19.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 279/23

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Nediskriminācija un iespēju vienlīdzība visiem — pamatstratēģija” (COM(2005)0224),

—

ņemot vērā EK līguma 13. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (1),

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko izveido kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei saistībā ar nodarbinātību un profesiju (2),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, piemērošanu (COM(2006)0643),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada jūlija ziņojumu par diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem Eiropā — 25 ES dalībvalstu salīdzinājumu,

—

ņemot vērā valstu ziņojumus par diskriminācijas novēršanas aktu īstenošanu un tematiskos ziņojumus, kurus sagatavojis juridisko ekspertu tīkls diskriminācijas novēršanas jomā un kuros atspoguļota to pienākumu izpilde, ko uzticējusi Komisija, lai sniegtu neatkarīgu informāciju un ieteikumus attiecībā uz atbilstīgiem sasniegumiem dalībvalstīs,

—

ņemot vērā ANO Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu,

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par invalīdu tiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 12. protokolu,

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada janvāra Eirobarometra īpašo pētījumu par diskrimināciju Eiropas Savienībā,

—

ņemot vērā to, ka 2007. gadu noteica par Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem un 2008. gadu — par Eiropas Starpkultūru dialoga gadu,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A6-0159/2008),

A.

tā kā Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā noteikts, ka Eiropas Savienība ir dibināta, ievērojot tādus dalībvalstu kopīgus principus kā brīvība, demokrātija, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas princips un tiesiskuma princips, un tā kā ir svarīgi, lai politiskās deklarācijas par diskriminācijas apkarošanu atbilstu tiesību aktu un politikas pilnveidošanai un pilnīgai un pareizai to īstenošanai, jo īpaši saistībā ar direktīvām, ar ko aizliedz diskrimināciju, un projektiem, ar kuriem veicina līdztiesību;

B.

tā kā Līgumā par Eiropas Savienību noteikts arī, ka Eiropas Savienība ievēro pamattiesības, ko nodrošina Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, un tā kā saskaņā ar EK līguma 13. pantu līdztiesības veicināšanai un diskriminācijas novēršanai jābūt prioritātei Eiropas Savienības tiesību aktos un politikas pamatnostādnēs;

C.

tā kā nodarbinātība ir viena no sociālās integrācijas pamatprasībām, taču bezdarba līmenis daudzām grupām, jo īpaši sievietēm, migrantiem, invalīdiem, mazākumtautību pārstāvjiem, vecākiem cilvēkiem un jauniešiem, kā arī personām, kuru prasmes ir izolētas vai neatzītas, joprojām ir nepieņemami augsts; tā kā bezdarba līmenis ir vēl augstāks to personu vidū, kuras cieš no vairākkārtējas diskriminācijas;

D.

tā kā vairākumā Kopienas kompetences jomu Kopienas tiesību akti pašlaik neskar diskrimināciju un tā kā Direktīvā 2000/43/EK un Direktīvā 2000/78/EK paredzētie aizsardzības līmeņi ir atšķirīgi, nosakot atšķirīgu aizsargātību pret diskrimināciju, kas ietekmē nodarbinātību;

E.

tā kā Komisijas pētījums par diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem Eiropā apliecina, ka dalībvalstu tiesību akti, ar kuriem dažādos veidos nosaka aizsardzību pret diskrimināciju, ir ļoti atšķirīgi un ka trūkst vienotas ieviešanas metodes, un tāpēc direktīvu īstenošanā trūkst saskaņotības, kā arī veidojas situācija, ka cilvēki nepietiekami apzinās savas tiesības;

F.

tā kā neatbilstīgi īstenota politika attiecībā uz diskriminācijas novēršanu dalībvalstīs ir viens no iemesliem, kāpēc Kopienas diskriminācijas novēršanas direktīvas praksē netiek ieviestas, un ko atspoguļo tādi ziņojumi kā, piemēram, ziņojums par diskriminācijas seksuālās orientācijas dēļ izskaušanu nodarbinātības attiecībās: tiesību akti ES 15 dalībvalstīs, ko sagatavoja Eiropas ekspertu grupa jautājumos par diskriminācijas seksuālās orientācijas dēļ izskaušanu;

G.

