2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/1

—

vietējā lauksaimniecība un pārtikas ražošana sniedz ieguldījumu vietējā un reģionālajā ekonomikā. Vietējā lauksaimniecība un pārtikas ražošana ir ārkārtīgi svarīgas mazāk labvēlīgos apgabalos. Šīs ražošanas sistēmas ir viens no līdzekļiem, kas sekmē vietējā potenciāla attīstību un uzlabo mazāk pazīstamu un nereti novārtā atstātu teritoriju tēlu;

—

ja pārtikas piegādes ķēdes ir īsas, rodas ciešāka patērētāju un ražotāju savstarpēja mijiedarbība. tajā veidojas uz uzticēšanos balstītas attiecības un patērētājam nodrošināta produkcijas tūlītēja izsekojamība. Īsas piegādes ķēdes ļauj panākt arī pārtikas nodrošināšanas minimālo neatkarību;

—

vietējai lauksaimniecībai un pārtikas ražošanai ir ekoloģiskas priekšrocības — ilgtspējīgākas ražošanas metodes;

—

tāpēc Eiropas Komisijai vajadzētu

Ziņotāja

:

Lenie Dwarshuis-Van De Beek kdze (NL/ALDE) Dienvidholandes provinces izpildpadomes locekle

1.

pasaulē pašlaik jāmeklē risinājumi dažādām sarežģītām problēmām — strauji aug iedzīvotāju skaits, pieaug nepieciešamība palielināt izdevumus un notiek klimata pārmaiņas;

2.

sastopamies ne tikai ar minētajām problēmām, bet arī ar draudiem, kurus rada pārtikas, lopbarības, izrakteņu kurināmā, izejvielu, šķiedru un saldūdens nepietiekamība, ar augsnes kvalitātes aizvien lielāku pasliktināšanos, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, arvien lielāku traucējumu risku finanšu tirgos, politiskas nestabilitātes un bruņotu konfliktu draudiem;

3.

nodrošinātību ar pārtiku ietekmē arī pasaules iedzīvotāju pārvietošanās no lauku apgabaliem uz lielpilsētu teritorijām, esošo pārtikas ražotņu ražīguma uzlabošanās pasaulē, dabas ainavu pārveide par jauniem ražošanas apgabaliem, jaunu ražošanas veidu attīstība visā pasaulē un līdzšinējo lauksaimniecības platību izzušana biodegvielas ražošanas un pilsētu izplešanās dēļ;

4.

aptuveni 80 % no pasaules pārtikas pašlaik ražo un pārdod vietējā līmenī. Eiropas Savienībā attiecīgais rādītājs ir 20 %;

5.

lauksaimniecībā nav vienota Eiropas modeļa. Eiropas lauksaimniecība ir daudzveidīga, un tās daudzveidība ir būtiska priekšrocība;

6.

lai vislabāk izmantotu daudzveidīgā modeļa priekšrocības, jāstiprina gan saikne starp lauksaimniecību un patērēju vēlmēm, gan arī saikne starp lauksaimniecisko ražošanu un vietējo, reģionālo un starptautisko tirgu;

7.

ļoti svarīgi daudzveidīgā modeļa jautājumi, kas līdz šim nav pienācīgi risināti, saistīti ar vietējo lauksaimniecību un pārtikas ražošanu, kura ir jāatbalsta, rīkojoties profesionāli, strukturāli un novatoriski;

8.

Eiropas lauksaimniecības galvenais mērķis ir ražot un nodrošināt pārtiku dalībvalstu iedzīvotājiem, gādājot par godīgu konkurenci un vides aizsardzību, kā arī nodrošinot atbilstību pārtikas nekaitīguma, kvalitātes un pieejamības prasībām;

9.

lauksaimniecībā un pārtikas apgādē turpmāk būs vairāk jātaupa ūdens un izrakteņu kurināmais, jālieto mazāk mēslošanas līdzekļu un fitosanitāro produktu, jānodrošina lielāka daudzveidība un viedums, cik iespējams, izmantojot sinerģiju starp zemkopību, lopkopību, organisko atkritumu apsaimniekošanu, atliekvielu apsaimniekošanu un atjaunojamās enerģijas ražošanu;

10.

ražotājiem ir jāgūst pienācīgi ienākumi no savas darbības, tomēr pašreizējā sistēma nenodrošina nedz vienādu ietekmi pārtikas piegādes ķēdē, nedz vajadzīgās pārtikas cenas un pietiekamu peļņu;

11.

