19.1.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/85

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem starptautiskās aizsardzības statusu”

(pārstrādāta redakcija)

COM(2009) 554 galīgā redakcija – 2009/0165 (COD)

2011/C 18/15

Ziņotājs: Antonello PEZZINI kgs

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 26. novembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem starptautiskās aizsardzības statusu (pārstrādāta redakcija)”

COM(2009) 554 galīgā redakcija — 2009/0165 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 23. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 462. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 28. un 29. aprīlī (28. aprīļa sēdē), ar 153 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopsavilkums un ieteikumi.

1.1.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē un atbalsta Komisijas veikumu, lai pielāgotu Patvēruma procedūru direktīvu zaļās grāmatas (1) un rīcības plāna (2) ieteikumiem.

1.2.   Pēc Lisabonas līguma pieņemšanas, kurā citastarp ir iekļauta Pamattiesību harta, ES atbildība un kompetence patvēruma un imigrācijas jomā ir ievērojami palielinājusies.

1.3.   EESK ir pārliecināta, ka Komisija ir paveikusi uzslavas cienīgu darbu, saskaņojot iepriekšējās direktīvas par sarežģīto patvēruma jautājumu.

1.4.   EESK uzskata, ka sociālajā Eiropā jāveido patvēruma Eiropa, īstenojot kultūras, juridiskos, administratīvos procesus, kā arī sadarbību ar dalībvalstīm un trešām valstīm.

1.5.   Situācijā, kas kļūst arvien sarežģītāka un ātri mainās, citastarp sakarā ar globalizāciju un ekonomikas un vides krīzēm, kļūst redzama un plašumā vēršas nevalstisko organizāciju būtiskā nozīme, un EESK aicina, lai nevalstisku organizāciju loma kļūtu arvien nozīmīgāka, un to noteiktu sabiedrība un publiskie lēmumu pieņēmēji.

1.6.   NVO mērķis ir sniegt palīdzību un atbalstu grupām, kas atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā. EESK uzskata, ka to loma ir neaizvietojama palīdzības un kultūras starpniecības jomā visos to procedūru norises posmos, kuras paredzētas Eiropas un valstu standartos.

1.7.   EESK uzskata: saskaņojot procedūras un rīcību, Komisijai jābūt ļoti uzmanīgai un delikātai, jo šis darbs ir vērsts uz cilvēkiem, kas vairāk nekā citi acīmredzamu iemeslu dēļ atrodas sarežģītā stāvoklī un krīzes situācijā.

1.8.   ES vajadzētu maksimāli izvairīties no bēgļu repatriēšanas uz valstīm, kurās ir apdraudēta viņu fiziskā un morālā integritāte vai kurās netiek ievērotas pamattiesības.

1.9.   Patvēruma pieteikuma procedūrās ir svarīgi, lai patvēruma pieteikuma iesniedzēji varētu izteikties dzimtajā valodā un lai visos posmos viņiem būtu nodrošināta bezmaksas juridiskā palīdzība.

1.10.   Starptautiskās aizsardzības atteikums skaidri jāpamato, un tajā jāiekļauj norādījumi par iespējamas pārsūdzības iesniegšanas procedūrām un termiņiem.

1.11.   Kamēr tiek gaidīts iespējamās pārsūdzības iznākums, izraidīšanas pasākumi ir jāatliek.

1.12.   EESK uzskata, ka dalībvalstīm būtu jādara viss iespējamais, tostarp apmainoties ar attiecīgu pieredzi, lai patvēruma meklētāji varētu strādāt, mācīties un piedalīties kultūras pasākumos atbilstošā sociālā vidē.

1.13.   EESK uzskata, ka noteikti jāievēro neizraidīšanas princips un ka jāapsver iespēja vispārēji paplašināt to personu loku, kurām ir vajadzīga starptautiska aizsardzība: vajātas sievietes, neaizsargātākās iedzīvotāju grupas, vides bēgļi.

1.14.   EESK uzskata, ka dalībvalstīs jāsekmē kopīgas atbildības izjūta, sadalot izmaksas un pienākumus, lai izvairītos no nelegālas ekonomiskās migrācijas un uzlabotu pasākumus, kas domāti tiem, kuriem tie ir patiesi vajadzīgi.

