52008PC0568

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 18.9.2008

COM(2008) 568 galīgā redakcija

2004/0209 (COD)

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM atbilstoši EK līguma 251. panta 2. punkta otrajai daļai attiecībā uz

Padomes kopējo nostāju par tādas Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas priekšlikuma pieņemšanu, ar kuru groza Direktīvu 2003/88/EK par par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem

2004/0209 (COD)

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM atbilstoši EK līguma 251. panta 2. punkta otrajai daļai attiecībā uz

Padomes kopējo nostāju par tādas Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas priekšlikuma pieņemšanu, ar kuru groza Direktīvu 2003/88/EK par par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem

1. PRIEKŠVĒSTURE

Datums, kad priekšlikumu nosūtīja Parlamentam un Padomei (dokuments COM(2004)607 galīgā redakcija): 2004/0209 (COD) | 2004. gada 22. septembris |

Reģionu komitejas atzinuma datums | 2005. gada 14. aprīlis |

Datums, kad Eiropas Parlaments pirmajā lasījumā sniedzis savu atzinumu | 2005. gada 11. maijs |

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma datums | 2005. gada 11. maijs |

Datums, kad grozīto priekšlikumu nosūta Parlamentam un Padomei (COM(2005) 246 galīgā redakcija) | 2005. gada 31. maijs |

Datums, kad Padome panāca politisko vienošanos par kopējo nostāju (ar kvalificētu balsu vairākumu) | 2008. gada 9. jūnijs |

Kopējās nostājas pieņemšanas datums Padomē | 2008. gada 15. septembrī |

2. KOMISIJAS PRIEKŠLIKUMA MĒRĶIS

Šā priekšlikuma mērķis ir veikt grozījumus darba laika direktīvā[1], izveidojot līdzsvarotu grozījumu paketi, kas atbilst četriem galvenajiem kritērijiem:

- ar tiesību aktu starpniecību risināt Komisijas 2004. gada sabiedriskajā apspriešanā izvirzītās problēmas par attieksmi pret dežūras laiku un kompensējošās atpūtas laika noteikšanu,

- uzlabot darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzību, īpaši attiecībā uz risku, kas saistīts ar pārmērīgu darba stundu skaitu,

- atļaut lielāku elastīgumu attiecībā uz nedēļas darba laika atskaites periodu, arī atsaucoties uz 2004. gada sabiedrisko apspriešanu, kā arī

- vairāk atbalstīt darba un ģimenes dzīves saskaņošanu.

Galvenās izmaiņas, ko ierosina Komisijas grozītais priekšlikums, ir šādas.

Dežūras laiks

Sniegt “dežūras laika” juridiskas definīcijas un norādīt atšķirības starp dažādiem dežūras laika tipiem, atbildot uz nesenajām diskusijām Eiropas Kopienu Tiesā ( SIMAP [2], Jaeger [3] …), kuras jūtami ietekmēja darba laika organizāciju sabiedrisko pakalpojumu nozarē.

Darba un ģimenes dzīves saskaņošana

Noteikt, ka dalībvalstīm jārosina sociālos partnerus slēgt vienošanās, kas atbalsta saskaņošanu, un jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka darba devēji laikus informē darba ņēmējus par visām izmaiņām darba laika organizācijā un to pienākums ir izskatīt darba ņēmēju pieprasījumus par darba laika vai izkārtojuma maiņu.

Nedēļas darba laika limitu aprēķināšana

Direktīva nosaka, ka vidējā darba nedēļa, ieskaitot virsstundas, nedrīkst pārsniegt 48 stundas. Priekšlikums nemaina limitu, bet dod lielākas elastības iespējas aprēķinot vidējo skaitu, jo atskaites periodu saskaņā ar tiesību aktiem var pagarināt maksimāli līdz 12 mēnešiem, ja ir objektīvi vai tehniski iemesli, vai iemesli, kas saistīti ar darba organizāciju. Šādu paplašināšanu jāpakārto darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai un jāapspriež ar sociālajiem partneriem.

