8.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 70/1

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 18. decembra ziņojumu “Vīriešu un sieviešu līdztiesība — 2010” (COM(2009)0694),

—

ņemot vērā Komisijas 2003. gada 26. novembra paziņojumu “Darba kvalitātes uzlabošana — pārskats par pēdējā laikā sasniegto” (COM(2003)0728),

—

ņemot vērā 2004. gada Komisijas ziņojumu “Riskanta nodarbinātība Eiropā — salīdzinošs pētījums par riskiem saistībā ar darba tirgu elastīgā ekonomikā”,

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm — stratēģijas Eiropa 2020 integrēto pamatnostādņu II daļa (COM(2010)0193),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 8. jūnija secinājumus “Elastdrošība krīzes laikā”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (2),

—

ņemot vērā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatlīgumu par darbu uz noteiktu laiku (3),

—

ņemot vērā Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatlīgumu par nepilna darba laika darbu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2010. gada informatīvo dokumentu “Ļoti netipisks darbs”,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2008. gada ziņojumu “Pasākumi nedeklarēta darba novēršanai Eiropas Savienībā”,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2007. gada ziņojumu “Darba apstākļi Eiropas Savienībā — dzimumu līdztiesības perspektīva”,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 1998. gada ziņojumu “Nestabili nodarbinātības un darba apstākļi Eiropā”,

—

ņemot vērā Eirobarometra 2007. gada oktobra ziņojumu “Nedeklarēts darbs Eiropas Savienībā”,

—

ņemot vērā 2009. gada ziņojumu “Dzimumu segregācija darba tirgū”, ko izstrādāja Eiropas Komisijas ekspertu grupa dzimumu līdztiesības un nodarbinātības jautājumos,

—

ņemot vērā 2006. gada ziņojumu “Dzimumu nevienlīdzība saistībā ar maznodrošinātu grupu nabadzības risku un sociālo atstumtību trīsdesmit Eiropas valstīs”, ko izstrādāja Eiropas Komisijas ekspertu grupa dzimumu līdztiesības, sociālās integrācijas un nodarbinātības jautājumos,

—

ņemot vērā Starptautiskā nodarbinātības biroja ziņojumu “Pienācīgs darbs mājsaimniecībās nodarbinātām personām”, ko izstrādāja Starptautiskās darba konferences 99. sesijā 2010. gada jūnijā,

—

ņemot vērā Starptautiskā nodarbinātības biroja 2009. gada ziņojumu “Dzimumu līdztiesības dimensija mājsaimniecības darbā Rietumeiropā”,

—

ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem (5),

—

ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (6),

—

ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par to, kā piemērot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (7),

—

ņemot vērā 2006. gada 19. janvāra rezolūciju par Lisabonas stratēģijas nākotni saistībā ar dzimumu līdztiesību (8),

—

ņemot vērā 1998. gada 18. septembra rezolūciju par kooperatīvu nozīmi sieviešu nodarbinātības palielināšanā (9),

—

ņemot vērā 1998. gada 17. februāra rezolūciju par cilvēktiesību ievērošanu Eiropas Savienībā (1996. g.) (10),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētās nodaļas 2010. gada 12. maija atzinumu “Profesionālu darba vietu izveide mājsaimniecības pakalpojumu jomā” (SOC/372 – CESE 336/2010 galīgā redakcija),

—

ņemot vērā Eiropas Kopienu Statistikas biroja statistikas ziņu izdevumu Nr. 12/2010 “ES 27 dalībvalstu darba tirgū joprojām krīze”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7–0264/2010),

A.

tā kā darba tirgus individualizācija un aizvien lielāks elastīgums, kā rezultātā samazinās iespēja veikt pārrunas par darba koplīguma slēgšanu, padara neaizsargātākus darba ņēmējus un jo īpaši sievietes, kurām bieži vien jārod līdzsvars starp darba un ģimenes pienākumiem, un tas var radīt nestabilus darba apstākļus, jo darba devējiem ir vieglāk pasliktināt nodarbinātības nosacījumus;

