23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/23

---

Eiropas darba mobilitātes rīcības plāns (2007—2010)

P6_TA(2008)0624

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija par Eiropas darba mobilitātes rīcības plānu (2007—2010) (2008/2098(INI))

(2010/C 45 E/05)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 18., 136., 145., 149. un 150 pantu,

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 6. decembra paziņojumu “Mobilitāte — instruments darbavietu skaita un kvalitātes palielināšanai. Eiropas darba mobilitātes rīcības plāns (2007.—2010.)” (COM(2007)0773),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (1),

—	ņemot vērā 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 15. decembra Lēmumu 2241/2004/EK par vienotu Kopienas sistēmu kvalifikāciju un kompetences pārskatāmībai (Europass)  (3),

—	ņemot vērā 1971. gada 14. jūnija Regulu EEK Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (4),

—	ņemot vērā Padomes 1972. gada 21. marta Regulu (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (5),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 27. jūnija paziņojumu “Ceļā uz kopīgiem elastīguma un sociālās drošības principiem: vairāk un labākas darba vietas, izmantojot elastīgumu un drošību” (COM(2007)0359),

—	ņemot vērā 2007. gada 25. janvāra Galīgo ziņojumu par Komisijas pieņemtā prasmju un mobilitātes rīcības plāna īstenošanu (COM(2007)0024),

—	ņemot vērā Komisijas 2002. gada 13. februāra paziņojumu par prasmju un mobilitātes rīcības plānu (COM(2002)0072),

—	ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas 2007. gada Eiropas Savienības ekonomisko pētījumu “Darba ņēmēju ģeogrāfiskās mobilitātes šķēršļu novēršana” un jo īpaši tā 8. nodaļu,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes ieteikumam par brīvprātīgo jauniešu mobilitāti Eiropā (COM(2008)0424),

—	ņemot vērā EURES ceļvedi 2007.—2010. gadam (EURES pamatnostādnes), kas tika apstiprināts 2006. gada jūnijā,

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 16. martā iesniegto EURES darbības pārskatu par 2004. un 2005. gadu “Ceļā uz vienotu Eiropas darba tirgu: EURES devums” (COM(2007)0116),

—	ņemot vērā 2007. gada 5. septembra rezolūciju, ko pieņēma pēc jautājuma B6-0136/2007, uz ko sniedz mutisku atbildi par EURES darbības pārskatu par 2004. un 2005. gadu: ceļā uz vienotu Eiropas darba tirgu (6),

—	ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju 2000. gada 14. decembra Padomes sēdē pieņemto rezolūciju par mobilitātes rīcības plānu (7),

—	ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu (8),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija paziņojumu “Atjaunināta sociālā programma — iespējas, pieejamība un solidaritāte 21. gadsimta Eiropā” (COM(2008)0412),

—	ņemot vērā Īpašo Eirobarometra 2006. gada apsekojumu Nr. 261 par Eiropas nodarbinātību un sociālo politiku, saskaņā ar kuru ES pilsoņi uzskata, ka mobilitātes nozīme kļūst arvien lielāka,

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A6-0463/2008),

A.	tā kā pārvietošanās brīvība un dibinājumbrīvība ir noteikta EK līguma 18. un 43. pantā un tā kā mobilitātes veicināšana izglītības un apmācību jomā ir noteikta 149. un 150. pantā;

B.	tā kā darba ņēmēju mobilitāte ir būtisks instruments Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai, tomēr ES tās līmenis joprojām ir zems, it īpaši sieviešu vidū;

C.	tā kā darba ņēmēju droša mobilitāte Eiropas Savienībā ir viena no līgumā paredzētajām Eiropas pilsoņu pamattiesībām un viens no Eiropas sociālā modeļa galvenajiem balstiem, kā arī viens no galvenajiem Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanas līdzekļiem;

D.	tā kā Kopienas tiesību akti par sociālās nodrošināšanas programmu koordināciju un īstenošanu, ja nepieciešams, ir jāpielāgo, lai atspoguļotu jaunās mobilitātes formas un lai nodrošinātu, ka ES migrējošos darba ņēmējus neskar sociālās drošības zaudējums;

E.	tā kā šobrīd aptuveni 2 % iedzīvotāju darbspējas vecumā dzīvo un strādā citā dalībvalstī un tā kā aptuveni 48 % no visiem migrantiem Eiropas Savienībā ir sievietes;

F.

tā kā Komisija izveidoja augsta līmeņa ekspertu forumu Eiropas pilsoņu mobilitātes uzlabošanai un tās galvenais mērķis bija noteikt, kas būtu veicams, lai palielinātu jauniešu mobilitāti, uzlabotu atbalstu mobilitātei profesionālās izglītības jomā, kā arī lai uzlabotu mākslinieku, uzņēmumu vadītāju un brīvprātīgo mobilitāti;

G.	tā kā mobilitātes jautājums ir būtisks Atjaunotās sociālās programmas elements un tā kā šajā programmā ir noteiktas tās perspektīvas, kā arī paredzēti piekļuves un solidaritātes principi;

H.	tā kā dinamisks darba tirgus rada nopietnas problēmas darba ņēmējiem, it īpaši sievietēm ar bērniem, liekot meklēt kompromisu starp profesionālo un ģimenes dzīvi;