Atteikuma (opt-out) nākotne

Saskaņā ar direktīvas 22. panta 1. punktu “atteikums” pašlaik ļauj dalībvalstīm noteikt, ka darba ņēmējs var vienoties ar darba devēju strādāt vairāk nekā 48 stundas, ievērojot zināmus drošības nosacījumus. Grozītais priekšlikums nosaka šīs atkāpes atcelšanu ar norādīto dienu un līdz tam noteiks papildu drošības nosacījumus.

Atpūtas laika noteikšana

Noteikt, ka gadījumā, ja ir atkāpes no minimālā dienas vai nedēļas atpūtas laika, kuru pieprasa direktīva, tad jāseko atbilstošam kompensācijas atpūtas periodam, ko piešķir “samērīgā laikā”, ko nosaka valsts tiesību akti vai koplīgumi, vai sociālo partneru vienošanās. Šīs izmaiņas gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem ļaus elastīgāk organizēt darbu.

3. KOMENTĀRI PAR KOPĒJO NOSTĀJU

1.1. Īsas vispārējās piezīmes par kopējo nostāju

Kopējā nostāja ietver vairākus aspektus, kas atšķiras no Komisijas grozītā priekšlikuma. Konkrēti tajā nav ietverti vairāki grozījumi, ko ierosināja Parlaments, tomēr Komisijas grozītajā priekšlikumā ietverts nozīmīgs skaits Parlamenta ierosinājumu.

Kopīgo nostāju pieņēma pēc īpaši ilgstoša un grūta pirmā lasījuma Padomē, kura laikā neraugoties uz secīgo prezidentūru centieniem (ar Komisijas atbalstu) rast pieņemamu kompromisu, ievērojamam skaitam dalībvalstu bija krasi atšķirīga nostāja.

Dažas izmaiņas ko ierosināja Padome, piemēram, papildu nosacījumi aizsardzībai pret atteikuma ļaunprātīgu izmantošanu, Komisija var atbalstīt, jo tie labāk aizsargās darba ņēmēju grupu, kas ir īpaši neaizsargāta pret pārmērīgām darba stundām.

Citas izmaiņas attiecībā uz atteikuma nākotni Komisija beidzot pieņēma, ievērojot dalībvalstu veiktās svarīgās izmaiņas šīs iespējas izmantošanā, par kurām sīkāk stāstīts turpmāk.

Komisija atbalstīja vispārējo vienošanos, jo ņēma vērā, ka steidzami jānoskaidro tiesiskā situācija un tdējādi jāatļauj direktīvas saskaņotāka piemērošana visās dalībvalstīs.

1.2. Eiropas Parlamenta grozījumu rezultāti pirmajā lasījumā

1.2.1. Eiropas Parlamenta grozījumi, kuri (pilnībā, daļēji vai pēc būtības) iekļauti Komisijas grozītajā priekšlikumā un kopējā nostājā

Apsvērumi:

- grozījums Nr. 1 (atsauce uz Lisabonas Eiropadomes secinājumiem): sk. apsvērumu Nr. 4 kopējā nostājā;

- grozījums Nr. 2 (sīka atsauce uz Lisabonas Eiropadomes secinājumiem): sk. apsvērumu Nr. 4 kopējā nostājā;

- grozījums Nr. 3 (atsauce uz sieviešu nodarbinātības līmeņa celšanos): sk. apsvērumu Nr. 5 kopējā nostājā;

- grozījums Nr. 4 (skaidrāka atsauce uz darba ņēmēju veselības aizsardzību un drošību un pievienota atsauce uz darba un ģimenes dzīves saskaņošanu): sk. apsvērumu Nr. 7 kopējā nostājā;

- grozījums Nr. 8 (Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkta citāts): sk. apsvērumu Nr. 19 kopējā nostājā.

