18.12.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/34

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Turpmākā stratēģija ES piensaimniecības nozarei laika posmā no 2010. gada līdz 2015. gadam un pēc tam”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2010/C 347/05)

Ziņotājs: Frank ALLEN

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 16. jūlijā nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Turpmākā stratēģija ES piensaimniecības nozarei laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam un pēc tam.”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 28. janvāri.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (17. februāra sēdē), ar 152 balsīm par, 6 balsīm pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   ES piensaimniecība ir stratēģiski ļoti svarīga ilgtermiņā, jo tās uzdevums ir ES iedzīvotājiem piegādāt kvalitatīvus un drošus piena produktus. Nedrīkst pieļaut ES atkarību no trešo valstu nodrošinātas piena apgādes. ES arī turpmāk jāuztur visaugstākie standarti tādās jomās kā dzīvnieku labturība, higiēna, izsekojamība, veterinārmedicīna, vides aizsardzība un ilgtspējīga ražošana.

1.2.   Lauksaimnieki turpinās ražot augstas kvalitātes pienu, ja vien tas būs saimnieciski izdevīgi (taču nedarīs to ilgtermiņā, ja tas nebūs izdevīgi). Piena ražošanas apjoms ES samazināsies un dažos apgabalos izzudīs pilnībā, ja neizdosies stabilizēt cenas un tās nenesīs peļņu. Īpaša uzmanība jāvelta mazāk labvēlīgiem apgabaliem. Piena ražotājiem jāsaņem arī finansiāls atalgojums par daudzfunkcionālas lauksaimniecības — “ar pamatizstrādājumiem nesaistītu” — pakalpojumu sniegšanu, piemēram, lauku ainavas, bioloģiskās daudzveidības, dabisko dzīvotņu, lauku dzīvesveida un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu. Jaunajās dalībvalstīs būtu jāapsver iespēja piena ražotājiem piešķirt saistītos tiešos maksājumus.

1.3.   Lai paaugstinātu piensaimniecības nozares darba efektivitāti gan atsevišķās saimniecībās, gan arī pārstrādes rūpniecības līmenī, būtiski resursi jāpiešķir jauninājumiem, pētniecībai un izstrādei un lopkopībai. Tostarp jāpanāk labāks zāles un barības resursu izmantojums saimniecībās un jaunu produktu ieviešana pārstrādes rūpniecībā. Vajadzīgas arī jaunas un labākas tehnoloģijas saimniecību un pārstrādes rūpniecības līmenī. Nozares attīstībai ļoti svarīgas ir apjomīgas investīcijas. Eiropai šajā jomā jākļūst par pasaules vadošo reģionu.

1.4.   Ļoti svarīgi ir vēlreiz nepieļaut tādu cenu svārstīgumu, kāds bija vērojams 2007./2008. gadā. Tas jāpanāk, izmantojot piemērotus atbalsta pasākumus un pienācīgi uzraugot tirgus norises, lai nodrošinātu piedāvājuma un pieprasījuma vajadzīgo līdzsvaru.

1.5.   ES var reaģēt uz situāciju tirgū, izmantojot kvotu sistēmu un citus tirgus organizācijas instrumentus (vismaz līdz 2015. gadam).

1.6.   Saskaņā ar Komisijas 2009. gada jūlija paziņojumu jāizstrādā un jāīsteno ceļvedis, lai rastu atbildes uz jautājumu, kādēļ patēriņa cenas saglabājās par 14 % augstākas salīdzinājumā ar to cenu līmeni, kādas bija pirms piena produktu cenu svārstībām. Visā pārtikas ražošanas ķēdē jānodrošina pārredzamība.

1.7.   Lai nodrošinātu ES piensaimniecības dzīvotspēju pēc 2015. gada, joprojām būs vajadzīgi dažādi lauksaimniecības politikas pasākumi apvienojumā ar drošības tīkla sistēmu, lai atbalstītu un stabilizētu cenas un neļautu tām noslīdēt zemāk par noteiktu līmeni, ierobežotu pārmērīgu cenu svārstīgumu un nodrošinātu pietiekamas krājumu rezerves, kas var būt vajadzīgas neparedzēta deficīta vai dabas katastrofu gadījumā. Lai laikposmā pēc 2015. gada nodrošinātu ilgtspējīgas un videi draudzīgas piena ražošanas nozares darbību, ir vajadzīga tirgus piedāvājuma un pieprasījuma novērtējuma sistēma. Pārtika kopumā un jo īpaši piens ir iedzīvotāju labklājībai pārāk svarīgi produkti, lai tos pakļautu neregulēta tirgus sistēmas svārstībām.