I.	tā kā dalībvalstu sociālās drošības sistēmu nepietiekama piemērotība rada grūtības sievietēm, piemēram, saistībā ar grūtniecību, bērnu audzināšanu un labākām karjeras iespējām;

J.

tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir un paliek viena no četrām līgumā noteiktajām pamatbrīvībām; tā kā Kopienas tiesību aktos sociālās drošības jomā ir veiktas būtiskas izmaiņas darba ņēmēju pārvietošanās brīvības saistībā, tādējādi atvieglojot Eiropas Savienības teritorijā migrējušo darba ņēmēju mobilitāti; tā kā ir jānovērš visi joprojām pastāvošie administratīvie un juridiskie šķēršļi, kas apgrūtina transnacionālo mobilitāti; tā kā ir jārūpējas vairāk par to, lai darba ņēmēji būtu informēti par savām tiesībām;

K.

tā kā mobilitātes nolūkā ir nepieciešami vienkāršojumi saistībā ar dažādām darba ņēmēju un viņu ģimeņu vajadzībām un darbībām, Parlaments vairākās rezolūcijās ir vērsis uzmanību uz Eiropas Savienības pilsoņu mobilitātes un uzturēšanās tiesību šķēršļiem ārpus viņu izcelsmes dalībvalsts un ir piedāvājis risinājumus to novēršanai;

L.	tā kā pieredze liecina, ka ar šķēršļu konstatēšanu un priekšlikumu formulēšanu nepietiek, lai pilnībā novērstu pārvietošanās un mobilitātes šķēršļus; tā kā jau agrāk daudzos Eiropas iestāžu dokumentos ir minētas problēmas un ierosināti to novēršanas pasākumi, taču tie joprojām nav īstenoti;

M.	tā kā Eiropas Parlaments ir konstatējis, ka šādos gadījumos vēlme piemērot nepieciešamos pasākumus ne vienmēr atbilst nozīmei, ko pilsoņi piešķir mobilitātes administratīvo un juridisko šķēršļu novēršanai;

N.

tā kā Eiropas Parlaments vairākkārt ir paudis savu viedokli par šo tēmu, kas tieši skar Eiropas pilsoņu dzīvi un tā kā pilsoņu tiešās un demokrātiskās vēlēšanās ievēlētas iestādes statusā Eiropas Parlaments arī turpmāk aktīvi meklēs visu to problēmu risinājumus, kas skar pilsoņus, kuri vēlas izmantot savas mobilitātes tiesības Eiropas Savienības teritorijā;

O.	tā kā dalībvalstu iedzīvotāju skatījumā Eiropas pilsonības stiprā puse ir nodarbinātības iespējas iekšējā tirgū un ka tāpēc mobilitātes virzītājspēkam nevajadzētu būt tikai ekonomiskām interesēm, bet arī mērķim sniegt Eiropas Savienības pilsoņiem iespēju sevi vairāk apzināties par eiropiešiem,

1.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu un apliecina mobilitātes izšķirīgo nozīmi gan darba tirgū, gan starp dalībvalstīm un reģioniem ar mērķi konsolidēt ES darba tirgu un sasniegt Lisabonas mērķus; atbalsta rīcības plāna uzsākšanu un vēlas regulāri saņemt informāciju par tajā paredzēto pasākumu īstenošanas pārraudzību;

2.   atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi veicināt mobilitāti taisnīgos apstākļos, tostarp apkarojot nelegālo nodarbinātību un sociālo dempingu;

3.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Padomes ieteikumam par brīvprātīgo jauniešu mobilitāti Eiropā, tomēr pauž nožēlu par faktu, ka Komisija nav devusi Eiropas Parlamentam pietiekamu laiku, lai tas sniegtu atzinumu par priekšlikumu pirms ieteikuma pieņemšanas;

4.   norāda, ka Eiropas brīvprātīgo gads būtu efektīvs instruments, lai īstenotu pasākumus, kuri paredzēti Padomes ieteikumā par brīvprātīgo jauniešu mobilitāti Eiropā;

5.   uzskata, ka ES ir jāatbalsta darba ņēmēju mobilitātes koncepta iekļaušanai visās Kopienās politikas jomās, īpaši tajās, kuras attiecas uz iekšējā tirgus īstenošanu, darba ņēmēju aizsardzību, nosūtīto darbinieku noteikumiem un aizsardzību pret nedrošu darbu, kas var ietekmēt mobilitāti ES vai apkarot diskrimināciju; aicina Komisiju darba ņēmēju mobilitātes politiku veidot kā prioritāru transversālu politiku, kas attiektos uz visām Eiropas Politikas jomām un visu līmeņu iestādēm dalībvalstīs;

6.   uzsver, ka darba ņēmēju mobilitātes pamatprincips ir personu brīva pārvietošanās iekšējā tirgū kā noteikts EK līgumā;

7.   aicina Komisiju turpmākā mobilitātes veicināšanas kontekstā izstrādāt ilgtermiņa mobilitātes stratēģiju, kurā būtu ņemtas vērā darba tirgus prasības, ekonomiskās tendences un ES paplašināšanās perspektīvas, jo vienīgi ilgtermiņa stratēģija var nodrošināt darba ņēmēju mobilitāti bez konflikta un vērsties pret “smadzeņu aizplūšanu”;

8.   aicina Komisiju ņemt vērā visu vecumu sieviešu, kuras vēlas izmantot mobilitāti īpašās vajadzības un iekļaut konkrētus pasākumus, lai risinātu to vajadzības Eiropas darba mobilitātes rīcības plāna četrās jomās;

