(1)

Eiropas Komisija (“Komisija”) 2021. gada novembrī ar Īstenošanas regulu (ES) 2021/1930 (2) noteica galīgo antidempinga maksājumu Krievijas izcelsmes bērza saplākšņa importam (“sākotnējā regula”). Pasākumus noteica kā procentuālo (ad valorem) maksājumu no 14,4 % līdz 15,8 % ar atlikušo maksājuma likmi 15,8 % apmērā Krievijas uzņēmumiem, kas nesadarbojās. Izmeklēšana, kuras rezultātā tika noteikti šie maksājumi (“sākotnējā izmeklēšana”), tika sākta 2020. gada oktobrī (3).

(2)

Komisija saņēma pieprasījumu saskaņā ar pamatregulas 13. panta 3. punktu un 14. panta 5. punktu izmeklēt Krievijas izcelsmes bērza saplākšņa importam noteikto antidempinga pasākumu iespējamo apiešanu, kas notiek, importējot no Turcijas un Kazahstānas nosūtītu bērza saplāksni, neatkarīgi no tā, vai tam ir vai nav deklarēta Turcijas un Kazahstānas izcelsme, un attiecināt uz šādu importu reģistrāciju (“pieprasījums”).

(3)

Pieprasījumu 2023. gada 10. jūlijā iesniedza Woodstock Consortium (“pieprasījuma iesniedzējs”).

(4)

Pieprasījumā bija pietiekami pierādījumi tam, ka pēc tam, kad attiecībā uz Krievijas izcelsmes bērza saplākšņa importu tika noteikti pasākumi, ir notikušas pārmaiņas tirdzniecības modelī, kas ietver eksportu no Krievijas, Turcijas un Kazahstānas uz Savienību. Šīs pārmaiņas, šķiet, izrietēja no bērza saplākšņa nosūtīšanas caur Turciju un Kazahstānu uz Savienību, bet šādai sūtīšanai nebija neviena cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma kā vien maksājuma noteikšana.

(5)

Turklāt pieprasījumā bija pietiekami pierādījumi tam, ka iepriekš aprakstītā prakse mazina spēkā esošo antidempinga pasākumu koriģējošo ietekmi gan daudzuma, gan cenu ziņā. Bija redzams, ka Savienības tirgū ir ienākuši ievērojami bērza saplākšņa importa apjomi. Turklāt bija pietiekami pierādījumi tam, ka bērza saplākšņa imports notika par cenām, kas rada kaitējumu. Visbeidzot, bija pietiekami pierādījumi tam, ka no Turcijas un Kazahstānas nosūtītā bērza saplākšņa cenas, salīdzinot ar iepriekš noteikto bērza saplākšņa normālo vērtību, ir dempinga cenas.

(6)

Ražojums, uz kuru attiecas iespējamā pasākumu apiešana, ir Krievijas izcelsmes saplāksnis, kas sastāv tikai no koksnes slāņiem, kam katras kārtas biezums nepārsniedz 6 mm, ārējās kārtas koksne iekļauta apakšpozīcijā 4412 33, vismaz viena ārējā kārta ir no bērza koksnes, pārklāta vai nepārklāta, sākotnējās regulas spēkā stāšanās dienā klasificēta ar KN kodu ex 4412 33 00 (Taric kods 4412330010) (“attiecīgais ražojums”). Tas ir ražojums, kam pašlaik piemēro pasākumus.

(7)

Izmeklējamais ražojums ir tas pats ražojums, kas definēts iepriekšējā apsvērumā un ko pašlaik klasificē ar KN kodu 4412 33 10 (4), bet ko nosūta no Turcijas un Kazahstānas, neatkarīgi no tā, vai tam ir deklarēta Turcijas un Kazahstānas izcelsme (Taric kodi 4412331010 un 4412331020) (“izmeklējamais ražojums”).

(8)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka bērza saplāksnim, kas tiek eksportēts no Krievijas, un bērza saplāksnim, kas nosūtīts no Kazahstānas un Turcijas, neatkarīgi no tā, vai tam ir deklarēta Kazahstānas un Turcijas izcelsme, ir tādas pašas fizikālās un tehniskās pamatīpašības un tādi paši lietojumi, tāpēc to uzskata par līdzīgu ražojumu pamatregulas 1. panta 4. punkta nozīmē.

(9)

Komisija pēc dalībvalstu informēšanas konstatējusi, ka ir pietiekami pierādījumi izmeklēšanas sākšanai saskaņā ar pamatregulas 13. panta 3. punktu, 2023. gada 21. augustā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2023/1649 (5) (“izmeklēšanas sākšanas regula”), sāka izmeklēšanu un noteica, ka bērza saplākšņa imports, kas nosūtīts no Kazahstānas un Turcijas, neatkarīgi no tā, vai tam ir deklarēta Kazahstānas un Turcijas, ir jāreģistrē.

(10)

Pēc procedūras sākšanas Kazahstānas iestādes iesniedza to uzņēmumu sarakstu, kuri ražo bērza saplāksni, un lūdza šos uzņēmumus neiekļaut pasākumu darbības jomā, jo tie eksportēja Kazahstānā ražotu bērza saplāksni. Tās norādīja, ka izcelsmes sertifikāti Kazahstānā atbilst starptautiskajiem standartiem, kā arī visām ES prasībām un noteikumiem par preču izcelsmi un ka to kontrolē Tirdzniecības un integrācijas ministrija. Tādējādi tās lūdza Komisiju neattiecināt antidempinga maksājumus uz Kazahstānu, jo uzņēmumi nevarēja būt iesaistīti pasākumu apiešanā.

(11)

Komisija atgādināja, ka atbrīvojuma pieprasījumi (novērtēti 4. iedaļā) tika izskatīti, ņemot vērā pamatregulas 13. pantu, un ka tādējādi izcelsmes sertifikāti nav vienīgie novērtēšanas kritēriji.

(12)

Pēc informācijas izpaušanas gan Favorit, gan Severnyi Fanernyi Kombinat LLP (“SFK”) uzskatīja, ka izmeklēšanas sākšana ir pretrunā PTO Antidempinga nolīguma (“AD nolīgums”) 5.2. pantam, jo sūdzībā nebija ietverti pierādījumi par dempingu, kaitējumu un cēloņsakarību starp importu par dempinga cenām un apgalvoto kaitējumu, un ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu pārbaudīt pieteikumā sniegto pierādījumu precizitāti un atbilstību, lai noteiktu, vai pietiek pierādījumu izmeklēšanas uzsākšanai.

(13)

Komisija tam nepiekrita. Vispirms Komisija norāda, ka AD nolīgumā nav ietverts neviens pretapiešanas noteikums. Turklāt, kā Tiesa apstiprinājusi spriedumā Kolachi Raj, tā kā ar pamatregulas 13. pantu netiek īstenoti AD nolīguma noteikumi, 13. panta formulējumu nevar interpretēt, ņemot vērā pamatregulas noteikumus, ar kuriem īsteno minētā nolīguma noteikumus (6). Pamatregulas 13. panta 3. punktā paredzēts, ka pretapiešanas izmeklēšanu var sākt, ja ir pietiekami pierādījumi attiecībā uz 13. panta 1. punktā izklāstītajiem faktoriem. Komisija uzskatīja, ka pieprasījumā ir pietiekami pierādījumi attiecībā uz 13. panta 1. punktā izklāstītajiem faktoriem. Jo īpaši pieprasījumā bija pietiekami pierādījumi pārmaiņām tirdzniecības modelī starp Krieviju, Kazahstānu un Turciju, kuras izrietēja no prakses, procesa vai darba, kam nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma kā vien maksājuma noteikšana. Turklāt pieprasījumā bija pietiekami pierādījumi par dempingu attiecībā uz līdzīgam ražojumam agrāk noteiktajām normālajām vērtībām. Visbeidzot, Komisija norādīja, ka pamatregulas 13. pantā nav paredzēta kaitējuma vai cēloņsakarības analīze. Plašākā kontekstā noteikums paredz pierādīt kaitējumu vai to, ka maksājuma koriģējošā ietekme mazinājās līdzīgā ražojuma cenu un/vai daudzumu izteiksmē. Šajā ziņā pieprasījumā bija pietiekami pierādījumi. Tas, ka imports ir nodarījis kaitējumu Savienības ražošanas nozarei un ka pastāvēja cēloņsakarība starp šo importu un kaitējumu, jau tika noteikts sākotnējā regulā. Tāpēc Komisija secināja, ka pieprasījumā ir pietiekami pierādījumi, un tādējādi konstatēja, ka izmeklēšanas sākšana ir pamatota.

(14)

Izmeklēšanas periods aptvēra laikposmu no 2019. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 30. jūnijam (“izmeklēšanas periods” jeb “IP”). Par izmeklēšanas periodu tika vākti dati, lai cita starpā izmeklētu apgalvojumu par pārmaiņām tirdzniecības modelī, kas notikušas pēc pasākumu noteikšanas attiecīgajam ražojumam, un par tādas prakses, procesa vai darba pastāvēšanu, kam bez maksājuma noteikšanas nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma. Tika vākti sīkāki dati par laikposmu no 2022. gada 1. jūlija līdz 2023. gada 30. jūnijam (“pārskata periods” jeb “PP”), lai: pārbaudītu, vai imports mazina spēkā esošo pasākumu koriģējošo ietekmi cenu un/vai daudzumu ziņā un vai pastāv dempings.

(15)

Par izmeklēšanas sākšanu Komisija oficiāli informēja Krievijas, Kazahstānas un Turcijas iestādes, zināmos šo valstu ražotājus eksportētājus, Savienības ražošanas nozari un ES un Turcijas Asociācijas padomes priekšsēdētāju.

(16)

Turklāt Komisija lūdza Kazahstānas Republikas misijai Eiropas Savienībā un Turcijas pastāvīgajai delegācijai Eiropas Savienībā sniegt to ražotāju eksportētāju un/vai to pārstāvības apvienību nosaukumus un adreses, kuri varētu būt ieinteresēti piedalīties izmeklēšanā, papildus Turcijas un Kazahstānas ražotājiem eksportētājiem, kas ir norādīti pieprasījuma iesniedzēja pieprasījumā. Kazahstānas iestādes iesniedza bērza saplākšņa ražotāju sarakstu, un Komisija ar tiem sazinājās.

(17)

Atbrīvojuma pieprasījuma veidlapas, ko aizpilda ražotāji/eksportētāji Kazahstānā un Turcijā, un anketas, kuras aizpilda importētāji Savienībā, tika darītas pieejamas Tirdzniecības ĢD tīmekļa vietnē.

(18)

Atbrīvojuma pieprasījuma veidlapas iesniedza šādi pieci Kazahstānas uzņēmumi:

(19)

Atbrīvojuma pieprasījuma veidlapas iesniedza šādi četri Turcijas uzņēmumi:

(20)

Turklāt atbildes uz anketas jautājumiem iesniedza šādi nesaistīti importētāji:

(21)

Ieinteresētajām personām tika dota iespēja rakstiski izteikt viedokli un izmeklēšanas sākšanas regulā noteiktajā termiņā pieprasīt uzklausīšanu. Visas personas tika informētas, ka tad, ja netiek iesniegta visa attiecīgā informācija vai ja tiek sniegta nepilnīga, nepatiesa vai maldinoša informācija, var tikt piemērots pamatregulas 18. pants un izdarīti konstatējumi, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem. Pēc uzņēmumu pieprasījuma Favorit un SFK uzklausīšana notika 2024. gada 8. februārī Komisijas dienestos un pēc tam 2024. gada 14. februārī pie uzklausīšanas amatpersonas. Uzklausīšanas amatpersona secināja, ka abu uzņēmumu izvirzītie jautājumi neattiecas uz procesuālajām tiesībām, kas noteiktas tirdzniecības procedūru uzklausīšanas amatpersonas darba uzdevumā, bet attiecas uz lietas būtiskajiem jautājumiem, un netika sniegts neviens konkrēts ieteikums.

(22)

Kā norādīts 18. un 19. apsvērumā, pieci uzņēmumi, kas iedibināti Kazahstānā, un četri uzņēmumi, kas iedibināti Turcijā, iesniedza atbrīvojuma pieprasījuma veidlapas un pieprasīja atbrīvot no maksājumiem, ja pasākumi tiks attiecināti arī uz Kazahstānu un Turciju.

(23)

Tomēr divi uzņēmumi Kazahstānā (QazFanCom un VFP LPP) un trīs uzņēmumi Turcijā (Murat Şahin Orman Ürünleri, Petek Kontrplak San ve Tic A.Ş. un Saglamlar Orman Tarim Urunleri San. Ve. Tic. AS) iesniedza ļoti nepilnīgas atbrīvojuma pieprasījuma veidlapas. Tāpēc Komisija 2023. gada 13. oktobra vēstulē, kas adresēta VFP LLP un trim Turcijas uzņēmumiem, un 2023. gada 17. novembra vēstulē, kas adresēta QazFanCom, informēja šos uzņēmumus, ka tā plāno izmantot pieejamos faktus saskaņā ar pamatregulas 18. panta 1. punktu, jo šie uzņēmumi noteiktajā termiņā nav snieguši Komisijai informāciju, kura nepieciešama, lai noteiktu, vai tie ir vai nav iesaistīti apiešanas praksē (“18. panta vēstule”). Visiem uzņēmumiem tika dota iespēja sniegt piezīmes. Uzņēmums QazFanCom iesniedza piezīmes. Neviens cits uzņēmums neiesniedza piezīmes.

(24)

Atbildot uz 18. panta vēstuli, QazFanCom apgalvoja, ka pretēji tam, kas bija minēts 18. panta vēstulē, tas sadarbojās izmeklēšanā, jo tā iesniegtās informācijas sagatavošanai bija nepieciešams liels darba apjoms. Tas arī uzskatīja, ka informācijas sniegšana un tulkošana angļu valodā ir laikietilpīga un ka atbildes sniegšanas termiņu pagarinājums ir pārāk īss, ņemot vērā to, ka procedūra ilga deviņus mēnešus. Uzņēmums arī uzskatīja, ka pamatregulā nav noteikts maksimālais termiņš termiņu pagarināšanai.

(25)

QazFanCom arī norādīja, ka, pēc tā domām, visa informācija, ko Komisija lūdza sniegt, ir sensitīva un tāpēc to nevarēja sniegt. Tajā pašā laikā tas apgalvoja, ka Komisija ir nopludinājusi konfidenciālu informāciju un pārkāpusi pamatregulas 19. pantu, jo tā tirdzniecības partneri zināja par to, ka QazFanCom iesniegtais atbrīvojuma pieprasījums tiks noraidīts, jau pirms QazFanCom saņēma 18. panta vēstuli no Komisijas.

(26)

Komisija atgādināja, ka 37 dienu termiņš atbrīvojuma pieprasījuma veidlapas iesniegšanai bija noteikts izmeklēšanas sākšanas regulas 3. panta 2. punktā un atbilst pamatregulas 6. panta 2. punktā minētajam vispārējam termiņam – vismaz 30 dienām. Termiņa pagarinājumus var piešķirt, ņemot vērā izmeklēšanas termiņus, ar noteikumu, ka attiecīgā persona norāda pamatotu iemeslu, ka šāds pagarinājums ir nepieciešams tās īpašo apstākļu dēļ. Šajā lietā Komisija piešķīra septiņu dienu pagarinājumu, kas bija maksimālais termiņš, ko tā varēja piešķirt, ņemot vērā izmeklēšanas termiņus. Tāpēc Komisija noraidīja apgalvojumu, ka šajā gadījumā varēja dot vairāk laika atbrīvojuma pieprasījuma veidlapas iesniegšanai.

(27)

Komisija arī uzskatīja, ka QazFanCom kopā ar atbrīvojuma pieprasījuma veidlapu tika sniegti detalizēti norādījumi par to, kā iesniegt atbrīvojuma pieprasījuma veidlapas nekonfidenciālo versiju. Nosūtītajā informācijā sīki aprakstīts, kā var sniegt datus, lai nodrošinātu konfidencialitātes ievērošanu, kā arī saglabātu citu ieinteresēto personu tiesības uz aizstāvību. Tāpēc Komisija noraidīja apgalvojumu, ka informāciju nevarēja sniegt tās konfidenciālā rakstura dēļ.

(28)

Turklāt attiecībā uz apgalvojumu par iespējamo konfidencialitātes pārkāpumu QazFanCom šo apgalvojumu nepamatoja; tas nenorādīja uz publiski pieejamajos lietas materiālos publicētu informāciju, kas ietvertu informāciju par QazFanCom atbrīvojuma pieprasījuma statusu pirms 18. panta vēstules, tāpēc Komisija šo apgalvojumu noraidīja.

(29)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secināja, ka divi uzņēmumi Kazahstānā (QazFanCom un VFP LPP) un trīs uzņēmumi Turcijā (Murat Şahin Orman Ürünleri, Petek Kontrplak San ve Tic A.Ş. un Saglamlar Orman Tarim Urunleri San. Ve. Tic. AS) nesadarbojās pamatregulas 18. panta nozīmē un līdz ar to nepierādīja, ka tie nav iesaistīti apiešanas darbībās. Tāpēc to atbrīvojuma pieprasījumi tika noraidīti.

(30)

Pēc informācijas izpaušanas Qazfancom apgalvoja, ka Komisija ir izmantojusi nelabvēlīgu un nekonstruktīvu pieeju attiecībā uz Qazfancom sadarbību un stingri procesuālu iemeslu dēļ ir atteikusies izskatīt iesniegtos dokumentus. Qazfancom lūdza Komisiju izskatīt 2023. gada decembrī iesniegtos dokumentus, jo saskaņā ar Qazfancom sniegto informāciju Komisijai bija pietiekami daudz laika, lai to izdarītu, jo galīgā lēmuma pieņemšanas termiņš bija tikai 2024. gada maijs. Turklāt Qazfancom lūdza uzklausīšanu Komisijas dienestos, kā arī uzklausīšanu pie uzklausīšanas amatpersonas. Lai gan pieprasījums uzklausīšanai Komisijas dienestos tika iesniegts pēc informācijas izpaušanas dokumentā norādītā termiņa, tas tika pieņemts. Uzklausīšana pie uzklausīšanas amatpersonas notika 2024. gada 2. aprīlī un 2024. gada 3. aprīlī, kuras laikā uzklausīšanas amatpersona secināja, ka ieinteresētās personas izvirzītie jautājumi neattiecas uz procesuālajām tiesībām, kas noteiktas tirdzniecības procedūru uzklausīšanas amatpersonas darba uzdevumā, bet attiecas uz precizējumiem par 18. panta 1. punkta piemērošanu, un netika ieteikti nekādi konkrēti turpmāki pasākumi.