2.   Ievads.

2.1.   Eiropas Savienībā piena lopkopība ir viena no nozīmīgākajām lauksaimniecības nozarēm. Miljons lauksaimnieku 2008. gadā saražoja 150 miljonus tonnu piena vairāk nekā 40 miljardu euro vērtībā, sasniedzot 14 % īpatsvaru ES lauksaimnieciskās ražošanas vērtībā. Eiropas Savienībā vairāk nekā 60 % liellopu un teļa gaļas ir ražoti no piena govju ganāmpulku resursiem. Starptautiskās piensaimnieku federācijas (IDF) dati liecina, ka Eiropas Savienība ir pasaulē lielākais piena ražotājs, sasniedzot 27 % īpatsvaru pasaules ražošanas kopapjomā. Indijas īpatsvars šajā nozarē sasniedz 20 %, savukārt ASV — 16 %.

2.2.   Eiropas Savienībā piena nozarē no tā iegūšanas līdz pārstrādei ir nodarbināti apmēram 400 000 strādājošo.

2.3.   Piensaimniecības nozarei ir ļoti svarīga nozīme, lai saglabātu ekonomikas un sociālo struktūru mazāk labvēlīgos apgabalos. Tajos atrodas 60 % piena ražošanas saimniecību (dati par ES 25 dalībvalstīm). Piensaimniecība ir viens no piemērotākajiem uzņēmējdarbības veidiem, kas sekmē lauksaimnieku ģimeņu palikšanu šajos apgabalos, turklāt piensaimniecībai, tāpat kā liellopu un aitu audzēšanai, ir svarīga nozīme ainavu un vides saglabāšanā un attīstībā.

3.   Vispārīga informācija.

3.1.   Pēdējos divos gados pasaules piena produktu tirgū bija vērojamas nozīmīgas cenu svārstības. Pasaulē 2007. gadā un 2008. gada sākumā piena pamatizstrādājumu cenas palielinājās līdz vēl nebijušam līmenim, kas savukārt izraisīja ievērojamu cenu kāpumu pienam un piena produktiem. Pēc tam 2008. gada otrajā pusē šīs cenas samazinājās pat vēl straujāk.

3.2.   Vairumu piena produktu patērē reģionos, kur tos saražo. Apmēram 8 % pasaulē saražoto piena produktu nonāk pasaules tirgū, un tādēļ nelielas izmaiņas pasaulē saražotās produkcijas apjomā var ievērojami ietekmēt pasaules tirgu. Piemēram, 2 % atšķirības starp vispasaules ražošanas apjomu un vispasaules patēriņa apjomu atbilst 25 % no pasaules piena produktu tirgus apgrozījuma.

3.3.   Lai arī Eiropas Savienība ir lielākā siera eksportētāja, tā visvairāk eksportē piensaimniecības nozares pamatizstrādājumus, piemēram, pulveri un sviestu, jo pasaules piena produktu tirgū galvenokārt tiek pārdoti piena pamatizstrādājumi.

3.4.   Tā kā Eiropas Savienība piena produktu ražošanā ir saimnieciski patstāvīga, saražojot 109 % no nepieciešamā apjoma, tā 9 % var eksportēt uz pasaules tirgu. Galvenie ES eksporta produkti ir sviests/sviesta eļļa, vājpiena pulveris, siers, pilnpiena pulveris un kondensētais piens.

3.5.   Kopš 2000. gada piena produktu patēriņš pasaulē caurmērā ir palielinājies par 2,5 % gadā. Tagad pieaugums ir samazinājies līdz 1 % gadā.

3.6.   No 2004. līdz 2006 gadam piena produktu patēriņš pārsniedza saražoto apjomu, un tāpēc tika izmantotas visas rezerves. Tas bija galvenais iemesls piena pamatizstrādājumu cenu pēkšņajam kāpumam pasaulē. Kopš 2008. gada šī attiecība ir mainījusies, un šobrīd ražošanas apjoms pārsniedz pieprasījumu.

3.7.   Ņemot vērā piena cenu pēkšņo pieaugumu, pārdoto piena produktu apjoms samazinājās, jo patērētāji to vietā iegādājās lētākus aizstājējus un jo īpaši tādēļ, ka no piena iegūtās sastāvdaļas aizstāja ar lētākiem alternatīviem produktiem. Globālā recesija un naftas cenu kritums bija papildu cēloņi, kuru ietekmē piena produktu pārdošanas apjoms turpināja samazināties. Naftas ieguves valstis ir galvenās piena produktu importētājas, un līdz ar naftas cenu kritumu tās samazina arī piena produktu importa apjomu, kas savukārt var veicināt piena pamatizstrādājumu cenu kritumu pasaulē.

3.8.   Lai arī svārstībām augstākas vērtības piena produktu cenās izsekot ir sarežģītāk nekā pamatizstrādājumu cenu svārstībām, ir skaidrs, ka pievienotās vērtības piena produktu pārdošanas apjoms ir samazinājies, jo patērētāji to vietā iegādājas lētākus produktus.

