16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/61

1.1

uzskata, ka valstu politikās Eiropas un valstu līmenī, kā arī reģionālā un vietējā līmenī jāņem vērā pašreizējās demogrāfiskās izmaiņas Eiropā;

1.2

uzskata, ka debatēm par demogrāfiskajām tendencēm un to ietekmes pārvaldību jānotiek Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā līmenī un ka minētās debates atbilst Lisabonas stratēģijas īstenošanai, un tām jāsniedz atbildes uz jautājumiem par to, kā:

Uzskata, ka visās jomās būtu jārada ģimenēm, bērniem un viņu vecākiem, aizbildņiem, aizgādnībā esošām personām un viņu radiniekiem labvēlīgāka sociāla vide un nosacījumi, lai ļautu iedzīvotājiem īstenot pašiem savas dzīves stratēģijas, realizējot savas ieceres kā laulātiem draugiem vai vecākiem, vienlaikus respektējot dažādu ģimeņu tipu un katra ģimenes locekļa intereses un specifiskās vajadzības. Tam, pirmām kārtām, nepieciešams ģimeņu ekonomiskās drošības un nākotnes perspektīvu nodrošinājums. Šajā sakarā ekonomikas un darba tirgus politika ir obligāts nosacījums sekmīgai politikai ģimenes jomā;

1.3

uzskata, ka labāka profesionālās un ģimenes dzīves saskaņa var uzlabot bērnu audzināšanu un dot ieguldījumu aizgādnībā esošo cilvēku kopšanā, piem., piedāvājot ģimenēm dažādus pakalpojumus, kā arī ar jauniem pasākumiem bērna kopšanas atvaļinājuma jomā attiecībā uz abiem vecākiem;

1.4

uzskata, ka valsts un privātā sektora piedāvāti pakalpojumi var veicināt līdzsvarotāku sadzīves un ģimenes pienākumu sadalījumu starp vīriešiem un sievietēm, ļaujot abiem vecākiem piedalīties bērna(-u) audzināšanā saskaņā ar viņu iespējām un savstarpēju vienošanos, kā arī ievērojot dzimumu līdztiesību;

1.5

ierosina, ka sieviešu līdzdalība darba tirgū ir jāveicina. Šī mērķa sasniegšanai ir jāattīsta un jāsekmē aktīvi pasākumi, tai skaitā korektīvi pasākumi, lai nediskriminētu ģimenes, kurās ir tikai viens no vecākiem;

1.6

uzskata, ka sociālo un izglītojošo pakalpojumu piedāvājumu bērniem vecumā līdz 3 gadiem un gados vecāku cilvēku un aizgādnībā esošu personu aprūpes sistēmu izveidi valsts un privātajā sektorā var uzlabot, nosakot likumīgu pamatojumu — ja tas vēl nav izdarīts — tas veicinātu privātā sektora iesaistīšanos minētajā jomā, piemēram, paredzot atvieglojumus šādu pakalpojumu sniedzējiem un izmantotājiem;

1.7

uzsver, ka bērnu vecāku, jo īpaši jaunu laulāto draugu piekļuve darba tirgum, viņu profesionālā izaugsme un iespēja izvēlēties bērnu skaitu ģimenē ir jāatstāj pašas ģimenes ziņā ar nosacījumu, ka ir izskausta jebkāda diskriminācija pret ģimenēm, kurās aug bērni;

1.8

apzinās spiedienu, kādu pašreizējās demogrāfiskās izmaiņas Eiropā radīs darba tirgū un sociālās nodrošināšanas sistēmās. Komiteja uzsver, ka ir nepieciešams nekavējoties veikt atbilstošus pasākumus gados vecāku strādājošo situācijas uzlabošanai darba tirgū un uzsākt politiskas iniciatīvas, kas ne tikai apgrieztu šo tendenci pretējā virzienā, bet arī pavērtu jaunas perspektīvas, kā uzlabot profesionālās dzīves kvalitāti, nodrošināt tiesības uz izglītību visā dzīves garumā, integrēt nelabvēlīgas sociālās vides pārstāvjus vai nelīdztiesības darba tirgū upurus, palielināt pensiju sistēmas elastību un, ja nepieciešams, pakāpeniski pagarināt aktīvā darba mūža ilgumu. Reģionu komiteja vēlas uzsākt plašas debates par visu pilsoņu tiesībām uz pieņemama līmeņa pensiju, ieskaitot strādājošos netipiskās profesijās vai nelabvēlīgā situācijā esošas iedzīvotāju grupas;

