28.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/29

—

aicina izstrādāt atbalsta sistēmu, ar ko nodrošināt ilgtermiņa stabilitāti investīciju lēmumiem, veicinot uz tirgu orientētus pasākumus, tai skaitā tiesību aktus, ar kuriem ievieš produkta audzēšanas valsts marķējumu, un veicinot ES ražošanas standartus;

—

iesaka atbalstīt ĢN un lauksaimnieku privātās sertifikācijas sistēmas ar noteikumu, ka valsts iestādes nodrošina produktu kvalitāti un izcelsmi;

—

prasa noteikt skaidru Kopienas definīciju dažiem “rezervētiem apzīmējumiem”, kas norāda uz teritoriālās ražošanas veidiem, piemēram, “tradicionālie produkti”, “kalnu produkti”, ĢMO nesaturošie un līdzīgi;

—

prasa, lai obligāto marķējumu, kas norāda valsti, kurā produkti ir audzēti, attiecinātu arī uz visiem pirmapstrādes produktiem, daļēji apstrādātiem produktiem;

—

uzskata, ka ĢN sistēma būtu jāattiecina arī uz pārstrādātiem produktiem;

—

uzsver, ka vispirms būtu nevis jāapsver jaunu sistēmu izveide, bet gan jāatbalsta esošās sistēmas;

—

ierosina ieviest ACN un AĢN aizsardzību arī PTO;

—

uzskata, ka nepārprotami ir jāaizliedz izmantot visus ģenētiski modificētus organismus tādu produktu visos ražošanas posmos, uz kuriem attiecas apzīmējumi “aizsargāts cilmes vietas nosaukums” (PDO), “aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes” (PĢN) un “garantēts tradicionāls produkts” (TSG), lai garantētu un nodrošinātu tradicionālo ražošanas metožu saglabāšanu un atšķirīgas produktu iezīmes;

—

aicina Komisiju apsvērt veicināšanas budžeta lielāku elastīgumu un tā palielināšanu;

—

ierosina Komisijai pārskatīt “garantētu tradicionālu produktu” (TSG).

Ziņotājs

:

Milner Whiteman OBE (UK/UEN-AE), Bridgnorth apgabala padomes loceklis

1.

atzinīgi vērtē minēto zaļo grāmatu, tāpēc ka tās mērķis ir izstrādāt pamatprincipus, lai panāktu atbalstu un aizsardzību patērētāju saiknei ar kvalitatīvu lauksaimniecības produktu ražošanu ES un lai minēto saikni vēl vairāk pastiprinātu, apkarojot konkurences traucējumus, kas saistīti ar esošo nosaukumu negodīgu izmantošanu Tas radīs reģionu un lauksaimnieku un viņu produkcijas izveidoto reģionālo ainavu un to identitātes ilgtermiņa noturību, tādējādi veicinot turpmāko reģionālo attīstību un aizkavējot cilvēku aizplūšanu no lauku apvidiem;

2.

aicina izstrādāt atbalsta sistēmu, ar ko nodrošināt ilgtermiņa stabilitāti investīciju lēmumiem, veicinot uz tirgu orientētus pasākumus, tai skaitā tiesību aktus, ar kuriem ievieš produkta audzēšanas valsts marķējumu, un veicinot ES ražošanas standartus, jo īpaši pārtikas nekaitīguma un higiēnas, vides un tradicionālo ražošanas paņēmienu aizsardzības jomā;

3.

uzskata, ka zaļajai grāmatai jāsniedz jauns impulss un jānostiprina kopējās lauksaimniecības politikas ieguldījums augstas kvalitātes produktu nodrošināšanā. Nav šaubu, ka Regula Nr. 2081/92 un Regula Nr. 2082/92 par cilmes vietu nosaukumiem līdz šim tika nepietiekami izmantotas, radot iemeslu uzskatīt, ka liela daļa patērētāju skaidri nezina tādu saīsinājumu un norāžu nozīmi kā, piemēram, ACN, AĢN, TSG un bioloģiskā lauksaimniecība. Jāpārdomā un jāsistematizē veicināšanas un informatīvo pasākumu kopums par šādiem produktiem, kā arī vairāk jāsaista KLP pirmā un otrā pīlāra pasākumi ar kvalitatīvu produktu atbalstu un sertifikācijas un kontroles procedūru izmaksu samazināšanu;

