52008DC0604

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 1.10.2008

COM(2008) 604 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Reģionālā integrācija, lai nodrošinātu attīstību ĀKK valstīs {SEC(2008) 2538}{SEC(2008) 2539}

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Reģionālā integrācija, lai nodrošinātu attīstību ĀKK valstīs

1. MAINīGā SITUāCIJA[1]

Globalizācija ir pastiprinājusies un radījusi jaunu savstarpējās ekonomiskās atkarības līmeni, kurā Āfrikas, Karību jūras baseina un Klusā okeāna valstis (ĀKK valstis) nav pilnībā iesaistītas. Reģionālo integrāciju arvien vairāk uzskata par līdzekli, lai gūtu labumu no globalizācijas un novērstu tās negatīvo ietekmi.

Eiropa ir ilgstoši atbalstījusi reģionālo integrāciju jaunattīstības valstīs, tomēr savu redzējumu šajā jomā Komisija pēdējo reizi izklāstīja 1995. gadā[2]. Šodien reģionālā integrācija ir stingri nostiprinājusies Eiropas Savienības (ES) attīstības politikā[3], un vairākas jaunākās politikas iniciatīvas tieši ietekmē reģionālo integrāciju ĀKK valstīs vai ir vērstas uz to. Jo īpaši pēdējo divu gadu laikā ir norisinājušies tādi nozīmīgi notikumi kā 10. Eiropas Attīstības fonda (EAF) reģionālā plānošana un intensīvs posms sarunās par ekonomiskās partnerības nolīgumiem (EPN) ar ĀKK reģioniem.

Tomēr var darīt vairāk un efektīvāk. Ir nepieciešams izvērtēt situāciju, pārskatīt ES rīcības saskaņotību un plānot tālāko darbību. Šajā paziņojumā ir sniegts atjaunināts, visaptverošs un konsekvents ES redzējums par reģionālo integrāciju kā galveno mehānismu, lai nodrošinātu ĀKK valstu ilgtspējīgu attīstību, skaidri formulēta reģionālās sadarbības loma politikas jomā un dalībvalstis tiek aicinātas atbalstīt vienotu redzējumu un kopīgus principus.

2. SASNIEGUMI UN PROBLēMAS SAISTīBā AR REģIONāLO INTEGRāCIJU ĀKK VALSTīS

Kopš 1990. gadu vidus ir vērojama ĀKK valstu reģionālās integrācijas pastāvīga attīstība. Visievērojamākie sasniegumi ir centieni radīt brīvās tirdzniecības zonas, kā arī muitas un monetārās savienības. Tomēr „neintegrēšanās izmaksas” joprojām ir pārmērīgi lielas. Specifiskas problēmas dažādos reģionos ir atšķirīgas, tomēr kopumā visur nākas saskarties ar šādām piecām problēmām.

- Atbildības un institucionālo spēju trūkums reģionālā un valstu līmenī. Tas ietver neatbilstošas pilnvaras, tiesisko un politisko līdzekļu trūkumu, lai efektīvi īstenotu politiku, un ieinteresēto personu, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības un valsts pārvaldes iestāžu, nepietiekamu atbildību.

- Nepieciešamība novērst reģionālo tirgu sadrumstalotību un efektīvāk īstenot ekonomikas integrācijas nolīgumus. Tas būtu jāveic vienlaicīgi ar tādu integrācijas programmu racionalizāciju, kuras pārklājas un ir neatbilstošas, ņemot vērā katra reģiona specifiku (jo īpaši salu reģionu specifiku).

- Nepietiekama ekonomikas diversifikācija , kas rada lielu atkarību no nedaudzām eksporta precēm un valstu tautsaimniecību savstarpējās papildināmības trūkumu.

- Neefektīvi infrastruktūru savienojumi , kas rada pārlieku augstas izmaksas transporta un pakalpojumu jomā reģiona iekšienē.

- Nepieciešamība pēc efektīvākas reģionālās politikas, lai risinātu kopējās problēmas saistībā ar ilgtspējīgas attīstības atbalstu , samazinot pastiprinātas ekonomiskās integrācijas negatīvo ārējo ietekmi, maksimāli palielinot pozitīvo sinerģiju starp ekonomisko integrāciju un ilgstpējīgu izaugsmi un veicot reģionālās integrācijas ieguvumu un izmaksu vienmērīgāku sadali.