1.9

uzskata, ka darbaspējīgo personu skaita samazināšanās dēļ darbaspēka pieauguma nodrošināšanai būs nepieciešams veikt darba tirgus analīzi un ciešāk sadarboties visām sabiedrības grupām. Tāpat kā nepieciešams nodrošināt prasībām pielāgotu apmācību, ļoti vajadzīga ir 2) mērķtiecīga darbinieku pieņemšana darbā, b) papildpasākumi kā, piemēram, mācības ar lielāku uzsvaru nevis uz teoriju, bet gan uz praksi, c) personu, kam ir tiesības studēt, skaita palielināšana, un d) pasākumi, kas nodrošinātu absolventu palikšanu ekonomiski mazāk attīstītajos reģionos;

1.10

uzsver, ka izglītošana ir galvenais veids, kā informēt ieceļotājus ne tikai par pieejamajiem līdzekļiem, bet arī par sabiedrības, kurā viņi vēlas dzīvot, galvenajām iezīmēm.

1.11

atzīmē, ka imigrācija viena pati nevar atrisināt visas problēmas, ko rada sabiedrības novecošana; tā nevar arī aizstāt ekonomikas reformas vai apmierināt prasības pēc darba tirgus lielāka elastīguma, kaut arī imigrācija var būt papildfaktors, risinot pašreizējo demogrāfisko tendenci Eiropā;

1.12

uzskata, ka Eiropas sabiedrībai imigrācija ir jāuzskata par resursu, bet tas nevar būt vienīgais risinājums attiecībā uz Eiropas iedzīvotāju novecošanu. Imigrantu, jo īpaši jaunatnes un gados vecāko imigrantu, integrācijas politikām, galvenās sociālās kohēzijas nodrošinātājām arvien izteiktākā daudzkultūru vidē, kāda ir raksturīga 21. gs. Eiropai, vajadzētu aptvert ekonomikas, sociālo un kultūras jomu. Nepietiekama imigrantu integrācija tomēr rada risku, ka varētu īstermiņā pieaugt valsts izmaksas sociālajā jomā. No RK viedokļa cīņa pret diskrimināciju (galvenokārt sakarā ar piederību mazākumtautībām) būtu jāpastiprina un dalībvalstis, kā arī vietējās un reģionālās varas, jāaicina apmainīties ar informāciju par labāko praksi;

1.13

uzskata, ka Kopienas instrumenti, jo īpaši tiesību akti diskriminācijas apkarošanas jomā, struktūrfondi un stratēģija nodarbinātībai varētu ievērojami stiprināt imigrantu integrāciju Eiropas vērtību sistēmā;

1.14

uzskata, ka piemērota Eiropas Savienības migrācijas politika varētu būt izšķirošais impulss ar ieceļošanu saistīto problēmu risināšanā un ka tā var arī atvieglot Savienības teritorijā ieceļojušo personu integrēšanos, kā arī padarīt iespējamu nelegālās ieceļošanas novēršanu un līdz ar to rast adekvātu risinājumu darbaspēka trūkuma Savienības darba tirgū problēmai.