3.9.   Komisija 2009. gada jūlija paziņojumā Padomei norāda, ka cenu svārstības 2007. gada otrajā pusē izraisīja strauju piena cenu kāpumu un ievērojamu patēriņa cenu pieaugumu. Savukārt cenu krišanās 2008. gada otrajā pusē un 2009. gadā, sviesta cenai pazeminoties par 39 %, sausā vājpiena par 49 %, siera par 18 % un piena par 31 %, izraisīja patēriņa cenu samazinājumu tikai 2 % apmērā (ES vidējais līmenis). Kopumā patēriņa cenas ir par 14 % austākas nekā pirms cenu svārstībām. Tomēr tajās valstīs, kurās lielu daudzumu piena produktu pārdod zemo cenu veikaliem, 2009. gadā norisinājās “cenu karš”, jo piena produktus izmanto, lai izkonkurētu citus mazumtirgotājus (1).

3.10.   Ņemot vērā ES mazumtirdzniecības nozares racionalizāciju un aizvien augstāko koncentrācijas pakāpi, tā ir ieguvusi stiprāku sarunu pozīciju nekā pārtikas piegādes ķēdes pārējie dalībnieki. Lauksaimnieki cenas vairs neveido, viņi tās akceptē, sevišķi apstākļos, kad piena piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Konkurences iestāžu darbības un konkurences noteikumu piemērošanas rezultātā lielākas priekšrocības ir radušās kombinēta sortimenta mazumtirdzniecības nozarei nevis vienam miljonam piena produktu ražotāju. Jāstiprina lauksaimnieku pozīcija sarunās par ražotāja cenu pienam, lai pārtikas piegādes ķēdē atjaunotu līdzsvarotību un vienlīdzību.

3.11.   Programmā 2000 un pēc tam arī termiņa vidusposma pārskatā un ““veselības pārbaudē”, kuras izstrādes mērķis bija ES lauksaimniecību sagatavot iespējamajam turpmākajam PTO nolīgumam, tika noteikta zemāka intervences cena, un kopā ar intervences kvantitatīviem ierobežojumiem tas vājināja cenu līmeņa atbalsta mehānismu, līdz ar ko ražotāja cena pienam noslīdēja līdz nebijuši zemam līmenim kopš atbalsta mehānismu, piemēram, intervences, ieviešanas.

4.   Tirgus perspektīvas.

4.1.   Eiropas Savienība.

4.1.1.   ES piena produktu tirgū ražošanas apjoms par 9 % pārsniedz patēriņa apjomu.

4.1.2.   Eiropas Savienībā piena produktus importē arī no trešām valstīm par pazeminātām cenām. Importētās produkcijas apjoms salīdzinājumā ar ES kopējo patēriņu ir relatīvi neliels. ES 2007. un 2008. gadā importēja attiecīgi apmēram 330 000 un 300 000 tonnas piena produktu. ES importē tādus piena produktus kā siers (1,1 % no ES produkcijas), sviests (4,3 % no ES produkcijas) un sausais vājpiens (2,4 % no ES produkcijas). Piena produktu importa īpatsvars ir aptuveni 2–3 % no ES saražotā piena apjoma.

4.1.3.   Līdz 40 % Eiropas Savienībā saražotā piena izmanto siera ražošanā, un apmēram 30 % izmanto svaigu piena produktu ražošanā. Patēriņa palielināšanos Eiropas Savienībā pēdējā desmitgadē ir sekmējuši galvenokārt šie divi produktu veidi. Pārējos 30 % izmanto sviesta, pulveru un kazeīna ražošanā.

4.1.4.   Sviesta un vājpiena pulvera intervences krājumi palielinājās, ņemot vērā sarukušo patēriņu ES, cenu samazināšanos pasaules tirgū un globālo recesiju. ES kvotu 2008. gadā palielināja par 2 % un 2009. gadā — par 1 %, kas, ņemot vērā arī jau panāktās vienošanās par kvotas turpmāku palielināšanu, varētu nenovēršami veicināt ES saražotā piena apjoma pieaugumu.

4.1.5.   Eksporta kompensācijas ir aizkavējušas aizvien lielāku krājumu izmantošanu intervences pasākumu laikā.

4.1.6.   Tā kā Komisija ir īstenojusi attiecīgus pasākumus, Eiropas Savienībā piena cenas nav samazinājušās līdz pasaules tirgus cenu līmenim, proti, 14 līdz 15 eurocentiem par litru. ES ir izdevies saglabāt augstāku cenu līmeni salīdzinājumā ar cenām citviet pasaulē. Cenas dalībvalstīs ir ļoti dažādas: zemākā cena ir Latvijā — 16 eurocenti par litru, savukārt daudzās citās dalībvalstīs cena sasniedz 25/27 eurocentus par litru, taču arī šāda cena nesedz ražošanas izmaksas. Vai ir vēl kāda sabiedrības grupa, kas strādā, negūstot ienākumus vai saņemot samaksu, kas nepārsniedz tiesību aktos noteikto minimālo algu?

