26.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/61

A.

tā kā pilsoņu atbalsts Eiropas integrācijai ir atkarīgs no konkrētām priekšrocībām, ko tie gūst no šīs integrācijas; tā kā ir jānodrošina, lai visi pilsoņi gūtu labumu no priekšrocībām, ko rada iekšējais tirgus;

B.

tā kā banku mazumtirdzniecības pakalpojumiem ir izšķirīga nozīme, lai pareizi pārnestu monetārās politikas nosacījumus uz tirgu, jo īpaši uz patērētājiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU);

C.

tā kā saskaņā ar Lisabonas līgumu Eiropas darbības pamatā ir ilgtspējīga sociālā tirgus ekonomika;

D.

tā kā iekšējā tirgus integrācija finanšu pakalpojumu vairumtirdzniecības jomā pēdējos gados ir attīstījusies iepriecinoši strauji attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem, turpretim iekšējais tirgus finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības patērētājiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem vēl ir jāattīsta,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienotajā tirgū, proti, banku, dzīvības apdrošināšanas un pensiju pakalpojumiem, kā arī tajā noteiktos mērķus — radīt patērētājam priekšrocības, nodrošinot lielāku izvēli un mazākas cenas, uzlabot patērētāja uzticību, kā arī palielināt patērētāja iespējas;

2.

konstatē, ka ne tikai patērētaji, bet arī MVU mazāk izmanto pārrobežu finanšu pakalpojumus; uzsver, ka arī MVU ir jāgūst labums no iekšējā tirgus priekšrocībām finanšu pakalpojumu jomā; norāda, ka nenozīmē, ka arī uz MVU attiecina patērētāju aizsardzības tiesību akti; turklāt uzsver, ka visaptverošā mazumtirdzniecības stratēģijā iekļauj ievērojamu skaitu pasākumu, no kuriem tikai viens ir patērētāju aizsardzības tiesību akti;

3.

uzskata, ka īpaši pieprasījuma ziņā, finanšu pakalpojumi patērētājiem un MVU, ņemot vērā ar valodu un kultūru saistītus faktorus, kā arī vajadzību pēc personīga kontakta, lielākoties ir vietēja rakstura pakalpojums; vienlaikus atzīst iespējas, kuras radītu mazumtirdzniecības tirgu piekļuves atvieglošana piegādes ziņā; tādēļ mudina patērētājus un MVU izmantot pārrobežu finanšu pakalpojumu ieguvumus konkurences un piedāvājuma ziņā;

4.

uzsver, ka finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības iekšējo tirgu patērētājiem var izveidot tikai, īstenojot pasākumus, kas līdzsvarotā veidā rada drošu vidi gan pieprasījumam, gan piedāvājumam, tostarp arī saistībā ar pārsūdzības procedūras nosacījumiem; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai šie pasākumi pavērtu ceļu jauniem produktiem, pakalpojumiem un tirgus dalībniekiem;

5.

uzsver, ka jāizskata un jānosaka dalībvalstu pilnvaras un pamati valstu uzraudzības iestāžu sadarbībai, lai īsā termiņā atrastu praktiskus risinājumus pārrobežu mazumtirdzniecības finanšu grupu pārraudzībai; atbalsta uzraudzības iestāžu kolēģijas, kas nodarbojas ar jautājumiem, kas saistīti ar vairākām jurisdikcijām pakļautiem finanšu konglomerātiem;

6.

atbalsta Komisijas pieeju īstenot tikai tās iniciatīvas, kuras iedzīvotājiem sniedz uzskatāmi konkrētas priekšrocības, ir pietiekami pamatotas ar rūpīgu izmaksu-ieguvumu analīzi un kuru ietekme ir pienācīgi izpētīta; iekrīt, ka pārrobežu darījumiem ir izšķirīga nozīme konkurences palielināšanai, kas parasti rada lielāku izvēli, zemākas izmaksas un dinamiskāku attīstību;

7.

atgādina, ka pienācīgā ietekmes izpētē vienmēr ir jāiekļauj pareiza informācija par sākotnējiem tirgus nosacījumiem; uzsver, ka tirgus integrācijas un tirgus konkurences novērtējums, kā arī iniciatīvas ietekme ir jāveic, izmantojot ne tikai vienu rādītāju, bet pēc iespējas vairākus rādītājus; aicina Komisiju papildus tirgus piedāvājuma cenai un apjomam ņemt vērā arī pakalpojumu kvalitāti, kā arī sociālos un kultūras faktorus;

8.

