52006AR0321

Language
- My EUR-Lex
- Sign in
- Register
- My recent searches (0)

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Search tips

Need more search options? Use the Advanced search

EUROPA
EUR-Lex home
EUR-Lex - 52006AR0321 - EN

Document 52006AR0321

Help

Reģionu komitejas atzinums par tematu Tematiskā stratēģija augsnes aizsardzībai

OV C 146, 30.6.2007, p. 34–47 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
OV C 146, 30.6.2007, p. 5–5 (MT)

HTML

PDF

Official Journal

30.6.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 146/34

Reģionu komitejas atzinums par tematu “Tematiskā stratēģija augsnes aizsardzībai”

(2007/C 146/05)

REĢIONU KOMITEJA

—

uzskata, ka no vides viedokļa vēl ir argumenti par labu ierobežotas Eiropas augsnes aizsardzības politikas izstrādei. Piemēram, augsnes piesārņojums ietekmē cilvēku un dzīvnieku veselību, un šajā jomā augsnes politika ir nozīmīga. Turklāt ES līmenī ir jāņem vērā arī klimata pārmaiņas, augsnes degradācijas pārrobežu ietekme, citās vides jomās izraisītās problēmas un Kioto vienošanās;

—	uzskata, ka Komisijas piedāvātā direktīva, apzinot situāciju un palīdzot dalībvalstīm pasākumu īstenošanā, varētu sniegt ieguldījumu ilgtspējīgā augsnes aizsardzības iedibināšanā Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka direktīvai pēc sava rakstura ir jābūt elastīgai;

—	pauž bažas par administratīvo slogu, kas tiek uzlikts vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tām nosakot riska zonas un pildot pienākumu reizi desmit gados tās pārskatīt (6. pants), kā arī tām sniedzot piesārņoto teritoriju pārskatu (10. un 11. pants);

—	izsaka cerību, ka tas neuzliks atbildīgajām iestādēm tiešu pienākumu piesārņoto teritoriju attīrīšanas un pārvaldības jomā (13. pants);

—	uzskata, ka Eiropas Komisijai būtu jāizstrādā izmaksu ziņā izdevīgu pasākumu kopums, no kura dalībvalstis varētu rast ierosmi savu pasākumu programmu izstrādei.

REĢIONU KOMITEJA,

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Tematiskā stratēģija augsnes aizsardzībai” (COM(2006) 231 galīga redakcija) un Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumu direktīvai, ar ko reglamentē augsnes aizsardzību, ar ko groza Direktīvu 2004/35/EK (COM(2006) 232 galīgā redakcija) un,

ņemot vērā Eiropas Komisijas 2006. gada 22. septembra lēmumu saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 175. pantu un 265. panta pirmo daļu minētajā jautājuma konsultēties ar Komiteju,

ņemot vērā tās Biroja 2006. gada 25. aprīļa lēmumu uzdot Ilgtspējīgas attīstības komisijai sagatavot atzinumu par minēto jautājumu,

ņemot vērā 2003. gada 12. (1)

ņemot vērā, ka Ilgtspējīgas attīstības komisija 2006. gada 27. novembrī pieņēma attiecīgu atzinuma projektu (CdR 321/2006 rev. 1), ziņotājs — Cor Lammers kgs (NL/ETP, Hautenas pilsētas mērs).

68. plenārajā sesijā, kas notika 2007. gada 13. un 14. februārī (13. februāra sēdē), pieņēma šo atzinumu.

1. Reģionu komitejas nostāja

Vispārīgas piezīmes

1.1	Augsne ir mūsu eksistences pamats. Augsne ir uzturvielu un ūdens avots, ciklu regulētājs, dažādu organismu dzīves vide un pamats dzīvībai virs zemes. Cilvēkam tāpat kā dabai ir svarīgi, lai augsne turpinātu nodrošināt minētās funkcijas optimāli un ilglaicīgi.

1.2	Visās ES dalībvalstīs ir vairāk vai mazāk nozīmīgas augsnes problēmas. Nevar noliegt, ka dažviet Eiropā noris vērā ņemami un uztraucoši degradācijas procesi, kas vēl turpināsies.

1.3

Augsne nepārvietojas, tomēr augsnes degradācija vienā dalībvalstī var ietekmēt arī citas dalībvalstis; tādēļ uzskata, ka priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam. Tajā pašā laikā RK secina, ka tikai deviņas dalībvalstis ir izstrādājušas vides aizsardzības politiku un ka šī politika visumā aprobežojas ar atsevišķiem augsnes piesārņojuma aspektiem. RK tomēr uzskata, ka no vides viedokļa ir argumenti par labu Eiropas augsnes aizsardzības politikas izstrādei. Piemēram, augsnes piesārņojums ietekmē cilvēku un dzīvnieku veselību, un šajā jomā augsnes politika ir nozīmīga. Turklāt ES līmenī ir jāņem vērā arī klimata pārmaiņas, augsnes degradācijas pārrobežu ietekme, citās vides jomās izraisītās problēmas un Kioto vienošanās.

1.4

Augsnes aizsardzības politika ir sarežģīta joma. Eiropā ir vairāk kā 320 augsnes veidu, kurus izmanto dažādiem mērķiem. Augsne, piemēram, ir saistīta ar darbību saimniecības, kultūras un vides jomā, un to izmanto zemkopībā, vidē, apbūvē, ceļu un dambju būvniecībā. Līdz ar to dažādās dalībvalstīs augsni apraud dažādi apstākļi. Ir vērojamas arī būtiskas atšķirības starp dalībvalstu veiktajiem pasākumiem vai pat vienas dalībvalsts dažādu reģionu veiktajiem pasākumiem. Bez ģeogrāfiskajām atšķirībām ir arī klimata atšķirības starp atsevišķiem Eiropas reģioniem. Šīs atšķirības nosaka kompetences, kas šajā jomā piešķirtas dalībvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām.

1.5

Ņemot vērā lielo daudzveidību un grūtības kopīgu standartu izstrādē, Komiteja uzskata, ka šobrīd nav iespējams pieņemt vienotas Kopienas kvantitatīvas normas. Tomēr Komiteja uzskata, ka Komisijas izstrādātā stratēģija ir pirmais solis, lai panāktu vienošanos par kopīgām normām drīzā nākotnē. Lai efektīvi aizsargātu augsni, ir nepieciešama konkrētiem gadījumiem piemērojama stratēģija. Augsnes aizsardzības politika pirmām kārtām ir jāīsteno vietējā un reģionālā līmenī.

1.6	Vairumā dalībvalstu augsnes aizsardzības politika ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Tādēļ vietējām un reģionālajam pašvaldībām jāpiešķir nozīmīga loma jaunu metožu un pasākumu izstrādāšanā augsnes aizsardzības jomā.

1.7	Eiropas Savienībai jāatbalsta un jāveicina ar augsni saistīto jautājumu risināšana. Eiropas tiesību aktu pieņemšana nav atbalstāma, ja tie nav elastīgi un neatstāj dalībvalstīm pietiekošu rīcības brīvību augsnes politikas jomā.

Stratēģijas mērķis

1.8	Komiteja atbalsta stratēģijas mērķus un uzskata, ka tie nes svarīgu ieguldījumu elastīgā Kopienas pamatpolitikā ilgtspējīgas augsnes pārvaldības jomā.