Panti:

- grozījums Nr. 10 (neaktīvu dežūras laiku var aprēķināt proporcionāli): sk. kopējās nostājas 1.2. pantu (ierosina jaunu 2.a pantu);

- grozījums Nr. 12 (pievieno nosacījumu par darba un ģimenes dzīves saskaņošanu): sk. kopējās nostājas 1.2. pantu (ierosina jaunu 2.b pantu);

- grozījums Nr. 13 (svītro ierosināto jauno tekstu 16. panta b) punktā): svītrotais teksts vairs neparādās kopējā nostājā;

- grozījums Nr. 16 un 18 (kompensējošās atpūtas laiks): sk. kopējās nostājas 1.3. panta b) apakšpunktu (groza 17. panta 2. punktu) un kopējās nostājas 1.4. pantu (groza 18. pantu);

- grozījums Nr. 17 (kļūdas labojums): sk. kopējās nostājas 1.3. panta d) punkta i) apakšpunktu, groza 17. panta 5. punktu;

- grozījums Nr. 19 (atskaites periods): sk. kopējās nostājas 1.5. panta, groza 19. pantu.

1.2.2. Eiropas Parlamenta grozījumi, kas tika iekļauti grozītajā priekšlikumā, bet netika iekļauti kopējā nostājā

- Grozījums Nr. 11 (darba laika limits attiecas uz darba ņēmēju nevis uz līgumu)

Sk. apsvērumu Nr. 2 grozītajā priekšlikumā, kurā daļēji ievērots šis grozījums.

- Grozījums Nr. 20 (atcelt „atteikumu” saskaņā ar 22. panta 1. punktu trīs gadus pēc direktīvas stāšanās spēkā)

Sk. grozītā priekšlikuma 22. panta 1. punktu.

- Grozījums Nr. 24 (pēc ierosinātās „atteikuma” atcelšanas individuālās vienošanās, kas vēl ir spēkā, beigs darboties 1 gada laikā)

Sk. grozītā priekšlikuma 22. panta 1.c. punktu.

1.2.3. Komisijas grozītā priekšlikuma un Padomes kopējās nostājas galvenās atšķirības

Darba laika limita attiecināšana uz darba ņēmēju un atpūtas periodi, ko pieprasa direktīva.

Komisija uzskata, ka ņemot vērā to, ka jānodrošina, lai darba laika direktīvas mērķi attiecībā uz veselību un drošību būtu pilnīgi sasniegti, dalībvalstu tiesību aktos jau jāparedz atbilstoši pasākumi, kas nodrošina, lai direktīvas vidējā darba laika un nedēļas atpūtas laika ierobežojumi, cik iespējams, tiktu ievēroti katram darba ņēmējam gadījumā, ja darba ņēmēji vienlaikus strādā divās vai vairāk darba attiecībās, kas ietverti direktīvas darbības jomā. Komisija jau ir izteikusi savu viedokli 2000. gada ziņojumā par darba laika direktīvu[4].

Pirmā lasījuma Padomē sākuma posmā par šo punktu sākās plaša apspriešana. Komisija uzskata, ka pašlaik vismaz 12 dalībvalstis piemēro šos nosacījumus katram darba ņēmējam, bet vismaz 12 citas piemēro tos katram līgumam. Par minēto informēja Padomes debatēs. Neraugoties uz Parlamenta ierosināto grozījumu, nebija iespējams vienoties par īpašu nosacījumu ieviešanu, ka šos noteikumus jāievēro attiecībā uz katru darba ņēmēju. Komisija uzskata, ka šo jautājumu labāk būtu skatīt atsevišķi no pašreizējā tiesību akta priekšlikuma.

Dežūras laiks

Saskaņā ar grozīto priekšlikumu atšķiras “aktīvais” un “neaktīvais” dežūras laiks[5] darba vietā. Komisija ierosināja aktīvo dežūras laiku (periodu, kad darba ņēmējs tiešām veic savus pienākumus atbilstoši vajadzībai) vienmēr uzskatīt par darba laiku. Turpretī neaktīvo periodu neuzskatīs par darba laiku, izņemot, ja valsts likums vai koplīgums to paredz. Tomēr neaktīvo periodu nekad nevar skaitīt kā atpūtas laiku.

