26.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/23

A.

tā kā 2007. gadā un 2008. gada sākumā Padome ir pieņēmusi svarīgus lēmumus par darbību EDAP jomā un EDS īstenošanu, tostarp par:

B.

tā kā 2007. gadā un 2008. gada sākuma panākta turpmāka virzība EDAP spēju veidošanas un EDS īstenošanas jomā, tostarp:

C.

tā kā 2007. gadā un 2008. gada sākumā bija vērojami arī trūkumi EDAP jomā un EDS īstenošanā, tostarp:

D.

tā kā ar Lisabonas līgumu tiks ieviesti būtiski jauninājumi EDAP jomā;

E.

tā kā vajadzīgi pastāvīgi pasākumi, lai ES izvairītos no dublēšanās un palielinātu savietojamību, un tā kā visrentablākais veids, kā to panākt, ir dalīties ar aizsardzības resursiem un izmantot tos kopīgi, lai pēc iespējas palielinātu Eiropas aizsardzības spējas,

1.

vēlreiz apstiprina Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas saistībā ar EDS un EDAP;

2.

atzinīgi vērtē Lisabonas līguma parakstīšanu, jo tas ieviesīs ievērojamas izmaiņas EDAP jomā, īpaši Augstā pārstāvja biroja darbības paplašināšanu, Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidi un jauno pantu par savstarpēju palīdzību aizsardzības jomā, solidaritātes klauzulu, pastāvīgu, strukturētu sadarbību aizsardzības jomā un Petersbergas uzdevumu paplašināšanu; cer, ka ratifikācijas process tiks sekmīgi un savlaicīgi pabeigts visās dalībvalstīs; pateicas tām dalībvalstīm, kas jau ir ratificējušas Lisabonas līgumu; norāda, ka Parlaments pildīs pašreizējā līgumā paredzētos pienākumus un cieši uzraudzīs ikviena jauninājuma ieviešanu;

3.

prasa attiecīgajām dalībvalstīm izpētīt iespējas nodrošināt pastāvīgu un strukturētu izveidoto starptautisko spēku, piemēram, Eurocorps, Eurofor, Euromarfor, Eiropas Policijas spēku, Spānijas un Itālijas kopīgo jūras spēku, Eiropas Gaisa spēku grupas, Eindhovenā bāzētās Eiropas Gaisa satiksmes koordinācijas vienības, Atēnās bāzētā Starptautiskā jūras transporta koordinācijas centra un visu citu spēku un struktūru sadarbību EDAP operācijās, kā to paredz Lisabonas līgums, kā arī šādas sadarbības iespējamo ietekmi;

4.

aicina Augsto pārstāvi Baltajā grāmatā izvērtēt progresu EDS īstenošanā kopš 2003. gada, atklātos trūkumus un EDAP misijās gūtās atziņas; saikni starp drošības ārējiem un iekšējiem aspektiem (cīņa pret terorismu); robežu un kritiskās infrastruktūras aizsardzību, tostarp aizsardzību pret kiberuzbrukumiem; energoapgādes drošību kā problēmu, ar kuru jārēķinās civilajā, ekonomiskajā, tehniskajā un diplomātiskajā jomā; neatrasinātos reģionālos strīdus ES kaimiņvalstīs, piemēram, Piedņestrā, Abhāzijā, Dienvidosetijā un Kalnu Karabahā; Āfrikas valstu humanitārās un drošības problēmas; un klimata pārmaiņu un dabas katastrofu ietekmi uz civilo aizsardzību un cilvēku drošību, kā arī masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu; aicina viņu turpināt izvērtēt, vai šie draudi, riski un problēmas ir tiešā veidā svarīgi plašākai izpratnei par Eiropas drošību, vai arī tie ir saistīti tikai ar drošības dimensiju;

5.