4.

uzsver, ka tādi faktori kā produktu standartizācija, ražošanas koncentrācija un monokultūras audzēšana pakļauj lauksaimniekus globālā tirgus svārstībām un apdraud teritoriālo daudzveidību;

5.

atzinīgi vērtē to, ka minētajā zaļajā grāmata ir atzīts, ka lauksaimniecības produktu kvalitāte būtiski ir saistīta ar reģionālajām tradīcijām, attīstību un ilgtspēju, bet minētie faktori ir jāpastiprina un jāaizsargā, izmantojot attiecīgas sistēmas, piemēram, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (ĢN) sistēmas, un to intelektuālais īpašums jāaizsargā no pārāk izplatītas nosaukumu viltošanas, izveidojot starptautisku reģistru;

6.

uzskata, ka ir jāatbalsta iniciatīvu attīstība, piemēram, lauksaimniecības preču tirgi un tiešā pārdošana, kas, izslēdzot starpniekus, saīsina tirdzniecības ķēdi. Šīs iniciatīvas ne vien samazina patēriņa cenas un naftas patēriņu un līdz ar to vides piesārņojuma avotus, bet, ņemot vērā attiecīgo produktu sezonālo raksturu, arī popularizē tradicionālos vietējos produktus, kuriem ir lielākas garantijas attiecībā uz svaigumu, autentiskumu un garšu un kuri ir arī vieglāk pārbaudāmi;

7.

stingri piekrīt tam, ka ES lauksaimnieku spēcīgākais ierocis ir “kvalitāte” un ka patērētāji pieprasa, lai pārtika būtu garšīga, ražota atbilstoši tradīcijām, autentiska un, galvenais, ražota no vietējām izejvielām, kā arī atbilstoši vides aizsardzības un dzīvnieku labturības prasībām; tāpēc ES lauksaimniekiem ir reālas iespējas laist tirgū produktus, kas ir skaidri atšķirami no citiem, pretim pieprasot arī augstākas cenas;

8.

piekrīt tam, ka PTO sarunu perspektīvā ir absolūti nepieciešams, lai arvien atvērtāka globālā tirgus apstākļos ES pārtikas kvalitātes un nekaitīguma standartus varētu popularizēt un skaidrot patērētājiem kā labvēlīgu un daudzos gadījumos izcilu produktu īpašību; aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, lai ES tirdzniecības partneri atzītu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes;

9.

uzsver, ka ir vajadzīga sistēma, kas spēj darboties, neatpaliekot no aizvien pieaugošajām patērētāju un ES lauksaimnieku vispārējām prasībām. Tādēļ lauksaimniekiem ir vajadzīgi atbalsta pasākumi, piemēram, lauksaimnieku pārvaldītu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu vai privātu sertifikācijas sistēmu veicināšanas budžeta lielāks elastīgums un palielināšana ar noteikumu, ka valdība garantē šādu produktu kvalitāti un izcelsmi. Minētās sistēmas ir elastīgas un ātri reaģē uz lauksaimnieku un tirgus jaunām prasībām;

10.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir plaša pieredze un vispāratzīta kompetence ietekmēt un atbalstīt kvalitatīvu lauksaimniecības produktu ražošanu, veicot pasākumus saistībā ar ES lauku attīstības plānu pārvaldību, teritoriju plānošanu un reģionālo attīstību. Daudzos gadījumos minētās pašvaldības ir veicinājušas produktu kvalitāti, atbalstot dažādas sistēmas, piemēram, ĢN sistēmu;

