu īpašos uzdevumus. Piekļuve dažādiem pakalpojumu cenu un kvalitātes piedāvājumiem var ievērojami palielināt valsts iestāžu izvēles iespējas un ieguvumus. Lai gan dažas ieinteresētās personas pauž bažas par šo noteikumu ietekmi uz pakalpojumiem, jo īpaši uz sociālajiem pakalpojumiem, Komisija ir pārliecināta, ka tos var piemērot tādā veidā, kas ļauj ņemt vērā konkrētas vajadzības un veicina pakalpojumu sniegšanu. Protams, ka šie noteikumi regulāri jāpārskata, lai valsts iestādēm nodrošinātu nepieciešamo rīcības brīvību, kas nepieciešama, lai reaģētu uz arvien pieaugošajām sabiedrības vajadzībām un lai tās varētu sekot līdzi tehnoloģiskajām izmaiņām.

Komisijas pieeja kvalitātes sistēmas izveidē pamatojas uz trim darbības virzieniem: pirmkārt, šiem pakalpojumiem piemērojamo ES noteikumu skaidrības un tiesiskās noteiktības palielināšana; otrkārt, tādu instrumentu ieviešana, kas dalībvalstīm ļauj nodrošināt, ka pilsoņiem ir pieeja svarīgiem pakalpojumiem un ka situācija tiek regulāri pārskatīta; un treškārt, tādu kvalitātes iniciatīvu, jo īpaši sociālo pakalpojumu jomā, veicināšana, ar ko risina īpaši svarīgas vajadzības.

1. 1. darbības virziens: skaidrības un tiesiskās noteiktības palielināšana

Komisijas mērķis ir nodrošināt, ka ES reglamentējošie noteikumi, kas ietekmē veidu, kā tiek organizēti, finansēti un sniegti vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi, ļauj tiem īstenot sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus. Šim nolūkam Komisija turpina dialogu ar ieinteresētajām personām no visām nozarēm, lai noteiktu jomas, kurās vajadzētu precizēt vai grozīt tiesisko regulējumu. Divi šīs apņemšanās piemēri ir noteikumu par valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un publiskā iepirkuma noteikumu, kas papildina šo paziņojumu, pārskatīšana.

Veicot šīs reformas, Komisija cenšas palielināt saskaņotību starp valsts atbalsta un publiskā iepirkuma politiku, nodrošinot labumu ieinteresētajām personām. Komisija ir izveidojusi cik vien iespējams saskaņotāku sistēmu. Komisija uzskata, ka pilnīga atbilstība atklātām vai ierobežotām publiskā iepirkuma procedūrām, kas pamatojas uz zemāko cenu vai atsevišķos gadījumos ekonomiski izdevīgāko piedāvājumu, nozīmē, ka līgums ir piešķirts, ņemot vērā "zemākās izmaksas sabiedrībai", kas ir viens no Tiesas noteiktajiem nosacījumiem, lai izslēgtu valsts atbalsta esamību.

1.1. Noteikumu par valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem pārskatīšana

ES noteikumi, ko piemēro attiecībā uz valsts finansējumu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un ko Komisija pieņēma 2005. gadā, ir izrādījušies efektīvi. Tomēr Komisija un ieinteresētās personas piekrīt, ka tos var padarīt skaidrākus, vienkāršākus un samērīgākus, lai nodrošinātu vienkāršāku piemērošanu un tādējādi veicinātu augstas kvalitātes pakalpojumu sniegšanu pilsoņu labā. Šīm reformām ir trīs mērķi: precizēt pamatjēdzienus saistībā ar VTNP, vienkāršot valsts atbalsta noteikumus attiecībā uz maza apjoma pakalpojumiem, kas tiek organizēti vietējā līmenī un kuriem ir ierobežota ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, kā arī mērķtiecīgāk izskatīt citus pakalpojumus, lai labāk nošķirtu vidēja apjoma pakalpojumus un sociālos pakalpojumus, no vienas puses, un liela apjoma darbības, kurām ir skaidra ES dimensija un par kurām tiks veikta efektīvāka konkurences pārbaude.

Pamatojoties uz šiem mērķiem, Komisija ir pieņēmusi vai ierosinājusi vairākus svarīgus grozījumus:

· pirmkārt, jauns paziņojums, kurā izskatīti vairāki jautājumi par interpretāciju valstu, reģionālā un vietējā līmenī;

· otrkārt, lielāks skaits sociālo pakalpojumu (neatkarīgi no kompensācijas lieluma) būs atbrīvots no iepriekšējas paziņošanas pienākuma un Komisijas veiktas novērtēšanas, ja tie atbildīs konkrētiem pamatnosacījumiem par pārredzamību, pareizu definīciju un pārmērīgu kompensāciju novēršanu. Papildus slimnīcām un sociālajiem mājokļiem šis jaunais saraksts ietver vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, kas apmierina sociālās vajadzības saistībā ar veselības un ilgtermiņa aprūpi, bērnu aprūpi, piekļuvi darba tirgum un atkārtotu integrēšanu tajā, kā arī neaizsargāto grupu aprūpi un sociālo integrāciju;

