52008DC0719

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 11.11.2008

COM(2008) 719 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Sestais ziņojums saistībā ar Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1553/89 12. pantu par PVN iekasēšanu un kontroles procedūrām

{SEC(2008) 2759}

SATURS

1. KOPSAVILKUMS 4

1. 1. nodaļa: Ievads un darbības joma 5

1.1. Kas ir 12. panta ziņojums? 5

1.2. Kas ir ziņojumu informācijas avoti? 5

1.3. Iepriekšējie 12. panta ziņojumi 5

1.4. Ziņojuma mērķis 5

1.5. Ziņojuma darbības joma 5

2. 2. nodaļa: Ieteikumu īstenošanas uzraudzība 6

2.1. Kāpēc jāskata iepriekšējie ieteikumi 6

2.2. Pierādījumu vākšana 6

2.3. Atbilžu analīze 6

2.4. Rezultāti 7

2.5. Novērtēšana 7

3. 3. nodaļa: Semināra praktiskie secinājumi 8

3.1. Ievads 8

3.2. PVN starpība 8

3.3. Novērtēšana 9

4. 4. nodaļa: Secinājumi 10

4.1. Konteksts un mērķi 10

4.2. Panākumu rādītāji 10

4.3. Kopējais novērtējums 10

1. KOPSAVILKUMS

Šis ir sestais ziņojums pēc kārtas, ko Komisija ik pēc trīs gadiem sniedz budžeta lēmējinstitūcijai par dalībvalstu PVN iekasēšanu un kontroles procedūrām. Iepriekšējos ziņojumos ir aptvertas visas tās jomas, kas ierosinātas Regulā 1553/89, un ir piedāvāti ieteikumi, kas izstrādāti tā, lai panāktu uzlabojumus gandrīz visās jomās. Šis ziņojuma izdevums nedaudz atšķiras. Tajā reāli izvērtēts iepriekšējo piecu ziņojumu rezultātā līdz šim sasniegtais, cenšoties novērtēt to, vai ziņošanas procesu var uzskatīt par efektīvu.

Iepriekšējos ziņojumos tika izvirzīts jautājums par 12. panta pamatmērķi. Kaut gan pastāv ļoti sīkas un vienotas procedūras attiecībā uz summas aprēķināšanu (PVN bāze), no kuras izriet Komisijas PVN pašu resursi, šis process sākas ar PVN summu, ko dalībvalstis reāli iekasē. Pašu resursu kontroles kontekstā Komisija pārbauda dalībvalstu aprēķinu precizitāti, bet nepārbauda dalībvalstīs esošo kārtību PVN pārvaldīšanai, kontrolēšanai un iekasēšanai. Ziņojumos ietverto informāciju ievāc no dalībvalstīm, parasti ar anketas palīdzību. Dalībvalstu kārtība un procedūras var būt ļoti atšķirīga; tā nav joma ar tikai vienu pareizu metodi, nemaz nerunājot par vienu risinājumu visām situācijām.

Komisija uzskata, ka 12. panta ziņojumiem jābūt pārmaiņu virzītājspēkam. Pārmaiņas varētu sasniegt, uzsākot debates Eiropas Parlamentā un Padomē vai arī izraisot pārmaiņas dalībvalstīs ar ziņojumos izteikta ieteikuma palīdzību. Šajā ziņojumā apkopoti konstatējumi par to, cik veiksmīgs ir bijis ziņošanas process, ņemot vērā šīs divas mērauklas.

Rezultāti nav iedrošinoši. Neviens no iepriekšējiem ziņojumiem nav izraisījis konkrētu Eiropas Parlamenta vai Padomes atbildi, nemaz nerunājot par vispārējām debatēm. Visu dalībvalstu aptauja, jautājot par darbībām, ko tās veikušas 12. panta ziņojumu dēļ, nesniedza plašus vai pārliecinošus pierādījumus par to, ka ziņojumu rezultātā būtu veiktas kādas īpašas darbības.

