52007DC0726

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 20.11.2007

COM(2007) 726 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Iespējas, pieejamība un solidaritāte – īstenojot jaunu sociālo redzējumu 21. gadsimta Eiropai

SATURA RĀDĪTĀJS

1. Ievads 3

2. Sociālās realitātes pārmaiņas 4

3. Uz „dzīves izredzēm” balstīts sociālais redzējums Eiropai – labklājības veicināšana ar iespēju, pieejamības un solidaritātes palīdzību 6

4. Galvenās rīcības jomas 7

5. Eiropas Savienības loma 10

6. Turpmākie pasākumi 12

1. IEVADS

Kā mūsdienu pasaulē var vislabāk veicināt labklājību, dzīves kvalitāti un Eiropas iedzīvotāju kopīgās vērtības? Tas ir Komisijas Pilsoņu programmas[1] galvenais jautājums un veido pamatu tādiem Eiropas nozīmīgākajiem politikas instrumentiem kā vienotais tirgus, Lisabonas stratēģija izaugsmei un nodarbinātībai un ilgtspējīgas attīstības stratēģija. Visiem šiem politikas instrumentiem ir jābalstās uz pilnīgu Eiropas sociālās realitātes izpratni, šiem instrumentiem arī jāiet kopsolī ar šo realitāti.

Kāda ir šī realitāte?

- Eiropas sabiedrības piedzīvo straujas izmaiņas – eiropieši dzīvo ilgāk, saskaras ar nebijušām izmaiņām tradicionālajā ģimenes modelī, pilnveido dzimumu līdztiesības principu un pielāgojas jauniem mobilitātes un daudzveidības modeļiem.

- Globalizācija, tehnoloģiskais progress un ekonomikas attīstība ietekmē mūsu dzīvi un darbu un rada jaunas nodarbinātības iespējas, tomēr šie procesi ir saistīti arī ar prasībām pēc jaunām iemaņām un arvien straujākām pārmaiņām. Ar šiem procesiem saistītās priekšrocības un riski nav sadalīti vienādi; dažām iedzīvotāju grupām ir grūtības pielāgoties, un pastāv risks, ka šie iedzīvotāji varētu ciest no bezdarba un atstumtības.

- Izmaiņas piedzīvojusi arī pati Eiropas Savienība – tā ir izaugusi un aptver 500 miljonus iedzīvotāju, turklāt tā kļuvusi daudzveidīgāka; jaunu dalībvalstu pievienošanās rezultātā ieguvumi, ko sniedz miers, brīvība un labklājība, aptver Eiropas Savienību un tās kaimiņvalstis.

Šīs attīstības rezultātā rodas vēl nebijušas iespējas saistībā ar brīvu izvēli, veselīgāku dzīvi un ilgāku mūžu, labākiem dzīves apstākļiem, kā arī novatoriskām un atvērtām sabiedrībām. Tomēr šī attīstība arī rada sociālu risku, kas varētu mazināt dzīves izredzes un vairot nedrošības, atstumtības, nevienlīdzības un netaisnības sajūtu. Turklāt plašumā vēršas viedoklis, ka Eiropai jāuzņemas nozīmīgāka loma, lai šajā globalizācijas kontekstā veicinātu Eiropas iedzīvotāju labklājību, palīdzētu tiem paredzēt izmaiņas un tikt ar tām galā, kā arī izplatītu Eiropas vērtības visā pasaulē.

Lai labāk reaģētu uz šīm bažām, Komisija uzsāka plašas debates par Eiropas Savienībā notiekošajām sociālajām pārmaiņām. Pamatojoties uz Eiropas politikas padomdevēju biroja ( BEPA ) darba dokumentu un Eurobarometer aptaujas rezultātiem[2], Komisija ir veicinājusi diskusiju ieinteresēto pušu, dalībvalstu un citu ES iestāžu vidū[3] un aicinājusi iedzīvotājus izteikties internetā, lai uzzinātu viņu viedokļus par to, kādi elementi veido Eiropas sociālo realitāti. Šā paziņojuma mērķis ir padziļināt pašreizējo apspriešanos par Eiropas sociālo realitāti, papildinot diskusiju par analīzi ar reaģēšanas elementu. Atbildes uz šo redzējumu tiks iekļautas atjaunotās Sociālās programmas sagatavošanas procesā, šo programmu Komisija iesniegs 2008. gada vidū.

2. SOCIāLāS REALITāTES PāRMAIņAS

Skatoties pasaules mērogā, Eiropas sabiedrības ir pārtikušas, un aptaujās eiropieši pauž, ka viņi ir laimīgi un apmierināti ar dzīvi. Tomēr, jautāti par nākotni, viņi pauž raizes un bažas, jo īpaši attiecībā uz nākamo paaudzi.

Kāpēc tas tā ir? Uztvere atsevišķu cilvēku, valstu vai reģionu vidū, protams, ir stipri dažāda. Tomēr viens elements ir kopīgs – visās dalībvalstīs norisinās straujas un ievērojamas pārmaiņas[4].

- Pārmaiņas sabiedrībā

- Paredzamais mūža ilgums Eiropā ir ievērojami pagarinājies – vīriešiem no 43,5 gadiem 1900. gadā līdz 75,5 gadiem 2000. gadā (sagaidāms, ka 2050. gadā vīriešu vidējais mūža ilgums sasniegs 82 gadus) un sievietēm šajā pašā laika posmā no 46,0 gadiem līdz 81,4 gadiem (sagaidāms, ka 2050. gadā sieviešu vidējais mūža ilgums sasniegs 87,4 gadus). Pateicoties tam, ka Eiropā 60 gadus ir valdījis miers, kā arī pateicoties sasniegumiem medicīnā un labākiem dzīves un darba apstākļiem, arvien vairāk eiropiešu bauda ilgāku un aktīvāku pensijas laiku. Šis apstāklis ievērojami ietekmē labklājības nodrošināšanas sistēmas – sagaidāms, ka ar to saistītie izdevumi sasniegs 2,5 % no IKP līdz 2030. gadam un 4,3 % no IKP līdz 2050. gadam. Vienlaikus joprojām pastāv ievērojamas atšķirības starp dažādām ienākumu grupām un reģioniem attiecībā uz piekļuvi medicīnas pakalpojumiem un veselīgas dzīves ilgumu.