īstenojot kopējo lauksaimniecības politiku pēc 2013. gada, atbalsts ir jāpārstrukturē, lai vairāk līdzekļu varētu piešķirt nodarbinātībai un lauksaimnieciskās darbības saglabāšanai visā Eiropas teritorijā, kur ir aramzeme, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātiem reģioniem, tostarp piepilsētu rajoniem. Tāpēc atzinīgi vērtējams, ka Komisijas ierosinātajās KLP prioritātēs līdz 2020. gadam īpaša uzmanība veltīta teritorijām;

12.

vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas attīstība ir īpaši nozīmīga vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tām ir svarīga nozīme, lai izstrādātu, sekmētu un atbalstītu lauku ekonomikas ilgtspējīgu attīstību, tostarp, lai radītu labvēlīgus apstākļus vietējām pārtikas apgādes sistēmām;

13.

“Vietējā lauksaimniecība un pārtikas ražošana” ir ļoti svarīgs temats, kas jāaplūko daudz plašāk, ne tikai saistībā ar jaunu Eiropā ražotu vietējo produktu ieviešanu tirgū līdztekus produktiem, kas jau atbilst plaši pazīstamām kvalitātes prasībām;

14.

vietējā lauksaimniecība un pārtikas ražošana sniedz ieguldījumu vietējā un reģionālajā ekonomikā, nodrošinot darba vietas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarē, tostarp pārtikas pārstrādes, izplatīšanas, tirgdarbības, pārdošanas un pakalpojumu jomā. Vietējā lauksaimniecība un pārtikas ražošana ir ārkārtīgi svarīga attālos lauku apgabalos, piepilsētu teritorijās, kalnainos apvidos, neaizsargātos un nelabvēlīgā stāvoklī esošos rajonos; šīs ražošanas sistēmas ir viens no līdzekļiem, kas sekmē vietējā potenciāla attīstību un uzlabo mazāk pazīstamu un nereti novārtā atstātu teritoriju tēlu;

15.

ja iedzīvotāji ienākumus tērē, iegādājoties vietējos produktus tuvējā apkaimē, līdzekļi paliek reģionā, un tas ievērojami, proti, trīs reizes, palielina kopienas ieņēmumus salīdzinājumā ar tradicionālo tirdzniecības apriti;

16.

ieguldījumi vietējā lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā sekmē nelabvēlīgā stāvoklī esošu reģionu ekonomikas uzplaukumu: palielina vietējo ražotāju ienākumus, stiprina ieinteresēto personu sadarbību, iedzīvina uzņēmējdarbības garu, uzlabo piekļuvi vietējam tirgum, palielina nodarbinātību un pazemina izmaksas, paplašina vietējā līmeņa pakalpojumu un piedāvājuma klāstu;

17.

ja pārtikas piegādes ķēde ir īsa, veidojas ciešas patērētāju un ražotāju attiecības un savstarpēja izpratne. Tā kā šādās ķēdēs ir pazīstams katrs ražotājs, tajās veidojas uz uzticēšanos balstītas attiecības un patērētājam nodrošināta produkcijas tūlītēja izsekojamība. Īsas piegādes ķēdes ļauj panākt arī pārtikas nodrošināšanas minimālo neatkarību;

18.

vietējie produkti, kam ir autentiskas, tradicionālas, oriģinālas, noturīgas, sezonālas vai citas vietējai sabiedrībai nozīmīgas iezīmes, veicina sociālo kohēziju, kopības sajūtu un rosina kopienas iedzīvotājus ievērot videi draudzīgus paradumus. Vietējo produktu tirdzniecības vietas, piemēram, tiešās pārdošanas stendi un brīvdabas tirgi, nereti ir viens no patērētāju, ražotāju un pārdevēju sociālās un profesionālās integrācijas procesa starpposmiem;

19.

kustības “Slow Food” sagatavotajā deklarācijā par ilgtspējīgām pārtikas kopienām norādīts, ka tiesības uz vietējā līmenī ražotu, garšīgu un veselīgu pārtiku ir viens no patērētāju pamattiesību veidiem. Minētā kustība uzskata arī, ka ir vajadzīgs vispasaules tīkls, kurā apvienotu ilgtspējīgās pārtikas kopienas. Svaigu produktu tūlītēja pieejamība, tirgojot vietējos produktus, palīdz uzlabot sabiedrības veselību, jo tiek dažādots pārtikas produktu klāsts un saglabātas visas to uzturvērtības īpašības (ilgstošas uzglabāšanas gadījumā tās samazinās);

20.

