(1)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 1., 4. un 6. pants nosaka, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama un ir jārespektē un jāaizsargā, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem un ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību. Hartas 7. un 24. pantā ir nostiprinātas tiesības uz ģimenes dzīvi un bērna tiesības. Hartas 21. pants nosaka, ka nevienu nedrīkst diskriminēt. Hartas 47. un 48. pantā ir atzītas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā arī nevainīguma prezumpciju un tiesības uz aizstāvību. Hartas 52. pants nosaka, ka visiem tajā atzīto pamattiesību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība, kā arī nepieciešamības un proporcionalitātes principi.

(2)

Dalībvalstīm jau ir juridiski saistoši esošie Eiropas Padomes instrumenti par cilvēktiesībām un aizliegumu pakļaut spīdzināšanai un necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei, it īpaši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (ECTK), šīs konvencijas protokoli, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra un 1987. gada Eiropas Konvencija par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu. Turklāt visas dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu (UNCAT).

(3)

Jāņem vērā arī vairāki juridiski nesaistoši instrumenti, kas konkrētāk attiecas uz to personu tiesībām, kurām ir atņemta brīvība, it īpaši šādi: Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī Apvienoto Nāciju Organizācijas Standartnoteikumi par izturēšanos pret ieslodzītajiem (Nelsona Mandelas noteikumi); Apvienoto Nāciju Organizācijas Standartnoteikumi par pasākumiem, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu (Tokijas noteikumi); kā arī Eiropas Padomes līmenī Ieteikums Rec(2006)2-Rev par Eiropas cietumu noteikumiem; Ieteikums Rec(2006)13 par apcietinājuma piemērošanu, apstākļiem, kādos tā notiek, un par ieslodzīto aizsardzības pasākumiem pret vardarbību; Ieteikums CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem attiecībā uz Kopienas sankcijām un pasākumiem; Ieteikums CM/Rec(2014)4 par elektronisko uzraudzību; Ieteikums CM/Rec(2010)1 par Eiropas Padomes probācijas noteikumiem; Baltā grāmata par cietumu pārpildītību.

(4)

Turklāt pastāv citi instrumenti, kas attiecas uz konkrētām personu grupām, kurām atņemta brīvība, it īpaši šādi: Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī Apvienoto Nāciju Organizācijas Noteikumi par nepilngadīgo aizsardzību brīvības atņemšanas gadījumā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Noteikumi par izturēšanos pret ieslodzītām sievietēm un par sievietēm likumpārkāpējām paredzētiem ar brīvības atņemšanu nesaistītiem pasākumiem (Bangkokas noteikumi); Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par bērna tiesībām (UNCRC); kā arī Eiropas Padomes līmenī Ieteikums CM/Rec(2008)11 par Eiropas noteikumiem attiecībā uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kuriem piemēro sankcijas vai pasākumus; Ieteikums CM/Rec(2018)5 par bērniem, kuru vecāki ir ieslodzīti; Ieteikums CM/Rec (2012)12 par ārvalstu ieslodzītajiem; kā arī starptautiskā nevalstiskā līmenī Starptautiskās Juristu komisijas un Starptautiskā Cilvēktiesību dienesta izstrādātie principi par starptautisko cilvēktiesību piemērošanu attiecībā uz seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti (Jogjakartas principi).

(5)

Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā Aranyosi/Căldăraru un turpmākajos spriedumos (1) ir atzinusi ieslodzījuma apstākļu nozīmi savstarpējas atzīšanas kontekstā un attiecībā uz Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2) par Eiropas apcietināšanas orderi darbību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pieņēmusi spriedumu arī par sliktu ieslodzījuma apstākļu ietekmi uz Eiropas apcietināšanas ordera darbību (3).

(6)

Padomes 2018. gada decembra secinājumos par savstarpējas atzīšanas veicināšanu, vairojot savstarpēju uzticēšanos, dalībvalstis tika mudinātas izmantot apcietinājumam alternatīvus pasākumus, lai samazinātu ieslodzījuma vietās ievietoto personu skaitu, tādējādi sekmējot sociālās rehabilitācijas mērķa sasniegšanu un arī pievēršoties apstāklim, ka savstarpēju uzticēšanos bieži kavē slikti ieslodzījuma apstākļi un pārpildītās ieslodzījuma vietas (4).