1.9

Mērķu apraksts RK liek secināt, ka uzmanība tiek vērsta uz pieejamo zināšanu par augsnes procesiem palielināšanu un dalībvalstu obligātajām saistībām. Dalībvalstis tiek mudinātas veikt pasākumus, lai novērstu augsnes degradāciju, bet tās pašas nosaka apdraudētās teritorijas, augsnes degradācijas mazināšanas mērķus un pasākumus minēto mērķu sasniegšanai. Komiteja atbalsta šo pieeju, jo augsnes jautājumi tiek skatīti integrēti un ņemot vērā procesus un uzsverot augsnes problēmu vietējo un reģionālo raksturu.

Augsnes aizsardzības iekļaušana ES un valstu tiesību aktos

1.10

Lai stratēģiju īstenotu, sistemātiski jānovērtē visi svarīgākie ar augsni saistītie tiesību akti un politikas, lai noteiktu, kādā mērā tie sniedz ieguldījumu ilgtspējīgā augsnes aizsardzībā Kopienā. Gadījumos, kad ieguldījums nav pietiekošs, tiesības un politikas attiecīgi jāpielāgo. Īstermiņā Komisijai ir jāizstrādā attiecīgs rīcības plāns.

1.11	Atbilstoši iepriekš teiktajam Komiteja uzskata, ka stratēģijā jāizveido ciešāka saikne ar citām stratēģijām, kas izstrādātas Sestās vides rīcības programmas ietvaros. Jo īpaši tas attiecas uz stratēģiju par pesticīdiem, atkritumiem un to pārstrādi, virszemes ūdeņiem un gruntsūdeņiem.

“Labākā prakse” un zināšanas par augsnes procesiem

1.12	RK uzskata, ka ilgtspējīgai augsnes pārvaldībai svarīga ir informācija un komunikācija. Jāiekļauj augsni apdraudošās ar ilgtspējību saistītās problēmas un arī iespējas.

1.13

Dalībvalstu veiktajos pasākumos pastāv lielas atšķirības (skat. 1.4 piezīmi). RK uzskata, ka augsnes kvalitāti Eiropas Savienībā var praktiski un efektīvi uzlabot, ja valstis, kur pastāv augsnes politika, nodod zināšanas pārējām dalībvalstīm. Komiteja atbalsta pasākumus, lai dotu iespēju dalībvalstīm, kurās ir izstrādāta augsnes politika, dalīties pieredzē ar dalībvalstīm, kurās nav visaptverošu tiesību aktu šajā jomā.

1.14	Komiteja uzskata par svarīgu tāda atklāta komunikācijas foruma izveidi, kura ietvaros notiek informācijas par “labāko praksi” apmaiņa, ņemot vērā atbilstošu augsnes aizsardzību. Augsnes daudzveidība prasa tādu dažādu līdzekļu izmantošanu, kas jau ir sevi apliecinājuši praktiskā pielietojumā.

Jauna augsnes pamatdirektīva

1.15	Direktīvas mērķis ir novērtēt augsnes degradāciju ES. Tā sniedz atbalsta punktus, lai to varētu izdarīt vienotā un caurskatāmā veidā. Pati dalībvalsts nosaka, vai kāds apgabals ir pakļauts riskam, vai nē. Tas pats attiecas uz iespējamajiem pasākumiem un to piemērošanas tempu.

1.16

Komiteja uzskata, ka Komisijas piedāvātā direktīva, apzinot situāciju un palīdzot dalībvalstīm pasākumu īstenošanā, varētu sniegt ieguldījumu ilgtspējīgā augsnes aizsardzības iedibināšanā Eiropas Savienībā. Direktīva nedrīkst sarežģīt, ne arī kavēt labi darbojošos valsts augsnes aizsardzības politikas īstenošanu. Tas nozīmē, ka direktīvai jābūt elastīgai un tā nedrīkst ietvert nekādas kvalitatīvas vai kvantitatīvas normas. Pasākumu īstenošanai jābūt brīvprātīgai un tā jāveicina, izveidojot atvieglojumu un konsultāciju sistēmu. Pašreizējos ES priekšlikumus nedrīkst uzskatīt arī par aicinājumu īstenot tālejošu ES iejaukšanos.

1.17

Komiteja uzskata, ka īpaša prioritāte ir jāierāda dalībvalstu atbildībai par vides standartu sasniegšanu, nosakot īpašnieku un augsnes piesārņojuma izraisītāju atbildību. Tas nozīmē, ka arī piemērojot principu “maksā piesārņotājs”, pie atbildības var saukt ne tikai piesārņojuma izraisītāju, bet arī citas atbildīgās puses. Komiteja vēlētos uzsvērt, ka valstu līmenī būtu jānosaka, kurš īsti uzskatāms par atbildīgo pusi.

1.18

RK pauž bažas par to, ka saskaņā ar Lēmumu 1999/468/EK (komitejas procedūra) paredzēts veidot komiteju, kas noteiks ES direktīvas konkrētās prasības, it īpaši augsnes piesārņojuma riska novērtēšanas kritērijus. Šajā gadījumā būtu jāizvēlas tāda procedūra, kas ļautu nodrošināt pietiekamu visu ieinteresēto pušu (stakeholders) līdzdalību un interešu ievērošanu.

Administratīvais slogs

1.19

Direktīvas 16. pantā aprakstīts, kāda veida informācija, kas attiecas galvenokārt uz vietējo un reģionālo pašvaldību atbildības jomu, ir jāsniedz obligāti. Komiteja uzskata, ka ir jāizvairās no nevienmērīgas pašvaldību un reģionu uzdevumu sadales. Šajā sakarā jāatzīmē, ka tādu pašu uzmanību, cilvēkresursus un finanšu resursus, ko velta ziņojumu sagatavošanai, nevar vienlaicīgi veltīt augsnes degradācijas novēršanas pasākumiem, kaut gan augsnes degradācijas samazināšanas pasākumi ir prioritārs mērķis.

1.20

Komiteja piekrīt, ka ir svarīga augsnes politikas ārējā integrācija nozaru politikās, kā arī regulējuma noteikšana visos pārvaldes līmeņos (3. pants). Nozaru politiku īstenošanas sakarā obligātā kontrole, pamatojoties uz pieejamajiem datiem (augsnes pārbaudes) jāvērtē atturīgi. Kontrole ir būtiska tikai augsnes apdraudējuma gadījumos. Tā kā politika jau nosaka ietvarus, augsnes pārbaudes tās izpildes gaitā parasti ir liekas. Sarežģītākās un kompleksākās situācijās jau tagad ir obligāti jāsniedz ziņojums par ietekmi uz vidi.

1.21	Komiteja pauž bažas par administratīvo slogu, kas tiek uzlikts vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tām nosakot riska zonas un pildot pienākumu reizi desmit gados tās pārskatīt (6. pants), kā arī tām sniedzot piesārņoto teritoriju pārskatu (10. un 11. pants).

1.22

Komiteja secina, ka direktīvas projektā iekļauta vesela virkne prasību, kas paredz obligātu datu vākšanu un pārskatu sniegšanu, kā arī norādes par plānu un programmu izstrādāšanu, kas, iespējams, būs saistīta ar obligātu prasību veikt to stratēģisko vides novērtējumu. Minēto prasību izpilde radīs ievērojamu papildu administratīvo slogu. ES tiesību aktos cik vien iespējams jāatsakās no prasībām sniegt pārskatus un izstrādāt plānus un programmas, paredzot to stratēģiskā vides novērtējuma veikšanu.

1.23	Komiteja uzskata, ka sabiedrības iesaistīšana pieļaujama tikai gadījumos, kas paredzēti Direktīvā par brīvu piekļuvi vides informācijai.

