2.9.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 259/1

—

uzskata, ka ir būtiski svarīgi gan palielināt ES budžetu pētniecībai, gan labāk integrēt valstu programmas un Eiropas pētniecības pamatprogrammu;

—

norāda, ka inovācija rūpniecības, sociālajā un vides jomā un inovācija pakalpojumu nozarē ir nozīmīga svira, kas ļauj piešķirt jaunu impulsu Eiropas konkurētspējai, tādējādi palīdzot stiprināt teritoriālo kohēziju;

—

atzīst, ka sākotnējais stāvoklis jauninājumu jomā Eiropā ir ļoti daudzveidīgs un ka Eiropas Savienības pētniecības politiku varētu papildināt reģionālā politika ar savām īpašajām iezīmēm un saskaņā ar gudras reģionālās specializācijas stratēģijām;

—

atzinīgi vērtē centienus vienkāršot procedūras, piemēram, to, ka ir publicēts un aktualizēts praktisks ceļvedis par ES finansējuma iespējām;

—

aicina cieši iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības ar publisko iepirkumu saistītā tiesiskā regulējuma un finansēšanas programmu izstrādē;

—

aicina vietējā un reģionālā līmeņa dalībniekus lietderīgi iesaistīt tehnoloģiju platformās;

—

norāda arī uz Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) iespējamo lomu;

—

uzsver, ka klasteru sadarbība Eiropas Savienībā ir pilnīgi nepieciešama, bet jāsekmē arī tas, lai klasteri sadarbotos pasaules mērogā;

Ziņotājs

Claude GEWERC (FR/PSE), Pikardijas Reģiona padomes priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

Zaļā grāmata – No problēmām uz iespējām: virzība uz vienotu stratēģisko satvaru ES pētniecības un inovāciju finansējumam

COM(2011) 48 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē to, ka ar šo zaļo grāmatu tiek uzsāktas publiskas debates par galvenajiem jautājumiem, kas jāņem vērā turpmākajās ES pētniecības un inovāciju finansējuma programmās;

2.

atzīst, ka pētniecības un inovāciju finansējuma kopējam stratēģiskajam satvaram jābūt balstītam uz saskaņotiem stratēģiskiem mērķiem, kuriem neapšaubāmi piekrīt visi dalībnieki;

3.

iesaka kopējā stratēģiskajā satvarā definēt pētniecības, izstrādes un inovācijas dažādo funkciju savstarpējās attiecības, skaidri iezīmējot katras jomas īpašos uzdevumus;

4.

norāda, ka vērienīgai inovācijas stratēģijai Eiropas Savienībā ir vajadzīga ne tikai spēcīga zinātniskā bāze, bet arī stabila rūpniecības politika; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas pamatiniciatīvas “Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā” un “Inovācijas Savienība” un norāda uz attiecīgajiem RK atzinumiem (1);

5.

uzsver, ka vietējais un reģionālais līmenis ir piemērots, lai veidotu pētniecības un inovācijas politikas sinerģiju, kas ietekmēs saimniecisko un rūpniecisko darbību, kā arī sociālās politikas pasākumus;

6.

uzsver, ka patlaban Eiropas pētījumu rezultātus neievieš praksē pietiekami ātri vai nepielieto pietiekami plaši. Komisijai pamatnostādnes un noteikumus vajadzētu izmainīt tā, lai pamatprogrammas un citu pētniecības rezultātu inovatīvas pielietošanas nolūkā reģioni daudz vairāk nekā tagad izmantotu struktūrfondus un citus finanšu instrumentus, pamatojoties uz decentralizētas darbības pieeju, kurā lielāka nozīme ir reģioniem, tādējādi atvieglojot pamatprogrammas ietvaros izstrādāto tehnoloģiju un citu finanšu instrumentu atbalstu un tirdzniecību;

7.

atgādina, ka jauninājumi sociālajā un vides jomā ir būtiski svarīgi gan publiskajam, gan privātajam sektoram;

8.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi iekļaut un nostiprināt inovācijas jēdziena lietojumu mūsu ikdienā, piemēram, izglītības sistēmā un darbavietā;