- Kaut arī dzimstība samazinās, ir liecības, ka vēlme radīt bērnus bieži nepiepildās. Tas ir saistīts ar sarežģītu faktoru kopumu, ieskaitot nevienlīdzīgu atbildības sadalījumu starp vecākiem, nepietiekamas bērnu aprūpes iespējas, mājokļu jautājumu un ģimenei nedraudzīgu darba organizāciju.

- Šo demogrāfisko tendenču rezultātā ir sagaidāms, ka palielināsies sociālais risks, piemēram, pieaugs veco cilvēku atkarība un sociālā atstumtība. Pašlaik 28 % no iedzīvotājiem, kas vecāki par 70 gadiem, dzīvo vienatnē. Līdz pat divām trešdaļām to cilvēku, kas vecāki par 75 gadiem, ir atkarīgi no neformālas aprūpes, kuru lielākoties veic paši ģimenes locekļi, īpaši sievietes. Katrs sestais vecāka gadagājuma cilvēks dzīvo nabadzībā, īpaši vecāka gadagājuma sievietēm jāiztiek no nelielām pensijām tādēļ, ka viņu apmaksātā darba stāžs bieži bijis samērā īss.

- Parādās jauni riski, kas varētu radīt paaudžu plaisu starp jaunākajām un vecākajām paaudzēm; šie riski aptver tādas jomas kā atalgojuma apmēru, nodarbinātības drošību un mājokļa iegūšanas iespējas, kā arī novecošanas izraisīto finansiālo seku sadalījumu. Pastāv risks, ka plaisa starp jaunās paaudzes centieniem un ierobežoto iespēju draudiem var radīt „paaudžu lūzumu”.

- Izmaiņas tradicionālajā ģimenes modelī, tostarp laulības šķiršanas, bērnu audzināšana vientuļo vecāku ģimenēs un paplašinātās ģimenes saišu vājināšanās noved pie jaunām problēmām, piemēram, darba un ģimenes dzīves līdzsvara un aprūpes pienākumu sadales. Mājsaimniecības, kurās ir tikai viens no vecākiem, saskaras ar lielāku bezdarba risku.

- Dzimumu līdztiesības jomā ir vērojami panākumi, taču ir vēl daudz darāmā, lai dzimumu līdztiesība kļūtu par realitāti visās 27 dalībvalstīs. Darba tirgū un ekonomisko un politisko lēmumu pieņemšanas posteņos sievietes joprojām ir maz pārstāvētas, un viņu atalgojums joprojām ir vidēji par 15 % zemāks nekā vīriešiem. Joprojām saglabājas ar dzimumu saistīti stereotipi.

- Atšķirības ienākumos un attīstības iespējās ir plaši izplatītas reģionu vidū, starp lauku apvidiem un pilsētām, kā arī dalībvalstu vidū. Vairāk nekā 100 miljonu cilvēku pārtiek no ienākumiem, kas nepārsniedz 22 euro dienā. Bērnu nabadzība ir joprojām plaši izplatīta un pieaug vairākās dalībvalstīs. Šie bērni saskaras ar ievērojami augstāku atstumtības un nabadzības risku vēlākajā dzīvē.

- Notiekot migrācijai, tiek pārbaudīta integrācijas stratēģiju efektivitāte dalībvalstīs, jo īpaši Eiropas lielajās pilsētās un pierobežas reģionos.

- Pārmaiņas tautsaimniecībā

- Kaut arī nodarbinātības līmenis pieaug un Eiropā 2006. gadā ir radīti 3,5 miljonu jaunu darba vietu, daudzos Eiropas reģionos bezdarba līmenis joprojām ir augsts.

- Demogrāfiskās attīstības rezultātā palielinās risks, ka varētu izveidoties vājās vietas saistībā ar nepieciešamo iemaņu līmeni un darba vietām. Lai arī vidējais pensionēšanās vecums darba tirgū paaugstinās, vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem darba tirgu ir atstājuši 47 % vīriešu un 65 % sieviešu.

- Darba dzīvē notiek radikālas pārmaiņas, kuras nosaka tehnoloģisko sasniegumu, mainīga tautsaimniecības pieprasījuma un pakalpojumu nozares pieauguma kopīgā ietekme. Darbiniekiem jātiek galā ar arvien straujākām pārmaiņām – vienalga, vai tas attiecas uz jaunu iemaņu apgūšanu, piemērošanos jauniem uzņēmējdarbības modeļiem vai pielāgošanos izmaiņām patērētāju izvēlē. Vienlaikus pateicoties informācijas tehnoloģijām un tam, ka arvien lielāku nozīmi iegūst elastīga darba laika režīms un tāldarbs, var izmantot elastīgākas darba formas.

- Darba organizācijas veidi un darba apstākļi kļūst daudzveidīgāki un neregulārāki, izredzes veidot karjeru atbilstoši principam „viens darbs visam mūžam” tie aizstāj ar jauniem darba līgumu veidiem, nepilnas slodzes nodarbinātības īpatsvara pieaugumu, lielāku ģeogrāfisko mobilitāti un pastiprinātām nodarbinātības un darba statusa maiņām visā dzīves garumā. Tādējādi palielinās noslāņošanās risks darba tirgū, par to liecina tas apstāklis, ka pieaug atalgojuma nevienlīdzība, kā arī tas, ka cilvēkiem ar zemu kvalifikācijas līmeni, veicot nekvalificētus darbus, ir niecīgas izredzes uzlabot savu situāciju.