(31)

Kā paskaidrots iepriekš 26. apsvērumā, Komisija piešķīra Qazfancom vairākus termiņa pagarinājumus visas nepieciešamās informācijas iesniegšanai saskaņā ar izmeklēšanas sākšanas regulas 3. panta 2. punktu un pamatregulas 6. panta 2. punktu, kā sīki izklāstīts 2024. gada 17. novembra 18. panta vēstulē. Informāciju, kas iesniegta pēc šiem termiņiem, Komisija vairs nevarēja ņemt vērā, ņemot vērā izmeklēšanas termiņus un to, ka Qazfancom noteiktajā termiņā nebija iesniedzis Komisijai informāciju, kas nepieciešama, lai noteiktu, vai uzņēmums ir iesaistīts apiešanas praksē.

(32)

Komisija 2024. gada 20. martā rīkoja Qazfancom pārstāvju uzklausīšanu, kuras laikā Qazfancom sīkāk izklāstīja savas piezīmes pēc informācijas izpaušanas. Tomēr Qazfancom nesniedza nevienu jaunu pamatotu apgalvojumu un galvenokārt atkārtoja, ka tas ir sadarbojies, cik vien bija iespējams. Tāpēc Komisija apstiprināja savu secinājumu, kas izklāstīts iepriekš 29. apsvērumā.

(33)

Pēc informācijas izpaušanas Saglamlar Orman Tarim Urunleri San. Ve. Tic. AS apgalvoja, ka 2023. gada oktobrī tas iesniedza daudz informācijas un ka informācija, ko tas nesniedza, ir informācija, kuru vadība uzskatīja par konfidenciālu.

(34)

Kā paskaidrots 27. apsvērumā, Komisija uzskatīja, ka visiem zināmajiem Kazahstānā un Turcijā iedibinātajiem bērza saplākšņa ražotājiem eksportētājiem tika sniegti detalizēti norādījumi par to, kā iesniegt atbrīvojuma pieprasījuma veidlapas nekonfidenciālo versiju. Tāpēc Komisija noraidīja apgalvojumu, ka informāciju nevarēja sniegt tās konfidenciālā rakstura dēļ.

(35)

Komisija veica pārbaudes apmeklējumus šādos uzņēmumos:

(36)

Komisija arī analizēja informāciju, kura ietverta importētāju, kas sadarbojās, atbildēs uz anketas jautājumiem, lai salīdzinātu to ar pārbaudes laikā savākto informāciju.

(37)

Pēc pārbaudēm uz vietas Komisija nolēma konstatējumus par Kazahstānas uzņēmumu Favorit LLP, Semipalatinsk Wood Processing LLP un Severnyi Fanernyi Kombinat LLP atbrīvojuma pieprasījumiem balstīt uz labākajiem pieejamajiem faktiem, par kuriem uzņēmumi tika informēti attiecīgi 2024. gada 22. janvārī, 2024. gada 26. janvārī un 2024. gada 22. janvārī, pamatojoties uz pamatregulas 18. pantu. Detalizēta analīze, kā arī Turcijas uzņēmuma Intur Construction Tourism and Forest novērtējums ir atrodams turpmāk 4. iedaļā.

(38)

Ņemot vērā iepriekš minēto (7), Komisija uzskatīja, ka sadarbība abās valstīs ir zema un ka konstatējumi par abām valstīm jāpamato ar statistiku.

(39)

Saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punktu Komisijai jāanalizē, vai ir izpildīti šādi nosacījumi:

(40)

Papildus apiešanas praksei, kas ietver saplākšņa pārsūtīšanu caur Kazahstānu un Turciju, Komisija izmeklēja arī, vai antidempinga pasākumi tika apieti, izmantojot praksi, kura ietver montāžas/nobeiguma apstrādes operācijas. Tā uzskatīja, ka tāda prakse kā bērza saplākšņa ražošana no Krievijas izejvielām (bērza apaļkokiem un finiera) ir montāžas vai nobeiguma apstrādes operācijas 13. panta 2. punkta nozīmē. Tāpēc Komisija īpaši analizēja 13. panta 2. punktā izklāstītos kritērijus, konkrētāk:

(41)

1. tabulā norādīta bērza saplākšņa importa Savienībā dinamika izmeklēšanas periodā.

1. tabula

Bērza saplākšņa imports no Krievijas, Kazahstānas un Turcijas Savienībā (m3)

(42)

1. tabulā redzams, ka 2022. gadā pēc tam, kad 2021. gada novembrī tika noteikti antidempinga maksājumi bērza saplākšņa importam no Krievijas, imports no Krievijas Savienībā samazinājās gandrīz par 40 % salīdzinājumā ar 2019. gadu, t. i., periodu pirms sākotnējās izmeklēšanas sākuma. Pārskata periodā imports samazinājās vēl par 94 % salīdzinājumā ar 2019. gadu.

(43)

2019., 2020. un 2021. gadā bērza saplāksnis no Kazahstānas Savienībā netika importēts. Imports Savienībā sākās tikai 2022. gada aprīlī pēc tam, kad 2021. gada novembrī Krievijai tika noteikti antidempinga maksājumi. Pārskata periodā imports salīdzinājumā ar 2022. gadu palielinājās vairāk nekā trīs reizes un sasniedza vairāk nekā 97 tūkstošus m3.

(44)

2019. gadā imports no Turcijas bija tikai aptuveni 4 000 m3. Laikposmā no 2019. līdz 2021. gadam importa apjoms samazinājās par vairāk nekā 60 %. 2022. gadā pēc tam, kad 2021. gada novembrī Krievijai tika noteikti antidempinga maksājumi, imports palielinājās gandrīz četras reizes salīdzinājumā ar 2019. gadu, bet PP laikā – vairāk nekā astoņas reizes.

(45)

2. tabulā norādīta bērza saplākšņa, apaļkoku un finiera importa no Krievijas Kazahstānā dinamika izmeklēšanas periodā (m3).

2. tabula

(46)

2. tabulā redzams, ka bērza saplākšņa, apaļkoku un finiera (galvenie izejmateriāli bērza saplākšņa ražošanai) imports no Krievijas Kazahstānā sākās tikai 2022. gadā.

(47)

Pārskata periodā bērza saplākšņa imports palielinājās par vairāk nekā 60 %. No 2022. gada līdz pārskata periodam apaļkoku un finiera imports arī ievērojami palielinājās, finiera gadījumā – gandrīz četras reizes.

(48)

3. tabulā norādīta bērza saplākšņa, apaļkoku un finiera importa no Krievijas Turcijā dinamika izmeklēšanas periodā (m3).

3. tabula

(49)

3. tabulā redzams, ka bērza saplāksni sāka importēt no Krievijas Turcijā jau 2019. gadā, bet salīdzinoši nelielos daudzumos. No 2021. gada līdz 2022. gadam imports trīskāršojās. Lielākais pieaugums notika laikposmā no 2022. gada līdz PP, kad imports divkāršojās un sasniedza vairāk nekā 120 tūkstošus m3. Apjoma ziņā salīdzinājumā ar 2021. gadu (laikposmā pirms pasākumu noteikšanas) saplākšņa imports palielinājās sešas reizes.

(50)

Vienlaikus salīdzinājumā ar 2019. gadu palielinājās arī apaļkoku un finiera imports. Lai gan apaļkokiem laikposmā no 2021. gada līdz PP pieauguma nebija, finiera imports no 2019. gada līdz PP palielinājās vairāk nekā 10 reizes. Pārskata periodā finiera imports palielinājās 2,5 reizes salīdzinājumā ar 2021. gadu.

(51)

Iepriekš minētā no Krievijas, Kazahstānas un Turcijas ievestā importa dinamika skaidri liecina par pārmaiņām tirdzniecības modelī pēc tam, kad bērza saplākšņa importam tika noteikti pasākumi. Lai gan imports no Krievijas gandrīz izzuda, imports gan no Kazahstānas, gan Turcijas ievērojami palielinājās. Tajā pašā laikā ievērojami palielinājās bērza saplākšņa, apaļkoku un finiera tirdzniecības plūsmas starp Krieviju un Kazahstānu un Krieviju un Turciju.

(52)

Tādējādi Komisija secināja, ka Krievijas importa samazinājums, paralēlais importa pieaugums no Kazahstānas un Turcijas, ir pārmaiņas tirdzniecības modelī starp iepriekš minētajām valstīm pamatregulas 13. panta 1. punkta nozīmē.

(53)

Pamatregulas 13. panta 1. punktā noteikts, ka pārmaiņas tirdzniecības modelī izriet no prakses, procesa vai darba, kam bez maksājuma noteikšanas nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma. Prakse, process vai darbs cita starpā ietver ražojuma, uz kuru attiecas spēkā esošie pasākumi, nosūtīšanu caur trešām valstīm un detaļu montāžas/nobeiguma apstrādes operācijas trešā valstī saskaņā ar pamatregulas 13. panta 2. punktu.

(54)

Kā secināts iepriekš 2.1.4. iedaļā, zemā sadarbības līmeņa dēļ konstatējumi par apiešanas prakses esību un raksturu ir jāpamato ar pieejamajiem faktiem saskaņā ar pamatregulas 18. pantu.

(55)

Pieprasījumā ietvertie pierādījumi, ko Komisija apstiprināja izmeklēšanas laikā, liecina, ka Krievijā ražotais bērza saplāksnis tika eksportēts uz Turciju vai Kazahstānu. Starpnieks Turcijā vai Kazahstānā reeksportēja uz Savienību bērza saplāksni vai nu kā atsevišķu partiju, vai sajauktu ar vietējā ražojuma saplāksni, kas izgatavots no bērza vai citu koku sugu koksnes. Turklāt daži uzņēmumi gan Kazahstānā, gan Turcijā apiet Krievijas bērza saplāksnim noteiktos antidempinga pasākumus, ražojot bērza saplāksni no Krievijas izejresursiem, kas pamatregulas 13. panta 2. punkta nosacījumu nozīmē ir montāžas/nobeiguma apstrādes operācija (sk. turpmāk 2.7. iedaļu) (8).

(56)

Turklāt gan Turcijas, gan Kazahstānas importa apjoms Savienībā PP pārsniedza abu valstu ražošanas apjomu, kas saskaņā ar aplēsēm PP bija attiecīgi aptuveni 17–20 tūkstoši m3 un aptuveni 69 tūkstoši m3 (9). Tādējādi šo importu nevarēja pilnībā veidot Kazahstānas vai Turcijas izcelsmes bērza saplāksnis (10).

(57)

Pārskata periodā Krievijas saplākšņa pārsūtīšanas praksi caur Turciju un Kazahstānu papildus apliecināja daudzie importētāju un tirgotāju e-pasti un cenu piedāvājumi (11). Informācija, kuru iesniedza importētāji, kas sadarbojās, arī pierāda, ka saplāksnis no Krievijas tika pārdots Savienības tirgū un ka pārdošana notika, izmantojot daudzu tirgotāju ķēdi (12).

(58)

Kazahstānā apiešanas praksi veicināja ģeogrāfiskais tuvums Krievijai un tas, ka uzņēmumiem ir saiknes ar Krievijas bērza saplākšņa vai izejmateriālu ražotājiem. Turklāt saskaņā ar divu ražotāju eksportētāju sniegto informāciju Kazahstānas izcelsmes sertifikāti tika tirgoti un ļaunprātīgi izmantoti Krievijas izcelsmes saplāksnim.

(59)

Papildus palielinātajām transporta izmaksām, kas saistītas ar bērza saplākšņa pārsūtīšanu caur Kazahstānu un Turciju, pārskatīšanas periodā bērza saplākšņa importam no Krievijas Turcijā piemēroja parasto muitas nodokli 7 % apmērā un kopš 2018. gada – papildu 20 % nodokļa likmi. Tāpēc saplākšņa pārsūtīšana caur abām valstīm radīja papildu izmaksas, un netika konstatēts, ka tirdzniecības modeļa un prakses maiņai būtu ekonomisks pamatojums.

(60)

Gan Favorit, gan SFK uzskatīja, ka Komisija nav konstatējusi, ka apiešana izriet no prakses, procesa vai darba, kam nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma, kā vien maksājuma noteikšana, un apgalvoja, ka imports no Kazahstānas Savienībā sākās tikai pēc tam, kad Krievijas saplāksnim tika noteiktas sankcijas, kas ir vienīgais cēlonis vai ekonomiskais pamatojums importa pieaugumam (13).

(61)

Komisija uzskatīja, ka sankcijas tika noteiktas mazāk nekā astoņus mēnešus pēc antidempinga maksājumu noteikšanas un ka tirdzniecības modeļa pārmaiņu sākumu varēja novērot jau pirms sankciju noteikšanas. Imports no Kazahstānas (un Turcijas) sākās pirms sankciju noteikšanas. Turklāt izmeklēšanā atklājās, ka SFK ir izveidojis saistītu importētāju Savienībā 2022. gada aprīlī, kas ir tieši pēc antidempinga maksājumu noteikšanas un pirms sankciju stāšanās spēkā (2022. gada 10. jūlijā).

(62)

Tādējādi Komisija secināja, ka bērza saplākšņa sūtījumam caur Kazahstānu un Turciju nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiska pamatojuma, kā vien maksājumu apiešana.

(63)

Pamatregulas 13. panta 2. punktā ir noteikts, ka vajadzīgs, lai montāžas vai nobeiguma apstrādes operācija būtu sākusies vai būtu ievērojami pieaudzis tās apmērs pēc vai īsi pirms antidempinga izmeklēšanas sākšanas un lai attiecīgās detaļas galvenokārt nāktu no valsts, uz kuru attiecas antidempinga pasākumi.

(64)

Ņemot vērā abu valstu mazo iesaisti sadarbībā, Komisija savus konstatējumus par tādas prakses sākšanu vai būtisku pieaugumu, kas identificēta kā montāžas vai nobeiguma apstrādes operācija, pamatoja ar labākajiem pieejamajiem faktiem pamatregulas 18. panta nozīmē.

(65)

Statistikas dati, kas apkopoti iepriekš 2.3. iedaļā, skaidri liecina, ka montāžas un nobeiguma apstrādes darbības un turpmākais imports Savienībā sākās pēc antidempinga maksājumu noteikšanas 2021. gada novembrī. Tāpēc Komisija secināja, ka montāžas operācija sākās pēc antidempinga maksājumu noteikšanas.

(66)

Pamatregulas 13. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka attiecībā uz montāžas operācijām vēl viens nosacījums, lai konstatētu pasākumu apiešanu, ir tāds, ka detaļas (šajā gadījumā no Kazahstānas un Turcijas) veido 60 % vai vairāk no kopējās samontētā ražojuma detaļu vērtības un ka montāžas vai nobeiguma apstrādes laikā ievestajām detaļām pievienotā vērtība ir mazāka nekā 25 % no izgatavošanas izmaksām.

(67)

Daži Kazahstānas un Turcijas ražotāji PP iegādājās galvenos izejmateriālus no Krievijas (bērza apaļkokus vai bērza finieri, kas ražots no apaļkokiem, un sveķus). Tā kā apaļkoki, finieris un sveķi veido 100 % no izejmateriāla, izejmateriāla (ievesto detaļu) vērtība pārsniedza 60 % robežvērtību.

(68)

To apstiprināja konstatējumi par Turcijas ražotāju, kas sadarbojās un kas ražo bērza saplāksni no Krievijas finiera (sīkāku informāciju sk. turpmāk 4. iedaļā). Konstatējumi par šo uzņēmumu arī liecināja, ka pievienotā vērtība bija zem 25 % robežvērtības, kas noteikta pamatregulas 13. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Tāpēc tika secināts, ka ir izpildīts arī pamatregulas 13. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktais otrais kritērijs.

(69)

SFK apgalvoja, ka šī izmeklēšana tika sākta, tikai pamatojoties uz, iespējamiem pietiekamiem pierādījumiem par Krievijas izcelsmes saplākšņa pārsūtīšanu, bet lietas materiālos nav pierādījuma attiecībā uz tirdzniecības modeļa pārmaiņām, kas izrietētu no montāžas vai nobeiguma apstrādes operācijas. SFK uzskatīja, ka Komisijai nebija citas izvēles, kā vien paļauties uz SFK datiem kā pieejamajiem faktiem, kas, pēc tā domām, pierāda, ka pievienotā vērtība ievērojami vairāk nekā par 25 % pārsniedza kopējās izgatavošanas izmaksas.

(70)

Komisija uzskatīja, ka, kā norādīts izmeklēšanas sākšanas regulā (D iedaļa), tā varētu izmeklēt arī citas apiešanas prakses, ja tās tiktu konstatētas izmeklēšanas laikā. Šajā gadījumā un kā minēts iepriekš 2.2. iedaļā, Komisija izmeklēja arī montāžas/nobeiguma apstrādes operācijas un secināja, ka pasākumi, kas noteikti importam no Krievijas, cita starpā tika apieti, veicot montāžas vai nobeiguma apstrādes operācijas Kazahstānā un Turcijā.

(71)

Saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punktu Komisija pārbaudīja, vai izmeklējamā ražojuma imports gan daudzumu, gan cenu ziņā mazina patlaban spēkā esošo pasākumu koriģējošo ietekmi.

(72)

Attiecībā uz daudzumiem jānorāda, ka PP importa no Kazahstānas tirgus daļa veidoja aptuveni 7,9 % no patēriņa Savienībā, savukārt sākotnējās izmeklēšanas periodā importa nebija (14). Turcijas tirgus daļa palielinājās no 0,2 % sākotnējās izmeklēšanas periodā līdz 2,8 % PP. Komisija uzskatīja, ka importa apjoms ir ievērojams.

(73)

Attiecībā uz cenām Komisija salīdzināja sākotnējā izmeklēšanā noteikto vidējo cenu, kas nerada kaitējumu un kas koriģēta, ņemot vērā izmaksu pieaugumu starp sākotnējo izmeklēšanas periodu un PP, ar vidējām svērtajām eksporta CIF cenām, kuras noteiktas, pamatojoties uz Eurostat statistikā sniegto informāciju un pienācīgi koriģētas, lai iekļautu parastos muitas nodokļus (7 % Kazahstānai un nevienu Turcijai) un pēcmuitošanas izmaksas, kas aplēstas 5 % apmērā (15). Šis cenu salīdzinājums parādīja, ka Kazahstānai mērķa cenas samazinājums ir 66,4 % apmērā, bet Turcijai – 18,9 %.

