(1)

Eiropas Savienība ir sev izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(2)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. panta 1. punktā noteikts, ka tiesiskā sadarbība krimināllietās Savienībā pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu.

(3)

Saskaņā ar Stokholmas programmu, ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē, savstarpēju atzīšanu var attiecināt uz visiem tiesas spriedumu un lēmumu veidiem, kuri atkarībā no tiesību sistēmas var būt spriedumi un lēmumi krimināllietās vai administratīvajās lietās. Tā arī aicina Komisiju un dalībvalstis izskatīt to, kā uzlabot tiesību aktus un praktiskus atbalsta pasākumus, lai aizsargātu noziegumos cietušās personas. Programmā arī norādīts, ka noziegumā cietušajiem var piedāvāt īpašus aizsardzības pasākumus, kuriem vajadzētu būt spēkā Savienībā. Šī direktīva veido daļu no saskaņotu un vispusīgu pasākumu kopuma attiecībā uz noziegumos cietušo personu tiesībām.

(4)

Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūcijā par vardarbības pret sievietēm izskaušanu dalībvalstis ir aicinātas uzlabot tiesību aktus un politikas virzienus, lai cīnītos pret dažāda veida vardarbību pret sievietēm un rīkotos tā, lai tiktu novērsti vardarbības pret sievietēm cēloņi, īstenojot arī profilaktiskus pasākumus, un aicina Savienību nodrošināt visām vardarbībā cietušajām personām tiesības saņemt palīdzību un atbalstu . Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. februāra rezolūcijā par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2009) pausts atbalsts priekšlikumam ieviest uz cietušajām personām attiecināmu Eiropas aizsardzības rīkojumu.

(5)

Kopējā tiesiskuma telpā bez iekšējām robežām ir jānodrošina, lai aizsardzība, ko fiziskai personai nodrošina vienā dalībvalstī, saglabātos un turpinātos jebkurā citā dalībvalstī, uz ko persona pārvietojas vai ir pārvietojusies. Tāpat būtu jānodrošina, lai Savienības pilsoņu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā likumīga izmantošana saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 2. punktu un LESD 21. pantu neizraisītu to aizsardzības zaudēšanu.

(6)

Lai sasniegtu šos mērķus, ar šo direktīvu būtu jāparedz noteikumi, ar kuriem aizsardzību, kas izriet no konkrētiem aizsardzības pasākumiem , kuri pieņemti saskaņā ar vienas dalībvalsts (“izdevējas valsts”) tiesību aktiem, var attiecināt uz citu dalībvalsti, kurā aizsargātā persona nolemj dzīvot vai uzturēties (“izpildītāja valsts”) ▐.

(7)

Šajā direktīvā ir ņemtas vērā dalībvalstu atšķirīgās tiesiskās tradīcijas, kā arī tas, ka efektīvu aizsardzību var nodrošināt ar aizsardzības rīkojumiem, ko izdevusi iestāde, kas nav krimināltiesa. Šī direktīva neparedz pienākumus grozīt valstu sistēmas, lai pieņemtu aizsardzības pasākumus.

(8)

Šī direktīva attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kuri paredzēti, lai personu aizsargātu pret citas personas noziedzīgu darbību, kas var jebkādā veidā apdraudēt tās dzīvību, fizisko, psiholoģisko un seksuālo neaizskaramību, piemēram, nepieļaujot nekādu uzmākšanos, kā arī lai aizsargātu tās cieņu vai personas brīvību, piemēram, novēršot nolaupīšanu, izsekošanu un cita veida netiešu ietekmēšanu, kā arī lai novērstu jaunas noziedzīgas darbības vai mazinātu agrāk izdarītu noziedzīgu nodarījumu sekas. Šīs aizsargātās personas personīgās tiesības atbilst pamatvērtībām, ko atzīst un aizsargā visās dalībvalstīs. Ir svarīgi uzsvērt, ka šī direktīva attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kas paredzēti nevis tikai to personu aizsardzībai, kuras cietušas vardarbībā dzimuma dēļ, bet visu cietušo personu aizsardzībai, ņemot vērā ikviena attiecīgā nozieguma īpatnības.