4.1.7.   Piena ražošanas apjoms pašreiz ir par 4,2 % zemāks nekā kvota, un sagaidāms, ka 2009. un 2010. gada ražošana nesasniegs kvotā noteiktos apjomus.

4.1.8.   Paredzams, ka Eiropas Savienībā cenas tikai ļoti pakāpeniski sasniegs iepriekšējo līmeni (šis process jau ir sācies). Apjomīgi intervences krājumi, ko varētu laist tirgū, varētu kavēt atveseļošanos, tiklīdz Komisija nolems tos laist apgrozībā.

4.1.9.   Dati par Eiropas Savienību liecina, ka palielinājušies govju nokaušanas apjomi. Iespējams, ka piena govju nokaušana aizvien lielākos apjomos kavēs piena produktu ražošanu tuvākajā nākotnē. Tomēr piena cenu pakāpenisks kāpums veicinās ražošanas apjomu īstermiņa pieaugumu dažās valstīs.

4.1.10.   Tā kā piena cenas sasniegs iepriekšējo līmeni vidējā termiņā, piena produktu ražošana palielināsies laika posmā līdz 2015. gadam, un paredzams, ka tās apjoms atbildīs kvotu palielinājumiem, par ko vienojās “veselības pārbaudē”.

4.1.11.   Sagaidāms, ka piena ražošanas apjoms Dienvideiropas un dažās ziemeļu dalībvalstīs valstīs turpinās samazināties.

4.1.12.   Paredzams, ka Eiropas Savienībā siera un svaigu piena produktu patēriņš arī turpmāk būs neliels, ņemot vērā, ka ienākumi strauji nepalielināsies.

4.1.13.   Komisija paredz, ka laika posmā līdz 2015. gadam samazināsies sviesta pārpalikums, ņemot vērā tā ražošanas apjoma samazināšanos un siera ražošanas apjoma pieaugumu. Tas atvieglotu eksporta kompensāciju pieprasīto samazināšanu, ko šobrīd apspriež PTO sarunās.

4.1.14.   Daži tirgus eksperti uzskata, ka sviesta pārpalikums varētu saglabāties, jo vairāk tiks ražoti piena produkti ar zemu tauku saturu un nepalielināsies siera patēriņš.

4.1.15.   Eiropas Savienībā tirgus perspektīvas līdz 2015. gadam joprojām ir neskaidras, taču maz ticams, ka izaugsme sasniegs pēdējās desmitgades līmeni.

4.1.16.   Īpaša problēma ES piena tirgū pēdējos gados ir bijusi augstā cenu nepastāvība. Tas rada ievērojamas problēmas lauku saimniecībām, kā arī nedrošību patērētājos biežo cenu svārstību dēļ. Tādēļ būtu jāmēģina mazināt šādu augstu svārstīgumu tirgos, īstenojot atbilstošus pasākumus.

4.2.   ASV.

4.2.1.   Amerikas Savienotajās Valstīs piecu gadu laikā (līdz 2008. gadam) piena produktu ražošanas apjoms ir palielinājies par 2,5 % gadā, savukārt patēriņš — par 1 % gadā. ASV ik gadus ir veidojies eksportējams pārpalikums līdz 5 miljoniem tonnu. ASV dolāra vērtības samazināšanās ir veicinājusi eksportu.

4.2.2.   ASV piensaimniecības nozares īstermiņa perspektīvas nav labvēlīgas. Proti, 2009. gadā ražošanas apjoms samazinājās par 1 %, un paredzams, ka 2010. gadā tas samazināsies vēl par 1 %. Sagaidāms, ka vidējā termiņā ražošanas apjoms varētu nedaudz palielināties, jo piena cenas varētu sasniegt iepriekšējo līmeni un būs pieņemamas lopu barošanas izmaksas. Paredzams, ka papildus saražoto pienu izmantos siera ražošanā un to patērēs ASV.

4.2.3.   Savienoto Valstu Lauksaimniecības departamenta (USDA) ekonomikas izpētes dienests 2010. gadā prognozē ASV saražotā piena cenu kāpumu, jo palielināsies nokauto piena govju skaits un piena produktu eksports.

4.3.   Jaunzēlande.

4.3.1.   Jaunzēlande ir lielākā piena produktu eksportētāja pasaulē. Ražošanas apjoms 2007. un 2008. gadā saruka apmēram par 3 %, tādējādi samazinot eksportu, savukārt 2008.–2009. gadā ražošanas apjoms atkal pieauga par 8 %. Analītiķi paredz, ka ik gadus tas palielināsies apmēram par 3 %, taču 2015. gadā atkal samazināsies. Tā kā Jaunzēlandē ražošanas pamatfaktors ir zāle, laika apstākļi var ievērojami ietekmēt saražoto apjomu.