Pasākumu paketes augsnes degradācijas novēršanai

1.24

Komiteja izsaka cerību, ka tas neuzliks atbildīgajām iestādēm tiešu pienākumu piesārņoto teritoriju attīrīšanas un pārvaldības jomā (13. pants). Atbildīgās iestādes nodrošina attīrīšanas pasākumu veikšanu. Abi minētie aspekti ir jāņem vērā attiecībā uz dalībvalsts likumdošanu un reglamentējošiem noteikumiem, kā arī attiecībā uz augsnes stāvokli. Pats par sevi saprotams, ka atbildīgo iestāžu pienākums ir attīrīt piesārņotās teritorijas.

1.25	Komiteja izsaka gandarījumu par augsnes attīrīšanu, kuras pamatā ir funkcionalitāte (1.1. un 13.2. pants). Pasākumi tiek noteikti atbilstoši augsnes (pašreizējai) izmantošanai.

1.26

Ietekmes novērtējumā ir teikts, ka pasākumi augsnes degradācijas novēršanai ir ar lielu sabiedrisko labumu. Komiteja piekrīt šim secinājumam, tomēr piebilst, ka, pirms iegūt minēto labumu, augsnē vispirms ir jāiegulda. Pieredze liecina, ka augsnes sanācijas projekti īpaši vietējās un reģionālajās pašvaldībās finanšu līdzekļu trūkuma dēļ bieži apstājas.

1.27

Komiteja uzskata, ka ziņojums par augsnes stāvokli (12. pants) ir Eiropas atbalsts piesārņoto teritoriju apzināšanai: šis ziņojums, pirmkārt, sekmē piesārņoto teritoriju saraksta atjaunināšanu un, otrkārt, pārredzami informē citu dalībvalstu pārstāvjus, kas ieinteresēti zemes pirkšanā, ļaujot tādējādi izvairīties no ekonomiskiem zaudējumiem. Līdz ar to tiek īstenots princips “piesārņotājs maksā” (4. pants).

1.28	Komiteja uzskata, ka, nosakot augsnes aizsardzības funkciju pasākumus, ir jāņem vērā ne tikai sociālie un ekonomiskie aspekti, bet arī drošības apsvērumi un iespējamā arheoloģiskā, ģeoloģiskā un ģeomorfoloģiskā mantojuma atrašanās minētajās zonās (8. pants).

1.29	Komiteja uzskata, ka Komisija, izvirzot prasību izveidot valsts finansēšanas mehānismus piesārņoto vietu sanācijai (13. pants), nepietiekami ņēmusi vērā īpašos reģionālos (finansēšanas) mehānismus, kas līdz šim veiksmīgi darbojušies. ES prasības minētajā jomā varētu radīt tikai šķēršļus.

Paraugprakses

1.30

Komiteja uzskata, ka viens no Komisijas priekšlikuma nozīmīgākajiem punktiem ir informācijas apmaiņas ieviešana (17. pants). Vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ņemot vērā to praktiskās zināšanas un uzkrāto pieredzi, kā arī to līdzdalību riska zonu noteikšanā, ir aktīvi jāiesaistās šajā informācijas apmaiņas procesā.

2. Reģionu komitejas ieteikumi

2.1

Komiteja uzskata, ka Eiropas Komisijai būtu jāizstrādā izmaksu ziņā izdevīgu pasākumu kopums, no kura dalībvalstis varētu rast ierosmi savu pasākumu programmu izstrādei. Dalībvalstis, kas vēl nav izstrādājušas augsnes politiku, vai dalībvalstis, kuras to šobrīd izstrādā, var veikt efektīvus pasākumus tikai ar nosacījumu, ka tām ir pieejams pietiekami plašs informācijas klāsts.

2.2	Komiteja ierosina neuzspiest vispārēju datus iesniegšanas pienākumu Eiropas līmenī, bet drīzāk ļaut dalībvalstīm izmantot pašām savas datu iesniegšanas sistēmas un nodrošināt Eiropas Komisijai pieeju minētajai informācijai (16. pants).

2.3

Ar riska zonu noteikšanu saistīto administratīvo slogu var mazināt, iepriekš apzinot konkrētos augsnes (vai atsevišķu augsnes kārtu) riska faktorus attiecīgajā dalībvalstī (6. pants). Attiecībā uz riska zonu atkārtotu pārbaudi un piesārņoto teritoriju apzināšanu visaptveroša pārskatīšana nav nepieciešama. Pietiekama būtu uz pārbaudes datiem pamatota sarakstu atjaunināšana.

2.4

Komiteja ierosina, kā jau minēts tematiskajā stratēģijā, precizēt Eiropas Komisijas pētījumu grafiku un atspoguļot tajā prioritātes un termiņus. Kā galvenā prioritāte ir jāizvirza pētījums par klimata pārmaiņu ietekmi uz augsni. Viena no potenciālajām/reālajām klimata pārmaiņu sekām ir paātrināta organisko vielu degradācija. Ņemot vērā organisko vielu būtisko lomu augsnes procesos, klimata pārmaiņas var radīt nopietnas sekas attiecībā uz augsnes ilgtspējīgu pārvaldību.

1. ieteikums

1. pants

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija

Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas

Ar šo direktīvu izveido pamatnostādnes augsnes aizsardzībai un augsnes spējas saglabāšanai nodrošināt jebkuru no turpmāk minētajām vides, ekonomiskajām, sociālajām un kultūras funkcijām:

a)	biomasas ražošana, tostarp lauksaimniecībā un mežsaimniecībā;

b)	barības vielu, vielu un ūdens glabāšana, filtrēšana un transformēšana;

c)	bioloģiskās daudzveidības, piemēram, biotopu, sugu un gēnu avots;

d)	fiziskā un kultūras vide cilvēkiem un cilvēku darbībām;

e)	izejvielu avots;

f)	oglekļa avots;

g)	ģeoloģiskā un arheoloģiskā mantojuma saglabāšana.

Visbeidzot tajā noteikti pasākumi, lai novērstu gan tos augsnes degradācijas procesus, kuri radušies dabiska procesa rezultātā, gan tos, kurus izraisījušas dažādas cilvēku veiktās darbības, kuras mazina augsnes spēju veikt minētās funkcijas. Šādi pasākumi ietver minēto procesu ietekmes mazināšanu un degradētās augsnes funkciju atjaunošanu un atveseļošanu tiktāl, lai tā atbilstu vismaz pašreizējam vai turpmāk plānotajam izmantojumam.

Ar šo direktīvu izveido pamatnostādnes augsnes aizsardzībai un augsnes spējas saglabāšanai nodrošināt jebkuru no turpmāk minētajām atbilstoši vides, ekonomiskajām, sociālajām un kultūras funkcijām:

a)	biomasas ražošana, tostarp lauksaimniecībā un mežsaimniecībā;

b)	barības vielu, vielu un ūdens glabāšana, filtrēšana un transformēšana;

c)	bioloģiskās daudzveidības, piemēram, biotopu, sugu un gēnu avots;

d)	fiziskā un kultūras vide cilvēkiem un cilvēku darbībām;

e)	izejvielu avots;

f)	oglekļa avots;

g)	ģeoloģiskā, ģeomorfoloģiskā un arheoloģiskā mantojuma saglabāšana.

Pamatojums

Pirmajā pantā ir skaidri noteikts, ka paredzētie pasākumi izriet no pieejas, kas pamatojas uz funkcijām. Taču formulējums “nodrošināt jebkuru no minētajām funkcijām” liek domāt par multifunkcionālitāti un saprast, ka augsnei vienlaicīgi ir jāatbilst visām minētajām funkcijām.