· treškārt, padziļinātāk un koncentrētāk tiks pārbaudīti plaši atbalsta pasākumi, piemēram, tīklu nozarēs, kas var ievērojami ietekmēt iekšējā tirgus darbību. Šajos gadījumos dalībvalstīm tiks lūgts kompensācijas mehānismā iekļaut konkrētu nozaru vajadzībām pielāgotas iniciatīvas, lai nodrošinātu efektivitātes ieguvumus visā līguma darbības laikā;

· visbeidzot, Komisija ierosina jaunu de minimis noteikumu tieši par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, kas izslēgs atbalsta esamības iespēju un tādējādi Komisijas veiktas pārbaudes nepieciešamību attiecībā uz summām, kas trīs gadu laikposmā nepārsniedz EUR 500 000. Attiecībā uz konkrētam nozarēm, jo īpaši transporta un valsts apraides nozari, joprojām attiecas īpaši nozaru noteikumi.

1.2. Publiskā iepirkuma un koncesiju noteikumu reformas

Komisija ierosina arī ievērojamas publiskā iepirkuma un koncesiju noteikumu reformas, kas veicinās labāku kvalitāti vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanā.

Pirmkārt, reformas paredz īpašu pieeju sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem. Uz tiem attieksies atvieglināts režīms, kurā tiks ņemta vērā šo pakalpojumu īpašā loma un veids. Uz šiem pakalpojumiem attieksies augstākas robežvērtības, un tiem būs jāatbilst tikai pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes pienākumiem. Turklāt, lai veicinātu kvalitātes pieeju, ar reformām tiks sekmēta kritērija par ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu izmantošana, kas nozīmē, ka dalībvalstīm šādu pakalpojumu līgumi nav jāpiešķir, pamatojoties tikai uz zemāko cenu.

Otrkārt, pašreiz valda lielāka tiesiskā noteiktība par to, kā ES publiskā iepirkuma noteikumi piemērojami attiecībām starp valsts iestādēm. "Valsts iestāžu sadarbība" attiecas uz situācijām, kad valstu struktūras, piemēram, vietējās iestādes, sadarbojas, lai īstenotu publiskos uzdevumus. Lai gan publiskā līguma pušu publiskais statuss/tiesiskā daba pati par sevi nav pietiekama, lai šādus līgumus izslēgtu no ES publiskā iepirkuma direktīvu darbības jomas, ar šīm reformām tiek saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas praksi precizēti gadījumi, kad ES publiskā iepirkuma noteikumi uz šiem līgumiem neattiecas. Jaunie noteikumi nodrošinās, ka publiskā iepirkuma noteikumu piemērošana nav pretrunā valsts iestāžu brīvībai izlemt, kā organizēt un īstenot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas uzdevumus. Turklāt pastāv arī noteikumi, lai nodrošinātu, ka valstu iestāžu sadarbība nerada konkurences kropļojumus attiecībā uz individuālajiem ekonomikas operatoriem.

Treškārt, ar šīm reformām tiek atzīts, cik svarīga noteiktos apstākļos, kad tiek piešķirti līgumi par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu, ir sarunu un iepriekšējas publicēšanas procedūra, turklāt tās nodrošina, ka šī procedūra ir daļa no instrumentu kopuma, kas pieejams līgumslēdzējām iestādēm. Līdzīgi arī Eiropas Komisija ir ierosinājusi mudināt valsts iestādes kā līgumu piešķiršanas kritēriju ņemt vērā pieprasīto produktu, pakalpojumu vai darbu dzīves ciklu. Šīs reformas palīdzēs arī nodrošināt, ka līgumus piešķir, nevis pamatojoties tikai uz zemāko cenu, bet gan pienācīgi ņemot vērā arvien svarīgākus sociālos un vides apsvērumus.

Visbeidzot, ar šīm reformām tiks ieviests jauns neatkarīgs režīms attiecībā uz koncesijām. Tas ir jo īpaši svarīgi attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, jo koncesiju līgumus parasti izmanto, lai sniegtu sabiedriskos pakalpojumus vai īstenotu pienākumus sabiedrības interesēs. Publiskā iepirkuma reformu galvenie elementi attieksies arī uz koncesijām, un iepirkuma līgumu gadījumā tiks ieviesti jauni noteikumi par esošo līgumu grozījumiem. Dažās nozarēs koncesijas var piešķirt uz laikposmu no 20 līdz 100 gadiem, tāpēc pastāv lielāka iespējamība, ka koncesiju darbības laikā tās vajadzēs pārskatīt. Pamatojoties uz Tiesas praksi, Komisija ierosina ieviest jaunus noteikumus, kuri precizē, kādos gadījumos ir atļauts veikt izmaiņas koncesiju līgumu noteikumos, nerīkojot jaunu konkursu, kā arī noteikumus, lai nodrošinātu atbilstību vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminēšanas principiem.

Publiskā iepirkuma noteikumu reforma ir viena no Akta par vienoto tirgu divpadsmit prioritārajām darbībām, un 2012. gada izaugsmes pētījumā Komisija apstiprināja, ka tā jāīsteno nevilcinoties. Tāpēc Komisija aicina Parlamentu un dalībvalstis vienoties par šiem priekšlikumiem līdz 2012. gada beigām.