(9)

Šī direktīva attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kurus neatkarīgi no to veida — vai nu tie ir krimināltiesiski, civiltiesiski vai administratīvi aizsardzības pasākumi — pieņem tiesu iestāde vai līdzīga iestāde saistībā ar kriminālprocesu vai saistībā ar jebkādu citu tiesvedību par darbībām, kuras izskatītas vai varētu būt izskatītas tiesvedībā tiesā ar jurisdikciju krimināllietās.

(10)

Šo direktīvu ir paredzēts piemērot aizsardzības pasākumiem, kurus pieņem, lai aizstāvētu noziegumos cietušās personas vai iespējamās cietušās personas; direktīva nebūtu jāpiemēro pasākumiem, kuri pieņemti, lai aizsargātu lieciniekus.

(11)

Ja aizsardzības pasākumu, kā noteikts šajā direktīvā, pieņem, lai aizsargātu galvenās aizsargātās personas radinieku, Eiropas aizsardzības rīkojumu var pieprasīt un izdot arī attiecībā uz šo radinieku, ievērojot šajā direktīvā noteiktos nosacījumus.

(12)

Ikviens pieprasījums par Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanu jāapstrādā pietiekami ātri, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, tostarp jautājuma steidzamību, aizsargātās personas paredzamo ierašanās datumu izpildītājas valsts teritorijā un, ja iespējams, aizsargātās personas apdraudējuma pakāpi.

(13)

Ja saskaņā ar šo direktīvu ir jāsniedz informācija personai, kas rada apdraudējumu, vai aizsargātajai personai, būtu jāinformē arī attiecīgās personas aizbildnis vai pārstāvis, ja tāds ir. Pienācīga uzmanība būtu jāpievērš arī tam, ka tiesvedības laikā aizsargātajai personai, personai, kas rada apdraudējumu, vai šādu personu pārstāvjiem ir jāsaņem informācija viņiem saprotamā valodā, kā noteikts šajā direktīvā.

(14)

Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanas un atzīšanas procedūru laikā kompetentajām iestādēm būtu jāpievērš pienācīga uzmanība cietušo personu, tostarp jo īpaši mazāk aizsargātu personu, piemēram, nepilngadīgo vai personu ar invaliditāti, vajadzībām.

(15)

Lai piemērotu šo direktīvu, aizsardzības pasākumu var noteikt pēc sprieduma pieņemšanas, kā definēts 2. pantā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumā 2008/947/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai (2), vai pēc lēmuma par pārraudzības pasākumiem, kā definēts 4. pantā Padomes 2009. gada 23. oktobra Pamatlēmumā 2009/829/TI, ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam (3).

(16)

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktu personai, kas rada apdraudējumu, būtu jāsniedz iespēja tikt uzklausītai un apstrīdēt aizsardzības pasākumu vai nu procedūrā, kurā pieņem aizsardzības pasākumu, vai pirms Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanas.

(17)

Lai novērstu jauna nozieguma izdarīšanu pret cietušo izpildītājā valstī, būtu jānodrošina tiesiskais pamats, lai minētā valsts varētu atzīt izdevējā valstī iepriekš pieņemtu lēmumu par labu cietušajam, vienlaicīgi novēršot nepieciešamību cietušajam sākt jaunu procedūru vai atkārtoti sniegt pierādījumus izpildītājā valstī, it kā izdevējā valstī nebūtu pieņemts lēmums. Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšana izpildītājā valstī paredz, inter alia,, ka šīs valsts kompetentā iestāde saskaņā ar šajā direktīvā izklāstītiem ierobežojumiem pieņem izdevējā valstī paredzētu aizsardzības pasākumu pastāvēšanu un spēkā esamību, atzīst Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstītos faktiskos apstākļus un piekrīt, ka aizsardzība ir jānodrošina un būtu jānodrošina arī turpmāk saskaņā ar tās tiesību aktiem.