Augsnei, ko raksturo ģeoloģisks un arheoloģisks mantojums, piemīt arī ģeomorfoloģiska mantojuma iezīmes. Ar ģeomorfoloģiju apzīmē augsnes formu ainavā. Vietās, kur šai formai ir īpaša vērtība, ir jārūpējas par tās saglabāšanu.

2. ieteikums

3. pants

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija

Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas

Izstrādājot tādu nozaru politiku, kas var palielināt vai mazināt augsnes degradācijas procesus, dalībvalstis nosaka, raksturo un novērtē šādas politikas ietekmi uz minētajiem procesiem, jo īpaši tādās jomās kā reģionālā un pilsētu telpiskā plānošana, transports, enerģētika, lauksaimniecība, lauku attīstība, mežsaimniecība, izejvielu ieguve, tirdzniecība un rūpniecība, produktiem piemērojamā politika, tūrisms, klimata pārmaiņas, vides, dabas un ainavas aizsardzība.

Šos atzinumus dalībvalstis publicē.

Izstrādājot tādu nozaru politiku, kas var palielināt vai mazināt augsnes degradācijas procesus, dalībvalstis nosaka, un raksturo un novērtē šādas politikas ietekmi uz minētajiem procesiem, jo īpaši tādās jomās kā reģionālā un pilsētu telpiskā plānošana, transports, enerģētika, lauksaimniecība, lauku attīstība, mežsaimniecība, izejvielu ieguve, tirdzniecība un rūpniecība, produktiem piemērojamā politika, tūrisms, klimata pārmaiņas, vides, dabas un ainavas aizsardzība.

Šos atzinumus dalībvalstis publicē.

Izstrādājot Kopienas politikas un tiesību aktus, Komisija attiecina ārējo integrāciju arī uz augsnes problēmām.

Pamatojums

Komiteja ir gandarīta par 3. pantā paredzēto ārējo integrāciju. RK uzskata, ka tam nevajadzētu būt tikai dalībvalstu pienākumam, bet arī ES.

3. ieteikums

6. pants

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija

Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas

1. Piecu gadu laikā no [transponēšanas datums] dalībvalstis atbilstīgā līmenī nosaka platības to valsts teritorijā, še turpmāk “riska zonas”, par kurām ir izšķirošs pierādījums vai likumīgs pamatojums aizdomām, ka ir sācies vai tuvākajā nākotnē var sākties viens vai vairāki no turpmāk minētajiem augsnes degradācijas procesiem:

a)	ūdens vai vēja izraisīta erozija;

b)	organisko vielu satura samazināšanās, ko izraisījusi pastāvīga augsnes organisko frakciju samazināšanās tendence, neietverot nesadalījušās augu un dzīvnieku atliekas, vielas, kas radušās to daļējas sadalīšanās rezultātā, un augsnes biomasu;

c)	zemes sēšanās, pieaugot augsnes daļu blīvumam un samazinoties augsnes porainībai;

e)	sāļu uzkrāšanās augsnē, ko veicina augsnē šķīstošo sāļu akumulācija;

f)	zemes nogruvumi, kurus izraisījusi mēreni ātra līdz ātra augsnes masu un klinšu materiāla lejupslīde.

Lai to konstatētu dalībvalstis attiecībā uz katru no minētajiem augsnes degradācijas procesiem izmanto vismaz tos elementus, kas noteikti I pielikumā, un ņem vērā to, kā siltumnīcefekta gāzu emisijas un pārtuksnešošanās saasina šos procesus.

2. Riska zonas, kas noteiktas saskaņā ar panta 1. punktu, publicē un pārskata vismaz reizi desmit gados.

1. Piecu gadu laikā no [transponēšanas datums] dalībvalstis atbilstīgā adm inistratīvā līmenī un ģeogrāfiskā mērogā nosaka platības to valsts teritorijā, še turpmāk “riska zonas”, par kurām ir izšķirošs pierādījums vai likumīgs pamatojums aizdomām, ka ir sācies vai tuvākajā nākotnē var sākties viens vai vairāki no turpmāk minētajiem augsnes degradācijas procesiem:

a)	ūdens vai vēja izraisīta erozija;

b)	organisko vielu satura samazināšanās, ko izraisījusi pastāvīga augsnes organisko frakciju samazināšanās tendence, neietverot nesadalījušās augu un dzīvnieku atliekas, vielas, kas radušās to daļējas sadalīšanās rezultātā, un augsnes biomasu;

c)	zemes sēšanās, pieaugot augsnes daļu blīvumam un samazinoties augsnes porainībai;

e)	sāļu uzkrāšanās augsnē, ko veicina augsnē šķīstošo sāļu akumulācija;

f)	zemes nogruvumi, kurus izraisījusi mēreni ātra līdz ātra augsnes masu un klinšu materiāla lejupslīde.

Lai to konstatētu dalībvalstis attiecībā uz katru no minētajiem augsnes degradācijas procesiem izmanto veic ātru izpēti nolūkā noteikt tos procesus, kas neskar konkrētās dalībvalsts augsni vai kādu augsnes kārtu. Par pārējiem degradācijas procesiem tiek sastādīts iespējamo riska zonu saraksts. Galīgo riska zonu sarakstu sastāda, padziļināti izpētot pirmo sarakstu, pirmkārt izmantojot vismaz tos elementus, kas noteikti I pielikumā, un, otrkārt, ņemot vērā to, kā siltumnīcefekta gāzu emisijas un pārtuksnešošanās saasina šos procesus.

2. Riska zonas, kas noteiktas saskaņā ar šā panta 1. punktu, publicē un pārskata vismaz reizi desmit gados.

Pamatojums

1. punkts: dalībvalstis pašas nosaka kādā administratīva līmenī un kādā ģeogrāfiskā mērogā tās apzina riska zonas. Attiecīgā dalībvalsts pieņem politisku lēmumu veikt vai neveikt pasākumus riska zonās, kā arī lēmumu par minēto pasākumu raksturu. Pirms riska zonu apzināšanas ir jāveic ātra izpēte, kuras rezultātā no saraksta tiks izslēgti atsevišķi gadījumi. Novērtējuma turpinājumam jābūt pamatotam. Pēc pirmās atlases, izmantojot 1. pielikumā minētos elementus (piemēram, pielikuma daļā par organisko vielu saturu), var precīzāk noteikt riska zonas. Organisko vielu saturs dažādās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platībās ir atšķirīgs (neviendabīgas teritorijas). Organisko vielu saturs atjaunojas lēni, bieži vien vienas platības robežās. Šāda atjaunošana pamatojas uz atbilstošas lauksaimniecības metodes izmantošanu, veicinot galvenokārt ekoloģisko noteikumu ievērošanu.

2. punkts: Komisijas lietotais vārds “pārskata” liek domāt, ka ik pēc desmit gadiem ir jāveic visaptverošs pētījums. Ir svarīgi, lai dalībvalstis uzturētu efektīvu pārraudzības sistēmu, kas atvieglotu riska zonu pārskata atjaunināšanu reizi desmit gados.

4. ieteikums

8. pants

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija

Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas

1. Lai saglabātu 1. panta 1. punktā minētās augsnes funkcijas, dalībvalstis attiecībā uz riska zonām, kas noteiktas saskaņā ar 6. pantu, atbilstīgā līmenī izstrādā pasākumu programmu, ietverot tajā vismaz riska mazināšanas pasākumus, atbilstīgus pasākumus minēto mērķu sasniegšanai, grafiku šādu pasākumu izpildei un novērtējumu privātu un sabiedrisku līdzekļu piešķīrumiem šādu pasākumu finansējumam.