- Zināšanu sabiedrībā cilvēkkapitālam, izglītībai un prasmēm ir vēl lielāka nozīme, lai sekmētu darba vietu radīšanu un pastiprinātu sociālo integrāciju. Taču viena piektdaļa skolnieku neprot lasīt, rakstīt un rēķināt atbilstoši pamatstandartiem, un seši miljoni jauniešu pamet skolu priekšlaicīgi, neiegūstot vispār nekādu apliecību par skolas beigšanu. Tas rada jautājumus par Eiropas izglītības un apmācību sistēmu kvalitāti un efektivitāti. Jauniešiem, it sevišķi tiem, kas pametuši skolu, ir grūti iekļauties darba tirgū, kurā nekvalificētu darbu kļūst arvien mazāk un pastāv ievērojama nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi mūžizglītībai.

- Dzīvesveida un vērtību pārmaiņas

- Tādas tradicionālas saites kā ģimene, sociālā grupa un reliģija kļūst vājākas. Ir vērojamas vērtību un kultūras individualizēšanās tendences, pievēršot uzmanību indivīdam un patērētājam, nevis sabiedrībai kopumā; galvenā uzmanība tiek pievērsta jauniem jautājumiem par iecietību un cieņu pret apkārtējiem cilvēkiem. Vienlaikus veidojas jaunas solidaritātes formas, tostarp atpūtas un kultūras pasākumu formā.

- Tradicionālo politiskās līdzdalības veidu nozīme samazinās, un uzticība valsts iestādēm bieži vien ir zema. Neskatoties uz to, ir vērojama vēlme rast jaunus, elastīgākus veidus, kā piedalīties sabiedrības dzīvē, un vēlme veidot nākotni.

- Veicinot zinātkāri un bagātinot sabiedrības, globalizācija ir pastiprinājusi daudzveidības ietekmi. Taču tā ir radījusi arī bažas par kultūras daudzveidību un starpkultūru dialogu, kā arī par Eiropas spējām aizstāvēt savas kopējās vērtības.

- Rodas tādas jaunas sociālas problēmas kā stress, depresija, korpulence, vides izraisītas slimības un kustību trūkums. Tās papildina tādas tradicionālas problēmas kā sociālā atstumtība, garīgas slimības, narkotiku un alkohola lietošana, noziedzība un drošības trūkums.

- Sasniegumi informācijas tehnoloģijas jomā un jauni saziņas līdzekļi ir radījuši jaunas dialoga un sabiedrības līdzdalības veidus. Tomēr pastāv risks, ka izveidosies jaunas komunikācijas problēmas dažādu to sabiedrības daļu un paaudžu vidū, starp kurām nav vai arī vairs nav saskarsmes. Turklāt pastāv liecības, ka saistībā ar mazizglītotiem, vecāka gadagājuma un ekonomiski neaktīviem cilvēkiem, kam ir grūtības apieties ar jaunajām tehnoloģijām, jārunā par „digitālo plaisu”.

- Ražošanas un patēriņa modeļi, kuri ir daudzos Eiropas reģionos baudāmās pārpilnības pamatā, ietekmē arī klimata pārmaiņas un rada arvien lielāku spiedienu uz dabas resursiem. Šīs pašreizējā dzīvesveida negatīvās ietekmes mazināšana nozīmēs to, ka būs jāpielāgo izturēšanās un ka tas izraisīs būtiskas sociālās sekas.

- Tehnoloģiskie sasniegumi ir radījuši ētiska rakstura jautājumus, piemēram, par medicīnisko aprūpi, gēnu terapiju, cilmes šūnām un tā tālāk.

Neskatoties uz daudzām notiekošajām reformām, mūsdienu labklājības valstis ne vienmēr ir labi sagatavotas, lai risinātu šīs jaunās un lielākoties vēl nepieredzētās problēmas.

3. UZ „DZīVES IZREDZēM” BALSTīTS SOCIāLAIS REDZēJUMS EIROPAI – LABKLāJīBAS VEICINāšANA AR IESPēJU, PIEEJAMīBAS UN SOLIDARITāTES PALīDZīBU

Eiropas Savienībā veidojas jauns sociālais redzējums par to, kā vislabāk sasniegt labklājību, ņemot vērā mūsdienu problēmas. Šīs jaunās pieejas pamatā ir iespējas, pieejamība un solidaritāte.

- Iespējas attiecas uz to, kā veiksmīgi uzsākt dzīvi, apjaust paša potenciālu un gūt maksimālu labumu no iespējām, ko sniedz novatoriska, atvērta un moderna Eiropa.

- Pieejamība ir saistīta ar jauniem un efektīgākiem veidiem kā iegūt izglītību, gūt panākumus darba tirgū, saņemt labas kvalitātes veselības aprūpi un sociālo aizsardzību, kā arī piedalīties kultūras dzīvē un sabiedrības norisēs.

- Solidaritāte attiecas uz to, kā veicināt sociālo kohēziju un sociālo ilgtspēju, kā arī nodrošināt to, ka neviens cilvēks nav atstumts.

Šajā redzējumā atspoguļojas arvien plašāk izplatītais viedoklis, ka tad, ja sabiedrība iedzīvotājiem nespēj garantēt vienlīdzīgus rezultātus, tai ir jārīkojas daudz apņēmīgāk, lai radītu vienlīdzīgas iespējas.