konstatē, ka no pašreizējām pieejamām likumdošanas iniciatīvām, mērķtiecīgas pilnīgas harmonizācijas princips, kas nozīmē pilnīgu to galveno elementu harmonizāciju, kurus uzskata par svarīgiem, ir piemērotākā pieeja pārrobežu uzņēmējdarbības attīstībai un patērētāju aizsardzība, un tādējādi arī mazumtirdzniecības tirgus integrācijai; uzskata, ka elementiem, kurus nevar saskaņot, ir jāpiemēro savstarpējā atzīšana saistībā ar dažādiem valstu noteikumiem;

9.

atzīst brīvprātīgu režīmu Nr. 28 kā kopīgu tiesisku regulējumu un jaunu iespējamo pieeju regulējumam Eiropas līmenī, lai nodrošinātu pārrobežu piedāvājumu, ievērojot vienoti augstus patērētāju aizsardzības standartus; aicina Komisiju iesniegt laika grafiku, lai rūpīgi izpētītu vai režīms Nr. 28 būtu realizējams, vai tam ir pieprasījums finanšu pakalpojumu nozarē un patērētāju starpā, un vai tas varētu sniegt pozitīvus rezultātus; uzsver, ka tas nedrīkst radīt šķēršļus jauniem pakalpojumiem un produktiem;

10.

izsaka kritiku par produktu standartizācijas ideju ar tiesību aktu palīdzību, jo tas kavē īstenot mērķi — lielāku produktu daudzveidību; uzskata, ka tiesību aktu harmonizācija, piemēram, par informāciju vai piesardzības prasībām, ir pareizais ceļš virzībai uz konkurējošo finanšu produktu salīdzināmības uzlabošanu;

11.

uzsver, ka efektīvs pašregulējums finanšu pakalpojumu nozarē dažos gadījumos var būt efektīvs; uzsver, ka īpaši šajos konkrētajos gadījumos, ir jāveicina pašregulējumu un tā īstenošanu ir rūpīgi jāuzrauga; aicina finanšu pakalpojumu nozarē, izmantojot pašregulējumu, mērķtiecīgi īstenot mērķus, kas noteikti Zaļajā grāmatā, un tādējādi samazināt vajadzību pēc tiesību aktiem;

12.

norāda, ka īpašas piesardzības prasības ir jāpiemēro tirdzniecībai ar uzkrājumiem un vecuma pensiju produktiem, jo lēmumi, kurus pieņem patērētāji šajā jomā, parasti ir viņiem ārkārtīgi nozīmīgi;

13.

uzsver — lai izveidotu finanšu pakalpojumu iekšējo tirgu patērētājiem un MVU, viens no priekšnoteikumiem ir Kopienas līmeņa konkurences attīstīšana, kā arī pārrobežu piedāvājumu nodrošināšana finanšu pakalpojumu jomā; atgādina, ka veselīgas konkurences apstākļos samazinās cenas, rodas lielāka izvēle un augstāka kvalitāte; uzsver, ka finanšu pakalpojumu direktīva, kura dod priekšroku MVU, sniedz labumu tikai tad, ja pastāv efektīva konkurence starp mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu sniedzējiem;

14.

atzinīgi vērtē maksājumu nozares iniciatīvu izveidot vienoto euro maksājumu telpu, taču uzsver, ka šādai sistēmai ir jārada lielāka pārredzamība, it īpaši saistībā ar savstarpējas apmaiņas maksu;

15.

atgādina Komisijai, ka liels tirgus dalībnieku skaits, kuriem ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi, un pastāvīga informācijas plūsma patērētājiem, nodrošina efektīvu konkurenci starp finanšu pakalpojumu sniedzējiem; vēlreiz norāda uz savu rezolūciju par finanšu pakalpojumu nozares turpmāko konsolidāciju, kurā ir teikts, ka plurālistiska struktūra ES banku tirgū, kur finanšu iestādēm, ņemot vērā to dažādos darbības mērķus, var būt dažādi juridiskie statusi, rada lielas priekšrocības Eiropas sociālajai tirgus ekonomikai, patērētājam un finanšu tirgus stabilitātei;

16.

atzīmē savstarpējās apdrošināšanas sabiedrību svarīgo lomu Kopienas apdrošināšanas tirgū, kur tās veido 68 % no apdrošināšanas kompānijām un aizņem 25 % tirgus, sniedzot pakalpojumus vairāk nekā 230 miljoniem Eiropas pilsoņu; uzsver, ka pašreizējie instrumenti darbības attīstīšanai starptautiskajā tirgū nav savienojami ar savstarpējo sabiedrību korporatīvo struktūru;

17.