2. Sagatavojot un pārskatot šādu pasākumu programmas saskaņā ar 1. punktu, dalībvalstis rūpīgi apsver plānoto pasākumu sociālo un ekonomisko ietekmi.

Dalībvalstis pirms šādu pasākumu programmu ieviešanas nodrošina, ka pasākumi ir rentabli, lietderīgi no tehniskā viedokļa, kā arī veic to ietekmes novērtējumu, tostarp izmaksu un guvumu analīzi.

Dalībvalstis savās pasākumu programmās norāda, kā jāīsteno šādi pasākumi un kāds būs to ieguldījums noteikto mērķu sasniegšanā vides jomā.

3. Ja platībai apdraudējumu vienlaicīgi rada dažādi augsnes degradācijas procesi, dalībvalstis var pieņemt vienotu programmu, kurā nosaka atbilstīgus apdraudējuma samazināšanas mērķus visiem noteiktajiem apdraudējumiem un attiecīgus pasākumus šo mērķu sasniegšanai.

4. Pasākumu programmu sagatavo septiņu gadu laikā no [transponēšanas datums] un to piemēro ne vēlāk kā astoņus gadus pēc minētā datuma.

Pasākumu programmu publicē un to pārskata vismaz reizi piecos gados.

1. Lai saglabātu 1. panta 1. punktā minētās augsnes funkcijas, dalībvalstis attiecībā uz riska zonām, kas noteiktas saskaņā ar 6. pantu, atbilstīgā administratīvā līmenī un ģeogrāfiskā mērogā izstrādā pasākumu programmu, ietverot tajā vismaz riska mazināšanas pasākumus, atbilstīgus pasākumus minēto mērķu sasniegšanai, grafiku šādu pasākumu izpildei un novērtējumu privātu un sabiedrisku līdzekļu piešķīrumiem šādu pasākumu finansējumam.

2. Sagatavojot un pārskatot šādu pasākumu programmas saskaņā ar 1. punktu, dalībvalstis rūpīgi apsver plānoto pasākumu sociālo un ekonomisko ietekmi. , kā arī ietekmi uz drošību, arheoloģisko, ģeomorfoloģisko un ģeoloģisko mantojumu.

Dalībvalstis savās pasākumu programmās norāda, kā jāīsteno šādi pasākumi un kāds būs to ieguldījums noteikto mērķu sasniegšanā vides jomā.

4. Pasākumu programmu sagatavo septiņu trīs piecu gadu laikā no Eiropas Komisijas apkopojumu, kas paredzēti 17. panta 2. punktā, publicēšanas dienas [transponēšanas datums] un to piemēro ne vēlāk kā astoņus četrus gadus pēc minētā datuma.

Pasākumu programmu publicē un to pārskata vismaz reizi piecos gados.

Pamatojums

2. punkts: Komiteja uzskata, ka ir nepietiekami ņemt vērā tikai sociālās un ekonomiskās sekas. Būtiska ir arī ietekme uz drošību, kā arī ģeomorfoloģiskās, ģeoloģiskās un arheoloģiskās sekas.

Tā kā pasākumus finansē pašas dalībvalstis, Eiropas direktīvai nebūtu jānosaka, lai tās veic finanšu izteiksmē efektīvus pasākumus.

4. punkts: Komisijas izstrādātā dokumenta priekšlikumā kā atskaites punkts ir noteikta direktīvas spēkā stāšanās diena. Pirms lēmuma pieņemšanas par pasākumiem un to īstenošanas valsts, reģionālajām un vietējām kompetentajām iestādēm tomēr ir jābūt pietiekami informētām par iespējām minētajā jomā. Šim nolūkam ir jāpublicē izmaksu ziņā izdevīgo pasākumu apkopojums, ko minētās iestādes varētu izmantot, izstrādājot savas politikas (skatīt arī 9. un 10. ieteikumu). Eiropas Komisija šajā sakarā var sniegt ļoti nozīmīgu papildvērtību. Šā iemesla dēļ Komiteja uzskata, ka pasākumu apkopojumu publicēšanas datums būs piemērotāks atskaites punkts.

5. ieteikums

10. pants

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija

Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas

1. Dalībvalstis saskaņā ar 11. pantā noteikto procedūru nosaka valsts teritorijā tās vietas, še turpmāk “piesārņotās vietas”, kurās ir konstatēta cilvēka darbības izraisīta bīstamu vielu esība tādā līmenī, ka dalībvalstis uzskata, ka tās rada nozīmīgu apdraudējumu cilvēka veselībai vai videi.

Šādu apdraudējumu novērtē, ņemot vērā zemes pašreizējo un nākotnē apstiprināto izmantojumu.

2. Dalībvalstis izveido piesārņoto vietu valsts mēroga pārskatu, še turpmāk “pārskatu”. Pārskatu publicē vismaz reizi piecos gados.

Šādu apdraudējumu novērtē, ņemot vērā zemes pašreizējo un nākotnē apstiprināto izmantojumu.

2. Dalībvalstis izveido piesārņoto vietu valsts mēroga pārskatu, tālāk tekstā sauktu par “pārskatu”. Pārskatu publicē un vajadzības gadījumā atjaunina izvērtē vismaz reizi piecos gados.

Pamatojums

Komisijas lietotais vārds “pārbauda” liek domāt, ka ik pēc desmit gadiem ir jāveic visaptveroša pārbaude. Ir svarīgi, lai dalībvalstīs būtu efektīva uzraudzības sistēma, kas atvieglotu riska zonu pārskata atjaunināšanu reizi piecos gados.

6. ieteikums

11. pants

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija

Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas

1. Katra dalībvalsts izraugās kompetento iestādi, kura ir atbildīga par piesārņoto vietu noteikšanu.

2. Piecu gadu laikā no [transponēšanas datums] kompetentās iestādes nosaka vismaz to vietu atrašanos, kurās notiek vai agrāk notikušas potenciālas augsni piesārņojošas darbības, kas minētas II pielikumā.

Tādēļ darbības, kas minētas II pielikuma 2. punktā, ir jāizvērtē neatkarīgi no tām robežvērtībām, kuras norādītas Padomes Direktīvas 96/61/EK I pielikumā, izņemot tās darbības, ko veic mikrouzņēmumi, kā definēts Komisijas Ieteikuma 2003/361/EK pielikuma 2. panta 3. punktā, kā arī tās darbības, kas saistītas ar mājlopu audzēšanu.

Noteiktās piesārņotās vietas regulāri izvērtē.

3. Saskaņā ar turpmāk minēto grafiku kompetentās iestādes mēra bīstamo vielu koncentrācijas līmeņus vietās, kuras noteiktas saskaņā ar 2. punktu, kurās piesārņojuma līmenis ir tāds, ka ir pamats uzskatīt, ka tas rada ievērojamu apdraudējumu cilvēku veselībai vai videi, un šajās vietās veic riska novērtējumu uz vietas:

a)	piecu gadu laikā no [transponēšanas datums] attiecībā uz vismaz 10 % vietu;

b)	15 gadu laikā no [transponēšanas datums] attiecībā uz vismaz 60 % vietu;

c)	25 gadu laikā no [transponēšanas datums] attiecībā uz atlikušajām vietām.

1. Katra dalībvalsts izraugās kompetento iestādi, kura ir atbildīga par piesārņoto vietu noteikšanu.

Noteiktās Piesārņoto vietu sarakstu pārskatu vietas regulāri izvērtē atjaunina.