Kaut arī Eiropā nav tādas pieejas, kas būtu piemērota visiem, tomēr eksistē kopējas problēmas un kopēja nepieciešamība rīkoties. Galvenais mērķis ir panākt „dzīves izredžu" plašāku izplatību, lai Eiropas Savienībā ikvienam būtu pieejami resursi, pakalpojumi, nosacījumi un spējas teorētiski vienlīdzīgās iespējas un aktīvo pilsoniskumu pārvērst patiesā realitātē.

Tas ir jautājums par sociālo taisnīgumu un sociālo kohēziju. Plaisa starp ekonomisko un tehnoloģisko pārmaiņu „uzvarētājiem” un „zaudētājiem” var radīt jaunas nevienlīdzības izpausmes, kurās pastāvošais nabadzības risks apvienosies ar jaunām atstumtības formām. Modernā, vienotā sabiedrībā ir jānodrošina, lai ikvienam būtu iespēja sniegt maksimālu ieguldījumu sabiedrības dzīvē un lai ikvienam dažādos dzīves posmos būtu piekļuve jaunām iespējām.

Tā ir ekonomiska nepieciešamība. Efektīva sabiedrība, kas ir pašapzinīga un aktīva un kas iegulda savā cilvēkkapitālā un rada iespējas katram cilvēkam virzīties uz priekšu visos dzīves posmos, ir vajadzīga, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un līdzdalību darba tirgū, lai uzlabotu dzīves līmeni un cīnītos pret sociālo atstumtību. Turklāt tas ir arī saprātīgs finanšu ieguldījums – ja sociālas problēmas risina jau no paša sākuma, tad mazinās risks, ka labklājības nodrošināšanas sistēmai vēlāk būs jāsedz izmaksas, kas radušās sociālo nepilnību un saimniecisko iespēju trūkuma dēļ.

Tā ir politiska nepieciešamība. Pašapziņas un uzticības veidošana ir vajadzīga, lai gūtu panākumus, īstenotu modernizāciju un sasniegtu atvērtību attiecībā uz pārmaiņām.

4. GALVENāS RīCīBAS JOMAS

Lai īstenotu iespēju, pieejamības un solidaritātes programmu, ir vajadzīgs ieguldījums – atjaunota apņemšanās, lai pilnībā varētu izmantot Eiropas cilvēkresursu potenciālu un uzlabot visu cilvēku dzīves izredzes.

- Ieguldījums jaunatnē . Jaunās sociālās pārmaiņas būtiski ietekmē jaunatni. Prakse liecina, ka cilvēka individuālās izredzes turpmākajai dzīvei bieži jau ir izšķirtas pirms tā brīža, kad bērns uzsāk skolas gaitas; būtiska nozīme te ir ģimenes apstākļiem un situācijai dzīves vietas apkārtnē. Svarīgas izziņas iemaņas, prasme rēķināt, kā arī lasītprasme un rakstītprasme tiek iegūtas agrā bērnībā. Jau agrā bērnībā izpaužas prasme mācīties, vēlme iegūt augstāku izglītību, izveidojas uzskati par sabiedrības līdzdalību, kā arī tiek izdarīta izvēle par labu veselīgam uzturam un dzīvesveidam. Jāizmanto novatoriskas metodes, lai veicinātu jauniešu labklājību un stiprinātu jaunu cilvēku spējas veiksmīgi uzsākt savu dzīvi. Īpašas pūles jāpieliek, lai atbalstītu bērnu aprūpes un bērnu izglītības iestādes, pielāgotu skolu mācību programmas, samazinātu skolas pamešanas apmērus un mazinātu grūtības, ar kurām jauni cilvēki saskaras darba vietu, mājokļa un finansējuma meklējumos. Bērnības un jaunības dzīves posmā veiktos ieguldījumus arvien biežāk uzskata par nepieciešamu noteikumu, lai uzlabotu dzīves izredzes. Šie ieguldījumi ir ieguldījumi visam mūžam – un tie ir ieguldījumi nākotnē.

- Ieguldījums karjeras veidošanā. Darba dzīvē pašlaik un arī nākotnē ikvienam būs jāpiedzīvo vairākas pārejas – pāreja no skolas uz nodarbinātību, pāreja no vienas darba vietas uz otru un no viena nodarbinātības statusa uz otru, no darba meklēšanas uz profesionālās apmācības pasākumiem, no profesionālās karjeras pārtraukumiem uz aprūpes periodiem, kā arī no nodarbinātības uz aiziešanu pensijā. Pastāv risks, ka var izveidoties plaisa starp tiem cilvēkiem, kas veiksmīgi tiek galā ar šīm pārejām, un tiem (sevišķi cilvēkiem ar zemu kvalifikācijas līmeni), kas ar to netiek galā. „Dzīves cikla metodikas” ietvaros darba tirgum jākļūst elastīgākam un jāsniedz nepieciešamie stimuli un garantijas, lai darba ņēmēji un uzņēmumi tiktu galā ar pārmaiņām un gūtu labumu no daudzveidīgākas profesionālās darbības. Drošība un elastīgums var stiprināt viens otru, un tiem vienam otru jāpapildina (elastdrošība), nodrošinot vienmērīgus pārejas posmus un ceļus visā profesionālās karjeras laikā, lai tādējādi stiprinātu cilvēku spējas uzsākt darba dzīvi un gūt panākumus tajā, kā arī palikt nodarbinātam pēc iespējas ilgāk. Pašreiz notiek radikāla politikas un kultūras maiņa, kas izpaužas tādējādi, ka principu, saskaņā ar kuru vienā darba vietā pavadīja visu mūžu līdz pat aiziešanai pensijā, nomaina princips par „nodarbinātību mūža garumā”, šīs politikas un kultūras maiņas rezultātā arvien lielāku nozīmi gūst aktīva novecošanas stratēģija ar pastiprinātu un vieglāk pieejamu mūžizglītības pasākumu piedāvājumu, elastīgs darba laika izkārtojums, droši un novatoriski darba apstākļi, kā arī moderni un efektīvi sociālās aizsardzības mehānismi. Tas ir veids, kā iesaistīt un noturēt nodarbinātībā vairāk cilvēku, kas tādējādi var īstenot savus centienus un vienlaicīgi strādāt produktīvāk.