B.

tā kā nestabilās darba attiecībās strādā galvenokārt sievietes, tā kā noteikti nestabila darba veidi, ko veic sievietes, piemēram, apmaksāti mājsaimniecības darbi un aprūpes pakalpojumi, darba tirgū neparādās un tā kā Eiropas Savienībā, neraugoties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu, joprojām pastāv atšķirības attiecībā uz sieviešu nodarbinātības iespējām, darba kvalitāti, iztikas ienākumiem un vienādu atalgojumu par vienādu un līdzvērtīgu darbu;

C.

tā kā nestabilās darba attiecībās strādājošo sieviešu pārsvars būtiski veicina joprojām lielās atalgojuma atšķirības starp dzimumiem; tā kā tādēļ, uzlabojot nodarbinātības kvalitāti sievietēm, tiks mazinātas atalgojuma atšķirības starp dzimumiem;

D.

tā kā pakalpojumu nozarē, jo īpaši viesnīcu un restorānu nozarē, izglītībā, veselības aprūpē un sociālajā darbā un citu sabiedrisko, sociālo un personu aprūpes pakalpojumu jomā, kurā vairākums darba ņēmēju ir sievietes, plaši izplatīta tendence ir nepilnas slodzes darbs ne pēc darba ņēmēja izvēles;

E.

tā kā sieviešu līdzdalība darba tirgū atspoguļo viņu lomu mājsaimniecībā, un sievietēm ir tendence vairāk uzņemties darbu, kas viņām ļauj apvienot apmaksātu un neapmaksātu darbu;

F.

tā kā ekonomikas un finanšu krīze nestabilu nodarbinātību ir ietekmējusi divkārši, jo daudzu uzņēmumu pirmā reakcija bija atlaist pagaidu darbiniekus, un tā kā turklāt valda bažas, ka daudzas no ekonomikas lejupslīdes laikā zaudētajām pastāvīgajām darbavietām netiks atjaunotas, bet gan aizstātas ar netipiskiem, ja ne nestabiliem, nodarbinātības veidiem;

G.

tā kā nestabils darbs ir nestandarta nodarbinātības veids, ko raksturo kāda no turpmāk minētajām iezīmēm:

H.

tā kā nestabili darba apstākļi, piemēram, rakstiski nenoslēgti līgumi, ne pēc darba ņēmēja izvēles noteikts nepilnas slodzes darbs un nemainīgās atalgojuma atšķirības ilgtermiņā ietekmē sociālās drošības aizsardzību un pensijas un rada darba ņēmējiem lielāku risku nonākt nabadzībā;

I.

tā kā pastāv risks, ka sievietes noteiktos gadījumos var nonākt cilvēka necienīgos darba apstākļos, un tieši tādēļ viņām, jo īpaši grūtniecēm un sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, ir jāvelta īpaša uzmanība;

J.

tā kā globalizācija un pašreizējā ekonomiskā situācija, kā arī attīstība tehnoloģijas jomā maina darba attiecības un darba ņēmēju uzdevumu būtību;

K.

tā kā ļoti iespējams, ka nestabilās darba attiecībās strādājošas sievietes nav informētas par savām tiesībām un viņām ir lielāks risks nesaņemt tiesisku aizsardzību un/vai tikt nelikumīgi atlaistām no darba;

L.

tā kā ir svarīgi, ka visiem darba ņēmējiem, tai skaitā sievietēm nestabilās darba attiecībās, ir tiesības uz profesionālo izglītību un apmācību;

M.

tā kā pieņēmums, ka sievietes nav galvenās pelnītājas ģimenē, sniedz nepareizu priekšstatu par lielu daļu strādājošo sieviešu, kuras ir vienīgās pelnītājas;

N.

tā kā īpaši mājsaimniecības pakalpojumu jomā pieaug nedeklarēto darba ņēmēju sieviešu skaits;

