52008DC0769

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 13.11.2008

COM(2008) 769 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par 2004. gada 26. aprīļa Direktīvu 2004/67/EK par pasākumiem, lai nodrošinātu dabasgāzes piegādes drošību

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par 2004. gada 26. aprīļa Direktīvu 2004/67/EK par pasākumiem, lai nodrošinātu dabasgāzes piegādes drošību (Dokuments attiecas uz EEZ)

SATURS

1. Ievads 3

2. Gāzes piegādes drošības jēdziens 3

3. Direktīvas 2004/67/EK īstenošanas novērtējums 4

3.1. Darbības joma 4

3.2. Piegādes drošības standarti 5

3.3. Tirgus dalībnieku uzdevumi un atbildība 5

3.4. Vispārējas piegāžu pārtraukšanas definīcija 6

3.5. Kopienas mehānisms 6

3.6. Gāzes koordinācijas grupa 6

3.7. Pārredzamība un ziņošana 7

3.8. Gāzes piegādes drošības instrumenti un valstu ārkārtas pasākumi 7

4. Turpmākās iespējas 8

4.1. Piegādes drošības standarti valsts līmenī – tvērums un labāka ieviešana 8

4.2. Kopienas mehānisms un solidaritāte 9

4.2.1. Reģionālais līmenis vai ES līmenis 9

4.2.2. Kopienas rīcības definēšana 9

4.3. Pārredzamība 9

4.4. Piegādes drošības rezerve 10

5. Secinājumi 11

1. PIELIKUMS Dalībvalstu situācijas salīdzinājums 12

IEVADS

Dabasgāze patlaban ir otrs nozīmīgākais kurināmais ES energobilancē un sedz apmēram ceturto daļu ES bruto iekšzemes patēriņa. To plaši izmanto dažādās nozarēs, piemēram, elektroenerģijas ražošanā, centralizētajā siltumapgādē, mājsaimniecībās un rūpniecībā. Šī paziņojuma mērķis ir izskatīt un apspriest ierosinājumus, kā ES šodien un turpmāk varētu efektīvāk risināt gāzes piegādes drošību un kurus ES gāzes piegādes drošības elementus vajadzētu turpināt attīstīt.

Piegādes drošība — viens no Eiropadomes 2007. gada martā definētās enerģētikas politikas trim pīlāriem — arvien vairāk tiek uzskatīta par sabiedrisko labumu, kam jāpievērš ciešāka Eiropas Savienības uzmanība. Vērtējot pašreizējo gāzapgādes situāciju Eiropas Savienībā un lemjot par pasākumiem piegādes pārtraukumu gadījumā, jāņem vērā savstarpējā atkarība starp ārējiem piegādātājiem un ES patērētājiem un valstu tirgu integrācija vienotā Eiropas tirgū.

Iekšējais gāzes tirgus ir veidošanās stadijā. To regulē Direktīva 2003/55/EK[1] un Regula 1775/2005[2], ko paredzēts pārskatīt ar 2007. gada septembra priekšlikumu jeb tā saukto trešo iekšējā elektroenerģētikas un gāzes tirgus ierosinājumu paku[3]. Lai pilnveidotu gāzes piegādes drošības tiesisko regulējumu, tika pieņemta Direktīva 2004/67/EK[4] par pasākumiem, lai nodrošinātu dabasgāzes piegādes drošību. Tās 6. panta 3. punktā noteikts, ka Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei pārskata ziņojumu par direktīvas īstenošanu un efektivitāti. Visas attiecīgās dalībvalstis[5] ir ieviesušas direktīvu un paziņojušas Komisijai transponēšanas pasākumus.

GāZES PIEGāDES DROšīBAS JēDZIENS

Gāzes piegādes drošību definēt nav vienkārši. Parasti ar to tiek saprasta gāzes pieejamība lietotājiem par cenām, ko tie var atļauties. Svarīgi ir nodalīt gāzes ilgtermiņa un īstermiņa piegādes drošību , jo riski, piegādes problēmu profilaktiskie pasākumi un iespējamie seku mīkstināšanas līdzekļi abos minētajos gadījumos atšķiras.

Ilgtermiņa gāzes piegādes drošība galvenokārt ir atkarīga no šādiem faktoriem.

- Pieprasījuma pārvaldība (20-20-20 politika[6]).

- ES iekšzemes ražošanas attīstība, ko var veicināt un izpētīt sīkāk, ņemot vērā jaunās tehnoloģijas un augstās cenas.

- Efektīva ES ārējās enerģētikas politika. Patlaban 58 % patērētās gāzes ir ražota EEZ un 42 % tiek importēti no valstīm, kas neietilpst EEZ. Taču imports no trešām valstīm ir krietni lielāks „jaunajās dalībvalstīs”[7] (63 %) nekā „vecajās dalībvalstīs” (39 %). Tāpēc ļoti svarīga ir sekmīga sadarbība ar pašreizējām ražotājvalstīm un tranzīta valstīm, jāizstrādā jauni avoti un piegādes ceļi, jāsagatavo un jāievieš politikas pasākumi, ar ko var ietekmēt piegādes un pieprasījuma bilances attīstību pasaules gāzes tirgū.

