31.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 161/120

A.

tā kā jāņem vērā, ka kohēzijas politikas galvenais mērķis ir samazināt atšķirību starp dažādu reģionu attīstības līmeņiem un vismazāk attīstīto reģionu un salu (tostarp lauku teritoriju) atpalicības apmēru, un kopš 2007. gada struktūrfondu regulās ir ietverta obligāta prasība ES-15 dalībvalstīm piešķirt finansējumu Lisabonas mērķu sasniegšanai, turklāt līdzīgs neobligāts finansējuma piešķiršanas mehānisms brīvprātīgi ir piemērots ES-12 dalībvalstīs, kohēzijas politikas resursus piešķirot dalībvalstu un reģionu pievilcības uzlabošanai, izaugsmei un nodarbinātībai;

B.

tā kā — jo īpaši pašreizējās ekonomikas lejupslīdes apstākļos — kohēzijas politika ir viens no galvenajiem instrumentiem, ar ko veicināt izaugsmi, konkurētspēju un darbavietu radīšanu ES, cita starpā pateicoties gan no tās piešķirtajam pastāvīgam finansējumam ilgtermiņa attīstības programmām un politikas virzieniem, gan decentralizētai pārvaldības sistēmai, gan Kopienas ilgtspējīgas attīstības prioritāšu iekļaušanai tās pamatmērķos;

C.

tā kā divas trešdaļas publiskā sektora ieguldījumu ES tiek veikti reģionālā un vietējā līmenī, reģionālajām un vietējām varas iestādēm bieži ir ievērojama pieredze saistībā ar šo politiku, un tām ir nozīmīga loma gan pašreizējās Lisabonas stratēģijas, gan turpmākās stratēģijas “ES 2020” īstenošanā;

D.

tā kā kohēzijas politikai un stratēģijai “ES 2020” vajadzētu būt integrētām, jo kohēzijas politika ir ietverta Lisabonas līgumā izaugsmes, konkurētspējas un nodarbinātības sekmēšanai, kas ir arī stratēģijas galvenie mērķi;

E.

tā kā ierosinātajā “ES 2020” stratēģijā līdzīgi kā Lisabonas stratēģijā pietiekami nav atspoguļoti reģionu un dalībvalstu dažādie attīstības līmeņi un tāpēc pietiekami nav uzsvērta ekonomiskā kohēzija paplašinātajā ES;

1.

konstatē, ka 2007.-2013. gada plānošanas perioda programmu piešķīrumos aptuveni EUR 228 miljardi septiņu gadu periodā ir paredzēti Lisabonas prioritāšu īstenošanai; uzsver, ka kopējie piešķīrumi, arī ES 12 jaunajās dalībvalstīs, pārsniedza ierosinātos procentus;

2.

atzīmē, ka piešķīrumi būtiski atšķiras dažādās dalībvalstīs un dažādu mērķu sasniegšanai; uzsver, ka nepastāv universāla politika attiecībā uz visām jomām un ka mēģinājums tādu izveidot izraisītu atbildības trūkumu un vāju saikni ar izaugsmes stratēģiju un tas apgrūtinātu īstenošanu;

3.

atgādina, ka jau 2000.-2006. gada plānošanas periodā bija spēcīga saikne starp kohēzijas politikas programmām un Lisabonas stratēģiju, proti, EUR 10,2 miljardi tika ieguldīti pētniecībā un jauninājumos, kaut arī tajā laikā nepastāvēja finansējuma piešķiršanas mehānisms;

4.

uzskata, ka ar sākotnējo Lisabonas stratēģiju, kas balstījās tikai uz atklātās koordinācijas metodi, strukturāli nevarēja sasniegt tajā noteiktos mērķus, un patiesi rezultāti tika sasniegti tikai tad, kad stratēģija tika sasaistīta ar kohēzijas politiku; uzsver, ka ierosinātajā “ES 2020” stratēģijā no šīs kļūdas vajadzētu izvairīties;

5.

pauž nožēlu, ka programmu novēlotās uzsākšanas dēļ un ar to saistītās informācijas par izdevumiem trūkuma dēļ pašlaik nav iespējams pārbaudīt atbilstību starp programmas piešķīrumiem un faktiskajiem izdevumiem, kā arī nav iespējams novērtēt Lisabonas ieguldījumu pamatotību, jo īpaši attiecībā uz plānošanu mazāk attīstītajās valstīs; atzinīgi vērtē Komisijas stratēģiskā ziņojuma publikāciju un aicina uz šī pamata sākt augsta līmeņa diskusiju starp iestādēm, lai analizētu kohēzijas politikas devumu Lisabonas mērķu sasniegšanā un lai novērtētu savstarpējo saistību nākotnē;