aicina Augsto pārstāvi iekļaut Baltajā grāmatā tādus priekšlikumus EDS uzlabošanai un papildināšanai kā kopējo Eiropas drošības interešu definēšana un kritēriju izveide EDAP misiju sākšanai; aicina viņu noteikt jaunus civilo un militāro iespēju mērķus (tostarp vadības un kontroles struktūras, transporta nodrošināšanu visām krīzes pārvarēšanā iesaistītajām Eiropas pusēm gan EDAP misijās, gan katastrofu gadījumā) un apsvērt Lisabonas līguma ietekmi uz EDAP, kā arī priekšlikumu jaunai ES un NATO partnerībai;

6.

mudina Augsto pārstāvi risināt arī jautājumu, kas saistīts ar “iebildumiem” Baltajā grāmatā; lai arī šis jautājums ir saistīts ar katras dalībvalsts suverenitāti, uzskata, ka tie ir jāsaskaņo, lai nodrošinātu dislocēto dažādu dalībvalstu spēku drošību;

7.

uzskata, ka šādai Baltajai grāmatai ir jākalpo par pamatu plašākai politiskai diskusijai, ko rīko sabiedrībai, galvenokārt tādēļ, ka EDS definētas Eiropas Savienības pamatvērtības un pamatmērķi un parādīts, par ko tā iestājas; uzsver, ka turpmāk EDS vērtēšana jāveic ar lielāku demokrātisku atbildību, tādēļ jāapspriežas ar visām Eiropas Savienības iestādēm, tostarp Eiropas Parlamentu, kā arī dalībvalstu parlamentiem;

8.

uzsver, ka NATO ir transatlantisks forums, kurā drošības problēmas jārisina lielākajai daļai ES dalībvalstu, ASV un Kanādai; tomēr mudina Padomi un augsto pārstāvi sākt iniciatīvas, lai izveidotu tiešu dialogu par drošības jautājumiem jomās, kuras ir ES pārziņā, ar ASV un Kanādas valdībām; ierosina, ka šādam dialogam vajadzētu būt vērstam uz uzticības palielināšanu rietumu vērtībām cīņā pret terorismu un veicot stabilizācijas un rekonstrukcijas pasākumus;

9.

atzinīgi vērtē civilo pamatmērķi 2010. gadam, kura īstenošana sākās 2008. gada 1. janvārī un kurā ņemta vērā iepriekšējās EDAP civilajās misijās gūtā pieredze;

10.

atzinīgi vērtē to, ka Padomes sekretariātā izveidota Civilās plānošanas un rīcības vienība, kas būs ES Operāciju štāba civilais ekvivalents un nodrošinās palīdzību un atbalstu civilo EDAP misiju plānošanā un īstenošanā, nodrošinot pakļautību civilai komandķēdei; aicina šādu līdzsvaru atspoguļot civilmilitārās vienības lomā un administratīvajā struktūrā;

11.

aicina Komisiju izskatīt iespējas izveidot piemērotāku organizatorisko modeli, piemēram, specializētu dienestu Eiropas Ārējās darbības dienestā, lai nodrošinātu vienotāku un konsekventāku pieeju civilo krīžu vadībai, pārvarētu atšķirības starp iestādēm un tādējādi atvieglojot ES iekšējo instrumentu koordināciju, kā arī sadarbību starp ES un ārējām organizācijām un nevalstiskām organizācijām;

12.

ņemot vērā neapmierinošo EUPOL misijas Afganistānā plānošanu un spēku izvietošanu, aicina Padomi nekavējoties pārskatīt ar EDAP misijām saistītos lēmumu pieņemšanas, finansēšanas un izvietošanas aspektus un nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, lai izvairītos no šādu situāciju atkārtošanās nākotnē;

13.

novērtē dalībvalstu centienus darīt pieejamu personālu civilajām EDAP misijām civilās aizsardzības un uzraudzības jomā un ES īpašā pārstāvja un misiju atbalstam; tomēr atzīmē, ka vēl aizvien pastāv ar policiju, tiesiskumu un civilo vadību saistīti trūkumi; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt EDAP misijām kompetentu personālu ar augstu profesionalitāti;

