28.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/56

—

uzskata, ka organizāciju vides aizsardzības pārvaldības sistēmas un produktu ekomarķējums ir piemēroti, uz tirgu balstīti līdzekļi, kas sekmē dažādu sabiedrības pārstāvju atbildību vides jomā un paaugstina vides aizsardzības līmeni;

—

uzskata EMAS regulu par lietderīgu instrumentu dažādām organizācijām, kas var gūt priekšrocības, to piemērojot dažādos veidos, piemēram, kaitējuma videi mazināšana, samazinot izmaksas (enerģija un atkritumu uzglabāšana), vides aizsardzības pasākumu tēla uzlabošana, pārliecība, ka tiek ievēroti tiesību akti vides jomā, efektīvāka darbība utt.;

—

uzskata, ka ir jādefinē arī veikuma vides jomā novērtējuma apjoms EMAS sistēmā ietilpstošajām organizācijām, kā arī atbilstošas prasības vides auditam dažādos analīzes līmeņos, proti, pirmajā (ražošana), otrajā (iepirkums) un trešajā (citi) līmenī. Visiem MVU un reģionālajām un vietējām pašvaldībām nav pieejama vides auditam nepieciešamā informācija, prasmes un zināšanas; minētajām organizācijām galvenokārt jāpaļaujas uz ārējo konsultantu darbu;

—

uzskata, ka iepriekšēja (ex ante) novērtējuma procedūra ir jāsaglabā, lai nodrošinātu uzticēšanos Eiropas ekomarķējumam un tā ticamību. Kopienas ekomarķējums ir tāda marķējuma sistēma, kuras pamatā ir dzīves cikla novērtējums saskaņā ar ISO 14024, ko verificējusi trešā persona. Lai nodrošinātu ISO standartu ievērošanu, par marķējumu atbildīgajai iestādei jāveic gan iepriekšējs (ex ante) novērtējums, gan par novērtējums pēc izpildes (ex post) un jānoskaidro, vai attiecīgais produkts, kam tiek pieprasīts ekomarķējums, atbilst ekomarķējuma kritērijiem. Priekšlikums pāriet no novērtējuma uz reģistrēšanu un uzraudzību pēc izpildes nopietni apdraud uzticēšanos marķējumam un tā ticamību.

Ziņotāja

:

Britt Lundberg (FI/ALDE), Ālandu salu reģiona asamblejas locekle

1.

uzskata, ka EMAS sistēmas un ES ekomarķējuma sistēmas pārskatīšana ir ļoti nepieciešama, un stingri atbalsta ES mērķi sekmēt ilgtspējīgu ražojumu un patēriņa politiku, kā norādīts Lisabonas līgumā un Kopienas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, tostarp arī, lai sasniegtu Kopienas mērķus klimata politikas jomā;

2.

uzskata, ka pārskatīšana ir jo īpaši vajadzīga tādēļ, ka nevienai no sistēmām nav tāda izvērsuma un ietekmes, kā sākotnēji iecerēts;

3.

uzskata, ka organizāciju ieviestās sistēmas vides pārvaldībai un produktu ekomarķējums ir piemēroti, uz tirgu balstīti līdzekļi, kas sekmē dažādu sabiedrības pārstāvju atbildību vides jomā un paaugstina vides aizsardzības līmeni;

4.

uzskata, ka arī vietējās un reģionālās pašvaldības varētu piemērot minētās sistēmas un ka pārskatītajos tiesību aktos, kā arī dalībvalstu atbalsta pasākumos jāpievērš uzmanība gan mazo, gan lielo publiskā sektora organizāciju iespējām tās piemērot;

5.

norāda, ka, neraugoties uz to, ka priekšlikums par EMAS sistēmu ietver sīki izstrādātus noteikumus, procedūras un prasības, tas vienlaikus atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem (saskaņā ar kuriem īstenošana tiek nodota dalībvalstu vai vietējo un reģionālo pašvaldību pārziņā). Ekomarķējuma sistēma nav izslēdzoša, un tā var darboties paralēli valstu un reģionālām sistēmām, ja vien to pamatā ir stingri kritēriji;

6.

uzskata, ka neviena no sistēmām, kuras balstās uz brīvprātīgu līdzdalību, nerada nevajadzīgu slogu – ekomarķējuma izstrādes un pārskatīšanas kritēriji ir elastīgi, un priekšlikums par EMAS sistēmu paredz elastīgus noteikumus;

7.

uzskata, ka priekšlikumi atbilst Eiropas Komisijas stratēģijai, kas paredz uzlabot likumdošanas procesu (tiesību aktu vienkāršošana un administratīvā sloga mazināšana uzņēmumiem un valsts un pašvaldību iestādēm);

8.

uzskata, ka EMAS regula ir lietderīgs instruments dažādām organizācijām, kas var gūt priekšrocības, to piemērojot dažādos veidos, piemēram, kaitējuma videi mazināšana, samazinot izmaksas (enerģija un atkritumu uzglabāšana), vides aizsardzības pasākumu tēla uzlabošana, pārliecība, ka tiek ievēroti tiesību akti vides jomā, efektīvāka darbība utt.;