1.15

uzsver, ka katram bērnam jāsaņem kompleksa audzināšana, kas ļauj attīstīties personībai ar sociokulturālu orientāciju un vērtību izpratni un kura spēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un reaģēt uz dažādām dzīves situācijām, saglabājot savus plānus un nodomus. Ģimene ir tā, kam jāuzņemas galvenā atbildība par bērnu veselīgu fizisko un psihisko attīstību;

1.16

uzsver nepieciešamību uzskatīt nepilngadīgos par aktīvām, līdzdalīgām un radošām personām, kas spēj mainīt personīgo un sociālo vidi, kā arī tajā piedalīties, saprast tajā esošās vajadzības un spēt risināt šajā vidē pastāvošās, kā arī savu tuvāko cilvēku problēmas, un uzsver, ka nepilngadīgo tiesību būtiskais saturs nedrīkst tikt ierobežots, pamatojoties uz to ievērošanai pamatā esošo sociālo resursu trūkumu.

1.17

uzskata, ka ir nepieciešams novērtēt nozīmi, ko vairākas dalībvalstu reģionālās varas piešķir apmācībai. Atzīmē, ka izmaiņas sākotnējā apmācībā ir radušās saistībā ar jauno koncepciju par mūžizglītību, kuras galvenais mērķis ir nodrošināt iespēju vienlīdzību izglītības jomā un pilnīgu integrāciju sabiedrībā. Sākotnējā apmācība ir jāsaista ar pieaugušo izglītību, ņemot vērā konkrētu grupu atšķirīgās vajadzības izglītības jomā;

1.18

uzskata, ka izglītības sistēma var radīt labvēlīgus nosacījumus jaunatnes iesaistīšanai darba dzīvē pēc skolas beigšanas, ja sākotnējā apmācība ir saistīta ar darbu un turpmākajām studijām, ja mācības ir apvienotas ar praktisko darbu un, visbeidzot, ja ir efektīva informācijas un konsultatīvās sistēma, jo īpaši reģionālā un vietējā līmenī;

1.19

uzskata, ka iespēja īslaicīgi mainīt pilnu un nepilnu darba laiku vīriešiem un sievietēm, elastīgs darba laiks un jaunas nodarbinātības formas, piemēram, mājdarbs, varētu veicināt pielāgošanos katras vecuma grupas konkrētajām vajadzībām un dotu iespēju modernizēt darba organizāciju;

1.20

ir pārliecināta, ka Eiropadomes 2001. gada 23. un 24. martā Stokholmā nosprausto mērķi līdz 2010. gadam palielināt nodarbinātības līmeni līdz 50 % vīriešiem un sievietēm starp 55 un 64 gadiem varēs sasniegt tikai tādā gadījumā, ja, palielinot strādājošo vidējo vecumu, vienlaicīgi tiks uzlabota darba organizēšana, īpaši mūžizglītības jomā;

1.21

uzskata, ka gados vecāki cilvēki vairāk jāiesaista sabiedriskajā darbā. Tā varētu būt gan bērnu, jauniešu un veco cilvēku aprūpe, darbs kultūras jomā, gan arī ļoti vecu cilvēku kopšana un aprūpe. Savstarpēja aprūpe un draudzīga interese ļauj gados vecajiem cilvēkiem izvairīties no vientulības, stiprina veselību un saglabā viņu iesaisti sabiedrībā;

1.22

uzskata, ka gados vecāku cilvēku piedalīšanos ekonomiskajā un sociālajā dzīvē var nodrošināt, radot darbavietā apstākļus, kas ļauj strādāt atkarībā no strādājošo spējām. Ne vienmēr gados vecāku cilvēku darba produktivitāte ir zemāka par jaunāku cilvēku darba produktivitāti. Attiecībā uz sociālo jomu gados vecāki cilvēki jāmudina atbalstīt savus bērnus, nododot viņiem savas zināšanas un profesionālo pieredzi;

1.23

uzskata, ka, lai nodrošinātu pensionēto pilsoņu pārvietošanos no vienas dalībvalsts uz citu, nepieciešami attiecīgi tiesību akti, kas attiecas uz sociālo aizsardzību un veselības aprūpes jautājumiem saistībā ar iekšējo migrāciju Eiropas Savienības teritorijā;

1.24

uzskata, ka ir jānošķir izdienas pensijas no apgādības pabalstiem personām, kam nepieciešama aprūpe;