6.

kritizē to, ka nav vispārēja novērtējuma par kohēzijas politikas izdevumu ietekmi uz reģionu attīstību; aicina Komisiju novērtēt struktūrfondu piešķīrumu Lisabonas stratēģijas īstenošanai teritoriālo ietekmi un novērtēt, vai šī sistēma tiešām veicina līdzsvarotu un saskaņotu reģionālo attīstību;

7.

atzīst, ka efektīvam novērtējumam jābalstās uz tādiem indikatoriem, kas ļauj datus salīdzināt un apkopot pa reģioniem; mudina Komisiju līdz 2012. gadam sagatavot priekšlikumu par vērtēšanas rādītājiem, lai būtu pieejami līdzekļi radītās ietekmes novērtēšanai, tai skaitā attiecībā uz kvantitāti un kvalitāti, kā arī varētu veikt nepieciešamos pielāgojumus attiecībā uz nākamo plānošanas periodu;

8.

pauž nožēlu, ka, lai gan Lisabonas programmas galvenie mērķi sākotnēji ietvēra ekonomisko izaugsmi, nodarbinātību un sociālo kohēziju, atsākot stratēģiju 2005. gadā, tika piedāvāta mazāk vērienīga programma;

9.

uzskata, ka viens no galvenajiem Lisabonas stratēģijas ierobežojumiem ir vājā vairāku līmeņu pārvaldība ar reģionālo un vietējo varas iestāžu, kā arī pilsoniskās sabiedrības nepietiekamu iesaistīšanos stratēģijas veidošanā, īstenošanā, popularizēšanā un vērtēšanā; iesaka nākotnē šo iesaistīšanos paplašināt visos stratēģijas posmos;

10.

uzsver, ka partnerības principa piemērošana Lisabonas stratēģijai ir palielinājusi vietējo un reģionālo varas iestāžu, kā arī ekonomiski un sociāli ieinteresēto personu līdzdalības izjūtu attiecībā uz stratēģijas mērķiem un paaugstinājusi intervences pasākumu ilgtspēju; aicina Komisiju efektīvāk uzraudzīt partnerības principa īstenošanu dalībvalstīs;

11.

atzīmē, ka Eiropas reģioniem un pilsētām ir galvenā nozīme Lisabonas stratēģijas īstenošanā, jo tie ir galvenie dalībnieki jauninājumu, pētniecības un izglītības politikas jomā; norāda, ka tie veic vairāk nekā vienu trešdaļu no visiem publiskajiem ieguldījumiem ES un aizvien vairāk virza struktūrfondu izdevumus izaugsmes un darbavietu radīšanas mērķiem;

12.

norāda, ka reģionālā un vietējā līmeņa iestādēm ir īpaši svarīga loma kā starpniekiem, lai stratēģija sasniegtu daudzos ekonomiskos un sociālos dalībniekus, kuri dzīvo un darbojas Eiropā, jo īpaši MVU, kā arī, lai veicinātu izglītību un arodapmācību, pētniecību, jauninājumus un attīstību;

13.

pauž nožēlu par vājo sinerģiju, kāda pastāvēja starp valstu stratēģiskajiem ietvardokumentiem un valstu reformu programmām atbilstoši stratēģijai, iesaka īstenot plašāku un regulārāku dialogu visos līmeņos, tai skaitā Kopienas līmenī, starp administrācijām, kas ir atbildīgas par kohēzijas politiku un Lisabonas/“ES 2020” stratēģijām, un attiecīgajiem partneriem no uzraudzības komitejas;

14.

pauž atzinību par rezultātiem, kas līdz šim panākti, izmantojot finanšu vadības instrumentus un sadarbību ar EIB jauninājumu un pētniecības veicināšanā ar atjaunojamu finansējuma veidu palīdzību, un uzsver nepieciešamību stiprināt saikni starp ES finanšu instrumentiem un EIB finanšu instrumentiem; atzīst to potenciālu ieguldījumu piesaistīšanas jomā un aicina tos nostiprināt, jo īpaši attiecībā uz JEREMIE un JESSICA iniciatīvu, lai nodrošinātu labāku atbalstu uzņēmējdarbībai un MVU; iesaka vienkāršot noteikumus, kas regulē šos instrumentus, lai finansējuma saņēmēji tos varētu izmantot plašāk;

15.