9.   mudina Komisiju sekmēt administratīvo praksi un administratīvo sadarbību, lai nodrošinātu sinerģijas veidošanos starp valstu iestādēm un organizācijām, kuru mijiedarbībai ir izšķiroša nozīme efektīvā dalībvalstu problēmu risināšanā; turklāt uzskata, ka dalībvalstīm būtu aktīvi jācīnās pret visām juridiskajām un administratīvajām ģeogrāfiskās mobilitātes barjerām un šķēršļiem Eiropas, valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, piemēram, pret saistībā ar mobilitāti iegūtas pieredzes neatzīšanu karjeras iespēju vai sociālās drošības un pensiju jomā īpaši mazos un vidējos uzņēmumos;

10.   uzskata, ka Komisijas rīcības plāns ietver galvenos mobilitātes aspektus, taču vēlams būtu vairāk strādāt pie saišu nostiprināšanas starp izglītības sistēmām un darba tirgu, sniedzot atbilstīgu informāciju par mobilitāti, uzturot darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu iegūtās valodu zināšanas, gatavojoties mobilitātei, kā arī gatavojot mobilitātei ar svešvalodu mācīšanas palīdzību īpaši profesionālajā izglītībā un mācību sistēmās;

11.   aicina dalībvalstis aktīvi veicināt svešvalodu mācīšanu (īpaši pieaugušajiem), ņemot vērā, ka valodas barjera ir viens no galvenajiem darba ņēmēju un viņu ģimeņu mobilitātes šķēršļiem;

12.   uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai to pilsoņu darba ņēmēju tiesības un koplīgumi, kuri izvēlas doties uz citu dalībvalsti, tiktu pilnībā ievēroti, nepieļaujot atšķirīgu attieksmi pret šīs dalībvalsts pilsoņiem un ārvalstniekiem; šajā saistībā Komisijas pasākumiem ir jānodrošina vienāda attieksme pret migrējošiem pilsoņiem, lai viņi nekļūtu par lētu darbaspēku;

13.   ar mērķi izveidot ciešāku saikni starp izglītību un darba tirgu, mudina Komisiju un dalībvalstis šo jautājumu risināt attiecīgo nozaru saskaņošanas komitejās; uzskata, ka uzņēmumi un tirgotāji varētu regulāri sniegt informāciju par tām nodarbinātības jomām, kuras ir atvērtākas mobilitātei;

14.   uzskata, ka ilgtermiņa darba ņēmēju mobilitātei visās jomās var būt noteicoša loma Lisabonas stratēģijā paredzēto izaugsmes un nodarbinātības mērķu sasniegšanas veicināšanā, ja to papildina ar darba ņēmēju sociālās drošības un arodbiedrību tiesību aizsardzību atbilstīgi dalībvalstu tradīcijām un paražām; ir pārliecināts, ka palielināta darba ņēmēju mobilitāte visā ES, kas papildināta ar pienācīgiem darba apstākļiem, izglītības programmām un sociālās aizsardzības sistēmām var sniegt risinājumu tādu pašreizējo pārmaiņu radītajām problēmām kā globalizēta ekonomika, sabiedrības novecošanās un darba tirgus pārmaiņas, un var jūtami atvieglot šajā jomā ieguldāmo darbu; uzsver, ka ir jāievēro mobilitātes sociālie, ekonomiskie un vides aspekti;

15.   ir pārliecināts, ka darba ņēmēju mobilitāte ir piemērots līdzeklis Lisabonas stratēģijas ekonomiskās un sociālās dimensijas stiprināšanai un tā ir pēc iespējas jāpilnveido pārskatītās Eiropas Sociālās programmas mērķu sasniegšanai un vairāku tādu problēmu risināšanai, ko radījusi īpaši globalizācija, rūpniecības pārmaiņas, tehniskā attīstība, demogrāfiskās pārmaiņas un migrējošo darba ņēmēju integrācija; ir arī pārliecināts, ka mobilitāte starp profesijām un nozarēm (profesionālā mobilitāte) dod iespēju darba ņēmējiem atjaunināt un pielāgot savas zināšanas un prasmes un tādējādi izmanot jaunas karjeras iespējas;

16.   atkārtoti apliecina, ka darba ņēmēju mobilitāte ir pamata instruments iekšējā tirgus veiksmīgas darbības nodrošināšanai ar Lisabonas stratēģijas mērķu un Komisijas 2007. gada 27. jūnija paziņojuma astoņu elastdrošības jomas principu palīdzību; aicina tāpēc dalībvalstis veikt piemērotus pasākumus, lai uzsvērtu gan elastdrošību, gan aizsargātu darba ņēmēju drošību, atceroties pārskatītajā Sociālajā programmā noteiktos iespēju, piekļuves un solidaritātes pamatprincipus;

17.   aicina dalībvalstis un ieinteresētās puses izskatīt un likvidēt sieviešu darba mobilitātes šķēršļus, nodrošinot arī godīgu piekļuvi kvalificētām darbvietām un vadošajiem amatiem, līdzvērtīgu atalgojumu, elastīgus darba apstākļus, pienācīgus veselības un bērnu aprūpes pakalpojumus, kvalitatīvas izglītības iestādes bērniem, pensijas tiesību pārnesamību un dzimumu stereotipu likvidēšanu;