Budžeta lēmējinstitūcijas reakcijas trūkums liek apšaubīt to, vai bez vienkāršas vajadzības pildīt normatīvu pienākumu pastāv pastāvīga prasība sniegt ziņojumu, un Komisijai ir vairākas citas iespējas uzlabot PVN iekasēšanu un veicināt ar PVN saistītu krāpšanas gadījumu samazināšanos. Tomēr Komisija uzskata, ka ir būtiski turpināt debates par PVN kontroli, iekasēšanu un pārvaldi visos atbilstīgos līmeņos. Komisija tādēļ turpina izmantot 12. panta noteikumus, lai dotu impulsu pārdomām un pārmaiņām dalībvalstīs, nodrošinot forumu diskusijām, ideju apmaiņai un pieredzes apkopošanai PVN jomā dalībvalstu starpā un starp dalībvalstīm un Komisiju.

1. 1. NODAļA: IEVADS UN DARBīBAS JOMA

1.1. Kas ir 12. panta ziņojums?

Regulas 1553/89[1] 12. pantā prasīts, lai Komisija ik pēc trīs gadiem ziņo budžeta lēmējinstitūcijai (Eiropas Parlamentam un Padomei) par procedūrām, ko dalībvalstis piemēro, lai reģistrētu personas, kam uzliekams nodoklis, un noteiktu un iekasētu PVN, kā arī par dalībvalstu PVN kontroles sistēmu īpatnībām un darbības rezultātiem. Ziņojumā arī jāapsver, vai var izskatīt procedūru uzlabojumus.

1.2. Kas ir ziņojumu informācijas avoti?

Ziņojumos ietverto informāciju ievāc no dalībvalstīm. Parastā vākšanas metode ir bijusi anketu sastādīšana un publicēšana, galveno uzmanību pievēršot dalībvalstu PVN administrācijas un iekasēšanas kārtības konkrētām jomām. Dalībvalstu atbildes tiek apkopotas ziņojuma veidā. Piektajam ziņojumam (publicēts 2005. gada sākumā) šo pieeju papildināja visu tābrīža dalībvalstu apmeklējumi nolūkā precizēt un sīkāk izskaidrot anketā sniegtās dalībvalstu atbildes. Papildus atbildēm uz īpaši sagatavotu anketu šajā ziņojumā ņemti vērā tie konstatējumi, kas gūti visu dalībvalstu seminārā, ko Komisija organizēja 2006. gadā[2].

1.3. Iepriekšējie 12. panta ziņojumi

Šis ziņojums ir sestais pēc kārtas[3]. Iepriekšējos ziņojumos ir aptvertas visas tās jomas, kas ierosinātas regulās, un ir piedāvāti ieteikumi gandrīz visās jomās.

1.4. Ziņojuma mērķis

Var apšaubīt to, kāds ir šāda ziņojuma pamatmērķis, jo tās pašas regulas 3. pantā skaidri noteikts, ka PVN resursu bāzi aprēķina no kopējiem tīrajiem ieņēmumiem, ko dalībvalstis attiecīgajā gadā ir reāli iekasējušas. Kad Padome apstiprināja attiecīgos normatīvos noteikumus, tā uzskatīja, ka ziņošanas procedūra palīdzēs stiprināt pasākumus krāpšanas apkarošanai. Komisijai ziņojums ir iespēja paust publiskas piezīmes par dalībvalstu PVN pārvaldes lietderību un efektivitāti, un tam ir būtu jābūt pārmaiņu virzītājspēkam. Ziņojumi arī veicina apmaiņu ar labāko praksi un atspoguļo rūpes par to, lai attieksme pret visām dalībvalstīm saistībā ar to iemaksām Kopienas budžetā būtu vienlīdzīga.

1.5. Ziņojuma darbības joma

Šis ziņojums aptver laika posmu no 2003. līdz 2006. gadam un pievēršas diviem galvenajiem aspektiem. Pirmais aspekts ir reāls izvērtējums par to, kas ir sasniegts iepriekšējos piecos ziņojumos sniegto ieteikumu rezultātā. Otrais aspekts ir izmantot par pamatu semināru, ko Komisija organizēja 2006. gadā – gadu pēc piektā ziņojuma publicēšanas. Seminārā atklājās, ka dažādas administrācijas ļoti atšķirīgi interpretē brīvprātīgu noteikumu ievērošanu un novērtējuma izmantošanu un nozīmi – svarīgas tēmas, kas ir pamatā ieteikumiem PVN jomā. Ir izmantota iespēja iesniegt secinājumus, kas gūti Tallinas seminārā, par brīvprātīgu ievērošanu un novērtējumu.