3. ES VIEDOKLIS PAR REģIONāLO INTEGRāCIJU, LAI NODROšINāTU ATTīSTīBU

Ir ierosināta šāda reģionālās integrācijas plaša definīcija, kas atspoguļo Kotonū parakstīto partnerības nolīgumu (KPN): reģionālā integrācija ir process, kurā ar savstarpēju vienošanos tiek pārvarēti politiskie, fiziskie, ekonomiskie un sociālie šķērsli, kas atdala valstis no to kaimiņiem, un notiek sadarbība, lai pārvaldītu kopīgos resursus un kopīgo reģionālo īpašumu.

Eiropas pieredze daudzām ĀKK valstīm kalpo par atskaites punktu. Reģionālās integrācijas politiskie mērķi un konkrēti uzdevumi kopumā ir līdzīgi. Tomēr ĀKK reģionos izmantotās metodes daudz biežāk pamatojas uz vienprātīgu sadarbību un koordinēšanu nekā uz pārnacionālismu un dalītu suverenitāti.

Var izšķirt trīs galvenos reģionālās integrācijas mērķus.

- Politiskā stabilitāte ir ekonomiskās attīstības priekšnosacījums. Reģionālajām organizācijām ir aizvien lielāka loma, lai novērstu konfliktus valstīs un starp tām, kā arī veicinātu cilvēktiesības. Reģionālā integrācija arī palīdz radīt uzticību, veicināt sapratni starp grupām un pastiprināt savstarpējo atkarību.

- Ekonomiskā attīstība. Lielākos un saskaņotākos tirgos brīva preču, pakalpojumu un kapitāla aprite un personu pārvietošanās veicina apjomradītus ietaupījumus un sekmē ieguldījumus, tādējādi stimulējot ekonomikas izaugsmi un palielinot „dienvidu – dienvidu” tirdzniecību. Pareizā kombinācija starp pakāpeniski palielināto konkurenci reģionā un ārpus tā un samērīgu aizsardzību ļauj nodrošināt sekmīgu integrāciju pasaules tirdzniecības sistēmā un reģionālo integrāciju padara par izaugsmes un nabadzības paātrinātas samazināšanas virzītājspēku.

- Reģionālie sabiedriskie labumi . Tādas starptautiska mēroga problēmas kā, piemēram, nodrošinātība ar pārtiku, dabas resursi, bioloģiskā daudzveidība, klimata pārmaiņas un slimību un kaitēkļu apkarošana, var risināt vienīgi, izmantojot sadarbību starp kaimiņvalstīm.

Reģionālās integrācijas definīcijai un daudzdimensiju redzējumam būtu jādod ievirze visām ES darbībām[4], lai atbalstītu ĀKK valstu integrācijas procesus.

4. IEROSINāTā PIEEJA SAISTīBā AR ES ATBALSTU REģIONāLAJAI INTEGRāCIJAI, LAI NODROšINāTU ĀKK VALSTU ATTīSTīBU

Atbildot uz piecām 2. nodaļā norādītajām problēmām, ES būtu jāapņemas atbalstīt piecas turpmāk minētās prioritātes[5]. Tas būtu jādara, pamatojoties uz katra reģiona stratēģiskās attīstības plānu un dialogu, kā rezultātā varētu kopīgi novērtēt problēmas, un uzmanība būtu attiecīgi jākoncentrē uz reģionālajām īpatnībām un vajadzībām.

4.1. Reģionālo iestāžu stiprināšana

ES būtu jāatbalsta:

- reģionālā pārvaldība un sadarbība, lai nodrošinātu mieru un stabilitāti gan starp dalībvalstīm, gan valstu iekšienē, tostarp cilvēktiesību veicināšana;

- institucionālo spēju uzlabošana reģionālā un valstu līmenī , atjaunojot centienus stiprināt valstu spējas īstenot reģionālo politiku;

- iestāžu struktūras un integrācijas plānu vienkāršošana ;

- lielāka atbildība par reģionālās integrācijas procesiem un ieinteresēto personu lielāka dažādība gan valstu, gan reģionālajā līmenī.