atzinīgi vērtē diskusijas par “ES 2020” stratēģiju; uzsver ilgtermiņa raksturu, kas raksturīgs šai stratēģijai, kuras mērķis ir radīt pamatnosacījumus stabilai attīstībai un darbavietu izveidei Eiropā un pārejai uz ilgtspējīgu ekonomiku, un piekrīt noteiktajām prioritātēm; uzsver, ka pakāpeniski jāizstrādā vairāku līmeņu pārvaldības pieeja teritoriālajai kohēzijai, kas tik ļoti nepieciešama Eiropai;

16.

pauž nožēlu, ka šī stratēģijas tika ierosināta vēl pirms pabeigta pašreizējās Lisabonas stratēģijas pārskatīšana; stingri iesaka Komisijai sagatavot atklātu novērtējumu par Lisabonas stratēģijas īstenošanas trūkumiem; uzsver, ka šī Parlamenta ziņojuma ieteikumus vajadzētu iekļaut jaunās stratēģijas galīgajā variantā;

17.

aicina nodrošināt efektīvu un plašu infrastruktūru, modernizējot transporta sistēmas, ieviešot tādus transporta risinājumus, kuri nepiesārņo vidi, uzlabojot piekļuvi dzeramajam ūdenim un kanalizācijas un atkritumu pārvaldības sistēmām, ieviešot efektīvāku vides pārvaldību un nodrošinot dabas resursu un atjaunojamās enerģijas ilgtspējīgu izmantošanu, lai sekmēti ekonomikas attīstību un uzlabotu kohēziju;

18.

ņemot vērā teritoriālās kohēzijas juridisko pamatu, ko sniedz jaunais Lisabonas līgums, mudina ES pieņemt īpašus noteikumus un attiecīgi rīkoties, lai risinātu to reģionu īpašās vajadzības, kuriem raksturīgi nopietni un ilgstoši nelabvēlīgi apstākļi vai demogrāfiskas problēmas, piemēram, piekrastes reģioni, salas, kalnu reģioni, pārrobežas un attālākie reģioni;

19.

atzinīgi vērtē to, ka priekšlikumā ņemts vērā sociālais aspekts, taču uzsver, ka ekonomikas pīlāram ir galvenā nozīme attiecībā uz darbavietu radīšanu, un tāpēc ir ļoti svarīgi pabeigt brīva, atvērta un strādājoša iekšējā tirgus izveidi, kas uzņēmējdarbības aprindām dotu iespēju elastīgi reaģēt uz makroekonomikas tendencēm; uzsver, ka nesenā krīze ir parādījusi, ka nevienā izaugsmes stratēģijā nedrīkst pavirši attiekties pret mērķiem sociālās aizsardzības, pakalpojumu pieejamības, nabadzības un sociālās atstumtības novēršanas, kā arī kvalitatīvu darbavietu radīšanas jomā;

20.

atzinīgi vērtē aicinājumu veidot vairāk ilgtspējīgu, augsti kvalificētu darbavietu, taču atzīst, ka jauns ekonomiskais modelis varētu izraisīt izmaksu un ieguvumu nevienlīdzīgu sadalījumu starp atsevišķām dalībvalstīm un reģioniem, un lai to nepieļautu, aicina Eiropas Savienību uzņemties atbildību un noteikt galvenās darbības jomas, kurās saskaņā ar subsidiaritātes principu Eiropas līmeņa intervence ir vispiemērotākā, lai sasniegtu vislabākos rezultātus attiecībā uz visiem;

21.

uzsver, ka pētniecība un jauninājumi ir galvenie instrumenti ES attīstībai un tās konkurētspējas palielināšanai saistībā ar globālajiem uzdevumiem; uzskata, ka šajās jomās jāveic regulāri ieguldījumi, kā arī regulāri jānovērtē panāktais progress, pamatojoties uz sasniegtajiem rezultātiem; šajā sakarībā aicina nodrošināt labāku koordināciju starp struktūrfondiem un pamatprogrammu, lai turpmāk pēc iespējas lielāki būtu ieguvumi no finansējuma pētniecībai un jauninājumiem, kā arī aicina attīstīt reģionālos jauninājumu kompleksus dalībvalstīs un starp tām;

22.

pauž pārliecību, ka izglītība un arodapmācība ir galvenie priekšnoteikumi ES attīstībai un tās konkurētspējas palielināšanai saistībā ar globālajiem uzdevumiem; uzskata, ka šajā jomā jāveic regulāri ieguldījumi, kā arī regulāri jānovērtē panāktais progress;

23.

atzīst, ka struktūrpolitikas virzienu apstiprināta uzdevumu struktūra jau pirmajos izveidošanas gados bijusi sekmīga; plānošanas ticamības dēļ aicina saglabāt gan šo struktūru, gan dalītas pārvaldības principu; atzīst, ka 2020. gada mērķu pieņemšanas dēļ varētu būt vajadzīga mērķu satura pielāgošana;

