52011DC0031

[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 31.1.2011

COM(2011) 31 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem. Virzība uz 2020. gada mērķi.

SEC(2011) 129 galīgā redakcijaSEC(2011) 130 galīgā redakcijaSEC(2011) 131 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem. Virzība uz 2020. gada mērķi.

IEVADS

No atjaunojamiem energoresursiem ražota enerģija ir izšķirīgs solis, pārejot uz ekonomiku ar mazām oglekļa dioksīda emisijām. Tā ir arī svarīgs elements ES enerģētikas stratēģijā. Eiropas rūpniecība ieņem vadošo pozīciju pasaulē atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju izstrādē, tā šajā jomā nodarbina 1,5 miljonus cilvēku un līdz 2020. gadam varētu radīt vēl 3 miljonus darbavietu[1]. Veicinot atjaunojamās enerģijas izmantošanu, tiek attīstīts plašs energoresursu spektrs, un tie galvenokārt ir iekšzemes resursi.

ES atjaunojamās enerģijas politika ir salīdzinoši jauna; tās saknes meklējamas 1997. gadā pieņemtajā baltajā grāmatā. Tās pamatā ir nepieciešamība samazināt enerģētikas nozares radītās CO2 emisijas un augošo atkarību no fosilā kurināmā, ko importē no politiski nestabiliem reģioniem ārpus ES. Sākotnēji politikas uzmanības centrā bija atjaunojamās enerģijas veicināšana ar indikatīviem mērķiem elektroenerģijas un transporta nozarē, bet laika gaitā uzsvars mainījies uz juridiski saistošu mērķu noteikšanu, kuru pamatā ir plašs regulējums, kā arī nesen notika Eiropas enerģētikas infrastruktūras politikas pārorientācija uz atjaunojamās enerģijas īpatsvara pieauguma veicināšanu. Jaunā atjaunojamo energoresursu direktīva ir spēcīgs un stabils regulējums atjaunojamās enerģijas attīstībai Eiropā. Pamatus mērķtiecīgai ES darbībai atjaunojamās enerģijas jomā nodrošināja direktīvas transponēšana visās dalībvalstīs līdz termiņam 2010. gada 5. janvārī un valstu atjaunojamās enerģijas rīcības plānu pieņemšana.

Komisijas 2020. gada Enerģētikas stratēģijā[2] uzsvērts, kā atjaunojamās enerģijas nozarei attīstīties palīdz ES infrastruktūra un inovācijas politika, panākot to, ka atjaunojamie energoresursi un tehnoloģijas iespējami drīz kļūst ekonomiski konkurētspējīgas, un tādējādi veicinot atjaunojamās enerģijas izmantošanas izaugsmi un mērķu sasniegšanu. Tomēr šī ir jauna nozare, kas vēl atrodas attīstības stadijā, tāpēc turpmākajos gados jārisina iepriekš minētie nozīmīgie uzdevumi, kā arī finansējuma jautājumi.

Šajā paziņojumā sniegts pārskats par atjaunojamās enerģijas nozari Eiropā, tās perspektīvas līdz 2020. gadam, kā arī aktuālās problēmas nozares attīstībā. Šā paziņojuma pamatā izmantotā analīze atrodas trīs ziņojumos, kuros tiek pārskatīts atjaunojamās enerģijas finansējums Eiropas un valsts līmenī, jaunākie panākumi atjaunojamo energoresursu attīstības, biodegvielu un citu atjaunojamo energoavotu izmantošana transportā, kā arī masas bilances verifikācijas metodes pielietošana biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ilgtspējības shēmā. Šie četri dokumenti kopā izpilda Komisijas ziņošanas saistības, kas noteiktas attiecīgajos ES tiesību aktos[3].

20 % MēRķA SASNIEGšANA

Līdz 2008. gadam atjaunojamās enerģijas nozares attīstību noteica vispārīgs tiesiskais regulējums, kurā paredzētie mērķi nebija saistoši. Atjaunojamās elektroenerģijas direktīva[4] un biodegvielu direktīva[5] paredz indikatīvus mērķus katrai valstij, tā lai ES līdz 2010. gadam sasniegtu 21 % atjaunojamās enerģijas īpatsvaru elektroenerģijas ražošanā[6] un līdz 2010. gadam — 5,75 % atjaunojamās enerģijas īpatsvaru transporta nozarē, aizstājot benzīnu un dīzeļdegvielu .

Pārskats, kas atrodams pievienotajā progresa ziņojumā, liecina, ka, visticamāk, neviens no šiem mērķiem sasniegts netiks, lai gan abās nozarēs vērojama pastāvīga izaugsme, kā redzams nākamā attēlā.

ES atjaunojamās enerģijas dinamika atsevišķās nozarēs un kopumā[7]

[pic]

Sagaidāms, ka tikai dažas valstis sasniegs tām noteikto 2010. gada mērķi attiecībā uz atjaunojamās enerģijas daļu elektroenerģijas ražošanā, konkrēti, Dānija, Īrija, Lietuva, Polija, Portugāle, Ungārija un Vācija; mērķi, kas attiecas uz atjaunojamās enerģijas īpatsvaru transportā, sasniegs tikai Austrija, Malta, Nīderlande, Polija, Rumānija, Somija, Spānija, Vācija un Zviedrija.

Nepietiekamais progress mērķu sasniegšanā un nepieciešamība veicināt atjaunojamās enerģijas attīstību visās dalībvalstis, nevis tikai dažās, kalpoja par iemesliem mainīt politisko pieeju un 2009. gadā pieņemt atjaunojamo energoresursu direktīvu[8]. Jaunā direktīva attiecas uz enerģijas patēriņu kopumā, tostarp siltumapgādē un dzesēšanā, un paredz juridiski saistošus, nevis indikatīvus mērķus katrai valstij, tā lai ES līdz 2020. gadam panāktu atjaunojamās enerģijas īpatsvaru 20 % apjomā. Tajā ir stingrāki noteikumi atjaunojamās enerģijas attīstības veicināšanai, piemēram, juridiska prasība dalībvalstīm sagatavot valstu atjaunojamās enerģijas rīcības plānus, reformēt plānošanas sistēmas un attīstīt elektrotīklus. Nepieciešamība pilnveidot plānošanas sistēmu (vienlaikus ievērojot piesardzības principu un samazinot ietekmi uz vidi) bija vēl viens elements, kas tika apspriests Komisijas paziņojumā par infrastruktūras prioritātēm. Jāturpina strādāt gan pie atjaunojamās enerģijas infrastruktūras, gan pie enerģētikas infrastruktūras kopumā.