14.

aicina Komisiju un Padomi pastiprināt savu sadarbību tajos ar EDAP civilajām misijām un ES robežsardzes misijām saistītajos jautājumos, kuros abu iestāžu kompetence ir neskaidra; uzskata, ka Lisabonas līgumā paredzētajam Eiropas Ārējās darbības dienestam vajadzētu atvieglot šo uzdevumu; tomēr uzskata, ka kompetenču konflikts varētu turpināties arī pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, liekot pieņemt lēmumus Augstajam pārstāvim;

15.

mudina dalībvalstis regulāri pārskatīt EDAP misijām paredzēta personāla pieejamību un nodrošināt attiecīgo savu valstu kompetento iestāžu sadarbību, lai izveidotu valstu rīcības plānus saistībā ar iespējamajiem ieguldījumiem, kā to jau ir paveikusi Somija, kā arī izstrādātu procedūras, ar kurām nodrošina šādu misiju dalībnieku tālāko karjeras virzību, un pienācīgi ņemt vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 (2000) par sieviešu pārstāvību mehānismos, kas izveidoti konfliktu novēršanai, pārvaldībai un atrisināšanai; mudina arī izstrādāt īpašu apmācību par bērnu aizsardzību, ņemot vērā ES Vadlīnijas par bērniem un bruņotu konfliktu;

16.

uzskata, ka ir svarīgi uzlabot konfliktu risināšanas civilās spējas; tādēļ aicina Padomi un Komisiju izveidot Parlamenta pieprasīto ES Civilo miera korpusu krīžu vadībai un konfliktu novēršanai;

17.

atzīmē, ka trūkst vērtīgā civilās reaģēšanas komandas (CRK) instrumenta un pauž nožēlu, ka CRK eksperti tiek izmantoti nevis komandās, kurās tie ir apmācīti, kā tas sākotnēji bija iecerēts, bet galvenokārt darbojas individuāli;

18.

atzinīgi vērtē to, ka ir pārskatīts Padomes 2007. gada 8. novembra Lēmums 2007/779/EK, Euratom, ar ko izveido Kopienas Civilās aizsardzības mehānismu (4) un 2007. gada 5. marta Lēmumu 2007/162/EK, Euratom, ar ko izveido civilās aizsardzības finanšu instrumentu (5), kura mērķis ir uzlabot civilās aizsardzības palīdzības mobilizāciju un koordināciju lielu katastrofu gadījumā gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās;

19.

atgādina Padomei, ka saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem tās pienākums ir nodrošināt, ka viss civilais un militārais personālsastāvs ir pilnībā apmācīts atbilstoši starptautiskajiem humanitārajiem standartiem un ka tiek pārskatītas un izstrādātas pienācīgas pamatnostādnes, lai nodrošinātu cieņu pret vietējiem iedzīvotājiem, kultūru un dzimumiem;

20.

atgādina par cilvēktiesību un integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai svarīgumu un aicina iecelt vairāk sieviešu Kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) un EDAP augstākajos amatos, tostarp par ES speciālajām pārstāvēm un amatos EDAP operācijās kā tādās;

21.