- Ieguldījums ilgākā un veselīgākā mūžā. Sekas, ko rada sabiedrības novecošanās, ir acīmredzamas – sociālās aizsardzības sistēmas būtiski ietekmē jauni riski saistībā ar veselības un sociālo aprūpi. Tomēr demogrāfiskās pārmaiņas paver arī jaunas iespējas novatorisku pakalpojumu, preču un tehnoloģiju izplatībai, piemēram, veco ļaužu aprūpes jomā, šīm pārmaiņām ir nozīmīgs potenciāls, lai veicinātu izaugsmi un radītu jaunas darba vietas. Raugoties no dzīves cikla viedokļa, novecošanās sociālās un finanšu ietekmes dēļ rūpīgi jāpārdomā jautājums par starppaaudžu atbildību, kā arī jautājums par saistīto izmaksu sadalījumu paaudžu vidū. Eiropai pilnībā jāizmanto vienreizējā iespēja, ko tai pašlaik sniedz labā ekonomiskā situācija, lai ieviestu ilgtspējīgas reformas.

- Ieguldījums dzimumu līdztiesībā. Sieviešu līdzdalībai nodarbinātības jomā un sabiedriskajā darbā vēl arvien ir pārāk daudz šķēršļu, turklāt pastāv papildu risks, ka uz sieviešu pleciem varētu gulties nesamērīgi liels atbildības slogs par aprūpi, kas saistīta ar sabiedrības novecošanos. Ļoti svarīgi nodrošināt, ka Eiropa turpinātu attālināties no tāda sociālās un nodokļu politikas modeļa, saskaņā ar kuru „vīrietis ir maizes pelnītājs”, un tuvinātos modelim, ar kuru tiek atbalstītas personas tiesības un „divu pelnītāju” ģimene, kurā abi partneri strādā algotu darbu un savā dzīvē var savienot profesionālos, privātos un ģimenes aspektus. Būtiskas prioritātes šajā sakarā ir: pievērsties jautājumam par atalgojuma atšķirību, pārskatīt nodokļu sistēmas, lai uzlabotu atvieglojumus nodarbinātības uzsākšanai, attīstīt tādas bērnu un veco ļaužu aprūpes iespējas, kuras cilvēki var atļauties un kuras ir vieglāk pieejamas, un veicināt ģimenei draudzīgas prakses izplatību darba vietā, ieviešot elastīgāku atvaļinājuma režīmu visa nodarbinātības laikā. Turklāt šādi pasākumi atvieglos uzdevumu noturēt nodarbinātībā vairāk cilvēku un samazināt nabadzības risku.

- Ieguldījums aktīvā integrācijā un nediskriminācijā. Mūsdienu sabiedrībās dzīves izredzes nav sadalītas vienlīdzīgi. Eiropas Savienībā eksistē ievērojamas atšķirības attiecībā uz efektīvu un vienlīdzīgu piekļuvi nodarbinātības iespējām, mūžizglītību un sociālās un veselības aprūpes pakalpojumiem; nozīmīga Eiropas Savienības iedzīvotāju daļa dzīvo trūkumā un sociālas atstumtības apstākļos un saskaras ar nopietnām grūtībām, mēģinot sasniegt apmierinošus dzīves apstākļus un atrast darbu. Katra situācija ir atšķirīga – lai uz tām reaģētu, ir vajadzīgs īpaši piemērots pasākumu kopums, kas tāda līmeņa ienākumu atbalstu, kas ir pietiekošs, lai cilvēki varētu dzīvot cienīgu dzīvi, apvieno ar piekļuvi nodarbinātībai, šajā nolūkā izmantojot īslaicīgas nodarbinātības iespējas vai arodizglītību un sniedzot labāku piekļuvi sociālajiem pakalpojumiem. Turklāt aptuveni 44,6 miljoni cilvēku vecumā no 16 līdz 64 gadiem (jeb 16 % no ES iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā) uzskata, ka viņiem ir ilgstošas veselības problēmas vai invaliditāte. Daudzi no šiem cilvēkiem vēlas un ir spējīgi strādāt tādā gadījumā, ja tiek ievēroti atbilstoši nosacījumi. Kaut arī diskriminācija invaliditātes, vecuma, reliģijas, rases, etniskās izcelsmes vai dzimumorientācijas dēļ ir aizliegta, tā vēl joprojām ierobežo daudzu cilvēku dzīves izredzes. Tā kā sabiedrība noveco un vienlaikus var dzīvot pat piecas paaudzes, cilvēku vēlmes kļūst arvien individualizētākas un mainās migrācijas plūsmas, mūsu sabiedrības kļūst atvērtākas, daudzveidīgākas un neviendabīgākas. Svarīgi nosacījumi tam, lai eiropieši varētu baudīt personīgās brīvības un iespēju nodrošinājumu, ir daudzveidības pieņemšana, visvairāk neaizsargāto cilvēku aktīva integrācija, vienlīdzības veicināšana un diskriminācijas izskaušana.