The review of Member States plans shows that the new approach is starting to pay off. Plašs un saistošs regulējums kalpo kā katalizators, kas veicina atjaunojamās enerģijas attīstību, lai varētu sasniegt vērienīgos mērķus, ko ES sev noteikusi[9]. Nesen pieredzētās izaugsmes rezultātā 62 % no investīcijām enerģijas ražošanā 2009. gadā veidoja investīcijas atjaunojamā enerģijā.

Straujāka izaugsme

Dalībvalstu prognozēs redzams, ka turpmākajos gados līdz 2020. gadam atjaunojamās enerģijas izmantošana attīstīsies straujāk nekā līdz šim. Gandrīz puse dalībvalstu (Austrija, Bulgārija, Čehija, Dānija, Francija, Grieķija, Lietuva, Malta, Nīderlande, Slovēnija, Spānija, Vācija un Zviedrija) plāno pārsniegt savus mērķus un nodrošināt pārpalikumu citām dalībvalstīm. Divas dalībvalstīs (Itālija un Luksemburga) paredz, ka neliela atjaunojamās enerģijas daļa, kuras pietrūkst mērķa sasniegšanai, nāks no "importa" kā statistiski pārvedumi no dalībvalstīm ar pārpalikumu vai trešām valstīm (sīkākas ziņas rodamas pievienotajā progresa ziņojumā). Ja visas ražošanas prognozes piepildīsies, kopējais atjaunojamās enerģijas īpatsvars ES 2020. gadā pārsniegs 20 %.

Plānos sniegta arī svarīga informācija par energoefektivitāti. Prognozēts, ka ES enerģijas patēriņš 2020. gadā būs 95 % no 2005. gada līmeņa. Tiek lēsts, ka dažās valstīs — Kiprā, Lietuvā un Maltā — enerģijas patēriņš pieaugs par vairāk nekā 20 %, salīdzinot ar 2005. gadu, bet citās samazināsies — par 9 % Apvienotajā Karalistē un par 14 % Vācijā.

Sagaidāms, ka visās dalībvalstīs kopā atjaunojamās enerģijas patēriņš vairāk nekā dubultosies — no 103 milj. t naftas ekv. 2005. gadā līdz 217 milj. t naftas ekv. 2020. gadā (enerģijas bruto galapatēriņš). 45 % no šī pieauguma notiks elektroapgādē, 37 % — siltumapgādē, un 18 % — transportā. Prognozētā dinamika ES šajās 3 nozarēs redzama turpmākajos attēlos[10]. Ieņemot otro vietu aiz biomasas, 27 % no gaidāmā atjaunojamās enerģijas patēriņa pieauguma veidos no vēja ražota elektroenerģija (divas trešdaļas uz sauszemes, viena trešdaļa jūrā), kas radīs pieprasījumu Eiropas vēja turbīnu ražotājiem un ar to saistītajām rūpniecības papildnozarēm. Pieaugs arī saules enerģijas ražošana, jo īpaši fotogalvanisko iekārtu nozare. Vēl lielāku izaugsmi pieredzēs citas tehnoloģijas, kuras patlaban netiek plaši izmantotas. Tāpēc Eiropas rūpniecības nozarei jābūt gatavai reaģēt uz pieprasījuma kāpumu.

[pic]

Vairāk elektroenerģijas

Atbilstoši dalībvalstu plāniem 2020. gadā atjaunojamās enerģijas īpatsvaram Eiropas elektroenerģijas bilancē vajadzētu būt 37 %. Plānotais no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas pieaugums nepaliks bez sekām. Pirmkārt, tas nozīmē, ka ātrāk jāveic elektrotīkla modernizācija. Paziņojumā par enerģētikas infrastruktūru uzsvērts, ka steidzami jāgatavo tīkls, lai varētu integrēt ievērojamus apjomus no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas, sekmējot tīkla balansēšanu, elastību un decentralizētu ražošanu. Vajadzīgas savstarpēji savienotas un elastīgākas elektrosistēmas, jaunas infrastruktūras izbūve un esošās paplašināšana, tostarp izmantojot viedo tīklu tehnoloģijas[11]. Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem tīkla infrastruktūras ziņā ir savienot paredzētās jūras potenciālās jaudas, galvenokārt attiecībā uz vēja enerģiju Eiropas ziemeļu jūrās, izbūvējot elektrotīklus gan jūrā, gan uz sauszemes.

Enerģētikas stratēģijā 2020. gadam izklāstīts, kā no atjaunojamiem resursiem ražotas elektroenerģijas pieaugums ietekmēs elektroenerģijas tirgu kopumā. Ražojot elektroenerģiju daudzos, elastīgos, nelielos objektos, vajadzīgi tīkla un tirgus izveides noteikumi, kas atšķiras no tiem, kurus izmanto tradicionāliem, lieliem, centralizētiem elektroenerģijas avotiem. Atjaunojamā enerģiju vislabāk būtu integrēt tirgū tā, lai nodrošinātu resursu attīstību tieši tur, kur tas ir izmaksu un vides ziņā visizdevīgāk. Citi svarīgi faktori, ko nedrīkst palaist garām, ir attālums līdz patēriņa centriem, netiešās tīkla vajadzības un jautājumi, kas ir saistīti ar pieņemamību sabiedrību un darbavietu radīšanu. Jebkurā gadījumā atbalsta shēmas ar laiku jāpielāgo, lai tiktu izmantota paraugprakse, kas ļautu izvairīties no nepamatotiem tirgus kropļojumiem un pārmērīgām izmaksām.

Siltumapgāde un dzesēšana

Nākamajā attēlā orientējoši redzams, kā tiek prognozēta tehnoloģiju attīstība siltumapgādes un dzesēšanas sektorā turpmākajos desmit gados. Arī turpmāk dominējošā tehnoloģija būs biomasa; no biomasas ražotas enerģijas apjoms līdz 2020. gadam pieaugs par 50 % (puse pieauguma notiks siltumapgādē, trešdaļa — transportā, pārējais — elektroapgādē).