4.3.2.   Zemas cenas līdz šim nav veicinājušas saražotās produkcijas apjoma samazināšanos Jaunzēlandē. Ņemot vērā aizvien biežāko koncentrētās lopbarības un koncentrēto mēslošanas līdzekļu izmantošanu, sagaidāms, ka atkārtots cenu kritums varētu izraisīt piena ražošanas apjoma lēnāku pieaugumu.

4.3.3.   Jaunzēlandē kļūst svarīgāki vides jautājumi, un arī šis aspekts varētu kavēt ilgtermiņa izaugsmi.

4.3.4.   Iespējams, ka Jaunzēlande turpinās palielināt piena produktu eksportu.

4.4.   Dienvidamerika.

4.4.1.   Aizvien nozīmīgākas piena produktu eksportētājas kļūst Dienvidamerikas valstis, un iespējams, ka tās konkurēs ar Eiropas Savienību Āfrikas valstu tirgos nevis ar Jaunzēlandi Āzijas tirgū. Sagaidāms, ka eksportējamais pārpalikums līdz 2015. gadam turpinās pieaugt, īpaši Brazīlijā.

4.5.   Ķīna.

4.5.1.   Ķīnas piena produktu ekspansija pēdējā desmitgadē ir bijusi īpaši strauja, bet paredzams, ka nākamajā desmitgadē šīs nozares izaugsmes līmenis samazināsies. Lai arī Ķīnā ražošanas apjoms neatbilda patēriņam, tā piena produktus neimportē tik lielā apjomā kā sākotnēji bija paredzēts.

4.5.2.   Vidējā termiņā ir sagaidāms, ka Ķīna palielinās siera un vājpiena pulvera importu, vienlaikus palielinot pilnpiena pulvera eksportu.

4.5.3.   Ķīnas piena produktu eksportam nopietni varētu kaitēt 2009. gada decembrī divi jaunatklātie gadījumi, kuros pienā atklāja piesārņojumu ar melamīnu.

4.6.   Krievija.

4.6.1.   Šķiet, ka pēdējo piecu gadu laikā piena ražošana Krievijā sāk atveseļoties, jo mazproduktīvas govis tiek aizvietotas ar produktīvākām govīm. Rūpējoties par nodrošinātību ar pārtiku, Krievija vēlas palielināt iekšzemē saražotā piena apjomu no 70 % līdz 95 %. Izvirzīts mērķis 2012. gadā saražot 37 miljonus tonnu piena. Līdz ar to iespējams, ka sviesta imports Krievijā ilgtermiņā samazināsies, savukārt siera imports, šķiet, palielināsies.

4.7.   Kopumā var secināt, ka pasaules tirgū ir paredzama neliela izaugsme atkarībā no pasaules ekonomikas atveseļošanās apmēriem, kas savukārt ietekmēs patēriņa palielināšanos, īpaši trešās pasaules valstīs.

4.8.   Iedzīvotāju skaits nākamajos 30 gados visvairāk palielināsies trešās pasaules valstīs, un tādēļ būtu jāpalielinās pieprasījumam pēc piena produktiem. Vienlaikus tomēr jāatzīmē: kamēr nebūs sasniegts attiecīgs ekonomikas izaugsmes līmenis, šīs valstis nevarēs palielināt piena produktu iepirkšanas apjomu. Āzijā un atsevišķās trešās pasaules valstīs piena izstrādājumi nav tradicionāli pārtikas produkti.

4.9.   Lai tirgū saglabātu un palielinātu piena produktu īpatsvaru, nozīmīgi jautājumi būs norādes par piena produktu uzturvērtību un veselīgumu. Šajās jomās ļoti svarīga ir pētniecība un jauninājumi.

4.10.   Uz marķējuma svarīgi norādīt, ka attiecīgais izstrādājums ir autentisks piena produkts, un pienācīgi izskaidrot produkta īpašības uzturvērtības un veselīguma izpratnē. Nākotnē piena produktu ražošanā lielāka nozīme būs vides standartu ievērošanai.

5.   Augsta līmeņa grupa.

5.1.   Komisārs Fischer Boel kgs ir izveidojis augsta līmeņa grupu piensaimniecības jautājumos, un tā līdz 2010. gada jūnija beigām sagatavos galīgo ziņojumu.

5.2.   Augsta līmeņa grupa aplūkos šādus jautājumus:

—	piena ražotāju un piena pārstrādes uzņēmumu līgumattiecības, lai piena tirgū labāk līdzsvarotu piedāvājumu un pieprasījumu;

—	iespējamie pasākumi, lai stiprinātu piena ražotāju sarunu pozīciju;

—	pārredzamība un patērētāju informēšana, kvalitātes, veselības aizsardzības un marķējuma jautājumi;

—	jauninājumi un pētniecība nozares konkurētspējas veicināšanai;

—	iespējamais standartizētu nākotnes līgumu tirgus piena produktiem.