tā kā Padome 2007. gada 5. decembra rezolūcijā par turpmākiem pasākumiem saistībā ar Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem (2007) (3) aicināja dalībvalstis un Komisiju savās kompetences jomās turpināt un pastiprināt invaliditātes jautājuma integrēšanu visās attiecīgajās politiskajās nostādnēs;

H.

tā kā Komisija šajā sakarā ir taisnīgi sākusi procesu pret vairākām dalībvalstīm, un vajadzības gadījumā tai ir jāturpina šādi rīkoties,

1.

aicina dalībvalstis savā likumdošanas praksē pienācīgi ņemt vērā dažādos diskriminācijas veidus, kas izklāstīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā;

2.

atgādina, ka Direktīva 2000/43/EK un Direktīva 2000/78/EK nosaka obligātās prasības, un tām jābūt pamatā, veidojot vispusīgāku Kopienas diskriminācijas novēršanas politiku;

3.

pauž bažas par trūkumiem Direktīvas 2000/43/EK un Direktīvas 2000/78/EK transponēšanā un īstenošanā daudzās dalībvalstīs un par to, ka ES pilsoņiem trūkst informācijas par iespējamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem diskriminācijas gadījumos;

4.

pauž nožēlu, ka Direktīvā 2000/43/EK un Direktīvā 2000/78/EK nav iekļauti atšķirīgi, uz fiziskiem rādītājiem, piemēram, garumu vai ādas krāsu, pamatoti diskriminējošas attieksmes veidi, jo īpaši attiecībā uz pieejamību darbavietām, kurās nav tiešas saiknes starp šīm fiziskajām īpašībām un konkrēto darbu veikšanai nepieciešamajām prasmēm;

5.

aicina dalībvalstis pēc visu Direktīvas 2000/78/EK un Direktīvas 2000/43/EK noteikumu transponēšanas nodrošināt, ka šie noteikumu tiek pilnīgi, pareizi un efektīvi transponēti un īstenoti, bet visi izņēmumi saskaņā ar šiem noteikumiem ir objektīvi attaisnojami;

6.

aicina ES, valstu un vietējās kompetentās iestādes uzlabot īstenošanas centienu koordinēšanu; prasa tādu vienotu pieeju diskriminācijas novēršanā, ar kuru vienlaikus aptver un ņem vērā visus diskriminācijas veidus;

7.

uzsver, ka valsts iestādēm ir būtiska loma vienlīdzības veicināšanā un diskriminācijas novēršanā, izmantojot savu politiku, pakalpojumu sniegšanu un nodarbinātības praksi;

8.

prasa Komisijai apņemties veikt būtisku pārskatīšanu par Direktīvas 2000/43/EK un Direktīvas 2000/78/EK īstenošanu, kā arī izdot skaidrojošas īstenošanas vadlīnijas, lai nodrošinātu to pilnīgu un pareizu īstenošanu dalībvalstīs; aicina Komisiju jo īpaši novērtēt, kā dalībvalstis ir interpretējušas 6. un 8. pantā paredzētos izņēmumus, transponējot Direktīvu 2000/78/EK valsts tiesību aktos; atgādina, ka abu direktīvu īstenošanai ir vajadzīgs mehānismu un stratēģiju kopums, tostarp attiecībā uz atbilstību, visaptverošu iesaistīšanos un izpildi, kā arī efektīva labākās pieredzes apmaiņa;

9.

norāda, ka sankcijām, kas piemērojamas par Direktīvas 2000/43/EK un Direktīvas 2000/78/EK transponēšanā pieņemto valsts tiesību aktu pārkāpumiem, jābūt efektīvām, proporcionālām un atturošām;

10.

mudina Komisiju rūpīgi uzraudzīt Direktīvas 2000/43/EK un Direktīvas 2000/78/EK transponēšanu un saistībā ar transponēšanu izstrādāto tiesību aktu ievērošanu, kā arī ar pārkāpuma un neatbilstības procedūru palīdzību turpināt dalībvalstu mudināšanu ievērot juridiskās saistības, pilnībā un pēc iespējas drīz transponējot šīs direktīvas; uzskata, ka attiecīgajai Parlamenta komitejai jāpiedalās saskaņā ar šīm direktīvām dalībvalstīm uzlikto pienākumu izpildes pastāvīgā uzraudzībā;

11.