Kopējā nostājā nav izmaiņu attiecībā uz “aktīvo” dežūras laiku, bet tā ļauj “neaktīvos” periodus uzkatīt kā darba laiku vai kā atpūtas laiku, saskaņā ar valsts likumiem vai koplīgumiem.

Darba un ģimenes dzīves saskaņošana.

Saskaņā ar grozīto priekšlikumu dalībvalstis veiks vajadzīgos pasākumus, lai „ nodrošinātu ”, ka darba devējiem jāizskata darba ņēmēju pieprasījumi izmainīt to darba stundas, elastīgi ievērojot abu pušu vajadzības. Kopējā nostāja tā vietā nosaka, ka dalībvalstīm “ jārosina ” darba devējus izskatīt šādus pieprasījumus, atkarībā no papildu apstākļiem.

Tomēr ierosinātais teksts kopumā uzlabos darba apstākļus, jo direktīvā nav īpašu nosacījumu par saskaņošanu un ierosinātais teksts ievieš arī jaunu pienākumu dalībvalstīm – nodrošināt, ka darba devēji laikus informē darba ņēmējus par nozīmīgām izmaiņām darba laika organizācijā.

Atteikuma (opt-out) nākotne

Atteikuma nākotne bija vienīgais pretrunīgais punkts garajās un grūtajās pirmā lasījuma diskusijās.

Grozītais priekšlikums paredz, ka atteikums tiks atcelts trīs gadus pēc ierosinātās direktīvas stāšanās spēkā, bet arī starplaikā būs stingrāki noteikumi, kas aizsargās tos darba ņēmējus, kuri ir piekrituši atteikumam.

Kopējā nostāja neparedz atteikuma atcelšanu. Tā vietā tiek paplašināta aizsardzība, ko Komisija jau ierosināja, lai izveidotu jaunu atteikuma sistēmu ar četriem punktiem: skaidrākas robežas, daži stingrāki praktiski nosacījumi darba ņēmēju aizsardzībai, atteikuma pārskatīšana nākotnē, pamatojoties uz dalībvalstu sīkiem ziņojumiem, un nosacījumu, kas liek dalībvalstīm izvēlēties starp atteikuma izmantošanu vai ar tiesību aktiem noteiktu iespēju aprēķināt darba laiku ilgākā laika periodā (līdz 12 mēnešiem). Šo sistēmu sīkāk apraksta turpmāk.

Komisija joprojām uzskata, ka atteikums ir atkāpe no pamatprincipa, ar ko nosaka maksimālo darba nedēļu 48 stundas, un tas var radīt risku darba ņēmēju veselībai un drošībai gan īsā laikposmā, gan ilgstoši. Šā iemesla dēļ Komisija pastāvīgi ir ieteikusi būtiski stiprināt aizsargpasākumus to darba ņēmēju aizsardzībai, kuri ir piekrituši atteikumam.

Komisija uzskata, ka atteikuma izmantošanas veids pēdējos gados ir ievērojami izmanījies. Tikai viena dalībvalsts 2000. gadā tiešām izmantoja šo atkāpi. Apmēram četrpadsmit dalībvalstis 2008. gadā skaidri nosaka atteikuma izmantošanu, bet ir ievērojamas atšķirības, kā to piemēro valsts tiesību aktos[6]. Pie dalībvalstīm, kuras jau izmanto atteikumu, jāpieskaita citas, kuras vēlas paturēt iespēju to izmantot nākotnē, lai risinātu iespējamu vispārēju vai nozaru darbaspēka trūkumu.

Komisija uzskata, ka šī aina spēcīgi ietekmēja Padomes debates. Turklāt pēc 2000. gada prasība uzskatīt dežūras laiku par darba laiku bija nozīmīgs faktors tādu atteikumu izplatībā, kas īpaši izstrādāti nozarēm, kurās izmanto dežūras laiku.