O.

tā kā vairākums darba ņēmēju mājsaimniecības jomā, kas veic tādus pienākumus kā aprūpe mājās, tīrīšanas darbi un ēdienu gatavošana, ir sievietes; tā kā mājsaimniecības darbs rūpnieciski attīstītajās valstīs veido 5–9 % no visas nodarbinātības, tā kā šāds darbs lielākoties ir nestabils, zemu novērtēts un neoficiāls un tā kā mājsaimniecības darbu veicēju neaizsargātība bieži vien kļūst par iemeslu viņu diskriminācijai un rada lielākas iespējas pret šīm personām izturēties nevienlīdzīgi, netaisnīgi vai vardarbīgi;

P.

tā kā augsti kvalificētu darba ņēmēju kvalifikācijas kritums ir parasta problēma saistībā ar nestabilu darbu, jo īpaši gadījumos, kad darba ņēmēji tiek atlaisti vai kad migrējoši darba ņēmēji izvēlas zemi kvalificētus darbus, lai paliktu darba tirgū, un tā kā šī situācija, kas jo īpaši skar sievietes, negatīvi ietekmē karjeras veidošanu un tāda algas līmeņa panākšanu, kurš atbilst iegūtajām prasmēm;

Q.

tā kā migrantes, kas izvēlas zemas kvalifikācijas pagaidu darbus darba tirgus perifērijā vai veic mājsaimniecības darbus, var saskarties ar divkāršu diskrimināciju, jo papildus tam, ka viņas bieži vien strādā sliktos apstākļos, neregulāru darba laiku un dažkārt dara to nelegāli, pret viņām var izturēties ļaunprātīgi vai vardarbīgi vai pakļaut seksuālai vardarbībai; tā kā viņas turklāt bieži nav informētas par savām tiesībām, viņām ir ierobežota piekļuve sociālajiem dienestiem, viņas slikti pārvalda vietējo valodu un nespēj veidot sociālos tīklus un tā kā nelegāli nodarbinātās personas neuzdrīkstas sazināties ar valsts iestādēm, lai lūgtu aizsardzību, jo baidās, ka tiks nosūtītas atpakaļ uz izcelsmes valsti;

R.

tā kā Eiropas Padomes 1969. gada 24. novembra vienošanās par aukļu iekārtošanu darbā ir novecojusi un tādējādi tajā nav paredzēti risinājumi problēmām, kas daudzās dalībvalstīs pašlaik var rasties saistībā ar aukļu nodarbināšanu;

S.

tā kā ES joprojām atbalsta to, ka visās jomās jāņem vērā dzimumu līdztiesības aspekts; tā kā nodarbinātības politikas pamatnostādnēs aktīvi jāveicina vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana sievietēm un vīriešiem;

1.

norāda uz dzimumu līdztiesības problemātiku saistībā ar nestabilu darbu un atgādina, ka darba tirgū ir notikusi pārmaiņa no standarta nodarbinātības uz nestandarta nodarbinātības veidiem, liekot novērst to, ka nestandarta nodarbinātības veidi kļūst par nestabilu darbu; uzskata, ka, lai cīnītos pret šīm problēmām, dalībvalstis un sociālie partneri ir jāaicina lielā mērā saskaņot tiesību aktus un līgumu noteikumus par standarta un netipisku darbu nolūkā nepieļaut, ka visizdevīgākie un viszemāk apmaksātie darba veidi kļūst izplatītāki, tomēr ņemot vērā iespējamu nedeklarēta darba risku;

2.

mudina Padomi un Komisiju norādīt nestabilas nodarbinātības iezīmes dalībvalstu nodarbinātības politikas izstrādei paredzētajās vadlīnijās un jaunajā dzimumu līdztiesības stratēģijā;

3.