- Infrastruktūras investīciju sekmēšana, lai savienotu piegādi ar pieprasījumu — gan ES teritorijā, gan starp ES un ārējiem piegādātājiem.

- Funkcionējoša iekšējā gāzes tirgus izveide ES.

Jāpabeidz veidot iekšējais gāzes tirgus. Nevajadzētu kropļot konkurenci starp gāzi un citiem kurināmajiem ar subsīdijām, cenu regulēšanu vai konkurenci kavējošu cenu noteikšanu, tādējādi ietekmējot gāzes īpatsvaru energobilancē. Funkcionējošā iekšējā tirgū būs labāka piekļuve infrastruktūrai, atbilstoši cenu signāli investīcijām jaunā infrastruktūrā un palielināsies ES gāzes tirgus pievilcība piegādātāju acīs. Minētie faktori palielinās piegādes drošību.

Šajā paziņojumā lielāka uzmanība pievērsta īstermiņa piegādes drošībai.

Īstermiņa piegādes drošība un dalībvalstu solidaritāte ir aktuāls jautājums, runājot par pašreizējo situāciju gāzes tirgos. Funkcionējošā iekšējā tirgū ar atbilstošiem cenu signāliem tiek panākts līdzsvars starp pieprasījumu un piegādi un gāze novirzīta tur, kur tā tiek visaugstāk vērtēta. Taču arī šādā gadījumā tirgus var nenostrādāt, un patlaban nav precīza ES ārkārtas situāciju plāna , kas risinātu īstermiņa piegādes deficītu vai pārtraukumus situācijās, kad ar tirgus mehānismiem, nozares un valsts ārkārtas plāniem nepietiek. Ārkārtas situāciju plāns reģionālajā vai ES līmenī situācijās, kad ES gāzapgāde ir nopietni apdraudēta, būtu efektīvāks un operatīvāks nekā pašreizējā ad hoc lēmumu pieņemšanas procedūra.

DIREKTīVAS 2004/67/EK īSTENOšANAS NOVēRTēJUMS

Gāzes piegādes drošības situācija katrā dalībvalstī ir atšķirīga, un to ietekmē šādi faktori: iekšzemes ražošanas iespējamība, ģeogrāfiskais novietojums, uzglabāšanas ģeoloģiskais potenciāls, gāzes tirgus vēsturiskā attīstība, atšķirīgā situācija starpsavienojumu ziņā un gāzes izmantojums, kas nosaka tās aizvietojamības līmeni (mājsaimniecību siltumapgāde vai elektroenerģijas ražošana). Direktīvā šīs atšķirības ņemtas vērā, ļaujot katrai dalībvalstij pielāgot standartus un pasākumus konkrētajai situācijai.

Komisija ir izvērtējusi[8], kā direktīva īstenota katrā dalībvalstī. Šajā paziņojumā apkopoti galvenie secinājumi.

Darbības joma

Direktīva nosaka — dalībvalstis „nodrošina, ka piegādes klientiem mājsaimniekiem to teritorijā ir atbilstoši aizsargātas” daļēja piegādes pārtraukuma gadījumā un ārkārtīgi aukstā ziemā. Direktīvā paredzēts, ka to var attiecināt arī uz maziem un vidējiem uzņēmumiem un klientiem, kam nav iespējas pāriet uz cita veida kurināmo. Šajā definējumā nav ietverts cenas aspekts un netiek sniegta sīkāka informācija par piemērotāko darbības jomu. Astoņas dalībvalstis aizsardzību ir paplašinājušas, ietverot arī klientus, kas nav mājsaimniecības.

Lai noteiktu, vai pastāv alternatīvi piegādes drošības pasākumi (piemēram, kurināmā maiņas prasības, obligātas alternatīva kurināmā rezerves vai papildu elektroenerģijas ražošanas jaudas, kas kā kurināmo neizmanto gāzi) valstīs, kur dominē elektroenerģijas ražošana no gāzes un elektroenerģijas ražošanai nav noteikti valsts gāzes piegādes drošības pasākumi (Luksemburgā – 75 %, Nīderlandē — 60 %, Itālijā — 52 %, Īrijā — 51 %), vajadzīga sīkāka izpēte.

Katrā dalībvalstī aizsargājamie patērētāji ir definēti atšķirīgi, kas būtiski ietekmē direktīvas ieviešanas konsekvenci. Nav skaidrs, vai šī nekonsekvence rada dažādu slogu tirgus dalībniekiem dažādās dalībvalstīs, tādējādi kropļojot konkurenci, un vai katrā dalībvalstī atsevišķi noteiktie standarti nodrošina līdzvērtīgu kopējo piegādes aizsardzības līmeni dažādās dalībvalstīs.