2. 2. NODAļA: IETEIKUMU īSTENOšANAS UZRAUDZīBA

2.1. Kāpēc jāskata iepriekšējie ieteikumi

Kā tika izskaidrots ievadā, šis ir sestais ziņojums pēc kārtas, ko Komisija ir sagatavojusi, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju. Iepriekšējie 12. panta ziņojumi, kas iesniegti budžeta lēmējinstitūcijai, debates neizraisīja. Šāds reakcijas trūkums rada jautājumus par ziņošanas procesa efektivitāti. Tomēr dalībvalstis pašas varētu izmantot ziņojumu konstatējumus par pamatu rīcībai, lai uzlabotu savu administratīvo kārtību. Pēc piektā ziņojuma publicēšanas Komisija organizēja semināru nolūkā izpētīt, vai dalībvalstis to bija darījušas. Kaut gan dalībvalstis, kas piedalījās, uzskatīja semināru par veiksmīgu, un tas noteikti izrādījās noderīgs līdzeklis tīklu veidošanai, apmaiņai ar labāko praksi un dalībvalstu īstenoto iniciatīvu izskaidrošanai citām dalībvalstīm, seminārs tomēr nebija pats piemērotākais forums progresa izvērtēšanai attiecībā uz ieteikumu īstenošanu. Iespējams, tas daļēji bija semināra norises laika dēļ – drīz pēc ES-10 paplašināšanās; viena trešdaļa dalībnieku bija no valstīm, kas tikai divus gadus bijušas ES dalībvalstis, un tādējādi tām bijis ļoti maz laika, lai reaģētu uz ieteikumiem.

Ieteikumi nodrošināja semināra struktūru un ietekmēja tā saturu. Tomēr nopietnie jautājumi par to, ciktāl ir progresējusi rīcība, kas nepieciešama ieteikumu īstenošanai, vai par to, vai dalībvalstis plāno rīkoties attiecībā uz ieteikumiem, visās dalībvalstīs netika sistemātiski risināti attiecībā uz visu ieteikumu spektru. Atgriežoties pie šī jautājuma nākamajā ziņojumā un atkal izmantojot anketu pieeju, par pamatu varētu izmantot diskusijas seminārā, kurā tika gādāts par to, lai visām dalībvalstīm atgādinātu par ieteikumiem vai iepazīstinātu ar tiem. Komisija iegūtu pierādījumus, lai veiktu reālu novērtējumu par ieteikumu izraisīto uzlabojumu pakāpi un tādējādi iegūtu novērtējumu par to, cik lielā mērā ziņojumi ir bijuši pārmaiņu virzītājspēks.

2.2. Pierādījumu vākšana

Tika izstrādāta anketa, lai ievāktu informāciju šim ziņojumam, izmantojot visos iepriekšējos ziņojumos pausto ieteikumu kopsavilkumu. Šajā kopsavilkumā, kas sākotnēji tika izstrādāts semināram, bija vienpadsmit tēmas. Dažas no tām bija konkrētas, bet citas – abstraktākas. Pilns saraksts atrodams šā ziņojuma pielikumā, bet galvenās aptvertās jomas ir šādas: brīvprātīgas noteikumu ievērošanas uzlabošana vienlaikus ar parādu atgūšanu un tiesību aktu piemērošanu; IT izmantošana; informācijas apmaiņa un citi vērtēšanas mehānismi; kā arī reģistru un informācijas plūsmu uzlabošana.

Anketā dalībvalstīm tika lūgts:

- aprakstīt visus notikumus, kas notikuši attiecībā uz visiem vienpadsmit ieteikumiem kopš 2003. gada sākuma;

- informēt, vai ir veikts jebkāds šo notikumu ietekmes novērtējums;

- paskaidrot iemeslus tam, kāpēc nekas nav darīts, ja šādu novērtējumu nav bijis; un, visbeidzot,

- īsi izklāstīt visus alternatīvos pasākumus, ko tās veikušas, lai novērstu iespējamos trūkumus tajās jomās, uz kurām attiecas ieteikumi, kā arī gūtos rezultātus.