18.   iesaka dalībvalstu, reģionālajām un vietējām iestādēm aktīvi veicināt īpašas nodarbinātības, apmācības, izglītības, tālmācības un valodu programmas, lai radītu sievietēm piemērotāku darba tirgu un sniegtu iespēju apvienot profesionālo un ģimenes dzīvi;

19.   aicina dalībvalstis gan darbaspēka, gan ģeogrāfisko mobilitāti iekļaut kā prioritāti valsts nodarbinātības un mūžizglītības programmās;

20.   ir nobažījies, ka dažas dalībvalstis saglabā darba tirgus ierobežojumus jauno dalībvalstu darba ņēmējiem, lai gan ekonomiskā analīze un statistikas dati nepamato nedz šos ierobežojumus, nedz pilsoņu un valdību raizes; aicina Padomi nodrošināt, lai ES iestādes, īpaši Parlaments plašāk iesaistītos un piedalītos tā procesa pārraudzībā, kura rezultātā dalībvalstis atļauj un nosaka pārejas posmu jauno dalībvalstu pilsoņu piekļuvei to darba tirgum jau pirmajos gados pēc valsts pievienošanās;

21.   uzsver, ka darba ņēmēju mobilitāte atsevišķiem darba devējiem nebūtu jāuztver kā iespēja samazināt algas, ierobežot sociālo drošību vai plašākā nozīmē — pasliktināt darba apstākļus; mudina dalībvalstis veikt piemērotus pasākumus ne vien lai izskaustu visus diskriminācijas veidus, bet arī lai nodrošinātu pēc iespējas labākus apstākļus migrējošiem darba ņēmējiem un viņu ģimenēm;

22.   pauž bažas par atsevišķām dalībvalstu iniciatīvām, kuru mērķis ir grozīt iekšējo tiesisko regulējumu imigrācijas jomā, kā arī interpretēt un piemērot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principu pretēji spēkā esošo Kopienas normu burtam un garam; aicina nekavējoties pārtraukt šādus pasākumus un mudina dalībvalstis ieviest visaptverošu integrācijas sistēmu Eiropas pilsoņiem, kuri to teritorijā īsteno pārvietošanās brīvību, ja nepieciešams, sadarbojoties ar izcelsmes dalībvalstīm;

23.   aicina dalībvalstis un Komisiju strādāt kopā, lai izstrādātu un ieviestu, uzraudzītu un novērtētu to pilsoņu un viņu ģimeņu reintegrācijas programmas, kuri atgriežas savā valstī pēc darba citā dalībvalstī;

24.   norāda, ka mobilitāte var būt risinājums, lai novērstu darba ņēmēju trūkumu saņēmējvalstīs, tomēr tā var arī izraisīt darba ņēmēju trūkumu valstīs, no kurām nāk darba ņēmēji; vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz faktu, ka visās valstīs ekonomiski neaktīvā iedzīvotāju masa ietver arī būtisku potenciālo darba ņēmēju daļu, un viņu mobilizācijai ir vienlīdz nepieciešami Eiropas Savienības un dalībvalstu resursi;

25.   vērš Komisijas uzmanību uz faktu, ka Eiropas Savienībā joprojām pastāv daudzi administratīvi un juridiski darba ņēmēju mobilitātes šķēršļi, un šādi šķēršļi pastāv arī visu līmeņu diplomu un profesionālās pieredzes savstarpējas atzīšanas jomā; atkārtoti apliecina vēlmi atrast risinājumu šīm problēmām un aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt ierobežojumus, kuri neatbilst Kopienas tiesību aktiem un veikt pasākumus pret tiem;

26.   mudina dalībvalstis pirms jaunu valsts tiesību aktu ieviešanas aprūpes un sabiedrības veselības, kā arī sociālās un nodokļu sistēmas jomā, veikt šo noteikumu ietekmes novērtējumu uz robežām, lai laikus apzinātu visas problēmas, kas ietekmēs darba ņēmēju mobilitāti;

27.   ņem vērā, ka pierobežas darba ņēmējiem ir īpašs stāvoklis Eiropas darba ņēmēju mobilitātes jomā;

28.   mudina dalībvalstis paātrināt Eiropas kvalifikāciju sistēmas īstenošanas procesu; uzskata, ka šīs atsauces sistēmas paātrināta īstenošana visās dalībvalstīs var samazināt darba ņēmējus pašlaik apgrūtinošos šķēršļus, lai gan šo sistēmu ir paredzēts saskaņot tikai 2010. gadā;

29.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu saistībā ar EUNetPaS (Eiropas Savienības tīkla projekts pacientu drošībai), kas ir pirmais solis, lai mudinātu dalībvalstis un ES ieinteresētās puses pilnveidot sadarbību pacientu drošības jomā, tomēr konstatē, ka Eiropas Savienībā veselības aprūpes speciālistu darbības regulējums joprojām ir atšķirīgs, un aicina Komisiju mudināt dalībvalstis un to veselības aprūpes speciālistu darbības pārvaldes iestādes veikt informācijas apmaiņu un izveidot standartizētas veselības aprūpes speciālistu akreditācijas sistēmas, lai visā ES nodrošinātu pacientu drošību;