Piegādes drošības standarti

Direktīvā ir uzskaitīti gadījumi, kuros parastie tirgus mehānismi nefunkcionē un dalībvalstīm jāspēj atbilstoši nodrošināt gāzes piegādi vismaz mājsaimniecībām:

a) daļēja gāzes piegāžu pārtraukšana valstī (līmeni un ilgumu nosaka dalībvalstis, ņemot vērā valsts apstākļus),

b) ārkārtīgi auksta ziema , t.i., maksimālais pieprasījums neparasti aukstā ziemā un neparasti aukstas ziemas kopējais patēriņš (līmeni un ilgumu nosaka dalībvalstis) (reizi 20 gados).

Piegādes drošības standarts ir līmenis, kurā katrai dalībvalstij jāspēj ar saviem līdzekļiem (nozares un valsts pasākumi) segt noteiktu patērētāju gāzes pieprasījumu. Tas ir saistīts ar iepriekš minēto notikumu definīciju. Transponēšana dažādās dalībvalstīs radījusi neviendabīgu kopējo situāciju, un piecos gadījumos[9] notikumi nav definēti.

Daļēja piegādes pārtraukšana , kas nav sīkāk noteikta direktīvā, valstu definīcijās svārstās no apmēram 10 % (Slovēnijā) līdz 30 % (Slovākijā) vidējā gāzes patēriņa laikposmā no 48 stundām (Bulgārijā) līdz 6 mēnešiem (Francijā).

Atbilstoši jāizstrādā definētās pārtraukšanas seku mīkstināšanas pasākumi. Lai novērtētu, vai definētos piegādes drošības standartus var panākt ar konkrētās dalībvalsts ieviestajiem instrumentiem, vajadzīga sīkāka analīze.

Arī standartu, kas attiecas uz maksimālo pieprasījumu ziemā un augstu pieprasījumu ziemā kopumā , direktīva sīkāk nenosaka. Šo situāciju definīcija (apjoms un ilgums) un piemērošana katrā dalībvalstī atšķiras. Visbiežāk tiek izmantoti „reizi 20 gados” vai „reizi 50 gados” noteikumi[10].

Dažās valstīs veikta sīka gāzapgādes situācijas un seku mīkstināšanas pasākumu efektivitātes vērtēšana, tostarp krīzes simulācijas testi (piemēram, Apvienotajā Karalistē, Francijā, Austrijā).

Tirgus dalībnieku uzdevumi un atbildība

Tirgus dalībnieku uzdevumi un atbildība saistībā ar gāzes piegādes drošību definēti ļoti dažādi. Vispārējā atbildība par piegādes drošību uzticēta atšķirīgiem tirgus dalībniekiem; 2 dalībvalstīs noteikta kopīga atbildība. 6 dalībvalstīs piegādes drošības monitoringu nodrošina ministrija, 4 dalībvalstīs — regulators, pārējās — pārvades sistēmas operatori. Vajadzīga sīkāka izpēte, lai noteiktu, vai šīs atšķirības apgrūtina pārrobežu sadarbību krīzes situācijās. Trešā iekšējā enerģētikas tirgus ierosinājumu paka paredz pārvades sistēmas operatoru sadarbību. Taču tas attiecas uz tīkla attīstības plānošanu, kas ietekmē piegādes ilgtermiņa drošību, bet nerisina konkrētus sadarbības jautājumus saistībā ar īstermiņa piegādes drošību.

Vispārējas piegāžu pārtraukšanas definīcija

Direktīvā vispārēja piegāžu pārtraukšana definēta kā situācija, kad Eiropas Kopiena zaudē — vai riskē zaudēt — vairāk nekā 20 % gāzes piegāžu no trešām valstīm vismaz 8 nedēļas ilgi. Gāzes koordinācijas grupa ir secinājusi, ka šis rādītājs ir ļoti augsts un Kopienai jāreaģē arī tad, ja deficīts vēl nav sasniedzis minēto robežu. Tā kā atkarība no importa pieaug, samazinās iespējamība, ka Kopienas rīcība būs vajadzīga tikai pēc minētā rādītāja sasniegšanas.

No otras puses — direktīvā definētā vispārējā piegāžu pārtraukšana nav priekšnosacījums Kopienas rīcībai. Jebkura dalībvalsts var pieprasīt Komisijai aktivizēt Kopienas mehānismu, ja tā uzskata, ka valsts līmenī gāzes piegāžu deficītu pienācīgi risināt nav iespējams, arī tad, ja šis deficīts neatbilst vispārējas piegāžu pārtraukšanas definīcijai.

Kopienas mehānisms

Direktīvā paredzēta trīspakāpju pieeja.

Vispirms piegāžu deficītu risina nozares pārstāvji .

Otrajā pakāpē tiek aktivizēti dalībvalstu pasākumi.

Ja ar pirmajās divās pakāpēs veiktajiem pasākumiem nav bijis pietiekami, lai atrisinātu deficītu vai piegāžu pārtraukšanu, „Komisija pēc dalībvalsts pieprasījuma vai savas ierosmes iespējami īsā laikā sasauc [Gāzes koordinācijas] Grupu ”. „Grupa izvērtē pasākumus, kas veikti valsts līmenī, lai risinātu vispārējās piegāžu pārtraukšanas jautājumu, un attiecīgā gadījumā palīdz dalībvalstīm koordinēt tos. […] Ja […] pasākumi, kas veikti valsts līmenī, ir neatbilstoši, lai risinātu [piegāžu deficīta vai pārtraukšanas] ietekmes jautājumus, Komisija, apspriežoties ar Grupu, var dalībvalstīm sniegt norādījumus attiecībā uz turpmākiem pasākumiem, lai palīdzētu šīm dalībvalstīm, jo īpaši tām, kuras skārusi vispārēja piegāžu pārtraukšana” vai „Komisija var Padomei iesniegt priekšlikumu par turpmākiem nepieciešamajiem pasākumiem”.