11.

atzīmē KLP jauno struktūru (atsaistītais atbalsts) un to, kā ES lauksaimniekus aizvien vairāk ietekmē pasaules tirgus. Tāpēc svarīgi ir atzīt, ka ES lauksaimnieku sasniegtie ražošanas un kvalitātes standarti (tādās jomās kā, piemēram, ilgtspējība, kultūraugu un produktu higiēnas un veselības garantijas, darba drošības un darbaspēka tiesību ievērošana, dzīvnieku labturība un reģionu teritoriālā attīstība) ir augstāki par trešo valstu standartiem, un minētie augstākie standarti joprojām jākompensē ar ES tiešo maksājumu palīdzību arī pēc 2013. gada. Tas jo īpaši svarīgi ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tā kā pasākumi ES lauksaimniecības nozarē veido ekonomiku, ainavu un kopienas visos reģionos;

12.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jānodrošina apstākļi, lai tās varētu sekmēt lauksaimniecības produktu kvalitāti ar ES lauku attīstības programmu starpniecību. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir noteicošā loma prioritāšu noteikšanā un to programmu īstenošanā, kuras ir bijušas sekmīgas patiesu atvieglojumu izstrādāšanā un nodrošināšanā ES lauksaimniekiem;

13.

norāda uz iniciatīvu lauksaimniecības atjaunotai “teritorializācijai” pozitīvajiem rezultātiem, ļaujot izveidojot ciešāku saikni starp izcelsmes teritoriju, patērētājiem un lauksaimniecības nozari; tirgi, kuros piedalās lauksaimnieki, un pasākumi, kurus rīko skolās, ir konkrēti piemēri tam, kādā veidā bērni un plaša sabiedrība var labāk iepazīt lauksaimniecības produktu klāstu, to ražošanas metodes, organoleptiskās īpašības un uzzināt, kurā gadalaikā tie tiek audzēti; aicina Eiropas Komisiju atbalstīt labas prakses izplatīšanu;

14.

atzīst, ka vietējo un reģionālo pašvaldību pasākumi kvalitatīvu lauksaimniecības produktu pieprasījuma veicināšanai, pilnveidojot publisko pasūtījumu visās jomās, ieskaitot ēdināšanu skolās un slimnīcās, varētu ievērojami veicināt zaļajā grāmatā izvirzīto mērķu sasniegšanu; tādēļ aicina ar atbilstoša atbalsta starpniecību pakāpeniski izplatīt šādus pasākumus visā ES; aicina Komisiju ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību ierosināto projektu rezultātus, ievērojot vairākus faktorus, piemēram, pārtikas atkritumu apjoma samazināšanu ēdnīcās un lauksaimniecības produktu kvalitāti;

15.

uzsver arī pasākumus, ko vairākas ES vietējās un reģionālās pašvaldības ir uzsākušas ārpuskopienas valstīs attīstības programmu ietvaros, lai atbalstītu tradicionālās lauksaimniecības metodes, saudzētu ekosistēmas un ievērotu bioloģisko daudzveidību un vietējo patērētāju vajadzības;

16.

vēlas atgādināt Komisijai, ka lauksaimnieki, patērētāji un ražotāji joprojām noraida ES sistēmu un logotipu (to nesen atzīmēja Komisijas konferencē par standartiem 2007. gada februārī). Patērētājus var labāk piesaistīt un informēt, marķējumā skaidri norādot produkta izcelsmi un tā specifiskās īpašības. Bez tam vērā netiek ņemts ne logotipa izstrādāšanai vajadzīgais laiks, ne lauksaimnieku atbilstības pārbaužu un patērētāju informēšanas izmaksas. Tirgus un lauksaimnieki ir izstrādājuši arī paši savas sistēmas minēto mērķu sasniegšanai un tādēļ, lai panāktu līdzekļu efektīvāku izlietojumu un patērētāju labāku informēšanu, mēs ieteiktu atbalstīt ĢN un lauksaimnieku privātās sertifikācijas sistēmas ar nosacījumu, ka valsts garantē šādu produktu kvalitāti un izcelsmi, sniedzot patērētājiem skaidru informāciju un neradot papildu finanšu vai administratīvo slogu;