aicina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus, lai pārtrauktu iespēju noslēgt līgumus par darbu ar nenormētu darba laiku, kurus parasti veic sievietes tādās jomās kā mājsaimniecības darbi, aprūpes darbs, sabiedriskā ēdināšana un viesnīcu nozare, un ieviest vērienīgus kontroles instrumentus, lai reglamentētu visu veidu klātbūtni uzņēmumos un citās darba vietās, kas oficiāli paredzēta profesionālās orientācijas un apmācības mērķiem, bet kas patiesībā kļūst par vēl vienu darba ļaunprātīgas izmantošanas veidu, jo slēpj pakalpojumus, kuri faktiski tiek sniegti, nesaņemot pienācīgu atalgojumu vai aizsardzību;

4.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģijas attiecībā uz nestabilām darba attiecībām, lai galveno uzmanību vērstu uz cilvēka cienīgu un “zaļu” darbavietu izveidi un vienlaikus ņemtu vērā vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu nodarbinātību;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, lai mazinātu sieviešu divkāršo noslogojumu, kas ir viens no iemesliem, kāpēc nestabilās darba attiecībās galvenokārt strādā sievietes; lai mazinātu nestabilas darba attiecības, aicina uzlabot iespējas apvienot profesionālo un privāto dzīvi, strādājot pastāvīgās darba attiecībās;

6.

pauž sarūgtinājumu par to, ka ES nodarbinātības jomas tiesību aktu kopumā un iepriekš minētajās direktīvās par darbu uz noteiktu laiku, nepilna darba laika darbu un pagaidu darba aģentūrām nav pienācīgi risināta nodarbinātības nestabilitātes problēma; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt turpmākus konkrētus tiesību aktus, piemēram, tādus, ar kuriem tiek ieviests saistošs sociālo standartu minimums darba ņēmējiem un visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu nodarbinātības nosacījumiem tiek garantēta piekļuve sociālajiem dienestiem un pabalstiem, tai skaitā grūtniecības un dzemdību atvaļinājumam, veselības aprūpei un vecuma pensijai, kā arī izglītībai un apmācībai; turklāt aicina dalībvalstis ieviest tiesību aktus, lai nodrošinātu saprātīgu darba laika ierobežojumu, atpūtu un brīvo laiku strādājošiem;

7.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka darba devēji, kas pakļauj strādājošās sievietes ļaunprātīgai un vardarbīgai attieksmei, pēc iespējas drīzāk tiek saukti pie atbildības;

8.

uzsver nepieciešamību radīt nestabilos apstākļos nodarbinātām sievietēm iespēju, ka tiek aizsargātas tādas viņu tiesības kā pienācīgs atalgojums, grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, taisnīgs un regulārs darba laiks un darba vide bez diskriminācijas, kas šīm sievietēm ir būtiski svarīgi; aicina dalībvalstis noteikt sodus par šķēršļu radīšanu dalībai arodbiedrībās un turklāt aicina dalībvalstis piedāvāt konsultācijas, kas ir viegli pieejamas sievietēm, kuras nevar izmantot uzņēmuma sniegtu atbalstu, piemēram, privātās mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm; aicina sociālos partnerus savās struktūrās uzlabot dzimumu līdzsvaru visos līmeņos;

9.

uzsver to, ka ir jāpieņem tiesību akti, lai darba tirgū nodrošinātu dzimumu līdztiesību un samazinātu dzimumu segregāciju; tādēļ atgādina par iepriekš minēto 2008. gada 18. novembra rezolūciju, mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu saistībā ar vīriešu un sieviešu vienlīdzīga atalgojuma principa piemērošanu un atgādina dalībvalstīm, ka nekavējoties jātransponē Direktīva 2006/54/EK;

10.

aicina dalībvalstis sasniegt Barselonas mērķus bērnu aprūpes jomā, lai uzlabotu sieviešu līdzdalību darba tirgū un viņu ekonomisko neatkarību; aicina dalībvalstis novērst šķēršļus, kuru dēļ sievietes nestrādā viņām paredzēto darba stundu skaitu gan nepilnas, gan pilnas slodzes gadījumā;