Līdz šim nozīmīgākais gāzes piegādes deficīts radās 2006. janvārī, ilga 36 stundas un ietekmēja apmēram vienu desmitdaļu Kopienas piegāžu no trešām valstīm. Šī ārkārtas situācija tika atrisināta ar valsts pasākumiem. Taču tā kalpoja par pamatu Gāzes koordinācijas grupas pirmajai sanāksmei, kuru sasauca pēc Komisijas iniciatīvas. Līdz sanāksmei piegāde tika atjaunota pilnā apjomā. Arī citi piegāžu deficīta gadījumi ir sekmīgi atrisināti ar nozares un valsts pasākumiem. Līdz šim neviena dalībvalsts Komisijai nav pieprasījusi Kopienas palīdzību.

Taču dalībvalstis bieži min, ka vajadzīgs plašāks (reģionāls vai ES līmeņa) ārkārtas situāciju plāns un/vai solidaritātes mehānisms , jo pašreizējais Kopienas mehānisms krīzes gadījumā var izrādīties neefektīvs un novēlots. Patlaban, ja tiek aktivizēts Kopienas mehānisms, Gāzes koordinācijas grupas sasaukšanai vajadzīgas piecas dienas. Grupas sanāksmē tiek apspriesta situācija, pamatojoties uz dalībvalstu un pamatotos gadījumos trešo valstu sniegto informāciju par pasākumiem, kas veikti problēmas novēršanai. Pēc apspriedēm grupai jādefinē ad hoc pasākumi, ko Komisija ierosina Padomei, un pēc Padomes apstiprinājuma pasākumi var stāties spēkā. Process ir garš un krīzes gadījumā var izrādīties pārāk laikietilpīgs.

Gāzes koordinācijas grupa

Pieredze liecina, ka Gāzes koordinācijas grupa, kurā piedalās dalībvalstis un Eiropas asociācijas, kas pārstāv gāzes nozari un patērētājus ( Eurogas, OGP, GIE, IFIEC, BEUC, Eurelectric )[11], ir sekmīgs līdzeklis gāzes piegādes drošības apspriešanai un paraugprakses apmaiņai ES līmenī. Grupa tiekas četrās regulārās sanāksmēs gadā, un to var sasaukt ad hoc , ja Kopienas gāzes piegāde ir nopietni apdraudēta. Līdz šim visas potenciālās ārkārtas situācijas ir atrisinātas, pirms radās vajadzība rīkoties Kopienas līmenī, tāpēc nav pieredzes situācijās, kad grupai jāvienojas un jāierosina turpmāki ( ad hoc ) pasākumi Padomei. Svarīgs aspekts ir arī tas, ka Grupa var paust kopīgu politisko viedokli – „runāt vienā Eiropas balsī”.

Pārredzamība un ziņošana

Direktīvā ir būtiska nepilnība — saskaņā ar ziņošanas noteikumiem[12] sniegtie dalībvalstu dati nav pietiekami, lai novērtētu dalībvalstu un ES pašreizējo un turpmāko ilgtermiņa un īstermiņa piegādes drošības situāciju un seku mīkstināšanas pasākumu efektivitāti. Dalībvalstī ziņojums jāsniedz tikai reizi gadā, turklāt tā saturs ir ierobežots. Taču pat šīs ierobežotās saistības ne visas dalībvalstis pienācīgi izpilda — pilnīgu ziņojumu iesniedza tikai divas dalībvalstis. Visbiežāk trūkst ziņu par tirgus likviditātes pakāpi (tās sniedza tikai trīs dalībvalstis), investīciju stimuliem, pasākumiem maksimālā pieprasījuma segšanai un piegādes drošības pasākumu ietekmi uz konkurenci.

Aprakstot pasākumus, galvenā uzmanība pievērsta ilgtermiņa līgumiem un maksimālajai glabāšanas jaudai; nav informācijas par rezerves jaudām. Nav prasības sniegt informāciju par citiem seku mīkstināšanas instrumentiem, kas minēti direktīvas pielikumā, piemēram, kurināmā aizstāšanas pakāpe un pārtraucami līgumi, piegādes elastība pašmāju ražošanā vai importa līgumos. Dažas dalībvalstis neapkopo šādus datus. Pozitīvs piemērs ir Itālijas regulators, kas apkopo pietiekamus datus, lai varētu novērot attīstības tendences ziemā — papildus uzglabāšanas līmenim un infrastruktūras datiem regulatoram tiek ziņots arī par pārtraucamiem līgumiem un importa līguma nosacījumiem (elastību), tādējādi nodrošinot informāciju, kādu deficītu iespējams segt ar importa palielinājumu no pieejamajiem piegādātājiem.