Plāno, ka dažas ierosinātās izmaiņas attieksmē pret neaktīvo dežūras laiku atrisinās problēmas, ar kurām dažas dalībvalstis sastopas, nodrošinot vajadzīgo apmācīto personālu īsā vai vidējā termiņā (strukturālu iemeslu dēļ vai dēļ darba spēka migrācijas dalībvalstu starpā un uz trešām valstīm). Pārskatīšana, ko nosaka jaunais 24.a pants, ļaus Komisijai novērtēt izmaiņu ietekmi uz to, kā dalībvalstis faktiski izmanto atteikumu, un par atteikuma izmantošanu nodrošinās arī sīkāku informāciju, nekā pašlaik pieejama. Pamatojoties uz šo ainu, Komisija var labāk sakārtot vispārīgos secinājumus (un attiecīgi arī priekšlikumus), kas attiecas uz atteikuma nākotni.

Komisija ilgi un sīki ir pētījusi, kāds ir labākais ceļš, ņemot vērā visus minētos faktorus, un secinājusi, ka, lai priekšlikumu izskatītu otrajā lasījumā, kopējās vienošanās ietvaros jāatbalsta priekšlikumi par atteikumu, kuri ir kopējā nostājā.

Maksimālais darba laiks darba ņēmējiem, kas atsakās no 48 stundu ierobežojuma

Darba laika direktīva jau ierobežo darba laiku līdz vidēji 48 stundām nedēļā, ietverot visas virsstundas. Tomēr atteikuma gadījumā darba ņēmēji var vienoties ar darba devēju strādāt vairāk stundu, nekā nosaka ierobežojums. Ja darba ņēmējs tā dara, direktīva nenosaka viņa vai viņas darba laika skaidras robežas.

Direktīvā ir divi netieši ierobežojumi. Pirmkārt, nostrādātās stundas nevar aizskart dienas un nedēļas minimālo atpūtas periodu, ko pieprasa direktīva, un šīs prasības atteikums neietekmē. Otrkārt, 22. panta 1. punkts nosaka, ka atteikums ir pakārtots darba ņēmēju veselības aizsardzības un drošības vispārējo principu ievērošanai, un Eiropas Kopienu Tiesa atkārtoti ir nolēmusi, ka atkāpes no Kopienas tiesību aktos paredzētām tiesībām jāinterpretē ierobežojoši. Saskaņā ar Direktīvas 2003/88/EK 22. panta 1. punkta d) apakšpunktu kompetentas valsts iestādes var iejaukties un “ darba ņēmēju drošības un/vai veselības dēļ aizliedz vai ierobežo iespēju ” pārsniegt maksimālo 48 darba stundu skaitu nedēļā, pat ja darba ņēmēji tam ir piekrituši. Tāpēc jāpieņem, ka pat gadījumā, ja darba ņēmējs piekrīt atteikumam, stundu skaitu, ko viņš vai viņa strādā, vienmēr netieši ierobežo tā radītais risks veselībai un drošībai.

Komisija tomēr uzskatīja, ka īpašas augšējās robežas trūkums rada ļaunprātīgas izmantošanas risku tiem darba ņēmējiem, kas piekrituši atteikumam. Grozītais priekšlikums nosaka jaunu skaidru 55 stundu limitu nedēļā tiem darba ņēmējiem, kas ir piekrituši atteikumam, izņemot, ja koplīgums vai vienošanās starp sociālajiem partneriem paredz citādi.

Kopējā nostājā ierosinātajā 22. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir cits viedoklis. Darba ņēmējiem, kuri piekrituši atteikumam, limits būs 60 stundas (vidēji 3 mēnešu laikā), izņemot, ja koplīgums vai vienošanās starp sociālajiem partneriem paredz citādi, vai 65 stundas (vidēji 3 mēnešu laikā), ja neaktīvo dežūras laiku uzskata par darba laiku un neizmanto koplīgumu.

Komisija atzīst, ka ar kopējā nostājā ierosinātajiem ierobežojumiem ir panākts progress, salīdzinot ar pašreizējo īpašu ierobežojumu trūkumu atteicībā uz darba ņēmējiem, kuri piekrituši atteikumam. Turklāt Komisija uzskata par pamatotu atļaut nedaudz augstāku limitu gadījumos, ja neaktīvo periodu atzīst par darba laiku, jo šāda pieeja visumā nodrošina darba ņēmēju labāku veselības aizsardzību un drošību.