2.3. Atbilžu analīze

Visas dalībvalstis sniedza atbildes uz anketas jautājumiem. To atbildes tika apkopotas, un tika veikta analīze attiecībā uz katru ieteikumu par to, kādas darbības ir veiktas, vai ir novērtēti šo darbību panākumi un attiecīgā gadījumā – kas ir bijis šķērslis rīcībai. Analīze bija sarežģīta, jo dalībvalstis ne vienmēr sniedza konkrētas atbildes. Vairums dalībvalstu atbildēja, aprakstot to sistēmu, kas darbojas jomā, uz kuru attiecas ieteikums, bet daudz retāk sniedza konkrētam laika posmam piesaistītu informāciju un gandrīz nekad nesaistīja jauninājumus ar konkrētu ieteikumu.

Otrā posma jautājumu par to, vai konkrēta darbība tikusi novērtēta, bija vēl sarežģītāk izpētīt. Tikai dažas dalībvalstis atbildēja, neizmantojot vispārīgus apgalvojumus. Reti tika sniegti paskaidrojumi par rīcības trūkumu vai alternatīvu rīcību (pēdējie divi jautājumi).

2.4. Rezultāti

Tika sagatavota tabula, kurā uzskaitīti visi vienpadsmit ieteikumi kopā ar dalībvalstu atbilžu īsu aprakstu un īsu novērtējumu par panākto īstenošanas jomā, un tā ir pievienota šim ziņojumam.

Kopumā, skatoties uz gūtajiem rezultātiem, sākotnējais rezultāts šķiet pozitīvs. Gandrīz visas dalībvalstis ir ziņojušas par kādu rīcību tajās jomās, kas atbilst ieteikumos minētajām. Tomēr ir daži izņēmumi, piemēram, saistībā ar PVN kontroles plānu izmantošanu un galvenā riska novērtējuma nozīmi. Abās minētajās jomās vērā ņemams dalībvalstu skaits pauda uzskatus, kas atšķiras no tiem, kas iekļauti ieteikumos. Piemēram, vairākas dalībvalstis bija pārliecinātas, ka PVN kontroles plāni jāiekļauj citu nodokļu kontroles plānos, nevis jāsaglabā kā atsevišķas vienības. Tā šķiet ticama atbilde uz citu tēmu, kas apspriesta iepriekšējos 12. panta ziņojumos, proti, par priekšrocībām, ko rada PVN, kas ir daļa no vienotas, lielas ieņēmumu iekasēšanas nodaļas, nevis darbojas atsevišķi. Līdzīgā veidā dažas dalībvalstis bija pārliecinātas, ka vietējs riska novērtējums ir vēlamais modelis, kaut gan centrālais līmenis jānodrošina ar informāciju. Trešā joma ar acīmredzami minimālu rīcību bija individuālu amatpersonu darbības novērtējums. Šajā gadījumā vairums dalībvalstu vienkārši aprakstīja novērtēšanas procesu, kas izveidots cilvēkresursu un karjeras plānošanas nolūkiem. Tikai viena dalībvalsts sīkāk aprakstīja novērtēšanu, kas izstrādāta, lai noteiktu, vai tās PVN kontroles darbības ir veiksmīgas.

Tika konstatēts, ka tikai dažas dalībvalstis attiecināja savas darbības uz laika posmu no 2003. gada (izņemot tās dalībvalstis, kas kopš tā laika ir pievienojušās ES). Patiesībā, dažas "vecās" dalībvalstis īpaši minēja, ka konkrētas darbības bija veiktas vai mērķi bija īstenoti vēl pirms tika sniegti 12. panta ieteikumi.

Brīdī, kad bija jāatbild uz turpmākajiem jautājumiem – par notikumu vai veiktās rīcības ietekmes novērtējuma rezultātiem, rīcības trūkuma iemesliem, un jāizsaka piezīmes par citu alternatīvu vēlamo rīcību, bija ļoti grūti iegūt patiesi skaidru atbildi, izņemot atsevišķos, ļoti specifiskos gadījumos.

2.5. Novērtēšana

Novērtējuma mērķis bija izvērtēt, vai 12. panta ziņojumos minētie ieteikumi ir bijuši pārmaiņu virzītājspēks. Tam netika rasti būtiski pierādījumi. Rezultāti tomēr sniedza pārliecību, ka ieteikumi pamatā saskanēja ar dalībvalstu īstenotajām iniciatīvām. Tomēr bija grūti rast jebkādus pierādījumus, kas konkrēti sasaistītu dalībvalsts rīcību ar ziņojuma ieteikumiem.