4.2. Reģionālo integrēto tirgu izveide

ES būtu jāturpina atbalstīt reģionus šajā jomā, ietverot:

- reģionālo saistību efektīvu īstenošanu preču tirdzniecības jomā , tostarp muitas sistēmu modernizāciju un valsts ieņēmumu iekasēšanu;

- pakalpojumu nozares un ieguldījumu integrāciju , lai veicinātu konkurenci reģionālajos tirgos, samazinātu pārmērīgās pakalpojumu izmaksas un ieviestu pārredzamākus un stabilākus noteikumus reģionālo ieguldījumu jomā;

- tehniskos šķēršļus tirdzniecībai un sanitārās un fitosanitārās normas — standartizācija un saskaņošana, izmantojot starptautiskās normas, atceļ vajadzību veikt apgrūtinošās kontroles, uzlabo pārtikas drošumu reģionālā līmenī un atvieglo reģionālo produktu iekļuvi starptautiskajos tirgos;

- monetāro integrāciju — vairākās ĀKK valstu reģionālo monetāro savienību mērķtiecīgās programmās ir jāņem vērā, ka sasniegumiem monetārās un ekonomiskās integrācijas jomā vajadzētu būt cieši saistītiem. ES ir gatava dalīties integrācijas un politikas koordinēšanas pieredzē ar ĀKK valstu partneriem. Makroekonomikas koordinēšanas jautājumam vairāk pievērsīsies dialogā par EK vispārējā budžeta atbalstu valstu līmenī.

4.3. Uzņēmējdarbības attīstības atbalsts

ES būtu jāpastiprina uzņēmējdarbības attīstības un ražošanas jaudu palielināšanas atbalsta reģionālā dimensija tajās jomās, kurās reģionālā līmeņa darbības rada pievienoto vērtību:

- normatīvās vides uzlabošana (piemēram, uzņēmējdarbību regulējošie tiesību akti un uzņēmējdarbības tiesības, rūpnieciskie standarti, noteikumi intelektuālā īpašuma jomā, konkurences tiesību akti, nodokļu politika, tostarp attiecībā uz krāpšanu nodokļu jomā);

- ražošanas jaudu palielināšana (rūpniecības un eksporta stratēģijas, reģionālās apmācības un izpētes iestādes);

- reģionālo finanšu tirgu attīstīšana , lai mobilizētu reģionālo un ārējo kapitālu uzņēmējdarbības, jo īpaši MVU, attīstībai;

- starpuzņēmumu sadarbības veicināšana , lai sekmētu ražošanas tīklus un piegādes ķēdes, kā arī uzņēmumu apvienību tīklus.

4.4. Reģionālo infrastruktūras tīklu savienošana

ES būtu jāatbalsta infrastruktūras attīstīšana, jo īpaši pievēršoties valstu ceļu, enerģijas un telekomunikāciju tīklu “trūkstošo posmu” papildināšanai. Laikposmā starp 9. EAF (2000.-2007. gads) un 10. EAF (2008.-2013. gads) EK atbalstu infrastruktūrai, kas ietver atbalstu ES-Āfrikas partnerībai infrastruktūras jomā, palielinās par 50 %. Arī ES dalībvalstīm būtu jāpiedalās šajos pasākumos.

4.5. Reģionālās politikas izstrāde, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību

ES būtu jāatbalsta reģionu centieni risināt kopējās problēmas jomās, kurās reģionālā pievienotā vērtība ir visnozīmīgākā, lai iedzīvotājiem nodrošinātu normālus dzīves apstākļus. Atkarībā no reģiona tie var ietvert:

- nodrošinātību ar pārtiku un lauksaimniecisko ražošanu — politikas un standartu saskaņošana, reģionālās informācijas sistēmas, kas nodrošina labāku reģionālo pārtikas un lauksaimniecībā izmantojamo vielu tirgu darbību, reģionālo pārtikas krājumu pārvaldība, kā arī politika cīņai pret augsnes degradāciju un pārtuksnešošanos var palīdzēt uzlabot nodrošinātību ar pārtiku;

- dabas resursu kopīgu pārvaldi — pārrobežu vides problēmas var risināt vienīgi, izmantojot visaptverošu un efektīvu reģionālo politiku. ES jo īpaši atbalstīs cīņu pret klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības izzušanu, kā arī zivsaimniecības, mežu, energoresursu un ūdens baseinu ilgtspējīgu apsaimniekošanu;

- sociālo kohēziju reģionālajā līmenī — valstu un reģionālā resursu pārdales politika ir nozīmīga, lai reģionālās integrācijas izmaksas un ieguvumus varētu vienmērīgi sadalīt starp valstīm un to iekšienē.