1.15.   EESK uzskata, ka dalībvalstīm neapšaubāmi vajadzētu nodod Komisijas rīcībā vairāk ekonomisko līdzekļu, lai varētu uzlabot patvēruma meklētāju integrācijas politiku.

1.16.   Komisijas vēlmei saskaņot, par ko liecina nesenie direktīvu pārstrādāšanas priekšlikumi, jāatspoguļojas arī līdzīgā dalībvalstu apņēmībā veikt atbilstošus grozījumus attiecīgajos valstu tiesību aktos.

1.17.   EESK ir pārliecināta, ka patvēruma Eiropas izveide sociālajā Eiropā ir atkarīga galvenokārt no dalībvalstu politiskās gribas un sensibilitātes, un tām uzdevumu atvieglotu Komisijas ierosināta vienota, labi strukturēta procedūra.

1.18.   EESK uzsver sieviešu īpašo situāciju, jo viņām salīdzinājumā ar vīriešiem ir daudz vairāk grūtību saistībā ar patvēruma pieprasīšanu un bēgļa statusa iegūšanu. Šajā sakarā Komiteja aicina Komisiju veikt visu iespējamo, iesaistot dalībvalstis, lai labāk nodrošinātu dzimumu līdztiesību, kurai Eiropa vienmēr ir pievērsusi īpašu uzmanību.

1.19.   Komiteja uzskata, ka veiksmīgi orientēta izglītošana var pastiprināt sociālo un kolektīvo informētību ar mērķi pieņemt cilvēkus, kuriem palīdzība un atbalsts ir visvairāk vajadzīgi un kuri uzskata Eiropas valstu vēsturiskās un reliģiskās tradīcijas par drošu atsauces punktu.

2.   Ievads.

2.1.   Vēsturiskie apstākļi.

2.1.1.   Patvēruma tiesību aizsākumi meklējami Senajā Grieķijā, kurā atzina imunitāti pret represijām, ko divas pilsētas savstarpēji piešķīra saviem iedzīvotājiem vai pilsēta piešķīra augsta ranga personām, piemēram, vēstniekiem u.c. (3)

2.1.2.   Arī Senajā Romā līdz ar jus gentium (tautu tiesību) nostiprināšanos atzina patvēruma tiesības, kas bija saistītas ar pilsoņa statusu (4).

2.1.3.   Patvēruma tiesību tālākā attīstība ir cieši saistīta ar dažādu veidu un izpausmju vajāšanu, kas izpaudās kā varas iestāžu represīvie pasākumi reliģisku, filozofisku vai politiski ideoloģisku iemeslu dēļ, kurus uzskatīja par bīstamiem valsts kārtībai.

2.2.   Diskriminācijas aizliegums un cilvēktiesību aizsardzība.

2.2.1.   Juridiskās kultūras attīstība sekmēja patvēruma tiesību tālāku paplašināšanos. Moderno demokrātisko valstu konstitūcijās parasti ir paredzēts, ka valdībai ir jāatsaka ārzemnieka izdošana sakarā ar politisku noziegumu izdarīšanu.

2.2.2.   Tādēļ Eiropas valstīs pašlaik spēkā esošajās pamattiesību hartās ir noteikts, ka ārzemniekam, kuram viņa valstī ir aizliegts izmantot demokrātiskās brīvības, ir patvēruma tiesības attiecīgās Eiropas valsts teritorijā.

2.2.3.   Minētie noteikumi nepārprotami paredz neaizskaramo cilvēktiesību un nediskriminācijas principa atzīšanu. Turklāt diskriminācijas aizliegums ir skaidri noteikts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantā (5).

2.2.4.   Saskaņā ar Konvencijas 15. pantu no minētā aizlieguma nav pieļaujamas atkāpes, ja iespējamā atkāpe ir pretrunā ar citām saistībām, kas izriet no starptautiskajām tiesībām.

2.2.5.   Iepriekšminētā sekas ir valstu klauzulu par izvairīšanos no patvēruma piešķiršanas (t. s. opt-out) atcelšana, tostarp, lai pilnībā īstenotu un praksē piemērotu 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvenciju par bēgļu statusu, kuru papildina 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokols.