9.

atbalsta kvantitatīvu un novērtējamu mērķu izvirzīšanu virknei EMAS reģistrētu organizāciju piecus un desmit gadus pēc regulas stāšanās spēkā;

10.

uzskata, ka mērķi būtu vieglāk sasniegt, ja dalībvalstīm tiktu izvirzīta prasība izvirzīt pašām savus mērķus EMAS reģistrēto organizāciju skaita palielināšanai;

11.

stingri atbalsta nepieciešamību palielināt EMAS atpazīstamību, izmantojot visus pieejamos līdzekļus, jo, piemēram, Ziemeļvalstīs EMAS nav plaši pazīstama un to tikpat kā neizmanto publiskajā sektorā;

12.

uzskata, ka regulas struktūrā ir jāņem vērā to organizāciju perspektīva, kas vēlas pieņemt EMAS. Minētajām organizācijām īpaši svarīgs ir jautājums par EMAS sistēmas struktūru, kas ir “noslēpta”priekšlikuma II pielikumā. Visvienkāršāk šo nepilnību būtu novērst, pārveidojot II pielikumu par atsevišķu pantu “EMAS sistēmas struktūra un prasības”;

13.

atbalsta ieteikumu, ka valstu un reģionālajām vides pārvaldības sistēmām būtu jāiegūst pilnīga vai daļēja EMAS atzīšana, tādējādi organizācijām būtu vieglāk pāriet no šīm sistēmām un pievienoties EMAS. Tas piesaistītu EMAS sistēmai daudz potenciālu dalībnieku, kas vēlas reģistrēties EMAS un kuri jau tuvinās atbilstībai EMAS standartiem. Tādējādi tiktu uzlabota arī vietējo sistēmu ticamība, jo tās kļūtu par EMAS sistēmas daļu;

14.

uzskata, ka Komisija varētu noteikt minimālās prasības attiecībā uz sistēmām, kas daļēji atbilst EMAS, lai netiktu piemēroti atsevišķi tādas vides aizsardzības pārvaldības sistēmas elementi, kuru vēl nevar definēt kā šādu sistēmu;

15.

ierosina, ka minētās minimālās prasības varētu būt šādas: vides politika, saskaņā ar kuru uzņemas saistības nodrošināt pastāvīgu uzlabojumu; vides apskats, kurā precizēti organizācijas vides aizsardzības aspekti, kam ir būtiska ietekme uz vidi; atbilstība noteikumiem, kas iekļauti tiesību aktos vides jomā; mērķi, kas aptver būtiskus vides aspektus; vides aizsardzības programma vai rīcības plāns, kurā noteikti pienākumi, pasākumi un pasākumu, kas paredzēti vides mērķu sasniegšanai, īstenošanas grafiks; atbilstoši resursi vides programmas īstenošanai; iekšēja saziņa par vides aizsardzības pārvaldību organizācijas dažādos līmeņos; vides aizsardzības pārvaldības sistēmas ārējais audits;

16.

uzskata, ka priekšlikuma IV pielikumā ietvertās pamatnostādnes par pārskatiem vides jomā ir jāpilnveido. Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas darbojas pakalpojumu nozarē, tostarp vietējām organizācijām, nav iespēju aprēķināt vairākus paredzētos rādītājus, piemēram, izejvielu izmantošanas efektivitāti. Izmantoto izejmateriālu skaits un dažādība ir tik liela, ka datu vākšana, pat par visnozīmīgākajiem materiāliem, ir uzdevums, ko praktiski nav iespējams paveikt. Organizāciju ietekme uz bioloģisko daudzveidību arī neattiecas uz lielāko daļu MVU un publiskā sektora mazo organizāciju, tādēļ nevajadzētu ierosināt tādas pārskatu prasības, kas uz tiem nav attiecināmas;

17.

uzskata, ka ir jādefinē arī veikuma vides jomā novērtējuma apjoms EMAS sistēmā ietilpstošajām organizācijām, kā arī atbilstošas prasības vides auditam dažādos analīzes līmeņos, proti, pirmajā (ražošana), otrajā (iepirkums) un trešajā (citi) līmenī. Visiem MVU un reģionālajām un vietējām pašvaldībām nav pieejama vides auditam nepieciešamā informācija, prasmes un zināšanas; lielākoties minētajām organizācijām ir jāpaļaujas uz ārējo konsultantu darbu;

18.

pauž bažas par EMAS un ekomarķējuma sistēmas piemērošanas izmaksām valsts un pašvaldības iestādēm un privātuzņēmumiem; uzskata, ka līdzdalība abās sistēmās palielinātos, ja maksājumus atceltu vai samazinātu. Tomēr nepieciešams nošķirt EMAS no ekomarķējuma sistēmas, jo izmaksu struktūra, ko katrā sistēmā piemēro organizācijām, kas piedalās, ir atšķirīga;

19.