1.3. Komunikācijas un informācijas pasākumi, lai informētu par to, kā piemērojami ES noteikumi

Atbildot uz ieinteresēto personu jautājumiem un lūgumiem sniegt paskaidrojumus, Komisija ir apņēmusies palīdzēt valstu iestādēm, pakalpojumu sniedzējiem, izmantotājiem un citām ieinteresētajām personām labāk izprast un piemērot ES noteikumus par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Valstu iestādēm tas palīdzēs organizēt augstas kvalitātes pakalpojumus pārredzamā un izmaksu ziņā efektīvā veidā. Komisija ir veikusi vairākus pasākumus šajā jomā.

Komisija 2010. gada beigās publicēja jaunu rokasgrāmatu[10], kurā izskatīti šādi trīs galvenie jautājumi:

– kā dalībvalstis var finansēt šos pakalpojumus saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem;

– kā valstu iestādes var izmantot publiskā iepirkuma noteikumus un tajā pašā laikā nodrošināt sociālo pakalpojumu kvalitāti, inovativitāti, nepārtrauktību un vispusību;

– kā iekšējā tirgus noteikumi un jo īpaši pakalpojumu direktīva attiecas uz sociālajiem pakalpojumiem, neliedzot dalībvalstīm regulēt šos pakalpojumus, lai nodrošinātu kvalitāti un pieejamību.

Šī rokasgrāmata aizvieto bieži uzdoto jautājumu dokumentu, un tajā ņemta vērā jaunākā tiesu prakse, Komisijas lēmumi, grozījumi tiesiskajā regulējumā, apspriedes Sociālās aizsardzības komitejā (SAK)[11] un jautājumi, ko iesniegušas ieinteresētās personas, izmantojot Interaktīvo informācijas dienestu (IID)[12]. IID ir tiešsaistes dienests, kas sniedz informāciju pilsoņiem, pakalpojumu nodrošinātājiem, valstu iestādēm un citām ieinteresētajām personām, kā arī ļauj viņiem iesniegt jautājumus par ES tiesību aktiem un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Kopš tā darbības sākuma 2008. gada janvārī Komisijas dienesti ir atbildējuši gandrīz uz 200 jautājumiem, izmantojot IID.

Turklāt Komisija ir sagatavojusi rokasgrāmatu par „sociāli atbildīgu iepirkumu”[13], kas ir instruments, lai valstu iestādēm palīdzētu iepirkt preces un pakalpojumus sociāli atbildīgā veidā un atbilstoši ES noteikumiem. Tajā uzsvērts ieguldījums, ko sociālajai politikai var sniegt publiskais iepirkums. Šajā dokumentā ir iekļauti praktiski piemēri par dažādiem sociālajiem jautājumiem, piemēram, vienlīdzīgu iespēju un nodarbinātības iespēju veicināšana, darba apstākļu uzlabošana, neaizsargāto personu, piemēram, invalīdu, sociālā iekļaušana un atbilstība SDO pamatkonvencijām. 2011. gada oktobrī tika publicēts jauns izdevums „Videi draudzīgs iepirkums! Rokasgrāmata par videi labvēlīgu publisko iepirkumu” (Buying Green! A handbook on green public procurement)[14]. Rokasgrāmatā ir sniegtas norādes par to, kā samazināt publiskā sektora patēriņa ietekmi uz vidi un kā izmantot videi labvēlīgu publisko iepirkumu, lai stimulētu inovācijas vides tehnoloģiju, produktu un pakalpojumu jomā.

Komisijas dienestu darba dokumentā par valstu iestāžu sadarbību[15] ir apkopota un izskaidrota Eiropas Savienības Tiesas prakse saistībā ar publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanu situācijās, kad valstu struktūras, piemēram, pašvaldības, sadarbojas, lai izpildītu tām uzticētos publiskos uzdevumus (skatīt iepriekš 1.2. iedaļā). Tam būtu jāveicina labāka izpratne par tiesību normām, lai mazinātu juridiskos riskus, kas saistīti ar šāda veida sadarbību starp valstu iestādēm.

Komisija īpašu uzmanību pievērš sociālo pakalpojumu nozarei. Divgadu ziņojumos par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem[16], kas publicēti 2008. un 2010. gadā, tiek uzraudzītas izmaiņas šajā nozarē un veicināts Eiropas līmeņa dialogs. Turklāt Komisija ir palīdzējusi Padomes prezidentvalstīm organizēt forumus par VNSP, kas ir bijuši ļoti svarīgi, lai apmainītos ar informāciju, kā arī lai veicinātu dialogu un ieinteresēto personu labāku izpratni par noteikumiem. Komisija ir apņēmusies palīdzēt turpmākajām Padomes prezidentvalstīm organizēt ceturto Eiropas forumu par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem, kas notiks apmēram pēc divpadsmit mēnešiem.

Komisija turpinās darboties Sociālās aizsardzības komitejā, kura sadarbībā ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām no iestādēm un pilsoniskās sabiedrības līdz 2013. gada beigām sagatavos ziņojumu par ES noteikumu piemērošanu VNSP.