aicina dalībvalstis turpināt strādāt, lai sasniegtu mērķi — panāktu, ka kasešbumbu munīcija ir aizliegta visā pasaulē, uzlabot iespējas atklāt un iznīcināt nesprāgušu munīciju, sniegt finansiālu un tehnisku palīdzību valstīm, kurās pastāv šī problēma, un turpināt darbu pie tā, lai pabeigtu aizvien notiekošās sarunas par pretkājnieku mīnu aizlieguma pastiprināšanu visā pasaulē, panāktu, ka visā pasaulē ir aizliegti urāna ieroči, kā arī nodrošinātu konvencionālo ieroču tirdzniecības kontroli visā pasaulē; šajā sakarā pauž neizpratni par to, ka, lai gan ES Rīcības kodeksam par ieroču tālāknodošanu 2008. gadā aprit desmit gadi, tas vēl aizvien nav juridiski saistošs un vēl aizvien bez šķēršļiem notiek nekontrolēts ieroču eksports no ES dalībvalstīm, pārdodot ieročus pat tādu valstu valdībām, kurās ES ir uzsākusi vai gatavojas sākt EDAP operāciju; norāda arī uz to, ka pastāv draudi, ka ieročus var pārdot trešām valstīm ar ES starpniecību, izmantojot tās dalībvalstis, kurās ir mazāk stingra eksporta kontrole, un/vai pārlieku elastīgi izmantojot ES/NATO starptautisko importa sertifikātu; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi, lai visas dalībvalstis piemēro augstākos ieroču eksporta standartus, tādā veidā izvairoties no iespējas, ka ES ieroči var saasināt konfliktus;

22.

atkārtoti pauž bažas par vēl aizvien notiekošo kājnieku ieroču un vieglo ieroču izplatīšanu, kas rada nevajadzīgas cilvēku ciešanas, saasina bruņotus konfliktus un rada nestabilitāti, veicina terorisma izplatīšanos, vēršas pret noturīgu attīstību, labu pārvaldību un tiesiskumu, kā arī veicina smagus cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus; uzskata, ka piemērotām kājnieku ieroču un vieglo ieroču samazināšanas un kontroles stratēģijām ir jākļūst par neatņemamu tādu starptautisko programmu sastāvdaļu, kuru mērķis ir novērst konfliktus un atjaunot mieru pēc konfliktiem; aicina dalībvalstis, Padomi un Komisiju panākt, ka valdības vienojas par saistošiem kājnieku ieroču un vieglo ieroču kontroles (tostarp tirdzniecības starpniecības un tālāknodošanas) noteikumiem starptautiskajos, reģionālajos un valstu tiesību aktos;

23.

uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāpārņem iniciatīva starptautiskā bruņojuma kontroles režīma stiprināšanā, tādā veidā sniedzot ieguldījumu efektīvu daudzpusējo attiecību nostiprināšanā starptautiskā mērogā; atzīmē centienu saskaņu, lai ieroču neizplatīšanas jautājumus ES Kaimiņattiecību politikā saskaņotu ar vispārējo stratēģisko mērķi veicināt drošību Eiropas Savienības kaimiņvalstīs;

24.

uzskata, ka atbruņošanās procesam, demobilizācijai un militārpersonu reintegrācijai ir jābūt neatņemamai EDAP sastāvdaļai un aicina Padomi, kad vien tas ir iespējams, EDAP operāciju mandātā iekļaut norakstīto ieroču iznīcināšanu vai drošu glabāšanu, lai izvairītos no nelikumīgas šādu ieroču tirdzniecības, tādējādi mācoties no NATO Daudznacionālo stabilizācijas spēku (SFOR)/EUFOR Althea Bosnijā gūtās pieredzes;

25.

atzinīgi vērtē pirmo kopīgo ES ārlietu un attīstības ministru tikšanos 2007. gada 19. novembrī, kas bija nozīmīgs solis to problēmu aplūkošanā, ar kurām saskaras jaunattīstības valstis, tādējādi sekmējot ES īstermiņa drošības pasākumu un ilgtermiņa attīstības pasākumu saskaņotību un konsekvenci valstīs, kurās šie pasākumi tiek īstenoti; atzinīgi vērtē arī Padomes 2007. gada 19. novembra secinājumus par drošību un attīstību, īpaši to, ka tajos ir uzsvars uz konfliktu analīzi un problemātiskiem konfliktu aspektiem, un noteikti mudina Padomi un Komisiju īstenot šos secinājumus;