6.   Vācijas un Francijas iniciatīva.

6.1.   Francijas lauksaimniecības ministrs Le Marie kgs norādīja uz šādiem trim nozīmīgākajiem Eiropas lauksaimniecības nozares mērķiem:

—	ar stingriem regulējošiem instrumentiem lauksaimniekiem jānodrošina stabili un pietiekami ieņēmumi;

—	jāuzlabo cenu pārredzamība visā pārtikas piegādes ķēdē, iespējams, nosakot atbildīgo Eiropas uzraudzības iestādi, un

—	jauninājumi un investīcijas lauksaimniecības pārtikas produktu nozarē jānosaka par vienu no Lisabonas stratēģijas prioritātēm.

6.2.   Francija un Vācija aicina Eiropas Savienības līmenī īstenot vairāk pasākumu piensaimnieku aizsardzībai. Tās ierosina uz laiku paaugstināt minimālo ES intervences cenu, kuru sasniedzot, Eiropas Savienība apņemtos no lauksaimniekiem iepirkt pārpalikumu.

7.   Politika līdz 2015. gadam.

7.1.   Komisija stingri iebilst pret jebkādām izmaiņām kvotu apjoma palielinājumā, par ko vienojās “veselības pārbaudē”. Pašlaik šiem apjoma palielinājumiem ir neliela ietekme, jo Eiropas Savienībā ražošanas apjoms ir par 4,5 % procentiem mazāks nekā kvota un paredzams, ka arī nākamgad tas nesasniegs kvotas līmeni. Tā kā vidējā termiņā piena cenas tomēr celsies, palielināsies arī ražošanas apjoms un atšķirības piena ražošanā un patēriņā, kas veicinās tendenci samazināt ražotāja cenu atkarībā no stāvokļa pasaules tirgū.

7.2.   Pasaulē piena pamatizstrādājumu cenas parasti ir zemākas nekā Eiropas Savienībā. Iemesls tam ir Eiropas Savienībā un ārpus tās pastāvošie atšķirīgie standarti (līdz ar to arī atšķirīgas ražošanas izmaksas). Eiropas Savienības piena lopkopības modelis nekad nevarēs konkurēt ar Jaunzēlandes un dažu citu valstu modeli, ņemot vērā ieguldījuma izmaksu dažādo struktūru un piensaimniecības uzņēmumu atšķirīgo lielumu.

7.3.   Eiropas Savienības siera eksporta nozare kopumā ir konkurētspējīga, bet patēriņa palielināšanās ārpus ES būs atkarīga no ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes pasaulē ilgākā laika posmā.

7.4.   Iecere palielināt kvotas neatkarīgi no pieprasījuma apjoma, lai nodrošinātu tā dēvēto “mēreno piebremzēšanos”, bez papildu pasākumu veikšanas ir pretrunīga, ja vēlas attīstīt Eiropas lauksaimniecības modeli un nodrošināt turpmāku piena ražošanu mazāk labvēlīgos apgabalos. Mums ir vajadzīga dinamiska lauku vide, turklāt dažos reģionos piena ražošana ir šādu reģionu sociālās, ekonomikas un kultūras attīstības galvenais virzītājspēks. Alternatīva iespēja ir zemes apstrādes pārtraukšana, kas nelabvēlīgi ietekmētu sociālo situāciju un vidi.

7.5.   Piena kvotu palielināšana neatkarīgi no tirgus nosacījumiem un pilnīga atteikšanās no piena nozares regulējuma būtu loģisks solis, ja Eiropas Savienība vēlētos attīstīt Jaunzēlandes un ASV lauksaimniecības modeli. ASV šāds modelis tiek īstenots, veidojoties lielām saimniecībām ar vairāk nekā 2 000 govīm. Saglabājoties pašreizējam pārmaiņu tempam, 500 saimniecības drīz ražos 1/3 no ASV saražotā piena. Šāda politika nopietni apdraudētu ES lauku kultūras mantojumu, lauku ainavas un lauku teritoriju attīstību, kaitējot videi un ES bioloģiskajai daudzveidībai, kā arī veicinātu kalnu masīvu un mitrāju zemju neizmantošanu. Tādēļ Komiteja to uzskatītu par atteikšanos no ES daudzfunkcionālas lauksaimniecības modeļa.

7.6.   Daudzfunkcionālas lauksaimniecības koncepcija nozīmē, ka līdzās pārtikas ražošanai lauksaimniecībai jāpilda arī citi uzdevumi, piemēram, lauku ainavu attīstība, dabas un kultūras mantojuma bagātināšana, atbalsts lauku teritoriju ekonomikai un uzlabota nodrošinātība ar pārtiku. ESAO par daudzfunkcionālu uzskata tādu lauksaimniecību, kas ražo pamatizstrādājumus (pārtiku un šķiedras) un arī virkni ar pamatizstrādājumiem nesaistītu produktu, tai skaitā vides un sociālos produktus un pakalpojumus.