(74)

Komisija arī salīdzināja iepriekš noteiktās importa cenas ar Savienības ražošanas nozares cenām. Šis cenu salīdzinājums liecināja par cenu samazinājumu 36,7 % apmērā Kazahstānai un 14,6 % apmērā Turcijai (16).

(75)

Komisija secināja, ka PP spēkā esošo pasākumu koriģējošo ietekmi gan daudzuma, gan cenu ziņā mazināja imports no Kazahstānas un Turcijas.

(76)

Gan Favorit, gan SFK apgalvoja, ka pretēji AD nolīguma 3.1.–3,5. pantam Komisija nav noteikusi būtisku kaitējumu vai būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei.

(77)

Komisija uzskatīja, ka saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punktu ir jāanalizē, vai imports mazina maksājuma koriģējošo ietekmi, nevis no jauna jānosaka kaitējums. Kā minēts 13. apsvērumā, fakts, ka šis imports ir nodarījis kaitējumu Savienības ražošanas nozarei un ka pastāvēja cēloņsakarība starp šo importu un kaitējumu, jau tika noteikts sākotnējā regulā. Tāpēc pretapiešanas izmeklēšanā kaitējuma, kaitējuma draudu un cēloņsakarības analīze nebija nepieciešama. Tāpēc Komisija apgalvojumu noraidīja.

(78)

Komisija saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punktu pārbaudīja arī, vai ir pierādījumi par dempingu attiecībā uz līdzīgajam ražojumam agrāk noteiktajām normālajām vērtībām.

(79)

Šajā nolūkā, pamatojoties uz Eurostat datiem, tika noteiktas un koriģētas līdz EXW līmenim eksporta cenas, un tās tika salīdzinātas ar sākotnējā izmeklēšanā noteiktajām normālajām vērtībām, pienācīgi koriģējot atbilstoši inflācijai.

(80)

Salīdzinot līdzīgam ražojumam iepriekš noteiktās normālās vērtības un eksporta cenas, tika gūti pierādījumi par dempingu gan attiecībā uz importu no Kazahstānas, gan Turcijas.

(81)

Pēc informācijas izpaušanas gan Favorit, gan SFK atsaucās uz vispārējā informācijas izpaušanas dokumenta pavadvēstules pirmo teikumu, kurā bija minēts priekšlikums “noteikt galīgos antidempinga pasākumus bērza saplākšņa importam, kas nosūtīts no Kazahstānas”. Pamatojoties uz to, šie uzņēmumi apgalvoja, ka dempinga konstatēšana bija nelikumīga, jo dempinga starpība bija jāaprēķina, salīdzinot Kazahstānā noteikto normālo vērtību ar eksporta cenām no Kazahstānas. Tie arī apgalvoja, ka Komisija salīdzināja normālās vērtības un eksporta cenas, kas noteiktas dažādos periodos. Pēc to domām, normālās vērtības korekcija atbilstoši inflācijai tika veikta, atsaucoties uz publikācijām par bērza saplākšņa cenām trešā valstī, proti, Krievijā, un tādējādi tā neatspoguļoja tirgus apstākļus Kazahstānā. Abi uzņēmumi arī apgalvoja, ka Komisija salīdzināja normālās vērtības un eksporta cenas atšķirīgā tirdzniecības līmenī. Visbeidzot, tie apgalvoja, ka Komisija dempinga aprēķinos nav ņēmusi vērā ražojumu kontroles numurus (“RKN”).

(82)

Komisija paskaidroja, ka pavadvēstulē ir kļūdaini norādīts “noteikt”, nevis “paplašināt”. Tomēr tā bija tikai pārrakstīšanās kļūda. No paša informācijas izpaušanas dokumenta bija skaidrs, ka tas attiecas uz konstatējumiem, uz kuru pamata Komisija plānoja paplašināt importam no Krievijas noteiktos antidempinga maksājumus, tos attiecinot arī uz importu no Kazahstānas un Turcijas, nevis noteikt jaunus antidempinga maksājumus. Kā noteikts pamatregulas 13. panta 1. punktā, pamatnosacījums ir tāds, ka ir jābūt pierādījumam par dempingu attiecībā uz līdzīgajam ražojumam agrāk noteiktajām normālajām vērtībām. Pamatojoties uz to, normālās vērtības pamatā bija sākotnējā izmeklēšanā attiecībā uz importu no Krievijas noteiktā normālā vērtība, kas pienācīgi koriģēta atbilstoši inflācijai un kas tika salīdzināta ar Kazahstānas eksporta cenām, kuras koriģētas EXW līmenī. Tas tika darīts valsts mērogā. Pamatregulas 13. pantā nav prasības veikt šādu salīdzinājumu atsevišķu ražojuma veidu līmenī. Tādējādi Komisija apgalvojumus noraidīja.

(83)

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem konstatējumiem, Komisija secināja, ka Krievijas izcelsmes saplākšņa importam noteiktie antidempinga pasākumi tiek apieti, nosūtot izmeklējamā ražojuma importu no Kazahstānas un Turcijas.

(84)

Tāpēc atbilstīgi pamatregulas 13. panta 1. punktam spēkā esošie antidempinga pasākumi būtu jāpaplašina, attiecinot tos arī uz izmeklējamā ražojuma importu.

(85)

Ievērojot pamatregulas 13. panta 1. punkta otro daļu, paplašināmajam pasākumam vajadzētu būt Īstenošanas regulas (ES) 2021/1930 1. panta 2. punktā “visiem pārējiem uzņēmumiem” noteiktajam pasākumam, proti, galīgajam antidempinga maksājumam 15,8 % apmērā, kas piemērojams neto cenai ar piegādi līdz Savienības robežai pirms muitas nodokļa nomaksas.

(86)

Ievērojot pamatregulas 13. panta 3. punktu, kurā noteikts, ka visi paplašinātie pasākumi būtu jāattiecina uz importu, kas nonācis Savienībā, ievērojot prasību par reģistrāciju, kura noteikta ar izmeklēšanas sākšanas regulu, un par šādu reģistrēto pārskatāmā ražojuma importu jāiekasē maksājumi.

(87)

Gan Favorit, gan SFK pieprasīja, lai jebkurā regulā, ar ko paplašina maksājumus, būtu īpaši norādīts, ka šajā izmeklēšanā konstatētie apiešanas fakti nebūtu jāsaprot kā apiešanas konstatējumi vai uzskatāmi par tādiem ES ierobežojošo pasākumu nozīmē, ņemot vērā Krievijas iebrukumu Ukrainā.

(88)

Komisija apstiprināja, ka izmeklēšanas juridiskais pamats ir pamatregula, jo īpaši tās 13. pants, un ka minētajā regulā izklāstītie konstatējumi attiecas uz to antidempinga maksājumu apiešanu, kas 2021. gada novembrī noteikti bērza saplākšņa importam no Krievijas.

(89)

Kā minēts iepriekš 1.7. iedaļā, Komisija izvērtēja Kazahstānas un Turcijas ražotāju eksportētāju atbrīvojuma pieprasījumus.

(90)

Pārbaudes apmeklējumā, kas tika veikts Favorit un ar to saistītajos uzņēmumos, Komisijas dienesti konstatēja, ka Favorit grāmatvedības uzskaite nav ticama, jo tās patiesumu nevarēja apstiprināt neviens neatkarīgi revidēts dokuments. Tāpēc Komisija nevarēja ticami noteikt Favorit darbības jomu, pamatojoties uz kādu oficiālu dokumentu, arī tad, ja nebija neatkarīgi revidētu finanšu pārskatu. No grāmatvedības uzskaites Komisija nevarēja ticami noteikt izejmateriālu kopējos pirkumus, gatavās produkcijas kopējos iepirkumus, kopējo ražošanas apjomu un kopējos pārdošanas apjomus. Visa šī informācija ir vajadzīga, lai novērtētu atbrīvojuma pieteikumu saskaņā ar pamatregulas 13. panta 4. punktu. Informācija, ko nevarēja pārbaudīt, bija par lielāko daļu izejmateriālu un attiecīgā ražojuma iepirkumu, tostarp Krievijas bērza saplākšņa un finiera iepirkumu un tālākpārdošanas apjomiem un vērtībām, kā arī informācija par saistītajām izmaksām un apgrozījumu. Līdz ar to Komisija nevarēja noteikt un apstiprināt datu pilnīgumu par uz Savienību eksportētā bērza saplākšņa apjomu un avotu un tādējādi apstiprināt, ka visi Favorit Krievijā iepirktie bērza saplākšņi tika pārdoti tālāk tikai iekšzemes tirgū, kā to apgalvo Favorit.

(91)

Pēc tam Komisija analizēja, vai ir iespējams izmantot daļu no Favorit sniegtās informācijas, pamatojoties uz pamatregulas 18. panta 3. punktu. Pamatregulas 18. panta 3. punktā noteikts, ka, ja arī ieinteresētās puses iesniegtā informācija nav nevainojama visos aspektos, tā tomēr būtu jāņem vērā ar noteikumu, ka neviens no trūkumiem nerada nevajadzīgus sarežģījumus precīza un pieņemama [pietiekami precīza] konstatējuma iegūšanai un ka informācija tiek iesniegta savlaicīgi un ir pārbaudāma, un attiecīgā puse lietas labā ir darījusi, ko spējusi. Saskaņā ar iedibināto judikatūru no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka šie četri nosacījumi ir piemērojami kumulatīvi. Līdz ar to, ja viens no tiem nav izpildīts, šo tiesību normu nevar piemērot un attiecīgo informāciju nevar ņemt vērā (17).

(92)

Šajā gadījumā Komisija uzskatīja, ka visa Favorit iesniegtā informācija ir uzskatāma par tādu, ko nevar pārbaudīt. Tā kā nebija ticamas uzskaites, Favorit Savienības tirgū pārdotā saplākšņa apjomu un avotu nevarēja ticami noteikt. Tāpēc, tika daļēji izmantojot Favorit iesniegto informāciju, nevarēja iegūt pietiekami precīzu konstatējumu par to, vai Favorit Krievijā iepirkto bērza saplāksni nepārdod tālāk Savienības tirgū.

(93)

Komisija ņēma vērā arī citus faktorus, piemēram, ka pašu saražotajam un iepirktajam bērza saplāksnim nav atsevišķu noliktavu vai vismaz skaidri nošķirtu vietu un/vai ka gatavajam ražojumam nav marķējuma, kā arī faktu, ka bērza saplāksnim, kas paredzēts iekšzemes tirgum, vispār nav nekāda marķējuma un ka nav pārbaudāmas uzskaites par krājumu pārvietošanu tā noliktavās. Uzņēmums lielāko daļu Krievijas bērza saplākšņa iegādājās ar vietējo tirgotāju starpniecību, tāpēc tā apjomu nevarēja ticami noteikt, jo šie pirkumi nebija reģistrēti nevienā oficiālā dokumentā. Tālākpārdošana tika veikta, izmantojot trīs tirgotājus – divi bija Kazahstānā un viens ārpus Kazahstānas. Ārpus Kazahstānas esošajam tirgotājam, kas no Favorit iegādāto bērza saplāksni pārdeva tālāk uz Savienību, neesot bijis revidētu pārskatu, tāpēc informāciju par tālākpārdoto ražojumu apjomiem un specifiku nevarēja pārbaudīt, izmantojot kādu oficiālu dokumentu. Ņemot vērā visu šo faktoru kopumu, Komisija uzskatīja, ka visa Favorit sniegtā informācija ir jānoraida.

(94)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisijas dienesti informēja Favorit par savu nodomu piemērot pamatregulas 18. panta 1. punktu un izdarīt savus konstatējumus, pamatojoties uz “pieejamajiem faktiem”, kas iegūti attiecībā uz valsti kopumā un apkopoti 2. iedaļā.

(95)

Favorit nepiekrita šiem konstatējumiem. Tas uzskatīja, ka nav pamata piemērot ne pamatregulas 18. panta 1. punktu, ne 18. panta 3. punktu, jo tas pilnībā sadarbojās izmeklēšanā un sniedza visus nepieciešamos datus, ko Komisija pieprasīja, un sekmīgi pierādīja, ka tas nepārsūta Krievijas izcelsmes bērza saplāksni uz Savienību.

(96)

Favorit apgalvoja, ka tas ir faktiskais ražotājs un ka uzņēmums ir ieguldījis daudz pūļu, sagatavojot atbildes uz anketas jautājumiem, ko sarežģīja tas, ka uzņēmumam nebija finanšu pārskatu un ka tā grāmatvedības sistēma bija ierobežota.

(97)

Pēc informācijas izpaušanas Favorit atkārtoti norādīja, ka Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka tas saskārās ar grūtībām, jo tas ir mazs uzņēmums ar ierobežotu darbinieku skaitu, un ka 37 dienu laikā pēc procedūras sākšanas tā ir izvirzījusi šķietami nereālas prasības, piemēram, attiecībā uz revidētiem finanšu pārskatiem.

(98)

Favorit arī norādīja uz to, ka saskaņā ar Kazahstānas tiesību aktiem tam nebija nepieciešami finanšu pārskati un ka Komisija zināja par Favorit grūtībām, kas saistītas ar tā grāmatvedību, un ka tā tomēr turpināja izmeklēšanu un veica pārbaudi uz vietas. Favorit apgalvoja, ka, analizējot datus, Komisijai grāmatvedības informācijas ticamības noteikšanā būtu jāpiemēro objektīvs standarts, un atsaucās uz AD nolīguma 15. pantu, kurā noteikts, ka īpaša uzmanība jāpievērš jaunattīstības valstīm, kas ir PTO dalībvalstis, un tāpēc Komisija nevar piemērot SFPS vai citus pasaules standartus. Tas atsaucās uz lietu, kurā Komisija šo pantu piemēroja Alžīrijas ražotājam, jo tam nebija grāmatvedības uzskaites par pusi izmeklēšanas perioda (18).

(99)

Komisija neapšaubīja faktu, ka Favorit ražo arī savu bērza saplāksni, bet 18. panta piemērošana tika pamatota ar faktoru kopumu, kas izklāstīts iepriekš 90.–93. apsvērumā. Pārbaudes uz vietas mērķis bija ne tikai pārbaudīt grāmatvedības datu ticamību, bet arī pārbaudīt citu informāciju, kuru varēja pārbaudīt tikai uz vietas, piemēram, cita starpā par faktiskas ražošanas esību, izejmateriāla krājumiem, uzskaiti, kas varētu pastāvēt tikai papīra formā, bērza saplākšņa krājumu fizisko atrašanās vietu un nošķiršanu starp pašu produkciju un bērza saplāksni, kas iepirkts Krievijā. Komisija arī uzsvēra, ka tas, ka notika pārbaudes apmeklējums, nenozīmē, ka dati ir jāpieņem. Tādējādi Komisija nepiekrita tam, ka tas, ka dati jau no paša sākuma netika noraidīti, nozīmēja to, ka Komisijai šie dati bija jāpieņem.

(100)

Komisija arī norādīja, ka tā neprasīja uzņēmumiem iesniegt finanšu pārskatus, ja tādu nav un ja valsts tiesību aktos nav noteikta prasība tos sagatavot, kā arī neprasīja, lai iesniedzamā informācija atbilstu SFPS vai citiem grāmatvedības standartiem gadījumos, kuros tas nav paredzēts attiecīgās valsts tiesību aktos. Tāpēc 18. panta piemērošanas iemesls bija nevis Favorit grāmatvedības neatbilstība grāmatvedības standartiem, bet gan tas, ka Favorit grāmatvedības uzskaite nebija ticama un tās dēļ nebija iespējams pārbaudīt tās informācijas patiesumu, ko Favorit iesniedza kopā ar savu atbrīvojuma pieprasījumu. Tāpēc Favorit nevarēja pierādīt, ka tas nav bijis iesaistīts apiešanas praksē.

(101)

Neskarot principu, ka antidempinga pasākumu likumība būtu jānovērtē, ņemot vērā piemērojamos tiesību aktus, nevis atsaucoties uz iespējamo agrāko administratīvo praksi, Komisija arī norādīja, ka attiecībā uz Alžīrijas ražotāju tā nolēma “izmantot uzņēmuma datus, kas tika uzskatīti par pietiekami ticamiem, un tiktāl, ciktāl tie būtiski neietekmē iznākumu” (19). Secinājums par Favorit datiem bija pretējs Alžīrijas ražotāja gadījumam – Komisija Favorit datus nevienā izmeklēšanas perioda posmā neuzskatīja par pietiekami ticamiem, un to patiesumam bija tieša ietekme uz iznākumu. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka Favorit arguments nav pamatots.

(102)

Favorit arī uzskatīja, ka 18. panta vēstulē nav norādīts, kas tieši izraisīja pamatregulas 18. panta 1. punkta un 18. panta 3. punkta piemērošanu. Tas apgalvoja, ka ir sniedzis visu pieprasīto informāciju un tāpēc 18. panta 1. punkts nav piemērojams. Tas arī uzskatīja, ka Komisija nevar piemērot pamatregulas 18. panta 3. punktu tikai tāpēc, ka Favorit dati visos aspektos nebija ideāli. Visbeidzot, Komisija esot kļūdaini piemērojusi 18. panta 1. punktu, jo nebija izpildīti 18. panta 3. punkta nosacījumi. Tas uzskatīja, ka 18. panta 1. punkts un 18. panta 3. punkts attiecas uz dažādām situācijām un tos piemēro neatkarīgi vienu no otra.

(103)

Turklāt Favorit apgalvoja, ka Komisijas nodoms pilnībā neņemt vērā Favorit datus ir acīmredzami pretrunā AD nolīguma II pielikuma 3. punktam. Tas atsaucās uz Apelācijas institūcijas ziņojumu lietā US – Hot-Rolled Steel (20), kurā norādīts, ka saskaņā ar II pielikuma 3. punktu izmeklēšanas iestādēm ir pienākums izmantot informāciju, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ka šāda informācija ir pārbaudāma, ir pienācīgi iesniegta tā, lai to varētu izmantot izmeklēšanā bez sarežģījumiem, un tā ir sniegta savlaicīgi. No minētā izriet, ka, ja šie nosacījumi ir izpildīti, izmeklēšanas iestādēm, pieņemot lēmumu, nav tiesību noraidīt iesniegto informāciju. Favorit apgalvoja, ka šajā gadījumā šie nosacījumi ir izpildīti, jo Komisija pārbaudīja vairākus dokumentus, kas norādīja, ka nav notikusi pasākumu apiešana. Tā kā Komisija lūdza saskaņot informāciju ar pārbaudes bilanci un Favorit un tā saistītie uzņēmumi to bija izdarījuši, tai bija jāņem vērā šī informācija, pirms tā izmantoja visus pieejamos faktus. Pēc informācijas izpaušanas Favorit atkārtoja līdzīgus argumentus.