2. 2. darbības virziens: nodrošināt piekļuvi būtiski svarīgiem pakalpojumiem

ES līmenī pieņemtie nozaru tiesību akti vienmēr ir nodrošinājuši līdzsvaru starp vajadzību palielināt konkurenci un izmantot tirgus mehānismus un nepieciešamību nodrošināt, ka visi pilsoņi arī turpmāk var piekļūt augstas kvalitātes svarīgiem pakalpojumiem par cenām, ko tie var atļauties. Tas attiecas, piemēram, uz tīklu nozarēm, sākot no telekomunikācijām un pasta pakalpojumiem un beidzot ar transporta un enerģētikas nozari. Turklāt ikgadējā Patērētāju tirgu progresa ziņojumā[17] Komisija uzrauga apmēram 30 pakalpojumu tirgu darbību, pamatojoties uz tādiem kritērijiem kā salīdzināmība, uzticamība, problēmas un sūdzības, vispārējā apmierinātība, piegādātāju maiņa un izvēle.

Ņemot vērā to, ka lietotāju vajadzības un tehnoloģijas nepārtraukti mainās, regulāri jāpārskata gan esošās universālā pakalpojuma saistības, gan nepieciešamība ieviest jaunas saistības. Turpmākie piemēri atspoguļo proaktīvo pieeju, ko šajā jomā piemēro Komisija. Dalībvalstīm ir rīcības brīvība paplašināt esošās universālā pakalpojuma saistības vai ieviest jaunas saistības, ja šie pasākumi atbilst ES tiesību aktiem.

2.1. Pasta pakalpojumi

Trešā pasta pakalpojumu direktīva[18] ir pagrieziena punkts Eiropas pasta pakalpojumu tirgus reformā, kas tika uzsākta 1992. gadā. Tā ir nodrošinājusi daudzus labumus pilsoņiem, tostarp pakalpojumu kvalitātes uzlabojumus un jaunus, inovatīvus pasta piegādes pakalpojumus. Šajā direktīvā ir noteikts prasību minimums attiecībā uz universālā pakalpojuma saistību darbības jomu, proti, augstas kvalitātes pasta pakalpojumi jāsniedz (vismaz) piecas darbadienas nedēļā visā teritorijā par pieņemamām cenām visiem lietotājiem attiecībā uz noteikta svara vēstulēm un pasta pakām, kā arī ierakstītiem un apdrošinātiem sūtījumiem. Tā ietver arī noteikumus, lai nodrošinātu augstas kvalitātes vispārējos pasta pakalpojumus, un Komisija uzrauga šo noteikumu īstenošanu. Nesen Komisija izveidoja pasta pakalpojumu Eiropas regulatoru grupu (ERGP)[19], kas strādā pie tādiem jautājumiem kā universālā pakalpojuma saistību finansēšana un tirgus rezultātu uzraudzība[20]. Lai izskatītu arvien pieaugošās patērētāju vajadzības mainīgajā komunikāciju vidē un lai nodrošinātu šīs nozares ilgtspējīgu attīstību, Komisija ir izveidojusi pasta pakalpojumu lietotāju forumu, kura pirmā sanāksme notika 2011. gada decembrī un kurā piedalās gala lietotāji (gan atsevišķi patērētāji, gan uzņēmumi) un citas ieinteresētās puses, tostarp operatori un arodbiedrības.

E-komercijas projekta izstrādes kontekstā Komisija 2012. gadā iesniegs zaļo grāmatu par pārrobežu pasta sūtījumu piegādi. Tajā galvenā uzmanība būs pievērsta tādiem jautājumiem kā pārrobežu pasta sūtījumu piegādes kvalitāte un cenu noteikšana, lai rastu risinājumus problēmām, ar ko saskaras patērētāji un uzņēmumi. Turklāt Komisija plāno publicēt rezultātus saistībā ar diviem pētījumiem par pasta operatoru veikto cenu noteikšanu un tās ietekmi uz tirgiem, kā arī par universālā pasta pakalpojuma saistību tīro izmaksu aprēķināšanas principiem. Līdz 2013. gada beigām Komisija iesniegs ceturto ziņojumu par pasta pakalpojumu direktīvas piemērošanu.

2.2. Banku pamatpakalpojumi

Lai nodrošinātu finansiālo un sociālo iekļaušanai un patērētājiem ļautu pilnībā uzmantot vienotā tirgus sniegtās priekšrocības, svarīga ir piekļuve pamatmaksājumu pakalpojumiem ar godīgiem nosacījumiem. Komisija 2011. gada sākumā veica ietekmes novērtējumu, lai izvērtētu, vai šajā jomā ir nepieciešami ES tiesību akti. Izskatot visas iespējas, Eiropas Komisija nolēma šajā posmā ierosināt ieteikumu[21]. Tā mērķis ir nodrošināt, ka pamatmaksājumu pakalpojumi un maksājumu karte tiek piedāvāti katram ES pilsonim un rezidentam, kuram vēl nav maksājumu konta dalībvalstī, kurā viņš vēlas to atvērt. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem šāds pamatmaksājumu konts būtu jānodrošina vai nu bez maksas vai arī par samērīgu maksu. Šajā ieteikumā dalībvalstīm un pakalpojumu sniedzējiem ir sniegts skaidrs vēstījums par sagaidāmajiem rezultātiem, vienlaikus dodot rīcības brīvību valstu līmenī izlemt, kā tos sasniegt.