(18)

Šajā direktīvā ir konkrēts skaits pienākumu vai aizliegumu, un, ja izdevēja valsts tos nosaka un ietver Eiropas aizsardzības rīkojumā, tie izpildītājā valstī būtu jāatzīst un jāīsteno, ievērojot šajā direktīvā izklāstītos ierobežojumus. Valsts līmenī var būt arī cita veida aizsardzības pasākumi, tādi kā personas, kas rada apdraudējumu, pienākums uzturēties noteiktā vietā, ja to paredz valsts tiesību akti. Šādus pasākumus var īstenot izdevējā valstī saskaņā ar procedūru, kuras rezultātā pieņem kādu no aizsardzības pasākumiem, kas saskaņā ar šo direktīvu var būt pamats Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanai.

(19)

Tā kā kompetence izdot un piemērot aizsardzības pasākumus dalībvalstīs ir dažādām iestādēm (civiltiesību, krimināltiesību vai administratīvām), būtu pareizi šajā direktīvā paredzēt dalībvalstu sadarbības mehānisma lielu elastību. Tādēļ izpildītājas valsts kompetentajai iestādei nav vienmēr jāparedz tādi paši aizsardzības pasākumi kā tie, kas pieņemti izdevējā valstī, bet tai ir noteikta rīcības brīvība pieņemt jebkādus pasākumus, ko tā saskaņā ar saviem tiesību aktiem līdzīgā gadījumā uzskata par pareiziem un piemērotiem, lai aizsargājamajai personai arī turpmāk nodrošinātu aizsardzību, ņemot vērā aizsardzības pasākumu, kas pieņemts izdevējā valstī un kas aprakstīts Eiropas aizsardzības rīkojumā.

(20)

Pie pienākumiem vai aizliegumiem, uz ko attiecas šī direktīva, pieder arī pasākumi, kas paredzēti, lai ierobežotu personiskus vai attālinātus kontaktus starp aizsargājamo personu un personu, kas rada apdraudējumu, piemēram, attiecinot uz šādiem kontaktiem konkrētus nosacījumus vai nosakot saziņas satura ierobežojumus.

(21)

Izpildītājas valsts kompetentajai iestādei būtu jāinformē persona, kas rada apdraudējumu, izdevējas valsts kompetentā iestāde un aizsargātā persona par ikvienu pasākumu, kas īstenots, pamatojoties uz Eiropas aizsardzības rīkojumu. Paziņojumā personai, kas rada apdraudējumu, pienācīgi būtu jāņem vērā aizsargātās personas intereses, t. i., nedrīkst atklāt aizsargātās personas adresi vai citu kontaktinformāciju. Paziņojumā šādu informāciju nevajadzētu iekļaut, un ir jāparedz, ka personai, kas rada apdraudējumu, noteiktajā pienākumu vai aizliegumu īstenošanas pasākumā nav norādīta ne adrese, ne cita kontaktinformācija.

(22)

Ja izdevējas valsts kompetentā iestāde atsauc Eiropas aizsardzības rīkojumu, izpildītājas valsts kompetentajai iestādei būtu jāizbeidz pasākumi, ko tā ir pieņēmusi, lai īstenotu Eiropas aizsardzības rīkojumu, ar to saprotot, ka izpildītājas valsts kompetentā iestāde patstāvīgi un atbilstoši savas valsts tiesību aktiem var pieņemt jebkādus valsts tiesību aktos paredzētus aizsardzības pasākumus, lai aizsargātu attiecīgo personu.