(7)

Padomes 2019. gada decembra secinājumos par apcietinājumam alternatīviem pasākumiem ir minēts, ka dalībvalstis apņēmušās veikt vairākus pasākumus apcietināšanas jomā valsts līmenī, piemēram, pieņemt apcietinājumam alternatīvus pasākumus (5).

(8)

Padomes 2019. gada jūnija secinājumos par radikalizācijas cietumos novēršanu un apkarošanu un rīcību attiecībā uz terorisma un vardarbīga ekstrēmisma nodarījumu izdarītājiem pēc to izlaišanas no cietuma ir minēts, ka dalībvalstis apņēmušās steidzami veikt efektīvus pasākumus šajā jomā (6).

(9)

Vairākus gadus Eiropas Parlaments ir mudinājis Komisiju rīkoties, lai risinātu jautājumu par materiālajiem apstākļiem cietumos un nodrošinātu, ka pirmstiesas apcietinājums arī turpmāk ir izņēmuma pasākums, kas jāizmanto, ievērojot nevainīguma prezumpciju. Šis lūgums tika izteikts atkārtoti Eiropas Parlamenta ziņojumā par Eiropas apcietināšanas orderi (7).

(10)

Pēc Komisijas lūguma Pamattiesību aģentūra izstrādāja Komisijas finansētu datubāzi par ieslodzījuma apstākļiem, kuru ieviesa 2019. gada decembrī un kura ir publiski pieejama visiem (8). Aģentūras datubāzē par apcietināšanu kriminālprocesā ir apkopota informācija par ieslodzījuma apstākļiem visās dalībvalstīs. Pamatojoties uz valstu, Savienības un starptautiskajiem standartiem, judikatūru un uzraudzības ziņojumiem, tajā ir sniegta informācija par izraudzītiem ieslodzījuma apstākļu galvenajiem aspektiem, t. sk. kameru izmēriem, sanitārajiem apstākļiem, veselības aprūpes pieejamību un aizsardzību pret vardarbību.

(11)

Pieejamie statistikas dati par Eiropas apcietināšanas orderi liecina, ka kopš 2016. gada gandrīz 300 gadījumos dalībvalstis ir atteikušās veikt izpildi vai to aizkavējušas, jo pastāvējis reāls pamattiesību pārkāpuma risks, tostarp nepieņemami apcietinājuma materiālie apstākļi (9).

(12)

Valstu tiesu iestādes ir lūgušas konkrētākus norādījumus par to, kā rīkoties šādos gadījumos. Speciālistu konstatētās problēmas ir saistītas ar apcietināšanas standartu saskaņošanas, izplatīšanas un skaidrības trūkumu visā Savienībā, kas kavē tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās (10).

(13)

Puse no dalībvalstīm, kas iesniedza Komisijai statistikas datus par apcietināto skaitu valstī, norādīja, ka to ieslodzījuma vietās valda tāda problēma kā pārpildītība, jo noslogojums pārsniedz 100 procentus. Ieslodzījuma vietu pārpildītību veicina arī pirmstiesas apcietinājuma pārmērīga vai nevajadzīga izmantošana un ilgums, kas nopietni apdraud apcietinājuma apstākļu uzlabošanos.

(14)

Dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības attiecībā uz svarīgiem pirmstiesas apcietinājuma aspektiem, piemēram, pirmstiesas apcietinājuma izmantošanu kā galējo līdzekli un lēmumu par pirmstiesas apcietinājumu pārskatīšanu (11). Arī maksimālais pirmstiesas apcietinājuma termiņš dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs, sākot no nepilna gada līdz vairāk nekā pieciem gadiem (12). 2020. gadā vidējais pirmstiesas apcietinājuma ilgums dažādās dalībvalstīs svārstījās no 2 mēnešiem līdz 13 mēnešiem (13). Dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras arī pirmstiesas apcietināto proporcionālais skaits no kopējā ieslodzīto skaita, proti, no nepilniem 10 % līdz vairāk nekā 40 % (14). Šādas milzīgas atšķirības kopējā ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpā šķiet nepamatotas.