Šajā ieteikumā ir sniegti arī kritēriji, lai novērtētu, kā dalībvalstis ir veikušas īstenošanu, un lai noteiktu, vai ir nepieciešama turpmāka rīcība. Pamatojoties uz pārskatīšanas rezultātiem un 2012. gadā veikto ietekmes novērtējumu, Komisija izlems, vai šajā jomā ir nepieciešami turpmāki pasākumi.

2.3. Transports

Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības transporta nozarē ir noteiktas konkrētos tiesību aktos par gaisa pārvadājumiem, iekšzemes transportu un jūras transportu[22]. Šie konkrētu nozaru tiesību akti paredz principus, kas dalībvalstīm būtu jāievēro, definējot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības katram transporta veidam.

2011. gada baltajā grāmatā[23] par transportu ir noteikts, ka lielāks to cilvēku īpatsvars, kuri pārvietojas ar sabiedrisko transportu, apvienojumā ar minimālām pakalpojumu prasībām ļaus palielināt pakalpojumu blīvumu un biežumu, tādējādi radot efektīvu sabiedriskā transporta sistēmu.

Piešķirot sabiedrisko pakalpojumu līgumus, kuros noteiktas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības attiecībā uz dažādiem transporta veidiem, jāievēro tādi principi kā pārredzamība, nediskriminēšana un līgumu piešķiršana, pamatojoties uz piedāvājumu konkursu. Šo mērķi vislabāk var sasniegt, izmantojot atklāta konkursa procedūras. Nākamajos gados arvien svarīgāka būs pasažieru transporta pakalpojumu kvalitāte, ņemto vērā sabiedrības novecošanu un nepieciešamību nodrošināt, ka sabiedriskais transports ir pievilcīga alternatīva individuālajam transportam, tādējādi palīdzot panākt resursu izmantošanas efektivitāti un garantēt nodrošinātību ar degvielu. Radot dinamisku un atvērtu dzelzceļa tirgu, pasažieriem tiktu sniegti ievērojami ieguvumi kvalitātes, efektivitātes un piedāvāto pakalpojumu apjoma ziņā, savukārt valsts iestādes un nodokļu maksātāji iegūtu, jo tiktu samazināts valsts finansējums sabiedrisko pakalpojumu līgumiem.

Komisija plāno 2012. gadā iesniegt priekšlikumu par iekšzemes pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu 2012. gadā. Pēc tam tiks atvērts kravu pārvadājumu un starptautisko pasažieru pārvadājumu tirgus. Komisija apsvērs arī iespēju 2012. gadā pārskatīt sabiedrisko pakalpojumu regulu attiecībā uz iekšzemes transportu, lai vispārinātu konkursu procedūras sabiedrisko pakalpojumu līgumu piešķiršanai dzelzceļa nozarē. Lai gan dalībvalstīm ir liela rīcības brīvība noteikt jomas, kurās ir nepieciešams ieviest sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības attiecībā uz pasažieru transporta pakalpojumiem, ilgtspējas nodrošināšanas nolūkos šiem pakalpojumiem ir jābūt efektīviem, ļoti kvalitatīviem un sniegtiem stabilu finanšu kontekstā. To palīdzētu nodrošināt pienākums obligāti izmantot piedāvājumu konkursus.

2.4. Enerģētika

Trešā enerģētikas pakete stājās spēkā 2011. gada 3. martā. Tajā ir noteiktas universālā pakalpojuma saistības, skaidri definēti noteikumi par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām un patērētāju aizsardzību elektrības un dabasgāzes piegādes jomā, kā arī noteikumi neaizsargāto patērētāju aizsardzībai pret enerģētisko nabadzību[24]. Pasākumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz šīm direktīvām, jābūt sabiedrības interesēs, skaidri definētiem, pārredzamiem, nediskriminējošiem un pārbaudāmiem, turklāt tiem jānodrošina, ka ES elektroenerģijas un gāzes uzņēmumiem ir vienlīdzīga piekļuve ES valstu patērētājiem un otrādi.

Lai veicinātu konkurētspējīgu, enerģijas ziņā efektīvu un godīgu mazumtirdzniecības tirgu īstenošanu, Komisija 2008. gadā izveidoja Iedzīvotāju enerģētikas forumu[25], kas ir regulatīva platforma, kuras pamatā ir iepriekšējos forumos gūtā pieredze. Komisijas dienestu darba dokumentā "Enerģētikas politika patērētājiem"[26] tika apzināti ieguvumi, ko patērētājiem nodrošina esošie enerģētikas jomas politikas pasākumi. Tajā tika noteiktas vairākas ES likumdošanas un politikas iniciatīvas, kas tieši vai netieši uzlabo patērētāju labklājību enerģētikas nozarē.