Eiropas Elektroenerģijas un gāzes regulatoru grupa ( ERGEG ) ir sagatavojusi jaunas vadlīnijas valstu ziņojumu kvalitātes un detalizētības pilnveidošanai. Arī trešajā tiesību aktu projektu pakā ierosināta lielāka datu pārredzamība. Rūpīgi jāizpēta papildus sniedzamie dati un ziņošanas biežums, lai izvairītos no neproporcionāla sloga nozarei un dalībvalstīm, vienlaikus ļaujot iegūt skaidru priekšstatu par gāzes piegādes drošības situāciju ES.

Gāzes piegādes drošības instrumenti un valstu ārkārtas pasākumi

Direktīvas pielikumā uzskaitīti instrumenti bez sīkākas to analīzes. Saraksts nav izsmeļošs, t.i., dalībvalstis var ieviest arī citus gāzes piegādes drošības instrumentus, jo īpaši ilgtermiņa plānošanas procedūras un sabiedrisko pakalpojumu saistības. Dažādo instrumentu kombinācija un nozīme ir atkarīga no konkrētā valsts gāzes tirgus struktūras.

Visbiežāk izmantotie pasākumi ir gāzes uzglabāšana, ilgtermiņa piegādes līgumi, ražošanas un importa elastība un gāzes piegādes diversifikācija. Pasākumu daudzveidība nozīmē, ka dalībvalstīm ir iespēja ņemt vērā valsts konkrēto situāciju, taču tas apgrūtina dažādo instrumentu nozīmes novērtēšanu Eiropas mērogā.

18 dalībvalstis ir paziņojušas Komisijai par valsts ārkārtas pasākumiem. 10 dalībvalstis izstrādājušas valsts ārkārtas pasākumus sistemātiski, sagatavojot valsts ārkārtas situāciju plānu. Ārkārtas situāciju skala dažādās valstīs atšķiras.

TURPMāKāS IESPēJAS

Piegādes drošības standarti valsts līmenī – tvērums un labāka ieviešana

Jāizpēta, vai obligāto piegādes drošības standartu nevajadzētu attiecināt uz citiem patērētājiem, ne vien mājsaimniecībām. Ekstrēmās situācijās būtu jānodrošina arī piegādes elektrostacijām, ja ievērojams elektroenerģijas īpatsvars tiek ražots no gāzes un nav piemērotu alternatīvu pasākumu (kurināmā aizstāšana, alternatīvas degvielas uzglabāšana vai pietiekama rezerves jauda).

Komisijai kopā ar dalībvalstīm un nozares pārstāvjiem jāizskata, vai dažādi noteiktie tirgus dalībnieku uzdevumi un atbildība nekropļo tirgu un netraucē pārrobežu sadarbību krīzes gadījumā.

Piegādes drošības standarti nav ieviesti pilnībā, turklāt tie ļoti atšķiras. Dalībvalstīm jāpabeidz īstenošana. Katrai valstij jāveic rūpīga analīze, lai noskaidrotu,

- vai konkrētajā valstī noteiktie piegādes drošības standarti ir proporcionāli riskiem un

- vai atšķirības ietekmē konkurenci vai kavē solidaritātes vienošanās.

Sīka analīze var liecināt par nepieciešamību detalizētāk vai saskaņotāk noteikt piegādes drošības standartus, lai samazinātu tirgus kropļojumus un panāktu atbilstošu piegādes drošības līmeni visā ES.

Jāizskata šādi jautājumi. Vai standarti jāattiecina arī uz citiem notikumiem, ne vien daļēju piegādes pārtraukšanu un ļoti aukstiem ziemas laikapstākļiem? Kāds ir minimālais īstermiņa piegādes drošības līmenis, kuram jāsagatavojas katrā dalībvalstī? Kā to noteikt?

Daļējas piegādes pārtraukšanas standartus varētu definēt šādi.

- Situācijas skartā patēriņa procentuālā daļa no vidējā patēriņa vai

- lielākā piegādātāja/ infrastruktūras/ ieejas punkta atteice — kritiskākais no šiem faktoriem. Šāda pieeja var palīdzēt sasniegt ilgtermiņa mērķus — katras dalībvalsts pienākums paredzēt pasākumus lielākā gāzes piegādātāja vai infrastruktūras atteices gadījumā noteiktā laikposmā veicinātu avotu vai ceļu diversifikāciju, kas var izrādīties ekonomiski izdevīgāk par gāzes uzglabāšanas vietu būvi. Vēl viens variants ir

- konkrētas mērķvērtības, ko nosaka, piemēram, regulators. Tās var attiekties uz starpsavienojumu jaudu, piegādes avotu diversifikāciju (piemēram, piegādātājiem ne vairāk kā noteikts procents piegāžu drīkst būt no viena avota), kurināmā aizstāšanas iespējām.

Jāharmonizē vai uz kopīgu kritēriju pamata jānosaka daļējas piegādes pārtraukšanas ilgums.