9.

norāda uz kopīgajām pētniecības un inovācijas programmām, kuras īsteno reģionos ar atšķirīgiem jauninājumu ieviešanas rezultātiem (reģionāla inovācijas stratēģija, RIS) un kuras ir izdevīgas visām iesaistītajām pusēm. Tas ietver, piemēram, reģionu līdzdalības palielināšanu shēmā ERA-Net (European Research Area Network);

10.

uzsver, ka pašreizējais ES pētniecības budžets tikai 4 % apmērā no publiskā sektora līdzekļiem pētniecības finansēšanai Eiropā ir neatbilstošs; uzskata, ka ir būtiski svarīgi gan palielināt ES budžetu pētniecībai, gan labāk integrēt valstu programmas un Eiropas pētniecības pamatprogrammu;

11.

vēlas jo īpaši pievērst Komisijas uzmanību to novatoru un individuālo izgudrotāju situācijai, kuri darbojas ārpus augstskolu sistēmas, lielajiem uzņēmumiem, valsts pārvaldes un sabiedriskām iestādēm vai valsts uzņēmumiem. Turpinot darbu šajā jomā, ir jāizstrādā stratēģijas, kas sniegtu atbalstu novatoriem un izgudrotājiem, kas strādā individuāli, un dotu viņiem iespēju līdzvērtīgos apstākļos piekļūt ES finansējumam;

12.

prasa pienācīgi ņemt vērā faktu, ka 27 valstu Eiropas Savienībā 97 % saimnieciskās darbības raksturo zema un vidēja tehnoloģiskā intensitāte, tāpēc uzskata, ka zināšanu sabiedrības veidošanu nevar virzīt tikai uz visprogresīvāko tehnoloģiju attīstību, bet jāparedz loma arī inovācijas modelim, kas zināšanas ļauj iegūt un izplatīt; uzsver iespējas, kas paveras, pārstrādājot Publiskā iepirkuma direktīvu (2); norāda uz iespējām un problēmām saistībā ar pētniecības un izstrādes iekļaušanu publiskajā iepirkumā (3);

13.

atzīmē, ka zaļā grāmata tās pašreizējā redakcijā nerada jautājumu par tās atbilstību subsidiaritātes principam; tomēr uzsver, ka ar mērķi nodrošināt atbilstību subsidiaritātes principam būtu cieši jāuzrauga norises, kuru rezultātā tiks piešķirts finansējums un izstrādāti tiesību akti ES pētniecības un inovācijas jomā;

14.

norāda arī, ka pamatiniciatīvā “Inovāciju Savienība” ierosinātā prasība dalībvalstīm un reģioniem paredzēt noteiktu budžetu ar jauninājumiem saistītam publiskajam iepirkumam varētu dziļi ietekmēt pašvaldības un reģionus; uzskata, ka turpmāk veicamajos pasākumos jāiekļauj rūpīgs izvērtējums par iespējamo finanšu un administratīvo slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī par sociālo ietekmi un citiem ieguvumiem;

15.

uzskata, ka būtu jāatbalsta lielāks skaits piedāvājumu konkursu, kuri notiek divās kārtās, proti, pirmajā kārtā dalībniekiem būtu jāiesniedz tikai sadarbības partneru saraksts un projekta ideja, kas detalizēti jāizstrādā tikai tad, ja sākotnējais novērtējums ir pozitīvs. Tas būtu īpaši svarīgi galvenokārt MVU, kurus tādējādi varētu vairāk motivēt piedalīties konkursos, jo sākotnējais darba ieguldījums nebūtu tik liels.