(23)

Ņemot vērā to, ka šī direktīva attiecas uz situācijām, kurās uz citu dalībvalsti pārvietojas aizsargātā persona, tās noteikumu izpilde neietver nekādu pilnvaru nodošanu izpildītājai valstij attiecībā uz pamatsankcijām, atliktām, alternatīvām, nosacītām vai sekundārām sankcijām vai attiecībā uz aizsardzības pasākumiem, kas piemēroti personai, kura rada apdraudējumu, ja šī persona turpina dzīvot valstī, kas noteikusi aizsardzības pasākumu.

(24)

Lai īstenotu praksē pasākumus, kas pieņemti, piemērojot šo direktīvu, attiecīgā gadījumā vajadzētu būt iespējai izmantot elektroniskus līdzekļus saskaņā ar valstu tiesību aktiem un procedūrām.

(25)

Aizsargātās personas aizsardzības nodrošināšanā iesaistītām iestādēm savstarpēji sadarbojoties, izpildītājas valsts kompetentajai iestādei būtu jāpaziņo izdevējas valsts kompetentajai iestādei par visiem to pasākumu pārkāpumiem, kuri pieņemti izpildītājā valstī, lai nodrošinātu Eiropas aizsardzības rīkojuma izpildi. Šāds paziņojums ļautu izdevējas valsts kompetentajai iestādei uzreiz pieņemt lēmumu par piemērotu rīcību attiecībā uz aizsardzības pasākumu, ko valsts nosaka personai, kas rada apdraudējumu. Vajadzības gadījumā šāda rīcība var būt saistīta ar brīvības atņemšanas pasākuma piemērošanu, aizstājot ar brīvības atņemšanu nesaistīto pasākumu, kas sākotnēji tika pieņemts kā, piemēram, alternatīva preventīvai aizturēšanai vai nosacītas soda atlikšanas sekas. Tā kā ar lēmumu nav paredzēts ex novo uzlikt sankcijas par jauna noziedzīga nodarījuma pastrādāšanu, ir skaidrs, ka izpildītājai valstij vajadzības gadījumā nav liegta iespēja uzlikt par kriminālnozieguma vai citāda nozieguma pastrādāšanu paredzētas sankcijas, ja ir pārkāpti pasākumi, kas pieņemti, lai izpildītu Eiropas aizsardzības rīkojumu.

(26)

Ievērojot dalībvalstu atšķirīgās tiesiskās tradīcijas, gadījumos, kad izpildītājā valstī lietā, kas būtu līdzīga Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstītajiem faktiskajiem apstākļiem, nebūtu pieejami nekādi aizsardzības pasākumi, izpildītājas valsts kompetentajai iestādei būtu par visiem tai zināmajiem Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstītā aizsardzības pasākuma pārkāpumiem jāziņo izdevējas valsts kompetentajai iestādei.

(27)

Lai panāktu šīs direktīvas netraucētu piemērošanu katrā konkrētā gadījumā, izdevējas valsts un izpildītājas valsts kompetentajām iestādēm sava kompetence būtu jāīsteno saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, ņemot vērā ne bis in idem principu.

(28)

Aizsargātajai personai nebūtu jāsedz tādas Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas izmaksas, kas nav samērīgas salīdzinājumā ar izmaksām līdzīgā lietā tās valstī. Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai pēc Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas aizsargātajai personai nevajadzētu sākt valsts tiesvedību, lai tiešā saistībā ar Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanu no izpildītājas iestādes saņemtu lēmumu par jebkāda tāda pasākuma pieņemšanu, kuru iespējams piemērot saskaņā ar valsts tiesību aktiem līdzīgā lietā, lai nodrošinātu aizsargātās personas aizsardzību.

(29)

Ņemot vērā savstarpējas atzīšanas principu, kas ir šīs direktīvas pamatā, dalībvalstīm būtu jāveicina pēc iespējas plašāki tiešie kontakti starp kompetentajām iestādēm šā instrumenta piemērošanā.

(30)

Neskarot tiesu neatkarību un tiesu iestāžu sistēmas organizatoriskās atšķirības Savienībā, dalībvalstīm būtu jāapsver prasīt, lai personas, kas atbild par Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanas vai atzīšanas procedūrās iesaistīto tiesnešu, prokuroru, policijas un tiesu iestāžu darbinieku apmācību, nodrošinātu šīm minētajām personām atbilstošu apmācību, ņemot vērā šīs direktīvas mērķus.