Ziemas maksimālajam pieprasījumam varētu ieviest jau minēto „reizi 20 gados” vai „reizi 50 gados” prasību, vienlaikus harmonizējot maksimuma ilgumu.

Metodika un pamatpieņēmumi, ko izmanto aprēķinos par vajadzīgo papildus gāzes daudzumu ārkārtējos ziemas apstākļos, gan attiecībā uz maksimālo pieprasījumu, gan ziemas kopējo patēriņu, jāsaskaņo reģionālajā līmenī.

Nepieciešama sīkāka analīze par dalībvalstu izmantotajiem ārkārtas pasākumiem un instrumentiem. Dalībvalstu salīdzinošā pārskatīšana piegādes drošības jomā ļautu noteikt paraugpraksi un populārākos līdzekļus, ko pēc tam varētu izskatīt Gāzes koordinācijas grupā.

Kopienas mehānisms un solidaritāte

Reģionālais līmenis vai ES līmenis

Reģionālā sadarbība ir ļoti svarīga. Gāzes tirgi, kuros dominē (90 %) cauruļvadu gāze, ir reģionāla mēroga — viens maģistrālais cauruļvads savieno vairākas valstis. Šādās situācijās dalībvalstis parasti ir atkarīgas no kaimiņvalsts rīcības un patēriņa. Piemēram, ja piegādes deficīts rodas konkrētā cauruļvadā, dalībvalstīm jāsadarbojas, lai sadalītu pieejamās piegādes, samazinātu patēriņu, palielinātu uzglabāto daudzumu izmantojumu utt. ES teritorijā gāzi fiziski transportē tikai pa cauruļvadiem, tāpēc reģionālā sadarbība, atšķirībā no ES līmeņa pasākumiem, varētu nodrošināt pietiekami laicīgu reakciju. Taču jāņem arī vērā, ka piegādes deficīts ietekmēs visu reģionu, kas var nespēt bez palīdzības šo situāciju atrisināt. Tāpēc intervences līmeņos varētu ieviest vēl vienu pakāpi: 1) nozare, 2) dalībvalsts, 3) reģions, 4) Kopiena. Ja piegādes pārtraukumu nevar pienācīgi atrisināt reģionālajā līmenī, reģions varētu prasīt palīdzību Kopienai.

Šis jautājums daļēji risināts trešajā iekšējā enerģijas tirgus ierosinājumu pakā, kur paredzētas reģionālās sadarbības saistības un solidaritātes līgumi starp trīs vai vairāk dalībvalstīm. Taču precīzāk jānosaka konkrēti mehānismi un procedūras.

Kopienas rīcības definēšana

Kā secināts iepriekšējā nodaļā, pašreizējais Kopienas mehānisms, kas gan vēl praksē nav izmēģināts, krīzes situācijās var izrādīties neefektīvs un laikietilpīgs. Skaidru, paredzamu un laicīgu reakciju var panākt ar iepriekš noteiktu rīcību. Starp iepriekš noteiktajiem pasākumiem varētu būt

- kopīgs paziņojums par ārkārtas situāciju,

- pieejamo piegāžu un infrastruktūras jaudas sadale starp skartajām valstīm,

- koordinēta dispečervadība,

- ārkārtas pasākumu aktivizēšana neskartajās vai mazāk skartajās valstīs, lai palielinātu gāzes daudzumu, kas pieejams skartajos tirgos (pārtraucami līgumi, kurināmā maiņa, krājumu izmantošana, piegādes elastība – sk. turpmāk: piegādes drošības rezerve).

Izmantojot šādu pieeju, varētu sagatavot efektīvu ES ārkārtas situāciju plānu , tostarp Eiropas ārkārtas skalu, kurā tiktu precizēts gāzes tirgus darbības nominālais līmenis, novēršanas mehānismi, kā arī dažādi pirms-ārkārtas un ārkārtas līmeņi atkarībā no pārtraukuma apjoma un ekonomiskās ietekmes.

Kopienas reakcija praktiski būtu solidaritātes rīcība . Solidaritāte nenozīmē labdarību, tāpēc jāizstrādā piemēroti kompensācijas mehānismi.

Katrai dalībvalstij jāievēro noteiktie piegādes drošības standarti. Ja rodas situācija, kuras ietekme pārkāpj noteiktos standartus (īsta krīze), automātiski jāizsludina ārkārtas stāvoklis un jāaktivizē Kopienas rīcība — solidaritāte. Faktiski tas nozīmē pašreizējā „vispārējas piegāžu pārtraukšanas” indikatora atcelšanu. Protams, solidaritātes mehānisms nav iemesls dalībvalstīm atteikties no investīcijām savas valsts piegādes drošībā.

Pārredzamība

Jāierosina atbilstošas ziņošanas prasības, kas palielinātu pārredzamību un ļautu novērtēt ES piegādes drošības situāciju. Jāņem vērā pārredzamības pilnveidošanas pasākumi, ko paredz trešā iekšējā enerģijas tirgus ierosinājumu paka, t.i., turpmākā pieprasījuma un piegāžu vērtēšana, ko veic Eiropas pārvades sistēmas operatoru tīkls, pienākums publicēt apkopotus datus par piegādēm un pieprasījumu, uzglabāto gāzi un uzglabātās gāzes izmantošanu, kā arī par sašķidrinātās dabasgāzes iekārtām.