- Ieguldījums mobilitātē un veiksmīgā integrācijā. Eiropieši nākotnē būs arvien mobilāki – mūsdienu Eiropas jaunatne ir mobilāka nekā iepriekšējās paaudzes, un mobilitāte Eiropas Savienībā pieder pie pilsoņu pamattiesībām, kuras tie izmanto; vienlaikus mobilitāte ES iekšienē ir arvien integrētākas ekonomikas pazīme. Turklāt valda uzskats, ka stabilas migrācijas plūsmas ir vajadzīgas, lai Eiropa varētu risināt tās problēmas, kas rodas iedzīvotāju novecošanās un darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās dēļ. Šīs migrācijas plūsmas, iespējams, atšķirsies no tradicionālajiem migrācijas modeļiem, jo arvien vairāk cilvēku vispirms izceļos no savas izcelsmes valsts un vēlāk tajā atgriezīsies. Visi šie faktori nozīmē to, ka Eiropas sabiedrības kļūs atvērtākas, daudzveidīgākas un neviendabīgākas. Lai veicinātu labāku ieceļotāju integrāciju un stiprinātu savstarpējo cieņu divpusēja procesa ietvaros, izmantojot tiesības no vienas puses un pildot pienākumus no otras puses, ir vajadzīgas jaunas, tālredzīgas pieejas.

- Ieguldījums sabiedrības līdzdalībā, kultūrā un dialogā. Aktīva līdzdalība tādās kolektīvas darbības jomās kā kultūra, sports, sabiedriskā un politiskā dzīve sekmē Eiropas sabiedrību saskaņotību un solidaritāti un palīdz cīnīties pret izkliedētības un atstumtības draudiem. Sociālās kohēzijas nostiprināšanā būtiska nozīme ir arī brīvprātīgam darbam un pilsoniskai iesaistei. Kultūras apmaiņa vēl nekad nav bijusi tik dzīva un dinamiska kā mūsdienu Eiropā. Palielinoties brīvajam laikam, ir izveidojies vēl nebijis pieprasījums pēc jauniem kultūras piedāvājumiem. Eiropas kultūras daudzveidība ir garīgās bagātināšanas un iedvesmas avots visā pasaulē. Tā kā novitāte un jaunrade sniedz būtisku impulsu ekonomisko darbību veikšanā un darba vietu radīšanā, Eiropas kultūras daudzveidībai ir arī liela ekonomiska nozīme.

Šie „ieguldījumi” ir ieguldījumi mūsu sabiedrību cilvēkkapitālā un sociālajā kapitālā. Lai tos īstenotu, vajadzīgas atsevišķu cilvēku, ģimeņu, vietējo kopienu, sociālo iestāžu un uzņēmumu, nevalstisko organizāciju un dažāda līmeņa valdības iestāžu kopīgas pūles. Dažreiz izdevumi sociālajā jomā tādēļ ir jāpārorientē vai jāsadala pa jaunam. Tā nav tikai līdzekļu iztērēšana, lai tādējādi mazinātu sociālo trūkumu negatīvās sekas. Tie ir sociāli ieguldījumi, kurus jāpamato, izmantojot labākos pieejamos aprēķinus par sociālo un ekonomisko ieguvumu, kas rodas ilgtspējīgas attīstības perspektīvas rezultātā. Veicot ieguldījumu pirmajos mūža gados, piemēram, izglītībā, apmācībā vai profilaktiskā veselības aprūpē, šie ieguldījumi dos būtiskus ieguvumus un sniegs nozīmīgu atdevi vēlākajā dzīvē vai nākošajai paaudzei – ne tikai tādēļ, ka pieaugs nodarbinātība un palielināsies ražīgums, bet arī tādēļ, ka šie ieguldījumi samazinās milzīgās izmaksas, ar kurām mūsu sabiedrībām būtu jāsaskaras tādā gadījumā, ja sociālās sistēmas sabruktu. Šādu ieguldījumu veikšana ir veids, kā savienot vienlīdzīgumu ar efektivitāti.

5. EIROPAS SAVIENīBAS LOMA

Galvenā atbildība par politikas pārmaiņām, kas vajadzīgas, lai šo redzējumu pārvērstu realitātē, gulstas uz dalībvalstīm. Atbilstoši subsidiaritātes un proporcionalitātes prasībām Eiropas Savienība veiks darbības tikai tādā gadījumā, ja šo darbību rezultātā radīsies reāla pievienotā vērtība. Šādu Eiropas Savienības pieeju sagaida iedzīvotāji, un šāda pieeja parasti ir arī visefektīvākā. Tomēr tas nenozīmē, ka Eiropas Savienības līmenī nav iespējama aktīvāka rīcība, lai paātrinātu pārmaiņas un vadītu, atbalstītu un papildinātu nepieciešamās reformas.

Šī Eiropas Savienības loma ir balstīta uz stingra pamata – proti, uz Kopienas „ acquis ” un tām kopējām tiesībām un vērtībām, kas ir skaidri izklāstītas Reformu līguma 2. pantā, kā arī Pamattiesību hartā: cilvēka cieņas ievērošana, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, ievērošana. Šīs vērtības ir kopīgas visām dalībvalstīm un visām Eiropas sabiedrībām, kurās valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kurās nav diskriminācijas un valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.

Eiropas Savienības spēks ir tajā apstāklī, ka tā ir ne tikai vērtību kopiena, bet arī rīcības kopiena, kurā dalībvalstis apvieno savus spēkus un kopīgi sasniedz rezultātus. Reformu līgumā ir iekļauta horizontāla sociāla klauzula, ar kuru piešķir lielāku nozīmi Eiropas Savienības apņēmībai nodarbinātības un sociālās aizsardzības jomā un apstiprina reģionu un sociālo partneru lomu kā Eiropas Savienības politiskās, ekonomiskās un sociālās struktūras daļu. Lai risinātu iepriekš minētos uzdevumus, šī kolektīvā enerģija jāvelta novatoriskiem ekonomiskās un sociālās politikas risinājumiem. Vairums šo risinājumu ir īstenojami vietējā, reģionālajā un valsts līmenī. Tomēr Eiropas Savienība var sniegt savu palīdzību vismaz piecās jomās.