17.

atbalsta vienkāršošanu tirdzniecības standartu jomā, bet uzsver, ka ir jāizveido ciešāka saikne starp ražošanas vajadzībām un iegūto produktu, precizējot terminoloģiju un piemērojot to juridiski, kā arī pienācīgi informējot patērētājus ar marķējuma starpniecību. Uzskata, ka ir jālikvidē mazsvarīgie šķēršļi, kā arī kvantitatīvās novirzes saistībā ar pārtikas produktu kvalitāti; tāpēc atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas neseno priekšlikumu, ar kuru tiek atcelti dažādu augļu un dārzeņu izmēru un formas standarti. Stingri pasākumi jāsaglabā, lai nodrošinātu lauksaimnieku un patērētāju aizsardzību un viņu uzticēšanos. Īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz ģenētiski modificētiem pārtikas produktiem, kuros izmantoti ĢMO. Taču šādiem pasākumiem nevajadzētu dublēt normatīvajos aktos paredzēto citu veidu aizsardzību pret patērētāju maldināšanu. To varētu panākt, nosakot ražošanas prasību skaidras definīcijas un īpašības attiecībā uz atsevišķu formulējumu, piemēram, “brīvās turēšanas apstākļi” un “zems oglekļa emisijas līmenis”, izmantošanu. Būtu lietderīgi noteikt gan vispārīgus produktus, gan to tirdzniecības pamatstandartus. Turklāt būtu lietderīgi noteikt skaidru Kopienas definīciju dažiem “rezervētiem apzīmējumiem”, kas norāda uz teritoriālās ražošanas veidiem, piemēram, “tradicionālie produkti”, “kalnu produkti”, ĢMO nesaturošie utt. Šos apzīmējumus, izmantojot atbilstošu paškontroles līmeni, kas būtu pastāvīgi pārbaudāms, varētu fakultatīvi norādīt uz etiķetes;

18.

uzsver ES patērētāju nepārtrauktās prasības būt informētiem par to, kurā valstī ir audzēti attiecīgie pārtikas produkti. Aizvien vairāk pieaug patērētāju maldināšanas gadījumu skaits minētajā jomā. Tādēļ Komiteja prasa, lai obligāto marķējumu, kas norāda valsti, kurā produkti ir audzēti, attiecinātu arī uz visiem pirmapstrādes produktiem, daļēji apstrādātiem produktiem un gatavo produktu galvenajām sastāvdaļām, piemēram, šķiņķi un sieru;

19.

mudina dalībvalstīs vienādot pievienotās vērtības nodokli (PVN) ražotai (audzētai) lauksaimniecības produkcijai, jo lauksaimnieku godīga konkurence nodrošinās labākas kvalitātes produktus;

20.

uzsver, ka jāiegūst visas pasaules patērētāju uzticēšanās ES ĢN sistēmai. Patērētājiem neapšaubāmi jābūt labāk informētiem par minēto sistēmu būtību, to intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu starptautiskā mērogā un par to, kā tās faktiski ir saistītas ar reģionālajām kopienām, tādēļ ir ļoti svarīgi uzsākt patērētāju informēšanas kampaņas, to organizēšanai piešķirot īpašu finansējumu. Eiropas Savienības dalībvalstis saskaņā ar Regulas (EK) 510/06 13. panta 1. punktu oficiāli veiks pasākumus, kas vajadzīgi, lai to teritorijā novērstu ACN un AĢN nosaukumu nelikumīgu lietošanu;

21.