(31)

Lai atvieglotu šīs direktīvas piemērošanas novērtējumu, dalībvalstīm būtu jādara zināma Komisijai attiecīga informācija par valsts procedūru piemērošanu saistībā ar Eiropas aizsardzības rīkojumu, informējot vismaz par pieprasīto, izdoto un/vai atzīto Eiropas aizsardzības rīkojumu skaitu. Šajā sakarībā būtu noderīga arī cita veida informācija, piemēram, par attiecīgajiem noziegumu veidiem.

(32)

Tā kā šīs direktīvas mērķi, proti, aizsargāt apdraudētās personas, dalībvalstis nevar pietiekami labi sasniegt, darbojoties vienpusēji, attiecīgo situāciju pārrobežu rakstura dēļ, un to, ka mēroga un iespējamās iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. panta minēto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar šajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(33)

Ar šo direktīvu būtu jāsekmē apdraudētu personu aizsardzība, tādējādi papildinot, bet neskarot instrumentus, kas jau darbojas šajā jomā, piemēram, Padomes Pamatlēmumu 2008/947/TI un Padomes Pamatlēmumu 2009/829/TI.

(34)

Ja uz lēmumu par aizsardzības pasākumu attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās  (4) , Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību  (5) vai Hāgas 1996. gada konvencija par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem  (6) , tad šāda lēmuma atzīšana un izpilde jāveic saskaņā ar attiecīgā juridiskā instrumenta noteikumiem.

(35)

Dalībvalstīm un Komisijai attiecīgos gadījumos informācija par Eiropas aizsardzības rīkojumu būtu jāiekļauj pašreizējās izglītošanas un informācijas palielināšanas kampaņās par noziegumos cietušo personu aizsardzību.

(36)

Personas dati, ko apstrādā, īstenojot šo direktīvu, būtu jāaizsargā saskaņā ar Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/977/TI par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās  (7) , un saskaņā ar principiem, kas ir ietverti visu dalībvalstu ratificētajā Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencijā par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz automātisku personas datu apstrādi.

(37)

Šajā direktīvā būtu jāievēro pamattiesības, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, ievērojot LES 6. pantu.

(38)

Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis tiek aicinātas ņemt vērā Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu ietvertās tiesības un principus,

1)

“Eiropas aizsardzības rīkojums” ir ▐ lēmums, ko pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesu iestāde vai līdzīga iestāde saistībā ar aizsardzības pasākumu , uz kuru pamatojoties citas dalībvalsts tiesu iestāde vai līdzīga iestāde pieņem jebkādu attiecīgu ▐ pasākumu vai pasākumus saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem, lai turpinātu nodrošināt aizsargātās personas aizsardzību .

2)

“Aizsardzības pasākums” ir ▐ lēmums , kuru pieņēmusi izdevēja valsts saskaņā ar savām tiesībām un procedūrām un ar kuru personai, kas rada apdraudējumu, piemēro vienu vai vairākus 5. pantā minētos pienākumus vai aizliegumus aizsargātās personas interesēs, lai viņu aizsargātu no noziedzīgas darbības, kas var apdraudēt viņas dzīvību, fizisko vai psiholoģisko integritāti, cieņu, personas brīvību vai seksuālo integritāti .

3)

“Aizsargātā persona” ir fiziska persona, kura ir tādas aizsardzības objekts, kas izriet no izdevējas valsts pieņemta aizsardzības pasākuma.

4)

“Persona, kas rada apdraudējumu” ir fiziska persona, kurai ir piemērots viens vai vairāki 5. pantā minētie pienākumi vai aizliegumi.

5)

“Izdevēja valsts” ir dalībvalsts, kurā ▐ pieņemts aizsardzības pasākums, kas ir pamats Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanai.