16.

norāda, ka inovācija rūpniecības, sociālajā un vides jomā un inovācija pakalpojumu nozarē ir nozīmīga svira, kas ļauj piešķirt jaunu impulsu Eiropas konkurētspējai, tādējādi palīdzot stiprināt teritoriālo kohēziju;

17.

piekrīt, ka pētniecības un inovācijas finansēšanai jābūt vienam no plašākajiem Eiropas Savienības politiskajiem mērķiem, piemēram, īstenojot rūpniecības politiku, ko Reģionu komiteja aicinājusi darīt atzinumā par pamatiniciatīvu “Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”;

18.

ierosina atzīt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir līmenis, kurā vislabāk var sasaistīt valstu un Eiropas pētniecības, inovācijas un arī kohēzijas stratēģijas. Reģionālajā līmenī tās varētu apkopot vienotā dokumentā;

19.

atzīst, ka sākotnējais stāvoklis jauninājumu jomā Eiropā ir ļoti daudzveidīgs un ka Eiropas Savienības pētniecības politiku varētu papildināt reģionālā politika ar savām īpašajām iezīmēm un saskaņā ar gudras reģionālās specializācijas stratēģijām;

20.

turpmākais Eiropas pētniecības atbalsts tāpat kā iepriekšējās pētniecības pamatprogrammās būtu jākoncentrē uz sadarbību pētniecības jomā un jo īpaši — uz kopīgiem projektiem. Tiem jānodrošina finanšu līdzekļi vismaz līdzšinējā apmērā. Kopīgie pētniecības projekti nodrošina dalības iespēju augstskolām, pētniecības iestādēm un uzņēmumiem visos Eiropas reģionos. Tie nodrošina vajadzīgo pārredzamību un vienkāršošanu un tāpēc ir lietotāju interesēs;

21.

uzskata, ka patiess izaicinājums gan Komisijai, gan reģioniem ir dažādu finansēšanas instrumentu sinerģijas radīšana, lai varētu īstenot stratēģiju “Eiropa 2020”. Eiropā veikto pētniecības pasākumu rezultāti netiek izmantoti pietiekami ātri vai plaši. Komisijai būtu jāmaina kohēzijas finansēšanas instrumentu noteikumi un kritēriji, lai reģioni izmantotu pamatprogrammas un citas pētniecības darbības rezultātus, reģionālajā līmenī ieviešot inovatīvus risinājumus;

22.

norāda, ka ar nākamo pētniecības pamatprogrammu jāpaplašina programmas, kuru mērķis ir attīstīt teritoriālās spējas, un jāatvieglo to pašvaldību līdzdalība, kuru veiktā pētniecība un izstrāde papildina ES līmeņa centienus. To varētu izdarīt, piemēram, ieviešot kritērijus, ar kuriem tiek atvieglota tādu kompetentu partneru iesaistīšanās, kas pārstāv pētniecības jomā šobrīd mazāk attīstītus reģionus, projektos un programmās, kurus vada plašāk pazīstami un atzīti zinātnieki, kā RK to ieteikusi atzinumā “Pētniecības pamatprogrammu īstenošanas vienkāršošana” (4);

23.

atzinīgi vērtē centienus vienkāršot procedūras, piemēram, to, ka ir publicēts un aktualizēts praktisks ceļvedis par ES finansējuma iespējām;

24.

uzsver, ka būtiska klasteru iezīme ir reģionālā dimensija;

25.

atgādina, ka izcilība gan ir viena no klasteru iezīmēm, tomēr ne visi klasteri var sasniegt vienādu attīstības līmeni vai nodrošināt starptautisku atpazīstamību. Klasterim ir vajadzīgs ļoti augsts zinātniskais līmenis, tomēr ar to nepietiek, lai sasniegtu izcilību. Klastera izcilība veidojas pakāpeniski laika gaitā, izmantojot īpašus finanšu resursus, labu struktūru, labu pārvaldību un sekmīgu “ekosistēmu”, kas savstarpēji sasaista uzņēmumus, izglītību, pētniecību un inovāciju;

26.

atzīmē, ka ir iespējams pārvarēt pretrunu starp daudzu klasteru vēlmi izvērst darbību savā teritorijā un ievērojamajām iespējām, ko paver informācijas un paraugprakses apmaiņa ar kaimiņu klasteriem citās ES dalībvalstīs. Savā teritorijā stingri nostiprinājies klasteris var piesaistīt arī starptautisku uzmanību un rīkoties starptautiskā mērogā;