24.

atzīmē, ka infrastruktūras problēmas Eiropā, jo īpašu lauku reģionos, joprojām ir ļoti atšķirīgas, un tas kavē ES izaugsmes potenciālu un iekšējā tirgus sekmīgu darbību; uzsver pārrobežu sadarbības nozīmi šajā jautājumā un uzskata, ka jārada patiesi līdzvērtīgi konkurences apstākļi transporta, enerģētikas, telekomunikāciju un IT infrastruktūras jomā, šos uzdevumus vajadzētu iekļaut stratēģijā un arī nākotnē tiem jāpiešķir nozīmīga loma kohēzijas politikā;

25.

atzīst, ka ES budžetam ir jābūt galvenajai nozīmei stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā; uzskata, ka kohēzijas politika ar tās mērķtiecīgo stratēģisko pieeju, stingrajiem un saistošajiem izpildes noteikumiem, individuāli pielāgotām intervencēm, kā arī uzraudzības un tehnisko palīdzību, ir iedarbīgs un efektīvs mehānisms, lai īstenotu stratēģiju “ES 2020”;

26.

atzīmē, ka jo īpaši attiecībā uz pieeju platjoslas infrastruktūrai lauku apgabalos ir liela atpalicība, kas jānovērš atbilstoši Digitālajā programmā noteiktajiem uzdevumiem, lai sekmētu šo reģionu ekonomikas ilgtspējīgu attīstību;

27.

atzinīgi vērtē struktūrfondu lomas novērtēšanu stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā; tomēr uzsver, ka kohēzijas politika ir ne tikai pastāvīgu finansiālo piešķīrumu avots, bet arī spēcīgs instruments visu Eiropas reģionu ekonomikas attīstībai. Tās galvenie mērķi — reģionālo atšķirību novēršana un reālas ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas ieviešana Eiropā — un principi — integrēta pieeja, vairāku līmeņu pārvaldība un reāla partnerība — ir izšķirošie papildu elementi stratēģijas panākumu nodrošināšanai, un šos principus vajadzētu ar to saskaņot;

28.

uzsver, ka spēcīgai un labi finansētai kohēzijas politikai, kas aptver visus Eiropas reģionus, jākļūst par stratēģijas “ES 2020” galveno elementu; uzskata, ka šī politika ar tās horizontālo pieeju ir priekšnosacījums stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanai, kā arī sociālas, ekonomiskas un teritoriālas kohēzijas nodrošināšanai visā ES; noraida visus mēģinājumus kohēzijas politiku pārņemt valstu kontrolē un aicina ES budžeta pārskatīšanā pilnībā atbalstīt reģionālo dimensiju;

29.

uzsver, ka īstenošanas mehānismu savlaicīgai noteikšanai ir ļoti svarīga nozīme stratēģijas “ES 2020” sekmīgā īstenošanā;

30.

uzsver, ka kohēzijas politika nav pakārtota stratēģijai “ES 2020”; uzsver, ka, lai arī kohēzijas politikas prioritātes būtu jāsaskaņo ar stratēģijas “ES 2020” mērķiem, ir jāpieļauj pietiekama elastība, lai ņemtu vērā reģionālās īpatnības un atbalstītu vājāk attīstītos un trūcīgākos reģionus to centienos atrisināt sociālekonomiskās problēmas, nelabvēlīgos apstākļus un samazināt nevienlīdzību;

31.

aicina uzlabot stratēģijas “ES 2020” pārvaldes sistēmu salīdzinājumā ar Lisabonas stratēģiju; iesaka to veidot un Kohēzijas un struktūrfondu izmantošanā īstenot saskaņā ar vairāku līmeņu pārvaldības principu, lai nodrošinātu vietējo un reģionālo varas iestāžu, kā arī pilsoniskās sabiedrības ieinteresēto personu plašāku līdzdalību; uzsver, ka šāda līdzdalība varētu būt saistīta arī ar nolīgumu noslēgšanu par vairāku līmeņu pārvaldību;

32.

uzskata, ka stratēģijai “ES 2020” jābūt neatņemamai sastāvdaļai teritoriālās kohēzijas mērķa sasniegšanā, kas kā jauns mērķis iekļauts Lisabonas līgumā, uzskata, ka vietējās iniciatīvas pārrobežu sadarbībai rada teritoriālās kohēzijas iespējas, kas līdz šim nav pietiekami izmantotas; aicina Komisiju savos priekšlikumos par turpmākajiem teritoriālās sadarbības pasākumiem detalizētāk noteikt makroreģionu stratēģiju nozīmi;

