6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/129

A.

tā kā ES un ĀKK valstu līdzšinējās tirdzniecības attiecības, kas bija spēkā līdz 2007. gada 31. decembrim un nodrošināja šīm valstīm vienpusēji preferenciālu piekļuvi ES tirgiem, ir pretrunā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumiem;

B.

tā kā EPN atbilst PTO noteikumiem, un šo nolīgumu mērķis ir atbalstīt un veicināt ĀKK valstu ekonomikas reģionālo integrāciju un arī pakāpenisku integrāciju pasaules ekonomikā, tādējādi veicinot to ilgtspējīgu sociālo un ekonomisko izaugsmi un sekmējot kopējos centienus izskaust nabadzību un slimības ĀKK valstīs;

C.

tā kā pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze apliecina, ka godīga un attīstībai labvēlīga tirdzniecības politika jaunattīstības valstīm būs nozīmīgāka nekā jebkad agrāk;

D.

tā kā agrākās tirdzniecības preferenču sistēmas nespēja palīdzēt ievērojami uzlabot šo valstu ekonomisko situāciju;

E.

tā kā pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (PEPN) ir preču tirdzniecības nolīgumi, ar kuriem vajadzētu novērst tirdzniecības pārtraukšanu starp ĀKK un Eiropas Savienību;

F.

tā kā PEPN ir pilnīgi neatkarīgi un PTO prasībām atbilstoši starptautiski nolīgumi un tos var uzskatīt par pirmo soli virzībā uz pilntiesīgu ENP noslēgšanu;

G.

tā kā Eiropas Savienība jau kopš pašiem pirmsākumiem piedāvā ĀKK valstīm simtprocentīgas kvotas un beznodokļu piekļuvi ES tirgum, nosakot pārejas periodu vienīgi attiecībā uz rīsiem (līdz 2010. gadam) un cukuru (līdz 2015. gadam);

H.

tā kā ĀKK valstu un Eiropas Savienības veiktspēja būtiski atšķiras;

I.

tā kā konkurence ES un ĀKK valstu tautsaimniecību starpā ir ierobežota, jo ES pārsvarā eksportē preces, ko ĀKK valstis neražo, taču kuras tām ir vajadzīgas vai nu tiešam patēriņam, vai arī kā izejmateriāls vietējai rūpniecībai;

J.

tā kā pareizi izstrādāta tirdzniecības liberalizācija var veicināt tirgus daudzveidību, ekonomisko izaugsmi un attīstību;

K.

tā kā dažas ĀKK valstis sarunās par EPN ir prasījušas pieņemt klauzulu par vislielākās labvēlības režīmu (VLR), lai noteiktu parastu nediskriminējošu tarifu preču importam, tādējādi panākot, ka pret visiem eksportētājiem nodrošina tādu pašu attieksmi kā pret tiem, kuriem noteikts VLR;

L.

tā kā sarunās ar ĀKK valstīm ir apspriesti jauni uzlaboti noteikumi attiecībā uz preču izcelsmi un šie noteikumi var sniegt ĀKK valstīm ievērojamus labumus, ja tos atbilstoši piemēros un pienācīgi tiks ņemts vērā arī šo valstu pazeminātais veiktspējas līmenis;

M.

tā kā vienlaikus ar uzlabotiem tirdzniecības noteikumiem ir jāparedz lielāks atbalsts palīdzībai, kas saistīta ar tirdzniecību;

N.

tā kā ES stratēģijas tirdzniecības atbalstam mērķis ir palielināt jaunattīstības valstu spēju izmantot jaunās tirdzniecības iespējas;

O.

tā kā pilntiesīgs EPN neizbēgami noteiks turpmāko starp ĀKK valstīm un citiem tirdzniecības partneriem noslēgto nolīgumu darbības jomu un saturu, kā arī reģiona nostāju sarunās;

P.

tā kā ĀKK valstu Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstu grupu (ESA) veido valstis, kuras šajā reģionā ievērojami atšķiras gan pēc lieluma, gan iekšzemes kopprodukta apjoma;

Q.