7.7.   Lielas piena ražošanas saimniecības, kas neievēro noteiktus tiesību aktus, piemēram, par augsnē esošā slāpekļa daudzuma kontroli, ievērojami ietekmē vidi.

7.8.   Patlaban Eiropas Savienībā 50 % piena ražošanas uzņēmumu ir koncentrēti 11 % tās teritorijas. Neraugoties uz politiskajiem lēmumiem, nākotnē Eiropas Savienībā ganāmpulku vidējais lielums turpinās palielināties. Tomēr nebūtu vēlams pieņemt politiskus lēmumus, kas veicinās ļoti lielu piensaimniecību un intensīvas piena lopkopības attīstību apgabalos, kuros ir īpašas ieguldījuma izmaksu priekšrocības. Šāda politika varētu būtiski kaitēt videi.

7.9.   Piensaimnieki ir ES daudzfunkcionālas lauksaimniecības modeļa dalībnieki. Pat ja daudzfunkcionāls uzņēmums var pārvarēt īslaicīgas grūtības, šāds modelis nevar būt ilgtspējīgs, ražotāja cenas pienam svārstīgumam kļūstot par piensaimnieku regulāru problēmu. Ražotāja cenas pienam stabilitāte, ja piensaimnieku ienākumi ir pietiekami, ir izdevīga gan lauksaimniekiem, gan arī patērētājiem.

8.   Politika pēc 2015. gada.

8.1.   Lai visā Eiropas Savienībā saglabātu un uzlabotu piensaimniecības nozares dzīvotspēju, piensaimniekiem ir jāgūst atbilstoši ieņēmumi, kas viņiem dod iespēju nodrošināt normālu dzīvesveidu un ieguldīt sava uzņēmuma attīstībā. Ar atbilstošiem ieņēmumiem jāsaprot ieņēmumi, kas pielīdzināmi ar lauksaimniecību nesaistītu uzņēmumu vidējiem ienākumiem.

8.2.   Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 33. pantā ir iekļauti KLP mērķi, tostarp a) nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem, b) stabilizēt tirgus, c) nodrošināt piedāvāto produktu pieejamību tirgū un d) nodrošināt, ka patērētāji produktus saņem par samērīgām cenām.

8.3.   Lai paaugstinātu piensaimniecības nozares darba efektivitāti, svarīgi ir ievērojami lielākus resursus piešķirt lopkopībai un lauksaimniecības dzīvnieku slimību profilaksei, kā arī pētniecībai un jauninājumiem saimniecībās. Lielāku piensaimniecības konkurētspēju var panākt, labāk izmantojot zāli un citus barības resursus. Plašāki pētījumi un vairāk jauninājumu ir vajadzīgi pārstrādes rūpniecībā, lai izstrādātu jaunus produktus un palielinātu tirgus daļu. Izglītības un veselības aizsardzības iestādēm, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizācijām būtu jāpopularizē piena produktu patēriņš, jo piens ir gan pārtikas produkts, gan ārstniecības līdzeklis, gan arī atspirdzinošs dzēriens. Šajās jomās jānotiek būtiskām pārmaiņām. ES jāsaglabā saimnieciskā patstāvība un nodrošinātība ar piena apgādi savām vajadzībām. Vislielākā kļūda būtu pieļaut atkarību no piena produktu importa, kā tas jau notika ES liellopu gaļas ražošanas nozarē zemas ražotāju cenas dēļ.

8.4.   Revīzijas palātas īpašā ziņojuma 14/2009 pirmajā ieteikumā ir norādīts, ka “Komisijai arī turpmāk jāuzrauga attīstība piena un tā produktu tirgū, īstenojot nepieciešamos pasākumus, lai ierobežojumu atcelšana nozarē atkal neradītu pārprodukciju. Pretējā gadījumā ātri izrādīsies, ka Komisijas mērķis saglabāt minimālu regulējuma līmeni, nodrošinot “drošības tīkla” sistēmu, nav sasniedzams”. EESK pauž pārliecību, ka “drošības tīkla” intervences sistēmai un uzglabāšanai nepieciešami arī dažādi ar piedāvājumu un pieprasījumu saistīti tirgus stabilizācijas pasākumi.

8.5.   EESK uzskata, ka ir būtiski nodrošināt priekšnoteikumus, lai garantētu Eiropas Savienības piensaimniecības nozares turpmāko dzīvotspēju.

8.6.   Sistēma ar tirgus pasākumiem, kas saistīti gan ar piedāvājumu, gan ar pieprasījumu, apvienojumā ar piemērotiem tiešiem atbalsta režīmiem ir būtisks faktors, lai Eiropas Savienības piensaimniecības nozare varētu apmierināt sabiedrības sociālās, ekonomiskās un vides vajadzības un kļūtu par patiešām daudzfunkcionālu lauksaimniecības sistēmu, kas aktivizētu ES lauku teritoriju attīstību. Tas nodrošinātu sociālus, kultūras un saimnieciskus ieguvumus arī ES vispārējai attīstībai.