6)

“Izpildītāja valsts” ir dalībvalsts, kurai Eiropas aizsardzības rīkojums ir nosūtīts tā atzīšanas nolūkā.

7)

“Uzraudzības valsts” ir dalībvalsts, kurai nodots spriedums, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. pantā, vai lēmums par uzraudzības pasākumiem, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. pantā.

a)

aizliegums apmeklēt konkrētu apkārtni, vietas vai noteiktas teritorijas, kur uzturas vai kuras apmeklē aizsargātā persona;

b)

aizliegums jebkādā veidā sazināties ar aizsargāto personu, tostarp izmantojot tālruni, elektronisku vai parastu pastu, faksu vai kādus citus līdzekļus, vai arī šāda saziņas reglamentācija; vai

c)

aizliegums tuvoties aizsargātajai personai tuvāk par iepriekš noteiktu attālumu vai arī šādas tuvošanās reglamentācija.

a)

aizsargātās personas identitāti un valstspiederību, kā arī personas likumīgā pārstāvja identitāti un valstspiederību, ja aizsargātā persona ir nepilngadīga vai juridiski rīcībnespējīga;

b)

datumu, no kura aizsargātā persona ir iecerējusi uzturēties vai palikt izpildītājā valstī, un uzturēšanās laiku vai laikposmus, ja tie ir zināmi;

c)

izdevējas valsts kompetentās iestādes nosaukumu, adresi, tālruņa un faksa numuru un e-pasta adresi;

d)

norādi (piemēram, ar numuru un datumu) uz tiesību aktu, kurā ir ietverts aizsardzības pasākums, uz kuru pamatojoties ir pieņemts Eiropas aizsardzības rīkojums;

e)

kopsavilkumu par faktiem un apstākļiem, kuri izraisījuši aizsardzības pasākuma piemērošanu izdevējā valstī;

f)

tos aizsardzības pasākumā ietvertos pienākumus vai aizliegumus personai, kas rada apdraudējumu, kuri ir Eiropas aizsardzības rīkojuma pamatā, to ilgumu un ▐ norādi par jebkādu sodu vai sankciju attiecīgā pienākuma vai aizlieguma pārkāpšanas gadījumā ;

g)

informāciju par aizsargātajai personai vai personai, kas rada apdraudējumu, nodotu jebkādu tehnisku ierīci, kuru izmanto, lai īstenotu aizsardzības pasākumu;

h)

personas, kas rada apdraudējumu, identitāti un valstspiederību , kā arī kontaktinformāciju ;

i)

to, vai aizsargātajai personai un/vai personai, kas rada apdraudējumu, izdevējā valstī ir sniegta bezmaksas juridiska palīdzība, ja šāda informācija kompetentajai iestādei ir zināma bez nepieciešamības papildus ievākt ziņas;

j)

attiecīgā gadījumā citus apstākļus, kuriem varētu būt ietekme, izvērtējot aizsargātās personas apdraudējumu;

k)

attiecīgā gadījumā skaidru norādi, ka spriedums, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. pantā, vai lēmums par uzraudzības pasākumiem, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. pantā, jau ir nodots uzraudzības dalībvalstij, un šīs dalībvalsts iestādes identifikāciju, kura ir kompetenta izpildīt šādu spriedumu vai lēmumu.

a)

Eiropas aizsardzības rīkojums nav izpildīts pilnībā vai nav izpildīts izpildītājas valsts kompetentās iestādes norādītajā termiņā;

b)

nav izpildītas 5. pantā noteiktās prasības;

c)

aizsardzības pasākums ir saistīts ar darbību, kas saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu;

d)

aizsardzība izriet no tādas sankcijas vai pasākuma izpildes, uz kuru attiecas amnestija saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem un kurš ir saistīts ar nodarījumu vai uzvedību , kas saskaņā ietilpst tās kompetencē saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem;

e)

saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem personai, kas rada apdraudējumu, ir piešķirta imunitāte, kas neļauj pieņemt ▐ pasākumus , pamatojoties uz Eiropas aizsardzības rīkojumu ;

f)

pret personu, kas rada apdraudējumu, vērstajai kriminālapsūdzībai par rīcību vai uzvedību, attiecībā uz kuru ir pieņemts attiecīgais aizsardzības pasākums, ir iestājies noilgums saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem, ja attiecīgā rīcība vai uzvedība ir tās kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

g)

Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšana būtu pretrunā ne bis in idem principam;

h)

saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem personu, kas rada apdraudējumu, vecuma dēļ nevar saukt pie kriminālatbildības par rīcību vai uzvedību, attiecībā uz kuru ir pieņemts aizsardzības pasākums;

i)

aizsardzības pasākums attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, kuru atbilstīgi izpildītājas valsts tiesību aktiem uzskata par tādu, kas pilnībā izdarīts tās teritorijā, vai arī tādu, kura lielākā vai būtiskākā daļa ir izdarīta tās teritorijā.

a)

lieki nevilcinoties informē izdevēju valsti un aizsargāto personu par šo atteikumu un atteikuma iemesliem;

b)

attiecīgā gadījumā informē aizsargāto personu par iespēju pieprasīt aizsardzības pasākuma pieņemšanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

c)

attiecīgā gadījumā informē aizsargāto personu par attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kurus var izmantot, lai apstrīdētu tās lēmumu.

a)

šāda pasākuma pārkāpuma gadījumā noteikt kriminālsodus un īstenot jebkādu citu pasākumu, ja saskaņā ar izpildītājas valsts tiesību aktiem var uzskatīt, ka ir veikts noziedzīgs nodarījums;

b)

pieņemt jebkādus ar krimināltiesībām nesaistītus lēmumus saistībā ar attiecīgo pārkāpumu;

c)

pieņemt jebkādu steidzamu un provizorisku pasākumu, lai pārtrauktu pārkāpumu, vajadzības gadījumā gaidot attiecīgu izdevējas valsts lēmumu.

a)

aizsardzības pasākuma un attiecīgi arī Eiropas aizsardzības rīkojuma atjaunināšanu, pārskatīšanu , grozīšanu, atsaukšanu un atcelšanu;

b)

aizsardzības pasākuma atsaukšanas gadījumā noteikt ar brīvības atņemšanu saistītu sodu — ar noteikumu, ka aizsardzības pasākums ticis piemērots saskaņā ar spriedumu, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. pantā, vai saskaņā ar lēmumu par uzraudzības pasākumiem, kā definēts Padomes Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. pantā.

a)

saskaņā ar 9. pantu izdara izmaiņas pasākumos, kas pieņemti, pamatojoties uz Eiropas aizsardzības rīkojumu; vai

b)

atsakās īstenot grozīto pienākumu vai aizliegumu, ja tas neatbilst 5. pantā minēto pienākumu vai aizliegumu veidiem vai ja informācija, ko saskaņā ar 7. pantu nosūta ar Eiropas aizsardzības rīkojumiem, nav pilnīga un trūkstošā informācija nav sniegta termiņā, ko izpildītājas valsts kompetentā iestāde noteikusi saskaņā ar 9. panta 4. punktu.

a)

ja ir skaidras norādes, ka aizsargātā persona nedzīvo vai neuzturas izpildītājas valsts teritorijā, vai arī noteikti ir atstājusi minēto teritoriju;

b)

ja saskaņā ar tās tiesību aktiem ir beidzies ilgākais pieļaujamais Eiropas aizsardzības rīkojuma izpildei paredzētā pasākuma termiņš;

c)

gadījumos, kas ir minēti 13. panta 6. punkta b) apakšpunktā;

d)

ja pēc Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas spriedumu, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. pantā, vai lēmumu par uzraudzības pasākumiem, kā noteikts Padomes Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. pantā, pārsūta izpildītājai valstij.