tā kā ESA Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstu grupu veido piecas valstis, kuru kopējais iedzīvotāju skaits ir 33,5 miljoni, turklāt šīs valstis ievērojami atšķiras gan pēc lieluma, gan citām pazīmēm, piemēram, Madagaskara ir lielākā no šīm valstīm un tajā dzīvo 250 reižu vairāk iedzīvotāju nekā mazākajā grupas valstī — Seišelu salās;

R.

tā kā ESA reģions pašlaik ir sadalīts Austrumāfrikas kopienas (EAC) un ESA grupā, taču līdzko abas grupas to vēlētos, reģions varētu atkal apvienoties,

1.

atkārtoti pauž pārliecību, ka atbilstīgi sagatavoti un ar efektīvu attīstību veicinošu politiku papildināti EPN ir iespēja atdzīvināt ĀKK un ES valstu tirdzniecības attiecības, sekmēt ĀKK valstu ekonomikas attīstību, dažādošanu un reģionālo integrāciju, kā arī samazināt nabadzību ĀKK valstīs;

2.

uzsver, ka EPN nevar uzskatīt par apmierinošiem, ja ar tiem nenodrošina triju mērķu sasniegšanu, proti: piedāvāt ĀKK valstīm atbalstu ilgtspējīgai attīstībai, veicināt to dalību pasaules tirdzniecībā un stiprināt reģionalizācijas procesu;

3.

uzsver, ka viens no šā nolīguma galvenajiem uzdevumiem ir ar attīstības mērķu, nabadzības samazināšanas un cilvēku pamattiesību nodrošināšanas palīdzību sekmēt TAM sasniegšanu;

4.

atzīst priekšrocības, kādas eksportētājiem sniedz PEPN parakstīšana starp Savienību un attiecīgajām valstīm, jo tiek saglabāts līdzšinējais stāvoklis saistībā ar eksportu uz Eiropas Savienību pēc Kotonū nolīgumā paredzētā labvēlīgāka tarifu režīma termiņa beigām 2007. gada 31. decembrī, tādējādi ESA valstīm saglabājot un būtiski paplašinot eksporta iespējas uz ES gan sakarā ar pilnīgu tirgus noteikumu ieviešanu, gan ņemot vērā uzlabotus noteikumus attiecībā uz preču izcelsmi;

5.

atzīst, cik svarīgi ir panākt tādu nolīgumu starp Savienību un tās ĀKK partnervalstīm, kas atbilstu PTO noteikumiem, jo citādi tiks nodarīts liels kaitējums savstarpējām tirdzniecības attiecībām un ĀKK partnervalstu attīstībai;

6.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Kopiena nodrošina ESA valstīm pieeju ES tirgum, piedāvājot to ražojumiem pilnīgu atbrīvojumu no nodokļiem un kvotām, lai atbalstītu tirdzniecības liberalizāciju starp ESA valstīm un Savienību;

7.

uzsver, ka PEPN parakstīšana ir nepieciešams solis, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi gan atsevišķos reģionos, gan visā reģionu kopumā, un norāda, ka ir svarīgi turpināt sarunas par pilntiesīgu nolīgumu, lai veicinātu tirdzniecību, ieguldījumus un reģionālo integrāciju;

8.

aicina Komisiju nodrošināt, lai ESA reģiona valstīm būtu iespēja atkārtoti apspriest jebkādus ar strīdīgajiem jautājumiem saistītos noteikumus, ko tās vēlas grozīt vai atcelt, ja minētās valstis šādu vēlmi paustu;

9.

atzinīgi vērtē to, ka PEPN tiek noteikts pārejas periods attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), lai tie varētu pielāgoties nolīguma radītajām pārmaiņām, un mudina attiecīgo valstu iestādes turpināt atbalstīt MVU intereses sarunās par pilntiesīgu EPN;

10.

norāda, ka ES un ESA valstu tautsaimniecības ir ļoti atšķirīgas, un ar brīvas tirdzniecības politiku vien šīs atšķirības nevar novērst ne daļēji, ne pilnībā;

11.

mudina ĀKK valstis veicināt liberalizācijas procesu un aicina attiecināt šīs reformas ne tikai uz preču tirdzniecību, bet paplašināt arī pakalpojumu tirdzniecības liberalizāciju;