uzsver, ka patērētāju uzticēšanās jāiegūst ar pilnīgas pārredzamības starpniecību, tādēļ ĢN sistēma jāattiecina arī uz pārstrādātiem produktiem. Lai saglabātu ĢN turpmāko integritāti, ja ĢN produkti ir uzskaitīti galaprodukta etiķetē, jānodrošina, ka attiecīgās sastāvdaļas īpatsvars ir pietiekami liels, lai kļūtu par produkta noteicošo iezīmi, un ĢN izmantošanai jāsaņem atļauja no attiecīgās aizsardzības apvienības un iestādēm;

22.

saistībā ar ĢN norādi uzskata, ka ir svarīgi noteikt kritērijus, kurus var izmantot, pieņemot lēmumu par to, vai nosaukums ir nepatentēts vai arī to var aizsargāt kā ĢN norādi. Produktu sarakstu varētu paplašināt, iekļaujot tajā meža ogas un sēnes, kā arī no tām izgatavotos produktus. Jānodrošina, ka produktu sarakstā iekļauti arī ogu un augļu produkti. Tādējādi Komisijai būtu jāņem vērā, ka ir dalībvalstīs vispārēji atzītas sertificētas preču zīmes (īpaša kvalitāte) un jāierosina dalībvalstīm kopēji standarti minēto kvalitātes instrumentu atzīšanai;

23.

uzskata, ka jāpanāk lielāks iestāžu tipoloģijas un bioloģiskās lauksaimniecības produktu sertifikācijas un kontroles procedūru viendabīgums, lai veicinātu drošību un patērētāju uzticēšanos jaunajam Eiropas logotipam bioloģiskās lauksaimniecības jomā; tas liecinātu par to, ka Kopienas līmenī pastāv tādi paši ražošanas, kontroles un sertifikācijas kritēriji, sekmētu problēmu risināšanu un labāk veicinātu Kopienas vienotā tirgus darbību bioloģiskās lauksaimniecības produktu jomā un varēs atbilstīgi uzlabot informāciju patērētājiem par kopīgiem un efektīviem bioloģiskās lauksaimniecības produktu standartiem un kontroli Eiropas Savienībā;

24.

apgalvo, ka vispirms būtu nevis jāapsver jaunu sistēmu izveide, bet gan jāatbalsta esošās sistēmas tādās jomās kā, piemēram, dzīvnieku labturība. Komisijas atbalsts ar vadlīniju un uzticamības pastiprināšanas starpniecību būtu vēlams, tomēr priekšlikumi par jaunu logotipu izveidi nav lietderīgi patēriņa tirgū, kurā atzīst un novērtē esošos logotipus (piemēram, Francijas logotips “label rouge”);

25.

uzskata, ka tā vietā būtu jāievieš sodi par aizsargāto nosaukumu nelikumīgu izmantošanu un visās ES dalībvalstīs jāieceļ personas, kas sekotu, vai aizsargātos nosaukumus neizmanto nelikumīgi, un ierosinātu sodus par pārkāpumiem;

26.

sakarā ar aizsargājamiem apzīmējumiem uzskata, ka ir lietderīgi ieviest pienākumu visām dalībvalstīm administratīvā kārtā veikt cilmes vietas nosaukumu aizsardzību, lai cīnītos ar produkta nosaukuma piesavināšanos vai imitāciju. Turklāt ierosina dažādot aizsargātā apzīmējuma produktu aizsardzības kārtību un noteikumus, nodalot tos, kas ir plaši pazīstami starptautiskā līmenī un tiek eksportēti lielā daudzumā un tādējādi ir pakļauti lielākam viltošanas un nosaukuma piesavināšanas riskam, salīdzinot ar produktiem, kuri pārsvarā tiek izplatīti vietējos tirgos un līdz ar to ir mazāk pakļauti cilmes vietas neatbilstošai izmantošanai. Runājot par šo produktu kategoriju, ierosina vienkāršotu atzīšanas procedūru, kas nodrošinātu valsts vai reģionālo aizsardzību. Saistībā ar ražošanas un pārstrādes metožu attīstību, kas dažās jomās ir sevišķi ātra, uzskata, ka ir lietderīgi paredzēt iespēju tās pielāgot, izmantojot vienkāršotas procedūras un ražošanas noteikumus;

