Pieteikuma publikācija saskaņā ar 6. panta 2. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību

(2007/C 279/09)

Šī publikācija dod tiesības iesniegt iebildumus atbilstīgi Padomes Regulas (EK) Nr. 510/2006 (1) 7. pantam. Komisijai jāsaņem paziņojumi par iebildumiem sešu mēnešu laikā no šīs publikācijas dienas.

KOPSAVILKUMS

PADOMES REGULA (EK) Nr. 510/2006

“BRUSSELS GRONDWITLOOF”

EK Nr.: BE/PGI/005/0535/24.03.2006

ACVN ( ) AĢIN ( X )

Šis kopsavilkums nosaka galvenos produkta specifikācijas elementus informācijas nolūkā.

1.   Atbildīgais departaments dalībvalstī:

2.   Grupa:

3.   Produkta veids:

1.6. grupa. Augļi, dārzeņi un labība

4.   Specifikācija:

(Regulas (EK) Nr. 510/2006 4. panta 2. punkta prasību kopsavilkums)

4.1.   Nosaukums: “Brussels grondwitloof”

4.2.   Apraksts: Par “Brussels grondwitloof” sauc cigoriņu galviņas, ko iegūst, diedzējot asteru dzimtas (Asteraceae, agrāk kurvjziežu dzimta Compositae) auga Chicorium intybus L., var. foliosum Hegi (kultūraugu grupa: cigoriņi) saknes. Šo cigoriņu audzēšanai raksturīga iezīme ir tas, ka tiek izmantotas tikai selekcijas šķirnes, kas saglabā savas īpašības (ne hibrīdi), un diedzēšana notiek augsnē zem segzemes. Pateicoties segzemei, cigoriņu galviņas aug sabalansētā un irdenā vidē, kas labvēlīgi ietekmē lapu stingrību un struktūru. “Brussels Grondwitloof” cigoriņu raksturīgas iezīmes ir kraukšķīgums un stingra, slaida, galviņa ar smailu galu, smalka lapu struktūra un svaigas, dabīgi spīdīgas lapas (bez matiņiem). Garšai raksturīgs labs rūgtenuma un skābuma līdzsvars.

4.3.   Ģeogrāfiskais apgabals: “Brussels grondwitloof” audzēšanas apgabals ir šāds: visa Flāmu Brabantes province, Briseles galvaspilsētas reģionā — Neder-Over-Heembeek un Haren administratīvie rajoni un Anderlecht, Ganshoren, Jette, Evere, Schaarbeek, Sint-Lambrechts-Woluwe un Sint-Pieters-Woluwe pašvaldības, kā arī Sint-Amands, Puurs, Willebroek, Mechelen, Bonheiden, Putte, Heist-op-den-Berg, Hulshout, Herselt un Laakdal pašvaldības Antverpenes provincē un Geraardsbergen, Ninove, Denderleeuw, Aalst, Lebbeke, Buggenhout, Erpe-Mere, Haaltert, Herzele, Lede, Oosterzele, Sint-Lievens-Houtem un Wetteren pašvaldības Austrumflandrijas provincē.

4.4.   Izcelsmes apliecinājums: Katram “Brussels grondwitloof” audzētājam ik gadu jāreģistrējas pieteikuma iesniedzējas apvienības Brussels grondwitloof vzw reģistrā. Šo reģistru nodod kompetentajai pārbaudes struktūrai. Uz katra iepakojuma piestiprina etiķeti ar audzētāja vārdu vai uzņēmuma nosaukumu, kā arī numuru. Šis numurs ir daļa no numerācijas sistēmas, kas papildus ražotāju reģistrācijai nodrošina produkta izsekojamību. Numuru var aizstāt ar cita veida norādi (piemēram, svītrkodu), ja tā vismaz tādā pašā mērā nodrošina izsekojamību. Lai nodrošinātu kvalitāti, izsekojamību un kontroli, “Brussels grondwitloof” šķirošanai, iepakošanai un marķēšanai jānotiek audzētavā vai arī citā vietā, bet audzētāja vai tā pārstāvja tiešā uzraudzībā. Viennozīmīgi izslēgta ir iepakošana un/vai marķēšana, ko veic tirgotāji (starpnieki).