atgādina Komisijai, ka Direktīvas 2000/78/EK 4. pants pieļauj atkāpes tikai tad, ja, objektīvi raugoties, tās patiesi ir nepieciešamas, lai labi veiktu profesionālo darbību; aicina Komisiju interpretēt šo pantu šauri un sūdzēt Tiesā dalībvalstis, ja tās savos tiesību aktos pieļauj pārāk visaptverošu definīciju;

12.

aicina atklātās koordinācijas metodes ietvaros katru gadu novērtēt īstenošanu dalībvalstīs un ik pēc pieciem gadiem veikt šādu tiesību aktu padziļinātu novērtēšanu Sociālās programmas ietvaros; uzskata, ka šādā ikgadējā novērtēšanā ir jāiesaista neatkarīgas struktūras, kuras risina ar diskriminācijas novēršanu saistītus jautājumus, tādas kā Komisijas juridisko ekspertu tīkls un nevalstiskās organizācijas (NVO), kas pārstāv potenciālos diskriminācijas upurus, kā arī jāveic konkrēti pasākumi, lai palielinātu NVO spējas informēt un atbalstīt upurus un sniegt konstruktīvu ieguldījumu ikgadējā novērtēšanā;

13.

uzskata, ka dažas invalīdu kategorijas ir izslēgtas no šīs direktīvas tiesiskās aizsardzības tāpēc, ka Direktīvā 2000/78/EK nav noteikuma, kas norādītu uz vajadzību plaši definēt invaliditāti; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami vienoties par šādu plašu invaliditātes definīciju, lai atvieglotu to diskriminācijas novēršanas tiesību aktu saskaņošanu, kuri varētu pamatoties uz Konvenciju par invalīdu tiesībām;

14.

uzskata — tā kā nav noteikuma, kurā būtu paredzēts termiņš sūdzības iesniegšanai diskriminācijas gadījumā, dažās dalībvalstīs šis termiņš ir noteikts ļoti īss, kas var traucēt iesniegt šādu sūdzību;

15.

uzskata, ka izņēmumi saistībā ar ģimenes stāvokli Direktīvā 2000/78/EK ir ierobežojuši direktīvā paredzēto aizsardzību pret diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ;

16.

mudina dalībvalstis efektīvāk veicināt ES pilsoņu tiesību īstenošanu saskaņā ar Direktīvu 2000/43/EK un Direktīvu 2000/78/EK un mudina Komisiju, dalībvalstis, arodbiedrības un darba devējus, kā arī valsts un nevalstiskās ieinteresētās personas darīt visu iespējamo, lai uzlabotu informētību par tiesībām saskaņā ar minētajām direktīvām, un nodrošināt diskriminācijas upuriem piekļuvi virknei advokātu pakalpojumu, lai viņi spētu saskaņā ar šīm direktīvām efektīvi īstenot savas tiesības; norāda, ka bieži vien ar sūdzības iesniegšanu pret iespējamo pārkāpēju saistītais slogs gulst uz upuri, turklāt bieži nav valsts iestāžu atbalsta un iespējas saņemt juridisko palīdzību; mudina dalībvalstis pilnvarot attiecīgas neatkarīgas struktūras sniegt efektīvu palīdzību diskriminācijas upuriem;

17.

pauž bažas par dalībvalstu pilsoņu zemo informētības līmeni attiecībā uz diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem un aicina Komisiju, dalībvalstis, arodbiedrības un darba devējus palielināt centienus šā informētības līmeņa paaugstināšanā; atgādina, ka šīs direktīvas uzliek dalībvalstīm pienākumu, izmantojot visus piemērotos līdzekļus, izplatīt informāciju par attiecīgajiem direktīvu noteikumiem;

18.

iesaka dalībvalstīm veikt neatkarīgu pārskatīšanu par to, cik efektīvi ir preventīvie un kompensējošie diskriminācijas novēršanas pasākumi un cik efektīva ir aizsardzība pret viktimizāciju, un nodrošināt pienācīgus resursus reģistrētām un nereģistrētām struktūrām, kuras piedalās diskriminācijas novēršanā un sniedz atbalstu cietušajiem; iesaka arī Komisijai pastāvīgajā uzraudzības darbā ietvert salīdzinošus novērtējumus;

19.