26.

uzskata, ka 2008. gada 1. jūlijā atzīmētā Kodolieroču neizplatīšanas līguma 40. gadskārta ir jāuzskata par ES iespēju savā Stratēģijā pret masu iznīcināšanas ieročiem popularizēt atbruņošanās nepieciešamību, lai sagatavotu komitejas gaidāmajai Kodolieroču neizplatīšanas līguma pārskatīšanas konferencei; atkārtoti pauž uzskatu, ka tas ietver nepieciešamību pēc tā, lai “atzītas” kodollielvalstis nāk klajā ar atbruņošanās iniciatīvām, padarīt Eiropu par zonu, kas brīva no kodolieročiem, un noslēgt visā pasaulē saistošu konvenciju par kodolieroču aizliegumu;

27.

uzsver vadošo diplomātisko lomu, kas ES bija attiecībā uz Irānas kodolprogrammu un kurā iesaistījās ne vien Augstais pārstāvis, kurš runāja kā visas ES, tā 3 lielo ES valstu (Francijas, Vācijas un Lielbritānijas) vārdā, bet arī ASV, Krievija un Ķīna, apvienojot dažādas intereses un pieejas kopīgā mērķa sasniegšanai; atgādina, ka ar Irānas kodolprogrammu saistītie kodolieroču izplatīšanas draudi vēl aizvien rada nopietnas bažas gan ES, gan starptautiskajai sabiedrībai; tādēļ atgādina par 2008. gada 31. janvāra rezolūciju (6) par Irānu un atbalsta ANO 2008. gada 3. marta Drošības padomes Rezolūciju 1803 (2008), kā arī 3 lielo ES valstu, ASV, Krievijas un Ķīnas izteikto piedāvājumu par kodolenerģijas izmantošanu nemilitāriem mērķiem, politisko un ekonomisko sadarbību, partnerību enerģētikas jomā, lauksaimniecību, vidi un infrastruktūru, civilo aviāciju un attīstības sadarbību ekonomiskās, sociālās un humānās palīdzības jomā;

28.

nosoda tāliem pārlidojumiem paredzētās lidmašīnas A400M piegādes kavēšanos un tās cenas pieaugumu un to, ka trūkst darboties spējīgu helikopteru īsiem pārlidojumiem;

29.

atbalsta Eiropas Aizsardzības aģentūras darbu stratēģiskā transporta jomā un aicina dalībvalstis darīt vairāk, lai novērstu trūkumus; atzinīgi vērtē tādus pagaidu pasākumus kā SALIS (Stratēģisko gaisa pārvadājumu pagaidu risinājums) un aicina izstrādāt darbības koncepciju spēju kopīgai izmantošanai;

30.

atzinīgi vērtē Lielbritānijas priekšlikumu, ka jādalās ar informāciju par ES misijām pieejamajiem helikopteriem, lai varēto labāk koordinēt to flotes;

31.

atzinīgi vērtē Francijas un Vācijas smagā transporta helikopteru projektu, taču apzinās darboties spējīgu helikopteru nepietiekamības sarežģītos iemeslus, kas galvenokārt ir saistīti ar lidojuma stundu un apkopes augstajām izmaksām; aicina Padomi izpētīt iespējas tuvākajā laikā pārvarēt šo nepietiekamību vai nu ar kopīgu rīcību, vai palīdzot dalībvalstīm atjaunot un modernizēt to rīcībā esošos Krievijā ražotos helikopterus, kā arī izveidojot helikopteru pilotu mācību centru; atgādina, ka viens no galvenajiem Eiropas spēku modernizācijas un pārveides šķēršļiem, lai tie varētu sekmīgi cīnīties pret 21. gadsimta drošības problēmām, ir nevis aizsardzībai atvēlēto līdzekļu daudzums, bet gan sadarbības trūkums, tas, ka nav skaidra darbaspēka un specializācijas dalījuma un ieroču ražošanas un iepirkumu sadrumstalotība, kas palielina bruņoto spēku nesavietojamības risku; tomēr aicina dalībvalstis paredzēt palielinājumu aizsardzības budžetā, lai būtu iespējams efektīvi izmantot iepirktos helikopterus;