12.

aicina Savienību sniegt plašāku un atbilstošāku palīdzību gan ĀKK valstu iestādēm, gan privātajam sektoram, lai veicinātu šo valstu ekonomikas pāreju pēc PEPN noslēgšanas, kā arī nodrošināt, lai tiktu veikti pasākumi neaizsargātāko iedzīvotāju grupu (gados vecāku cilvēku, invalīdu, vientuļo māšu) aizsardzībai ekonomikas pārejas posmā;

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis precizēt, kāds ir faktiskais to līdzekļu sadalījums ĀKK valstu reģionā, kuru avots ir par prioritārajiem uzskatītie izdevumi saistībā ar palielināto budžetu tirdzniecības palīdzībai;

14.

aicina laikus noteikt tirdzniecības atbalstam paredzēto līdzekļu apjomu un nodrošināt tā sniegšanu;

15.

atgādina, ka 2007. gada oktobrī tika pieņemta ES Tirdzniecības atbalsta stratēģija, kurā paredzētas saistības līdz 2010. gadam palielināt kopējo, ar tirdzniecību saistīto palīdzību līdz EUR 2 miljardiem (2 000 000 000) (1 miljardu eiro piešķirs Kopiena un 1 miljardu eiro — dalībvalstis); prasa, lai Rietumāfrikas reģionam tiktu piešķirta pienācīga un taisnīga daļa;

16.

aicina attiecīgās valstis sniegt skaidru un pārredzamu informāciju par ekonomisko un politisko situāciju un attīstību šajās valstīs, lai uzlabotu sadarbību ar Savienību;

17.

mudina puses, kas iesaistījušās sarunās par jebkādu pilntiesisku EPN, pilnībā ņemt vērā pārredzamu dabas resursu apsaimniekošanu un uzsvērt labas prakses piemērus, kas nepieciešami, lai ĀKK valstīs varētu gūt maksimālu labumu no šiem resursiem, tostarp apkarojot iespējamu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu;

18.

uzsver iekšējās reģionālās tirdzniecības lielo nozīmi un nepieciešamību paplašināt reģionālās tirdzniecības saites, lai nodrošinātu reģiona ilgtspējīgu izaugsmi; uzsver, cik svarīga ir sadarbība un saskaņotība starp dažādām reģionālām struktūrām; prasa, lai nolīgumi starp Eiropas Savienību un ESA reģiona valstīm nebūtu savstarpēji pretrunīgi un lai tie nekavētu reģionālo integrāciju šajā paplašinātajā reģionā;

19.

aicina īstenot atbilstošus un pārredzamus uzraudzības mehānismus, kuriem ir skaidra loma un iedarbība, lai sekotu līdzi EPN ietekmei, turklāt arvien paplašinoties ĀKK valstu atbildībai un konsultācijām ar ieinteresētajām pusēm, tostarp pilsonisko sabiedrību; uzsver, ka ar ESA valstīm noslēgta PEPN visaptveroša pārskatīšana jāveic ne vēlāk kā piecus gadus pēc parakstīšanas dienas, izvērtējot nolīguma sociālekonomiskās sekas, tostarp īstenošanas izmaksas un rezultātus, paredzot veikt gan nolīguma noteikumu grozījumus, gan tā piemērošanas korekcijas;

20.

uzskata, ka ir svarīgi, lai EPN īstenošanas gaitā tiktu izveidota atbilstoša uzraudzības sistēma, kuru koordinētu Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Attīstības komitejas locekļu veidota parlamentāra komiteja, un tādējādi tiktu nodrošināts līdzsvars starp Starptautiskās tirdzniecības komitejas vadošās lomas nodrošināšanu un tirdzniecības un attīstības politikas virzienu vispārēju saskaņošanu; uzskata, ka šai parlamentārajai komitejai vajadzētu darboties elastīgi un aktīvi sadarboties ar ĀKK un ES Apvienoto parlamentāro asambleju; uzskata, ka šādai uzraudzībai vajadzētu sākties pēc katra EPN pieņemšanas;

21.