norāda, ka Eiropas Savstarpējās sabiedrības statūti ļautu savstarpējiem apdrošinātājiem darboties ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citiem apdrošināšanas uzņēmumiem, jo īpaši pārrobežu situācijās, tādējādi paplašinot apdrošināšanas produktu piedāvājumu; uzsver, ka savstarpējās sabiedrības, pateicoties klientu tiešai iesaistīšanai šo sabiedrību pārvaldībā, kopumā vairo patērētāju uzticēšanos ES finanšu tirgiem; pauž pārliecību, ka sasvstarpējo sabiedrību demokrātiskais pārvaldības veids var sekmēt klientu izpratni par finanšu tirgiem un viņu līdzdalību šajos tirgos;

18.

konstatē, ka īsta konkurence var veidoties tikai līdzvērtīgos konkurences apstākļos; no tā secina, ka jebkura pasākuma pamatā ir jābūt principam “vienāds darījums, vienādi riski, vienādi noteikumi”; tomēr atgādina, ka finanšu pakalpojumu nozarē regulējums īpaši ietekmē produktu veidu un nediferencēta pieeja, kuras pamatā ir princips “visiem vienāds mērs”, var ietekmēt produktu daudzveidību; tādējādi uzsver diferencēšana svarīgumu saskaņā ar produkta tipu; tomēr ir pārliecināts, ka nepieciešamas salīdzināmas prasības attiecībā uz pārredzamību, informācijas sniegšanas pienākumu konkurējošiem ieguldījumu produktiem, jo īpaši tirdzniecības vietās; pauž nožēlu, ka līdz šim nav pievērsta pietiekama uzmanība jautājumam par kompleksiem finanšu produktiem; tādēļ aicina Komisiju novērst nepamatotu nekonsekvenci un citus trūkumus attiecīgajos reglamentējošos noteikumos;

19.

mudina Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai pilnveidotu reglamentējošās prasības saistībā ar salīdzināmo mazumtirdzniecības produktu izplatīšanu un organizāciju, kā arī attiecībā uz informāciju par tiem; turklāt uzskata, ka šādu priekšlikumu pamatā jābūt principiem, kuri noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvā 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem (6), piemēram, atbilstīgu konsultāciju un ieteikumu sniegšana un klientu vajadzību apzināšana;

20.

pauž nožēlu, ka dalībvalstu uzraudzības iestāžu atšķirīgie noteikumi un prakse rada lielas izmaksas finanšu pakalpojumu pārrobežu sniedzējiem; aicina Lamfalussy komitejas pastiprināt darbu vienotu ES standartu izveidē; jo īpaši atbalsta vienošanos par vienkāršām un praktiskām standartizētām veidlapām reģistrēšanās un atļauju piešķiršanas procedūrās;

21.

uzskata, ka interneta pakalpojumu attīstība maina ES finanšu tirgu perspektīvas un rada iespēju uzņemties vadību patērētāju pakalpojumu attīstībā; aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veicināt elektronisko tirdzniecību un elektroniskā paraksta ieviešanu; aicina Komisiju un dalībvalstis pārbaudīt direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu (7) — vai tā rada šķēršļus pakalpojumu sniegšanai no attāluma, un kā šos šķēršļus var novērst;

22.

atzīst, ka finanšu pakalpojumu starpniekiem (aģentiem un brokeriem) ir liela nozīme, sniedzot finanšu pakalpojumus patērētājiem un MVU citās dalībvalstīs; aicina Komisiju izveidot sistēmu, kas veicina šīs nozares darbību; atgādina, ka jebkuram regulējumam finanšu pakalpojumu jomā jāatbilst principam “vienāds darījums, vienādi riski, vienādi noteikumi”, izvairoties no slimīgi pieņemtās pieejas “viens izmērs der visam”; uzsver, ka jebkuram starpniekiem paredzētam noteikumam jānodrošina tiesiskā noteiktība aģentiem un brokeriem, kā arī patērētāju aizsardzība, kā piemēram, aizsardzība no apšaubāmas tirgus prakses; turklāt uzsver, ka jo īpaši nepieciešams paredzēt noteikumus, ar ko reglamentē finanšu pakalpojumu starpnieku apmācību, reklāmu, kā arī pircēju konsultēšanu;

23.