iesaka dalībvalstīm piešķirt pienācīgus resursus un pilnvaras neatkarīgām struktūrām, kuras veicina vienlīdzību, lai tās varētu efektīvi un neatkarīgi veikt savus uzdevumus, tostarp sniegt kompetentu viedokli par visiem diskriminācijas veidiem un pienācīgu palīdzību personām, kas cietušas no diskriminācijas; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka šo struktūru uzdevumi aptver visus diskriminācijas veidus, un aicina Komisiju noteikt standartus, ko izmantot uzraudzībā, kā arī nodrošināt šo struktūru efektivitāti un neatkarību;

20.

iesaka, lai dalībvalstis un Komisija piešķirtu resursus un pilnvaras NVO, kas pārstāv diskriminētas grupas, un tādām organizācijām, kas aktīvi informē pilsoņus un sniedz juridisku palīdzību saistībā ar diskriminācijas jautājumiem;

21.

aicina dalībvalstis Kopienas tiesību aktu pareizas īstenošanas uzraudzībā sadarboties ar attiecīgajiem sociālajiem partneriem;

22.

uzsver, ka dalībvalstīm jebkurā gadījumā automātiski jānodrošina palīdzība tiesvedībā personām, kuras cietušas no diskriminācijas, vajadzības gadījumā valsts juridiskā atbalsta sistēmās piešķirot publisko finansējumu;

23.

aicina Komisiju praktiski un efektīvi atbalstīt dalībvalstis, lai tās ar Progress programmas un Eiropas Sociālā fonda palīdzību veiktu pasākumus tādu programmu atbalstam, kas veicina iespēju vienlīdzību un diskriminācijas novēršanu;

24.

lai nodrošinātu efektīvāku aizsardzību, iesaka dalībvalstīm pilnvarot asociācijas, organizācijas un citas juridiskas personas iesaistīties tiesas procesos, tostarp cietušo vārdā vai atbalstot viņus;

25.

mudina dalībvalstu valdības nodrošināt vienādu attieksmi un iespējas nodarbinātības un sociālās integrācijas politikā un it īpaši novērst nopietnos šķēršļus, ko rada diskriminācija darbā pieņemšanas procedūrās;

26.

iesaka dalībvalstīm nodrošināt, ka asociācijas, organizācijas un citas juridiskas personas viena vai vairāku sūdzības iesniedzēju vārdā var iesaistīties jebkurā tiesas procesā, kas saistīts ar šo direktīvu izpildi;

27.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru regulāri vākt, apkopot vispusīgu, precīzu, salīdzināmu, ticamu un dalītu diskriminācijas statistiku un publicēt to sabiedrībai viegli saprotamā veidā, kā arī veicināt efektīvāku labākās prakses apmaiņu; uzsver, ka jābūt pieejamiem pietiekamiem līdzekļiem, lai to sasniegtu, un ka svarīgi ir izstrādāt metodes, kā vākt datus par diskrimināciju atbilstīgi tiesību aktiem personu datu aizsardzības jomā;

28.

aicina izstrādāt valsts integrētos rīcības plānus visu veidu diskriminācijas novēršanai;

29.

atzinīgi vērtē Komisijas interesi par datu vākšanu attiecībā uz vienlīdzību, tostarp Eiropas rokasgrāmatas publicēšanu saistībā ar šādiem datiem; aicina Komisiju rūpīgi izpētīt dažādus juridiskos jautājumus un parametrus, kas saistīti ar datu vākšanu, un iesniegt priekšlikumus, lai uzlabotu diskriminācijas gadījumu reģistrēšanu un izskatītu kopējus datu vākšanas standartus; iesaka Komisijai turpināt juridisko mācību sniegšanu tiesnešiem, juristiem, arodbiedrībām un NVO, lai uzlabotu šo direktīvu ilgtermiņa ietekmi, un arī vairāk pētīt un analizēt to tiesību aktu ietekmi, ar ko transponētas šīs direktīvas;

30.

atzinīgi vērtē Komisijas interesi par vairākkārtēju diskrimināciju, tostarp uzsākto pētījumu par šo tematu; aicina Komisiju pieņemt līdzsvarotu plašu koncepciju par vairākkārtēju diskrimināciju un mudina Komisiju arī izpētīt un iesniegt datus par to, kā arī par naida izraisītiem noziegumiem; aicina Komisiju vairākkārtējas diskriminācijas novēršanai īpaši paredzētus noteikumus iekļaut jebkuros turpmākajos tiesību aktos, kas tiks pieņemti saskaņā ar EK Līguma 13. pantu, kuru var izmantot par pamatojumu attiecībā uz viena veida vai vairāku veidu diskrimināciju;