uzskata, ka jāsamazina administratīvais slogs uzņēmumiem, kas ievieš EMAS, tomēr birokrātijas samazināšana nedrīkst izraisīt to, ka valsts iestādes, patērētāji un organizācijas, kas varētu EMAS pievienoties, zaudē tai ticību;

20.

uzskata, ka izvirzītie mērķi ir solis tālāk pareizajā virzienā – jo īpaši to var teikt par ekomarķējuma kritēriju izstrādes procesa pieejamību dažādām iesaistītajām pusēm, kā arī par pieņemšanas procesa saīsināšanu, kas dod iespēju jaunus produktus ātrāk iekļaut ekomarķējuma sistēmā;

21.

aicina marķējumam pievienot vārdu “ES”, lai iedzīvotājiem būtu saprotams, ka ekomarķējums ir Eiropas Savienības iniciatīva;

22.

pauž viedokli, ka kritēriju izstrādes saīsināta procedūra citās ekomarķējuma sistēmās ir lietderīga pieņemtajām produktu grupām, jo, piemēram “Gulbis” Ziemeļvalstīs un Vācijas “Zilais eņģelis” ir šajās valstīs tik plaši pazīstami zīmoli, ka tie varētu dot stimulu Kopienas ekomarķējumam;

23.

atbalsta priekšlikumu par ikgadēju maksājumu atcelšanu tiem produktiem, kam piešķirts ekomarķējums, jo tādējādi tiktu likvidēta finansiāla barjera, kas daudzus MVU attur no iesaistīšanās sistēmā;

24.

atzinīgi vērtē priekšlikumu, kurā izteikts aicinājums ieinteresētajām personām izstrādāt rokasgrāmatu, kas paredzēta iestādēm, kuras slēdz līgumus par publiskajiem iepirkumiem. Tas atvieglotu ekomarķējuma kritēriju iekļaušanu valsts un pašvaldību līgumslēdzēju iepirkuma procedūrās. Rokasgrāmata būtu lietderīgs atbalsts vietējo un reģionālo pārvaldes iestāžu darbā;

25.

uzskata, ka iepriekšēja (ex ante) novērtējuma procedūra ir jāsaglabā, lai nodrošinātu uzticēšanos marķējumam un tā ticamību. Kopienas ekomarķējums ir tāda marķējuma sistēma, kuras pamatā ir dzīves cikla novērtējums saskaņā ar ISO 14024, ko verificējusi trešā persona. Lai nodrošinātu ISO standartu ievērošanu, par marķējumu atbildīgajai iestādei jāveic gan iepriekšējs (ex ante) novērtējums, gan par novērtējums pēc izpildes (ex post) un jānoskaidro, vai attiecīgais produkts, kam tiek pieprasīts ekomarķējums, atbilst ekomarķējuma kritērijiem. Priekšlikums pāriet no novērtējuma uz reģistrēšanu un uzraudzību pēc izpildes nopietni apdraud uzticēšanos marķējumam un tā ticamību;

26.

26.neatbalsta priekšlikumu, ka kritērijiem valstu vai reģionālās marķējuma sistēmās jābūt tikpat stingriem kā Kopienas ekomarķējuma kritērijiem tām produktu grupām, kurām ES ekomarķējuma kritēriji jau noteikti. Dažādu sistēmu ietvaros piemērojamo marķējuma prasību stingrība būtu jāvērtē atkarībā no konkrētajiem apstākļiem, kā arī vides un tirgus apstākļiem. Daudzi būtiski marķējuma faktori, piemēram, vides stāvoklis un vides ietekme uz veselību, dažādos ES reģionos ievērojami atšķiras;

27.

uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis un Komisija vairāk pūļu veltītu izpratnes veidošanai un informēšanai par ekomarķējumu. Šajā ziņā visefektīvākā metode būtu sadarbība ar tirgotājiem, jo no patērētāja viedokļa tieši tirdzniecības vietā visbiežāk tiek pieņemts lēmums par produkta izvēli un iegādi, tādējādi veikaliem ir plašas iespējas šādu lēmumu ietekmēt.

28.

uzskata – viens no prioritārajiem mērķiem ir panākt, ka pakāpeniski palielinās tādu patērētājiem piedāvāto produktu un pakalpojumu skaits, kas atbilsts Kopienas ekomarķējuma piešķiršanas kritērijiem. Šis pieaugums jāsekmē, atbalstot centienus izstrādāt tādas produktu darināšanas metodes, kas nodrošina produktu atbilstību attiecīgajai produktu grupai noteiktajiem kritērijiem visā to dzīves ciklā. Tādēļ Komiteja iesaka kompetentajām iestādēm īstenot programmas, kas sekmē attīstību ekodizaina jomā (pamatojoties arī uz pastāvošajiem ekoloģiskajiem kritērijiem ekomarķējuma saņemšanai), atbalsta attiecīgās jomas uzņēmumus un izmēģinājuma projektus.

“(11)

Vienota valsts akreditācijas struktūra būtu jāizveido, neskarot funkciju piešķiršanu dalībvalstīm.”