[pic]

Līdz šim siltumapgādes sektorā tirgus attīstījās lēni, jo vairumā dalībvalstu trūka atbilstošas atbalsta sistēmas. Taču siltumapgāde un dzesēšana ir iekļautas jaunajā ES atjaunojamās enerģijas regulējumā, tāpēc nākamajos gados tas mainīsies. Dalībvalstis jau šobrīd plāno siltumapgādes sektorā reformēt subsīdijas, iepirkuma tarifu sistēmas vai citus instrumentus. Tāpēc var gaidīt attīstību un investīcijas Eiropas biomasas granulu rūpniecībā, biomasas katlu tehnoloģijā, līdzsadedzināšanas elektrostaciju tehnoloģijā un biodegvielu rafinēšanā.

Transports

Plānos norādīts arī tas, kā dalībvalstis paredz sasniegt 10 % atjaunojamās enerģijas īpatsvaru transporta nozarē. Laikposmā līdz 2020. gadam dominējošais enerģijas avots būs pirmās paaudzes biodegvielas. Eiropa ir noteikusi stingrākos kritērijus pasaulē biodegvielu ilgstpējībai, un Komisija 2010. gada jūnijā sniedza norādes to piemērošanai[12]. Attiecīgajā pievienotajā ziņojumā[13] atrodas vērtējums par verifikācijas metodes pielietojumu, nosakot atbilstību ilgtspējības kritērijiem (sauktas par masas bilances sistēmu). Paredzams, ka periodā līdz 2020. gadam otrās paaudzes biodegvielu un elektrisko automobiļu īpatsvars būs neliels.

[pic]

Avots: Komisijas analīze, pamatojoties uz valstu atjaunojamās enerģijas plāniem.

Lai ekonomiski izdevīgā un resursu ziņā efektīvā veidā sasniegtu 2020. gada mērķus un bruģētu ceļu daudz lielāka atjaunojamās enerģijas īpatsvara panākšanai turpmākajos gados, ES jāturpina investēt modernu atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju pētniecībā un samazināt jūras vēja enerģijas, fotogalvaniskās enerģijas, elektrisko automobiļu un otrās paaudzes biodegvielu izmaksas. Pētniecības programmās, piemēram SET plānā[14], tiks veicināti risinājumi, kas dod labumu visām iesaistītajām pusēm, izstrādājot atjaunojamās enerģijas projektus ar plašākiem vides ieguvumiem. Pašreizējo tehnoloģijai plašai izmantošanai un izvēršanai, lai sasniegtu ES 2020. gada mērķus, un modernu tehnoloģiju izstrādei un ieviešanai, lai samazinātu enerģētikas nozares CO2 emisijas, vajadzīgs liels darbs un ievērojamas investīcijas. Tāpēc ir svarīga, lai atjaunojamās enerģijas finansēšanas vide ir stabila un paredzama.

Papildus tehnoloģiju un regulēšanas aspektiem dalībvalstīm, reģioniem un pilsētām aktīvāk jācenšas pilnveidot prasmes, zināšanas un spējas atbilstīgi pārvaldīt atjaunojamās enerģijas investīciju programmu un projektu rezultatīvu izpildi, jo īpaši attiecīgajās pārvaldes struktūrās un aģentūrās (piemēram, izmantojot ES „Pilsētas mēru paktu”).

TRūKSTOšā FINANSēJUMA NODROšINāšANA. LABāKA UN INTEGRēTāKA ATJAUNOJAMāS ENERģIJAS FINANSēšANA

Komisijas paziņojumā par infrastruktūras prioritātēm minēts, ka laikposmā starp šo brīdi un 2020. gadu ES enerģētikas mērķu sasniegšanai Eiropā nepieciešamas investīcijas vairāk nekā triljona euro apmērā. Aptuveni puse no šīs summas vajadzīga esošo elektroenerģijas ražošanas jaudu nomaiņai vai jaunu uzstādīšanai. Kā norādīts jaunajā ES enerģētikas stratēģijā[15], priekšroka dodama investīcijām atjaunojamā elektroenerģijā, pārsniedzot 2009. gada rādītāju — 62 % no visām jaunajām elektroenerģijas iekārtām. Komisijas veikta sīkāka analīze liecina, ka patlaban atjaunojamā enerģijā tiek vidēji investēti 35 miljardi euro gadā , bet, lai sasniegtu mūsu mērķus, šī summa bez kavēšanās jādubulto līdz 70 miljardiem euro[16]. Šos izdevumus, tāpat kā šobrīd, galvenokārt jāfinansē ar privātā sektora investīcijām, ko beigās sedz enerģijas patērētāji.

Atjaunojamās enerģijas rūpniecības veicināšanas priekšrocības tika plaši novērtētas 2009. gada finanšu krīzes laikā, kad miljardus vērtas "tīru tehnoloģiju" stimulēšanas paketes ieviesa ASV, Ķīnā un ES[17]. Un tiešām nozares izaugsme ASV, Ķīnā un citās Āzijas valstīs pierāda, ka pasaulē to uzskata par izšķirīgu nākotnes izaugsmi, kas ļaus nodrošināt inovācijas un energoapgādes drošību un panākt pāreju uz ekonomiku ar mazām oglekļa dioksīda emisijām. Kā minēts jaunajā ES enerģētikas stratēģijā[18], Eiropu gaida sarežģīts uzdevums saglabāt līderību šajā nozarē un nodrošināt tajā izaugsmi laikā, kad valdībām vienlaicīgi jāsamazina izdevumi.

Svarīgi atjaunojamās enerģijas veicinātāji ir klimata rīcībpolitikas, kurās tiek noteikta oglekļa cena, piemēram, ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, lai līdz 2020. gadam sasniegtu mērķi — samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 20 %, salīdzinot ar 1990. gadu.

Tāpat vēl ir neizsmeltas iespējas vienkāršot sarežģītas atļauju izsniegšanas un plānošanas procedūras un likvidēt šķēršļus, kas nav tieši saistīti ar izmaksām, bet kavē atjaunojamās enerģijas izaugsmi. Atjaunojamās enerģijas izplatību var veicināt, vienkārši palielinot plānošanas sistēmu pārredzamību un ātrumu, vienlaikus ievērojot attiecīgos spēkā esošos vides tiesību aktus[19]. Izplatību var veicināt arī uzstādītāju kvalifikācijas nodrošināšana un plašākas produkta informācijas sniegšana patērētājiem[20].