31.

uzsver, ka ir svarīgi veidot sakarus starp grupām, kas diskriminācijas novēršanas jomā strādā Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmenī;

32.

aicina dalībvalstis izskatīt valsts tiesību aktus un apsvērt to tiesību aktu atcelšanu, kuri neatbilst EK līguma 13. pantam;

33.

uzskata Direktīvu 2000/43/EK par pamatu, uz kura var veidot vispusīgu diskriminācijas novēršanas sistēmu, lai izstrādātu pasākumus saistībā ar diskriminācijas aizliegšanu rases vai etniskās izcelsmes dēļ; tomēr uzsver, ka jāņem vērā līdz šim konstatētie problemātiskie aspekti un grūtības, kas dalībvalstīm traucēja efektīvi transponēt un īstenot šīs direktīvas noteikumus;

34.

uzsver, ka Komisijai jāsagatavo ES vienota definīcija vai vismaz jāsāk strādāt, lai panāktu vienprātību par to, ko nozīmē “pozitīva rīcība”, tādējādi kliedējot neskaidrību ap šo nozīmi un īstenošanu dažās ES dalībvalstīs, it īpaši ņemot vērā tās efektivitāti sekmīgā diskriminācijas novēršanā un vienlīdzības radīšanā dažās dalībvalstīs;

35.

atzīmē, ka, iespējams, Komisija paredzējusi tagad izstrādāt tikai likumdošanas priekšlikumu saistībā ar diskriminācijas izskaušanu piekļuves precēm un pakalpojumiem jomā — attiecībā uz dažiem, bet ne visiem diskriminācijas veidiem; atgādina Komisijai par tās apņemšanos iesniegt vispusīgas direktīvas priekšlikumu, kurā aptvertu jautājumus, kas attiecas uz invaliditāti, vecumu, reliģiju vai pārliecību un dzimumorientāciju, lai pabeigtu tiesību aktu kopumu diskriminācijas novēršanas jomā saskaņā ar EK līguma 13. pantu, kā tas paredzēts 2008. gada darba programmā; atkārtoti uzsver, ka politiski, sociāli un juridiski vēlams likvidēt hierarhiju aizsardzībā pret dažādiem diskriminācijas veidiem; pauž stingru pārliecību, ka nav jēgas aizliegt diskrimināciju vienā jomā, vienlaikus pieļaujot to citā;

36.

ieinteresēts cer sagaidīt invaliditātes definīcijas izstrādi Kopienas mērogā, lai varētu visiem Eiropas Savienības invalīdiem, lai kur viņi arī atrastos Eiropas Savienībā, nodrošināt vienādas tiesības;

37.

uzskata, ka jebkurai ierosinātai direktīvai attiecībā uz diskriminācijas apkarošanu, kā tas paredzēts EK līguma 13. pantā, būs jāaizliedz visu veidu diskriminācija, tostarp tieša un netieša diskriminācija visās jomās, kuras jau aptver Direktīva 2000/43/EK un Direktīva 2000/78/EC, asociatīvā diskriminācija un diskriminācija, kas saistīta ar acīmredzamu piederību aizsargātai grupai, un uzmākšanās; pauž viedokli, ka norādījumi diskriminēt jāuzskata par diskrimināciju un ka nepamatota nespēja izveidot piemērotus apstākļus jāuzskata par diskriminācijas formu; uzskata, ka direktīvā skaidri jānorāda, ka starp diskriminācijas iemesliem nav hierarhijas, un ka visu veidu diskriminācija ir jānovērš vienādi stingri; uzstāj, ka visiem jaunu tiesību aktu priekšlikumiem pienācīgi jāatspoguļo visas attiecīgo diskriminācijas veidu īpatnības;

38.