Saskaņā ar Eiropadomes 2011. gada decembra secinājumiem dalībvalstīm būtu pilnībā un pēc iespējas ātrāk jāīsteno Trešā enerģētikas pakete. Komisija uzsver, cik svarīgi šajā sakarā dalībvalstīm ir skaidri definēt jēdzienu "neaizsargātie patērētāji". Komisija plāno 2012. gada novembrī rīkot Iedzīvotāju enerģētikas foruma piekto sanāksmi, lai arī turpmāk veicinātu ieinteresēto personu dialogu par tādiem svarīgiem jautājumiem kā neaizsargāto patērētāju aizsardzība, optimāls mazumtirdzniecības tirgus modelis, cenu pārredzamība un "viedo” mēraparātu iespējamie ieguvumi enerģijas pieprasījuma pārvaldībā.

2.5. Elektroniskie sakari

Universālā pakalpojuma direktīva elektronisko sakaru jomā[27] paredz sociālās drošības sistēmu, ja ar tirgus spēkiem vien patērētājiem — jo īpaši tiem, kas dzīvo attālos apgabalos, un tiem, kam ir zems ienākumu līmenis vai invaliditāte — nav nodrošināta pamatpakalpojumu pieejamība par pieņemamu cenu. Sociālās drošības sistēmas jēdziens ietver trīs konkrētus mērķus: pieejamību, pieejamas cenas un piekļuvi. Komisija nesen pieņēma paziņojumu par universālo pakalpojumu elektronisko sakaru nozarē[28], kurā ziņots par 2010. gada sabiedriskās apspriešanas rezultātiem un par universālā pakalpojuma saistību darbības jomas trešo pārskatīšanu elektronisko sakaru jomā. Viens no galvenajiem risināmajiem jautājumiem ir par to, kādai vajadzētu būt universālā pakalpojuma saistību lomai, lai īstenotu mērķi "platjosla visiem". Analīzes rezultātā Komisija secina, ka pašlaik nav nepieciešams grozīt universālā pakalpojuma saistību darbības jomu ES līmenī. Turklāt analīze liecina, ka ir nepieciešamas turpmākas norādes par to, kā īstenot universālā pakalpojuma noteikumus, ņemot vērā risku, ko rada dažādas valstu pieejas un iespējamās finansiālās sekas šajā nozarē. Komisija šīs norādes iesniegs 2012. gadā, un tās palīdzēs risināt sociālās atstumtības risku, vienlaikus saskaņā ar subsidiaritātes principu ņemot vērā dažādus valstu apstākļus, nepieciešamību samazināt tirgus traucējumus un novērst nesamērīgu slogu nozarei[29].

3. 3. darbības virziens: kvalitātes veicināšana – piemērs par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem

Vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem ir svarīga loma Eiropas sabiedrībā, jo tie veicina sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu. Tajā pašā laikā palielinās pieprasījums pēc šiem pakalpojumiem, savukārt spējas tos finansēt kļūst arvien ierobežotākas, ko pašlaik ietekmē ekonomikas krīze, bet ilgtermiņā – sabiedrības novecošana. Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas, kuras pārstāv šo pakalpojumu lietotājus un sniedzējus, nesen ir sākušas īstenot vairākas jaunas iniciatīvas sociālo pakalpojumu kvalitātes uzlabošanas jomā.

Komisija 2007. gadā[30] paziņoja par stratēģiju, lai veicinātu augstas kvalitātes sociālos pakalpojumus visā ES. Komisija, izmantojot programmu " PROGRESS"[31], ir atbalstījusi Eiropas iniciatīvas, lai izveidotu instrumentus kvalitātes definēšanai un noteikšanai, kā arī Sociālās aizsardzības komitejas ietvaros sekmējusi brīvprātīgas Eiropas kvalitātes sistēmas izveidi sociālo pakalpojumu jomā.

3.1. Ar programmu "PROGRESS" atbalstīties projekti

Laikposmā no 2008. līdz 2010. gadam ar programmu "PROGRESS" ir finansēti astoņi projekti, kas paredzēti, lai izveidotu instrumentus sociālo pakalpojumu kvalitātes definēšanai, noteikšanai, novērtēšanai un uzlabošanai, īpašu uzmanību veltot ilglaicīgai aprūpei. Visi projekti ietvēra starpvalstu partnerības, kuru ietvaros valstu iestādes, pakalpojumu sniedzēji un citi dalībnieki ar atšķirīgām kultūras tradīcijām, kuri darbojas atšķirīgā tiesiskā un administratīvā kontekstā un sociālekonomiskos apstākļos, apmainījās ar sekmīgu pieredzi. Praktiski visos projektos ir uzsvērts, cik svarīgi ir sociālo pakalpojumu kvalitātes definēšanā un novērtēšanā iesaistīt lietotājus[32].

Komisija, izmantojot programmu "PROGRESS", 2012. gadā atbalstīs vairākus jaunus starpvalstu projektus, kas paredzēti, lai dažādās dalībvalstīs un nozarēs īstenotu brīvprātīgu Eiropas kvalitātes sistēmu.