Iepriekš minētos projektus atbalstīs, attīstot spējas zinātnes un tehnoloģiju jomā , lai pastiprinātu zinātnes ieguldījumu kopējo problēmu risināšanā, izaugsmes veicināšanā un nabadzības samazināšanā.

5. ES INSTRUMENTU OPTIMāLA IZMANTOšANA, LAI ATBALSTīTU REģIONāLO INTEGRāCIJU ĀKK VALSTīS

ES atbalsts ĀKK valstu reģionālajai integrācijai ir balstīts uz KPN pamatprincipiem — atbildību, dialogu un ilgtspējīgu attīstību. Tādēļ ES respektē partneru izvēli attiecībā uz integrācijas procesu mērķiem, plānojumu, ātrumu un prioritātēm. ES būtu jāatbalsta reģionu pašu izvēle. Tas nozīmē, ka arī ĀKK partneriem būtu jāpieliek pūliņi un jāuzņemas atbildība.

Turklāt subsidiaritātei ir jābūt par būtisku pamatprincipu. Arī ĀKK partneru interesēs ir risināt jautājumus tādā līmenī, kas ļauj maksimāli palielināt darbības efektivitāti un lietderīgumu.

5.1. ES-ĀKK politiskās partnerības, lai nodrošinātu reģionālo attīstību

Nesen ES paplašināja starptautisko politisko dialogu starp savām iestādēm un ĀKK reģioniem, kā rezultātā tika pieņemtas reģionālās stratēģijas attiecībā uz Karību jūras baseina valstīm (2006. gada marts) un Klusā okeāna valstīm (2006. gada maijs), kā arī ES un Āfrikas kopējā stratēģija (2007. gada decembris).

Šis pastāvīgais dialogs jo īpaši koncentrējas uz mieru, drošību un konfliktu novēršanu, kā arī uz pieredzes apmaiņu integrācijas un kopējās politikas jomā. Tā kā pati ES ir integrēts reģions, šajā dialogā vajadzētu izveidot pilnībā vienotu ES pieeju.

Tāpēc ir svarīgi uzlabot visu ES pieejamo instrumentu konsekvenci un efektivitāti, tā lai palielinātu to ietekmi uz piecām iepriekš izklāstītajām prioritātēm.

5.2. Politiskais dialogs reģionālajā līmenī — uzticība Kotonū nolīguma garam

Lai stiprinātu šo dialogu reģionālajā līmenī, ES būtu:

- jāpastiprina dialogs par reģionālo integrāciju — atzīstot valstu līmeņa iesaistes izšķirošo nozīmi veiksmīgas reģionālās integrācijas nodrošināšanā, Komisija sāks regulāras apspriedes par reģionālajiem jautājumiem ar valstu iestādēm, un saistībā ar ĀKK valstu doto pārvaldības solījumu regulāru uzraudzību īpaša uzmanība tiks pievērsta tam, lai valstu pārvaldes iestādes īstenotu savus solījumus reģionālās integrācijas jomā.

ES būtu jāatbalsta pieredzes starpreģionālā apmaiņa un reģionālās integrācijas programmu iespējamā salīdzinošā pārskatīšana. Āfrikā šajā apmaiņā būtu jāiekļauj Āfrikas Savienība.

Turklāt ES būtu jādalās pieredzē ar ĀKK reģioniem tajās jomās, kuras šie reģioni uzskata par vispiemērotākajām. Atbilstošas ir vairākas ES politikas jomas — ekonomiskā un sociālā kohēzija, veselības aizsardzība, pārtikas nekaitīgums, lauksaimniecība, transports, vide un enerģija;

- jāpaplašina dialogs par reģionālo integrāciju — ES būtu jāveicina uzņēmumu reģionālo forumu izveide un regulāri jāatbalsta pilsoniskās sabiedrības reģionālo forumu, kā arī par reģionālās integrācijas pārraudzību atbildīgo parlamenta komiteju izveide un nostiprināšana.

ES būtu jāsekmē arī to akadēmisko iestāžu darbība, kuras veic reģionālās integrācijas analīzi, un, vispārīgi, iniciatīvas saistībā ar reģionālās integrācijas uzraudzību ĀKK valstīs, tostarp ar EPN saistītās iniciatīvas.