1.3. Jaunie noteikumi, ko ieviesusi Padome, un Komisijas nostāja šajā sakarā

Atteikuma jaunā aizsardzības sistēma

Kopējā nostāja paplašina aizsardzību, ko Komisija jau ierosināja, lai dotu atteikumam jaunu sistēmu ar četriem punktiem.

- Skaidrāk noteikti ierobežojumi . Atteikumu uzskata par atkāpi, kuru jāpakārto darba ņēmēju efektīvai veselības aizsardzībai un drošībai un darba ņēmēja izteiktai brīvai un apzinātai piekrišanai. Tās izmantošana pakārtota atbilstošiem aizsardzības pasākumiem, kas aizsargā šos nosacījumus, un to stingri uzrauga. Izmantošanai vajag arī apspriesties ar sociālajiem partneriem (12. apsvērums, ierosinātais 22. panta 1. punkts).

- Darba ņēmēju labāka praktiskā aizsardzība. : Vairāk un stingrāki praktiski nosacījumi atteikuma izmantošanai. To mērķis ir darba ņēmēju labāka aizsardzība pret spiedienu piekrist atteikumam, nodrošinot, ka tie var ātri un nebaidoties no netaisnas attieksmes atgriezties pie 48 stundu limita, ja to vēlas; noteikt darba devējiem par pienākumu veikt uzskaiti valsts iestādēm par atteikuma izmantošanu praksē un pārliecināties, ka valsts iestādes var uzraudzīt un efektīvi iejaukties, ja pastāv risks veselībai un drošībai (ierosinātais 22.2. pants).

- Turpmāka pārskatīšana . Komisija ziņo Padomei[7] par atteikuma izmantošanu (un par citiem faktoriem, kas var būt par iemeslu garām darba stundām). Ziņojuma pamatā dalībvalstu sīki ziņojumi, kuros ietver valsts līmeņa apspriešanu sociālo partneru starpā. Tajā var sniegt atbilstošus priekšlikumus virsstundu samazināšanai, ietverot tādus, kas attiecas uz atteikumu. Padome minētajā posmā novērtēs šos jautājumus (ierosinātais 24.a. pants).

- Pienākums izvēlēties . Dalībvalstīm būs jāizvēlas starp atteikuma atļaušanu (jebkurā nozarē) un jauno iespēju ar tiesību aktiem pagarināt nedēļas darba laika atskaites periodu līdz 12 mēnešiem. Ja dalībvalsts atļauj atteikumu, tad atskaites periods kopumā nedrīkst pārsniegt 6 mēnešus, izņemot, ja to paredz koplīgums vai vienošanās starp sociālajiem partneriem. Ja dalībvalsts neatļauj atteikumu, tad ar koplīgumu vai ar tiesību aktiem atskaites periodu var pagarināt maksimāli līdz 12 mēnešiem. Šis noteikums dod dalībvalstīm strukturālu stimulu neturpināt atteikuma izmantošanu (ierosinātais 22.a pants).

Komisija atbalsta šādu attīstības virzienu, kas palielinās darba ņēmēju veselības un drošības tiesisko aizsardzību.

Īstermiņa darba ņēmēju izslēgšana no dažiem aizsardzības nosacījumiem

Kopējās nostājas ierosinātajā 22. panta 3. punktā noteikts, ka uz darba ņēmējiem, kurus viens darba devējs nodarbina ne ilgāk kā 10 nedēļas gadā, neattiecas abi aizsardzības nosacījumi darbiniekiem, kas piekrituši atteikumam.

Tātad praksē šie darba ņēmēji piekrīt atteikumam pirmo četru darba nedēļu laikā (bet ne darba līguma parakstīšanas brīdī) un viņi var strādāt stundu skaitu, kas pārsniedz maksimāli noteikto limitu darba ņēmējiem, kas piekrituši atteikumam (vidēji 60 stundas nedēļā, izņemot, ja koplīgums vai vienošanās starp sociālajiem partneriem paredz citādi; 65 stundas nedēļā, ja neaktīvo dežūras laiku aprēķina kā darba laiku), pakārtojot to strādnieku veselības aizsardzības un drošības vispārīgo principu ievērošanai.