3.2. Sociālās aizsardzības komiteja: brīvprātīga Eiropas kvalitātes sistēma sociālo pakalpojumu jomā

Sociālās aizsardzības komiteja 2010. gada oktobrī pieņēma brīvprātīgu Eiropas kvalitātes sistēmu sociālo pakalpojumu jomā. Tās mērķis ir veicināt vienotu izpratni par šo pakalpojumu kvalitāti ES. Šī sistēma ir veidota, lai to pietiekami elastīgi varētu piemērot dažādiem sociālajiem pakalpojumiem valstu, reģionālajā un vietējā līmenī visās dalībvalstīs un lai tā atbilstu esošajām valstu pieejām kvalitātes jomā. Tā nosaka principus un kritērijus, kādiem jāatbilst sociālajiem pakalpojumiem, lai apmierinātu pakalpojumu lietotāju vajadzības un cerības. Šī sistēma ietver arī metodoloģijas elementus, kam būtu jāpalīdz valstu iestādēm izveidot atbilstošas kvalitātes instrumentus (standartus vai rādītājus), lai definētu, mērītu un novērtētu sociālo pakalpojumu kvalitāti. Šī sistēma ietver uz tiesībām balstītu pieeju un var palīdzēt, piemēram, uzlabot bērnu tiesību aizsardzību, kad notiek pāreja no iestāžu nodrošinātas bērnu aprūpes uz alternatīvām aprūpes sistēmām.

3.3. Eiropas fonda statūti

Fondiem, kuru mērķis ir nodrošināt sabiedrisko labumu, ir arvien lielāka loma vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu sniegšanā un finansēšanā ES. Tomēr joprojām pastāv grūtības šādu fondu izveidē citās dalībvalstīs vai līdzekļu apkopošanā pāri robežām. Ir nepieciešams veicināt vispārējas nozīmes fondu izveidi, darbību un pašfinansēšanu pārrobežu kontekstā, nodrošinot piemērotu uzraudzību. Tādējādi tiktu samazināts šo fondu administratīvais slogs, ko rada darbību īstenošanas sarežģītība dažādās dalībvalstīs. Tas ļautu vairāk līdzekļu novirzīt ES pilsoņu labklājības veicināšanai.

Lai nodrošinātu šos ieguvumus, Komisija 2012. gadā iesniegs priekšlikumu, lai izveidotu statūtus Eiropas fondam, dalība kurā būs brīvprātīga un kurš darbosies paralēli valstu fondiem.

4. Secinājumi

Pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze atgādina, ka vispārējas nozīmes pakalpojumiem ir svarīga loma sociālās un teritoriālās kohēzijas nodrošināšanā. Tajā pašā laikā krīze nopietni ietekmē publisko sektoru, jo finanses ir ļoti ierobežotas, turklāt svarīgi ir veikt visus iespējamos pasākumus, lai šos pakalpojumus varētu sniegt arī turpmāk un lai uzlabotu to kvalitāti. Šajā paziņojumā ir apliecināts, ka Līgumi Eiropas iestādēm un dalībvalstīm nodrošina nepieciešamos juridiskos instrumentus, lai to paveiktu. Eiropas Komisija ir cieši apņēmusies pildīt savu uzdevumu, izveidojot šiem pakalpojumiem paredzētu kvalitātes sistēmu, kā to apliecina divi priekšlikumi par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem piemērojamo valsts atbalsta noteikumu pārskatīšanu un par publisko iepirkumu un koncesijām, kurus Komisija iesniedza vienlaicīgi ar šo paziņojumu. Turpmākajos mēnešos tā veiks arī vairākus citus pasākumus, kas turpmākajos gados ES nodrošinās stabilu kvalitātes sistēmu attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Komisija turpinās šo darbu saskaņā ar tās paplašināto apņemšanos stratēģijas "Eiropa 2020" ietvaros sociālo ekonomiku un sociālo inovāciju padarīt par tās darba centrālo aspektu, kā tas nesen tika apliecināts ar Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu[33], kas atbalsta jaunu un sociāli inovatīvu metožu izstrādi uzņēmējdarbības veikšanai un pakalpojumu sniegšanai.

[1]               ES tiesību akti, jo īpaši migrācijas jomā, nodrošina, ka atkarībā no konkrētiem nosacījumiem atsevišķas likumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo kategorijas bauda ar valsts pilsoņiem vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz piekļuvi sabiedrībai pieejamām precēm un pakalpojumiem un šādu preču un pakalpojumu piegādi.

[2]               "Politikas pamatnostādnes nākamajai Komisijai", Briselē, 2009. gada 3. septembris.

[3]               "Politiskās pamatnostādnes..", 24. lpp.

[4]               “Eiropa 2020”: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”, COM(2010) 2020.

[5]               "Akts par vienoto tirgu: divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos", COM(2011) 206.

[6]               "Kopienas Lisabonas programmas ieviešana: vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi Eiropas Savienībā”, COM(2006) 177 galīgā redakcija, 2006. gada 26. aprīlis.

[7]               Spriedums apvienotajās lietās no C-180/98 līdz C-184/98 Pavlov un citi, 2000., ECR I-6451, 118. punkts. lieta C-218/00, Cisal un INAIL, 2002., ECR I-691, 37. punkts un lieta C-355/00 Freskot, 2003., I-5263.