īpaši uzsver ĀKK valstu parlamentu un nevalstisko organizāciju izšķirošo lomu EPN uzraudzībā un pārvaldībā un aicina Komisiju veicināt to līdzdalību notiekošajās sarunu procedūrās; uzskata, ka tāpēc ir vajadzīgs ES un ĀKK valstu turpmāko sarunu precīzs plāns, kura pamatā jābūt līdzdalības principam;

22.

uzstāj, ka, atbilstīgi Parīzē pieņemtajiem palīdzības efektivitātes nodrošināšanas principiem, palīdzība cita starpā jāsniedz pēc pieprasījuma, un tāpēc aicina ĀKK valstis — vajadzības gadījumā ar ES attiecīgu palīdzību — iesniegt sīki izstrādātus, skaitļos izteiktus priekšlikumus par to, kādā veidā un kādam nolūkam ir vajadzīgi ar EPN saistīti papildu līdzekļi, jo īpaši attiecībā uz reglamentējošiem noteikumiem, aizsardzības pasākumiem, tirdzniecības veicināšanu, atbalstu starptautisko sanitāro un fitosanitāro (SPS) un intelektuālā īpašuma jomas standartu izpildei, kā arī attiecībā uz EPN uzraudzības mehānisma struktūru;

23.

turpina paust atbalstu visaptveroša EPN noslēgšanai starp Eiropas Kopienu un ESA valstīm, tostarp svarīgajā jautājumā par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas attiecas ne tikai uz rietumu tehnoloģiskajiem sasniegumiem, bet arī uz bioloģisko daudzveidību un tradicionālajām zināšanām;

24.

aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai atsāktu sarunas par DAP un nodrošinātu, ka tirdzniecības liberalizācijas nolīgumi turpina veicināt attīstību nabadzīgajās valstīs;

25.

pauž pārliecību, ka pilntiesiskiem EPN vajadzētu papildināt nolīgumu par DAP, bet ne kļūt par tā alternatīvu;

26.

atzīst, ka nolīgumā ir nepieciešama nodaļa par tirdzniecības aizsardzību ar divpusējiem aizsardzības pasākumiem un ka šāda nodaļa ir ļoti svarīga; aicina abas puses izvairīties no šo pasākumu nevajadzīgas ļaunprātīgas izmantošanas; turpinot sarunas par pilntiesisku EPN, aicina Komisiju atbalstīt pagaidu EPN iekļauto aizsardzības pasākumu pārskatīšanu, lai nodrošinātu to atbilstošu, pārskatāmu un ātru izmantošanu gadījumos, ja ir izpildīti kritēriji to piemērošanai;

27.

uzskata, ka pilniem EPN nolīgumiem vajadzētu veicināt apstrādātu ražojumu eksportu, izmantojot vienkāršākus un uzlabotus izcelsmes noteikumus, jo īpaši tādās svarīgās nozarēs kā tekstilrūpniecība un lauksaimniecība;

28.

atbalsta paredzētos tarifa pozīciju izņēmumus attiecībā uz lauksaimniecības produktiem un dažiem apstrādātiem lauksaimniecības produktiem, jo šie izņēmumi galvenokārt pamatojas uz nepieciešamību aizsargāt jaunās nozares vai paaugstināta riska ražojumus šajās valstīs un atgādina par Dohas sarunās pausto ES apņemšanos pakāpeniski pārtraukt lauksaimniecības produktu eksporta subsīdijas;

29.

atzīmē, ka Savienības un ESA reģiona valstu pašreizējās sarunas par pāreju no pagaidu EPN uz pilnu EPN norit pēc tāda grafika, kurā paredzēts šo nolīgumu noslēgt līdz 2009. gada beigām; mudina Komisiju neizdarīt pārmērīgu spiedienu uz ESA reģiona valstīm, lai tās uzņemtos liberalizācijas saistības, un aicina šajā sakarā ņemt vērā ESA valstu parlamentu viedokli;

30.

uzskata, ka vajadzētu nošķirt komercpakalpojumus un sabiedriskos pakalpojumus; uzsver nepieciešamību sarunas neattiecināt uz tiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, ar kuriem apmierina cilvēku pamatvajadzības vai kuriem ir svarīga loma kultūras daudzveidības saglabāšanā;