Pašreizējā finansiālo ierobežojumu situācijā lielākas pūles var veltīt arī tam, lai atjaunojamai enerģijai iztērētie līdzekļi tiktu izmantoti ekonomiski izdevīgā veidā. Šajā ziņā svarīgi ir efektīvi izraudzīt un koordinēt finanšu instrumentus valsts un ES līmenī. Finanšu instrumenta izvēle atjaunojamās enerģijas attīstības atbalstam ir atkarīga no tehnoloģijas izstrādes stadijas un projekta[21]. Starp instrumentiem jāmin neatmaksājami piešķīrumi, kredīti un kredītu garantijas, kapitāla ieguldījumu fondi, iepirkuma tarifi, prēmijas, kvotu/sertifikātu shēmas, fiskāli stimuli un konkursi. Ar visiem šiem instrumentiem attiecīgā situācijā var panākt mērķi, neietekmējot konkurenci tirgū. Tie mazina atšķirīgus projekta risku veidus — ar tehnoloģiju, būvniecību, regulēšanu saistītos — un ir jo īpaši atkarīgi no projekta vai tehnoloģijas izstrādes stadijas. Piemēram, pētniecības un attīstības finansējums tradicionāli ir neatmaksājami piešķīrumi ievērojamai projekta kapitāla izmaksu daļai, jo ar tehnoloģiju saistītās izmaksas un nenoteiktība tos padara pārāk riskantus, lai finansēšanu uzņemtos tikai privātais sektors. Kad tehnoloģija ir tālākā izstrādes stadijā, lietderīgi ir izmantot neatmaksājamus piešķīrumus demonstrējumu projektu finansēšanai, pārejot uz riska kapitālu — kas ir saistīts ar augstāku riska pakāpi —, kad tehnoloģija ir praktiski izstrādāta. Jau ir redzami rezultāti: vēja enerģijas ražošanas izmaksas 9 gados līdz 2006. gadam ir samazinājušās par 20 %, saules fotogalvaniskās enerģijas ražošanas izmaksas — par 57 %[22]. Vēja enerģijas gadījumā mazas ekspluatācijas izmaksas arvien vairāk liek kristies tirgus cenām (tā sauktais „merit order effect”). Tādā veidā izmaksu ietaupījumus gūst visi elektroenerģijas patērētāji un var tikt ievērojami kompensētas atbalstu shēmu papildu izmaksas.

Kad tehnoloģija ir gatava ieviešanai, bet vēl nav konkurētspējīga, atbalsts parasti pārorientējas no kapitāla uz darbības atbalstu , un arī šajā ziņā atkarībā no apstākļiem ir pieejams plašs instrumentu klāsts. Lai kāds arī nebūtu instruments, ir svarīgi, lai tas paredzamā un pārredzamā veidā pielāgotu atbalsta līmeni, nodrošinot politikas turpināmību un izvairoties no politiskiem aicinājumiem mainīt nosacījumus ar atpakaļejošu spēku (kā tas, piemēram, nesen notika dažos fotogalvaniskās enerģijas tirgos), kā arī ļautu veikt korekcijas, lai atspoguļotu atjaunojamās enerģijas rūkošās ražošanas izmaksas un tādējādi novērstu pārmērīgu kapitāla ienesīgumu. Jāpiezīmē arī tas, ka darbības atbalstu parasti finansē enerģijas patērētāji, nevis ar nodokļos iekasētiem līdzekļiem.

Enerģētikas sektora attīstības izmaksas ir atkarīgas no daudziem faktoriem, tostarp tehnoloģiju izmaksām, naftas un gāzes cenām, tehnikas progresa, tīkla un transporta izmaksām un administratīviem šķēršļiem. Tomēr atjaunojamā enerģija bieži vien joprojām ir dārgāka par tradicionālajiem avotiem vairāku iemeslu dēļ: vienotais Eiropas enerģijas tirgus aizvien ir sadrumstalots, infrastruktūra — tradicionāla, un fosilie kurināmie saņem četras reizes lielākas subsīdijas[23]. Šāda situācija attīstību neveicina, un ir jācenšas ieviest stimulus, kas ļautu dalībvalstīm sasniegt atjaunojamās enerģijas mērķus. Atjaunojamā enerģija jāturpina atbalstīt, līdz tiks panākti vajadzīgie tirgus nosacījumi un samazināti šķēršļi. Acīmredzot no finansiāla atbalsta atjaunojamai enerģijai varēs pakāpeniski atteikties tikai tad, kad vēl vairāk būs samazinājušās atjaunojamās enerģijas izmaksas, būs novērstas tirgus nepilnības un šis enerģijas veids varēs darboties konkurences tirgū .

Dalībvalstu atbalsta sistēmas

Lai gan šim mērķim izmanto arī ES finansējumu, lielākā daļa atbalsta atjaunojamai enerģijai notiek dalībvalstu līmenī.

Tabulā redzami dažādi instrumenti, ko dalībvalstis izmanto finansiāla atbalsta sniegšanai. Tā atspoguļo faktu, ka lietderīgi ir izmantot vairākus instrumentus, jo dažādas tehnoloģijas atrodas atšķirīgā situācijā izstrādes stadijas, lietotāju un tirgu ziņā. Taču instrumentu klāstā vajadzīga skaidra sistēma, lai neradītu apjukumu un nepatīkamas sekas investoriem. Patiešām visos sektoros, bet jo īpaši elektroapgādē, apstākļu maiņas rezultātā notikusi ievērojama reforma un instrumenti ir pielāgoti. Tā kā ražošanas izmaksas kritušās, ir samazināti tarifi. Tehnoloģijām attīstoties, tās iekļauj kvotu vai tarifu atbalsta sistēmās. Samazinoties tehnoloģiju riskam, ražotāji sastopas ar lielāku tirgus cenas risku (un tirgus integrāciju), jo atbalsts mainās no iepirkuma tarifiem uz prēmijām. Ir svarīgi nodrošināt, ka šīs izmaksas nesedz no budžeta, t.i., par tām maksā enerģijas patērētāji, nevis nodokļu maksātāji (sīkāku informāciju lasiet saistītajā dienestu darba dokumentā), lai izvairītos no saraustītas politikas, nonākot ierobežota valsts budžeta situācijā.