- Rīcības pamatprincipu noteikšana. Politikas un prakses dažādība, kā arī valsts iestāžu daudzveidība dalībvalstīs – tie ir argumenti, kuru dēļ saskaņošana daudzās sociālās politikas jomās nav viegla. Tomēr darbs kopīgu mērķu labā ir ļoti vajadzīgs, šā uzdevuma veikšanai ir arī kopīga griba. Tādēļ Eiropas Savienība vairākās politikas jomās, piemēram, nodarbinātībā, sociālajā integrācijā, sociālajā aizsardzībā, izglītībā, jaunatnē, kultūrā, veselības aizsardzībā un imigrantu integrācijā ir noteikusi kopējus mērķus ar īpašiem grafikiem, ziņošanas mehānismiem un rādītājiem, ar kuru palīdzību var uzraudzīt paveikto un salīdzināt labu praksi. Pirms desmit gadiem ieviestās Eiropas nodarbinātības stratēģijas (šobrīd tā ir Lisabonas stratēģijas būtiska sastāvdaļa) pieredze liecina, ka šādi mehānismi var radīt pārmaiņas, pievēršot uzmanību tādām prioritātēm, kas ES līmenī līdz šim nebija uzmanības centrā, kā arī pievēršot uzmanību novatoriskiem šo prioritāšu risinājumiem. Pie šīm prioritātēm ir pieskaitāmas, piemēram, „elastdrošība”, darba kvalitāte un ražīgums, bērnu aprūpe, migrācija, nedeklarēts darbs un minoritāšu jautājumi. Šie procesi norisinās jau vairākus gadus. Tie bija veiksmīgi tajā ziņā, ka ļāva dalībvalstīm un Komisijai noteikt kopīgus mērķus, bet tie nebija tik veiksmīgi, lai panāktu nepieciešamo godkāres un politisko centienu līmeni un tādējādi izpildītu šos kopīgos mērķus. Tāpat, kā tas tiek darīts Lisabonas stratēģijas pārskatīšanas procesā, Eiropas Savienībai arī šajā jomā jāapsver, kā šos brīvprātīgos procesus var padarīt dinamiskākus un kā var pievērst vairāk uzmanības to īstenošanai, vienlaikus ņemot vērā iestāžu un tradīciju daudzveidību. Pilnībā ievērojot valstu īpatnības un dalībvalstu kompetenci, „kopīgo principu” pieeju, ko pielieto saistībā ar elastdrošību, varētu, piemēram, ieviest, lai veicinātu to cilvēku aktīvu integrāciju, kuriem ir visgrūtāk iekļūt darba tirgū. Turklāt jānodrošina saskaņa un maksimāla sinerģija dažādu koordinācijas procesu vidū (piemēram, Lisabonas stratēģija, ilgtspējīgas attīstības stratēģija un struktūrfondu programmas).

- Eiropas vērtību un vienlīdzīgu darbības nosacījumu nodrošināšana. Tādās jomās kā dzimumu līdztiesība, cīņa pret diskrimināciju, darbaspēka brīva pārvietošanās un darba un nodarbinātības apstākļi pastāv labi izstrādāts Eiropas Savienības tiesiskais regulējums. Eiropas sociālie partneri ir aktīvi piedalījušies sarunās par nolīgumiem vai noteikuši kopējas stratēģijas tādās svarīgās jomās kā bērna kopšanas atvaļinājums, stress darba vietā, mūžizglītība un pārstrukturēšanas pārvaldība. Ņemot vērā sociālās realitātes pārmaiņas, Eiropas Savienības arvien lielāko daudzveidību un jauno Reformu līgumu, tiesiskais regulējums ir jāpārskata un nepieciešamības gadījumā tā jāpielāgo, lai nodrošinātu noteikto mērķu efektīvu sasniegšanu. Atbilstoši līguma noteikumiem Eiropas Savienības tiesību aktiem arī turpmāk būs būtiska nozīme, lai aizstāvētu iedzīvotāju tiesības, tostarp nodrošinot labāku saderību valstu tiesību aktu vidū. Visbeidzot Eiropas Savienība ir paudusi savu viedokli par to, kā Eiropa globalizācijas laikmetā var gūt panākumus – veidojot regulējumu visas pasaules mērogā un izvērtējot labākās iespējas, lai veicinātu standartu konverģenci visā pasaulē.

- Pieredzes un labas prakses apmaiņa. Neskatoties uz Eiropas Savienības daudzveidību, dalībvalstis bieži saskaras ar kopīgām sociālām tendencēm un praktiska rakstura grūtībām, tādējādi rodas plašas iespējas mācīties vienam no otra. Panākumi Eiropas Savienības kopīgo mērķu sasniegšanā ir jāuzrauga, jāizvērtē un jāsalīdzina. Jauninājumi sociālajā jomā ir jāpārbauda, un dažādu ieguldījumu veidu sociālie ieguvumi ir jānovērtē. Jāievieš laba prakse – jāatjauno Eiropas Savienības mehānismi pieredzes apmaiņai, kopējiem novērtējumiem un lietpratēju novērtējumiem, nodrošinot to, ka šie mehānismi veido daļu no galvenajām politiskajām diskusijām valsts un Eiropas līmenī. Šajā sakarā ir būtiski panākt valstu un reģionālo parlamentu, vietējo un reģionālo iestāžu, sociālo partneru un nevalstisko organizāciju aktīvāku iesaisti.