11.

uzsver nepieciešamību likvidēt profesionālo un nozaru segregāciju darba tirgū, no agrīna vecuma veidojot izpratni un izglītojot, piemēram, popularizējot zēnu un vīriešu vidū profesijas, kas parasti tiek saistītas ar sievietēm raksturīgām prasmēm, un otrādi — motivējot meitenes apgūt ar zinātni saistītus mācību priekšmetus, kā arī cīnoties pret uzskatu, ka sievietes ir otršķirīgi pelnītāji, un iesaistot Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis paredzēt un īstenot pasākumus, ar ko meitenēm un jaunām sievietēm nodrošina iespējas iegūt labu izglītību un studēt, īpašu uzmanību veltot meitenēm un jaunām sievietēm migrantēm; turklāt uzsver, ka sievietēm, kuras darbu atstājušas bērna dzimšanas dēļ, ir aktīvi jārīkojas, lai atgrieztos darbā;

13.

aicina dalībvalstis cīnīties pret nedeklarētu darbu, pārveidojot to pastāvīgā nodarbinātībā un šajā nolūkā izmantojot tādus preventīvus pasākumus kā neaizskaramības pret kriminālvajāšanu piešķiršana darba ņēmējiem, kas ziņo par savu nelegālo nodarbinātību, un atturošas darbības, kas vērstas pret darba devējiem; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot datu vākšanu un uzraudzīt šajā jomā notiekošo virzību;

14.

uzsver, ka sociālā aizsardzība ir būtiska elastdrošības daļa; uzsver, ka elastdrošības koncepcija atšķirīgi skar vīriešus un sievietes un sliecas nostiprināt pašreizējās dzimumu lomas; īpaši atgādina dalībvalstīm un Padomes 2009. gada 8. jūnija secinājumu “Elastdrošība krīzes laikā” sociālajiem partneriem par nepieciešamību piemērot integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai, īstenojot elastdrošības principus;

15.

uzskata, ka apstākļus, kuros atrodas sievietes nestabilās darba attiecībās, var uzlabot, izmantojot noturīgas pensijas pabalstu sistēmas, iespējas saņemt aizdevumu pašpalīdzības projektiem, kā arī programmas darbavietu un alternatīvu ienākumu avotu radīšanai;

16.

iesaka standarta darbavietas turpmāk veidot saskaņā ar laba darba principiem un nepārvērst tās nestabilās darbavietās; prasa labāk regulēt darba tirgus, izmantojot stingras darba inspekcijas, lai mazinātu to darba ņēmēju skaitu, kuri strādā nestabilās darba attiecībās;

17.

prasa, lai Eiropadomes sanāksmes laikā tiktu panākta vienošanās par vadošām pamatnostādnēm un konkrētiem pasākumiem, ar ko, īstenojot ES stratēģiju 2020. gadam, saglabā pašreizējās un rada jaunas darbavietas;

18.

aicina Komisiju, ņemot vērā dalībvalstīs gūtos rezultātus, izstrādāt tām pamatnostādnes attiecībā uz paraugpraksi cīņā pret tiešu un netiešu diskrimināciju, kā arī to, kā visaptveroši ņemt vērā dzimumu līdztiesības aspektu un mazināt nestabilas darba attiecības, kurās strādā sievietes;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt tiesību aktus, ar kuriem reglamentē sezonas darbinieku sociālo un tiesisko statusu un sniedz viņiem sociālo drošību; šajā sakarībā norāda, ka sezonas darbinieki ir darbinieki, kas uz noteiktu vai nenoteiktu laiku noslēguši darba līgumu, kura laiks un ilgums ir atkarīgs no sezonāliem faktoriem, piemēram, klimatiskajiem apstākļiem, svētku dienām un/vai ražas laika lauksaimniecībā;