Turpmāk uzmanība tika pievērsta dalībvalstu paziņotajiem rezultātiem par darbību savu iniciatīvu panākumu novērtēšanā. Tas būtu galvenais 12. panta ziņošanas procesa ietekmes un nozīmes rādītājs, jo anketā šis aspekts tika īpaši uzsvērts un 2006. gada seminārā tam tika piešķirta īpaša nozīme. Šīs novērtējuma daļas rezultāts radīja vilšanos, jo gandrīz neviena dalībvalsts nesniedza komentārus par jebkādu novērtējumu vai notiekošiem mērījumu un pārskata procesiem.

3. 3. NODAļA: SEMINāRA PRAKTISKIE SECINāJUMI

3.1. Ievads

Semināra pamatā bija valstu administrāciju un ārējo ekspertu uzstāšanās, kā arī darbsemināri un speciālistu grupas diskusija.

Semināra mērķauditorija bija stratēģiskā līmenī strādājošas amatpersonas dalībvalstīs, nevis tās personas, kas strādā ar pašu resursiem, kuru pamatā ir PVN. Mērķauditorija bija tās personas, kas piedalās PVN kontroles vispārējā virziena noteikšanā, kontroles politikas veidošanā un PVN kontroles, iekasēšanas un izpildes novērtēšanā.

Komisijas organizētais seminārs bija laba iespēja izvirzīt apspriešanai 12. panta ziņojuma tēmas, lai apmainītos ar idejām un apkopotu pieredzi. Dalībvalstis neatkarīgi no to pievienošanās datuma ļoti atzinīgi novērtēja Komisijas iniciatīvu.

Uzmanība tika pievērsta ne tikai iepriekšējo ieteikumu izvērtēšanai, bet arī PVN starpības kvalitatīvajiem aspektiem apvienojumā ar brīvprātīgu noteikumu ievērošanu, kā arī vērtēšanas ciklu nozīmei mūsdienu administrācijā.

3.2. PVN starpība

PVN starpība ir starpība starp sagaidāmajiem vai paredzamajiem ieņēmumiem no PVN un ieņēmumiem, kas reāli tiek iekasēti. Starpība rodas galvenokārt ieņēmumu zaudējumu rezultātā krāpšanas gadījumu, maksātnespējas, nodokļu nemaksāšanas un nodokļu apiešanas dēļ. Skatoties uz jautājumu sašaurināti, šī var likties pārsteidzoša tēma PVN pašu resursu semināram, jo PVN pašu resursu aprēķināšanas kārtībā apzināti nav iekļauta PVN starpība. Atskaites punkts PVN bāzes aprēķināšanai ir reāli iekasētie ieņēmumi, nevis summa, kuru būtu bijis jāiekasē[4]. Tomēr pastāv nepārprotama saikne starp pasākumu izstrādi, lai uzlabotu brīvprātīgu noteikumu ievērošanu, kas var aptvert klientu apkalpošanas un ekspektāciju jautājumus, un PVN starpības kvalificēšanas, nevis tikai kvantificēšanas, procesu.

Semināra laikā kļuva skaidrs, ka dalībvalstis dažādi izprot PVN starpības apmēra aplēšu lietderību. Dalībvalstīm bija arī dažādas pieejas aplēšu veikšanas procesam – dažas visvairāk uzsvēra starpības kvantificēšanu un vajadzību pēc aprēķināšanas standarta metodes. Tomēr tiklīdz starpības apmērs būs kvantificēts, dalībvalsts ar to vairs nevar neko iesākt. Starpības apmēra zināšana vien situāciju neatrisina.

Tādējādi, lai samazinātu to tirgotāju skaitu, kas pilnībā neievēro noteikumus, ir būtiska PVN starpības kvalitatīva analīze, pamatojoties uz metodēm to saimnieciskās darbības veicēju noteikšanai, kas veido PVN starpību. Ir jāizmeklē un jānosaka katra to tirgotāju segmenta īpatnības, kas rada PVN starpību, un pēc tam šim konkrētajam segmentam jāizstrādā un jāpiemēro pareizās atbilstības metodes – no mērķtiecīgiem brīvprātīgas noteikumu ievērošanas pasākumiem līdz kriminālvajāšanai.

Kā redzams šajā īsajā kopsavilkumā, semināra laikā jautājums tika visaptveroši izskatīts, bet vienprātība netika panākta: kaut gan ieinteresētās personas atzina jēdziena nozīmi, tās nenoteica nekādas koriģējošas darbības, par kurām visi varētu vienoties.