Dalībvalstīs izmantotie instrumenti elektroapgādes, siltumapgādes un transporta (biodegvielas) sektorā

| |AT |BE |BG |CY |CZ |DE |DK |EE |ES |FI |FR |GR |HU |IE |IT |LT |LU |LV |MT |NL |PL |PT |RO |SE |SI |SK |UK | |Elektroapgāde |Iepirkuma tarifi | x | x |x |x |x |x | |x |x | |x |x |x |x |x |x |x |x |x | | |x | | |x |x |x | | |Prēmija | | | | |x | |x |x |x | | | | | | | | | | |x | | | | |x | | | | |Kvotu saistības | |x | | | | | | | | | | | | |x | | | | | |x | |x |x | | |x | | |Investīciju piešķīrumi | |x | |x | x | | | | |x | |x |x | | |x |x |x |x | | | | | | | | | | |Atbrīvojumi no nodokļiem | |x | | | | | | |x |x | |x | | | | | |x | |x |x | | |x | |x |x | | |Fiskāli stimuli | | |x | | |x | |x | | | | | | | | | | |x |x |x | | | |x | | | | Siltumapgāde |Investīciju piešķīrumi | x |x |x |x |x |x | |x | |x |x |x |x |x | |x |x |x |x |x |x |x | |x |x |x |x | | |Atbrīvojumi no nodokļiem | x |x | | | | |x | | | |x |x | | |x |x | | | |x | | | |x | | |x | | |Finanšu stimuli | | |x | | |x | |x | | |x | | | | | | | | | | |x | | | | | | | Transports |Kvotu saistības | x | |x |x |x |x |x | |x |x |x | | |x | |x |x |x | |x |x |x |x | |x |x |x | | |Atbrīvojumi no nodokļiem | x |x | |x |x |x |x |x |x | |x |x |x |x |x |x |x |x |x | |x |x |x |x |x |x |x | |

Dažās dalībvalstīs ar reformu ieviests jauns elements – tiek veidoti privātā finansējuma mehānismi, ar kuriem gan piesaista kapitālu, gan palielina atjaunojamās enerģijas projektu izredzes saņemt kredītu (un tādējādi palīdzot pārvarēt citus šķēršļus, piemēram, būvatļauju nokārtošanu). Šajā ziņā visbiežāk izmantotais instruments ir "pašvaldību īpašums" — pašvaldības var piedalīties projekta investīciju finansēšanā, pretī saņemot lētāku elektroenerģiju vai projekta peļņas daļu[24]. Izveidojot vietēja mēroga publiskā un privātā sektora partnerības, var efektīvi samazināt projekta izmaksas un panākt lielāku sabiedrības atbalstu, vienlaikus sekmējot sociālekonomisko attīstību vietējā un reģionālajā līmenī.

Šādas reformas ir sekmīgas, ja tās plāno un paredz investori saskaņā ar skaidru valdības stratēģiju. Pēkšņu izmaiņu rezultātā attīstība kļūst saraustīta un samazinās visu atjaunojamās enerģijas investīciju stratēģiju ietekme. No pēkšņām izmaiņām ir jāizvairās, jo tās grauj investoru uzticību un centienus sasniegt mērķus. Jo īpaši jāvairās mainīt atbalsta shēmas ar atpakaļejošu spēku — ņemot vērā to negatīvo ietekmi uz investoru uzticību. Komisija šajā sakarā jau ir izteikuši bažas par jaunākajiem notikumiem dažās dalībvalstīs un turpinās uzmanīgi vērot attīstību, lai apsvērtu nepieciešamību uzsākt turpmāku ES darbību vai darbību ES līmenī.

Sadarbības mehānismi

Minētās izmaiņas vairo instrumentu efektivitāti, bet ar to vien nepietiek . Vairums dalībvalstu turpināja koncentrēties uz valsts resursiem, cenšoties pašas saviem spēkiem sasniegt 2020. gada mērķus. Tās nemēģināja samazināt izmaksas, attīstot lētākus resursus citās vienotā tirgus teritorijās. Komisijas analīzē[25] aprēķināts, ka ik gadu varētu ietaupīt līdz 10 miljardiem euro, ja dalībvalstis atjaunojamo enerģiju uztvertu kā preci vienotajā tirgū, nevis skatītos tikai uz valsts tirgu. Virzība uz tirgus integrāciju, jo īpaši iepirkuma prēmiju attīstība, ir pārāk lēna un pārāk fragmentāra, pie tās vēl jāstrādā.

Kā minēts ES enerģētikas stratēģijā, jāvirzās uz lielāku valsts atbalsta shēmu konverģenci , lai sekmētu tirdzniecību un orientētos uz Eiropas mēroga pieeju atjaunojamo energoresursu attīstībā[26]. Aicinājums palielināt konverģenci nav jauns un atspoguļo nepieciešamību sākt pielāgoties Eiropas tirgum, jo īpaši elektroapgādes jomā, kur vairāk nekā trešā daļa no elektroenerģijas būs ražota no atjaunojamiem resursiem. Dažās situācijās, piemēram, jūras vēja jomā, steidzami vajadzīga integrēta stratēģija. Attiecīgās dalībvalstis un Komisija jau ir uzsākusi darbu: nesen parakstīts ziemeļu jūru valstu jūras tīkla iniciatīvas saprašanās memorands. Komisija sekos līdzi attīstībai šajā jomā un 2012. gadā ziņos par jaunumiem attiecībā uz jūras vēja enerģētiku un tīklu. Tāpat Komisija pēta parametrus attiecībā uz atjaunojamās enerģijas importu no Vidusjūras dienvidu reģiona — saistībā ar iniciatīvu "Desertec" un Vidusjūras reģiona saules enerģijas plānu.

Papildus šai prioritātei jāizstrādā vidēja termiņa un ilgtermiņa ES stratēģija, kas ļautu enerģētikas sektoram darboties ekonomiski izdevīgā veidā. Pirmais solis atjaunojamās enerģijas integrācijā ir ar direktīvu izveidoto jauno sadarbības modeļu attīstība.