27.

būtu jāveicina ACN un AĢN aizsardzības paplašināšana PTO. Būtu jāslēdz līgumi ar trešām valstīm par lauksaimniecības pārtikas produktu marķējumu savstarpēju atzīšanu. Tā kā trešās valstis ir iesniegušas daudzus ĢN pieprasījumus, ierosina apsvērt iespēju izveidot Eiropas lauksaimniecības produktu kvalitātes aģentūru. Neatkarīgi no tā, vai produktus eksportē vai neeksportē, tiem būtu jāpiešķir atzīšana ES. Starptautiskā aizsardzība varētu būtu atšķirīga atkarībā no produkta viltošanas riska. Piemēram, eksportētiem produktiem ar augstu viltošanas risku būtu vajadzīga starptautiska aizsardzība PTO. Attiecībā uz produktiem, kuru viltošanas risks ir neliels un kas ir paredzēti vietējam tirgum, varētu paredzēt vienkāršotu kārtību, kad attiecīgā dalībvalsts atzīst produktu un informē Briseli (kas līdzinātos pašreizējām pagaidu aizsardzības līmenim), un produktiem tiktu piemērota aizsardzība saskaņā ar Eiropas likumiem. Tāpat ir svarīgi paredzēt, lai ĢN būtu aizsargātas ES, uzliekot pienākumu dalībvalstīm iejaukties un noteikt oficiālus pasākumus savā teritorijā, ja produkti ir viltoti vai ir imitēti reģistrēti produkti. RK ierosina Regulas 510/06 13. pantā paredzēt īpašus noteikumus. Komisijai ir jāatbalsta oficiālā aizsardzība starptautiskā līmenī un jo īpaši ES līmenī;

28.

uzskata, ka nepārprotami ir jāaizliedz izmantot ģenētiski modificētus organismus tādu produktu visos ražošanas posmos, uz kuriem attiecas apzīmējumi “aizsargāts cilmes vietas nosaukums” (PDO), “aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes” (PĢN) un “garantēts tradicionāls produkts” (TSG), lai garantētu un nodrošinātu tradicionālo ražošanas metožu saglabāšanu un atšķirīgas produktu iezīmes;

29.

iesaka veicināt ražotāju organizāciju aktīvāku līdzdalību un ierosina, ka tirgiem būtu jāuzņemas iniciatīva minētajā jomā. Labi strukturētas privātās sistēmas, ko pārvalda ražotājs, ir jutīgākas nekā tiesiskā sistēma un tāpēc var ātrāk reaģēt un pielāgoties vietējām prasībām; šāda tipa sistēmas darbojas Zviedrijā, AK un Vācijā;

30.

uzskata, ka esošās pievienotās vērtības produktu sertifikācijas sistēmas labāk atbilstu sabiedrības prasībām, ja tās sniegtu skaidru un uzticamu informāciju par lauksaimnieciskās ražošanas izvietojumu, metodēm un pārtikas produktu sastāvu;

31.

uzskata, ka lietderīgi būtu noteikt kopīgas pamatnostādnes un tādējādi sniegt labāku informāciju patērētājiem par produktu minimālajām kvalitātes prasībām. Pamatnostādnes būtu jāizstrādā neatkarīgām komitejām, nodrošinot visu attiecīgo pārtikas ķēdes dalībnieku vienprātību neatkarīgi no minēto dalībnieku ģeogrāfiskās atrašanās vietas;

32.