3.3. Novērtēšana

Komisija piektajā 12. panta ziņojumā uzsvēra to, cik svarīgi ir, lai dalībvalstis pareizi novērtētu to PVN iekasēšanas darbību funkcionēšanu, jo tika norādīts, ka katras dalībvalsts nodokļu administrācija novērtējumam nebija pievērsusi pienācīgu uzmanību.

Novērtējums ir kļuvis nozīmīgāks pārvaldes un citu uzdevumu decentralizācijas dēļ, kā arī tāpēc, ka lietderībai, efektivitātei un pakalpojumu kvalitātei ir piešķirta lielāka nozīme. Šī tendence tiek vēl vairāk uzsvērta, ņemot vērā budžeta samazinājumus vai aktīvāku pārbaudi par to, kā ir izlietoti piešķirtie līdzekļi.

Pareizā novērtējumā būtu jāiekļauj situācijas novērtējums pirms un pēc attiecīgo darbību īstenošanas, un tajā jāizmanto rādītāji, lai uzraudzītu progresu no viena laika posma līdz nākamajam laika posmam.

Seminārā noskaidrojās, ka atšķirība starp uzraudzības jēdzienu un novērtēšanas jēdzienu daudzās dalībvalstīs nebija pilnībā skaidra. Komisija uzskata, ka vajadzīgs gan viens, gan otrs, lai uzlabotu darbības rezultātus un nodrošinātu, ka "pareizās lietas tiek darītas pareizi". Tomēr bija acīmredzami, ka visas dalībvalstis, izstrādājot un uzlabojot savu PVN kontroles politiku un stratēģiju, nepiešķīra vērtēšanas metodēm vienādu nozīmi.

4. 4. NODAļA: SECINāJUMI

4.1. Konteksts un mērķi

Regulā 1553/89, kas attiecas uz iekasēšanas kārtību pašu resursiem, kas izriet no pievienotās vērtības nodokļa, prasīts, lai Komisija ik pēc trīs gadiem ziņo budžeta lēmējinstitūcijai. Ziņojumus sastāda no dalībvalstu sniegtās informācijas. Normatīvie noteikumi paredz, ka ziņošanas procesā galvenā uzmanība tiks pievērsta dalībvalstu procedūrām, lai reģistrētu personas, kam uzliekams nodoklis, aprēķinātu un iekasētu maksājamo PVN, kā arī dalībvalstu kontroles un pārbaudes sistēmām.

Ir būtiski ievērot, ka, lai gan ir ieviestas vienotas procedūras tam, kā aprēķināt summu (PVN bāzi), no kuras atvasina to summu, kas jādara pieejama Komisijai, dalībvalstīm ir lielāka brīvība[5] attiecībā uz reģistrācijas ierobežojumu un procesu, nodokļu likmju un kontroles kārtības noteikšanu. Līdz ar to šī nav joma, kurā ir iespējama tikai viena pareizā atbilde, un ir ļoti maz ticams, ka būs pieejams viens risinājums visām situācijām.

Atzīstot šos ierobežojumus, Komisija iepriekšējos ziņojumos tomēr ir devusi dažādus ieteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt uzlabojumus dalībvalstu darba metodēs. Šajā konkrētajā ziņojumā tiek pētīts jautājums par vērtēšanu, vai iepriekšējie ziņojumi un tajos iekļautie ieteikumi patiesi ir bijuši pārmaiņu virzītājspēks.

4.2. Panākumu rādītāji

Tika noteikti divi iespējamie rādītāji, kurus varētu izmantot, lai izmērītu ziņojumu panākumus. Vislabākā informācija būtu pierādījumi tam, ka ziņojumi ir izraisījuši budžeta lēmējinstitūcijas debates un ka šīs debates savukārt ir radījušas uzlabojumus PVN pārvaldes un iekasēšanas kārtībā. Šādi pierādījumi netika iegūti.