2.2.6.   Ar Lisabonas līgumu ir paplašinātas ES kompetences patvēruma un imigrācijas jomā. Tajā ir iekļauta Pamattiesību harta, ar kuru ir:

—	nodrošinātas patvēruma tiesības;

—	paredzēta kopīgu noteikumu izstrāde;

—	ieviesta integrēta ārējo robežu pārvaldības sistēma;

—	atzīta sadarbības ar trešām valstīm nozīme;

—	paplašinātas ES Tiesas kompetences saistībā ar patvērumu un imigrāciju.

3.   Direktīvas pārstrādes priekšlikuma kopsavilkums.

3.1.   Izskatāmā priekšlikuma uzdevums ir pabeigt otro posmu kopējā Eiropas patvēruma sistēmā, kas kopā ar vienotu procedūru jāievieš līdz 2012. gadam.

3.2.   Mērķis ir līdz minētajam laikam novērst nepilnības un trūkumus pašreizējos minimālajos standartos, kas daudzos aspektos izrādījušies grūti pieejami, neefektīvi, netaisnīgi un nepiemēroti konkrētajiem apstākļiem (6) .

3.3.   Ierosināto grozījumu mērķis pirmām kārtām ir procedūru noteikumu efektīvāka saskaņošana. Turklāt tajos ir ierosinātas papildu procesuālās garantijas patvēruma meklētājiem, sevišķi saistībā ar aizsardzības pieteikumu izvērtēšanas posmu un ar to saistīto lēmumu pieņemšanas procesu saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesu prakses attīstību.

4.   Vispārīgas piezīmes.

4.1.   Patvēruma Eiropas veidošana sociālajā Eiropā.

4.1.1.   Patvēruma Eiropas īstenošana sociālajā Eiropā ir balstīta uz pirmspusaudžu vecuma jauniešu stabilu izglītošanu, lai viņiem turpmāk būtu aktīva loma dalībvalstu sabiedrības un politikas veidotāju kopīgajā apziņā.

4.1.2.   Ievērojot pamattiesības un ES Pamattiesību hartā atzītos principus, Eiropas Savienība pieņēma Padomes 2003. gada 27. janvāraDirektīvu 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai.

4.1.3.   Tomēr iepriekšējo gadu straujais globalizācijas process paradoksālā veidā ir izraisījis identitātes pēkšņu pārkārtošanos, kas izpaužas nespējā no jauna radīt juridisko sistēmu, kuras pamatā līdzīgi romiešu tiesībām būtu universālisms.

4.1.4.   Tāpēc dažādu tautu konfrontācija un pašreizējā raižpilnā atmosfēra sakarā ar kultūras kontaktiem izraisa jaunas bailes un nedrošības sajūtu, kuras dēļ gandrīz visas Eiropas valstis cenšas nostāties ierobežošanas pozīcijās pilsonības un līdz ar to arī patvēruma jautājumos.

4.1.5.   Tomēr šī pieeja ir pretrunā ar tautu vēlamo integrācijas procesu un Eiropas, kas būtu arī sociālā Eiropa, veidošanas mērķi.

4.1.6.   Tāpēc ne tikai stingri jāievēro neizraidīšanas princips, bet varētu apsvērt iespēju pat paplašināt to personu loku, kurām vajadzētu piemērot starptautisko aizsardzību. Arī dažādās ES direktīvās ir jau atzīts kritērijs konkrētu veidu vajāšanai, kuras upuri ir sievietes un citi neaizsargāti iedzīvotāji.

4.1.7.   Lai gan pašreizējos apstākļos bēgļa statuss acīmredzami jāatsaka patvēruma meklētājiem, kurus uzskata tikai par ekonomiskajiem migrantiem un uz kuriem attiecas konkrēti noteikumi, tomēr sarežģītāka šķiet vides bēgļu situācija.

4.1.8.   Tās ir personas, kas ir spiestas uzņemties piespiedu pārvietošanās briesmas un neparedzamos apstākļus vides degradācijas dēļ, kura ļoti negatīvi ietekmē cilvēktiesību (piemēram, tiesību uz dzīvību, uz pārtiku, uz veselību un attīstību) izmantošanas iespējas (7).