9.   Īpašas piezīmes.

9.1.   Ļoti rūpīgi jāizvērtē iespēja piena nozarē izmantot “standartizētus nākotnes līgumus”. Tomēr mums katrā ziņā jāņem vērā globālās finanšu sistēmas satricinājumi, ko izraisīja finanšu produktu neatbilstīga izmantošana. Komiteja jau iepriekš ir paudusi viedokli, ka “pārtikas produkti tādēļ jāvērtē pilnīgi atšķirīgi no, piemēram, rūpniecības precēm, kuru ražošanas vietu lielākoties nosaka ar izmaksām saistīti faktori”.

9.2   Lielākā daļa piensaimnieku ir apvienojušies kooperatīvos. Tādējādi viņi zināmā mērā var ietekmēt savu ražojumu tirdzniecību. Ja piensaimnieki ir kooperatīva locekļi un saražoto pienu pārdod attiecīgajam kooperatīvam, tad viņi ir vairāk aizsargāti nekā tad, ja pienu pārdod privātam piena pārstrādes uzņēmumam. Lai arī atsevišķi lauksaimnieki jau ir noslēguši brīvprātīgus līgumus ar pircējiem, lauksaimniekiem ir maz iespēju ietekmēt līguma nosacījumus, ja pircējs ir privāts piena pārstrādes uzņēmums. Šādi līgumi precizē piegādes noteikumus, taču tie nevar ietekmēt vispārējās attīstības tendences ES tirgū. Pieredze arī liecina, ka jāuzlabo lauksaimnieku un viņus pārtikas ķēdē pārstāvošo kooperatīvu pozīcija tirgū. Tāpēc no konkurences tiesību viedokļa jāizvērtē sadarbības iespējas.

9.3.   Tomēr jaunajās dalībvalstīs daudzi lauksaimnieki saražoto pienu pārdod tieši privātiem piena pārstrādes uzņēmumiem. Tā kā piensaimniecības nozare kļūst aizvien koncentrētāka, izvēles iespējas ir nelielas vai to nav vispār, un ražotāja cena pienam samazinās. Lai saglabātos konkurence svaigpiena tirgū, lauksaimniekiem jābūt iespējai apvienoties kooperatīvos, kuri pienu pārdotu tālāk pārstrādātājiem.

9.4.   Lielākā daļa piena ražotāju jaunākajās dalībvalstīs (Bulgārijā un Rumānijā) saņem ļoti nelielu atbalstu — pilnībā atsaistītus tiešos maksājumus, kurus aprēķina atkarībā no hektāru skaita. Ņemot vērā tik nelielu atbalsta apjomu, zemu produktivitāti, nepietiekamus ienākumus tirgū un grūtības saņemt aizdevumus, lauksaimnieki nevar izdarīt investīcijas, lai panāktu atbilstību ES higiēnas standartiem.

9.5.   Visiem ES importētajiem piena produktiem jāatbilst ES noteiktajiem standartiem, īpaši tādās jomās kā, piemēram, izsekojamība, dzīvnieku labturība, higiēna, veterinārmedicīna, vides aizsardzība, pārtikas nekaitīgums un ilgtspējīgas ražošanas metodes. Aktuāls jautājums kļūst oglekļa satura līmenis.

9.6.   Mums jānodrošina, lai izveidotajām struktūrām, piemēram, konsultatīvajām un vadības komitejām, būtu pietiekami resursi pieprasījuma un piedāvājuma analīzei piena tirgū. Jābūt pieejamiem vajadzīgajiem instrumentiem, lai nodrošinātu to, ka lauksaimnieki par pienu saņem pienācīgu cenu, kas sedz ražošanas izmaksas un ļauj gūt peļņu. ES jāsaglabā spēja saražot pietiekamu piena daudzumu. Mēs nevaram atļauties atkarību no piena piegādēm no valstīm, kas nav ES dalībvalstis. Ja mēs izvēlēsimies nepiemērotu politiku, tas var notikt jau tuvākajā laikā.

9.7.   Prioritātei jābūt pilna un nepilna darba laika nodarbinātības modeļa saglabāšanai un pilnveidošanai piensaimniecības nozarē, sevišķi lauku teritorijās.

9.8.   Mēs nedrīkstam ignorēt tādas problēmas kā bads un pienācīgu pārtikas resursu nepietiekamība trešās pasaules valstīs. Klimata pārmaiņas, pasaules pārtikas cenas un apgāde ar pārtiku visā pasaulē ir cieši saistīti jautājumi. Mums ir jāuzņemas atbildība un jāsniedz palīdzība mazāk attīstītajām pasaules valstīm.

---

(1)  OV C 128, 18.5.2010., 111. lpp.. un OV C 255, 14.10.2005., 44. lpp.

---

---