31.

konstatē, ka pilnā EPN iekļauta nodaļa par sadarbību attīstības jomā, attiecinot to uz sadarbību preču tirdzniecībā, piedāvājuma puses konkurētspēju, uzņēmējdarbību veicinošu infrastruktūru, pakalpojumu tirdzniecību, tirdzniecības jautājumiem, institucionālo spēju uzlabošanu un fiskālo pielāgošanos; aicina abas puses pildīt savas saistības, lai pabeigtu sarunas par konkurenci un publisko iepirkumu, ņemot vērā ESA valstu veiktspēju;

32.

uzsver, ka jebkurā pilnā EPN ir jāparedz arī noteikumi par labu pārvaldību, pārredzamību politiskajos amatos un cilvēktiesībām atbilstoši Kotonū nolīguma 11.b, 96. un 97. pantam;

33.

mudina Komisiju sarunās par virzību uz pilntiesīgajiem reģionālajiem EPN tā sauktos “satura jautājumus” (piemēram, nolīguma tirdzniecības aptvērums, vislielākās labvēlības režīma klauzula, izvedmuitas nodokļi, aizsardzības pasākumi un izcelsmes noteikumi) risināt tā, lai tie atbilstu ES un tās iedzīvotāju interesēm un tiktu atbalstīta ilgtspējīga attīstība gan ES, gan ĀKK valstīs;

34.

uzsver, ka pilns EPN ir ļoti svarīgs, lai atbalstītu reģionu savstarpējās attiecības, jo ar tā palīdzību tiks saskaņoti ĀKK valstu un Eiropas Kopienas tirdzniecības nolīgumi;

35.

pauž nopietnas bažas, ka pašreizējais cilvēktiesību, demokrātijas un ekonomikas stāvoklis Zimbabvē ir būtisks apdraudējums šīs valsts iedzīvotājiem un rada lielus šķēršļus sadarbībai starp Eiropas Savienību un Zimbabvi gan pašreiz, gan nākotnē;

36.

atzinīgi vērtē ESA grupas muitas savienības izveidi, kā arī centienus radīt monetāro savienību, jo īpaši ņemot vērā ieguvumus uzņēmumiem, kādus varētu dot noteikumu saskaņošana ESA reģionā, jo tādējādi paplašinātos tirgus, palielinātos tirdzniecība un uzlabotos iespējas gūt apjomradītus ietaupījumus;

37.

aicina sarunu puses nolīgumā iekļaut saistošus noteikumus attiecībā uz publisko iepirkumu, ieguldījumiem un konkurenci, ar kuriem varētu palielināt ieinteresētību veikt uzņēmējdarbību un ieguldīt līdzekļus ESA valstīs, jo, ja tie attieksies uz visiem un tādējādi palīdzēs piesaistīt uzņēmējdarbību un ieguldījumus, šādi noteikumi dos labumu gan patērētājiem, gan vietējām varas iestādēm;

38.

aicina veikt ātru ratifikācijas procedūru, lai partnervalstis nekavējoties varētu sākt izmantot PEPN sniegtās priekšrocības;

39.

mudina puses pabeigt sarunas par pilnu EPN starp ESA valstīm un Eiropas Kopienu, jo abas puses ir nepārprotami atzinušas šāda nolīguma sniegtās priekšrocības;

40.

prasa nodrošināt Parlamenta pilnīgu informētību un iesaisti sarunu procesā par pagaidu nolīgumiem; vēlas, lai tas notiktu aktīvā un neformālā trialogā ar Padomi un Komisiju; aicina Padomi Parlamentu iesaistīt iespējami ātri;

41.

atzīst Čagosu arhipelāga iedzīvotāju bēdīgo likteni, kuri ar spēku aizvesti no šīm salām un tagad dzīvo nabadzībā Maurīcijā un Seišelu salās, un uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu censties rast šī arhipelāga iedzīvotāju problēmas risinājumu, lai ļautu viņiem atgriezties dzimtajās salās;

42.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu un ĀKK valstu valdībām un parlamentiem, ĀKK un ES ministru Padomei un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.