4.1.9.   Šos jautājumus varētu izskatīt, pārstrādājot Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/83/EK (Kvalifikācijas direktīva). Turklāt būtu lietderīgi padziļināti analizēt šos jaunos problēmjautājumus, tostarp arī priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas patvēruma atbalsta biroju (COM(2009) 66 galīgā redakcija).

4.2.   Īpašas procedūras.

4.2.1.   Bēgļa statusa piešķiršanas procedūrā, no vienas puses, obligāti jāņem vērā virkne tiesību aktos noteiktu pasākumu drošības jomā, lai ierobežotu nelegālo imigrāciju un risinātu ar migrāciju saistītos sabiedriskās kārtības un drošības jautājumus.

4.2.1.1.   Tomēr, no otras puses, atbilstoši saistībām, kas iekļautas 2008. gada Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā, ir jāorganizē legālā imigrācija, ņemot vērā katras dalībvalsts noteiktās prioritātes, vajadzības un uzņemšanas spēju, kā arī jāveicina integrācija.

4.2.1.2.   Veidojot patvēruma Eiropu, citastarp būtu lietderīgi nodibināt partnerību saskaņā ar sloga sadales principu, t.i., saskaņā ar solidaritātes principu patvēruma meklētāju uzņemšanā un izvietošanā visā Eiropas Savienībā.

4.2.1.3.   Pārstrādātās redakcijas priekšlikumā paredzētajās procedūrās saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu, piešķirto statusu atņemšanu un izbeigšanu, kā arī procedūrās saistībā ar lēmumu pārsūdzību, kas paredzētas Patvēruma procedūru direktīvas pārstrādes priekšlikumā, ir ievērotas starptautisko un ES tiesību aktu prasības.

4.2.1.4.   EESK uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi veicināt un atbalstīt nevalstiskas organizācijas, tostarp arī pildot uzņemšanas, statusa atņemšanas, izbeigšanas un lēmumu pārsūdzības pieteikumu sagatavošanas un izskatīšanas procedūras. Šajā sakarā Komiteja iesaka vai nu apsvērumos, vai priekšlikuma pantos paredzēt skaidru šā jautājuma regulējumu.

4.2.1.5.   Kopienas terminoloģijā starptautiskā aizsardzība nozīmē gan bēgļa statusa piešķiršanu atbilstoši Ženēvas konvencijai, gan alternatīvo aizsardzību, kas paredzēta tiem, kuri neatbilst vajadzīgajiem kritērijiem, lai tiktu atzīti par bēgļiem, bet kurus tomēr nevar repatriēt, jo viņi tiktu pakļauti nopietniem riskiem.

4.2.1.6.   Tiesību aktos, ko dažas valstis pieņēmušas, īstenojot minēto Patvēruma procedūru direktīvu, administratīvajām iestādēm vispārīgi ir noteikti trīs kompetenču līmeņi — pieņemt pieteikumus, tos izskatīt un pieņemt attiecīgos lēmumus.

4.2.1.7.   Jebkurā gadījumā piekļuve procedūrai nozīmē, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības palikt valsts teritorijā un saņemt cilvēka cieņai atbilstošu attieksmi visu pieteikuma izskatīšanai vajadzīgo laiku, izņemot īpašus gadījumus (Eiropas apcietināšanas orderis u.c.). Ņemot vērā cilvēka cieņas ievērošanas principu, izmitināšana uzņemšanas centros uzskatāma par izņēmuma gadījumu, gaidot labāku risinājumu, nevis par normu.

4.2.1.8.   Turklāt ir paredzēta virkne garantiju patvēruma meklētāja aizsardzībai: patvēruma meklētāja atbilstoša informēšana par veicamajām procedūrām un pieteikuma izskatīšanas rezultātu, iespēja sazināties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos, tulku palīdzība, patvēruma meklētāja personīga saruna ar kompetento komisiju, kuras locekļi ir ieguvuši sākotnējo apmācību, kas pastāvīgi tiek atjaunināta.