4. SECINĀJUMS

Komisijas nostāja ir atbalstīt kopējo nostāju, par kuru vienojās ar kvalificētu balsu vairākumu.

Komisija apzinās, ka kopējā nostāja dažos aspektos atšķiras no tās grozītā priekšlikuma. Dažos gadījumos izmaiņas pastiprina darba ņēmējiem sniegto aizsardzības līmeni.

Komisija uzskata, ka pašreizējā situācija attiecībā uz dežūras laiku un kompensējošo atpūtu joprojām prasa skaidrojumu līdz ar izmaiņām tiesību aktos. Šis uzskats izveidojās intensīvas apspriešanas laikā pirms Komisija 2004. gadā iesniedza savu sākotnējo priekšlikumu un turpmākā attīstība to nostiprināja.

Šādai pārliecībai ir divi galvenie iemesli. Pirmais ir Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu praktiskā ietekme uz galveno sabiedrisko pakalpojumu dienestu darba organizāciju (ietverot avārijas dienestus, slimnīcu reanimācijas un traumatoloģijas nodaļas, mājas aprūpi dažādām neaizsargātām grupām un atbalsta pakalpojumus invalīdiem), kuri jau ir strukturālu problēmu priekšā demogrāfisku un citu iemeslu dēļ. Konkrēti tas attiecas uz tām dalībvalstīm, no kurām notiek kvalificēta darba spēka ievērojama pastāvīga emigrācija.

Otrais ir saikne starp spriedumiem SIMAP un Jaeger lietās un atteikuma kā iespējas straujā izplatība pēc 2000. gada. Daudzas dalībvalstis, kuras minētajā periodā ieviesa atteikumu, to izdarīja vienīgi vai galvenokārt to nozaru labā, kurās daudz izmanto dežūras laiku.

Komisija arī labi apzinās darba ņēmēju vispārējās aizsardzības priekšrocības, kuras izriet no Padomes lēmuma saistīt politisku vienošanos par minēto grozīto priekšlikumu ar politisku vienošanos par ierosināto jauno direktīvu par pagaidu darbu. Šāda pieeja ļāva abus priekšlikumus pēc ilga politiskas blokādes perioda beidzot izskatīt otrajā lasījumā.

Kopumā, ņemot vērā ļoti atšķirīgās dalībvalstu un Padomes nostājas par darba laika direktīvu ļoti izstieptā un grūtā pirmā lasījuma laikā (gandrīz četrus gadus), Komisija uzskata, ka atbalsts kopējai nostājai ir vislabākais veids, kā ļaut turpināt likumdošanas procedūru par šo svarīgo grozījumu priekšlikumu.

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem, OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp.

[2] Tiesas spriedums 2000. gada 3.oktobrī lietā C-303/98, SIMAP , [2000] ECR I-07963.

[3] Tiesas spriedums 2003. gada 9.septembrī lietā C-151/02 , Jaeger , [2003] ECR I-8389.

[4] COM (2000) 787, punktā 14.2.

[5] “ Dežūras laiks ” nozīmē periodu, kad darba ņēmējam jāatrodas darba vietā, lai strādātu, ja būs vajadzīgs. “ Aktīvais ” periods ir dežūras laika periods, kad darba ņēmējs faktiski veic savus pienākumus atbilstoši vajadzībai. „Neaktīvais” periods ir periods, kad darba ņēmējs paliek dežurēt darba vietā, bet nav tieši iesaistīts savu pienākumu izpildē.

[6] Piemēram, dažas dalībvalstis izmanto vispārēju atteikumu, kas pieejama katrai nozarei, bet citas atļauj atteikumu tikai noteiktā nozarē vai nozarēs, kurās daudz izmanto dežūras laiku.

[7] Ziņojumu jāsniedz ne vēlāk kā četrus gadus pēc dienas, kad priekšlikums transponēts valsts tiesību aktos.