5.3. Attīstības politika — ES Konsensa attīstības jomā praktiskais pielietojums

Laikposmā no 2008. līdz 2013. gadam atbalstu reģionālajai integrācijai pastiprinās, izmantojot 10. EAF. Arī ES dalībvalstīm savi pasākumi būtu jāveic krietni intensīvāk.

5.3.1. ES centienu apvienošana — ceļā uz kopīgu programmu izveidi

Atbilstoši atbalsta efektivitātes principiem ES ir jāizstrādā kopēja reģionālās integrācijas pieeja, lai nodrošinātu attīstību ĀKK valstīs.

- ES ir apņēmusies iesaistīties kopēju programmu un stratēģiju izstrādē valstu līmenī. Tādējādi EK reģionālo programmu izstrādei vajadzētu būt pirmajam solim ceļā uz ES kopīgu reģionālo programmu izveidi .

- Pašlaik tiek izstrādātas „ES tirdzniecības atbalsta reģionālās paketes” , ar ko īstenos ES tirdzniecības atbalsta stratēģiju, tostarp atbalstu EPN īstenošanai. Lai gan Komisija atzinīgi novērtē Padomes un dalībvalstu stingro apņemšanos, tā aicina ievērojami palielināt centienus, lai šīs paketes izstrādātu pēc iespējas ātrāk.

- ĀKK reģionālās organizācijas pārāk bieži ir atkarīgas no donoru ieguldījumiem. Tā kā mērķim vajadzētu būt finansiālajai ilgtspējībai, valstu un reģionālo resursu mobilizēšana ir izšķiroši svarīga, jo īpaši, lai palīdzētu mazāk attīstītajām valstīm izstrādāt reģionālos projektus.

- Reģiona vadībā ES būtu jāpastiprina koordinācija ar citiem attīstības partneriem (piemēram, ar starptautiskajām finanšu iestādēm un reģionālās attīstības bankām), ja vien to sniegtā palīdzība pilnībā atbilst Parīzes principiem.

5.3.2. Pastiprināts EK atbalsts

Laikposmā no 1996. līdz 2007. gadam (8. un 9. EAF) EAF atbalsts projektiem ar reģionālu ievirzi sasniedza 3,2 miljardus euro. Ilgstpējīga attīstība bija galvenā atbalsta joma, kurai tika atvēlēti 1,2 miljardi euro, kam sekoja infrastruktūras attīstības joma (777 miljoni euro) un uzņēmējdarbības attīstības joma (524 miljoni euro).

Turpmākajos gados 10. EAF reģionālās programmas būs galvenais EK atbalsta instruments, lai nodrošinātu ĀKK reģionālo integrāciju. Laikposmā starp 9. un 10. EAF kopējā EAF summa ievērojami palielinājās, un reģionālās dotācijas summa gandrīz divkāršojās, sasniedzot 1,78 miljardus euro, kas liecina, ka starp ES un ĀKK valstīm valda sapratne par reģionālās integrācijas nozīmi attīstībā.

Nākamos reģionālās stratēģijas dokumentus un reģionālās indikatīvās programmas[6], kas ietver situācijas analīzi reģionālās integrācijas jomā un atbildes stratēģiju, izmantos saistībā ar piecām galvenajām prioritātēm, kuras izklāstītas 4. iedaļā. Tie:

- palīdzēs reģionālajiem mehānismiem visos reģionos sekmēt mieru un stabilitāti , novērst un pārvaldīt konfliktus un cīnīties pret draudiem drošībai (piemēram, organizēto noziedzību), tādējādi veicinot plaši definētu reģionālo programmu cilvēku drošības jomā. Rietumāfrikā, Dienvidāfrikā un Austrumāfrikā EAF atbalsts palīdzēs stiprināt visas Āfrikas miera un drošības struktūras reģionālo pīlāru;

- jo īpaši pievērsīsies reģionālajai ekonomiskajai integrācijai , kam varētu tikt piešķirti gandrīz 75 % no indikatīvās apropriācijas (t.i., 1,3 miljardi euro);

- reģionālās ekonomiskās integrācijas programmas ietvaros koncentrēsies uz konkrētām reģionālām prioritātēm, īpaši pievēršoties integrētāku tirgu izveidei, ražošanas jaudu attīstīšanai, infrastruktūru tīklu uzlabošanai un uzlabotai reģionālajai sadarbībai, lai veicinātu ilgtspējīgas enerģētikas politiku. Īpaša uzmanība tiks pievērsta EPN atbalsta pasākumiem — gandrīz pusi no Karību jūras baseina valstu reģionālās indikatīvās programmas līdzekļiem piešķirs šo valstu EPN saistību izpildei;