vietējās pārtikas ražošanas jaudas saglabāšana rūpnieciski attīstītajās valstīs veicina nodrošinātību ar pārtiku visā pasaulē. Lai apmierinātu pieprasījumu pēc pārtikas arvien plašākās lielpilsētu teritorijās, jāattīsta pārtikas ražošana vietējā līmenī un pat pilsētās;

21.

vietējai lauksaimniecībai un pārtikas ražošanai ir ekoloģiskas priekšrocības — ilgtspējīgākas ražošanas metodes, mazāka transporta negatīvā ietekme (“pārtikas jūdzes”) un iespējas veidot organisko atkritumu, atliekvielu un atjaunojamo energoresursu aprites sistēmas;

22.

ikvienai pārtikas precei ir noteikts “pārtikas jūdžu” rādītājs, kas raksturo produkta radīto oglekļa dioksīda emisiju, un tā lielums galvenokārt ir atkarīgs no tā, cik tāls ceļš jāveic, transportējot pārtiku no ražošanas vietas pie patērētāja. Tas attiecas gan uz svaigiem pārtikas produktiem, gan uz pārstrādātu produktu sastāvdaļām. Vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēma palīdz samazināt kopienas radīto “pārtikas jūdžu” apjomu;

23.

oglekļa dioksīda emisijai, ko rada vietējie pārtikas produkti, ir jābūt zemākai nekā emisijai, ko rada tāda paša veida ievestie pārtikas produkti. Oglekļa dioksīda emisiju var aprēķināt, veicot produkta aprites cikla analīzi;

24.

ražotājiem, kas darbojas vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmā, ir lielākas iespējas pielāgot produkta pārdošanas īpašos argumentus patērētāju vēlmēm. Šie īpašie argumenti var būt saistīti ar ilgtspējīgām un bioloģiskām ražošanas metodēm vai ar tām saistītiem videi nekaitīgiem pakalpojumiem;

25.

vietējā tirgus izveide pārtikas produktiem, ko ražo ļoti nelielā daudzumā vai kuriem raksturīga īpaša garša, var sekmēt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kā arī izzūdošu augļu un dārzeņu šķirņu un dzīvnieku sugu audzēšanu;

26.

vietējā līmeņa pārtikas ražošanu mūsdienās var iekļaut aprites ekonomikas sistēmā un izmantot citu reģionālā līmeņa uzdevumu risināšanai, piemēram, organisko atkritumu un ūdens resursu apsaimniekošanai, ražošanas pārpalikumu, piemēram, siltuma, otrreizējai izmantošanai un atjaunojamās enerģijas ražošanai;

27.

vietējā līmeņa pārtikas ražošana var palīdzēt nodrošināt taisnīgus ienākumus lauksaimniekiem un atjaunot pārtikas piegādes ķēdes dalībnieku ietekmes samēru. Globalizācija un pārtikas tirdzniecības koncentrācija ir izjaukušas līdzsvaru starp ražošanas izmaksām, kas kopš 1996. gada augušas par 3,6 % gadā, patēriņa cenām, kas augušas par 3,3 % gadā, un ražotāja cenām, kas augušas vien par 2,1 % gadā; tāpēc vajadzīga sistēma, kas palielinātu lauksaimnieku iespējas ietekmēt cenu, piemēram, veicot tiešāku tirdzniecību;

28.

Eiropas Savienībā īsteno lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku, kuras ietvaros darbojas pārtikas kvalitātes shēmas, kas ļauj ražotājiem, kuri spēj nodrošināt atbilstību noteiktiem kritērijiem, reģistrēt produktus kā produktus ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu (ACN), aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi (AĢN), produktus ar garantētām tradicionālām īpatnībām (GTĪ) vai kā bioloģiski ražotus lauksaimniecības produktus. Minētajām produktu kategorijām ir ieviests marķējums. Marķēšanas mērķis ir palīdzēt īstenot tirdzniecības mērķus un aizsargāt zīmolus, un marķējumu drīkst lietot vienīgi uz reģistrētiem produktiem. Produktus ar minēto marķējumu parasti izplata ievērojamos apjomos, vairākos atšķirīgos tirdzniecības kanālos un vairākos atšķirīgos tirgos;

29.

reģionos, kuros šobrīd cenšas saglabāt tradicionālās, kulinārijas un lauksaimniecības vērtības, ir desmitiem, pat simtiem vietējo produktu, ko varētu iekļaut vietējā līmeņa pārtikas produktu profesionālajā sistēmā, bet kuri neatbilst kritērijiem, lai tiem piešķirtu ACN, AĢN, GTĪ marķējumu vai norādi “bioloģiski ražots produkts”, kaut arī dažu produktu atbilstību varētu ar laiku nodrošināt. Reģionu komiteja uzskata, ka ir vajadzīga jauna sistēma vietējo produktu atbalstam;

30.