(104)

Komisija atkārtoja, ka pamatregulas 18. panta piemērošanas iemesli ir sīki izklāstīti 18. panta vēstulē. Turklāt pārbaudes apmeklējuma laikā savāktā informācija tika minēta apmeklējuma ziņojumā, kas uzņēmumam tika nosūtīts pēc pārbaudes apmeklējuma. Tā kā sniegtā informācija acīmredzami nebija pārbaudāma, kā sīki izklāstīts iepriekš 90.–93. apsvērumā, Komisija secināja, ka 18. panta 3. punkta izmantošanas nosacījumi nav izpildīti (21), un Komisija savus konstatējumus pieņēma, pamatojies tikai uz pamatregulas 18. panta 1. punktu, nevis uz abiem panta punktiem (18. panta 1. punkts un 18. panta 3. punkts), kā apgalvoja Favorit.

(105)

Favorit arī apgalvoja, ka tas ir pietiekami pierādījis, ka tas nav iesaistīts apiešanā, ko Komisija būtu varējusi pārbaudīt. Visa informācija sakrita ar uzņēmuma ERP sistēmā (22) ietverto informāciju, kas, pēc Favorit domām, nevarēja tikt mainīta ar atpakaļejošu spēku. Tas arī uzskatīja, ka Komisija varēja arī vizuāli pārliecināties, ka tas, kas tika ievests Savienības tirgū, bija tas pats, kas bija redzams uzņēmuma noliktavā Uraļskā. Pēc informācijas izpaušanas Favorit atkārtoja līdzīgus argumentus.

(106)

Komisija uzskatīja, ka personu iesniegtajai informācijai jābūt pārbaudāmai, ticamai un līdz ar to izmantojamai, un tai jābūt sniegtai tā, lai to varētu pārbaudīt, izmantojot revidētus grāmatvedības dokumentus un uzskaites no uzņēmuma, kas iesniedzis šo informāciju, vai citus oficiālus dokumentus. Tomēr Favorit lietā tika konstatēts, ka informācija nav pārbaudāma, ticama un izmantojama un ka nav pierādīta, ka tā ir precīza. Tāpēc Komisija nepiekrita tam, ka Favorit ir pierādījis, ka tas nav iesaistīts apiešanas praksē, proti, ka tas Krievijas bērza saplāksni nav pārdevis tālāk uz Savienību.

(107)

Komisija arī norādīja, ka Krievijas bērza saplākšņa daudzums, ko Favorit iepirka, bija ievērojams un veidoja [10–40] % no tā pārdošanas apjoma, un tas ir gandrīz tas pats daudzums, ko Favorit eksportēja uz Savienību. Tomēr, kā paskaidrots iepriekš, tā kā nebija ticamu un pārbaudāmu pārskatu par tālākpārdošanu, Komisija nevarēja apstiprināt ne Krievijas bērza saplākšņa daudzumus, ne tā galamērķi. Favorit pārdeva saplāksni tālāk, izmantojot tirgotājus Kazahstānā un tirgotāju ārpus Kazahstānas, par kuriem Favorit apgalvoja, ka oficiāli revidēti pārskati nav vajadzīgi. Kā paskaidrots pārbaudes apmeklējuma laikā, šie pārdošanas kanāli caur tirgotājiem ļāva Favorit eksportēt uz Savienību. Tāpat arī Krievijas resursu iegādi saplākšņa ražošanai un bērza saplākšņa pārdošanu, kad tā tika veikta ar tirgotāju starpniecību, nevarēja pārbaudīt, izmantojot kādu oficiālu vai neatkarīgi revidētu dokumentu.

(108)

Tāpēc ieraksti Favorit pārskatos nebija pilnīgi un tos nevarēja pārbaudīt. Komisija arī norādīja, ka arguments, ka ERP sistēmu nevarēja mainīt ar atpakaļejošu spēku, nebija balstīts ne uz kādiem konkrētiem pierādījumiem, bet drīzāk bija uzņēmuma paziņojums, kuru nebija iespējams pārbaudīt. Katrā ziņā Komisija nevarēja pārbaudīt, vai tas, kas bija ERP sistēmā, attiecās uz visiem Favorit darījumiem.

(109)

Turklāt Komisija norādīja, ka Zubovskas noliktavas, uzņēmuma telpu un Uraļskas noliktavas apmeklējuma laikā nebija neviena ieraksta vai cita pierādījuma, kurš apstiprinātu, ka Savienībai paredzētais bērza saplāksnis un vietējam tirgum paredzētais bērza saplāksnis tiek turēti atsevišķi. Apmeklējuma laikā bija ļoti maz krājumu, un tikai daži no tiem bija marķēti. Ne Zubovskā, ne noliktavā Uraļskā uzņēmums nevarēja uzrādīt ierakstus par krājumu pārvietošanu, ar kuriem var izsekot bērza saplākšņa izcelsmi un galamērķi. Gluži pretēji, Zubovskā tika apgalvots, ka (vienīgais) noliktavas darbinieks pārzina iekraujamo bērza saplāksni, tāpēc nekādi ieraksti vai marķējums pārdošanai gatavajam bērza saplāksnim nav vajadzīgi. Arī Uraļskā, iespējams, netika veikta nekāda uzskaite, lai gan noliktava bija kopīga ar citiem uzņēmumiem. Tādējādi Komisija nepiekrita Favorit argumentam, ka fakts, ka iepakojumi, kas marķēti kā paredzēti Savienībai, bija līdzīgi tiem, kurus Komisija varēja redzēt Uraļskas noliktavā, ir uzskatāms par pierādījumu tam, ka Savienības tirgū pārdoto saplāksni ražojis Favorit. Gluži pretēji, tā kā nevienā noliktavā, iespējams, netika veikta uzskaite un nebija atsevišķi nodalītas vietas Favorit un Krievijas saplākšņa ražošanai, uzņēmums nav varējis pierādīt, ka uz Savienību eksportētā produkcija ir bijusi tikai paša uzņēmuma produkcija.

(110)

Turklāt Favorit apgalvoja, ka tam ir tikai viens pārskatu kopums, kas tiek izmantots visiem mērķiem, tai skaitā nodokļu uzskaitei. Tas apgalvoja, ka visi pirkumi ir reģistrēti Favorit grāmatvedības sistēmā un uzrādīti nodokļu uzskaitē. Turklāt Favorit apgalvoja, ka tā grāmatvedībā ar datu ticamību un pārbaudāmību saistītie trūkumi nav būtiski tā atbrīvojuma pieprasījuma novērtēšanā. Favorit apgalvoja, ka saskaņā ar Tiesas spriedumu lietā Maxcom (23) pieprasītie atbrīvojumi būtu jāpiešķir, ja tie ir pamatoti ar pierādījumiem un ja šādi pierādījumi liecina, ka eksportētāji, kas iesnieguši pieprasījumu, nav iesaistījušies apiešanas praksē. Tas apgalvoja, ka Tiesa nav ierobežojusi jēdzienu “pierādījums”, kas jāiesniedz, lai izpildītu attiecīgo juridisko standartu. Konkrētāk, tas uzskatīja, ka pieprasījuma iesniedzējiem nebija jābūt finanšu pārskatiem, revidētiem finanšu pārskatiem un oficiāliem pārskatiem un ka principā pietiktu ar jebkādu pierādījumu.

(111)

Komisija nepiekrita tam, ka tika kārtots tikai viens pārskatu kopums. Gluži pretēji, Favorit pārskati, kas tika izmantoti nodokļu uzskaitei, nebija pilnīgi. Tā kā uzskaitē parasti būtu jāiekļauj Krievijas bērza saplākšņa pirkumi un tālākpārdošana, Komisija nepiekrita tam, ka to ticamība nav būtiska atbrīvojuma pieprasījuma novērtēšanā. Komisija atgādināja, ka tās secinājums par 18. panta piemērošanu bija balstīts uz vairākiem faktoriem, kas sīki izklāstīti 90.–93. apsvērumā, nevis uz vienu konkrētu pierādījumu. Tādējādi tā noraidīja apgalvojumu, ka trūkumi tā grāmatvedībā nav būtiski.

(112)

Favorit arī apgalvoja, ka anketā un pirmspārbaudes vēstulē bija pieprasīts veikt visu saskaņošanu ar pārbaudes bilanci un elektroniskajiem ierakstiem, ko Favorit arī izdarīja. Tas uzskatīja, ka Komisija nav “precīzi norādījusi”, ka Favorit bija papildus jāsaista dati ar dažiem “oficiālajiem pārskatiem”. Tas arī apgalvoja, ka Komisija nav arī norādījusi veidu, kādā šī informācija ir jāstrukturē. Tas uzskata, ka tādējādi Komisija nav ņēmusi vērā Favorit radušās patiesās grūtības (piemēram, finanšu pārskatu neesību), par ko tas bija informējis Komisiju. Tas uzskata, ka tādēļ Komisija nevar vainot Favorit par tā iespējamo nesadarbošanos.

(113)

Komisija tam nepiekrita. Tā sīki norādīja vajadzīgo informāciju un veidu, kādā informācija būtu jāstrukturē anketā. Tas arī atbilda tās standarta praksei pārbaudīt informācijas patiesumu, salīdzinot to cita starpā ar oficiālajiem pārskatiem, nodokļu deklarācijām vai ierakstiem, kas tiek glabāti rūpnīcā. Tomēr Favorit nevarēja nodrošināt saskaņošanu ar oficiāliem vai neatkarīgi revidētajiem dokumentiem. Komisija arī atkārtoja, ka 18. panta piemērošanas iemesls bija nevis tas, ka Favorit atteicās sniegt pieprasīto informāciju, bet gan fakti, kas sīki izklāstīti 90.–93. apsvērumā. Tāpēc Komisija apgalvojumu noraidīja.

(114)

Favorit apgalvoja, ka pārbaudes apmeklējuma laikā tas saskaņoja savā nodokļu uzskaites modulī iekļautos ieņēmumus ar ieņēmumiem PVN deklarācijās un ka tas arī saskaņoja ieņēmumus ar vadības un nodokļu uzskaites moduli. Šī saskaņošana apliecināja, ka abas datu kopas ir iegūtas no vieniem un tiem pašiem pārskatiem un tādējādi bija ticamas, precīzas un pārbaudāmas. Tādējādi 18. panta vēstule, kurā apgalvots, ka pastāv problēmas saistībā ar saskaņošanu, ir acīmredzami kļūdaina un nepamatota un ir arī pretrunā AD nolīguma II pielikuma 1. punktam.

(115)

Komisija norādīja, ka tikai daļa no pārskatiem ir saskaņota ar oficiālajiem dokumentiem, kas tādējādi nevarēja būt par pierādījumu tam, ka uzņēmums visu pārējo informāciju ir sniedzis pareizi. Tādējādi Komisija nepiekrita tam, ka, tā kā daļa no darbības atbilda oficiālajiem pārskatiem, dati ir jāpieņem. Kā paskaidrots iepriekš, tas fakts, ka nav bijis iespējams saskaņot visus datus, liek apšaubīt visu Favorit iesniegto informāciju. Tādēļ tā noraidīja šo apgalvojumu.

(116)

Favorit arī apgalvoja, ka 18. panta vēstulē nav paskaidrots, kādus pieejamos faktus tā plāno piemērot un vai šādi pieejamie fakti bija balstīti uz Favorit datiem vai kaut ko citu. Nekas uzskaitē neliecināja par Favorit iesaistīšanos pārsūtīšanā vai citā apiešanas praksē. Pat ja tiktu piemērots 18. panta 1. punkts, vienīgie fakti, kas pamatoti aizstāj trūkstošo informāciju, būtu Favorit sniegtie dati. Valsts mēroga konstatējumu par apiešanu ekstrapolācija uz Favorit, pēc tā domām, nav pamatota, jo šādas faktu izlases mērķis nepārprotami būtu sodīt personu, kas nesadarbojas, kā tas nebija Favorit gadījumā.

(117)

Favorit arī uzskatīja, ka jebkurš mēģinājums izdarīt nelabvēlīgus secinājumus par iespējamo nesadarbošanos ir nelikumīgs saskaņā ar AD nolīguma 6.8. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. pantu. Tas apgalvoja, ka saskaņā ar nolēmumu lietā Mexico – Anti-dumping Measures on Rice un ekspertu grupas ziņojumu China – GOES Komisijai ir jāatrod “labākā pieejamā informācija”, kurai pašai par sevi jābūt ne tikai pareizai vai lietderīgai, bet gan “visderīgākajai” vai “visatbilstošākajai”, un ka nesadarbošanās nepamato nelabvēlīgo seku rašanos (24). Favorit atkārtoja šo pašu argumentu pēc informācijas izpaušanas.

(118)

Komisija atkārtoja, ka tā savus konstatējumus nevar balstīt uz Favorit datiem. Kā paskaidrots iepriekš, uzņēmuma sniegtie dati nebija pārbaudāmi un tāpēc tos nevarēja izmantot pat saskaņā ar pamatregulas 18. panta 3. punktu. Kā apstiprinājusi Tiesa, katram atsevišķajam ražotājam eksportētājam ir jāpierāda, ka tā īpašā situācija attaisno atbrīvojuma piešķiršanu, kā paredzēts pamatregulas 13. panta 4. punktā (25). Attiecīgi Komisija secināja, ka Favorit nav pierādījis, ka tas ir faktiskais ražotājs, kas nav iesaistīts apiešanas darbībās. Šādos apstākļos saskaņā ar savu iepriekšējo praksi Komisijai nebija citas izvēles kā vien balstīties uz valsts mēroga konstatējumiem par apiešanu. Turklāt pamatregulas 18. panta 6. punktā ir noteikts, ka, ja kāda persona nesadarbojas vai sadarbojas tikai daļēji, iznākums “(..) var būt nelabvēlīgāks nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies”. Līdz ar to fakts, ka Favorit tika piemēroti Favorit mazāk labvēlīgie valsts mēroga konstatējumi, nebija vērsts uz to, lai Favorit sodītu, bet gan bija vienīgā iespēja un sekas tam, ka tā datus nevarēja izmantot.

(119)

Favorit arī apgalvoja, ka tas ir iesniedzis to Kazahstānas tirgotāju peļņas un zaudējumu pārskatu, caur kuriem tas eksportēja, un tāpēc Komisija varēja veikt pilnīgu pārbaudi un saskaņošanu. Tas arī apgalvoja, ka šiem tirgotājiem nebija pienākuma iesniegt revidētus pārskatus. Favorit arī apgalvoja, ka Komisija kļūdaini uzskata, ka tas nav iesniedzis ārpus Kazahstānas esošā tirgotāja peļņas un zaudējumu pārskatu. Tas arī atkārtoja, ka ārpus Kazahstānas esošajam tirgotājam nebija pienākuma veikt pārskatu revīziju.

(120)

Komisija norādīja, ka tirgotāju peļņas un zaudējumu pārskati atspoguļo tikai daļu no Favorit darījumdarbības un tāpēc nav pierādījums tam, ka visi Favorit sniegtie dati ir pareizi. Līdzīgi arī ārpus Kazahstānas esošā tirgotāja pārskatos bija iekļauta tikai daļa no Favorit pārdošanas apjoma, un tos nevarēja izmantot, lai noteiktu Favorit pārskatu patiesumu. Tādēļ tā noraidīja šo apgalvojumu.

(121)

Favorit arī apgalvoja, ka saskaņā ar Komisijas pastāvīgo praksi nesadarbošanās ar pretapiešanas pasākumiem automātiski nedot tiesības aizmuguriski konstatēt apiešanu vai pilnībā neņemt vērā iesniegtos datus. Tas atsaucās uz izmeklēšanu saistībā ar stikla šķiedras audumu no Marokas, kurā tika konstatēts, ka ražotājs nesadarbojās, pamatojoties uz septiņiem jautājumiem, bet Komisija pieņēma tā datus (26), un izmeklēšanu par kumarīnu no Indijas (27), kurā uzņēmums maldināja Komisiju attiecībā uz tā piederību tirdzniecības uzņēmumiem, bet netika piemērots pamatregulas 18. pants. Tāpēc tas uzskatīja, ka līdz ar Komisijas nodomu izmantot pieejamos faktus un tās nodomu noraidīt tā datus tiek pārkāpts nediskriminācijas princips, kas uzliek par pienākumu līdzīgas situācijas aplūkot vienādi. Favorit arī apgalvoja, ka tā situācija ir līdzīga tai, kas aplūkota lietas Maxcom spriedumā, un tāpēc konstatējumus par Favorit apiešanas praksi nevarēja iegūt, atsaucoties uz valsts mēroga apiešanu. Favorit uzskatīja, ka tas ir sniedzis pierādījumus tam, ka tas nav veicis apiešanu, un ka tāpēc Komisija tā situācijai nevar piemērot valsts mēroga konstatējumus.

(122)

Komisija norādīja, ka konstatējumi tiek izdarīti katrā gadījumā atsevišķi, un šajā gadījumā, kā plaši paskaidrots iepriekš, tika pienācīgi apsvērts, vai nevar izmantot visu datu kopumu vai arī tikai konkrētu informāciju, vai trūkstošā informācija būtiski ietekmēja izmeklēšanas iznākumu un vai bez šīs informācijas Komisija varētu nonākt pie pietiekami precīza konstatējuma. Turklāt Favorit minēto lietu fakti daudzējādā ziņā bija pilnīgi atšķirīgi. Proti, pārējos gadījumos attiecīgo uzņēmumu darījumdarbības modelis bija atšķirīgs un nebija nekādu problēmu ar neesošiem revidētiem finanšu pārskatiem. Tāpēc Komisija nepiekrita tam, ka, tā kā iepriekš minētajās lietās dati netika pilnībā noraidīti, tāda pati pieeja būtu jāizmanto šajā lietā. Tādējādi tā šo apgalvojumu atzina par nepamatotu. Turklāt Komisija nepiekrita, ka bija pārbaudīti pierādījumi tam, ka Favorit neveic apiešanu, jo uzticamu un pārbaudāmu datu trūkuma dēļ uzņēmums nevarēja pierādīt apiešanas prakses neesību.

(123)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secināja, ka konstatējumi par Favorit bija jāpamato ar pieejamajiem faktiem pamatregulas 18. panta nozīmē un ka Favorit nepierādīja, ka tas ir ražotājs, kas nav iesaistīts apiešanas darbībās pamatregulas 13. panta 4. punkta nozīmē. Tāpēc Komisija noraidīja atbrīvojuma pieprasījumu.