32.

aicina Padomi un Komisiju informēt Parlamentu par aktuālajām iniciatīvām, kuru mērķis ir novērst spēju trūkumus tādās svarīgās jomā kā helikopteri un medicīniskā atbalsta vienības, un nākt klajā ar kopīgiem finansēšanas priekšlikumiem, lai garantētu šādu spēju pieejamību gan humānās palīdzības, gan EDAP mērķiem;

33.

atzinīgi vērtē EDA programmvadāmo rāciju projektu, ar kura palīdzību ir iespējams uzlabot saziņu starp civilajām un militārajām iestādēm ārkārtas situācijās;

34.

aicina dalībvalstis, izmantojot ES Apvienoto situāciju centru, palielināt apmaiņu ar izlūkdatiem; uzskata, ka ir jāņem vērā īpaši pasākumi, kuri attiecas uz tādiem jauniem draudiem, kas nav ietverti EDS, piemēram, energoapgādes drošību un klimata pārmaiņu ietekmi uz drošību;

35.

uzskata, ka kaujas grupas ir instruments, kas palīdz dalībvalstīm pārveidot savus bruņotos spēkus, uzlabo savietojamību un veido kopīgu stratēģisko aizsardzības kultūru; atzīmē, ka kaujas grupas līdz šim vēl nav izmantotas daudzu iemeslu dēļ, cita starpā tādēļ, ka to dislokācijas noteikumi ir ļoti šauri, un nosoda to, ka pašreizējā kaujas grupu koncepcijā nav atrisināta problēma, kas saistīta ar spēku veidošanu konkrētām operācijām; uzskata, ka, lai izvairītos no izšķērdīgas militāro struktūru veidošanas pārklāšanās, nepieciešams nekavējoties noskaidrot šo jautājumu;

36.

apzinās, ka spēku veidošana ir galvenokārt politiskas gribas un kopīga vērtējuma jautājums; aicina Padomi izskatīt iespējas uzlabot spēku veidošanu, piemēram, uzlabojot kaujas grupu koncepciju, kā rezultātā varētu izveidot lielākus pastāvīgos ES apvienotos operatīvos spēkus, vai izveidojot plašāku galvenā pamatmērķa īstenošanai pieejamo resursu katalogu, lai varētu ātri izveidot misijas apstākļiem piemērotus spēkus;

37.

aicina ES operāciju centrā izveidot pastāvīgu plānošanas operatīvo iespēju dienestu, kas vadītu EDAP militārās operācijas;

38.

ierosina pārveidot Eirokorpusu par pastāvīgiem, ES komandētiem spēkiem un aicina visas dalībvalstis iesaistīties to veidošanā;

39.

aicina turpināt uzlabot ES dalībvalstu bruņoto spēku savietojamību; izsaka nožēlu par pastāvošajām atšķirībām dalībvalstu bruņoto spēku mācībās un ekipējumā un aicina izveidot militāru “Erasmus” programmu, kurā būtu ietvertas kopīgas mācības tām militārpersonām, kuras paredzēts izmantot operācijās;

40.

atgādina, ka EDAP operāciju sekmīgums ir atkarīgs no pienācīga militārpersonu ekipējuma un apgādes; aicina Padomi izveidot kopīgus medicīniskās aprūpes un operatīvo apstākļu standartus; uzskata, ka šādi kopīgi standarti un regulāra apmaiņa ar labas prakses piemēriem, ko varētu koordinēt, piemēram, ES militārais štābs, atbalstītu atsevišķas dalībvalstis viņu spēju veidošanas procesā un tādējādi palīdzētu viņām ar laiku nodrošināt darboties spējīgus spēkus;