- atspoguļos ĀKK reģionu daudzveidību attiecībā uz ilgstpējīgas attīstības prioritātēm. Tas jo īpaši attiecas uz otro galveno nozari Klusā okeāna valstīs (zivsaimniecība) un Centrālāfrikā (mežsaimniecība). Rietumāfrikā ir paredzēts piešķirt atbalstu nodrošinātībai ar pārtiku un lauksaimniecībai, bet Austrumāfrikā — atbalstu zemes, ūdens un jūras resursu apsaimniekošanai;

- atbalstīs labu reģionālo pārvaldību , pievēršoties nevalstisko dalībnieku spēju palielināšanai.

10. EAF valstu programmu ietvaros lielāku uzmanību pievērsīs reģionālajiem jautājumiem. 30 % (3,7 miljardi euro) no valstu dotācijām attiecas uz ekonomikas attīstību. Lielākā daļa ir piešķirta ekonomikas infrastruktūrai (apmēram 3 miljardi euro, lielāku uzmanību pievēršot reģionālajiem savienojumiem) un nozīmīga atbalsta summa — tirdzniecībai un reģionālajai integrācijai, kā arī ražošanas nozarēm, tostarp lauksaimniecībai (apmēram 600 miljoni euro).

EAF dotācija visām ĀKK valstīm palīdzēs nostiprināt reģionālo integrāciju gadījumos, kad starpreģionālā pieeja var dot pievienoto vērtību. Tas attiecas uz:

- uzņēmējdarbības attīstību — EK sadarbosies ar Eiropas Investīciju banku, lai pastiprinātu sinerģiju starp ieguldījumu mehānismu (kurā EAF iegulda līdz 3,5 miljardiem euro) un 10. EAF reģionālajām indikatīvajām programmām.

Uzņēmumu attīstības centra (EAF atbalsts vidēji 18 miljoni euro gadā) pamatuzdevums un pārvaldības struktūra būtu jāpielāgo tā, lai apņēmīgi palielinātu centra efektivitāti un koncentrētos uz uzņēmumu atbalstīšanu to centienos gūt labumu no reģionālas integrācijas;

- infrastruktūras tīkliem — ES-Āfrikas infrastruktūras ieguldījumu fondu turpmāk atbalstīs kā novatorisku instrumentu, lai īstenotu ES-Āfrikas partnerību infrastruktūras jomā. Tiek apsvērti līdzīgi mehānismi, kas paredzēti Klusā okeāna valstīm un Karību jūras baseina valstīm;

- mieru un drošību Āfrikā — ES un Āfrikas kopējās stratēģijas ietvaros ES turpinās atbalstīt reģionālo dalībnieku lomu Āfrikas miera un drošības programmā, jo īpaši, izmantojot Āfrikas miera nodrošināšanas fondu.

Liela nozīme ir arī šādām no EK budžeta finansētām programmām :

- attīstības sadarbības instruments (tematiskās programmas par nodrošinātību ar pārtiku, par vidi un dabas resursu (tostarp enerģijas) ilgtspējīgu apsaimniekošanu un ieguldījumiem cilvēkos) sniegs atbalstu reģionālajiem pasākumiem politikas jomās, kurās ir nepieciešams veicinošais vai papildinošais atbalsts, lai attīstītu reģionālo sadarbību;

- arī Komisijas ierosinātais īpašais „ mehānisms ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs ” palīdzēs atbalstīt reģionālo politiku lauksaimniecības un nodrošinātības ar pārtiku jomā;

- stabilitātes instruments veicina reģionālo stabilizāciju un miera veidošanas spējas, tostarp mērķtiecīgas darbības krīzes situācijās un pasākumus, lai risinātu ilgtermiņa starpreģionālus draudus drošībai.