Piegādes drošības rezerve

Piegādes deficīta gadījumā gāzes piegādes jānodrošina mājsaimniecībām un citiem patērētājiem, kuru aizsardzību paredz direktīva. Tāpēc vajadzīgi divi elementi:

- lielāks pieejamās gāzes daudzums direktīvas aizsargātajiem patērētājiem un

- atbilstoša infrastruktūra gāzes nogādāšanai līdz šiem patērētājiem.

Papildu gāze un jauda ir „piegādes drošības rezerve”. Šīs rezerves lielums ir tieši atkarīgs no noteiktajiem piegādes drošības standartiem valstī. Daudzumu var izteikt procentos no vidējā patēriņa. Papildu jaudai un gāzes daudzumam jāatbilst šādam indikatoram.

a) Pieejamais gāzes daudzums : gadījumos, kad vajadzīga solidaritāte/ savstarpējā palīdzība, neskartās dalībvalstis varētu novirzīt savu drošības rezerves gāzi uz skartajiem reģioniem. Šo papildu gāzes daudzumu var veidot ar pasākumu kombināciju, ko nosaka katra dalībvalsts:

- pārtraucami līgumi,

- uzglabāšana,

- piegādes elastība (ražošana, imports vai sašķidrinātā dabasgāze).

b) Pārvades infrastruktūra : solidaritāte ir būtiski ierobežota, ja pieejamo gāzi nav iespējams nogādāt patērētājiem, kam tā ir vajadzīga. Taču šai problēmai nevajadzētu kavēt paša principa ieviešanu. Dažos gadījumos līgumiskai gāzes pārvirzīšanai var izmantot mijmaiņas līgumus, tādējādi „atbrīvojot” gāzi skartajiem tirgiem, pat ja fiziska gāzes atpakaļplūsma nav iespējama. Šāda vienošanās noslēgta, piemēram, starp Ungārijas un Francijas uzņēmumiem — ja piegādes no Krievijas sarūk, Francijas uzņēmums savu gāzes daļu atstātu Ungārijai. Solidaritātes principam vajadzētu motivēt dalībvalstis sekmēt starpsavienojumu izbūvi. Varētu izstrādāt infrastruktūras mērķvērtības maršrutu diversifikācijas (izsakot kā ieejas punktu skaitu), starpsavienojumu līmeņa un rezerves jaudas ziņā.

Pienākums vai iespēja iegūt papildu pieejamus gāzes daudzumus ar minētajiem pasākumiem un jaudu stingri jāregulē (piemēram, saistībā ar ārkārtas situācijas izsludināšanu), tā lai parastos tirgos apstākļos to nevarētu ļaunprātīgi izmantot.

Stratēģiskā uzglabāšana

Stratēģiskie gāzes krājumi nozīmē uzglabāt dabasgāzi, lai to izmantotu tikai ārkārtas situācijās. Parastos tirgos apstākļos šie krājumi nav pieejami. Dabasgāzes krājumi ir dārgi — izmaksas uz vienu enerģijas vienību ir augstākas nekā naftai (apmēram 16,7 miljoni euro par PJ gāzei un 3,33 naftai[13]). Dažās teritorijās gāzes krātuvju izveidi ierobežo ģeoloģiskie apstākļi.

Riska pakāpe dalībvalstīs atšķiras, tāpēc arī gāzes piegādes drošības prasības ir dažādas (sk. 1. pielikumu). Stratēģiskie krājumi varētu būt ieteicamais vai tikai vidēja termiņa risinājums valstīs, kur raksturīga atkarība no viena avota un augsts nepārtraucama pieprasījuma īpatsvars. Komisija neierosina ES līmenī noteikt prasības attiecībā uz stratēģiskajiem krājumiem. Ja dalībvalsts šo iespēju izvēlas kā valsts pasākumu, stratēģisko krājumu izmantošana rūpīgi jāregulē, lai novērstu tirgus kropļojumus, t.i., jānodrošina, lai stratēģiskos krājumus nevarētu izmantot situācijās, kad nav krīzes, lai ietekmētu uzglabāšanas vērtību un citus elastīguma instrumentus, kas darbojas konkurences tirgus apstākļos.

Jāveicina komerciālas uzglabāšanas izveide.

SECINāJUMI

ES aktīvāk jāiesaistās gāzes piegādes drošības un solidaritātes veicināšanā. Lai gan krīzes nav biežs notikums, to ekonomiskā un sociālā ietekme ir nepārvērtējama. Tāpēc ES jābūt gatavai efektīvi risināt piegādes drošību. Pašreizējais Kopienas mehānisms — kuru, par laimi, vēl nav nācies izmantot — nav pietiekams, lai laicīgi reaģētu gāzes piegādes krīzes situācijā, kas ir pārāk nopietna, lai to varētu atrisināt ar valsts pasākumiem. Turklāt šobrīd trūkst pārredzamības, kas ļautu novērtēt faktisko situāciju gāzes piegādes jomā un potenciālo reakciju ES. Tāpēc jāpārskata direktīva, kā to paredz šī paziņojuma 4. nodaļa. Šī paziņojuma mērķis ir uzsākt diskusijas ar dalībvalstīm un Eiropas iestādēm, kā arī ieinteresēto aprindu pārstāvjiem, lai sagatavotu Direktīvas 2004/67/EK pārskatīšanu, novēršot galvenos konstatētos trūkumus. Jārod atbilde uz šādiem jautājumiem.