- Atbalsts darbībai vietējā, reģionālajā un nacionālajā līmenī. Izmantojot kohēzijas politiku un struktūrfondus, Eiropas Savienība ir daudz darījusi, lai samazinātu labklājības un dzīves līmeņa atšķirības Eiropas Savienībā. Ar šiem fondiem ir sniegts un joprojām tiek sniegts finanšu atbalsts mazāk attīstītiem reģioniem un dalībvalstīm atpalicības pārvarēšanai, ar šiem fondiem arī atbalsta labāku savienojamību un apmaiņu starp dalībvalstīm. Pēdējo gadu laikā šie instrumenti ir ciešāk piesaistīti Eiropas Savienības „izaugsmes un darbavietu” politikas prioritātēm. Laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam Eiropas Sociālā fonda (ESF) ietvaros ieguldīs 75 miljardus euro, lai nodrošinātu darbaspēku ar jaunām prasmēm un uzņēmumus ar novatoriskām darba organizācijas formām. Turklāt pēc Komisijas ierosmes ir izveidots Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonds, lai palīdzētu reintegrēties darba tirgū tiem darbiniekiem, kuri zaudējuši darbu pasaules tirdzniecības plūsmu pārmaiņu dēļ. Šis fonds ir nozīmīgs solidaritātes apliecinājums ar tiem cilvēkiem, kurus skārušas globalizācijas sekas; ar šā fonda palīdzību arī jāīsteno efektīvi, preventīvi un aktīvi pasākumi, lai šie cilvēki pielāgotos jaunajām problēmām un pārvarētu tās. Komisija ir uzsākusi diskusiju par Eiropas budžeta nākotni pēc 2013. gada. Atziņas, kas radušās apspriedes par sociālo realitāti laikā, ir jāiekļauj šajā diskusijā.

- Informētības palielināšana un spēcīgas zināšanu bāzes izveide. Eiropas Savienībai ir būtiska nozīme, lai noteiktu svarīgu jautājumu loku, veicinātu diskusijas un radītu politisko impulsu Eiropas kopējo uzdevumu risināšanai. Tādās iniciatīvas kā Eiropas gads par iespēju vienlīdzību visiem (2007. gadā), Eiropas starpkultūru dialoga gads (2008. gadā) un Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010. gadā) atvieglo šāda veida diskusijas. Informētības palielināšanu un sociālo jautājumu analīzi bieži ir kavējis pilnīgu un aktuālu, visu Eiropas Savienību aptverošu statistikas datu un rādītāju trūkums. Salīdzināmu datu apkopošana ir nepieciešama, un tā joprojām ir sarežģīts uzdevums. Tomēr, neskatoties uz to, lēmumu pieņēmējiem ir vajadzīgi šie fakti, lai varētu labāk informēt sabiedrību un novērtēt iniciatīvu ietekmi. Vairāki fondi un aģentūras (Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds, nesen izveidotā Eiropas Pamattiesību aģentūra un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts) palielinās savu ieguldījumu informēšanā par lēmumu pieņemšanas procesu, kā arī izpratnes vairošanā. Veids, kā var uzlabot faktu bāzi un bagātināt Eiropas politisko diskusiju, ir regulārāk organizēt konsultācijas un sasaukt neatkarīgu ekspertu grupas (arī no valstīm ārpus Eiropas Savienības).

6. TURPMāKIE PASāKUMI

Sociālās realitātes apzināšanās nolūks ir no jauna analizēt sociālo pārmaiņu sarežģīto dinamiku mūsu sabiedrībās, lai varētu novērtēt pašreizējās politikas nozīmību un piemērotību un lai izveidotu stingru pamatu nākotnei.

Šajā paziņojumā ir iezīmēts uz „dzīves izredzēm” balstīts sociāls redzējums 21. gadsimta Eiropai, šā redzējuma pamatā ir provizoriska analīze par to, kā mūsu sabiedrības mainās, ar kādiem jauniem sociāliem uzdevumiem tās saskaras, kā arī par to, kā dalībvalstis un Eiropas Savienība var kopīgi rīkoties šo uzdevumu risināšanā. Nosaucot iespējamās rīcības jomas, ar šo paziņojumu papildina pašreizējo apspriešanās procesu un Eiropas Savienības lomu šajā sakarā. Pašlaik norisinās apspriešanās process, un ieinteresētās personas ir aicinātas izteikt savu viedokli. Lai atvieglotu līdzdalību, termiņš atbilžu iesniegšanai ir pagarināts līdz 2008. gada 15. februārim[5].

Pamatojoties uz šīs apspriešanās rezultātiem, Komisija līdz 2008. gada vidum izstrādās atjaunoto Sociālo programmu. Izstrādājot šo programmu, Komisija pārskatīs dažādās jomās izmantoto instrumentu raksturu un šo instrumentu kopumu. Komisija ņems vērā arī Reformu līgumā noteikto jauno institucionālo satvaru. Kopā ar vienotā tirgus pārskatu šī atjaunotā Sociālā programma dos savu ieguldījumu, lai Eiropas iedzīvotāji varētu baudīt turpmākus konkrētus rezultātus.

[1] COM(2006) 211, 2006. gada 10. maijs.

[2] Skatīt dokumentus: http://ec.europa.eu/citizens_agenda/social_reality_stocktaking/more index_en.htm.

[3] Skatīt, piemēram, Eiropas Parlamenta 2007. gada 17. novembra ziņojumu (A6-400/07) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 18. janvāra atzinumu (2007/C 93/11), kā arī pasākumus, ko īstenojušas Eiropas Komisijas pārstāvniecības Dublinā, Parīzē un Budapeštā.

[4] BEPA sagatavotais dokuments sniedz sīku pašreizējo sociālo tendenču pārskatu. Papildu fakti un skaitļi ir pieejami Komisijas izdotajā ziņojumā par sociālo situāciju 2007. gadā.

[5] Atbildes un papildu piezīmes var sūtīt uz šādu e-pasta adresi: SG-Social-Reality@ec.europa.eu .