4.2.1.9.   EESK uzskata, ka sevišķi liels darbs jāveic kvalificēta Frontex personāla apmācībā, lai:

—	uzlabotu dalībvalstu operatīvās sadarbības koordināciju;

—	izstrādātu kopējus apmācības standartus;

—	sniegtu dalībvalstīm nepieciešamo atbalstu uzņemšanas un repatriācijas pasākumu organizēšanā, izmantojot kultūras vidutājus;

—	sagatavotu ierēdņus darbam ar ES izstrādātajām humanitārajām patvēruma tiesībām, ņemot vērā topošās patvēruma aģentūras izveidošanu.

4.2.1.10.   EESK uzskata, ka “uzņemšanas centri” būtu jāizmanto tikai izņēmuma gadījumos un īslaicīgi, pilnībā ievērojot Pamattiesību hartu. Starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem vajadzētu nodrošināt iespēju dzīvot pienācīgu dzīvi, ņemot vērā visus aspektus: humānos, medicīnas pakalpojumus, sociālos kontaktus un iespējas darba tirgū.

4.2.1.11.   Direktīvā 2003/09/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs, dalībvalstīm ir piešķirta liela rīcības brīvība saistībā ar piekļuvi darba tirgum. EESK uzskata, ka jebkurš ierobežojums nodarbinātības jomā var pazemot cilvēku un ierobežot cilvēka cienīgu dzīvi, un sekmē nelegālo nodarbinātību, kas rada sociālo netaisnību.

4.2.1.12.   Visbeidzot, ir paredzēta lēmumu pārsūdzības iespēja gan administratīvajā, gan tiesu līmenī, saņemot bezmaksas juridisko palīdzību. EESK uzskata, ka visos procedūrās paredzētajos posmos jāpastiprina bezmaksas administratīvā un juridiskā palīdzība, padarot to obligātu tāpat kā lingvistisko palīdzību.

5.   Īpašas piezīmes.

5.1.   Ierosinātie grozījumi atbilst bēgļa statusa piešķiršanas procedūru saskaņošanas un atjaunināšanas mērķim.

5.2.   Attiecībā uz priekšlikuma būtību būtu lietderīgi kritiski izskatīt iemeslus, kāpēc priekšlikumā tika atcelta nepārprotama atsauce uz patvēruma institūtu.

5.3.   Tāpēc prasību jaunajā dokumentā atjaunot patvēruma institūtu varētu turpināt saprast kā tiesību atzīšanu iekļūt valsts teritorijā, arī, lai sāktu procedūru bēgļa statusa saņemšanai, gaidot minētā statusa atzīšanai nepieciešamo nosacījumu pārbaudi; šīs tiesības nozīmē izraidīšanas aizliegumu šajā laikā.

5.4.   Turklāt atsauce uz patvēruma tiesībām ļautu dalībvalstīm leģitimēt lēmumu piemērot jauno direktīvu arī gadījumos, kas neattiecas uz tās piemērošanas jomu (sk. priekšlikuma 3., 4., 11. un 12. pantu), ja ir nopietni humanitāri iemesli, kas neļauj atgriezties izcelsmes valstī un kas jānošķir no īpašām vajāšanas formām (8).

5.5.   EESK atbalsta ierosinātos grozījumus, ciktāl tie atbilst iepriekš minētajiem mērķiem.

5.5.1.   Tomēr Komiteja vēlas izteikt šādas piezīmes:

5.5.1.1.

38. apsvērums: būtu vēlams konkretizēt, cik bieži vajadzētu veikt šīs direktīvas īstenošanas regulāru izvērtējumu, norādot precīzāku laiku;

5.5.1.2.

41. apsvērums: vajadzētu skaidrāk precizēt būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo direktīvu, kuras transponēšana ir obligāta;

5.5.1.3.

2. panta f) punkts: vajadzētu konkrētāk definēt atbildīgo iestādi, ņemot vērā, ka vairāku valstu tiesību sistēmās nav “ar tieslietām saistītas” iestādes jēdziena;

5.5.1.4.

3. panta 3. punkts: piemēru veidā vajadzētu norādīt iespējamos direktīvas piemērošanas gadījumus, kad aizsardzības pieteikums neietilpst tās darbības jomā (šajā sakarā skatīt jau iepriekš minēto par jaunu parādību — “vides bēgļiem”);

5.5.1.5.