33.

norāda, ka spēcīgāks stratēģijas teritoriālais aspekts, ņemot vērā Eiropas reģionu īpatnības un dažādos attīstības līmeņus, līdz ar reģionālo un vietējo varas iestāžu un Struktūrfondu regulā minēto partneru tiešu iesaistīšanos attiecīgo programmu plānošanā un īstenošanā, ļaus panākt lielāku līdzdalības izjūtu attiecībā uz stratēģijas mērķiem visos tās līmeņos, kā arī labāku informētību par mērķiem un to rezultātiem; turklāt uzskata, ka reģioni ir pastāvīgi jāatbalsta, izstrādājot novatoriskus finanšu instrumentus, lai varētu saglabāt to lomu Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā;

34.

uzsver, cik svarīgas stratēģijas “ES 2020” mērķiem ir zināšanas gan par vietējo, gan par reģionālo stāvokli; tāpēc uzskata par svarīgu nodrošināt kopīgas statistikas sniegšanu, kā arī spēju iegūt rādītājus gan vietējā, gan reģionālajā līmenī;

35.

norāda uz pilsētu nozīmīgo lomu stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā; mudina stratēģijas “ES 2020” prioritāšu īstenošanā ņemt vērā to pieredzi un ieguldījumu, jo īpaši attiecībā uz klimata pārmaiņām, sociālo integrāciju, demogrāfiskām pārmaiņām un ieguldījumiem ilgtspējīgā ekonomikas attīstībā, enerģētikas, transporta, ūdens apsaimniekošanas, veselības aprūpes, sabiedrības drošības u.c. jomās; piekrīt Padomes secinājumu projektam, ka reģioni ir jāiesaista turpmākajā stratēģijā par izaugsmi un darbavietām; tā kā stratēģijas īstenošana šajā jomā ir jāveic sadarbībā ar reģioniem un pilsētām, ierosina, ka Komisijai un Padomei būtu jāņem vērā Reģionu komitejas ieteikums par stratēģiju “ES 2020”;

36.

sagaida, ka Komisija piedāvās konkrētus, uz integrētu pieeju balstītus priekšlikumus sinerģijas radīšanai starp kohēzijas politiku un pastāvošajiem nozaru politikas virzieniem; iesaka racionalizēt programmu mērķus, instrumentus un administratīvās procedūras, kā arī saskaņot šo politiku programmu ilgumus;

37.

tomēr uzskata, ka Eiropas Savienībai par saviem galvenajiem finansēšanas mehānismiem vajadzētu turpināt izmantot Kohēzijas fondu un struktūrfondus, kam ir vispāratzītas un iedarbīgas īstenošanas metodes; uzskata par nevajadzīgu radīt jaunus, atsevišķus tematiskos fondus, lai risinātu stratēģijas “ES 2020” mērķus, un uzskata, ka šie mērķi būtu jāiekļauj kohēzijas un lauku attīstības politikas virzienos;

38.

iesaka nākotnes tiesiskajā regulējumā paredzēt vienkāršāku pieeju struktūrfondu izmantošanai; uzsver, ka noteikumu un procedūru saskaņošanas rezultātā un ņemot vērā paraugprakses modeļus, varētu būt iespējams vienkāršot īstenošanas sistēmas un veicināt finansējuma iespējamo saņēmēju piedalīšanos ES līdzfinansētās programmās;

39.

iesaka Komisijai sagatavot gada pārskatu par stratēģijas “ES 2020” prioritātēm, pamatojoties uz tās īstenošanā gūtajiem rezultātiem, ņemot vērā jebkādas pārmaiņas sākotnēji paredzētajos nosacījumos un nosakot jaunas prioritātes, kas cieši saistītas ar pastāvīgām pārmaiņām vietējā, reģionālajā un globālajā līmenī;

40.

aicina Komisiju iespējami drīz iesniegt Parlamentam strukturētu darba programmu stratēģijas īstenošanai un turpmāk — skaidrus īstenošanas novērtējumus; turklāt aicina izstrādāt precīzu darba dokumentu, norādot attiecības starp stratēģiju un kohēzijas politiku;

41.

uzskata, ka Reģionu komitejai, izmantojot Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzraudzības forumu, vajadzētu turpināt uzraudzīt progresu saistībā ar turpmāko stratēģiju “ES 2020”, un ka dalībvalstis vajadzētu aicināt ik gadu strukturētā veidā ziņot par sasniegto progresu;

42.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.