30.   norāda, ka ES līmeņa vienotas profesionālās kvalifikācijas salīdzināšanas, nodošanas un atzīšanas sistēmas trūkums ir būtisks pārrobežu mobilitātes šķērslis; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot Eiropas Kredītpunktu sistēmu profesionālajai izglītībai un apmācībām (ECVET);

31.   aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas ātrāk iesaistīt darba devējus un nozaru pārstāvjus Eiropas kvalifikāciju sistēmas ieviešanā, lai kvalifikāciju atzīšanas sistēma varētu ietekmēt darba tirgu;

32.   aicina Komisiju, dalībvalstis, kā arī darba ņēmējus un devējus uzsākt atklātas pārrunas ar mērķi saskaņot algu likmes ar dažādiem Eiropas kvalifikāciju sistēmā noteiktiem kvalifikāciju līmeņiem, lai darba ņēmēju mobilitāte tiktu nodrošināta ar darba ņēmēja prasmēm atbilstīgu algas līmeni;

33.   aicina izglītības iestādes aktīvi sadarboties dalībvalstu standartiem atbilstošu oficiālās, informālās un neformālās izglītības kvalifikāciju un profesiju savstarpējas atzīšanas jomā; uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis pilnībā izmantotu Eiropas Kvalifikācijas sistēmu un veic atbilstīgus turpmākos pasākumus attiecībā uz Eiropas kredītpunktu sistēmu profesionālajā izglītībā un apmācībā (ECVET), lai klasifikācija valsts izglītības sistēmas līmeņos un mūžizglītības programma ļautu mobilajiem strādājošajiem turpināt mācības; atbalsta Komisijas centienus ieviest Europass, lai kvalifikācijas padarītu labāk saprotamas darba devējiem; uzsver Euraxess Services nozīmi;

34.   pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstīs par prioritāti nav noteikta mūžizglītības stratēģiju izstrāde un īstenošana un tai nav piešķirts pietiekams finansējums; mudina dalībvalstis aktīvāk izmantot ES struktūrfondos īpaši Eiropas Sociālā fondā pieejamo finansējumu, lai izstrādātu un īstenotu šādas sistēmas;

35.   aicina Komisiju samazināt juridiskos un administratīvos šķēršļus un uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot sociālās drošības tiesību atzīšanas un uzkrāšanas sistēmu, kā arī pensiju pārnesamību;

36.   norāda, ka sociālās drošības normu pārnesamība tiek labāk koordinēta uz Regulas (EEK) Nr. 1408/71 un uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (9), kā arī uz divpusēju nolīgumu pamata;

37.   mudina dalībvalstis pilnībā ieviest Regulu (EEK) Nr. 1408/71 un Regulu (EK) Nr. 883/2004 (piemērojama no 2009. gada), kā arī saistītos tiesību aktus par sociālās drošības jautājumiem un jebkāda veida pabalstu izmaksu; aicina dalībvalstis un Komisiju steidzami risināt atkārtoti radušās problēmas, kas minētas lūgumrakstos un sūdzībās par sociālo drošību, pensijām un veselības aprūpi; atbalsta Komisijas plānu ieviest Eiropas veselības apdrošināšanas kartes elektronisko versiju; iesaka ieviest arī veidlapas E106 elektronisko versiju;

38.   aicina Komisiju pārskatīt vīzu politiku tādiem trešo valstu dalībniekiem, kuri piedalās atzītās ES brīvprātīgo programmās, ar mērķi ieviest liberālāku vīzu režīmu jo īpaši brīvprātīgajiem no ES kaimiņvalstīm;

39.   uzskata, ka jaunās mobilitātes formas rada nepieciešamību analizēt spēkā esošos tiesību aktus ar mērķi atjaunināt noteikumus un tos pielāgot Eiropas nodarbinātības tirgus jaunajiem elastīgajiem apstākļiem, ievērojot ne vien nepieciešamību aizsargāt darba ņēmēju tiesības, bet arī izskatīt papildu problēmas, kas varētu rasties migrējošiem darba ņēmējiem un viņu ģimenēm; ir pārliecināts arī par nepieciešamību analizēt, cik efektīvi visās dalībvalstīs tiek īstenoti Kopienas tiesību akti par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un par darba ņēmēju un viņu ģimeņu uzturēšanās tiesībām; uzskata, ka nepieciešamības gadījumā ir jāizstrādā ieteikumi tiesiskā regulējuma un darbības principu uzlabošanai;

40.   vēlas, lai tiktu apspriestas sociālās drošības sistēmas problēmas, īpaši attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei, kā arī to, ka atsevišķos gadījumos darba ņēmēju mobilitāte var izraisīt sociālo priekšrocību zaudējumu; aicina Komisiju izskatīt, vai ir nepieciešams pielāgot Regulu (EK) Nr. 883/2004, īstenošanas Regulu (EEK) Nr. 574/72 un saistīto administratīvo praksi, lai tā atbilstu mainīgajiem darba ņēmēju mobilitātes veidiem un tās jaunajām formām, tostarp arī īstermiņa mobilitātei;

41.   uzskata, ka Komisijai ir jāpārbauda tie mobilitātes traucējumu cēloņi, kuri rodas koordinācijas trūkuma rezultātā starp nolīgumiem par nodokļu uzlikšanu un jauno sociālās drošības regulu (Regula (EK) Nr. 883/2004);