1. Kā noteikt salīdzināmus piegādes drošības standartus, kas vienlaikus līdzīgi un pamatoti sadalītu slogu tirgus dalībniekiem un ievērotu katras dalībvalsts situāciju?

2. Vai direktīvā paredzētā obligātā aizsardzība jāpaplašina, attiecinot to arī uz elektroenerģijas ģeneratoriem, maziem un vidējiem uzņēmumiem un citiem neaizsargātiem klientiem?

3. Kādas konkrētas darbības jāparedz Kopienas mehānismā, reģionālajos un ES ārkārtas plānos?

4. Kā vislabāk noteikt gāzes piegādes drošības reģionus?

5. Kā ekonomiski kompensēt solidaritāti?

6. Kā ar vismazākajām izmaksām palielināt gāzes piegādes drošību?

Lai gan tas neattiecas tieši uz direktīvu, svarīgs elements minēto jautājumu risināšanai ir ES gāzes un enerģijas piegādes drošības ilgtermiņa stratēģija, kas aprakstīta enerģētikas stratēģiskajā pārskatā[14]. Lai turpmāk samazinātu gāzes piegādes īstermiņa satricinājumu risku un ietekmi, ES jāturpina paaugstināt energoefektivitāti un veidot funkcionējošu, savstarpēji savienotu iekšējo enerģijas tirgu, sekmēt inovācijas un tehnikas attīstību, energobilances, piegāžu un maršrutu diversifikāciju un efektīvas starptautiskās struktūras un attiecības. „Vienā balsī” aizstāvēt ar enerģētiku saistītās intereses starptautiskā līmenī palīdzēs lielāka pārredzamība un dalībvalstu pasākumu koordinācija attiecībā pret trešām valstīm. Šādi ES sagatavos pamatu enerģijas piegādes drošībai nākotnē.

1. PIELIKUMS Dalībvalstu situācijas salīdzinājums

Nākamajā attēlā parādīts dalībvalstu neaizsargātības līmenis atkarībā no piegādes avotu koncentrācijas[15], mājsaimniecību īpatsvars kopējā patēriņā un gāzes īpatsvars elektroenerģijas ražošanā. Ja nav aizsardzības pasākumu, piemēram, uzglabāšanas, neaizsargātība ir vislielākā un valsts ierakstīta augšējā labajā kvadrantā — liels patēriņš mājsaimniecībās un maza avotu diversifikācija.

[pic]

[pic]

[1] 2003. gada 26. jūnija Direktīva 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu (OV L 176, 15.7.2003., 57.-78. lpp.).

[2] 2005. gada 28. septembra Regula (EK) Nr. 1775/2005 par dabasgāzes pārvades tīklu piekļuves nosacījumiem (OV L 289, 3.11.2005., 1.-13. lpp. ).

[3] Priekšlikums direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu, (COM2007 (0529)galīgā redakcija), 19.9.2007.

[4] Padomes 2004. gada 26. aprīļa Direktīva 2004/67/EK par pasākumiem, lai nodrošinātu dabasgāzes piegādes drošību (OV L 127, 29.4.2004., 92-96. lpp.).

[5] Uz Maltu un Kipru attiecas izņēmums, taču Malta direktīvu ir transponējusi savos tiesību aktos.

[6] Paziņojums „20 un 20 līdz 2020. gadam. Eiropas iespējas saistībā ar klimata pārmaiņām.” (COM2008 (0030) galīgā redakcija), 23.1.2008.

[7] Jaunās dalībvalstis — valstis, kas pievienojās ES pēc 2004. gada 1. maija.

[8] http://ec.europa.eu/energy/gas/sos/index_en.htm.

[9] Bulgārija, Grieķija, Īrija, Luksemburga, Malta.

[10] Aukstākā ziema 20 vai 50 gadu periodā.

[11] Komisijas 2006. gada 7. novembra Lēmums 2006/791/EK, ar ko izveido Gāzes koordinācijas grupas sastāvu (Dokuments attiecas uz EEZ) (OV L 319, 18.11.2006., 49.-50. lpp.).

[12] Direktīvas 2004/67/EK un Direktīvas 2003/55/EK 5. pants.

[13] Eiropas Komisijas Transporta un enerģētikas ģenerāldirektorāta pētījums par dabasgāzes uzglabāšanu ES, 2008.

[14] Komisijas paziņojums par enerģētikas otro stratēģisko pārskatu, (COM2008 (XXX)).

[15] Avotu koncentrāciju rēķina šādi: ∑(gāzes imports no valsts i/kopējais patēriņš)2, i=1 līdz n, datu avots: Eurostat 2006.