20.

norāda uz pētījumiem, kas liecina, ka nestabila nodarbinātība, kurā var netikt ņemts vērā veselības un drošības standartu minimums, ir saistīta ar lielāku ievainojumu skaitu un nozīmīgāku risku attiecībā uz slimībām un pakļaušanu apdraudējumam; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot veselības un drošības prasību minimuma uzraudzību darbavietās, īpašu uzmanību pievēršot nodarbināto sieviešu specifiskajiem riskiem;

21.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi un pilnībā izmantot struktūrfondu, jo īpaši Eiropas Sociālā fonda, piedāvātās līdzfinansēšanas iespējas, lai nodrošinātu plašāku piekļuvi cenas ziņā pieņemamiem un kvalitatīviem bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes pakalpojumiem tā, lai sievietes nebūtu spiestas uzņemties šos pienākumus neoficiāli; turklāt uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka nestabili mājas aprūpes darbi, kad vien tas ir iespējams, tiek pārvērsti pienācīgos ilgtermiņa valsts sektora darbos;

22.

aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm veidot kampaņu, kas vērsta uz to, lai veicinātu nestabilās darba attiecībās strādājošo darbinieku pāreju uz pastāvīgu darbu; aicina Komisiju atbalstīt programmu, ar kuru darba ņēmējus informē par to, kāda ietekme un kādas sekas ir nestabilām darba attiecībām, tostarp attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darba vietā;

23.

aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumu jaunam Eiropas nolīgumam par aukļu nodarbināšanas noteikumiem, ar kuru samazina pašreizējo 30 gadu vecuma ierobežojumu tā, lai pieauguši ģimenes apgādnieki, kas gandrīz sasnieguši 30 gadu vecumu, nevar tikt nodarbināti kā aukles un kurā uzsver, ka aukļu uzdevums ir palīdzēt veikt ģimenes ikdienas pienākumus un piedalīties ģimenes dzīvē ne vairāk kā 30 stundas nedēļā un ka mērķis ir ļaut auklēm iegūt kultūras izpratni un valodu zināšanas;

24.

aicina Komisiju jaunajā dzimumu līdztiesības stratēģijā stiprināt apņemšanos veicināt dzimumu līdztiesību migrācijas un integrācijas politikās, jo īpaši nolūkā pilnīgi izmantot migranšu nodarbinātības potenciālu;

25.

norāda, ka ir daudz grūtāk integrēt sabiedrībā migrantes nekā migrantus, jo viņas ir pakļautas divkāršai diskriminācijai; tādēļ mudina darba devējus veikt konkrētus pasākumus, lai sekmētu migrējošo darba ņēmēju sieviešu sociālo integrāciju, piemēram, piedāvājot viņām valodas apmācību un/vai atbalsta pakalpojumus, un nodrošināt migrējošo darba ņēmēju reģistrēšanu, lai viņi būtu tiesīgi saņemt pabalstus;

26.

vērš īpašu uzmanību uz to, ka trūkst pētījumu par nestabilu darbu; aicina Komisiju un Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu sadarboties ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu un uzsākt mērķtiecīgu pētījumu, lai cita starpā novērtētu kvalifikācijas zuduma un nestabilas nodarbinātības radītā labklājības zuduma izmaksas, ņemot vērā dzimumu līdztiesības aspektu; uzsver, ka turpmākajās Eiropas izpētes programmās vairāk jākoncentrējas uz sociāliem jautājumiem, piemēram, nestabilu nodarbinātību;

27.

atzinīgi vērtē vispārējos mērķus izmēģinājuma projektiem, kas izstrādāti, lai veicinātu nestabila darba pārvēršanu darbā, kurā tiek ievērotas darba ņēmēju tiesības, un uzsver nepieciešamību, īstenojot šos projektus, pievērst īpašu uzmanību dzimumu līdztiesības problēmu saistībai ar nestabilu darbu;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.