Reģionu komiteja jau iepriekš sagatavojusi ieteikumus attiecībā uz vietējiem pārtikas produktiem, proti, 1996. gada 18. septembra atzinumā “Vietējo produktu popularizēšanas un aizsardzības nozīme reģionos” (1), un lielākā daļa atzinumā pausto ieteikumu joprojām ir aktuāli;

31.

pauž nožēlu, ka salīdzinājumā ar sākotnējo projektu Eiropas Komisijas tiesību aktu priekšlikumi par lauksaimniecības ražojumu kvalitātes politiku ir ierobežotāki attiecībā uz diviem Reģionu komitejas skatījumā svarīgiem jautājumiem saistībā ar vietējo ražojumu veicināšanu, proti, kalnu apgabalu lauksaimniecības ražojumu marķēšanu un mazo ražotāju produktu tiešo pārdošanu vietējā tirgū;

32.

ir vajadzīga kopīga definīcija jēdzienam “vietējie pārtikas produkti”. Visus pārtikas produktus ražo vai pārstrādā vietējā līmenī, tāpēc jānosaka pazīmes, kas atšķir vietējos pārtikas produktus no citiem. Pazīmes jādefinē nepārprotami un vienkārši, lai izvairītos no sarežģītām reģistrācijas un pārbaudes procedūrām;

33.

vietējo pārtikas produktu pazīmes:

34.

pieļaujamas šāda veida īsas piegādes ķēdes:

35.

vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēma

36.

Eiropas Komisija nākamajās lauku attīstības stratēģiskajās pamatnostādnēs varētu ieteikt dalībvalstīm to lauku attīstības stratēģijās izvirzīt mērķus saistībā ar vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmas izstrādi; šie mērķi būtu jāīsteno vietējām un reģionālajām pašvaldībām ar ES un valstu pārvaldes iestāžu atbalstu;

37.

tā kā vietējā lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēma vislabāk darbojas, ja tā balstīta uz partnerību, ir vajadzīgs atbalsts šādas partnerības veidošanai, iekļaujot tajā arī patērētājus;

38.

lai veiksmīgi izveidotu vietējo lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmu, ir jāievēro vispārēja un integrēta pieeja, proti, minētā sistēma jāaplūko saistībā ar plašāku vietējās un reģionālās attīstības procesu, turklāt tai ir jābūt daļai no proaktīvas vietējo un reģionālo pašvaldību politikas, tostarp teritorijas plānošanas politikas. Lai atbalstītu vietējo un reģionālo pašvaldību centienus minētajā jomā, būtu vēlams izstrādāt stratēģijas un tās īstenošanas ceļveža paraugus. Šajā sistēmā varētu iekļaut zemes izmantošanas stratēģiju zonām, kuras visvairāk pakļautas pilsētu spiedienam, lai tādējādi piesaistītu tām jaunus ražotājus;

39.

vietējām un reģionālajām pašvaldībām varētu uzticēt šādus uzdevumus: apstiprināt vietējo pārtikas produktu reģistrāciju, piešķirt tiesības izmantot marķējumu “Vietējais produkts” un veikt uzraudzības pasākumus. Tas jādara, cieši sadarbojoties ar reģionālā līmeņa iesaistītajām pusēm, piemēram, LEADER grupu, lauksaimnieku organizāciju vai tirdzniecības kameru. Rezultātus varētu paziņot Eiropas Lauku attīstības tīklam, kas tos uzraudzītu un atjauninātu;

40.

lai īstenotu neatkarīgu uzraudzību, jāievēro šādi principi:

41.

iekšējā tirgū attiecībā uz atzītiem produktiem ir jānodrošina intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība, prasot dalībvalstu iejaukšanos, ja tas nepieciešams;

42.

ja komercdarbība tiek paplašināta vai notikusi produkta labās reputācijas ļaunprātīga izmantošana, jādod iespēja vietējiem pārtikas produktiem saņemt augstāka līmeņa aizsardzību, ko nodrošina, piemēram, ACN, AĢN, GTĪ vai bioloģiski ražota produkta marķējums;

43.

no administratīvā, finansiālā un saimnieciskā viedokļa būtu ļoti lietderīgi ierosināt jaunu ES instrumentu, kas īpaši paredzēts vietējo pārtikas produktu atlasei un atbalstam;

44.

ierosināto pasākumu mērķi varētu būt šādi:

tāpēc Reģionu komiteja iesaka Eiropas Savienībai

45.