atgādina, ka ir svarīgi paplašināt zināšanas par finanšu jautājumiem, jo tas ir papildu faktors pienācīgai patērētāju aizsardzībai; aicina dalībvalstis un visas ieinteresētās puses veikt un saskaņot pasākumus, kuru mērķis būtu vairot iedzīvotāju, tostarp bērnu, jauniešu, strādājošo un pensionāru, zināšanas par finanšu jautājumiem, lai izglītotu patērētājus un ļautu viņiem izvēlēties labākus, lētākus un piemērotākus produktus un pakalpojumus un lai nozarē veicinātu konkurenci, kvalitāti un novatorismu, veidotu finanšu jautājumos izglītotu patērētāju organizācijas, kas tiesiskā regulējuma izstrādes gaitā varētu veidot pretsvaru uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem; atgādina, ka iedzīvotāji, kas uzticas ieguldījumu veikšanai, var nodrošināt papildu likviditāti kapitāla tirgos;

24.

atgādina, ka nodokļu sistēmu atšķirības rada vislielākos šķēršļus iekšējā tirgus attīstībai finanšu pakalpojumu jomā; atgādina dalībvalstīm par īpaši lielo atbildību šajā jomā;

25.

izdarot secinājumus pēc dažiem nesen vērotiem satricinājumiem privātbanku sektorā (Northern Rock, IKB, Sachsen LB, Société Générale), atzīst, ka bankās jāpārveido darba samaksas sistēmas, pamatojoties uz ilgtermiņa mērķiem un uzraudzības iestāžu vadlīnijām, lai efektīvāk cīnītos pret morālā kaitējuma izpausmēm un stiprinātu apdomīgu riska pārvaldības sistēmu nozīmi;

26.

īpaši uzsver, ka kredītiestādēm un kredītinformācijas sniedzējiem jānodrošina nediskriminējoša pārrobežu piekļuve datu reģistriem par kredītiem un krāpšanas gadījumiem; mudina bankas izmantot pieejamo informāciju par kredītu datiem, īpaši, lai veicinātu klientu mobilitāti, kas savukārt sekmētu veselību konkurenci; tomēr uzsver, ka vienlaikus ir jānodrošina vislabākā patērētāju datu aizsardzība un patērētāju tiesības pārbaudīt savus personiskos datus un nepieciešamības gadījumā veikt attiecīgas korekcijas;

27.

mudina Komisiju precizēt juridisko statusu un uzraudzības sistēmu tādiem ar bankām nesaistītiem patēriņa kredīta piedāvātājiem, kuri kredītus izsniedz, piemēram, tikai ar interneta un/vai ar īsziņu starpniecību;

28.

uzsver, ka attiecībā uz banku aizdevumu piešķiršanu liela nozīme ir ticamiem datiem, un aizdevumu piešķiršanas pamatā jābūt taisnīgiem un pārredzamiem kritērijiem;

29.

mudina Komisiju atbalstīt apdrošināšanas nozares pārstāvju sadarbību, kas veicina iekļūšanu tirgū; aicina Komisiju pagarināt Regulas (EK) Nr. 358/2003 darbības laiku, kas noteikts līdz 2010. gadam;

30.

uzskata, ka atcelt prasību par nodokļu iestādes iecelšanu, veicot darījumus citā dalībvalstī, var tikai tad, ja pastāv tiesiskais regulējums, kurā reglamentēta ar pārrobežu darījumiem saistītā atbildība un uzraudzības kompetences;

31.

atbalsta Komisijas centienus pārbaudīt, vai visi dalībvalsts juridiski saistošie vispārējas nozīmes noteikumi atbilst Kopienas tiesību aktiem;

32.

aicina Komisiju atsākt Eiropas Savstarpējās sabiedrības statūtu izstrādi, šajā nolūkā uzsākot šā likumdošanas priekšlikuma realizējamības izpēti;

33.

uzsver, ka vienlaikus ar prasību, lai mērķis Kopienas tiesībās saistībā ar finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienmēr būtu sasniegt patērētāju aizsardzības sevišķi augstus standartus, visiem tirgus dalībniekiem, tostarp patērētājiem un ieguldītājiem, ir pilnībā jāapzinās finanšu tirgus pamatprincips, ka kapitāla lielākas atdeves iespēja ir saistīta ar augstāku riska pakāpi un ka risks ir jebkurai finanšu tirgus darbībai piemītoša sastāvdaļa; turklāt uzsver, ka jāmeklē atbilstīgs kompromiss starp patērētāju aizsardzības augstu līmeni un iekšējā tirgus mehānismu nevainojamu darbību; uzskata, ka Komisijai jāveicina dalībvalstu ierosmes, kas sekmē zināšanas finanšu jautājumos, tādējādi nodrošinot precīzu izpratni par “riska un kapitāla ienesīguma” principu un finanšu instrumentu īpatnībām;

34.