(124)

Pēc informācijas izpaušanas Favorit atkārtoja šos pašus apgalvojumus. Tas atkārtoja, ka ir pierādījis, ka nepārsūta Krievijas bērza saplāksni un ka Komisija ir pārkāpusi AD nolīgumu un pamatregulu. Tas galvenokārt apgalvoja, ka tam ir uzticama grāmatvedības uzskaite, ka tā iesniegtā informācija ir pārbaudāma, ka tā krājumos ir skaidri nošķirta tā produkcija no trešo personu produkcijas un ka tam ir tikai viens pārskatu kopums. Tas atkārtoti apgalvoja, ka Komisija pārbaudīja visu informāciju.

(125)

Favorit arī apgalvoja, ka Komisija nav ņēmusi vērā grūtības, ar kurām tas saskārās kā mazs uzņēmums, kas atrodas jaunattīstības valstī. Tas arī atkārtoja, ka pieejamo faktu izmantošana ir nelabvēlīgi ietekmējusi Favorit, kas tādējādi ir AD nolīguma 6.8. panta pārkāpums.

(126)

Komisija uzskatīja, ka visi Favorit izvirzītie argumenti jau ir sīki aplūkoti 91.–122. apsvērumā. Tā kā jaunas piezīmes pēc būtības netika iesniegtas, 123. apsvērumā minētais secinājums tika apstiprināts.

(127)

Atbildēs uz anketas jautājumiem Semipalatinsk norādīja, ka visi presētās koksnes izejmateriāli nav no Krievijas. Tomēr pārbaudes apmeklējuma laikā Komisija atklāja, ka presētā koksne no viena piegādātāja bija no Krievijas, savukārt pirkumiem, kas veikti no Semipalatinsk lielākā piegādātāja, nebija iespējams noteikt izcelsmi. Šī informācija bija vajadzīga, lai, pamatojoties uz pamatregulas 13. pantu, noteiktu, kāda ir Krievijas izcelsmes izejmateriāla procentuālā daļa bērza saplākšņa ražošanā, un kas tādējādi ir vajadzīga atbrīvojuma pieteikuma novērtēšanai.

(128)

Turklāt Komisijas dienesti nevarēja noteikt darbaspēka izmaksas, kas nepieciešamas, lai aprēķinātu pievienoto vērtību, kā noteikts pamatregulas 13. pantā, jo Semipalatinsk nebija visus darbiniekus ietvēris izgatavošanas izmaksu tabulā tāpēc, ka viņiem tika maksāts skaidrā naudā, t. i., tie nebija iekļauti oficiālajos pārskatos.

(129)

Turklāt Semipalatinsk savlaicīgi nesniedza pilnīgas atbildes uz anketas jautājumiem par saistītajiem uzņēmumiem RKD LLP un RKD Latvia. Šo saistīto uzņēmumu atbildes uz anketas jautājumiem tika pieprasītas gan anketā, gan turpmākajās vēstulēs par nepilnībām, kā arī e-pasta vēstulē 2023. gada 27. novembrī pirms pārbaudes apmeklējuma. Pārbaudes apmeklējuma laikā Semipalatinsk iesniedza tikai daļējus datus par RKD LLP, savukārt par RKD Latvia daži daļēji dati tika iesniegti pēc pārbaudes apmeklējuma. Abos gadījumos tas, ka dati par saistītajiem uzņēmumiem netika iesniegti laikus, neļāva Komisijas ierēdņiem veikt pilnīgu un pienācīgu pārbaudi uz vietas.

(130)

Papildus iepriekš minētajam pārbaudes apmeklējuma pēdējā dienā Komisijas ierēdņi nevarēja veikt galīgās pārbaudes, piemēram, pārbaudīt kontaktus ar piegādātājiem, klientiem un saistītajiem uzņēmumiem.

(131)

Lai gan Semipalatinsk tika lūgts, tas nesniedza Komisijas dienestiem visaptverošu pārskatu par saziņu ar galveno piegādātāju. Pārbaudes apmeklējuma laikā netika atklāts, ka ir izveidots īpašs e-pasta konts saziņai ar Semipalatinsk piegādātājiem un klientiem. Tomēr Komisijas ierēdņi konstatēja saziņu, kas rada šaubas par Semipalatinsk to apgalvojumu ticamību, kas attiecas uz tā komerciālajām saiknēm un attiecībām.

(132)

Izmeklēšanā atklājās, ka RKD LLP un Semipalatinsk noliktavas atradās vienās un tajās pašās telpās. Ražojumu marķēšana bija manuāla, un to marķējumā nebija ne partijas identifikācijas informācijas, ne kvadrātkoda/svītrkoda, kas ļautu izsekot līdz ražošanai. Turklāt līdzās Semipalatinsk noliktavai bija Krievijas bērza saplākšņa noliktavas un ārējās glabāšanas telpas, ko RKD LLP iegādājās tālākpārdošanai. Tādējādi Komisijas ierēdņi nevarēja gūt vajadzīgo pārliecību par RKD LLP darbībām tirgotā Krievijas bērza saplākšņa pārvietošanā. Arī citā noliktavā Komisija nevarēja pārbaudīt preču pārvietošanu, jo uz vietas nebija ne pavaddokumentu, ne IT sistēmu.

(133)

Pārbaudes apmeklējuma laikā Semipalatinsk paskaidroja, ka Kazahstānā nav pietiekami daudz bērza koksnes, lai varētu ekonomiski pamatoti ražot tikai Kazahstānas bērza saplāksni. Tāpēc Semipalatinsk iegādājās Krievijas “presēto koksni plātņu veidā” kā izejmateriālus, savukārt virskārtu izveidoja no pašu ražotiem bērza finieriem, kas izgatavoti no Kazahstānas bērza apaļkokiem. Šis izejmateriāls bija galvenais izejmateriāls IP laikā. Tomēr Komisija nevarēja izsekot šā izejmateriāla krājumus. Semipalatinsk apgalvoja, ka pārbaudes apmeklējumu laikā nebija jaunu pasūtījumu un līdz ar to noliktavās nebija izejmateriālu krājumu. Tomēr tas bija pretrunā Semipalatinsk apgalvojumiem par konkrētā izejmateriāla nozīmi tā darījumdarbības modelī.

(134)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija informēja Semipalatinsk par savu nodomu piemērot pamatregulas 18. panta 1. punktu un savus konstatējumus balstīt uz labākajiem pieejamajiem faktiem šā panta nozīmē.

(135)

Atbildot uz 18. panta vēstuli, Semipalatinsk apgalvoja, ka izejmateriāla presēto plātņu iepirkums tika veikts ar Kazahstānas piegādātāju starpniecību un ka tiem nav juridisku pienākumu iesniegt dokumentāciju par izcelsmi. Turklāt Semipalatinsk uzsvēra, ka Komisija iepriekš nav pieprasījusi informāciju par izejmateriāla izcelsmi un ka, lai iegūtu gatavo izstrādājumu, šā izejmateriāla turpmāka apstrāde nodrošināja pievienoto vērtību 47 % apmērā no izgatavošanas izmaksām.

(136)

Semipalatinsk apgalvoja, ka pārbaudes apmeklējuma laikā tas ir izpaudis saziņu ar vienu no tā piegādātājiem. Uzņēmums arī apgalvoja, ka anketas tabulas sniedz ticamu informāciju un ietver visus darbiniekus, tai skaitā tos, kuriem maksā skaidrā naudā. Turklāt Semipalatinsk apgalvoja, ka tas ir sniedzis pietiekamu informāciju par saistītajiem uzņēmumiem RKD LLP un RKD Latvia. Visbeidzot, Semipalatinsk apgalvoja, ka RKD LLP un Semipalatinsk ir dažādas noliktavas, jo tām ir dažādi darbinieki un atsevišķi nomas līgumi un iekraušanas iekārtas.

(137)

Komisija iepriekš minētos apgalvojumus noraidīja. Komisija izejmateriālu izcelsmi pieprasīja norādīt gan anketā, gan vēstulēs par nepilnībām, kas tika nosūtītas pēc tam. Lai gan Semipalatinsk centās atrast izejmateriāla izcelsmes pierādījumu, Komisija nevarēja iegūt savlaicīgu un ticamu informāciju par izcelsmi lielākajai daļai izejmateriāla. Turklāt Komisijas ierēdņi pārrēķināja montāžas vai nobeiguma apstrādes laikā ievesto detaļu pievienoto vērtību, un tā bija mazāka nekā 1 % no izgatavošanas izmaksām.

(138)

Komisija arī noraidīja apgalvojumu, ka pārbaudes apmeklējuma laikā tā tika informēta par e-pasta kontu, no kura tika veikta saziņa ar konkrētiem piegādātājiem. Semipalatinsk informēja Komisijas ierēdņus par šā e-pasta konta esību tikai pārbaudes apmeklējuma beigās. Tādējādi vajadzīgās pārbaudes nebija iespējams veikt, arī tāpēc, ka nebija pieejami IT darbinieki, kas nepieciešami, lai atrisinātu tehniskās problēmas, ar kurām nācās saskarties pārbaudes apmeklējuma beigās.

(139)

Turklāt Komisija noraidīja Semipalatinsk apgalvojumus, ka tas savlaicīgi iesniedza pilnīgas atbildes uz anketas jautājumiem par RKD LLP un RKD Latvia. Par pirmo uzņēmumu Semipalatinsk iesniedza dažus fragmentārus datus pārbaudes apmeklējuma laikā, bet par otro – tas iesniedza dažus fragmentārus datus pēc pārbaudes apmeklējuma. Tas nebija savlaicīgi un tie nebija pilnīgi un daudz par vēlu, lai pārbaudītu šo informāciju. Fakts, ka RKD Latvia bija arī citas nesaistītas ieinteresētās personas, nebija būtisks, jo RKD Latvia bija saistīts uzņēmums un tāpēc tam bija jāsniedz pieprasītā informācija. 2023. gada 27. novembrī, t. i., vienu nedēļu pirms pārbaudes apmeklējuma sākuma, nosūtot tā dēvēto pirmspārbaudes vēstuli, Komisija informēja Semipalatinsk, ka tas nedrīkst iesniegt jaunu informāciju pārbaudes apmeklējuma laikā. Šajā vēstulē tika arī paskaidrots, ka jebkuras izmaiņas tā paziņotajos datos, kas tiks iesniegti pēc šā datuma, var būt pamats 18. panta piemērošanai. Komisija noraidīja apgalvojumu, ka Semipalatinsk sniedza ticamu informāciju par darbaspēka izmaksām. Lai gan Komisija atzīst, ka tabulā “2. pielikums. Izmaksu patēriņa informācijas pieprasījums” norādītajās darbaspēka izmaksās bija iekļauti visi darbinieki, jo daļai no tiem tika maksāts skaidrā naudā, nebija iespējams pārbaudīt darbaspēka izmaksas Semipalatinsk finanšu pārskatos.

(140)

Visbeidzot, Komisija kā nebūtiskus noraidīja Semipalatinsk apgalvojumus par to, ka abiem uzņēmumiem ir atšķirīgas noliktavas un darbinieki. Komisija atkārtoti uzsvēra, ka, lai gan abu uzņēmumu noliktavām var būt atsevišķi nomas līgumi, iekraušanas iekārtas un darbinieki, tā nevarēja gūt vajadzīgo pārliecību par RKD LLP darbībām tirgotā Krievijas bērza saplākšņa pārvietošanā.

(141)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secināja, ka Semipalatinsk nav pierādījis, ka tas ir ražotājs, kas nav iesaistīts apiešanas darbībās pamatregulas 13. panta 4. punkta nozīmē, un ka tāpēc konstatējumi par Semipalatinsk bija jāpamato ar pieejamajiem faktiem pamatregulas 18. panta nozīmē, kas paredz piemērot valsts mēroga konstatējumus par apiešanu. Tāpēc Komisija noraidīja atbrīvojuma pieprasījumu.

(142)

Pēc informācijas izpaušanas Semipalatinsk apgalvoja, ka tā ražotne strādā kopš 2012. gada, t. i., pirms tika sākta sākotnējā antidempinga izmeklēšana par bērza saplākšņa importu no Krievijas. Semipalatinsk arī apgalvoja, ka tas izmeklēšanas laikā ir sadarbojies ar Komisiju augstā līmenī un ka Komisijas secinājums, ka tas nav faktiskais bērza saplākšņa ražotājs, ir kļūdains un nepatiess.

(143)

Komisija uzskatīja, ka iespējamais ražošanas uzsākšanas datums neietekmē izmeklēšanas konstatējumus attiecībā uz Semipalatinsk. Turklāt Komisija atzina, ka Semipalatinsk personāls zināmā mērā sadarbojās izmeklēšanas laikā un arī pārbaudes laikā, tomēr uzņēmums nav sniedzis nepieciešamo informāciju pamatregulā noteiktajā termiņā. Tāpēc tika konstatēts, ka Semipalatinsk nav pierādījis, ka tas ir faktiskais ražotājs, kas nav iesaistīts konstatētajā apiešanas praksē.

(144)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskatīja, ka pēc informācijas izpaušanas Semipalatinsk sniegtajā informācijā tas nav sniedzis nevienu jaunu pamatotu apgalvojumu un ka visi Semipalatinsk izvirzītie argumenti ir sīki aplūkoti iepriekš 135.–140. apsvērumā.

(145)

Tā kā jaunas piezīmes pēc būtības netika iesniegtas, tika apstiprināts 141. apsvērumā izklāstītais secinājums.

(146)

Komisija Severnyi Fanernyi Kombinat LLP un ar to saistīto uzņēmumu (“SFK”) pārbaudes apmeklējumā konstatēja, ka SFK nav ziņojis par savu saistīto uzņēmumu Krievijā. Par minēto uzņēmumu tika paziņots kā par nesaistītu apaļkoku piegādātāju. Tāpēc SFK nesniedza atbildes uz anketas jautājumiem par šo uzņēmumu. Pārbaudes apmeklējuma laikā Komisija arī konstatēja, ka vairākos darījumos, kas tika atlasīti iekļaušanai izlasē, kurai veic detalizēto pārbaudi, SFK ir sniedzis nepatiesas ziņas par Krievijas apaļkoku izcelsmi (norādot to kā Kazahstānas) (28). Pamatojoties uz to, Komisija uzskatīja, ka SFK būtiski kavēja izmeklēšanu, sniedzot nepatiesu un maldinošu informāciju. Turklāt, tā kā informācija bija jāizmanto, lai noteiktu Krievijā iepirktā izejmateriāla procentuālo daļu un aprēķinātu pievienoto vērtību, Komisija uzskatīja, ka tā nevar izmantot SFK datus, lai konstatētu, ka tas nav iesaistīts apiešanas praksē. Pamatojoties uz to, Komisijas dienesti informēja SFK, ka tā plāno neņemt vērā tā datus un piemērot pamatregulas 18. pantu.

(147)

SFK nepiekrita. Tas apgalvoja, ka Komisijai būtu bijis jāņem vērā lielie kopējie centieni, ko SFK ir ieguldījis sadarbībā, fakts, ka SFK ir nozīmīgs darba devējs savā reģionā, kā arī fakts, ka tas darbojās jaunattīstības valstī. SFK arī norādīja uz saviem centieniem sagatavot detalizētas atbildes uz anketas jautājumiem, neraugoties uz tā ierobežoto personālu un revidētajiem finanšu pārskatiem, un atsaucās uz visu sniegto informāciju un saskaņošanu. SFK arī apgalvoja, ka Komisija ir ievērojami pārspīlējusi, apgalvojot, ka informācijas neizpaušana par attiecībām ar tā saistīto uzņēmumu Krievijā un izcelsmes nepareizā deklarēšana vienam no izlasē iekļautajiem darījumiem nozīmēja, ka SFK sniedza nepatiesu vai maldinošu informāciju un būtiski kavēja izmeklēšanu. Tas uzskatīja, ka Komisija ir juridiski un faktiski kļūdījusies, pārkāpusi ES PTO saistības, bijusi diskriminējoša un nav ņēmusi vērā SFK grupas darbinieku lielo darbu. SFK arī uzskatīja, ka dažādo saskaņošanu laikā un kā Komisija ir pārbaudījusi pārbaudē uz vietas, tas ir pierādījis, ka tas nav iesaistīts apiešanas praksē.

(148)

SFK uzskatīja, ka Komisijas nodoms pilnībā neņemt vērā SFK datus ir acīmredzami pretrunā 6.8. pantam un AD nolīguma II pielikuma 3. punktam. Tas atsaucās uz Apelācijas institūcijas ziņojumu lietā US – Hot-Rolled Steel (29), kurā norādīts, ka saskaņā ar II pielikuma 3. punktu izmeklēšanas iestādēm ir pienākums izmantot informāciju, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ka šāda informācija ir pārbaudāma, ir pienācīgi iesniegta tā, lai to varētu izmantot izmeklēšanā bez sarežģījumiem, un tā ir sniegta savlaicīgi. Tas apgalvoja, ka, ja šie nosacījumi ir izpildīti, izmeklēšanas iestādēm, pieņemot lēmumu, nav tiesību noraidīt iesniegto informāciju. Pēc tā domām, šie nosacījumi šajā izmeklēšanā ir izpildīti, jo Komisija pārbaudīja katru savlaicīgi iesniegto dokumentu, kas norāda uz apiešanas neesību. SFK uzskatīja, ka Komisija ir veikusi SFK iesniegto datu analīzi nepareizā secībā, un atsaucās uz ziņojumu US-Anti-Dumping and Countervailing Duties (Korea) (30). Pareizajā secībā vispirms tiktu ņemta vērā visa informācija, kas sniegta, tieši atbildot Komisijai, un, tā kā sniegtā informācija atbilda AD nolīguma II pielikuma 3. punkta kritērijiem, Komisijas rīcībā bija visa nepieciešamā informācija, lai pieņemtu SFK atbrīvojuma pieprasījumu.