(15)

Eiropas Padomes Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai jaunākajos ziņojumos uzmanība pievērsta dažām nopietnām problēmām vairākās dalībvalstīs, piemēram, slikta izturēšanās, ieslodzījuma vietu nepiemērotība, kā arī jēgpilnas nodarbes un atbilstošas veselības aprūpes neesamība.

(16)

Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa joprojām konstatē, ka saistībā ar apcietināšanu dalībvalstis pārkāpj ECTK 3. vai 5. pantu.

(17)

Ņemot vērā lielo skaitu ieteikumu, ko izstrādājušas starptautiskās organizācijas tādā jomā kā apcietināšana kriminālprocesā, tie var nebūt viegli pieejami atsevišķiem dalībvalstu tiesnešiem un prokuroriem, kuriem pirms lēmumu pieņemšanas ir jānovērtē ieslodzījuma apstākļi vai nu saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi, vai arī valsts līmenī.

(18)

Savienībā un it īpaši brīvības, drošības un tiesiskuma telpā ir nepieciešami īpaši Savienības minimālie standarti, kas vienādi piemērojami visu dalībvalstu apcietināšanas sistēmām, lai stiprinātu savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm un veicinātu spriedumu un tiesu nolēmumu savstarpēju atzīšanu.

(19)

Lai stiprinātu dalībvalstu uzticēšanos pārējo dalībvalstu krimināltiesību sistēmām un tādējādi uzlabotu krimināllietās pieņemtu nolēmumu savstarpēju atzīšanu, jau ir pieņemti seši pasākumi par procesuālajām tiesībām kriminālprocesā, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/64/ES (15), 2012/13/ES (16), 2013/48/ES (17), (ES) 2016/343 (18), (ES) 2016/800 (19) un (ES) 2016/1919 (20), kā arī Komisijas 2013. gada 27. novembra Ieteikums par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā (21). Šo pasākumu mērķis ir panākt, ka tiek ievērotas aizdomās turēto un apsūdzēto procesuālās tiesības kriminālprocesā, t. sk. gadījumos, kad tiek piemērots pirmstiesas apcietinājums. Šim nolūkam minētajās direktīvās ir ietvertas īpašas procesuālās garantijas aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem, kuriem ir atņemta brīvība. Direktīvā (ES) 2016/800 ir ietverti īpaši noteikumi par bērnu pirmstiesas apcietinājuma nosacījumiem, kuru mērķis ir aizsargāt to bērnu labklājību, uz kuriem attiecas šāds piespiedu līdzeklis. Vēl ir jāpapildina šajās direktīvās un 2013. gada ieteikumā iekļautie procesuālo tiesību standarti, turklāt Direktīvas (ES) 2016/800 gadījumā arī atbilstošie standarti par ieslodzījuma materiālajiem apstākļiem bērniem, kuriem piemēro pirmstiesas apcietinājumu.

(20)

Komisijas mērķis ir konsolidēt un izmantot šos minimālos standartus, kas noteikti Eiropas Padomē, kā arī Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Tādēļ nolūkā īstenot starp dalībvalstīm tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, ir jāsniedz pārskats par izraudzītajiem minimālajiem standartiem attiecībā uz to aizdomās turēto un apsūdzēto procesuālajām tiesībām, kuriem piemēro pirmstiesas apcietinājumu, un apcietinājuma materiālajiem apstākļiem galvenajās prioritārajās jomās.

(21)

Attiecībā uz to aizdomās turēto un apsūdzēto procesuālajām tiesībām, kuriem piemēro pirmstiesas apcietinājumu, šajā ieteikumā sniegtajiem norādījumiem būtu jāietver galvenie standarti attiecībā uz pirmstiesas apcietinājuma izmantošanu kā galējo līdzekli un apcietinājumam alternatīviem pasākumiem, pirmstiesas apcietinājuma pamats, prasības tiesu iestāžu lēmumu pieņemšanai, pirmstiesas apcietinājuma periodiska pārskatīšana, aizdomās turēto vai apsūdzēto uzklausīšana, lai pieņemtu lēmumus par pirmstiesas apcietinājumu, efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tiesības uz pārsūdzību, pirmstiesas apcietinājuma ilgums un pirmstiesas apcietinājumā pavadītā laika ieskaitīšana galīgajā sodā.