atzīst — lai gan finanšu darījumu mazumtirdzniecības pieprasījums darbojas galvenokārt vietējā mērogā, internets un elektroniskie bankas pakalpojumi ir kļuvuši par svarīgiem līdzekļiem patērētājiem, kuri vēlas veikt pārrobežu finanšu darījumu mazumtirdzniecību; tāpēc aicina visas ieinteresētās puses veicināt šādu pakalpojumu attīstību, vienlaikus nodrošinot elektronisko darījumu drošību, it īpaši attiecībā uz patērētājiem;

35.

taču uzsver, ka nedrīkst aizmirst patērētājus, kuriem nav piekļuves šīm tehnoloģijām vai kuriem ir grūtības tās izmantot, piemēram, personu vecuma dēļ;

36.

uzskata, ka finanšu pakalpojumu noteikumu vienkāršošana un barjeru nojaukšana patērētāju mobilitātei nedrīkst izraisīt patērētāju aizsardzības standartu pazemināšanos dalībvalstīs;

37.

atgādina 2007. gada 11. jūlija rezolūciju, jo īpaši tajā iekļauto ieteikumu izveidot “Eiropas budžeta līniju, lai finansētu patērētāju un MVU organizāciju zināšanu apguvi par finanšu tirgu”;

38.

piekrīt, ka patērētājiem, kuri vēlas mainīt finanšu pakalpojumu sniedzējus, jābūt iespējām to brīvi darīt jebkurā laikā, pēc iespējas samazinot juridiskās barjeras un saistītās izmaksas, un ka to līgumu klauzulu formulējumam, kas paredz šādu maiņu, ir jābūt pārredzamam, viegli uztveramam, un tas skaidri jādara zināms patērētājiem;

39.

atbalsta Komisijas iniciatīvas paaugstināt kompetenci finanšu jomā un apzinās, ka šim nolūkam ir nepieciešama informācija, vienlaikus arī atzīstot, ka ir sarežģīti noteikt samēru starp pārmērīgas un pietiekamas informācijas sniegšanu patērētājiem; atbalsta pirmām kārtām informācijas kvalitāti, nevis kvantitāti; tāpēc mudina Komisiju konsultēt patērētāju organizācijas, lai noteiktu, kura informācija ir būtiska patērētājiem, lai viņi varētu izdarīt atbilstošo izvēli; uzsver, ka skaidri jānošķir informācijas un ieteikumu sniegšana;

40.

uzsver, ka jāstiprina patērētāju uzticība un atbilstīgas zināšanas, lai viņi izdarītu atbilstošāko finanšu produktu izvēli; turklāt uzsver — lai dalībvalstīs uzlabotu kompetenci finanšu jomā, jāvelta saskaņoti centieni valstu un Eiropas līmenī;

41.

prasa, lai patērētājiem būtu alternatīvas strīdu izšķiršanas (ADR) iespējas ārpustiesas kārtībā, risinot ar finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību saistītus valstu un pārrobežu strīdus; aicina Komisiju sekmēt labākās pieredzes pārņemšanu saistībā ar ADR procedūru piemērošanu;

42.

aicina dalībvalstis veicināt patērētāju izpratni un informētību par pārrobežu ārpustiesas sūdzību izskatīšanas tīklu finanšu pakalpojumu jomā Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs (FIN-NET); uzsver, ka FIN-NET jāieņem svarīga vieta visās dalībvalstīs publiskās informācijas koordinēšanai saistībā ar piekļuvi zaudējumu atlīdzināšanas un ADR procedūrām, it sevišķi attiecībā uz pārrobežu finanšu pakalpojumiem;

43.

atgādina, ka tradicionālā tiesvedība saglabāsies kā svarīgs strīdu izšķiršanas mehānisms; tāpēc aicina Komisiju izpētīt ietekmi, kāda uz pārrobežu finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību ir Padomes 2000. gada 22. decembra Regulai (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (8);

44.

atbalsta tāda saskaņota priekšlikuma meklējumus Eiropas mērogā, ar kuru nodrošinātu patērētāju piekļuvi līdzsvarotām jaunām kopīgas pārsūdzības procedūrām, izskatot ar finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību saistītas pārrobežu sūdzības; iesaka novērtēt to sistēmu ietekmi, kas nesen izveidotas valstu līmenī;

45.

uzsver, ka jānodrošina piekļuve finanšu pakalpojumiem visām ieinteresētām personām; tāpēc mudina finanšu pakalpojumu sniedzējus ieinteresētajiem patērētājiem piedāvāt vismaz uz kredītu balstītu žiro kontu;

46.

pilnvaro Parlamenta priekšsēdētāju nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Banku uzraugu komitejai, Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komitejai, Eiropas vērtspapīru regulatoru komitejai.