(149)

Komisija tam nepiekrita. Pretēji SFK apgalvojumiem tā uzskatīja, ka neziņošana par saistīto uzņēmumu Krievijā un nepatiesu ziņu sniegšana par iepirkto apaļkoku izcelsmi nopietni kavēja izmeklēšanu. PP SFK iepirka bērza apaļkokus, finieri, sveķus un bērza saplāksni Krievijā. Šādos apstākļos Komisijai bija jānosaka precīza Krievijas izcelsmes izejmateriāla procentuālā daļa, lai noteiktu, vai Krievijas detaļas veido 60 % vai vairāk no kopējās samontētā ražojuma detaļu vērtības un vai ievesto detaļu pievienotā vērtība par 25 % pārsniedz izgatavošanas izmaksas. Tādējādi informācija par izejmateriāla vērtību un izcelsmi tieši ietekmēja atbrīvojuma pieprasījuma novērtējumu. Tā kā saistītā Krievijas uzņēmuma atbildes uz anketas jautājumiem nebija iespējams pārbaudīt un tā kā SFK pārskatos ar saistīto uzņēmumu tika uzrādīti finanšu darījumi, kas pārsniedza apaļkoku pirkumus (par kuriem uzņēmums paskaidroja, ka tie ir “avansa maksājumi”), Komisija nevarēja pārbaudīt apaļkoku daudzumus un vērtības un to, vai tika iegādāti citi izejmateriāli vai attiecīgais ražojums. Tā kā saistītā uzņēmuma atbildes uz anketas jautājumiem netika iesniegtas pēc pieprasījuma izmeklēšanas sākumā, bet tika iesniegtas tikai pārbaudes apmeklējuma pašās beigās, Komisija uzskatīja, ka informāciju par finanšu un preču plūsmām starp SFK un tā saistīto Krievijas uzņēmumu nevar pārbaudīt. Tāpēc nevar apgalvot, ka informācija ir pienācīgi un savlaicīgi iesniegta un ka tā bija pārbaudāma. Tāpēc AD nolīguma II pielikuma 3. punkta nosacījumi netika izpildīti.

(150)

SFK arī uzskatīja, ka Komisija nevar neņemt vērā visu SFK sniegto informāciju. Tas atsaucās uz pamatregulas 18. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka “ja atklājas, ka kāda no ieinteresētajām pusēm ir sniegusi nepatiesu vai maldinošu informāciju, minēto informāciju neņem vērā un izmanto pieejamos faktus”. Pamatojoties uz to, tas uzskatīja, ka Komisija varēja turpināt izmeklēšanu, šajā saistībā piemērojot pieejamos faktus un tādējādi uzskatot Krievijas uzņēmumu par saistītu uzņēmumu, un kļūdaini deklarētos apaļkokus uzskatot par tādiem, kas ievesti no Krievijas. Tas apgalvoja, ka šie pieejamie fakti tomēr neietekmē datus, ko SFK citādi iesniedza izmeklēšanas gaitā un kas liecināja par apiešanas prakses neesību. SFK arī uzskatīja, ka Komisijai pievienotās vērtības aprēķināšanai nebija vajadzīgs zināt valsti, no kuras nāk detaļas. Tas uzskatīja, ka nav svarīgi, vai piegādātājs ir vai nav saistīts, jo pat tad, ja būtu jākoriģē izejresursu transfertcenas, tas ietekmētu arī kopējās izgatavošanas izmaksas, tādējādi pievienotā vērtība paliktu tāda pati. Tāpēc 18. panta vēstules pamatā bija acīmredzama kļūda vērtējumā un tā bija pretrunā pamatregulas 13. panta 2. punktam.

(151)

Komisija nepiekrita tam, ka šajā gadījumā nepatiesas un maldinošas informācijas sniegšanas dēļ būtu vienīgi jāuzskata Krievijas uzņēmumu par saistītu uzņēmumu un darījumu izlasē ietvertos kļūdaini deklarētos apaļkokus par tādiem, kas ir no Krievijas. Nepatiesā informācija par apaļkokiem un fakts, ka Komisija nevarēja pārbaudīt Krievijas saistīto piegādātāju, padarīja visu SFK datu kopu par neuzticamu. SFK paziņoja, ka tas ir iegādājies [6–10 %] no saistītā Krievijas piegādātāja. Komisija nevarēja pārbaudīt apaļkoku daudzumus un to, ka SFK iegādājās tikai apaļkokus no uzņēmuma, nevis tieši attiecīgo ražojumu. Komisija norādīja, ka 2023. gada beigās SFK bija neatmaksāts parāds Krievijas uzņēmumam, kas atbilda pusei no apgrozījuma, kurš tam bija ar šo uzņēmumu. Turklāt SFK pārskata periodā no Krievijas iegādājās attiecīgo ražojumu, kas sākotnēji Komisijai tika deklarēts kā “nepabeigtas preces”. Tāpēc tas, ka SFK nesniedza Komisijai atbildes uz anketas jautājumiem, tieši ietekmēja izmeklēšanas iznākumu.

(152)

Turklāt precīzs izejmateriāla procentuālais daudzums izgatavošanas izmaksās bija būtisks ne tikai, lai noteiktu no Krievijas ievestā izejmateriāla procentuālo daudzumu (60 % tests), bet arī attiecībā uz pievienoto vērtību (25 % tests). Tādējādi SFK apgalvojumi, ka pievienotā vērtība būtu tāda pati, pat ja 100 % izejmateriāla būtu no Krievijas, nebija pareizi.

(153)

Turklāt SFK apgalvoja, ka, pat pieņemot, ka SFK sadarbību izmeklēšanā varētu uzskatīt par mazāk nekā ideālu, Komisijai bija pienākums ievērot pamatregulas 18. panta 3. punktu, kurā noteikts, ka “ja arī ieinteresētās puses iesniegtā informācija nav nevainojama visos aspektos, to tomēr ņem vērā ar noteikumu, ka neviens no trūkumiem nerada nevajadzīgus sarežģījumus precīza un pieņemama [pietiekami precīza] konstatējuma iegūšanai un ka informācija tiek iesniegta savlaicīgi un ir pārbaudāma, un attiecīgā puse lietas labā ir darījusi, ko spējusi”. SFK uzskatīja, ka abi Komisijas izvirzītie jautājumi par informācijas precizitāti par korporatīvo struktūru un apaļkoku izcelsmi, nav tādi, kas radītu nevajadzīgus sarežģījumus iegūt pietiekami precīzus konstatējumus par to, ka nav notikusi pasākumu apiešana, izmantojot pārsūtīšanas vai montāžas/nobeiguma apstrādes operācijas. Tādējādi SFK apgalvoja, ka informācija tika iesniegta savlaicīgi, pārbaudīta un atspoguļoja SFK spēju sadarboties, tāpēc to nedrīkst neņemt vērā.

(154)

Komisija atkārtoja, ka informācija, kas bija nepareizi deklarēta, un fakts, ka Krievijas saistītā uzņēmuma anketa netika iesniegta pirms pārbaudes apmeklējuma, bija jautājumi, kas būtiski liedza Komisijai izdarīt pietiekami precīzu konstatējumu. Nepareizā deklarēšana nopietni ietekmēja izmeklēšanu, un līdz ar to SFK datus nevarēja izmantot. Tāpēc Komisija apgalvojumu noraidīja.

(155)

SFK apgalvoja, ka SFK bija pirmais, kas atklāja Komisijai informāciju par to, ka pastāv saistība ar Krievijas saistīto uzņēmumu, un ka tā nebija Komisija, kas konstatēja šo faktu. Tas apgalvoja, ka dokumentācijā nekas neliecināja par to, ka Komisijai ir bijis zināms, ka ar Krieviju saistītais uzņēmums ir saistītais uzņēmums, un, kā aprakstīts apmeklējuma ziņojumā, Komisija jautāja SFK, vai tam ir saistītie uzņēmumi Krievijā. Un SFK paskaidroja, ka tam ir saistītais uzņēmums Krievijā, kas iepērk apaļkokus un piegādā tos SFK. Pēc informācijas izpaušanas SFK atkārtoja šo pašu argumentu. Tas uzskatīja, ka Komisija ir nepareizi interpretējusi faktus. SFK atkārtoja, ka tas bija pirmais, kas sniedza informāciju par Krievijas uzņēmumu, sniedzot informāciju par saistīto uzņēmumu, un ka tas nenoliedza tā pastāvēšanu.

(156)

SFK apgalvoja, ka fakts, ka īpašnieks minēja, ka Krievijas uzņēmums ir neaktīvs uzņēmums un ka SFK no 2020. gada neiegādājās apaļkokus, esot kļūda, kas, kā apgalvots, esot saprotama, jo tabulas nesagatavoja viņš un tabulu sagatavotājs nezināja par attiecībām, kā arī tāpēc, ka apaļkoku iepirkumi no Krievijas uzņēmuma pārskata periodā bija tikai [6–10 %] apmērā no visiem apaļkoku iepirkumiem. SFK apgalvoja, ka tam nebija pietiekami daudz darbinieku un ka visi darbinieki ir darījuši visu, ko spējuši, un ka būtībā pārrakstīšanās kļūdu nevar kvalificēt kā nepatiesu un maldinošu informāciju. Krievijas uzņēmuma neiekļaušana saistīto uzņēmumu tabulās un tā norādīšana apaļkoku iepirkumu tabulās bija netīša un bija tikai pārpratums vai pārrakstīšanās kļūda. Pēc informācijas izpaušanas SFK atkārtoja šo pašu argumentu. Komisija nepiekrita, ka tieši SFK bija tas, kas atklāja informāciju par nepaziņotā Krievijas uzņēmuma pastāvēšanu. Gluži pretēji, tieši Komisija saskārās ar informāciju, ko tā konstatēja attiecībā uz saistīto uzņēmumu Krievijā – koka izstrādājumu tirgotāju, kurš cita starpā pārdod bērza apaļkokus, ko SFK sākotnēji noliedza. Pēc tam, kad SFK atzina šīs attiecības, tas sākotnēji norādīja, ka šis uzņēmums ir “neaktīvs” un ka tāpēc tas jau sen ir pārtraucis iepirkt apaļkokus no šā uzņēmuma. Tomēr izmeklēšanā atklājās, ka šis saistītais uzņēmums Krievijā atsauces periodā bija SFK svarīgs apaļkoku piegādātājs, un tāpēc tas ir pretrunā uzņēmuma paskaidrojumiem, ka tas pēc 2020. gada apaļkokus neiepirka. Pēc tam uzņēmums atzina, ka pēdējais darījums ar šo saistīto uzņēmumu notika 2023. gada aprīlī. Tādējādi tas nebija SFK, kas sniedza informāciju. Tā arī uzskatīja, ka, tas, ka uzņēmums netika deklarēts kā saistītais uzņēmums, nevar būt pārrakstīšanās kļūda, kuru pieļāvusi persona, kas aizpilda tabulas, jo jautājums tika uzdots SFK īpašniekam, kurš tajā pašā laikā bija Krievijas uzņēmuma īpašnieks 100 % apmērā un kurš galu galā atzina tā pastāvēšanu. Tāpēc Komisija nepiekrita, ka tā ir tikai pārrakstīšanās kļūda vai izlaidums, kuru pieļāvusi persona, kas aizpilda tabulas.

(157)

SFK arī uzskatīja, ka nav pareizi apgalvot, ka Krievijas uzņēmuma atbildes uz anketas jautājumiem nebija iespējams pārbaudīt, un ka Komisija ir pieļāvusi juridisku kļūdu, norādot, ka pārbaudē uz vietas sniegto informāciju nevar pieņemt aizmuguriski. SFK arī apgalvoja, ka atbildes uz anketas jautājumiem tika iesniegtas laikus, tās bija un joprojām ir pārbaudāmas un ka tās varēja salīdzināt, izmantojot SFK iepirkumu tabulu. Tāpēc tas apgalvoja, ka atbildes uz anketas jautājumiem bija pārbaudāmas un ka tās varēja pārbaudīt, jo tās tika iesniegtas iepriekšējā vakarā pirms pārbaudes pēdējās dienas. Anketa arī bija pārbaudāma bez faktiskās pārbaudes.

(158)

Pēc informācijas izpaušanas SFK atkārtoja šo pašu argumentu. Tas apgalvoja, ka atbildes uz anketas jautājumiem netika iesniegtas nesavlaicīgi un ka, tā kā tā bija daļa no pierādījumiem, Komisijai tās būtu pilnībā jāņem vērā. Tas arī apgalvoja, ka anketas iesniegšanu pārbaudes laikā par savlaicīgu uzskatīja arī PTO ekspertu grupa lietā US – Anti-Dumping and Countervailing Duties (Korea) (31), kurā minēts, ka anketa tika iesniegta arī “USDOC noteiktajos termiņos vai pēc USDOC pieprasījuma pēc pārbaudes”. Pēc informācijas izpaušanas SFK arī apgalvoja, ka atbildes uz anketas jautājumiem tika iesniegtas savlaicīgi un bija pārbaudāmas. Tas atsaucās uz Apelācijas institūcijas ziņojumu United States – Anti-Dumping Measures on Certain Hot-Rolled Steel Products from Japan, kurā norādīts, ka: “Apsverot, vai informācija ir iesniegta saprātīgā termiņā, izmeklēšanas iestādēm saistībā ar konkrētu gadījumu būtu jāņem vērā šādi faktori: i) iesniegtās informācijas veids un daudzums; ii) grūtības, ar kādām saskāries eksportētājs, attiecībā uz kuru veikta izmeklēšana, iegūstot informāciju; iii) informācijas pārbaudāmību un to, cik viegli izmeklēšanas iestādes to var izmantot, pieņemot lēmumu; iv) vai informācijas izmantošanas gadījumā varētu tikt nodarīts kaitējums citām ieinteresētajām personām; v) vai informācijas pieņemšana apdraudētu izmeklēšanas iestāžu spēju ātri veikt izmeklēšanu un vi) cik dienas eksportētājs, attiecībā uz kuru veikta izmeklēšana, nav ievērojis piemērojamo termiņu (32).”SFK uzskatīja, ka tā saistītā uzņēmuma gadījumā šie kritēriji bija izpildīti. Tas cita starpā apgalvoja, ka tas sniedza atbildes uz anketas jautājumiem divas dienas pēc tam, kad tas tika brīdināts par šo jautājumu.

(159)

Komisija tam nepiekrita. Pārbaudes plāns bija balstīts uz to uzņēmumu skaitu, kuri tai bija jāpārbauda, kā arī uz informāciju, ko uzņēmumi iesniedza iepriekš. Informācija par to, ka uzņēmumi pārbaudes laikā nevar iesniegt jaunu informāciju un ka uzņēmums pārrakstīšanās kļūdas var labot vēlākais tikai vienu nedēļu pirms pārbaudes sākuma, tika paziņota SFK tā sauktajā pirmspārbaudes vēstulē. Tajā pašā laikā ar vēstuli uzņēmumi tika informēti, ka jebkuras izmaiņas atbildēs uz anketas jautājumiem, kas tiks iesniegtas pēc minētā datuma, var būt par iemeslu 18. panta piemērošanai. Ar Krieviju saistīta uzņēmuma pastāvēšana tika atklāta tikai pārbaudes sākumā, un to nevar uzskatīt par pārrakstīšanās kļūdu, bet gan par svarīgu faktu, kas būtiski ietekmēja izmeklēšanu. Tas, ka par to netika paziņots, liedza Komisijai pārbaudīt atbildes pilnīgumu.

(160)

Komisija arī nepiekrita tam, ka atbildes uz anketas jautājumiem varēja pārbaudīt, jo tās tika iesniegtas elektroniski pēc SFK pārbaudes. Nākamajā (un pēdējā) SFK grupas pārbaudes dienā tika veikta saistītā SFK iekšzemes tirgotāja pārbaude uz vietas, un, ja Komisijai būtu attālināti jāpārbauda saistītais Krievijas uzņēmums, tai būtu pilnībā vai daļēji jāizlaiž saistītā tirgotāja pārbaude. Tādējādi Komisija nepiekrita tam, ka tā varēja pārbaudīt atbildes uz anketas jautājumiem, un tā kā, tās tika nosauktas par pierādījumu, tas nozīmē, ka tās bija jāpārbauda. Turklāt Komisija uzskatīja, ka minētajā ekspertu grupas ziņojumā US – Anti-Dumping and Countervailing Duties (Korea) norādītie konstatējumi, saskaņā ar kuriem var pieņemt atbildes uz anketas jautājumiem, kas iesniegtas pēc izmeklēšanas iestādes pieprasījuma pārbaudes laikā, šajā lietā nav piemērojami. Kā norādīts iepriekš 159. apsvērumā, Komisija informēja SFK par to, ka pārbaudes laikā tā nevarēs pieņemt būtiskas izmaiņas iepriekš iesniegtajā informācijā. Jebkurā gadījumā saistītā uzņēmuma atbildes uz anketas jautājumiem pārbaudes laikā netika iesniegtas, bet tās tika iesniegtas kā pierādījums kopā ar citiem pierādījumiem pārbaudes beigās. Komisija atgādināja, ka šāda veida saistīto uzņēmumu anketas jau tika pieprasītas procedūras sākšanas laikā un tās bija jāiesniedz 37 dienu laikā pēc procedūras sākšanas, t. i., vēlākais līdz 2023. gada 5. oktobrim. Tāpēc tās netika iesniegtas ar divu dienu nokavēšanos, kā apgalvoja SFK, bet gan divus mēnešus vēlāk saistībā ar izmeklēšanu, kuras ilgums ir ierobežots līdz deviņiem mēnešiem.

(161)

Saistībā ar iepriekš minēto Apelācijas institūcijas ziņojumu United States – Anti-Dumping Measures on Certain Hot-Rolled Steel Products from Japan Komisija atsaucās uz saviem 149. apsvērumā minētajiem detalizētajiem paskaidrojumiem par to, kāpēc informācija par saistītu uzņēmumu valstī, uz kuru attiecas pasākumi, t. i., Krievijā, kas piegādāja izejmateriālu SFK Kazahstānā, pēc savas būtības ir būtiska, lai pārbaudītu, vai SFK bija iesaistīts apiešanas praksē.

(162)

SFK arī apgalvoja, ka atsauces periodā finanšu darījumi starp SFK un Krievijas saistīto uzņēmumu bija mazāki, nekā apgalvojusi Komisija, un ka tie bija pilnīgi loģiski. Tas apgalvoja, ka tas ir neaktīvs uzņēmums, ko apstiprina dažādās tabulās sniegtā informācija, un pēdējais darījums notika 2023. gada aprīlī.

(163)

Komisija uzskatīja, ka arguments, ka uzņēmums ir neaktīvs, nav pamatots ar faktiem. Lai gan SFK apgalvoja, ka tam vairs nav darījumu ar uzņēmumu un ka pēdējais pirkums tika veikts 2023. gada aprīlī, SFK debitoru parādi liecināja par ievērojamu neatmaksātu parādu šim uzņēmumam, kas vērtības ziņā bija ievērojams, salīdzinot ar apaļkoku iepirkuma vērtību IP laikā. Tā kā SFK paskaidroja, ka tie ir avansa maksājumi par piegādājamiem izejmateriāliem, tas bija pretrunā apgalvojumam, ka tas ir pārtraucis darījumdarbību ar šo uzņēmumu.