Dalībvalstis tika aicinātas sniegt informāciju par to, kā tās ir rīkojušās, lai īstenotu ieteikumus. Komisija sāka veidot pamatu šim ziņojumam pēc pēdējā ziņojuma publicēšanas 2005. gadā, organizējot semināru, kurā piedalīties tika aicinātas visas dalībvalstis, lai apsvērtu plašākus jautājumus, kas izraisīja iepriekšējos ieteikumus. Bija paredzēts, ka tas dalībvalstīs rosinās analīzi un novērtējumu par to, ciktāl tās ir īstenojušas ieteikto rīcību, vai, ja tās to nav darījušas, kāpēc vai kādas alternatīvas tās ir izmantojušas. Šīs darbības rezultāti tiktu vēlāk apkopoti anketās, kas paredzētas šim ziņojumam.

Kā norāda 2. nodaļā aprakstītie rezultāti un pielikums, reālistisks un apzināti stingrs vērtējums par to, kas ir sasniegts iepriekšējos piecos ziņojumos minēto ieteikumu rezultātā, sniedz maz pierādījumu, lai izdarītu pozitīvus secinājumus. Tas dod pārliecību, ka vairums ieteikumu bija noderīgi un ka dalībvalstis rīkojas vai ir rīkojušās līdzīgās jomās, bet nerada pārliecību, ka paši ieteikumi ir izraisījuši šo rīcību.

4.3. Kopējais novērtējums

Ņemot vērā kārtību attiecībā uz PVN pašu resursiem, rodas jautājums par to, kāds ir 12. panta ziņojumu sagatavošanas pamatmērķis. Var apgalvot, ka, lai kalpotu patiesi noderīgam mērķim, ziņojumiem jābūt pārmaiņu virzītājspēkam, un ir vērts pieminēt dalībvalstu uzskatu, ka tās varētu veicināt cīņu pret krāpšanos, kas saistīta ar PVN.

Šajā ziņojumā aprakstīts mēģinājums izmērīt ieguldījumu, ko ziņojumi devuši, lai nodrošinātu labvēlīgas pārmaiņas vai uzlabojumus dalībvalstu izmantotajās metodēs PVN pārvaldīšanai. Viens no aplūkotajiem aspektiem bija tas, vai iepriekš publicētie 12. panta ziņojumi ir bijuši debašu katalizatori Eiropas Parlamentā vai Padomē. Tā kā ziņojumi neizraisīja nekādu Eiropas Parlamenta vai Padomes reakciju, šajā ziņā nebija nekādu panākumu. Dalībvalstīm tika arī jautāts par darbībām, ko tās uzsākušas 12. panta ziņojumu rezultātā. Kaut gan tās sniedza atsevišķas pozitīvas atsauksmes, būtu grūti norādīt konkrētu rīcību, kas neapšaubāmi nebūtu notikusi, ja nebūtu bijis 12. panta ziņojuma. Tāpēc Komisija uzsāks diskusiju starp attiecīgajiem dalībvalstu dalībniekiem Padomdevējas komitejas pašu resursu jautājumos ietvaros par jautājumiem, uz kuriem attiecas Regulas 1553/89 12. pants, tostarp secinājumiem, ko var gūt no šā ziņojuma.

[1] Padomes 1989. gada 29. maija Regula (EEK, Euratom) Nr. 1553/89 par galīgajiem vienotajiem pasākumiem, lai iekasētu pašu resursus, ko veido pievienotās vērtības nodokļi (OV L 155, 7.6.89.).

[2] Seminārs notika Tallinā, Igaunijā, 2006. gada 11.–13. oktobrī Kopienas administratīvās sadarbības programmas nodokļu administrācijai un tās amatpersonām – Fiscalis 2007 – ietvaros.

[3] Piektais ziņojums: COM (2004) 0855 galīgā redakcija, un pielikums SEC (20004) 1721.

Ceturtais ziņojums: COM/00/0028 galīgā redakcija.

Trešais ziņojums: COM/98/0490 galīgā redakcija.

Otrais ziņojums: COM(95) 354 galīgā redakcija.

Pirmais ziņojums: SEC(92) 280 galīgā redakcija.

[4] – izņemot dažādus pielāgojumus un kompensācijas, kas vajadzīgas, jo PVN tiesību aktos dalībvalstīm dotas dažas rīcības izvēles iespējas un PVN bāzi aprēķina tā, it kā tiesību akti būtu pilnībā saskaņoti.

[5] PVN direktīvas – Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu – ierobežojumu ietvaros. OV L 347, 11.12.2006. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes 2008. gada 12. februāra Direktīvu 2008/8/EK, OV L 44, 20.2.2008., 11. lpp.