27.

uzsver, ka paralēli uz klasteriem bāzētiem inovāciju centriem — un savā ziņā pat svarīgāka par tiem — ir iepriekšējos gados parādījusies vajadzība izprast reģionālu novatorisku ekosistēmu sarežģīto darbību un izveidot to attīstībai labvēlīgus nosacījumus. Tāpēc Komisijai būtu jāpiešķir finansiālais un operatīvais atbalsts, it sevišķi atvērtas inovatīvas darbības attīstībai reģionos, lai tie var palīdzēt izveidot vajadzīgos nosacījumus tādai valsts pārvaldes reformai un uzņēmējdarbībai, kuru mērķis ir izaugsme un jaunu darbavietu izveide;

28.

Viena konkrēta reģionālo ekosistēmu izpausme ir vadošie tirgi un to attīstība. Ir ievērots, ka vadošie tirgi cieši saistīti ar vietējo zinātību un kultūru, un to interaktīvu neatkarīgu atjaunošanos. Iepriekšējos atzinumos (CdR 11/2009 un CdR 83/2007) Reģionu komiteja ir norādījusi uz nepieciešamību radīt līdzsvaru starp konkurējošu finansējumu, kas ir ES nozīmīgo pamatiniciatīvu finansējums, un pētniecības kopienu institucionālo finansēšanu. Reģionu komiteja uzsver institucionālā finansējuma nozīmi, kas, jo īpaši sabiedrībai nozīmīgu uzdevumu, kā arī konverģences un kohēzijas sekmēšanas interesēs, dod iespēju pētniecības kopienām veikt pētījumus pēc pašu iniciatīvas un pēc citu kopienu ierosinājuma.

29.

atkārtoti pauž pārliecību, ka Eiropas pētniecības telpu varētu stiprināt, iekļaujot publiskā iepirkuma procedūrā pētniecības un izstrādes pakalpojumus; atgādina par RK atzinumiem “Zaļā grāmata par publisko iepirkumu” (5) un “Publiskais iepirkums pirmskomercializācijas posmā” (6), taču vienlaikus jānodrošina, ka minēto pakalpojumu jomā nesākas konkurence;

30.

aicina cieši iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības ar publisko iepirkumu saistītā tiesiskā regulējuma un finansēšanas programmu izstrādē;

31.

uzsver savu atbalstu uzņēmējdarbības aprindu un valdību aktīvai iesaistīšanai inovācijas finansēšanas plānos un pauž bažas par tādas sistēmas iespējamo ietekmi uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kurā risku par vēl nepārbaudītiem produktiem un pakalpojumiem uzņemas vienīgi publiskais sektors;

32.

norāda, ka publiskā iepirkuma “tirgus” joprojām ir sadrumstalots un tikai retos gadījumos darbojas pāri robežām; mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt pārredzamāku sistēmu, kas atvērtu publiskā iepirkuma tirgu Eiropas Savienībā;

33.

atkārtoti uzsver, ka Eiropas Komisijai jāizstrādā skaidras un detalizētas pamatnostādnes, kā arī jānodrošina apmācību pasākumi publiskā iepirkuma līgumu slēgšanā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

34.

apzinās, ka pilna inovācijas cikla finansēšanai (no izpētes līdz tirgum) ir vajadzīgs plašs instrumentu klāsts; tāpēc atbalsta centienus piesaistīt privātā sektora finansējumu, piemēram, izmantojot riska dalīšanas plānus, aizdevumus vai riska kapitālu;

35.

piekrīt, ka publiskais finansējums ir svarīgs, lai veicinātu privātus ieguldījumus, un uzsver, ka gadījumos, kad tiek izmantots gan publiskais, gan privātais finansējums, būtiska nozīme ir stabilai riska pārvaldībai un pārredzamai vadībai;

36.