(164)

Attiecībā uz apaļkokiem SFK apgalvoja, ka Komisijas apgalvojumi ir balstīti uz acīmredzamu kļūdu novērtējumā un ka tie ir pilnīgi nepareizi. Tas apgalvoja, ka Komisija ir pārskatījusi sešus rēķinus, nevis tikai trīs, un ka no sešiem rēķiniem pieci bija pareizi. Otrkārt, apaļkoku apjoms, par kuru izcelsmi netika paziņots pareizi, bija ļoti neliels ([50–100] m3), un tas nevarēja ietekmēt atlikušo 99,9 % pirkumu pareizību. SFK arī apgalvoja, ka tas ir paskaidrojis, ka, lai sniegtu informāciju anketā, tas galvenokārt paļāvās uz piegādātāja reģistrācijas valsti, tāpēc, ja piegādātājs ir reģistrēts Kazahstānā, SFK pieņem, ka apaļkoki ir Kazahstānas izcelsmes, kas, pēc tā domām, ir pietiekami precīza metode. Tāpēc SFK nav maldinājis Komisiju vai nav iesniedzis nepatiesu informāciju. Ņemot vērā ievērojamo pirkuma apjomu, izcelsmes noteikšana, pamatojoties uz atsevišķiem darījumiem, nav iespējama. Pēc informācijas izpaušanas SFK atkārtoja šos pašus argumentus.

(165)

Komisija tam nepiekrita. Veicot pārbaudi uz vietas, tā patiešām kopā savāca sešus rēķinus ar pierādījumiem par apaļkoku izcelsmi. No viena un tā paša piegādātāja bija divi papildu darījumi (rēķini), par kuriem tika sniegtas nepatiesas ziņas. Tāpēc no astoņiem rēķiniem tikai pieci bija patiesi. Komisija arī nepiekrita tam, ka nepatieso rēķinu vērtība bija neliela. Datu pareizību nevarēja izteikt, pamatojoties uz darījumu kopējo vērtību (dažos gadījumos tā varētu būt tūkstošos), bet gan uz izlases vērtību. Šajā gadījumā nepareizie darījumi veidoja vairāk nekā 18 % no izlasē iekļautajiem apaļkokiem. Komisija arī uzskatīja, ka fakts, ka par pārējo izlasi netika ziņots, pamatojoties uz apaļkoku sertifikāta pārbaudi, bet gan uz vietu, kurā piegādātājs reģistrēts, rada vēl lielākas šaubas par datu ticamību.

(166)

Pēc informācijas izpaušanas SFK arī apgalvoja, ka Komisija ir pārspīlējusi nepatieso ziņu sniegšanas par apaļkokiem nozīmi un ka 93 % atlasītās izlases apjoma bija apstiprināta pareiza izcelsme. SFK arī norādīja, ka 18. panta vēstulē bija minēts, ka nepatiesās ziņas par darījumiem attiecās uz vienu no trim rēķiniem, lai gan savos konstatējumos vispārīgajā informācijas izpaušanas dokumentā Komisija minēja astoņus rēķinus. Tāpēc Komisija esot konstatējusi jaunus faktus un tai esot bijis jānodrošina SFK tiesības izteikt piezīmes. Tas arī atkārtoja, ka Komisija izlasē iekļāva sešus rēķinus, nevis astoņus.

(167)

Pēc tam, kad SFK iesniedza piezīmes par 18. panta vēstuli, Komisija patiešām pārskatīja izlasē iekļauto rēķinu skaitu. Komisija apstiprināja astoņus rēķinus, kā minēts vispārīgajā informācijas izpaušanas dokumentā, jo bija divi papildu rēķini no tā paša Krievijas izcelsmes apaļkoku piegādātāja. Šis labojums nekādi neietekmēja 18. panta vēstulē izdarītos secinājumus. Turklāt astoņu rēķinu skaits tika minēts vispārīgajā informācijas izpaušanas dokumentā, kas tika nosūtīts visām personām piezīmju sniegšanai. Tādējādi Komisija nepiekrita, ka SFK netika nodrošinātas tiesības izteikt piezīmes.

(168)

Līdzīgi kā Favorit argumentos (sk. 121. apsvērumu), SFK apgalvoja, ka saskaņā ar Komisijas pastāvīgo praksi nesadarbošanās ar pretapiešanas pasākumiem automātiski nedod tiesības aizmuguriski konstatēt apiešanu vai pilnībā neņemt vērā iesniegtos datus, un atsaucās uz izmeklēšanām par stikla šķiedras audumu no Marokas un par kumarīnu no Indijas. Tāpēc tas uzskatīja, ka līdz ar Komisijas nodomu izmantot pieejamos faktus un tās nodomu noraidīt tā datus tiek pārkāpts nediskriminācijas princips, kas uzliek par pienākumu līdzīgas situācijas aplūkot vienādi. SFK arī apgalvoja, ka jebkurā gadījumā Komisija ir atzinusi, ka saistītais Krievijas piegādātājs nav bijis iesaistīts attiecīgā ražojuma ražošanā vai pārdošanā un ka saistība ar to nav ietekmējusi izmeklēšanas iznākumu.

(169)

Komisija atkārtoti norādīja, ka konstatējumi tika izdarīti katrā gadījumā atsevišķi, un tika pienācīgi apsvērts, vai nevar izmantot visu datu kopumu vai tikai konkrētu informāciju, vai trūkstošā informācija būtiski ietekmēja izmeklēšanas iznākumu un vai bez šīs informācijas Komisija varētu nonākt pie pietiekami precīza konstatējuma. Turklāt SFK minēto lietu fakti un skaitļi daudzējādā ziņā bija pilnīgi atšķirīgi. Proti, pārējos gadījumos attiecīgo uzņēmumu darījumdarbības modelis bija atšķirīgs un netika sniegtas nepatiesas ziņas par izejmateriālu izcelsmi. Tāpēc Komisija nepiekrita tam, ka, tā kā iepriekš minētajās lietās dati netika pilnībā noraidīti, tāda pati pieeja būtu jāizmanto šajā lietā. Tādējādi tā šo apgalvojumu atzina par nepamatotu. Turklāt Komisija nepiekrita tam, ka bija pārbaudīti pierādījumi tam, ka SFK nav veicis apiešanu, jo uzticamu un pārbaudāmu datu trūkuma dēļ uzņēmums nevarēja pierādīt apiešanas prakses neesību.

(170)

SFK arī apgalvoja, ka neatkarīgi no jebkādas iespējamas SFK nesadarbošanās, ņemot vērā Tiesas konstatējumus lietā Maxcom un saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2018/28 (33), nevar konstatēt SFK veikto apiešanu, atsaucoties uz valsts mēroga apiešanu, un ka no SFK uzņēmuma datiem nevar konstatēt, ka konkrētais uzņēmums ir iesaistīts apiešanas praksē. Šajā kontekstā tam, vai ir notikusi valsts mēroga apiešana, veicot importu no Kazahstānas, nebija nozīmes, jo ar šādiem pierādījumiem nevarēja atspēkot konkrētus, pārbaudītus pierādījumus, ko sniedzis SFK, kurš nav iesaistīts apiešanas praksē.

(171)

Komisija uzskatīja, ka šīs lietas fakti ir atšķirīgi. Iepriekšējā apsvērumā minētajā lietā nebija nekādu problēmu par saikņu slēpšanu vai nepatiesu ziņu sniegšanu par valsti, uz kuru attiecas pasākumi. Komisija nevarēja secināt, ka pastāv pārbaudīti pierādījumi par to, ka SFK nav iesaistīts apiešanā. Tādējādi tā šo apgalvojumu atzina par nepamatotu.

(172)

Tāpat kā Favorit, SFK arī uzskatīja, ka jebkurš mēģinājums izdarīt nelabvēlīgus secinājumus no apgalvotās nesadarbošanās ir nelikumīgs saskaņā ar AD nolīguma 6.8. pantu. Tas apgalvoja, ka saskaņā ar nolēmumu lietā Mexico – Anti-dumping Measures on Rice un ekspertu grupas ziņojumu China – GOES Komisijai ir jāatrod “labākā pieejamā informācija”, kurai pašai par sevi jābūt ne tikai pareizai vai lietderīgai, bet gan “visderīgākajai” vai “visatbilstošākajai”, un ka nesadarbošanās nepamato nelabvēlīgo seku rašanos.

(173)

Komisija atkārtoja savu secinājumu, ka tā SFK datus nevar izmantot par pamatu tās konstatējumiem. Līdz ar to Komisija secināja, ka SFK nav pierādījis, ka tas ir ražotājs, kas nav iesaistīts apiešanas darbībās. Šādos apstākļos saskaņā ar savu iepriekšējo praksi Komisijai nebija citas izvēles kā vien balstīties uz valsts mēroga konstatējumiem par apiešanu. Turklāt pamatregulas 18. panta 6. punktā ir noteikts, ka, ja kāda persona nesadarbojas vai sadarbojas tikai daļēji, iznākums “(..) var būt nelabvēlīgāks nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies”. Līdz ar to fakts, ka SFK tika piemēroti SFK mazāk labvēlīgie valsts mēroga konstatējumi, bija vienīgā iespēja un sekas tam, ka tā datus nevarēja izmantot.

(174)

SFK arī apgalvoja, ka Komisijai saistībā ar notiekošo pretapiešanas izmeklēšanu (vai citādi) nav jurisdikcijas piemērot sankcijas un konstatēt, ka SFK vai jebkura cita persona šajā nolūkā ir iesaistīta sankciju apiešanā. Izmeklēšana bija tikai iespēja attiecināt 15,8 % nodokli importam no Kazahstānas, nevis sankciju pārkāpumus.

(175)

Tāpēc SFK ierosināja, ka Komisijai būtu jāpieņem SFK cenu saistību piedāvājums un jāizbeidz pretapiešanas izmeklēšana attiecībā uz SFK saskaņā ar pamatregulas 8. panta 5. punktu, un turklāt jebkurā Komisijas lēmumā, ar ko pieņem SFK cenu saistības, būtu jāprecizē, ka cenu saistību pieņemšana nebūtu jāuzskata par tādu, kas nozīmē, ka SFK veicina šīs regulas noteikumu apiešanas aizlieguma vai Padomes regulu, kuras attiecas uz sankcijām pret Krievijas Federāciju, pārkāpumus.

(176)

Komisija uzskatīja, ka kopumā nevar ņemt vērā saistības pasākumu apiešanas izmeklēšanās. Komisijai ir rīcības brīvība saistību pieņemšanā. Šajā gadījumā Komisija nevarēja pieņemt saistību piedāvājumu no uzņēmuma, kurš nav varējis pierādīt, ka tas nav iesaistīts apiešanas praksē, un attiecībā uz kuru konstatējumi bija jāpamato ar pieejamajiem faktiem. Jebkurā gadījumā sākotnējā izmeklēšanā saistības tika noraidītas arī par neatbilstību pamatregulas 8. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem (34).

(177)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secināja, ka SFK nav pierādījis, ka tas ir ražotājs, kas nav iesaistīts apiešanas darbībās pamatregulas 13. panta 4. punkta nozīmē, un ka tāpēc konstatējumi par SFK bija jāpamato ar pieejamajiem faktiem pamatregulas 18. panta nozīmē, kas paredz piemērot valsts mēroga konstatējumus par apiešanu. Tāpēc Komisija noraidīja atbrīvojuma pieprasījumu.

(178)

Pēc informācijas izpaušanas SFK norādīja, ka nepiekrīt konstatējumiem, kas SFK sniegti vispārīgajā informācijas izpaušanas dokumentā. Tas atkārtoja, ka Komisijas konstatējumi ir pretrunā AD nolīgumam un ka Komisija ir nelikumīgi piemērojusi pieejamos faktus. SFK atkārtoja, ka tas nav ne atteicies darīt pieejamu vai kā citādi izvairījies sniegt nepieciešamo informāciju saprātīgā termiņā, ne arī ievērojami kavējis izmeklēšanu. Pēc SFK domām, Komisija pretēji AD nolīguma II pielikuma 3. punktam savu konstatējumu noteikšanā nav ņēmusi vērā visu informāciju, kas bija pārbaudāma un pienācīgi iesniegta tā, lai to varētu izmantot izmeklēšanā bez sarežģījumiem, un kas tika iesniegta savlaicīgi.

(179)

Komisija uzskatīja, ka visi SFK izvirzītie argumenti jau tika sīki aplūkoti 146.–176. apsvērumā. Tā kā jaunas piezīmes pēc būtības netika iesniegtas, Komisija apstiprināja 177. apsvērumā izklāstīto secinājumu.

(180)

Pēc informācijas izpaušanas Favorit un SFK arī apgalvoja, ka Komisija pretēji AD nolīguma 6.9. pantam nav noteikusi to individuālo dempinga starpību.

(181)

Komisija uzskatīja, ka pamatregulas 13. panta 1. punktā nav neviena noteikuma, kas atbilstu AD nolīgumam, un tas paredz, ka Komisijai jāmeklē pierādījumi par dempingu attiecībā uz līdzīgam ražojumam agrāk noteiktajām normālajām vērtībām. Komisija šo pienākumu izpildīja. Jebkurā gadījumā Komisija norādīja, ka, ņemot vērā SFK un Favorit sniegto datu neuzticamību un nepārbaudāmību, konstatējumi par šiem diviem uzņēmumiem bija jāpamato ar pieejamajiem faktiem pamatregulas 18. panta nozīmē, kas paredz piemērot valsts mēroga konstatējumus. Tāpēc SFK un Favorit saskaņā ar 13. panta 4. punktu iesniegtie pieteikumi nav pieņemami un tie nevar tikt atbrīvoti no maksājumiem.

(182)

Pēc informācijas izpaušanas Favorit atkārtoti uzsvēra, ka Kazahstāna ir jaunattīstības valsts un ka Komisijai bija jāpiemēro AD nolīguma 15. pants un jāpieņem tādi konstruktīvi koriģējošie pasākumi kā cenu saistības, ko tas sniedza.

(183)

Komisija uzskatīja, ka AD nolīguma 15. pantam šajā lietā nav nekādas nozīmes, jo to piemēro, “apsverot antidempinga pasākumu noteikšanu saskaņā ar [minēto] nolīgumu”. Kā paskaidrots iepriekš 13. apsvērumā, tā kā AD nolīgumā nav paredzēts īpašs noteikums par apiešanas novēršanu, AD nolīguma 15. pants nav piemērojams. Turklāt, kā minēts iepriekš 4.1.2. iedaļā, izmeklēšanā par pasākumu apiešanu nevarēja ņemt vērā saistības un Komisija nevarēja pieņemt saistību piedāvājumu no uzņēmumiem, kuri nav pierādījuši, ka tie nav iesaistīti apiešanas praksē, kas konstatēta attiecībā uz valsti kopumā, un attiecībā uz kuriem konstatējumi bija jāpamato ar pieejamajiem faktiem.

(184)

Favorit un SFK arī apgalvoja, ka Komisija tos nav informējusi par iemesliem, kāpēc nav pieņemti to iesniegtie pierādījumi vai informācija. Tie arī apgalvoja, ka viņiem tika liegta iespēja saprātīgā termiņā sniegt papildu paskaidrojumus. Pēc to domām, apgalvojumi par to, ka tie ir iesaistīti apiešanas darbībās, bija balstīti tikai uz pieņēmumu, un Komisijai nebija faktu, kas balstīti uz “pieejamajiem faktiem” vai citiem faktiem, lai apgalvotu, ka tie ir iesaistīti šādās darbībās.

(185)

Komisija nepiekrita tam, ka tā nav informējusi Favorit un SFK par iemesliem, kāpēc netika pieņemti pierādījumi vai informācija, un ka abiem uzņēmumiem nebija iespējas saprātīgā termiņā sniegt papildu paskaidrojumus. Gluži pretēji, 18. panta vēstulēs Komisija informēja abus uzņēmumus par to atbrīvojuma pieprasījumu noraidīšanas iemesliem. Turklāt Komisija sniedza ļoti detalizētus paskaidrojumus vispārīgajā informācijas izpaušanas dokumentā un individuāli izpaustajā informācijā, kas sniegta Favorit, un gan Favorit, gan SFK bija iespēja sniegt piezīmes par to. Komisija arī nepiekrita tam, ka tās lēmums neatbrīvot Favorit un SFK no paplašinātajiem maksājumiem bija balstīts uz pieņēmumiem. Patiešām, kā paskaidrots 118. apsvērumā, katram atsevišķajam ražotājam eksportētājam ir jāpierāda, ka tā īpašā situācija attaisno atbrīvojuma piešķiršanu, kā paredzēts pamatregulas 13. panta 4. punktā, un Komisija secināja, ka ne Favorit, ne SFK nav pierādījuši, ka tie ir faktiskie ražotāji, kas nav iesaistīti apiešanas darbībās.

(186)

Gan Favorit, gan SFK norādīja uz vispārīgajam informācijas izpaušanas dokumentam pievienoto pavadvēstuli, kurā minēts, ka Komisija plāno “noteikt” antidempinga maksājumus importam, kas nosūtīts no Kazahstānas, un, pamatojoties uz to, abi uzskatīja, ka vispārīgais informācijas izpaušanas dokuments ir nelikumīgs un pretrunā ES PTO saistībām.

(187)

Komisija uzskatīja, ka fakts, ka pavadvēstulē bija pārrakstīšanās kļūda, un tajā bija norādīts “noteikt”, nevis “paplašināt”, nedod pamatu apšaubīt vispārīgā informācijas izpaušanas dokumenta un izmeklēšanas likumīgumu. Juridiskais pamats un ierosinātie secinājumi tika izskaidroti ļoti detalizēti, un tos nevar interpretēt ārpus izmeklēšanas sākšanas regulā noteiktās darbības jomas. Nebija nekādu šaubu vai nepareizas interpretācijas par to, ka konstatējumi attiecās uz Krievijas izcelsmes bērza saplākšņa importam ar Īstenošanas regulu (ES) 2021/1930 noteiktā galīgā antidempinga maksājuma paplašināšanu, kuru veic, attiecinot to arī uz bērza saplākšņa importu, kas nosūtīts no Turcijas un Kazahstānas, neatkarīgi no tā, vai tam deklarēta Turcijas un Kazahstānas izcelsme, un kura pamatā bija pamatregulas 13. pants. Tāpēc Komisija apgalvojumu noraidīja.