1.25

vīriešu un sieviešu nevienlīdzības iemesls ir liela atšķirība starp vīriešu un sieviešu atalgojumu, profesionālā segregācija, apmācības iespēju trūkums sievietēm, nepietiekami labvēlīga politika profesionālās un privātās dzīves apvienošanai, nepietiekamie sociālie dienesti, kas ir raksturīgi lielākajai daļai Eiropas Savienības dalībvalstu. Īstena dzimumu līdztiesības politika kopā ar bērnu kopšanas atvaļinājumu veicināšanu vīriešiem, dodot viņiem iespēju uzņemties rūpes par bērniem un vecāka gada gājuma personām, sekmētu sieviešu pensionēšanās nosacījumus. Valsts varas iestādēm ir jāiesaistās sieviešu nabadzības apkarošanā;

1.26

uzskata, ka gados vecāku cilvēku atbalsts pamatojams gan uz tradicionālās izglītības un apmācības principiem, gan uz modernu izglītības un apmācības koncepciju visas dzīves garumā (piemēram, e-mācīšanos). Ieviešot jaunas profesionālās aktivitātes formas, ir jāveicina tāldarbs un Interneta un citu moderno tehnoloģiju izmantošana. Gados vecākiem cilvēkiem vajadzētu vairāk piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Jāatbalsta viņu palikšana darba tirgū, kas nodrošinātu sabiedrībai ievērojamus profesionālos un ekonomiskos resursus.

2.1

piekrīt, ka Eiropas Savienības sociālajā un nodarbinātības politikā sistemātiski jāiekļauj stratēģija nodarbinātībai visas dzīves garumā, lai atbalstītu reformas un Lisabonas stratēģijas īstenošanu;

2.2

iesaka reģionālajām un vietējām varām savas atbildības ietvaros izstrādāt integrētu politiku ar nolūku iedrošināt nepilngadīgos ar piemērotu resursu palīdzību, sevišķi atsaucoties uz tiesībām, kas nostiprinātas katras dalībvalsts tiesību aktos un Pamattiesību hartas sadaļā par nepilngadīgo tiesībām;

2.3

ir pārliecināta, ka Eiropas Savienībai vajadzētu vairāk vērst politisko dalībnieku un privātā sektora uzmanību uz dažādu politiku ietekmi uz cilvēku dzīvi, ieviešot politisko iniciatīvu attiecībā uz darba kvalitāti, līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi, darbalaiku, izglītību un mūžizglītību, bērnu un citu apgādībā esošu personu aprūpi, dzīves kvalitāti, vienlīdzīgām iespējām, sociālo integrāciju un sociālās drošības sistēmu modernizāciju “ietekmes uz mūža gājumu analīzi”;

2.4

uzsver, ka Eiropas Savienībai Zaļās grāmatas par demogrāfiskajām izmaiņām izpildes kontroles ietvaros vajadzētu uzsākt tālāku diskusiju par to politiku nozīmību, kuras ietekmē cilvēku dzīvi, dažādos politiskos forumos kā Ministru Padome, sociālais un pilsoniskais dialogs, kompetentas ES organizācijas u.tml.;

2.5

ir pārliecināta, ka Eiropas Savienībai vajadzētu veicināt pētniecību, kā padziļināt zināšanas par profesionālo karjeru attīstību un to ietekmi visā dzīves garumā uz ienākumiem, nodarbinātību, sociālo drošību un līdzsvaru starp profesionālo un personisko dzīvi;

2.6

aicina ES un dalībvalstis veicināt labvēlīgāku sociālo klimatu un radīt labākus apstākļus ģimenēm — bērniem un viņu vecākiem vai aizbildņiem;

2.7

uzsver, ka ģimenes veicināšana ir galvenais faktors, lai izmainītu demogrāfisko pārmaiņu tendenci Eiropas Savienībā, kas apdraud turpmāko ekonomikas dzīvotspēju un sociālo stabilitāti. Efektīva ģimenes politika būtu jārealizē, ievērojot subsidiaritātes principu un sadarbojoties ar plašu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku spektru gan reģionālā, gan vietējā līmenī.