(22)

Attiecībā uz apcietinājuma materiālajiem apstākļiem būtu jāsniedz norādījumi par galvenajiem standartiem attiecībā uz izmitināšanu, apcietināto izvietošanu, higiēnas un sanitārajiem apstākļiem, ēdināšanu, apcietinājuma režīmiem attiecībā uz fiziskajām un citām aktivitātēm ārpus kameras, darbu un izglītību, veselības aprūpi, vardarbības un sliktas izturēšanās novēršanu, saskarsmi ar ārpasauli, tiesiskās palīdzības pieejamību, pieprasījumu un sūdzību procedūrām, kā arī pārbaudi un uzraudzību. Turklāt būtu jāsniedz norādījumi par to personu tiesību aizsardzību, kuras pēc brīvības atņemšanas nonāk īpaši neaizsargātā situācijā, piemēram, sievietes, bērni, personas ar invaliditāti vai smagiem veselības traucējumiem, LGBTIQ un ārvalstnieki, kā arī par radikalizācijas novēršanu cietumos.

(23)

Pirmstiesas apcietinājums vienmēr būtu jāizmanto kā galējais līdzeklis, pamatojoties uz katra gadījuma izvērtējumu. Vajadzētu būt pieejamam pēc iespējas plašākam klāstam pasākumu, kas ir mazāk ierobežojoši un kalpo kā apcietinājumam alternatīvi pasākumi (alternatīvi pasākumi), un tie būtu jāpiemēro, kad vien iespējams. Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka lēmumi par pirmstiesas apcietinājumu nav diskriminējoši un netiek automātiski piemēroti aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem, pamatojoties uz noteiktām pazīmēm, piemēram, ārvalstu valstspiederību.

(24)

Ārkārtīgi svarīgi ir atbilstoši apcietinājuma materiālie apstākļi, lai aizsargātu to personu tiesības un cieņu, kurām ir atņemta brīvība, un lai nepārkāptu spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes vai sodīšanas (sliktas izturēšanās) aizliegumu.

(25)

Lai nodrošinātu pienācīgus aizturēšanas standartus, dalībvalstīm saskaņā ar Eiropas Komitejas spīdzināšanas novēršanai (CPT) ieteikumiem un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru būtu jānodrošina katram ieslodzītajam minimālais personīgās dzīves telpas apjoms.

(26)

Ja personām tiek atņemta brīvība, tās ir īpaši neaizsargātas pret vardarbību un sliktu izturēšanos, kā arī sociālo izolāciju. Lai nodrošinātu šo personu drošību un atbalstītu to sociālo reintegrāciju, apcietināto izvietošanā un nošķiršanā būtu jāņem vērā atšķirības apcietinājuma režīmos, kā arī nepieciešamība pasargāt no vardarbības īpaši neaizsargātā situācijā esošos apcietinātos.

(27)

Apcietinājuma režīmiem nevajadzētu pārmērīgi ierobežot apcietināto pārvietošanās brīvību ieslodzījuma vietā un piekļuvi fiziskajām aktivitātēm, ārtelpām, jēgpilnām nodarbēm un sociālajai mijiedarbībai, lai apcietinātie varētu saglabāt fizisko un garīgo veselību un lai veicinātu viņu sociālo reintegrāciju.

(28)

Apcietinājumā izdarītos noziegumos cietušajiem bieži vien ir ierobežota tiesu iestāžu pieejamība, neskatoties uz valstu pienākumu nodrošināt efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus gadījumos, kad ir pārkāptas šo personu tiesības. Saskaņā ar ES stratēģijas par cietušo tiesībām (2020.–2025. gads) mērķiem dalībvalstīm ir ieteicams nodrošināt efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus apcietināto tiesību pārkāpumu gadījumos, kā arī aizsardzības un atbalsta pasākumus. Tiesiskajai palīdzībai un pieprasījumu un sūdzību iesniegšanas mehānismiem vajadzētu būt viegli pieejamiem, konfidenciāliem un efektīviem.