(188)

Kazahstānas Republikas Tirdzniecības un integrācijas ministrija (“ministrija”) apgalvoja, ka Komisija nav ņēmusi vērā pārdošanas cenas un ražošanas izmaksas Kazahstānā, kas ir pretrunā AD nolīguma 2. panta 1., 2., 3. un 4. punktam. Ministrija uzskata, ka vispārīgajā informācijas izpaušanas dokumentā nebija noteikta līdzība starp bērza saplāksni, ko eksportē no Kazahstānas uz ES, un saplāksni, kas tiek tirgots iekšzemes tirgū, un tas ir pretrunā AD nolīguma 2. panta 1., 2. un 6. punktam.

(189)

Šos apgalvojumus Komisija atspēkoja iepriekš 82. apsvērumā.

(190)

Pēc informācijas izpaušanas ministrija apgalvoja, ka izmeklēšanas sākšana bija pretrunā AD nolīguma 5.2. pantam, jo nav sūdzības no iekšzemes ražošanas nozares, kas atbilstu AD nolīguma 5. panta 2. punkta prasībām. Turklāt pretēji AD nolīguma 5.3. pantam Komisija nav izpildījusi savu pienākumu pārbaudīt pieteikumā sniegto pierādījumu precizitāti un atbilstību, lai noteiktu, vai pietiek pierādījumu izmeklēšanas uzsākšanai.

(191)

Komisija atspēkoja šo apgalvojumu 13. apsvērumā.

(192)

Ministrija uzskata, ka vispārīgajā informācijas izpaušanas dokumentā nav konstatēts būtisks kaitējums vai tā draudi, kas ir pretrunā AD nolīguma 3. panta 1., 2., 4. un 5. punktam.

(193)

Kā paskaidrots 13. apsvērumā, pamatregulas 13. pantā nav stingri paredzēta kaitējuma vai cēloņsakarības analīze. Tāpēc Komisija šo apgalvojumu noraidīja.

(194)

Saskaņā ar ministrijas sniegto informāciju vairāki Kazahstānas ražotāji nav ne atteikušies darīt pieejamu vai kā citādi izvairījušies sniegt nepieciešamo informāciju saprātīgā termiņā. Tāpat arī tie nav ievērojami kavējuši izmeklēšanu, tāpēc Komisijas lēmums izmantot pieejamos faktus, nevis faktiskos datus par ražošanas izmaksām un pārdošanas cenām, ir pretrunā AD nolīguma 6. panta 8. punktam.

(195)

Komisija šo piezīmi detalizēti aplūkoja iepriekš 2.1. un 4.1.2. iedaļā.

(196)

Ministrija apgalvoja, ka pretēji AD nolīguma II pielikuma 1. punktam viena Kazahstānas ražotāja eksportētāja gadījumā Komisija pēc procedūras sākšanas nav detalizēti norādījusi nepieciešamo informāciju un veidu, kādā šī informācija būtu jāstrukturē tā atbildē.

(197)

Komisija šo piezīmi aplūkoja 2.1. iedaļā. Visi ražotāji eksportētāji tika informēti par sniedzamo informāciju, kādā formātā tā jāsniedz un noteiktajiem termiņiem. Pamatotos gadījumos termiņi tika pagarināti, un Komisijas dienesti sniedza atbildes uz visiem uzdotajiem procesuālajiem un praktiskajiem jautājumiem.

(198)

Ministrija apgalvoja, ka pretēji AD nolīguma II pielikuma 3. punktam Komisija nav ņēmusi vērā visu informāciju, kas bija pārbaudāma un pienācīgi iesniegta tā, lai to varētu izmantot izmeklēšanā bez sarežģījumiem, un kas tika iesniegta savlaicīgi. Turklāt ministrija uzskata, ka Komisija neesot ievērojusi AD nolīguma II pielikuma 5. punktu, jo tā esot nepamatoti ignorējusi datus par Kazahstānas eksportētājiem, kuri sadarbojās, lai gan tā neapstrīd to, ka tie lietas labā ir darījuši, ko spējuši. Ministrija arī apgalvoja, ka Komisija nav informējusi Kazahstānas eksportētājus par iemesliem, kāpēc nav pieņemti to pierādījumi vai sniegtā informācija, tādējādi liedzot tiem iespēju saprātīgā termiņā sniegt papildu paskaidrojumus, kas neatbilst AD nolīguma II pielikuma 6. punktam. Visbeidzot, ministrija apgalvoja, ka Komisija nav ņēmusi vērā grūtības, ar kurām saskārās Kazahstānas eksportētāji kā mazie uzņēmumi, sniedzot pieprasīto informāciju, un nav sniegusi praktisku palīdzību, kas tādējādi neatbilst AD nolīguma 6. panta 13. punktam.

(199)

Komisija šīs piezīmes ļoti detalizēti aplūkoja iepriekš 2.1. un 4.1.2. iedaļā.

(200)

Ministrija uzskata, ka Komisija ir izdarījusi nelabvēlīgus secinājumus un apgalvojusi, ka Kazahstānas ražotāji ir iesaistīti apiešanas praksē, bet Komisijai ir pienākums pamatot savus konstatējumus ar informāciju no sekundāra avota ar īpašu piesardzību. Ministrija apgalvoja, ka Komisijas apgalvojumi ir balstīti tikai uz pieņēmumiem un ir pretrunā AD nolīguma II pielikuma 7. punktam un 6. panta 8. punktam.

(201)

Komisija uzskatīja, ka, lai gan ir taisnība, ka pierādīšanas pienākums par antidempinga pasākumu apiešanas praksi valsts mērogā gulstas uz Komisiju, katram atsevišķam ražotājam eksportētājam ir jāpierāda, ka tā īpašā situācija attaisno atbrīvojumu, kā paredzēts pamatregulas 13. panta 4. punktā. Kā izklāstīts iepriekš 2.1. un 4.1.2. iedaļā, ražotāji eksportētāji to nav izdarījuši, jo tie nav pierādījuši, ka tie ir faktiskie ražotāji, kas nav iesaistīti apiešanas praksē. Komisija ļoti detalizēti izskatīja secinājumu par to, ka pamatregulas 13. panta 1. punkta nosacījumi tiek uzskatīti par izpildītiem. Līdz ar to šāds secinājums nekādā ziņā nebija balstīts uz pieņēmumiem. Turklāt Komisija atspēkoja līdzīgas piezīmes iepriekš 118. apsvērumā. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(202)

Ministrija norādīja, ka Komisija nav sniegusi informāciju par individuālo dempinga starpību Kazahstānas eksportētājiem, kas sadarbojās, un tas ir pretrunā AD nolīguma 6.9. pantam.

(203)

Komisija atspēkoja šo apgalvojumu 181. apsvērumā.

(204)

Ministrija apgalvoja, ka Komisija pirms antidempinga maksājumu noteikšanas nav izpētījusi konstruktīvu koriģējošo pasākumu iespējas, kad tie ietekmētu Kazahstānas kā jaunattīstības valsts intereses, kas neatbilst AD nolīguma 15. pantam. Šajā saistībā ministrija pauda gatavību apspriest ar Komisiju pienācīgu saistību uzraudzības sistēmu, kas izslēgtu iespēju, ka Kazahstānas ražotāji eksportētāji pārsūta Krievijas izcelsmes bērza saplāksni. Lai šī shēma būtu iespējama un saskaņā ar pamatregulas 8. pantu, Komisijas galīgajā regulā būtu jāparedz iespēja piedāvāt (un pieņemt) cenu saistības pēc galīgo antidempinga pasākumu noteikšanas termiņa beigām.

(205)

Šī piezīme tika aplūkota 176. apsvērumā un 183. apsvērumā. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija pēc rūpīgas apsvēršanas secināja, ka Kazahstānas iestāžu iesniegto piezīmju dēļ nav veicamas izmaiņas vispārīgajā informācijas izpaušanas dokumentā izklāstītajos secinājumos.

(206)

Intur apgalvoja, ka tā izveidošanai 2020. gada martā bija pietiekams cēlonis un ekonomiskais pamatojums. Pēc vairākām desmitgadēm, kas pavadītas kokrūpniecības nozarē, galveno uzmanību pievēršot Āfrikas koksnei, un pēc tam, kad tika konstatēta ģimenes vadīta uzņēmuma neefektivitāte, tika izveidots saplākšņa ražošanas uzņēmums. Tā galvenais mērķis bija gan vietējā, gan starptautiskā mērogā iepirkt izejmateriālus saplākšņa ražošanai, un pēc tam šos materiālus pārstrādāt un pārveidot gatavos saplākšņa ražojumos izplatīšanai gan iekšzemes, gan starptautiskajos tirgos. Izmeklēšanā tika konstatēts, ka Intur sāka ražošanu 2019. gada beigās, t. i., pirms tika sākta sākotnējā antidempinga izmeklēšana par bērza saplākšņa importu no Krievijas.

(207)

Izmeklēšanā atklājās, ka Intur pēc antidempinga izmeklēšanas sākšanas 2021. gadā ievērojami palielināja eksporta pārdošanas apjomus uz Savienību un izejmateriālu iepirkumus no Krievijas. Tāpēc Komisija secināja, ka operācijas apmērs ir ievērojami pieaudzis pēc vai īsi pirms antidempinga izmeklēšanas uzsākšanas un attiecīgās detaļas nāk no valsts, uz kuru attiecas pasākumi, kā noteikts pamatregulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

(208)

Galvenais izejmateriāls bērza saplākšņa ražošanai Intur ir bērza finieri, kas visi tika iepirkti no Krievijas. Saskaņā ar Intur iesniegto un pārbaudīto informāciju vairāk nekā 75 % no kopējās izejmateriālu iepirkumu vērtības bija no Krievijas. Tāpēc Komisija secināja, ka ir izpildīts pamatregulas 13. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktais 60 % kritērijs.

(209)

Komisija secināja, ka montāžas vai nobeiguma apstrādes laikā ievesto detaļu pievienotā vērtība bija mazāka nekā pamatregulas 13. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktā robežvērtība 25 % no izgatavošanas izmaksām, zem kuras šīs operācijas uzskata par apiešanu.

(210)

Ar 2024. gada 30. janvāra paziņojumu Intur lūdza Komisiju ņemt vērā divas turpmākas pārskatīšanas attiecībā uz valūtas maiņas kursiem, kas ietekmē iekārtu amortizāciju, kā arī konkrētu darbaspēka izmaksu sadalījumu.

(211)

Komisija informēja uzņēmumu, ka pēc pārbaudes apmeklējuma nebija iespējams pārskatīt izmaksu elementus, jo šādus apgalvojumus vairs nevarēja pārbaudīt.

(212)

Pamatojoties uz Intur iesniegtajām un pārbaudītajām tabulām, 2019. gadā eksports netika veikts, savukārt pārskata periodā tas eksportēja [2 000–3 000] m3. Attiecībā uz cenām Komisija salīdzināja sākotnējā izmeklēšanā noteikto vidējo cenu, kas nerada kaitējumu un kas tika koriģēta, lai ņemtu vērā izmaksu pieaugumu, ar vidējām svērtām eksporta CIF cenām, kuras noteiktas, balstoties uz Intur sniegto informāciju, un pienācīgi koriģētas, lai iekļautu pēcmuitošanas izmaksas. Šis cenu salīdzinājums parādīja, ka Intur importa cenas bija par vairāk nekā 37 % zemākas nekā Savienības cenas.

(213)

Komisija arī pārbaudīja, vai ir pierādījumi par dempingu saistībā ar līdzīgajam ražojumam iepriekš noteiktajām normālajām vērtībām. Tālab Intur eksporta cenas EXW līmenī tika salīdzinātas ar normālajām vērtībām, kas noteiktas sākotnējā izmeklēšanā un pienācīgi koriģētas atbilstoši inflācijai. Normālo vērtību un eksporta cenu salīdzinājums liecināja par dempingu pārskata periodā.

(214)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secināja, ka ir konstatēts, ka Intur ir iesaistīts apiešanas praksē pamatregulas 13. panta 2. punkta nozīmē. Tāpēc Komisija noraidīja atbrīvojuma pieprasījumu.

(215)

Tādējādi Komisija secināja, ka nevienu no atbrīvojuma pieprasījumiem nevar pieņemt.

(216)

Komisija 2024. gada 1. martā visām ieinteresētajām personām izpauda būtiskos faktus un apsvērumus, kuri ļāva izdarīt iepriekš minētos secinājumus, un aicināja tās izteikt piezīmes. No ieinteresētajām personām saņemtās piezīmes ir aplūkotas iepriekš. Papildu piezīmes, kas tika saņemtas no Woodstock Consortium, Eiropas Koksnes paneļu federācijas un Orlimex CZ, ir aplūkotas turpmāk 6. iedaļā.

(217)

Woodstock consortium iesniedza papildu piezīmes par vairākiem punktiem, kas apstiprina apiešanas praksi valsts mērogā. Tas arī uzsvēra, ka nākotnē ir svarīgi veikt stingru uzraudzību un turpmākus pasākumus attiecībā uz importu.

(218)

Eiropas Koksnes paneļu federācija apstiprināja Komisijas konstatējumus un lūdza Komisiju nekavējoties pieņemt to par saistošu regulu un turpināt cieši uzraudzīt jebkādus apiešanas mēģinājumus.

(219)

Pēc informācijas izpaušanas nesaistīts importētājs Orlimex CZ apgalvoja, ka loģistikas un administratīvie izdevumi, kuri saistīti ar tranzītu no Krievijas uz Kazahstānu un pēc tam uz ES, ievērojami pārsniedz ietaupījumus, ko rada izvairīšanās no 16 % maksājuma. Tāpēc šāds risinājums ir uzskatāms par ekonomiski neracionālu.

(220)

Komisija uzskatīja, ka spēkā esošo pasākumu apiešanas gadījumā antidempinga pasākumus var attiecināt arī uz trešām valstīm. Kā paskaidrots šajā regulā, Komisija konstatēja, ka ir notikusi apiešanas prakse. Jautājums par to, cik lielā mērā šāda prakse ir izdevīga, nav būtisks un ir ārpus šīs izmeklēšanas darbības jomas.

(221)

Orlimex CZ uzskata, ka Komisijas konstatējumā nav ņemta vērā Krievijai noteikto sankciju būtiskā ietekme, kas, pēc Orlimex CZ domām, ir faktiskais iemesls importa samazinājumam no Krievijas uz Savienību, nevis antidempinga maksājumu noteikšana. Kopš 2022. gada aprīļa ieviestie juridiskie aizliegumi jau ir būtiski mainījuši tirdzniecības ainu, padarot neiespējamu turpināt darījumdarbību ar Krieviju neatkarīgi no antidempinga maksājumiem. Sankcijas, nevis antidempinga pasākumi, radīja tirgus tukšumu, ko ražotāji no Kazahstānas, Turcijas un citiem reģioniem centās aizpildīt.

(222)

Komisija atspēkoja šo apgalvojumu 61. apsvērumā. Turklāt Komisija uzskatīja, ka Orlimex CZ skaidrojums, saskaņā ar kuru ražotāji no Kazahstānas un Turcijas centās aizpildīt apgalvoto tirgus tukšumu, kas radies Savienībā, nav būtisks, ņemot vērā to, ka neviens no ražotājiem nevarēja faktiski pierādīt, ka tas ir tiesīgs saņemt atbrīvojumu saskaņā ar pamatregulas 13. panta 4. punktu.

(223)

Orlimex CZ arī apgalvoja, ka SFK ir ražotājs, kas jau sen – labu laiku pirms sankciju vai antidempinga maksājumu noteikšanas – iedibināts Kazahstānas tirgū un kas galvenokārt apmierina iekšzemes pieprasījumu. Pēc sankciju noteikšanas Krievijas ražotāji ienāca Kazahstānas tirgū ar ražojumiem, kurus tie sankciju dēļ vairs nevarēja pārdot Savienībā, kas tādējādi izraisīja cenu kritumu vietējā līmenī. Turpretī bērza saplākšņa cenas Savienībā pieauga. Tāpēc bija pilnīgi loģiski, ka ražotājs pārorientēja savu produkcijas izlaidi, lai novērstu tukšumu Savienības tirgū. Turklāt Orlimex CZ apgalvoja, ka Komisijas vispārināšana netaisnīgi grupēja visus eksportētājus, neņemot vērā acīmredzamas atšķirības starp likumīgu darījumdarbību un tiem, kas pārkāpj sankcijas.

(224)

Konstatējumi par SFK ir izklāstīti iepriekš 4.1.3. iedaļā. Turklāt Komisija novērtēja katra ražotāja eksportētāja, kas pieteicās atsevišķi, situāciju, pamatojoties uz tā individuālajiem rādītājiem, tāpēc ne izmeklēšanas laikā, ne secinājumos vispārināšana vai grupēšana nenotika.

(225)

Orlimex CZ arī norādīja, ka SFK gadījumā Komisija ir apvērsusi pierādīšanas pienākumu. Orlimex CZ uzskata, ka šāds apgrieztās pierādīšanas pienākums mazina juridisko noteiktību un uzticēšanos izmeklēšanas procesa godīgumam.

(226)

Šis apgalvojums ir aplūkots 118. apsvērumā. Katram atsevišķajam ražotājam eksportētājam ir jāpierāda, ka tā īpašā situācija attaisno atbrīvojuma piešķiršanu, kā paredzēts pamatregulas 13. panta 4. punktā. Parasti, ja ražotājam eksportētājam ir sava ražotne, kura spēj saražot vismaz to, ko tas faktiski eksportē, tam saistīto uzņēmumu un/vai piegāžu ziņā nav vairāku saikņu ar valsti, uz kuru attiecas pasākumi, un ja to var saukt pie atbildības, nav ne pārmērīgi apgrūtinoši, ne grūti pierādīt, ka šāds ražotājs nav iesaistīts apiešanas praksē. Ņemot vērā iepriekš minēto, Orlimex CZ izvirzītie apgalvojumi tika noraidīti.

(227)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija joprojām uzskata, ka galīgais antidempinga maksājums bērza saplākšņa importam no Krievijas, kas noteikts ar Īstenošanas regulu (ES) 2021/1930, ir jāpaplašina, attiecinot to arī uz tāda bērza saplākšņa importu, kurš nosūtīts no Kazahstānas un Turcijas, neatkarīgi no tā, vai tam deklarēta Kazahstānas un Turcijas izcelsme. Komisija joprojām uzskata, ka iesniegtie atbrīvojuma pieprasījumi būtu jānoraida.

(228)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar atzinumu, kuru sniegusi komiteja, kas izveidota ar Regulas (ES) 2016/1036 15. panta 1. punktu,