41.

pauž nožēlu, ka Eiropas Aizsardzības aģentūra (EDA) tika izveidota pārāk vēlu, lai izvairītos no trīs dažādu bezapkalpes gaisa kuģim veltītu dalībvalstu programmu izveidošanas, lai gan varēja izveidot vienu Eiropas programmu, kā rezultātā daži uzņēmumi varēja iesaistīties vairākos projektos un vairākkārt iegūt nodokļu maksātāju naudu, neatstājot EDA citu iespēju kā vien strādāt pie bezapkalpes gaisa kuģa palaišanas regulētā gaisa telpā; atzīst, ka dod priekšroku vienam Eiropas satelītu projektam gan izlūkošanas, gan sakaru jomā;

42.

atzinīgi vērtē Komisijas aizsardzības paketi, īpaši priekšlikumus direktīvai aizsardzības iepirkuma jomā un direktīvai par Kopienas aizsardzības ekipējuma tirdzniecību Kopienā; uzskata, ka šie ir nepieciešami pasākumi, lai nodrošinātu dalībvalstu un ES militāro personālu ar iespējami labāko savietojamo ekipējumu;

43.

atzinīgi vērtē EDA padome 2007. gada 14. maija paziņojumu, jo īpaši tajā izteikto aicinājumu samazināt atkarību no trešo valstu avotiem svarīgāko aizsardzības tehnoloģiju jomā un uzsvaru uz to, ka ES ir nepieciešama autonomija un darbības suverenitāte;

44.

norāda, ka pieaugošā ES loma, īpaši saistībā ar EDAP civilajām misijām, rada nepieciešamību aizvien palielināt KĀDP budžetu, kā arī pēc labākas un savlaicīgākas informācijas plūsmas no Padomes, lai Parlaments varētu sagatavot lēmumus par gada budžetu;

45.

aicina Padomi un Komisiju izstrādāt priekšlikumus, kas ļautu īstenot elastīgas, EDAP civilajām misijām, kuru gadījumā bieži vien nākas ātri pieņemt lēmumus, piemērotas iepirkumu procedūras, kuras jāizskata un par kurām jāvienojas Parlamentam, Padomei un Komisijai; atzinīgi vērtē to, ka Komisija nesen ir izveidojusi EDAP misiju dalībniekiem paredzētu apmācību par iepirkuma un finanšu procedūrām;

46.

pauž nožēlu par nevajadzīgi sarežģīto ES līguma 28. pantā paredzēto kārtību EDAP operāciju ātrai finansēšanai no līdzekļiem, kas nav ES budžeta līdzekļi; uzstāj uz to, lai pilnībā tiktu ievērots Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgums par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (7) un tajā paredzētais strukturētais Padomes un Parlamenta dialogs; kas attiecas uz tālāku notikumu virzību, aicina Athena mehānismu pārnest uz KĀDP budžeta pozīciju, saglabājot tā elastīgumu;

47.

aicina saistībā ar finanšu plānu 2007.—2013. gadam veikt vidēja termiņa pārskatīšanu, izvērtējot, kā ES ārējie instrumenti (KĀDP budžets, Stabilitātes instruments, Attīstības sadarbības instruments un Eiropas kaimiņattiecību politikas instruments) saskan ar dažādām (militārām un civilām) ES krīžu pārvarēšanas darbībām un papildina tās;

48.

norāda, ka Eiropas Parlaments ar kontaktiem ar dalībvalstu parlamentiem (ārlietu komiteju priekšsēdētāju konference, aizsardzības komiteju priekšsēdētāju konference, NATO parlamentārā asambleja) un saskaņā ar Lisabonas līguma Protokola par dalībvalstu parlamentu lomu īstenošanu nākotnē ir likumīga Eiropas līmeņa iestāde, kurai vajadzētu parlamentāri pārraudzīt, uzraudzīt un kontrolēt EDAP;

49.