Iepakošanai un marķēšanai jānotiek audzētavā vai arī citur audzētāja vai tā pārstāvja tiešā uzraudzībā, lai garantētu izcelsmes atbilstību un nodrošinātu kontroli. Ražotāju apvienība vēlas novērst to, ka nepārbaudītas izcelsmes cigoriņus iepako, marķē un tirgo kā “Brussels grondwitloof” cigoriņus. “Brussels grondwitloof” lielākoties tirgo klasiskajos augļu un dārzeņu tirdzniecības kanālos, kas ir vairum- un mazumtirdzniecība, izsoles un citi tirdzniecības kooperācijas veidi. Jau tagad “Brussels grondwitloof” un hidrokultūras cigoriņu cenas būtiski atšķiras. Tas veicina viltošanas un krāpšanas līdzekļu izmantošanu, kas nelabvēlīgi ietekmē “Brussels grondwitloof” reputāciju.

Turklāt, lai nodrošinātu galaprodukta kvalitāti, posmam starp ražas novākšanu un iepakošanu jābūt īsam. Daudzas manipulācijas un darbības mazina (zemē audzēto) cigoriņu kvalitāti, jo tie ir trausls, viegli bojājams produkts.

4.5.   Ražošanas metode: “Brussels grondwitloof” ir dārzenis, kura audzēšanas process aptver divus posmus —sakņu audzēšanu un tai sekojošo diedzēšanu.

Saknes vasarā aug atklātā laukā. Apmēram maijā izsēj paša audzētāja iegūtas vai pirktas sēklas. Ar labu sēšanas metodi un rūpīgu retināšanu iespējams panākt, lai visiem augiem būtu vienāda augšanas telpa un vienādas, vidēji resnas saknes. Tas ir ļoti svarīgi, lai varētu iegūt vienāda lieluma, kvalitatīvas cigoriņu galviņas. Rudenī pirms sala iestāšanās saknes izrok un lapas nogriež. Atstāj 2 līdz 3 cm garus lapu stublājus, lai nesavainotu gala pumpuru, no kura jāizaug cigoriņa galviņai. Audzējot saknes, pēc iespējas izmanto integrētās un bioloģiskās lauksaimniecības metodes.

Diedzēšanai paredzētās saknes novieto vienu pie otras vertikāli un mazliet ieslīpi dobēs vai lecektīs un pārsedz ar 5 līdz 20 cm biezu irdenas augsnes kārtu. To var darīt gan atklātā laukā, gan šķūnī. Bez apsildīšanas dobēs atklātā laukā audzētie cigoriņi ir gatavi novākšanai agrā pavasarī (martā–aprīlī). Cigoriņus var novākt arī vēlāk, ja izmanto īpaši vēlās šķirnes vai tādas audzēšanas metodes, kas nodrošina, ka pavasara siltums tik ātri nepiekļūst ieraktajām saknēm. Augsnes sildīšana (ar klasiskajiem cigoriņu audzēšanai paredzētajiem sildītājiem, centralizētu apsildīšanu utt.) ražas novākšanu var aizkavēt līdz vēlamajam laikam. Šim nolūkam jāizvēlas novākšanas laikam piemērotas šķirnes (agrās, vidēji agrās, ziemas, vidēji vēlās, vēlās). Ražu novāc aptuveni trīs nedēļas pēc augsnes sildīšanas sākuma. Diedzēšanas laikā dobes pārsedz, lai aizsargātu no laika apstākļu (piemēram, nokrišņu, vēja, gaismas un aukstuma) ietekmes.

Kad cigoriņu galviņas ir gatavas novākšanai, novāc uzreiz visu dobi, lai panāktu galaprodukta optimālu kvalitāti. Cigoriņu galviņas atdala no saknēm un pēc tam notīra.

Novācot ražu, tiek izraudzītas saknes sēklaudzēšanai. Šim nolūkam izvēlas labākās sakņu un galviņu kombinācijas, pamatojoties uz produkta specifikācijā noteiktajiem kritērijiem. Šīs saknes uzglabā līdz izstādīšanai agrā pavasarī. Pēc izstādīšanas no saknēm izaug stublāji, kurus augustā nogriež, sasien saišķos un saliek kaudzēs tālākai nogatavināšanai. Kad tie ir nogatavojušies, tos izkuļ, iztīra un sašķiro, lai iegūtu turpmākajai audzēšanai piemērotu sēklu.

4.6.   Saikne: Tipiskās “Brussels grondwitloof” audzēšanas tradīcijas ir veidojušās vēsturisko, dabas apstākļu un cilvēku zinātības faktoru mijiedarbības rezultātā.

Ar “Brussels grondwitloof” cigoriņu audzēšanu ir saistīta sena vēsture un tradīcijas. Līdz 19. gadsimta sākumam dārzeņu audzētāji, tā sauktie boerkozen, audzēja dārzeņus purvainās vietās gan Briseles mazā loka (agrākā pilsētas mūra) iekšpusē, gan ārpus tā. Briseles boerkozen audzēja arī salātu cigoriņus capucienenbaard (“kapucīnu bārda”), kam izmantoja resnas saknes; ar laiku tie sāka censties uzlabot pirmo dzinumu. Tā no Briseles “kapucīnu bārdas” tika izveidotas mūsdienās pazīstamās cigoriņu galviņas.