atzinīgi vērtē centienus palielināt privātā sektora finansējumu ieguldījumiem MVU inovācijā; tāpēc aicina veicināt stimulus (nodokļu režīms, administratīvo šķēršļu mazināšana) un vajadzības gadījumā pārskatīt tiesisko regulējumu, pastiprinot un paplašinot to pasākumu klāstu, kuru mērķis ir atbalstīt un atzīt MVU kā nozīmīgus dalībniekus inovācijas kultūras veicināšanā; šajā sakarā arī uzsver, ka jāstiprina MVU un pētniecības un izstrādes dalībnieku starpniecības instrumenti;

37.

aicina vietējā un reģionālā līmeņa dalībniekus lietderīgi iesaistīt tehnoloģiju platformās, lai izstrādātu pētniecības un inovācijas stratēģijas jaunu tehnoloģiju platformu izveidei un jau esošās platformas pielāgotu atbilstoši teritoriālā līmeņa dalībnieku vajadzībām, ņemot vērā iespējas pasaules tirgos un MVU līdzdalību;

38.

atzīst pētniecības pamatprogrammas unikālo ieguldījumu kopīgajā pētniecības darbā, ko veic dalībvalstis un pašvaldības;

39.

uzsver ES tiesību aktu nozīmi (piemēram, attiecībā uz riska kapitālu un pētniecības infrastruktūru); norāda arī uz Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) iespējamo lomu;

40.

uzsver, ka klasteru sadarbība Eiropas Savienībā ir pilnīgi nepieciešama, bet jāsekmē arī tas, lai klasteri sadarbotos pasaules mērogā;

41.

stratēģijā “ES 2020” un it īpaši pamatiniciatīvās “Inovācijas Savienība” un “Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā” ir atzīta pētniecības un inovācijas izšķirošā loma Eiropas Savienības konkurētspējas paaugstināšanā un uzsvērts, ka ir svarīgi politikā vairāk ietvert inovāciju. Turklāt Eiropas pilsētām un reģioniem ir ierādīta nozīmīga loma stratēģijas īstenošanā. Tāpēc Reģionu komiteja vēlas to atbalstīt un veicināt Eiropas pētniecības telpas attīstību reģionos, jo pilsētas un reģioni finansē pētniecības programmas, piedalās Eiropas pētniecības projektos un aktīvi atbalsta reģionālo un vietējo dalībnieku iesaisti Eiropas pētniecības projektos;

42.

Reģionu komiteja atzinīgi vērtē to, ka septītajai (2007–2013) pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammai ir piešķirts vairāk finansējuma nekā sestajai (2000–2006) pamatprogrammai un to, ka ir izveidota Eiropas Pētniecības padome. Reģionu komiteja atzinīgi vērtē arī Eiropas iniciatīvas, ar kurām veicina apmaiņu un sadarbību starp reģionālajām pašvaldībām, akadēmiskajām un zinātniskajām aprindām un ekonomikas dalībniekiem, it īpaši budžeta pozīcijas “Zināšanu reģioni” ietvaros, īpašās programmas “Iespējas” sadaļas “Reģionālo, valstu un starptautisko programmu līdzfinansējums” (Cofund) ietvaros un izmantojot tādus mehānismus kā izcilības tīkli un ERA-Net;

43.

Reģionu komiteja gaida arī plānoto ietekmes novērtējumu programmām “Zināšanu reģioni” un “Pētniecības potenciāls”. Tā kā minētās programmas tiek pilnveidotas un skaidrāk iezīmējas to mērķi, RK aicina stiprināt šo programmu ietvaros sniegto atbalstu augsti kompetentiem reģioniem, kuriem piemīt izcilības potenciāls. To var darīt, piemēram, izmantojot līdzdalības (7), partnerības vai citas shēmas;

44.

Reģionu komiteja atzinīgi vērtē to, ka Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammā nozīmīga loma paredzēta reģionālajiem klasteriem un iniciatīvām, kuru mērķis ir sekmēt informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT), energoefektivitātes, atjaunojamās enerģijas un ekoinovācijas attīstību. Tāpēc Reģionu komiteja iesaka minētās iniciatīvas turpmāk īstenot, ņemot vērā uzdevumus, kas Eiropas Savienībai ir vai būs jārisina.