3. Saskaņā ar turpmāk minēto grafiku kompetentās iestādes veic piesārņošanas gadījumu uzskaiti attiecībā uz vietām, kas ir noteiktas saskaņā ar 2. punktā aprakstīto metodi mēra bīstamo vielu koncentrācijas līmeņus vietās, kuras noteiktas saskaņā ar 2. punktu, un, ja kurās piesārņojuma līmenis ir tāds, ka ir pamats uzskatīt, ka tas rada ievērojamu apdraudējumu cilvēku veselībai vai videi, un nodrošina veikt riska novērtējumu uz vietas:

a)	piecu gadu laikā no [transponēšanas datums] attiecībā uz vismaz 10 % vietu;

b)	15 gadu laikā no [transponēšanas datums] attiecībā uz vismaz 60 % vietu;

c)	25 gadu laikā no [transponēšanas datums] attiecībā uz atlikušajām vietām.

Pamatojums

Kompetentoiestāžu pienākums ir veikt piesārņoto vietu uzskaiti. Tās ir atbildīgas arī par cilvēku veselības un vides iespējamo apdraudējumu. Tas nenozīmē, ka minētajām iestādēm uz vietas pašām ir jāveic augsnes analīze. Nodrošināt piesārņojuma analīzi ir attiecīgā zemes gabala piesārņotāja, īpašnieka vai lietotāja pienākums. Ja šādu personu nav, kompetentās iestādes var pieņem lēmumu pašām veikt augsnes analīzi.

7. ieteikums

12. pants

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija

Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas

1. Ja pārdod vietu, kurā notiek II pielikumā minētā piesārņojumu veicinošā darbība vai kurā saskaņā ar oficiāliem ziņu avotiem, piemēram, valstu reģistriem vai zemes dienestiem, ir notikusi piesārņojoša darbība, dalībvalsts nodrošina, ka minētās vietas īpašnieks vai potenciālais pircējs iesniedz ziņojumu par augsnes stāvokli kompetentajai iestādei, kā noteikts 11. pantā, un arī darījuma otrai pusei.

2. Ziņojumu par augsnes stāvokli sniedz dalībvalsts izraudzītā pilnvarotā iestāde vai persona. Ziņojumā ietver vismaz šādu informāciju:

a)	vietas priekšvēsturi, kas iegūstama no oficiāliem dokumentiem;

b)	ķīmisko analīzi, kas raksturo bīstamo vielu koncentrācijas līmeņus augsnē tām vielām, kuras ir saistītas ar potenciāli piesārņojošo darbību šajā vietā;

c)	koncentrācijas līmeņus, sākot no kuriem ir pietiekams iemesls uzskatīt, ka attiecīgās bīstamās vielas ievērojami apdraud cilvēku veselību vai vidi.

2. Ziņojumu par augsnes stāvokli sniedz dalībvalsts izraudzītā pilnvarotā iestāde vai persona. Ziņojumā ietver vismaz šādu informāciju:

a)	vietas priekšvēsturi, kas iegūstama no oficiāliem dokumentiem;

b)	ķīmisko analīzi, kas raksturo bīstamo vielu koncentrācijas līmeņus augsnē tām vielām, kuras ir saistītas ar potenciāli piesārņojošo darbību šajā vietā;

koncentrācijas līmeņus, sākot no kuriem ir pietiekams iemesls uzskatīt, ka attiecīgās bīstamās vielas ievērojami apdraud cilvēku veselību vai vidi. Atspoguļojot koncentrācijas līmeņus, ir jāņem vērā attiecīgajā dalībvalstī veiktā riska novēršanas un augsnes sanācijas politika, kā arī augsnes stāvokļa vietējās īpatnības.

Pamatojums

No 2. punkta c) apakšpunkta izriet, ka ir kāds saraksts, kurā ir uzskaitīti visi koncentrācijas līmeņi, kas izraisa iespējamo apdraudējumu. Komiteja uzskata, ka iespējamais cilvēku veselības un vides apdraudējums ir atkarīgs no attiecīgā zemes gabala izmantošanas mērķa. Turklāt tas var mainīties gadījumā, ja attiecīgo zemes gabalu pārdod.

Ja mēs vēlamies ziņojumā par augsnes stāvokli izteikt secinājumus par iespējamo ar zemes gabalu saistīto apdraudējumu, ir jāveic apdraudējuma novērtējums, kurā ir jāņem vērā arī zemes gabala šībrīža izmantošanas mērķis, kā arī turpmākās atļautās izmantošanas mērķis.

Ziņojuma par augsnes stāvokli modelī ir jāparedz vieta arī datu interpretācijai un jāņem vērā attiecīgās valsts īstenotā apdraudējuma novēršanas un augsnes sanācijas politika.

8. ieteikums

13. pants

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija

Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas

1. Dalībvalstis nodrošina to pārskatos norādīto piesārņoto vietu sanāciju.

2. Sanāciju veido darbības, kuras ir saistītas ar augsni un kuru mērķis ir piesārņotāju aizvākšana, kontrole, ierobežošana vai samazināšana tā, lai piesārņotā vieta, ņemot vērā tās pašreizējo izmantojumu un apstiprināto izmantojumu nākotnē, turpmāk neradītu nozīmīgu apdraudējumu cilvēka veselībai vai videi.

3. Dalībvalstis izveido attiecīgus mehānismus, lai finansētu to piesārņoto vietu sanāciju, attiecībā uz kurām, ņemot vērā principu, ka maksā piesārņotājs, ievērojot Kopienas vai valstu tiesību aktus, nav iespējams noteikt vai saukt pie atbildības personu vai likt tai segt sanācijas izmaksas.

1. Dalībvalstis nodrošina to pārskatos norādīto piesārņoto vietu sanāciju.

2. Sanāciju a ir pagaidu pasākumu kopums, kas novērš jebkādu kontaktu ar piesārņotājiem, veido vai darbības, kuras ir saistītas ar augsni un kuru mērķis ir piesārņotāju likvidēšana, kontrole, ierobežošana vai samazināšana tā, lai piesārņotā vieta, ņemot vērā tās pašreizējo izmantojumu un apstiprināto izmantojumu nākotnē, turpmāk neradītu nozīmīgu apdraudējumu cilvēka veselībai vai videi.

3. Pirms īsto sanācijas darbu uzsākšanas var veikt pagaidu pasākumus ar noteikumu, ka tie novērš jebkādu kontaktu ar piesārņotājiem, ir atbilstīgi pamatoti un netiek piemēroti pārmērīgi ilgi.

3. 4. Dalībvalstis izveido attiecīgus mehānismus, lai finansētu to piesārņoto vietu sanāciju, attiecībā uz kurām, ņemot vērā principu, ka maksā piesārņotājs, ievērojot Kopienas vai valstu tiesību aktus, nav iespējams noteikt vai saukt pie atbildības personu vai likt tai segt sanācijas izmaksas. Pieejamos ES līdzekļus var izmantot sanācijas finansējumam.

Pamatojums

Otrais punkts: ja tas atbilst ekoloģiskiem apsvērumiem un ja konkrēto sanācijas pasākumu īstenošana ir izdevīgāka tikai tad, ja tos veic kopā ar citām darbībām, piemēram, teritoriālās attīstības jomā izstrādājot celtniecības projektus, šo pasākumu īstenošanu var atlikt. Šajā gadījumā ir jāveic pagaidu drošības pasākumi.