42.   atbalsta Komisiju saistībā ar tās pasākumu plānu, kura mērķis ir pilnveidot direktīvas priekšlikumu par obligātajiem noteikumiem darba ņēmēju mobilitātes veicināšanai, uzlabojot nosacījumus, ar kādiem iegūst un saglabā tiesības uz papildu pensiju, jo, nepārtraukti palielinoties darba devēju pensiju shēmu skaitam, ir jāmeklē darba ņēmējiem labvēlīgi pārnesamības noteikumi; tāpēc aicina Komisiju iesniegt pārskatītu direktīvas priekšlikumu par darba devēju pensiju pārnesamību;

43.   uzskata, ka to abu dzimumu darba ņēmēju mobilitāte, kuriem ir ģimene (piemēram, bērni un apgādībā esoši radinieki), lielā mērā ir atkarīga no pakalpojumu (piemēram, bērnu pieskatīšanas un vecu cilvēku apgādības, izglītības iestāžu infrastruktūras, dienas centru un īpašo pakalpojumu) pieejamības un tarifiem; vienlaikus uzskata, ka darba mobilitātei jāveicina personiskais gandarījums un jāuzlabo dzīves un darba kvalitāte;

44.   uzskata tomēr, ka ierosinājums, kura mērķis ir uzlabot informācijas un labākās prakses apmaiņu starp valstu iestādēm, kā arī priekšlikums ieviest Eiropas veselības apdrošināšanas kartes elektronisko versiju ir jāīsteno, nodrošinot rūpīgu datu aizsardzību; dalībvalstīm ir jānodrošina, lai šie personas dati tiktu izmantoti tikai ar sociālo drošību saistītiem mērķiem, izņemot tos gadījumus, kad kāda no pusēm to ir skaidri atļāvusi; vēlas iegūt vairāk informācijas par šo iniciatīvu un par tās ieguldījumu darba ņēmēju mobilitātes uzlabošanā; aicina Komisiju izskatīt un atbalstīt iespēju tuvākajā laikā ieviest vienotu Eiropas karti, kurā būtu visa informācija par tās īpašnieka iemaksām un par viņa sociālajām tiesībām visās dalībvalstīs, kurās viņš ir strādājis;

45.   atbalsta TRESS tīkla pasākumus un aicina šo tīklu turpināt izskatīt dažādus mobilitātes modeļus, lai tos pielāgotu Kopienas tiesību aktiem; aicina Komisiju iekļaut šajā tīklā lielāku darba devēju un arodbiedrību skaitu, kas bieži palīdz darba ņēmējiem nokārtot formalitātes sociālās apdrošināšanas jomā un saņemt viņu pieņemšanai darbā nepieciešamos dokumentus; uzsver nepieciešamību panākt, lai EURES datu bāzes būtu pēc iespējas vieglāk pieejamas un tiktu regulāri atjauninātas un ka ir jānodrošina pēc iespējas plašāka piekļuve tām; uzskata, ka EURES tīklam būtu jāsadarbojas ar TRESS tīklu gan strukturāli, gan institucionāli;

46.   joprojām atbalsta EURES tīkla ieguldījumu darba ņēmēju mobilitātes veicināšanā Eiropas Savienībā; iesaka EURES pakalpojumiem pievienot informāciju par īpašiem tīkliem un noteiktu jomu interneta vietnēm un iesaka arī šim tīklam sadarboties ar citiem informācijas sniedzējiem, īpaši ar atbildīgajām iestādēm dalībvalstīs par nodarbinātības iespējām Eiropas Savienībā, īpaši pievēršoties valsts nodarbinātības iestādēm, kuras var sniegt individualizētus ieteikumus tieši darba meklētājiem;

47.   uzskata, ka EURES pārrobežu projektos prioritāte būtu jādod robežas ietekmes pētījumiem un semināru rīkošanai, lai Regula (EK) Nr. 883/2004 par koordinēšanu varētu stāties spēkā efektīvi un veiksmīgi;

48.   atbalsta mērķus, kas noteikti darba ņēmēju mobilitātes rīcības plāna trešajā daļā, kura saistīta ar EURES institucionālo iespēju nostiprināšanu; uzsver, ka darba tirgus ir daudzveidīgs un ka ir nepieciešams nodrošināt visām nodarbināto kategorijām piemērotus pakalpojumus papildus Komisijas programmā uzskaitītajām kategorijām un īpaši vecākiem cilvēkiem un invalīdiem, kuru stāvoklis ir nelabvēlīgāks, bet kuriem varētu atrasties vieta darba tirgū, pašnodarbinātajiem, kam salīdzinājumā ar pārējiem ir īpašs juridiskais statuss, kā arī personām, kas atsāk darbu pēc pārtraukuma u. c.; uzsver, ka visai EURES tīklā pieejamai informācijai ir jābūt pieejamai cilvēkiem ar invaliditāti;

49.   aicina dalībvalstis ar nodarbinātības iestāžu palīdzību mobilitātes palielināšanas nolūkā paredzēt vienotu informācijas iegūšanas punktu visiem darba ņēmējiem, tostarp tiem, kas gatavojas strādāt ārvalstīs, lai no viena avota viņi varētu iegūt informāciju par darba iespējām ārvalstīs, par administratīvajiem aspektiem, sociālajām tiesībām un juridiskajiem noteikumiem;