5.3.3. Efektīvāka īstenošanas metode

Lai labāk izmantotu palielināto atbalstu, ES pasākumi programmu un projektu līmenī būtu jāpadara stratēģiskāki šādā veidā:

- pakāpeniski virzoties uz pieeju, kas pamatojas uz programmu (nevis projektu) ;

- aktīvi veicinot kopīgas īstenošanas metodes , piemēram, līdzfinansēšanu, deleģēto sadarbību vai kopējus fondus. Šajā sakarā par piemēru var uzskatīt pieredzi, ko ieguvis ES ieguldījumu fonds Āfrikas infrastruktūrai;

- reģionālā līmenī izveidoti fondi , kuros EK un ES dalībvalstis EPN un ES tirdzniecības atbalsta stratēģijas ietvaros varētu sniegt ieguldījumu, arī varētu būt instrumenti, lai īstenotu ES un citu donoru atbalstu reģionālajai integrācijai;

- dodot prioritāti projektiem ar patiesi reģionālu dimensiju , nodrošinot, ka projekti un darbības i) tieši atbalsta reģionālās prioritātes, ii) ir ar patiesu reģionālu dimensiju un iii) paredzēti, lai sniegtu maksimālu labumu reģionālajai izaugsmei;

- pastiprinot „reģionālo dimensiju” valstu līmenī un regulārāk to iekļaujot valstu līmenī atbalstītajos projektos.

Īpaša uzmanība būtu jāpievērš nepieciešamajai atbildībai un efektīvas īstenošanas spējām, kur dalībvalstis pilnvaro reģionālās organizācijas nodrošināt pareizu pašu līdzekļu un donoru sniegto līdzekļu finansiālo pārvaldību, kā arī tam, lai novērstu nepilnības saistībā ar reģionālo organizāciju spējām apgūt līdzekļus un donoru spējām uzraudzīt īstenošanu.

Visbeidzot, ĀKK reģionālā integrācija būtu jāatbalsta saskaņā ar reģionu tiešo vidi. Tas nozīmē, ka sadarbība starp Āfrikas reģioniem ir jāveicina, piemēram, līdzfinansējot attiecīgos projektus no divām vai vairākām reģionālajām indikatīvajām programmām. Tas ietver arī sadarbības veicināšanu starp ĀKK reģioniem, ES nomaļajiem reģioniem un ES aizjūras zemēm un teritorijām gadījumos, kad ir iespējams palielināt reģionālās sinerģijas[7].

5.4. Tirdzniecības politika — mainīgie modeļi mainīgajā globālajā vidē

5.4.1. Ekonomiskās partnerības nolīgumi

Ar piecpadsmit CARIFORUM valstīm ir noslēgts visaptverošs reģionālais EPN. Citos ĀKK reģionos ES un tās partneri joprojām ir stingri apņēmušies ar visām reģiona valstīm noslēgt visaptverošus EPN, kuri cita starpā ietver noteikumus par pakalpojumiem un ieguldījumiem, kā arī vairākus ar reģionālo tirdzniecību saistītus noteikumus, kuri ir pēc iespējas visaptverošāki.

Visaptveroši reģionālie EPN ir galvenais ĀKK un ES partnerības instruments, lai veicinātu reģionālo integrāciju. Nostiprinot šos nolīgumus partnerībā ar ES, tie palīdzēs īstenot integrācijas shēmas, konsolidēt reģionālos tirgus un pastiprināt pareizas ekonomiskās pārvaldības politiku. Reģionālie EPN jo īpaši:

- veicinās reģionālo saistību efektīvu īstenošanu preču tirdzniecības jomā , atbalstot esošos vai plānotos tirdzniecības integrācijas projektus, tostarp nepieciešamās muitas reformas;

- paplašinās reģionālo tirdzniecību pakalpojumu jomā un veicinās ieguldījumus reģionā un sadarbībā ar ES (kad reģioni izvēlas ietvert šos jautājumus EPN), izmantojot pārskatāmākus, stabilākus un attīstībai draudzīgākus reģionālos noteikumus;

- nostiprinās vairākus ar reģionālo tirdzniecību saistītus noteikumus , risinot nozīmīgus regulatīvos jautājumus, piemēram, jautājumus par tirdzniecības vienkāršošanu, tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībai, kā arī par sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem. Kad reģions būs tam gatavs, saistības un sadarbība konkurences jomā, intelektuālais īpašums, sociālie un vides aspekti, kā arī publiskā iepirkuma noteikumi uzlabos attīstību un uzņēmējdarbības apstākļus valstu un reģionālajā līmenī.