Atjaunojamo energoresursu direktīvā paredzētie sadarbības mehānismi

Atjaunojamo energoresursu direktīva izveido "sadarbības mehānismus", ar kuriem dalībvalstis var kopīgi attīstīt atjaunojamos energoavotus. Tie ietver:

- "statistikas datu pārdali", kad viena dalībvalsts ar atjaunojamās enerģijas pārpalikumu var statistiski "pārdot" šo atlikumu citai dalībvalstij, kuras atjaunojamie energoavoti, iespējams, ir dārgāki. Viena dalībvalsts gūst ieņēmumus, kas vismaz nosedz enerģijas attīstīšanas izmaksas, otra par mazākām izmaksām var sasniegt noteikto mērķa īpatsvaru;

- "kopīgus projektus", kad jaunus atjaunojamās enerģijas projektus vienā dalībvalstī var līdzfinansēt cita dalībvalsts, un saražoto statistiski sadala starp abām valstīm. Arī šajā sadarbības veidā ir abpusēji ieguvumi un izmaksu ietaupījumi. Kopīgus projektus var veidot arī dalībvalsts un trešā valsts, ja saražoto elektroenerģiju importē ES, piemēram, no Ziemeļāfrikas;

- "kopīgas atbalsta shēmas", kad divas vai vairākas dalībvalstis vienojas harmonizēt visas savas atjaunojamās enerģijas attīstības atbalsta shēmas vai daļu no tām, lai skaidri integrētu enerģiju vienotajā tirgū, un sadala saražoto atbilstoši tam, no kurienes nāk finansiālais atbalsts.

Šādus mehānismu izmantošana ļauj iegūt Eiropas, nevis vienas valsts redzējumu atjaunojamās enerģijas attīstībā, un tādējādi nodrošināt, ka Eiropa sasniedz savu atjaunojamās enerģijas mērķi ekonomiski izdevīgā veidā. Turklāt tirdzniecības, kopīgo projektu un atbalsta shēmu ietvertie pasākumi ir acīmredzams ieguldījums atjaunojamās enerģijas integrācijā Eiropas enerģijas tirgū.

Dalībvalstis izveidoja sadarbības mehānismus, ko paredz atjaunojamo energoresursu direktīva un kas tām ļauj kontrolēt, kā tiek kopīgi attīstīti un līdzfinansēti to atjaunojamie energoresursi un kā tiek savienotas vai harmonizētas to atbalsta shēmas. Tādējādi, kad tiks izveidoti līdzvērtīgi spēles noteikumi vienotajā enerģijas tirgū un atjaunojamās enerģijas ražotāji varēs godīgi konkurēt, dalībvalstīm vajadzētu būt vairāk gatavām situācijai, kad atjaunojamā enerģija tiek sekmēta Eiropas mērogā un to efektīvi izmanto tās Savienības dalībvalstis, kur tas ir praktiski un ekonomiski visizdevīgāk.

Forumus un projektus, ko Komisija ir izveidojusi, lai palīdzētu dalībvalstīm attīstīt sadarbības mehānismus[27], var izmantot arī citu valsts atbalsta shēmu aspektu un reformu virzīšanai. Starp citām iespējamām iniciatīvām jāmin kopīga pieeja atbalsta diferencēšanā atkarībā no tehnoloģijām, ikgadējās pārskatīšanas termiņi, izmaksu aprēķināšanas metodikas/indikatori, saskaņotāka iepirkuma tarifu pārvēršana prēmijās, sasniedzot nobriedušāku tehnoloģiju izstrādes stadiju, un pašreiz notiekošā kopīgu atbalsta shēmu reģionālo klasteru veidošana, piemēram, Norvēģijas un Zviedrijas nesen pieņemtais kopīgais zaļo sertifikātu režīms. Mehānismus var izmantot arī atjaunojamās enerģijas ražošanas atbalstam trešās valstīs. Tādējādi šie mehānismi var rosināt taustāmu progresu Eiropas atbalsta shēmu saskaņošanā, nodrošinot labāku atbilstību vienotajam tirgum.

Komisija vērtēs atbalsta shēmu un sadarbības mehānismu darbības efektivitāti saistībā ar direktīvā paredzēto 2014. gada pārskatu. Tā sagatavos norādes harmonizētākām reformām, veicinās sadarbības mehānismu izmantošanu un sagatavos augsni atjaunojamās enerģijas attīstībai Vidusjūras dienvidu reģionā. Šīs darbības kalpos kā platforma informācijas apmaiņai par dalībvalstīs uzsāktajām reformām un šādā veidā palīdzēs novērst subsīdiju sacensības.

Siltumapgāde

Siltumapgādes sektorā dalībvalstu investīciju piešķīrumi pārsvarā attiecas uz mazu saules termālo vai saules fotogalvanisko iekārtu uzstādīšanu mājsaimniecībās. Tā kā mikroiekārtu cenas pēdējos gados ir kritušās, dalībvalstis varētu sākt apsvērt regulatīvus, nevis finanšu risinājumus mājsaimniecību līmenī. Piemēram, atjaunojamo energoresursu direktīvas 13. panta 4. punktā ir paredzēts būvniecības regulējumā vai kodeksā noteikt minimālo atjaunojamās enerģijas līmenī ēkās; šādi tiek panākta izaugsme un ievērojami ietaupījumi ar reglamentējošiem, nevis finanšu līdzekļiem[28]. Tā kā siltumapgādes mikrosistēmas savā būtībā ir vietējas, to atbalstā var izmantot decentralizētus enerģijas veidus, ar kuriem tiek attīstīti vietējie biomasas, saules vai ģeotermālie resursi.

Iespējas atjaunojamos energoavotus izmantot liela mēroga siltumapgādē vairums dalībvalstu sāk pētīt tikai tagad, daļēji tāpēc, ka šī nozare tikai tagad ir ietverta Eiropas regulējumā (20 % mērķī). Kā minēts paziņojumā par infrastruktūras prioritātēm26, priekšroka dodama centralizētās siltumapgādes tīklu attīstībai visās lielākajās aglomerācijās, kur to ļauj vietējie vai reģionālie apstākļi. Komisija turpinās vērtēt attīstību šajā nozarē.