Cigoriņu audzēšanas pirmsākumi meklējami Schaarbeek. Šīs kultivēšanas attīstībā liela nozīme bija botāniskajam dārzam un tā galvenajam dārzniekam Brezjē. Ap 1870. gadu cigoriņus audzēja tikai Schaarbeek un kaimiņu reģionā Evere. Turpmākajās desmitgadēs cigoriņu audzēšanas apgabals paplašinājās un tajā jau ietilpa arī blakus esošie reģioni, savukārt audzēšana Schaarbeek un Sint-Lambrechts-Woluwe pamazām apsīka. Jaunais cigoriņu audzēšanas veids piedzīvoja strauju uzplaukumu un tā teritorija aptvēra arī 4.2. punktā norādīto ģeogrāfisko apgabalu.

Cigoriņu audzētāji veidoja “cigoriņu apvienības”, lai veicinātu noietu un eksportu. Šo apvienību mērķis bija pārdot cigoriņus attālākos ārvalstu un Beļģijas tirgos. Jau 1862. gadā cigoriņus sāka vest uz Parīzi, bet no 1872. gada tika uzsākts regulārs eksports. Turpmākajās desmitgadēs cigoriņi kļuva par Beļģijas dārzeņu eksporta svarīgāko produktu.

1973. gada oktobrī Nīderlandē pirmo reizi sāka tirgot ūdenī audzētus cigoriņus. Tas iezīmēja sākumu hidrokultūras straujam uzplaukumam, kas radīja konkurenci augsnē audzētajiem cigoriņiem. 1973. gadā agrākajā Brabantes provincē cigoriņus augsnē audzēja vēl aptuveni 2 400 saimniecības, un gadā saražotās produkcijas apjomi sasniedza 100 000 līdz 120 000 tonnas. Šodien Flāmu Brabantes provincē cigoriņus augsnē audzē vairs tikai aptuveni 330 uzņēmumi, un šo cigoriņu kopējais visā Beļģijā saražotais apjoms ir vairs tikai 12 000 tonnas gadā.

Kas attiecas uz augsnes apstākļiem, minētajā ģeogrāfiskajā apgabalā dominē smilšmāla augsnes, kā arī vieglā smilšmāla augsnes. Kā segzeme tās ir ideāli piemērotas cigoriņu audzēšanai. Smilšainas augsnes izžūstot ātri rada sausu segzemi, kas cigoriņu galviņas padara netīras, savukārt kvarca graudiņi rada plaisas cigoriņu galviņu ārējā slānī, kā rezultātā rodas sarkanā nokrāsa un zūd kvalitāte. Smagas augsnes nav pietiekami irdenas, lai veidotu labu augsnes segslāni, un saglabā pārāk daudz mitruma, kā rezultātā ātri deformējas cigoriņa galviņas un rodas puve.

Lai nodarbotos ar “Brussels grondwitloof” sēklkopību, sakņu audzēšanu un diedzēšanu, audzētājam nepieciešamas dziļas un pamatīgas zināšanas par 4.5. punktā aprakstītajām metodēm. Diedzēšanai izmantotās augsnes struktūrai un profilam jāatbilst ļoti augstām prasībām. Tāpēc, lai iegūtu optimālu vidi diedzēšanai, arī piemērotas tekstūras augsnei ir jāveic kultivēšanai nepieciešamās tehniskās darbības (piemēram, augsnes uzlabošana un mēslošana, dziļa augsnes apstrāde, gruntsūdeņu līmeņa regulēšana utt.).

Minētajā ģeogrāfiskajā apgabalā cigoriņu audzēšana bija kļuvusi par nozīmīgu faktoru ne vien ekonomiskajai, bet arī sociālajai attīstībai. “Brussels grondwitloof” audzēšana aptvēra daudzus sabiedriskās dzīves aspektus. Tika rīkotas cigoriņu balles, kurās izraudzījās “Miss Cigoriņu”, kā arī skates un svētku gājieni ar “cigoriņu milža” darināšanu.

4.7.   Pārbaudes struktūra:

4.8.   Marķējums: Lietošanai pārtikā paredzētajai produkcijai jābūt marķētai ar kontroles etiķetēm, uz kurām ir uzraksts “Brussels grondwitloof”, audzētāja vārds, norāde saistībā ar produkta izsekojamību un Eiropas AĢIN simbols.

(1)  OV L 93, 31.3.2006., 12. lpp.