50.   atbalsta ideju apvienot Eiropas Nodarbinātības dienestus (EURES) vienotā informācijas portālā par mobilitāti, kuram būtu jādarbojas kā centralizētam palīdzības dienestam un no kura iespējamie mobilie darba ņēmēji varētu saņemt informāciju par visiem darba mobilitātes aspektiem — ne tikai par brīvām darba vietām, sociālo nodrošināšanu, veselības aprūpi, pensijām un kvalifikācijas atzīšanu, bet arī par valodas jautājumiem, mājokli, darbu dzīvesbiedram, izglītību bērniem un vispārējo integrāciju mērķa valstī; norāda, ka nepieciešamības gadījumā to darbība būtu jāpaplašina, lai tos varētu izmantot trešo valstu pilsoņi, tostarp tie, kuri vēl nav ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu;

51.   pilnībā atbalsta pašreizējos informācijas mehānismus, bet vienlaikus iesaka pārbaudīt visu attiecīgo vietņu, portālu u. c. efektivitāti un nepieciešamības gadījumā reorganizēt, saskaņot vai pārstrukturēt, lai tiek kļūtu lietotājiem draudzīgāki;

52.   vērš uzmanību uz lauku reģionu, salu, kalnu un nomaļu reģionu iedzīvotāju piekļuvi EURES tīklam; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt šīm iedzīvotāju kategorijām piekļuvi šajā vietnē izvietotajai informācijai;

53.   uzskata, ka novatoriskiem mobilitātes projektiem līdz 2013. gadam paredzētais budžets 2 miljonu euro apmērā ir pārāk mazs, samērojot ar nepieciešamību sniegt informāciju pēc iespējas lielākam Eiropas pilsoņu skaitam par darba ņēmēju mobilitāti Eiropas Savienībā, kā arī par dažādos programmas dokumentos noteiktiem darba ņēmēju mobilitātes atbalsta mērķiem Eiropas Savienībā;

54.   uzsver vajadzību pēc salīdzināmas un uzticamas statistikas par darba ņēmēju, studentu, pasniedzēju un pētnieku mobilitātes plūsmu, lai uzlabotu Komisijas rīcībā esošo informāciju par mobilitāti, kā arī tās īstenoto iepriekš minētā rīcības plāna pārraudzību;

55.   uzskata, ka pašlaik sabiedrība netiek pietiekami informēta par tām profesionālajām un karjeras priekšrocībām, ko varētu sniegt ārzemēs nostrādāts laiks, par nodarbinātības un sociālās drošības apstākļiem ārzemēs, kā arī par to, kā tas veicina Eiropas kultūras integrāciju; atbalsta Komisijas pieeju ar mērķi informēt pilsoņus par šiem aspektiem;

56.   vērš uzmanību uz Eiropas Parlamenta stažēšanās programmu cilvēkiem ar invaliditāti, kas tika uzsākta 2007. gadā un Komisijas stažēšanās programmu cilvēkiem ar invaliditāti, kas sākās 2008. gada rudenī; uzskata, ka šādi pozitīvi pasākumi veicina cilvēku ar invaliditāti mobilitāti un var būtiski veicināt viņu stāšanos darbā; aicina dalībvalstis atbalstīt un veicināt attiecīgo labāko praksi valsts, reģionālā un vietējā līmenī;

57.   vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstīm būtu jāpopularizē paraugprakse un jāveicina tās apmaiņa un kopējas izglītības programmas mobilitātei, ko finansē no Kohēzijas fonda un jo īpaši no Eiropas Sociālā fonda;

58.   uzskata, ka paralēli tiešsaistes pakalpojumiem ES dalībvalstīs un reģionos ir jāizpēta un jāievieš papildu līdzekļi plašas informācijas izplatīšanai dalībvalstīs par darba mobilitāti; uzskata, ka ir jāizveido darba mobilitātes kontaktcentrs, kas saistīts ar EURES, lai nekavējoties sniegtu darba ņēmējiem informāciju par specifiskiem jautājumiem attiecīgās valsts valodā un vismaz vēl vienā Eiropas valodā;

59.   joprojām atbalsta tādus pasākumus kā darba biržas, Eiropas dienas, kuru laikā tiktu sniegta informācija par darba iespējām Eiropas Savienībā vai Eiropas darba ņēmēju mobilitātes partnerība; tomēr uzskata, ka šiem pasākumiem paredzētais budžets ir nepietiekams šajā jomā notiekošo Eiropas pasākumu popularizēšanas mērķu sasniegšanai;

60.   uzsver nepieciešamību skaidri nošķirt mākslinieku īpašo mobilitāti no Eiropas Savienības darba ņēmēju mobilitātes kopumā, ņemot vērā izpildītājmākslas specifiku un īpašā nodarbinātības režīma noteikto neregularitāti un neparedzamību;

61.   atzīst, ka dažām profesijām tādās jomās kā kultūra vai sports ir īpašs raksturs, jo gan ģeogrāfiskā, gan profesionālā mobilitāte ir to neatņemama sastāvdaļa; aicina Komisiju un dalībvalstis uzmanīgi analizēt šo situāciju un veikt nepieciešamos pasākumus, īpaši attiecībā uz šajās jomās nodarbināto tiesībām, lai viņu mobilitāti neapgrūtinātu administratīvi šķēršļi;

62.   atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija savā rīcības plānā ir arī paredzējusi pasākumus trešo valstu iedzīvotāju stāvokļa uzlabošanai; iesaka saistībā ar integrētu darba ņēmēju mobilitātes politiku vienmēr ņemt vērā trešo valstu iedzīvotāju migrāciju;