Neraugoties uz spēcīgo politisko atbalstu, rīcībpolitikām un juridisko regulējumu, finansiālais atbalsts atjaunojamai enerģijai ES līmenī ir salīdzinoši neliels. Laikposmā no 2007. līdz 2009. gadam atjaunojamai enerģijai tika iztērēti apmēram 9,8 miljardi euro (3,26 miljardi gadā), no tiem vairums Eiropas Investīciju bankas kredītu veidā.

ES instrumenti, ko Komisija tiešā veidā izmanto atjaunojamās enerģijas projektiem (Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna, pētniecības un tehnikas attīstības, SET plāna izdevumi), kas tiek pārvaldīti kopīgi ar dalībvalstīm (struktūrfondi un kohēzijas fonds), un tie, ko pārvalda kopā ar citām institūcijām (ERAB, EIB) tiks pārskatīti, gatavojot nākamo Eiropas finanšu shēmu, kas attieksies uz ES izdevumiem no 2014. gada[29]. Lai varētu pildīt ES politisko apņemšanos atjaunojamās enerģijas jomā, vajadzīgs atbilstošs finansējums. Komisija izskatīs iespējas izmantot ES un valstu līdzekļus, lai piesaistītu privāto kapitālu Eiropas intereses enerģētikas projektiem vietējā, reģionālā, nacionālā un Eiropas līmenī. Aktīvāk jāveicina atjaunojamo energoresursu direktīvā paredzēto sadarbības mehānismu izmantošana, tādējādi pilnveidojot reģionālo sadarbību un uzsākot harmonizētu atbalsta shēmu reformu.

Liels atjaunojamās enerģijas finanšu atbalsta avots ES līmenī ir "NER 300" programma, kas izveidota ar emisijas kvotu tirdzniecības direktīvu 2003/87/EK. Ar tās palīdzību tiks atbalstīti CCS un novatoriskas atjaunojamās enerģijas demonstrējumu projekti komerciālā mērogā. Paredzēts līdzfinansēt vismaz 34 novatoriskus atjaunojamās enerģijas projektus ES. Programmas ietvaros tiks nodrošināts līdzfinansējums apmēram 4,5 miljardu euro apmērā (līdztekus līdzvērtīgam nozares un dalībvalstu finansējumam)[30]. Komisija 2010. gada novembrī ir publicējusi pirmo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, kur tā ir paredzējusi 200 miljonus kvotu no NER 300 programmas[31].

Komisija plāno arī nākt klajā ar priekšlikumu pārskatīt energoresursu nodokļu direktīvu[32].

Gan attiecībā uz dalībvalstu, gan Eiropas atjaunojamās enerģijas finansējumu ir skaidrs — ja ES vēlas sasniegt 2020. gada mērķus ar iespējami zemākām izmaksām, pašreizējā sistēma ir jāpilnveido.

SECINāJUMS

Eiropas atjaunojamās enerģijas nozares izaugsme desmit gadu posmā līdz 2008. gadam bijusi nepilnīga un fragmentāra, un daļēji tas noticis ierobežotā ES regulējuma dēļ. Saprotot, ka atjaunojamā enerģija būs jebkura nākotnes zemu oglekļa emisiju enerģētikas sektora pamatā, ES izveidoja plašu un stingru tiesisko regulējumu tās atbalstam. Tagad sarežģītākais uzdevums ir pāriet no politikas veidošanas uz tās īstenošanu valstu līmenī un sākt konkrētu, praktisku rīcību. Direktīvas īstenošana un plānu iesniegšana liecina par progresu, kurš jāturpina.

Pašreizējā situācijā, kad valda makroekonomisks trauslums un fiskālā konsolidācija, ir svarīgi apzināties, ka atjaunojamās enerģijas finansēšana ir izaugsmi veicinoši izdevumi, kas nākotnē nodrošinās lielākus ieguvumus. Tikpat svarīgi ir panākt izdevumu kvalitāti, izmantojot izdevīgākos un rentablākos finanšu instrumentus. Tāpat kā enerģētikas infrastruktūras gadījumā, jārīkojas Eiropas līmenī, jāpaātrina atjaunojamās enerģijas ražošanas efektīva izmantošana un tās integrācija vienotajā Eiropas tirgū.

Ja pārskata finanšu instrumentus valsts līmenī, tas jādara tā, lai izvairītos no nenoteiktības radīšanas investoriem, un jāņem vērā citu dalībvalstu politika, panākot pieeju, kas atbilst patiesa Eiropas tirgus izveidei. Komisija aktīvi atbalstīs valstu sadarbību atjaunojamās enerģijas finansēšanas jomā, pamatojoties uz jaunu dalībvalstu sadarbības sistēmu, ko paredz atjaunojamo energoresursu direktīva, un veicinās atjaunojamās enerģijas integrāciju Eiropas tirgū. Runājot par Eiropas līmeni, ES finansējums jāvirza uz izmaksu ziņā efektīvu atjaunojamās enerģijas attīstību un tehniskās palīdzības sniegšanu, kā arī vienlaikus jānodrošina efektīvākā kapitāla investīciju izmaksu samazināšana nozarē, tostarp sadarbojoties ar EIB un sniedzot tehnisko palīdzību.

Tāpēc Komisija aicina dalībvalstis

- īstenot valstu atjaunojamās enerģijas rīcības plānus;

- vienkāršot un saskaņot procesus infrastruktūras plānošanas sistēmās, vienlaikus ievērojot ES spēkā esošos vides tiesību aktus un cenšoties ievērot paraugpraksi;

- straujāk attīstīt elektrotīklu, lai varētu līdzsvarot lielāku atjaunojamās enerģijas īpatsvaru;

- attīstīt sadarbības mehānismus un sākt integrēt atjaunojamo enerģiju Eiropas tirgū;

- nodrošināt, lai pašreizējo valsts atbalsta shēmu reformas garantētu stabilitāti investoriem, izvairoties no izmaiņām ar atpakaļejošu spēku.

Atbalstot šos centienus, Komisija turpinās strādāt pie direktīvas īstenošanas partnerībā ar dalībvalstīm, pārskatīt un uzlabot ES atjaunojamās enerģijas projektu finansēšanas efektivitāti un sekmēt valstu atbalsta shēmu konverģenci, lai panāktu vislabākos apstākļus atjaunojamās enerģijas attīstībai Eiropā.