pauž stingru pārliecību, ka jebkuras direktīvas materiāltiesiskās darbības jomai diskriminācijas apkarošanā EK līguma 13. panta izpratnē jābūt plašai, aptverot visas Kopienas kompetencē esošās jomas, kā arī izglītību, mūžizglītību, sociālo aizsardzību, tostarp sociālo drošību, mājokli un veselības aprūpi, diskriminēto grupu tēlus plašsaziņas līdzekļos un reklāmā, invalīdu fizisku piekļuvi informācijai, telekomunikācijām, elektroniskajiem sakariem, dažādiem transporta veidiem un sabiedriskām vietām, sociālās priekšrocības un piekļuvi precēm un pakalpojumiem, kas pieejami sabiedrībai; turklāt uzskata, ka ierosinātajai direktīvai jāpilnveido darbības joma, ko noteica Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīva 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (4), lai saskaņotu to ar citu grupu aizsardzību pret diskrimināciju;

39.

pauž stingru pārliecību, ka diskriminācijas novēršanā ir jāizveido holistiska pieeja sabiedrības informēšanai, uzsākot to skolas programmās;

40.

aicina Komisiju izpētīt, kā turpmākajos tiesību aktos, kas pamatojas uz 13. pantu, iestrādāt papildu noteikumus, kas veicina nediskriminācijas un vienlīdzības principu īstenošanu neatkarīgi no atsevišķu cietušo iesniegtajām sūdzībām; uzskata, ka šādā pētījumā jānoskaidro, kā turpmākajos tiesību aktos varētu noteikt saistības ieviest pozitīvus pasākumus un/vai pozitīvus pienākumus veicināt vienlīdzību, un izveidot saikni starp pienākumiem attiecībā uz nediskrimināciju un vienlīdzību un valsts publiskā iepirkuma politiku;

41.

uzskata, ka atšķirīgi, uz valstspiederību un valodu pamatoti attieksmes veidi, kuri nav ne objektīvi un pamatoti attaisnojami ar tiesisku mērķi, ne sasniedzami ar nepieciešamiem un atbilstīgiem līdzekļiem, var izraisīt netiešu diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes dēļ, un tie ir pretrunā Direktīvai 2000/43/EK;

42.

uzskata, ka diskriminācija jāuzlūko kā faktors, kas ierobežo četras pamatbrīvības — jo īpaši personu brīvu pārvietošanos —, un ka tā traucē iekšējā tirgus darbību; aicina Komisiju mudināt dalībvalstis pārskatīt to pārejas noteikumus, kas reglamentē pieeju šo valstu darba tirgiem, lai šajā jomā novērstu diferenciāciju Eiropas pilsoņu vidū;

43.

uzskata, ka minoritāšu kopienām, jo sevišķi romu kopienai, ir nepieciešama īpaša sociālā aizsardzība, jo saistībā ar nesen notikušo Eiropas Savienības paplašināšanos ir kļuvušas pat asākas viņu ekspluatācijas, diskriminācijas un sociālās atstumtības problēmas izglītības, veselības aizsardzības, mājokļu, nodarbinātības un sieviešu tiesību jomā;

44.

iesaka attiecībā uz piekļuvi augstas kvalitātes izglītībai bērniem, kuri nāk no nelabvēlīgām vai romu ģimenēm, un šo bērnu nepamatotu uzskatīšanu par tādiem, kam ir attīstības traucējumi, īpašu uzmanību pievērst izglītības jomā pastāvošo visu diskriminācijas veidu novēršanai;

45.

uzsver, ka tiesību akti ir efektīvi tikai tad, ja pilsoņi apzinās savas tiesības un tiesas ir viņiem viegli pieejamas, tāpēc uzskata, ka jaunajā priekšlikumā par direktīvu diskriminācijas novēršanai EK līguma 13. panta nozīmē jāparedz arī aizsardzības līdzekļi un izpilde, un iesaka dalībvalstīm izveidot vienu vai vairākas neatkarīgas struktūras vienlīdzīgu iespēju veicināšanai un dažādu diskriminācijas veidu novēršanai, lai uzdevumi aptvertu visus 13. pantā minētos diskriminācijas veidus un visas Direktīvas 76/207/EEK darbības jomas; uzskata, ka šādu struktūru kompetencē jābūt neatkarīgas palīdzības sniegšanai diskriminācijas upuriem sūdzību iesniegšanā saistībā ar diskrimināciju, neatkarīgu pētījumu veikšanai par tiesību aktu piemērošanu diskriminācijas novēršanas jomā un ieteikumu sniegšanai par visiem jautājumiem, kas saistīti ar diskrimināciju;