EPN ietver reģionālā un valstu līmeņa reformas un sīki izstrādātus attīstības un sadarbības noteikumus, kas uzliek ES pienākumu atbalstīt šīs ar EPN saistītās reformas, lai maksimāli palielinātu ieguvumus un samazinātu izmaksas saistībā ar jauno tirdzniecības režīmu starp ĀKK reģioniem un ES.

ĀKK partneru paustās bažas un problēmjautājumus risinās elastīgā veidā un atbilstoši starptautiskās tirdzniecības noteikumiem, nodrošinot progresu ceļā uz pilnīgiem reģionālajiem EPN. Dažādās ĀKK valstu vajadzības un attīstības līmeņi, kā arī esošo reģionālās integrācijas procesu atšķirīgās stadijas tiks ņemtas vērā, jo EPN būs tālāk jāattīsta un jāveicina esošie reģionālās integrācijas procesi. Atšķirīgu reģionālās integrācijas procesu rezultātā EPN var būt dažādi līmeņi.

5.4.2. Citas ar tirdzniecības politiku saistītas problēmas ĀKK valstīs

ĀKK valstis saskaras ar citām problēmām tirdzniecības politikas jomā, kuras būtu jāiekļauj ES-ĀKK partnerībā:

- mijiedarbība starp reģionālismu un multilaterālismu — ES būtu atkārtoti jāapstiprina, ka reģiona atvērtība ir jāveido rūpīgi, lai palielinātu tās ietekmi uz attīstību. Turklāt attiecībā uz solījumiem saistībā ar reģionālo integrāciju valstīm būs jāsaskaras ar tādām problēmām kā, piemēram, pašreizējo pārtikas krīzi, kurai nepieciešams rast politikas risinājumus reģionālā līmenī, nevis pieņemt valstu lēmumus, kas apdraud reģionālās saistības;

- tirdzniecības integrācijas programmu racionalizācija Āfrikā — Āfrikas Savienība uzsāka racionalizācijas procesu, lai veicinātu ilgtermiņa mērķi — integrāciju visa kontinenta mērogā. ES būtu jāatbalsta racionalizācijas process, kas stiprina iespējamā Āfrikas vienotā ekonomiskā kopuma pamatelementus, vienlaicīgi cenšoties samazināt šķēršļus tirdzniecībai starp Āfrikas reģioniem. Šim nolūkam ES un Āfrikas kopējās stratēģijas ietvaros ES sadarbosies ar Āfrikas Savienību un tās Komisiju.

6. SECINāJUMS

Reģionālajai integrācijai būtu jākļūst par ES attīstības politikas un ES-ĀKK attiecību pamatprincipu. Tā ir dzinējspēks, lai panāktu lielāku politisko stabilitāti, kā arī paātrinātu izaugsmi, izmantojot saskaņotas strukturālās reformas un pakāpenisku tirdzniecības atvēršanu. Tādēļ reģionālā integrācija ir nozīmīgs stimuls, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķi — nabadzības samazināšanu ĀKK reģionos.

[1] Papildu informācija atrodama Komisijas dienestu darba dokumentā (SEC(2008) 2539, 1.10.2008.).

[2] Komisijas paziņojums par Eiropas Kopienas atbalstu jaunattīstības valstu centieniem nodrošināt reģionālo ekonomisko integrāciju, COM (1995) 219, galīgā redakcija, 1995. gada 16. jūnijs.

[3] „Eiropas konsenss attīstības jomā”, http://ec.europa.eu/development/policies/consensus_en.cfm.

[4] Ietverot ES-Āfrikas partnerību tirdzniecības un reģionālās integrācijas jomā.

[5] Skatīt 5. nodaļu par instrumentiem.

[6] Komisijas dienestu darba dokuments “10. Eiropas Attīstības fonda reģionālās stratēģijas dokumenti un indikatīvās programmas” (SEC(2008) 2538, 1.10.2008.). Reģionālās stratēģijas dokumenti ir sagatavošanas noslēguma posmā. Šeit sniegtā informācija neskar to, ka Komisija oficiāli pieņem minētās programmas.

[7] Komisijas 2008. gada 25. jūnija Zaļā grāmata par turpmākajām attiecībām starp ES un aizjūras zemēm un teritorijām, COM(2008) 383, galīgā redakcija, un Komisijas 2007. gada 12. septembra paziņojums par stratēģijām nomaļajiem reģioniem: sasniegumi un nākotnes perspektīvas, COM(2007) 507, galīgā redakcija.