pieņemt jēdzienu “vietējie pārtikas produkti” un “vietējā līmeņa pārtikas apgādes sistēmas” definīcijas;

46.

ieviest jaunu logotipu un kopīgu simboliku, kā arī vietējo produktu identitātes zīmi, kas papildinātu Savienības lauksaimniecības produktu kvalitātes politikas regulējumu. ES marķējuma izmantošana balstīta uz brīvprātības principu. Dalībvalstīs un reģionos pastāvošās kvalitātes zīmes arī turpmāk būs derīgas un lietojamas. Katrai dalībvalstij arī turpmāk būs tiesības ieviest attiecīgas kvalitātes zīmes reģionālajā un vietējā līmenī;

47.

aicināt Eiropas Lauku attīstības tīklu izveidot reģistrēto produktu tiešsaistes datu bāzi;

48.

aicināt Eiropas Lauku attīstības tīklu izveidot esošo vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmu tiešsaistes datu bāzi, lai ieinteresētās puses varētu iepazīties ar paraugpraksi;

49.

ieviest reģistrētiem vietējiem produktiem paredzētu tiešās tirdzniecības shēmu, kuras darbību vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī nodrošina dalībvalstis. Ar minēto shēmu varētu atbalstīt vietējo pārtikas produktu popularizēšanu, un to varētu izveidot, īstenojot kopējās lauksaimniecības politikas otrā pīlāra (lauku attīstības politikas) pirmās ass pasākumus;

50.

izstrādāt instrumentu, lai palīdzētu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ražotāju apvienībām vai ražotāju apvienību kolektīviem veidot vietējo lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmu. Šajā instrumentā būtu jāparedz atbalsts ierosinātajās definīcijās minētajām darbībām, veicot atbilstīgus ieguldījumus. Instrumentu varētu izstrādāt, īstenojot lauku attīstības politikas pirmās un/vai trešās ass vai Kopienas lauku attīstības iniciatīvas (LEADER) pasākumus;

51.

paredzēt iespējas atbalstīt vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmas arī ar citu fondu, piemēram, Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Interreg, Eiropas Sociālā fonda un pētniecības pamatprogrammu līdzekļiem;

52.

nodrošināt veselības aizsardzību un pārtikas nekaitīgumu, raugoties, lai ražošana un izplatīšana allaž notiktu atbilstoši tiesību aktiem, kas regulē pārtikas jomu, un atbilstoši obligātajām higiēnas prasībām. Tā kā vietējos pārtikas produktus parasti neražo rūpnieciski vai izmantojot rūpnieciskās ražošanas metodes, valsts atbalstu varētu attiecināt arī uz alternatīviem risinājumiem;

53.

publiskais iepirkums Eiropas Savienībā veido 16 % no IKP. Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (1997) 6. pantā noteikts, ka visās ES politikas jomās ir jāievēro vides aizsardzības un sociālie mērķi. Ja publisko iepirkumu izmanto vispārēju sociālo, ekonomikas un vides aizsardzības mērķu sasniegšanai, tam raksturīgi ilgtspējas kritēriji, nodrošinot ieguvumus ilgtermiņā. Tāpēc, lai stimulētu vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas attīstību, varētu izmantot publiskās pārvaldes ievērojamo pirktspēju;

54.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvā 2004/18/EK par būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru koordinēšanu noteikts, ka allaž ir jāievēro brīvas preču aprites princips — tas nozīmē, ka nedrīkst dot priekšroku vietējiem piegādātājiem;

55.

tomēr direktīvā paredzēti īpaši nosacījumi un kritēriji, piemēram, noteikta svaiguma pakāpe vai ražošanas apstākļi, kurus var piemērot uzaicinājumiem uz konkursu publiskā iepirkuma jomā;

56.

minētie kritēriji paver iespēju izvēlēties vietējos piegādātājus. Reģionu komiteja tomēr aicina Eiropas Komisiju izvērtēt, vai direktīvas 26. pantu nevarētu grozīt, lai “vietējā ražojuma” jēdziens varētu kļūt par vienu no standarta atlases kritērijiem uzaicinājumos uz konkursu par pārtikas piegādi, piemēram, mācību iestādēm, aprūpes un publiskajām iestādēm;

57.

Komisija aicināta sniegt plašu informāciju par jau esošajām iespējām;

58.

Komisiju aicina izmantot iespēju saistībā ar jauno aktu par vienoto tirgu, lai precizētu un vienkāršotu esošos noteikumus, lai vietējās pārvaldes iestādes un to tuvākie piegādātāji varētu tos vieglāk piemērot.