46.

prasa jebkuros ar EK līguma 13. pantu saistītos turpmākos tiesību aktos iekļaut pienākumu apspriesties ar NVO, neatkarīgām specializētām struktūrām, kas darbojas vienlīdzības jomā, un pārstāvošajām valsts organizācijām un iesaistīt tās šo tiesību aktu sagatavošanā, transponēšanas procesā un īstenošanas uzraudzībā;

47.

uzskata, ka jaunajā direktīvā jāiekļauj prasība dalībvalstīm integrēt vienlīdzības principu visā plānošanā, politikas veidošanā un programmu izstrādē direktīvas darbības jomās, prasība pakalpojumu sniedzējiem īstenot organizētu un sistemātisku pieeju vienlīdzībai un prasība pakalpojumu sniedzējiem veikt pielāgojumus un nodrošināt īpašu režīmu, lai panāktu, ka to minoritāšu grupu pārstāvji, kas sastopas ar nevienlīdzību, var piekļūt sniegtajiem pakalpojumiem un izmantot tos;

48.

ar bažām atzīmē, ka tikai 5 no dalībvalstīm ir ratificējušas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. protokolu, lai gan šo protokolu ir parakstījušas 19 dalībvalstis;

49.

prasa turpināt Invalīdu tiesību konvencijas, tostarp tās fakultatīvā protokola parakstīšanas, noslēgšanas un ratifikācijas procesu un atgādina, ka pēc tam, kad konvenciju ratificēs Kopienā, jebkuram ierosinātajam Kopienas tiesību aktam par diskriminācijas novēršanu pilnībā jāatbilst šīs konvencijas prasībām; atgādina Padomei par aicinājumu, ko tā izteica Komisijai 2007. gada jūnijā neformālā ministru konferencē par invaliditāti, izstrādāt Eiropas stratēģiju konvencijas efektīvai īstenošanai; aicina Komisiju šajā sakarā novērtēt vajadzību grozīt Kopienas sekundāros tiesību aktus vai pielāgot attiecīgo jomu politiku;

50.

uzsver, ka ir svarīgi pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā horizontāli īstenot un integrēt līgumā iekļauto nediskriminācijas noteikumu, kas uzliek pienākumu Eiropas Savienībai politikas un pasākumu noteikšanā un īstenošanā novērst diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ;

51.

aicina Komisiju un dalībvalstis iespēju vienlīdzību un diskriminācijas novēršanu integrēt Lisabonas stratēģijā izaugsmei un nodarbinātībai, pamatnostādnēs par atklātās koordinācijas metodi attiecībā uz sociālo integrāciju, kā arī valsts reformu programmās un struktūrfondu noteikumos; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt izaugsmes un nodarbinātības integrētās pamatnostādnes un jo īpaši nodarbinātības pamatnostādnes, lai nodrošinātu un uzlabotu sociālā aspekta integrāciju un redzamību Lisabonas stratēģijas nākamajā ciklā; uzsver — lai vienlīdzības un nediskriminācijas politika būtu efektīva, tā ir stingri jāpiesaista sociālajai politikai, nozīmīgu lomu piešķirot sociālajiem partneriem;

52.

aicina Komisiju un dalībvalstis izskaust jebkādu diskrimināciju saistībā ar darba līgumiem, nodrošinot visiem darba ņēmējiem vienlīdzīgu attieksmi, darba ņēmēju veselības un darba drošības aizsardzību un darba un atpūtas laika nosacījumus, biedrošanās un pārstāvniecības brīvību, aizsardzību pret netaisnīgu atlaišanu, sarunas par darba koplīguma slēgšanu un tiesības uz kolektīvu rīcību; uzsver, cik svarīga ir piekļuve apmācībai, kā arī iegūto tiesību pastāvīga aizsardzība, iekļaujot izglītības un apmācības periodus, uzlabotas aprūpes iespējas, iespēja saglabāt būtiski svarīgās sociālās tiesības, piemēram, tiesības uz pensiju, tiesības uz apmācību un tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu, mainoties personas nodarbinātības situācijai, pārejot no viena darba līguma uz citu un no atkarīgas nodarbinātības uz neatkarīgu;

53.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu un kandidātvalstu parlamentiem un valdībām.