(29)

Dalībvalstīm būtu jāņem vērā konkrētu apcietināto grupu īpašās vajadzības, t. sk. sieviešu, bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku, personu ar invaliditāti vai smagiem veselības traucējumiem, LGBTIQ, personu ar rases vai etnisko piederību minoritātei un ārvalstnieku vajadzības, un tas būtu jādara, pieņemot visus lēmumus, kas attiecas uz viņu apcietināšanu. It īpaši, ja tiek apcietināti bērni, vienmēr pirmkārt ir jāņem vērā bērna intereses.

(30)

Attiecībā uz terorisma un vardarbīga ekstrēmisma nodarījumu izdarītājiem dalībvalstīm būtu jāveic efektīvi pasākumi, lai novērstu radikalizāciju cietumos un īstenotu rehabilitācijas un reintegrācijas stratēģijas, ņemot vērā risku, ko rada terorisma un vardarbīga ekstrēmisma nodarījumu izdarītāji vai nodarījumu izdarītāji, kuri radikalizējušies ieslodzījuma laikā, un to, ka vairāki no šiem nodarījumu izdarītājiem tiks atbrīvoti īsā laika posmā.

(31)

Šajā ieteikumā ir sniegts tikai pārskats par atsevišķiem standartiem, un tam būtu jāseko, ņemot vērā un neskarot Eiropas Padomes standartos sniegtos detalizētākos norādījumus, kā arī Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Tas neskar spēkā esošos Savienības tiesību aktus un to turpmāko attīstību. Tas neskar arī Savienības tiesību aktu autoritatīvu interpretāciju, ko varētu sniegt Eiropas Savienības Tiesa.

(32)

Šim ieteikumam būtu arī jāatvieglo Eiropas apcietināšanas orderu izpilde saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584/TI, kā arī spriedumu atzīšana un sodu izpilde saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2008/909/TI (22) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi.

(33)

Šis ieteikums atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītajām pamattiesībām, kā arī veicina šīs pamattiesības. Ieteikuma mērķis it īpaši ir veicināt to, ka tiek respektēta cilvēka cieņa, ievērotas tiesības uz brīvību, tiesības uz ģimenes dzīvi, bērna tiesības, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā arī nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību.

(34)

Ieteikumā minētās atsauces uz atbilstošiem pasākumiem, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu tiesu iestāžu efektīvu pieejamību, būtu jāsaprot, ņemot vērā tiesības un pienākumus saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kuras līgumslēdzējas puses ir Eiropas Savienība un visas tās dalībvalstis. Turklāt gadījumā, ja personām ar invaliditāti kriminālprocesā tiek atņemta brīvība, tām tāpat kā citām personām vajadzētu būt tiesībām uz garantijām saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām un pret tām būtu jāizturas atbilstoši mērķiem un principiem, kas minēti Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, tostarp nodrošinot saprātīgu pielāgojumu īpašām vajadzībām un nodrošinot piekļūstamību,

(1)

(2)

(3)

(4)

(5)

(6)

(7)

(8)

(9)

(10)

(11)

(12)

(13)

(14)

(15)

(16)

(17)

(18)

(19)

(20)

(21)

(22)

(23)

(24)

(25)

(26)

(27)

(28)

(29)

(30)

(31)

(32)

(33)

(34)

(35)

(36)

(37)

(38)

(39)

(40)

(41)

(42)

(43)

(44)

(45)

(46)

(47)

(48)

(49)

(50)

(51)

(52)

(53)

(54)

(55)

(56)

(57)

(58)

(59)

(60)

(61)

(62)

(63)

(64)

(65)

(66)

(67)

(68)

(69)

(70)

(71)

(72)

(73)

(74)

(75)

(76)

(77)

(78)

(79)

(80)

(81)

(82)

(83)

(84)

(85)

(86)

(87)