atbalsta uzskatu, ka noteicošais faktors privāto sistēmu sekmīgai darbībai ir ražotāju iesaistīšana. Svarīgs ir arī visaptverošs atbalsts ražotāju grupām. Tas nodrošinās, ka kontrole, izmaksas un standarti ir patiesi izdevīgi ES lauksaimniekiem;

33.

uzsver nepieciešamību ņemt vērā finansiālās un administratīvās izmaksas sīkražotājiem, kuri izmanto tradicionālās ražošanas metodes; šajā sakarā aicina saglabāt spēkā izņēmumus attiecībā uz šiem ražojumiem, jo strukturālā ziņā sīkražotājus nav iespējams pakļaut dažām normām;

34.

aicina Komisiju apsvērt veicināšanas budžeta lielāku elastīgumu un tā palielināšanu. Tādēļ ir jāpārskata minētā budžeta prioritātes, lai vairāk ņemtu vērā jebkāda veida sertifikācijas sistēmas;

35.

uzskata, ka ES lauksaimnieki gūtu lielāku atpazīstamību un izstrādātu labākas tirdzniecības sistēmas, ja noteikumi par valsts atbalstu pārtikas produktu jomā nebūtu tik stingri un tiktu nostiprinātas un uzlabotas Kopienas publiskās kvalitātes sertifikācijas sistēmas (ACN, AĢN, TSG, nomaļo reģionu grafiskais simbols, bioloģiskās lauksaimniecības produkti);

36.

aicina ieviest mikrokredītu saņemšanas iespējas tiem sīkražotājiem, kuri veicina kvalitatīvu ražojumu pieaugumu un nodrošina vietējās pārtikas nekaitīgumu. Šajā sakarā aicina apsvērt iespēju novirzīt līdzekļus, kas šobrīd ir piemēroti intervences pasākumiem, ražotājiem, kuri izmanto taisnīgai un ilgtspējīgai lauksaimniecībai labvēlīgas ražošanas metodes;

37.

uzskata, ka nav jāveicina jaunu Kopienas sertifikācijas sistēmu veidošana, lai neradītu sajukumu un administratīvus sarežģījumus. Tomēr uzskata, ka varētu būt lietderīĢN izstrādāt pamatnostādnes, kas nodrošina citu sertifikāciju (ISO, BIO u.c.) objektivitāti produktiem, uz kuriem neattiecas ACN vai AĢN. Turklāt uzskata, ka jāpastiprina un labāk jākoordinē dažādu kontroles iestāžu sadarbība;

38.

ierosina Komisijai pārskatīt “garantētu tradicionālu produktu” (TSG) sertifikāciju un ieviest īpašu kategoriju “Eiropas pārtikas proves zīme”, kas būtu jauna kvalitātes sertifikācijas sistēma tradicionāliem/vietējiem/ar tradicionālām metodēm apstrādātiem produktiem, kuri, ievērojot nepieciešamos kvalitātes parametrus, asociējas ar citām vērtībām, kas saistītas piemēram, ar to ražošanas reģionu, vietējo/reģionālo ekonomiku, ilgtspējīgu zemes izmantošanu, ieguldījumu lauku apdzīvotības saglabāšanā, tūrismu, vietējās dzīves kvalitāti utt. Šajā sertifikācijas sistēmā vajadzētu izmantot tādus terminus kā “tradicionāls produkts”, “vietējs produkts”, “reģionāls produkts” utt.;

39.

aicina Komisiju sniegt finansiālu atbalstu informēšanas un reklāmas kampaņām gan iekšējā tirgū, gan trešās valstīs, lai veicinātu un izskaidrotu dažādu Eiropas saimniecību produktu kvalitātes marķējuma nozīmi, kā arī daudzos ražošanas apstākļus un noteikumus, kas Eiropas lauksaimniekiem jāievēro salīdzinājumā ar citu valstu ražotājiem (attiecībā uz vidi un dzīvnieku labklājību, augstiem pārtikas nekaitīguma standartiem utt.).