[1] Komisijas ( ECOFYS ) EmployRES pētījums, bruto ietekme uz nodarbinātību.

[2] COM(2010)639/3 “Enerģētika 2020. Konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un drošas enerģētikas stratēģija”.

[3] SEC xx Jaunākie panākumi no atjaunojamiem avotiem ražotas enerģijas attīstībā un tehniskais novērtējums biodegvielu un citu atjaunojamo degvielu izmantošanai transportā; Komisijas ziņojums atbilstīgi Direktīvas 2001/77/EK 3. pantam un Direktīvas 2003/30/EK 4. panta 2. punktam; SEC xx Pārskats pār atjaunojamās enerģijas finansējumu Eiropas un valsts līmenī; Komisijas ziņojums atbilstīgi Direktīvas 2009/28/EK 23. panta 7. punktam; SEC xx Komisijas ziņojums par masas bilances verifikācijas metodes pielietošanu biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ilgtspējības shēmā; Komisijas ziņojums atbilstīgi Direktīvas 2009/28/EK 18. panta 2. punktam.

[4] 2001. gada 27. septembra Direktīva 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus.

[5] 2003. gada 8. maija Direktīva 2003/30/EK par biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanas veicināšanu transportā.

[6] Direktīvā 2001/77/EK noteiktais ES atjaunojamās enerģijas īpatsvars elektroenerģijas ražošanā ir 22 %, bet pēc turpmākas paplašināšanās šis skaitlis ir grozīts uz 21 %.

[7] Šajā attēlā redzamais īpatsvars attiecas uz tās enerģijas daļu, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem, trīs enerģiju patērējošās nozarēs un kopējo no atjaunojamiem energoresursiem ražotās enerģijas daļu enerģijas galapatēriņā.

[8] 2009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu.

[9] Valstu rīcības plāni atjaunojamās enerģijas jomā pieejami Komisijas pārredzamības platformā http://ec.europa.eu/energy/renewables/transparency_platform/action_plan_en.htm. Turpmākie dati par valstu atjaunojamās enerģijas rīcības plāniem, ja nav norādīts citādi, ņemti no ECN/EEA ziņojuma „Renewable Energy Projections as Published in the National Renewable Energy Action Plans of the European Member States”.

[10] Pamatojoties uz valstu atjaunojamās enerģijas rīcības plānu sākotnējo analīzi.

[11] COM(2010) 677 „Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam. Projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam”.

[12] COM (2010) Komisijas paziņojums par ES biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ilgtspējības shēmas praktisku īstenošanu

un par biodegvielu uzskaites noteikumiem.

[13] SEC xx Komisijas ziņojums par masas bilances verifikācijas metodes pielietošanu biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ilgtspējības shēmā; Komisijas ziņojums atbilstīgi Direktīvas 2009/28/EK 18. panta 2. punktam.

[14] COM(2007)723 “Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskais plāns”.

[15] COM(2010)639/3 “Enerģētika 2020. Konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un drošas enerģētikas stratēģija”, 6. lpp.

[16] ECOFYS , Ernst & Youn g, Fraunhofer ISI , TU Vienna , 2010. Mazāko izmaksu elektroenerģijas investīciju komponents, kas atbilst COM(2010)677 analīzei, ir robežās starp 310 un 370 miljardiem euro.

[17] Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns http://ec.europa.eu/energy/eepr/index_en.htm.

[18] COM(2010)639/3 “Enerģētika 2020. Konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un drošas enerģētikas stratēģija”.

[19] Skatīt ECORYS publikāciju “Assessment of non-cost barriers to renewable energy growth in EU Member States”, http://ec.europa.eu/energy/renewables/studies/renewables_en.htm.

[20] Skatīt ECORYS publikāciju “Assessment of non-cost barriers to renewable energy growth in EU Member States”, http://ec.europa.eu/energy/renewables/studies/renewables_en.htm.

[21] Sīkāku informāciju skatīt "Support schemes for renewable electricity in the EU", Eiropas Komisijas ekonomikas publikāciju izdevums Nr. 408, 2010. gada aprīlis, un ECOFYS et al , 2010. gada oktobris.

[22] EWEA "The economics of wind energy" un EPIA "Set for 2020".

[23] Starptautiskā Enerģētikas aģentūra nesen aprēķināja, ka pasaules līmenī fosilā kurināmā subsīdijas sasniedz 312 miljardus ASV dolāru (http://www.worldenergyoutlook.org/subsidies.asp), un attiecībā uz ES 15 visjaunākie dati (2004. g.) liecina, ka fosilā kurināmā subsīdiju apjoms ir 21,7 miljardi euro, bet atjaunojamā enerģija saņem 5,3 miljardus euro (EEA tehniskais ziņojums 1/2004).

[24] Plašāku informāciju par ieguvumu sadales mehānismiem lasiet RESHARE ziņojumā, kas publicēts www.reshare.nu.

[25] SEC xx Pārskats pār atjaunojamās enerģijas finansējumu Eiropas un valsts līmenī; Komisijas ziņojums atbilstīgi Direktīvas 2009/28/EK 23. panta 7. punktam.

[26] COM(2010)639/3 “Enerģētika 2020. Konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un drošas enerģētikas stratēģija”, 10. lpp.

[27] Starp tiem jāmin saskaņota darbība atjaunojamo energoresursu direktīvas īstenošanai, dalībvalstu starptautiskā iepirkuma tarifu sadarbības grupa un vairāki projekti programmā "Saprātīga enerģija Eiropai".

[28] Skatīt SEC(2008)85-2, pielikums Komisijas enerģētikas un klimata paketes ietekmes novērtējumam, 122. lpp.

[29] Skatīt COM(2010) 700 galīgo redakciju.

[30] Skatīt Komisijas Lēmumu 2010/670/ES (OV L 290, 6.11.2010., 39. lpp.).

[31] OV C 302, 9.11.2010., 4. lpp., sīkāka informācija http://ec.europa.eu/clima/funding/ner300/index_en.htm .

[32] Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīva 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 31.10.2003., 51. lpp.); direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2004/74/EK un Direktīvu 2004/75/EK (OV L 157, 30.4.2004., 87. un 100. lpp.).