9. ieteikums

16. pants

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija

Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas

1. Dalībvalstis astoņu gadu laikā no [transponēšanas datums] un turpmāk ik pēc pieciem gadiem sniedz Komisijai šādu informāciju:

a)	saskaņā ar 5. pantu veikto iniciatīvu kopsavilkumu;

b)	atbilstīgi 6. panta 1. punktam noteiktās riska zonas;

c)	saskaņā ar 7. pantu izmantotās riska noteikšanas metodes;

d)	pasākumu programmas, kas pieņemtas saskaņā ar 8. pantu, kā arī efektivitātes novērtējumu tiem pasākumiem, kas veikti, lai mazinātu augsnes degradācijas procesu risku un to atkārtošanos;

e)	piesārņoto vietu noteikšanas rezultātu saskaņā ar 11. panta 2. un 3. punktu un pārskatu par piesārņotajām vietām, kas noteiktas saskaņā ar 10. panta 2. punktu;

f)	sanācijas valsts stratēģiju, kas pieņemta saskaņā ar 14. pantu;

g)	to iniciatīvu kopsavilkumu, kas veiktas saskaņā ar 15. pantu attiecībā uz izpratnes padziļināšanu.

1. Dalībvalstis astoņu gadu laikā no [transponēšanas datums] un turpmāk ik pēc pieciem gadiem sniedz ļauj Komisijai iepazīties ar datiem, no kuriem varētu iegūt šādu informāciju:

a)	saskaņā ar 5. pantu veikto iniciatīvu kopsavilkumu;

a b)	atbilstīgi 6. panta 1. punktam noteiktās riska zonas;

b c)	saskaņā ar 7. pantu izmantotās riska noteikšanas metodes;

d)	pasākumu programmas, kas pieņemtas saskaņā ar 8. pantu, kā arī efektivitātes novērtējumu tiem pasākumiem, kas veikti, lai mazinātu augsnes degradācijas procesu risku un to atkārtošanos;

c e)	piesārņoto vietu noteikšanas rezultātu saskaņā ar 11. panta 2. un 3. punktu un pārskatu par piesārņotajām vietām, kas noteiktas saskaņā ar 10. panta 2. punktu;

f)	sanācijas valsts stratēģiju, kas pieņemta saskaņā ar 14. pantu;

g)	to iniciatīvu kopsavilkumu, kas veiktas saskaņā ar 15. pantu attiecībā uz izpratnes padziļināšanu.

2. Dalībvalstis trīs gadu laikā no brīža, kad ir veikts 17. panta 2. punktā paredzētais apkopojums, un turpmāk reizi piecos gados ļauj iepazīties ar datiem, no kuriem var iegūt šādu informāciju:

a)	saskaņā ar 5. pantu veikto iniciatīvu kopsavilkums;

b)	pasākumu programmas, kas pieņemtas saskaņā ar 8. pantu, kā arī efektivitātes novērtējums tiem pasākumiem, kas veikti, lai mazinātu augsnes degradācijas procesu risku un to atkārtošanos;

c)	sanācijas valsts stratēģija, kas ir pieņemta saskaņā ar 14. pantu;

d)	to iniciatīvu, kas veiktas saskaņā ar 15. pantu attiecībā uz izpratnes padziļināšanu, kopsavilkums.

3. Datu, kas ir noteikti šā panta 1. un 2. punktā, sniegšanas nolūkā dalībvalstis ir tiesīgas izmantot savas sistēmas.

Pamatojums

Šajā pantā attiecībā uz ziņojumu ir noteikts liels skaits prasību, kas pārsvarā ir jāievēro vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Komiteja uzskata, ka minēto prasību ievērošana vietējām pašvaldībām un reģioniem rada pārāk nesamērīgu administratīvo slogu. Šā iemesla dēļ Komiteja ierosina ļaut dalībvalstīm izmantot pašām savas ziņojuma sagatavošanas sistēmas un piešķirt Eiropas Komisijai tiesības izmantot tajās esošo informāciju. Eiropas Komisijas priekšlikumā direktīvai ir noteikts, ka a), b), c), d), e), f) un g) apakšpunktā minētā informācija ir jāsniedz saskaņā ar vienu un to pašu kārtību: astoņu gadu laikā no direktīvas spēkā stāšanās dienas. Komiteja vēlētos nodalīt dažādos informācijas veidus un tādēļ noteikt šādu grafiku:

1.	dalībvalstis nosaka un uzskaita riska zonas (skatīt Komisijas priekšlikuma direktīvai 16. panta 1. punkta b), c) un e) apakšpunktu);

2.	Eiropas Komisija izveido 17. pantā paredzēto pasākumu apkopojumu (skatīt 10. ieteikumu);

3.	dalībvalstis izstrādā pasākumu kopumu (skatīt Komisijas priekšlikuma direktīvai 16. panta 1. punkta a), d), f) un g) apakšpunktu).

Dalībvalstis spēs izstrādāt šādu pasākumu kopumu un to īstenot tikai tad, ja tām būs pietiekams priekšstats un zināšanas par augsnes aizsardzību. Šādas zināšanas ir uzskatāmas par nepieciešamu priekšnoteikumu Komisijas priekšlikuma direktīvai 16. panta 1. punkta a), d), f) un g) apakšpunktā minēto pienākumu izpildei. Pieredze, kas ir iegūta saistībā ar Ūdens pamatdirektīvu un Eiropas normatīvajiem aktiem gaisa kvalitātes jomā, apliecina, cik svarīga ir prasība Eiropas Komisijai publicēt apkopojumus, kuros ir atspoguļotas visas zināšanas, iespējamie risinājumi un paraugprakse, pirms dalībvalstis izstrādā savu pasākumu kopumu. Tas pirmām kārtām attiecas uz Komisijas priekšlikuma direktīvai 16. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kas attiecas uz augsnes sablīvēšanos. Šobrīd valda liela neziņa attiecībā uz pasākumiem, kas varētu novērst sablīvēšanos vai mazināt tās sekas. Teritoriālplānojums, celtniecības paņēmieni un šo pasākumu finansējumu shēmas varētu būt iespējamo risinājumu avoti.

10. ieteikums

17. pants

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija

Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas

Gada laikā no [stāšanās spēkā] Komisija izveido forumu informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm un ieinteresētajām pusēm riska zonu noteikšanai saskaņā ar 6. pantu un pašreiz izmantoto vai nākotnē izmantojamo piesārņoto vietu riska novērtēšanas metodēm.

1. Gada laikā no [stāšanās spēkā] Komisija izveido forumu informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm un ieinteresētajām pusēm riska zonu noteikšanai saskaņā ar 6. pantu un pašreiz izmantoto vai nākotnē izmantojamo piesārņoto vietu riska novērtēšanas metodēm.

2. Piecu Trīs gadu laikā no direktīvas spēkā stāšanās dienas Eiropas Komisija uzsāk tematiskajā stratēģijā augsnes aizsardzībai minētos dažādos pasākumus, kas attiecas uz šās direktīvas īstenošanas stratēģiju. Minētie pasākumi ir šādi:

a)	izveidot izmaksu ziņā izdevīgu visu to pasākumu apkopojumu, kurus dalībvalstis varēs īstenot pēc saviem ieskatiem;

b)	izveidot paraugprakšu, kas mazinās augsnes sablīvēšanas negatīvās sekas, apkopojumu.

3. Ja, pamatojoties uz šā panta 1. punktā minēto informācijas apmaiņu, rodas nepieciešamība pēc augsnes piesārņojuma radīto risku novērtējuma metožu saskaņošanas, Komisija saskaņā ar EK Līguma 251. pantu ierosina šāda novērtējuma kopējos kritērijus.