6. pants: norma, kas paredz, ka dalībvalstis var pieprasīt iesniegt pieteikumus noteiktā vietā, šķiet pretrunā ar turpmākajiem 7. panta noteikumiem; turklāt tā ierobežo plašāku piekļuvi procedūrai, kas ir dokumenta mērķis un ir tajā paredzēta;

5.5.1.6.

10. panta 13. punkts (9): visos negatīva lēmuma gadījumos pieteikuma iesniedzējs un viņa likumīgie pārstāvji jāinformē viņu dzimtajā valodā ne vien par atteikuma iemeslu, bet arī par protesta un pārsūdzības iesniegšanas termiņiem (saprātīgiem un pieņemamiem), kārtību un procedūrām;

5.5.1.7.

12. panta 19. punkta d) (10) apakšpunkts: kompetentajām iestādēm dotā iespēja pārmeklēt pieteikuma iesniedzēju un priekšmetus, kas atrodas pie viņa, var būt pretrunā ar dažādajās dalībvalstu tiesību sistēmās paredzētajām konstitucionālajām garantijām;

5.5.1.8.

34. panta c) punkts: būtu lietderīgi skaidrāk precizēt nopietnus pamatojumus, ko patvēruma meklētājs var minēt, lai pierādītu, ka trešā valsts, kas norādīta kā droša izcelsmes valsts, īstenībā tāda nav. EESK arī atzīst, ka dažkārt ir grūti izstrādāt vienprātīgi pieņemamu drošas trešās valsts definīciju.

5.5.1.9.

Šajā sakarā pārdomas varētu rosināt Eiropas Savienības Tiesas 2008. gada 6. maija spriedums C-133/06, ar ko atcēla Patvēruma procedūru direktīvas 2005/85/EK 29. panta 1. un 2. punktu un 26. panta 3. punktu.

---

(1)  COM(2007) 301 galīgā redakcija.

(2)  COM(2008) 360 galīgā redakcija.

(3)  Turklāt imunitāte aizsargāja bēgli, ko nedrīkstēja notvert noteiktos tempļos, kuri tika uzskatīti par neaizskaramiem (no šejienes vārda “asylum” etimoloģija).

(4)  Pilsonības tiesības tika vispārinātas Karakallas ediktā (212. g.), ar kuru atcēla izturēšanās atšķirības pret Romas pilsoņiem (cives romani) un citiem impērijas pilsoņiem.

(5)  Konvenciju, kas tika parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, un attiecīgos papildprotokolus ratificēja un ieviesa ne vien ES dalībvalstis, bet arī vairākas Eiropas trešās valstis, paplašinot šo noteikumu saistošo spēku starptautiskajās tiesībās un valstu tiesību aktos.

(6)  Taisnīguma trūkumu procedūrās, kas ir pieņemtas dažās valstīs, varētu izskaidrot pirmām kārtām ar pārāk lielu rīcības brīvību, uz ko norādīts 2005. gada Patvēruma procedūru direktīvā.

(7)  Tādēļ vajadzētu paplašināt drošības kritēriju kā cilvēka dzīves primāro vērtību. Vides bēgļi ir vides iznīcināšanas un ar to saistītās sociālās nelīdzsvarotības upuri. Kā piemēru var minēt Subsahāras auglīgo apgabalu pakāpenisku pārtuksnešošanos jaunu agresīvas spekulācijas veidu dēļ.

(8)  Ja bēgļi pamet savu valsti nevis individuālas diskriminācijas, bet nopietnu ārkārtēju notikumu dēļ (pilsoņu karš, vispārēja vardarbība, ārēja agresija, dabas katastrofas, vides bēgļi u.c.), parasti nav paredzēta iespēja pieprasīt bēgļa statusa piešķiršanu. Tomēr tiesību akti imigrācijas jomā ļauj risināt steidzamas humanitāras situācijas, ko izraisījuši ārkārtēji notikumi, paredzot pagaidu aizsardzības pasākumus, lai uz laiku un pienācīgi uzņemtu evakuētos iedzīvotājus.

(9)  Angļu valodas versijā atbilstoši 10. panta 2. punkts.

(10)  Angļu valodas versijā atbilstoši 12. panta 2. punkta d). apakšpunkts.

---