ņemot vērā jauno potenciālu, kādu Lisabonas līgums piešķir KĀDP un EDAP, kam jākļūst par Kopējo drošības un aizsardzības politiku, vēlas sekmēt ciešāku sadarbību starp attiecīgajām Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu komitejām un NATO parlamentāro asambleju;

50.

aicina Politikas un drošības komiteju kopā ar Eiropas Parlamentu izveidot mehānismu konfidenciālai informācijai par jaunām krīzēm vai starptautiskiem drošības draudiem, kas būtu līdzīgs atsevišķu ES dalībvalstu parlamentos jau izveidotiem mehānismiem un kas atkarībā no konfidencialitātes pakāpes paredzētu tādus pasākumus kā slēgtas komitejas sēdes vai sanāksmes, kurās piedalās Politikas un drošības komiteja un ieceltie attiecīgo komiteju un apakškomiteju pārstāvji;

51.

uzsver, ka Parlamentam ciešā sadarbībā ar dalībvalstu parlamentiem ir jāturpina pieņemt ieteikumus vai rezolūcijas pirms EDAP operāciju sākšanas (tostarp pirms kaujas grupu izveidošanas), lai pirms EDAP operācijas būtu skaidra Eiropas Parlamenta nostāja; uzskata, ka, lai nodrošinātu elastīgumu periodos, kad nenotiek Parlamenta plenārsēdes, vai brīžos, kad ir nepieciešama steidzama dislokācija, Reglaments jāgroza, ļaujot attiecīgajai atbildīgajai komitejai pieņemt ieteikumus vai rezolūcijas Parlamenta vārdā;

52.

prasa Padomei vienotajā rīcībā, ar kuru atļauj EDAP operāciju, iekļaut atsauci uz Parlamenta pieņemtajiem ieteikumiem vai rezolūciju, tādējādi demonstrējot, ka Padome ar Parlamenta lēmumu palīdzību cenšas nodrošināt tās ārējai darbībai papildu demokrātisko leģitimitāti;

53.

pauž nožēlu par Turcijas iebildumiem pret ES un NATO stratēģiskās sadarbības īstenošanu, kuras pamatā ir “Berlīne plus” (Berlin Plus) nolīgums; pauž bažas par šo iebildumu negatīvo ietekmi uz izvietotā ES personālsastāva, proti, ES policijas misijas Afganistānā un EULEX misijas Kosovā aizsardzību, un prasa, lai Turcija iespējami drīz atsauc savus iebildumus;

54.

uzskata, ka ASV plāns izveidot pretraķešu sistēmu Eiropā šobrīd var traucēt starptautiskajiem atbruņošanās pasākumiem; pauž bažas par to, ka Krievija vilcinās pildīt Līguma par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā noteikumus, kas rada bažas par Eiropas stratēģisko līdzsvaru; uzsver, ka abi šie jautājumi ietekmē visu Eiropas valstu drošību un tādēļ nav izlemjami divpusējās sarunās starp ASV un atsevišķām Eiropas valstīm; aicina Padomi un dalībvalstis kopā ar NATO izveidot sistēmu, kuras mērķis ir iesaistīt sarunās pēc iespējas vairāk Eiropas valstu; aicina Padomi un NATO izvērtēt nākotnē iespējamos kodoldraudus, ko rada atsevišķas valstis, un draudus, ko Eiropai rada jauna bruņošanās sacensība, un ierosināt piemērotu daudzpusēju reakciju uz šiem draudiem;

55.

uzskata, ka Eiropas Savienību un NATO savstarpēji papildina viena otru un aicina abas uz ciešu sadarbību;

56.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, NATO parlamentārās asamblejas ģenerālsekretāram un ANO ģenerālsekretāram, NATO, Āfrikas Savienībai, EDSO, ESAO un Eiropas Padomei.