Pamatojums

Otrais punkts: tematiskajā stratēģijā augsnes aizsardzībai Eiropas Komisija ierosina uzsākt pasākumus ar mērķi izplatīt paraugpraksi šajā jomā. Komisija norāda, ka 9 no 25 valstīm ir izstrādājušas augsnes aizsardzības politiku. Valsts iestāžu un reģionālo un vietējo pašvaldību noteiktajiem pasākumiem ir būtiska nozīme Eiropas stratēģijas augsnes aizsardzībai sekmīgā īstenošanā. Līdz ar to izmaksu ziņā izdevīgo pasākumu apkopojuma izveide kalpos par pamatu politiku izstrādei (skatīt. arī 9. ieteikumu).

Trešais punkts: Komisijas priekšlikumā šis pasākums ir noteikts 18. panta 2. punktā. Tomēr, ņemot vērā komitoloģijas procedūru (skatīt 11. ieteikumu) un minētā pasākuma nozīmīgumu paraugprakses izstrādē, tas no 18. panta 2. punkta ir pārcelts uz 17. pantu.

11. ieteikums

18. pants

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija	Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas
2. Ja, pamatojoties uz 17. pantā minēto informācijas apmaiņu, konstatē vajadzību saskaņot augsnes piesārņojuma riska novērtējuma metodes, Komisija pieņem kopējus kritērijus augsnes piesārņojuma riska noteikšanai saskaņā ar regulatīvo procedūru un uzraudzību, ko veic atbilstīgi 19. panta 3. punktā.	2. Ja, pamatojoties uz 17. pantā minēto informācijas apmaiņu, konstatē vajadzību saskaņot augsnes piesārņojuma riska novērtējuma metodes, Komisija pieņem kopējus kritērijus augsnes piesārņojuma riska noteikšanai saskaņā ar regulatīvo procedūru un uzraudzību, ko veic atbilstīgi 19. panta 3. punktā.

Pamatojums

Komiteja uzskata, ka risku novērtēšanas kopējo metožu pieņemšana attiecībā uz augsnes piesārņojuma gadījumiem varētu būt svarīga, lai visā Kopienā nodrošinātu personām, dzīvniekiem un augiem vienādu aizsardzības līmeni. Eiropas Komisija šo lēmumu pieņemšanai ierosina izmantot komitoloģijas procedūru. Komiteja uzskata, ka šāds lēmums ievērojami ietekmēs Eiropas normatīvo aktu augsnes aizsardzības jomā regulējuma apjomu. Ir jāpanāk vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā. Tādēļ attiecīgo lēmumu ierosināts pieņemt informācijas apmaiņas procesā, kas noteikts 17. pantā, un paredzēts, ka sīki izstrādātu lēmumu pieņems Eiropas Parlaments un Ministru padome.

12. ieteikums

21. pants

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija	Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas
Komisija pārskata šo direktīvu ne vēlāk kā [15 gadus pēc spēkā stāšanās dienas] un, ja nepieciešams, ierosina jebkurus vajadzīgos grozījumus.	Komisija pārskata šo direktīvu ne vēlāk kā [15 gadus pēc 17. panta 2. punktā paredzēto apkopojumu publicēšanas dienas spēkā stāšanās dienas] un, ja nepieciešams, ierosina jebkurus vajadzīgos grozījumus.

Pamatojums

Komisijas priekšlikumā direktīvai par atskaites punktu ir noteikta direktīvas spēkā stāšanās diena. Valsts iestāžu un reģionālo un vietējo pašvaldību noteiktajiem pasākumiem tomēr ir būtiska nozīme Eiropas stratēģijas augsnes aizsardzībai sekmīgā īstenošanā. Vietējās un reģionālās pašvaldibas spēs izstrādāt politiku tikai tad, kad tās saņems efektīvu, rentablu pasākumu apkopojumu (skatīt arī 9. un 10. ieteikumu). Komiteja šā iemesla dēļ uzskata, ka apkopojumu publicēšanas diena, proti, brīdis, kad dalībvalstīm būs iespēja uzzināt tik daudz informācijas, lai tās spētu noteikt attiecīgus pasākumus, ir uzskatāma par piemērotāku atskaites punktu.

13. ieteikums

II pielikums

Eiropas Komisijas ierosinātā redakcija

Reģionu komitejas ierosinātās izmaiņas

II PIELIKUMS

Potenciālo augsni piesārņojošo darbību uzskaitījums

1.	Uzņēmumi, kuros izmanto bīstamās vielas vai kuros tās izmantotas daudzumos, kas līdzvērtīgi daudzumiem vai pārsniedz daudzumus, kas norādīti Padomes (Seveso) Direktīvas 96/82/EK I pielikuma 1. un 2. daļā, 2. ailē.

2.	Pasākumi, kas minēti Padomes Direktīvas 96/61/EK I pielikumā.

Lidostas.

Ostas.

5.	Agrākie militārie objekti.

6.	Degvielas uzpildes stacijas.

7.	Ķīmiskās tīrītavas.

8.	Kalnrūpniecības iekārtas, kas nav iekļautas Padomes Direktīvā 96/82/EK, to skaitā ieguves rūpniecības atkritumu novietnes, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/21/EK.

9.	Atkritumu izgāztuves, kā definēts Padomes Direktīvā 1999/31/EK.

10.	Notekūdeņu attīrīšanas iekārtas.

11.	Cauruļvadi bīstamo vielu transportēšanai.

II PIELIKUMS

Potenciālo augsni piesārņojošo darbību uzskaitījums

1.	Uzņēmumi, kuros izmanto bīstamās vielas vai kuros tās izmantotas daudzumos, kas līdzvērtīgi daudzumiem vai pārsniedz daudzumus, kas norādīti Padomes (Seveso) Direktīvas 96/82/EK I pielikuma 1. un 2. daļā, 2. ailē.

2.	Pasākumi, kas minēti Padomes Direktīvas 96/61/EK I pielikumā.

Lidostas.

Ostas.

5.	Agrākie militārie objekti.

6.	Degvielas uzpildes stacijas.

7.	Ķīmiskās tīrītavas.

8.	Kalnrūpniecības iekārtas, kas nav iekļautas Padomes Direktīvā 96/82/EK, to skaitā ieguves rūpniecības atkritumu novietnes, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/21/EK.

9.	Atkritumu izgāztuves, kā definēts Padomes Direktīvā 1999/31/EK.

10.	Notekūdeņu attīrīšanas iekārtas.

11.	Cauruļvadi bīstamo vielu transportēšanai, ja vien tie nav stratēģiskas vai militāras nozīmes cauruļvadi.

Pamatojums

Minēto formulējumu var attiecināt uz cauruļvadiem, kas paredzēti gāzes un naftas transportam, lai nodrošinātu pietiekamu energoapgādi, kā arī militāriem mērķiem. Komiteja uzskata, ka, lai nodrošinātu nepārtrauktu energopiegādi, un, ņemot vērā militāros aspektus, šādu cauruļvadu atrašanās vietas nebūtu publiskojamas. Vispārēja informācija par šādiem cauruļvadiem un viegla piekļuve tiem varētu tikt izmantota teroristiskiem mērķiem.

Briselē, 2007. gada 13 februārī

Reģionu komitejas

Priekšsēdētājs

Michel DELEBARRE

(1) OV C 128, 29.5.2003., 43. lpp.

Top