63.   uzsver, ka ir nepieciešama cieša sadarbība starp valsts pārvaldes iestādēm, lai atklātu un likvidētu netaisnību tiesiskuma un nodokļu politikas jomā, ievērojot attiecīgās valstu pilnvaras;

64.   uzskata, ka ir būtiski palielināt informētību par iespējām iesniegt sūdzības un lūgumrakstus par darba mobilitātes šķēršļiem un attiecīgo Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem;

65.   pauž atbalstu un mudina praksē ieviest taisnīgas mobilitātes principu un aicina Komisiju uzraudzīt tā piemērošanu, piemēram, iesaistot šo jomu pārstāvošas darba ņēmēju un darba devēju organizācijas, lai novērstu nedeklarētu darbu un darba apstākļu pasliktināšanos;

66.   aicina uzņēmums atbalstīt darba ņēmēju mobilitāti, piemēram, ar elastīga darba laika un tāldarba palīdzību;

67.   aicina Komisiju meklēt instrumentus, ar kuru palīdzību novērst kompleksos šķēršļus, kuru dēļ darba ņēmēji varētu atteikties no darba ārzemēs, piemēram, problēmas atrast darbu arī dzīvesbiedram, lielās pārvākšanās izmaksas, valodas barjera, darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, dažu nodokļu priekšrocību zaudēšana vai neiespējamība turpināt iemaksas valsts pensiju plānā, veselības vai bezdarba apdrošināšanas iemaksas; uzsver mūžizglītības nozīmi, īpašu uzsvaru liekot uz valodu mācīšanos, jo tā dod iespēju piemēroties mainīgajām darba tirgus prasībām;

68.   atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi turpināt darbu pie priekšlikuma, ko tā iesniedza 2005. gadā un pie 2007. gada grozītā priekšlikuma direktīvai par obligātajiem noteikumiem darba ņēmēju mobilitātes veicināšanai, uzlabojot nosacījumus, ar kādiem iegūst un saglabā tiesības uz papildu pensiju;

69.   aicina Komisiju un dalībvalstis atvieglot mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupu mobilitāti un palīdzēt novērst šķēršļus, ar kuriem tām jāsaskaras, radot vairāk kvalitatīvas darba vietas, apkarojot diskrimināciju, izskaužot jaunas sociālās atstumtības formas, veicinot dzimumu vienlīdzību, atbalstot ģimenes un efektīvi nodrošinot piekļuvi darba vietām, izmitināšanas pakalpojumiem un transportam;

70.   uzsver, ka sievietes, kurām ir bērni, nav tik mobilas kā vīrieši, un prasa veikt atbilstīgus pasākumus šī līdzsvara trūkuma novēršanai;

71.   atbalsta SOLVIT kā līdzekli, lai vienlīdz ātri atrisināt gan iekšējā tirgus, gan darbinieku mobilitātes problēmas; iesaka piešķirt SOLVIT vairāk līdzekļu;

72.   aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt jauniešu profesionālās mobilitātes programmas; uzskata, ka šīs programmas būtu jābalsta uz saikni starp darba devēju un darba ņēmēju, kā arī uz ārpus mītnes valsts iegūtas pieredzes, spēju un prasmju, tostarp valodu zināšanu pievienotās vērtības atzīšanu;

73.   uzskata, ka, tā kā studentu un skolotāju mobilitāte ir darba mobilitātes būtiski faktori, vairāk uzmanības jāpievērš tādām iniciatīvām kā Boloņas process un Erasmus, Leonardo da Vinci un citām programmām, ja runa ir par Eiropas darba mobilitātes rīcības plānu īstenošanu;

74.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu aptaujāt visas darba ņēmēju mobilitātes veicināšanā Eiropas līmenī iesaistītās puses; uzskata, ka šis dialogs palielinās pārskatāmību, stimulēs sakaru izveidošanos, kā arī labākās prakses un novatorisku mobilitātes uzlabošanas paņēmienu apmaiņu, paātrinās atbilstīgas mobilitātes ieviešanu praksē un nostiprinās uz šā pamata iegūtos principus un vērtības;

75.   atzinīgi vērtē Comenius, Erasmus un Leonardo programmu ieguldījumu, sniedzot iespējas jauniešiem mācīties ārzemēs un uzsver to nozīmi turpmākas mobilitātes aspektā; aicina Komisiju izskatīt iespēju paplašināt piekļuvi šīm programmām, neaizmirstot to grupu, kuras ir neizdevīgākā stāvoklī, īpašās vajadzības;

76.   aicina Eiropas skolas, universitātes un valstu valdības aktīvāk iesaistīties darba mobilitātes veicināšanā, piemēram, piedaloties Komisijas paziņojumā minētajā ieinteresēto personu tīklā;

77.   uzskata, ka ir jāpastiprina sadarbība starp privātajiem vai valsts uzņēmumiem un izglītības iestādēm;

78.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.

(2)  OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.

(3)  OV L 390, 31.12.2004., 6. lpp.

(4)  OV L 149, 5.7.1971., 2. lpp.

(5)  OV L 74, 27.3.1972., 1. lpp.

(6)  OV C 187 E, 24.7.2008., 159. lpp.

(7)  OV C 371, 23.12.2000., 4. lpp.

(8)  OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.

(9)  OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.

---