[8]               Aktuāls piemērs ir Eiropas Parlamenta 2011. gada 5. jūlija rezolūcija par vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu nākotni (2009/2222(INI)), 48. punkts: "…uzskata, ka ES pamatregula par VNSP, kas ir atļauti saskaņā ar LESD 14. pantu, patlaban nav svarīgākais jautājums".

[9]               Jānorāda, ka LESD 14. pants skaidri paredz, ka šāda piemērošana neskar LESD 93., 106. un 107. pantu, kuros noteikta Eiropas Komisijas loma valsts atbalsta kontrolē un nosacījumi, ar kādiem VTNP var piešķirt atbrīvojumu no šādas kontroles piemērošanas. Tas ir sīkāk izskaidrots Paziņojumā par Eiropas valsts atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu (C(2011) 9404), kas pieņemts līdz ar šo paziņojumu.

[10]             Rokasgrāmata par to, kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un jo īpaši vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem piemērojami Eiropas Savienības noteikumi valsts atbalsta, publisko iepirkumu un iekšējā tirgus jomā, SEC(2010) 1545.

[11]             Sociālās aizsardzības komitejas 2008. gada novembra ziņojums par Kopienas tiesību aktu piemērošanu VNSP.

[12]             Skatīt: http://ec.europa.eu/services_general_interest/index_en.htm

[13]             http://ec.europa.eu/social/BlobServlet?docId=6457&langId=en

[14]             Pieejams šādā tīmekļa vietnē: http://ec.europa.eu/environment/gpp/buying_handbook_en.htm

[15]             Komisijas dienestu darba dokuments par ES publiskā iepirkuma tiesību piemērošanu attiecībām starp līgumslēdzējām iestādēm (publisko iestāžu savstarpējai sadarbībai), SEC(2011) 1169 galīgā redakcija, 2011. gada 4. oktobris.

[16]             Komisijas dienestu darba dokumenti – pirmais un otrais divgadu ziņojums par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem, SEC(2008) 2179 un SEC(2010) 1284.

[17]             http://ec.europa.eu/consumers/consumer_research/editions/docs/6th_edition_scoreboard_en.pdf. Attiecībā uz dažiem no šiem pakalpojumiem, piemēram, elektrības piegādi un banku kontiem, Komisija ir veikusi padziļinātus tirgus pētījumus (pieejami šajā pašā tīmekļa vietnē).

[18]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 20. februāra Direktīva 2008/6/EK, ar ko Direktīvu 97/67/EK groza attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus pilnīgu izveidi.

[19]             Komisijas 2010. gada 10. augusta lēmums, ar ko izveido pasta pakalpojumu Eiropas regulatoru grupu, OV C 217.

[20]             Dokumenti pieejami ERGP tīmekļa vietnē: http://ec.europa.eu/internal_market/ergp/index_en.htm

[21]             Komisijas ieteikums par piekļuvi pamatmaksājumu kontam, C(2011) 4977.

[22]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regula (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (pārstrādāta versija) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regula (EK) Nr. 1107/2006 par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesībām, ceļojot ar gaisa transportu; Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regula (EK) Nr. 1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Nr. 1107/70; Padomes 1992. gada 7. decembra Regula (EEK) Nr. 3577/92, ar kuru piemēro principu, kas paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža).

[23]             Baltā grāmata. Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu, COM(2011) 144.

[24]             Direktīva 2009/72/EK par elektroenerģiju un Direktīva 2009/73/EK par dabasgāzi.

[25]             http://ec.europa.eu/energy/gas_electricity/forum_citizen_energy_en.htm

[26]             SEC (2010) 1407 galīgā redakcija, 2010. gada 11. novembris.

[27]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva Nr. 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2009/136/EK.

[28]             "Universālais pakalpojums elektronisko sakaru nozarē: ziņojums par sabiedriskās apspriešanas rezultātiem un darbības jomas trešais periodiskais pārskats saskaņā ar Direktīvas 2002/22/EK 15. pantu", COM(2011) 795, galīgā redakcija, 2001. gada 23. novembris.

[29]             Lūdzam ņemt vērā, ka 20. līdz 30. punktā Kopienas pamatnostādnēs valsts atbalsta noteikumu piemērošanai attiecībā uz platjoslas tīklu ātru izvēršanu (OV C 235, 30.9.2009., 7. lpp.) ir īpaša norāde uz elektronisko sakaru nozares VTNP definīciju.

[30]             "Vispārējas nozīmes pakalpojumi, tostarp vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi: jauns Eiropas uzdevums", COM(2007) 725 galīgā redakcija, 2007. gada 20. novembris.

[31]             "PROGRESS" ir ES programma nodarbinātības un sociālās solidaritātes jomā, ar kuru tiek sniegts finansiāls atbalsts Eiropas Savienības Sociālās programmas mērķu īstenošanai.

[32]             Komisijas dienestu darba dokuments "Otrais divgadu ziņojums par vispārējas nozīmes sociāliem pakalpojumiem", SEC(2010) 1284 galīgā redakcija, 2010. gada 22. oktobris, 59.-66. lpp.

[33]             "Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva. Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem – sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam", COM(2011) 682 galīgā redakcija, 2011. gada 25. oktobris.