(1)

Ievērojot Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu, Savienības mērķi cita starpā ir veicināt savu tautu labklājību un panākt stabilu Eiropas attīstību, kas balstīta uz sociālo tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātība un sociālo attīstību. Savienība apkaro sociālo atstumtību un diskrimināciju, veicina sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, paaudžu solidaritāti un bērnu tiesību aizsardzību.

(2)

Ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantu, Savienība, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu.

(3)

LESD 153. panta 1. punkta c) apakšpunkts paredz, ka Savienība atbalsta un papildina dalībvalstu darbību darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma un sociālās aizsardzības jomā. Savienība var arī rīkoties, lai risinātu problēmas attiecībā uz pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai, pamatojoties uz LESD 352. pantu, kas nosaka, ka Padome var pieņemt vajadzīgos pasākumus, lai sasniegtu Līgumos noteiktos mērķus, ja Līgumos nav paredzētas vajadzīgās pilnvaras

(4)

2017. gada 17. novembrī Eiropas Parlaments, Padome un Komisija proklamācijā svinīgi izsludināja Eiropas sociālo tiesību pīlāru. Eiropas sociālo tiesību pīlāra 12. princips paredz, ka neatkarīgi no nodarbinātības attiecību veida un ilguma darba ņēmējiem un – salīdzināmos apstākļos – pašnodarbinātām personām ir tiesības uz pienācīgu sociālo aizsardzību.

(5)

Sociālie partneri ir apņēmušies arī turpmāk veicināt to, lai Eiropa sniegtu konkrētus ieguvumus saviem darbiniekiem un uzņēmumiem.

(6)

2017. gada 19. janvāra Rezolūcijā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru Eiropas Parlaments uzsvēra, ka visā cilvēka mūža garumā jānodrošina atbilstīga sociālā aizsardzība un jāveic sociālie ieguldījumi, sniedzot iespēju visiem pilnībā piedalīties sabiedriskajā dzīvē un ekonomikā un uzturot pienācīgu dzīves līmeni.

(7)

Atzinumā par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Apspriešanās sākšana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru”“ Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzsvēra, ka ir jāpanāk, lai darba pamatstandarti un pienācīga sociālā aizsardzība tiek attiecināta uz visiem darba ņēmējiem.

(8)

Sociālās aizsardzības sistēmas visā to daudzveidībā ir Eiropas sociālā modeļa un labi funkcionējošas sociālās tirgus ekonomikas stūrakmens. Sociālās aizsardzības galvenais uzdevums ir aizsargāt cilvēkus pret sociālo risku – piemēram, slimības, vecuma, nelaimes gadījumu darba vietā un darba zaudēšanas – finansiālajām sekām, novērst un mazināt nabadzību un nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni. Pārdomātas sociālās aizsardzības sistēmas turklāt var sekmēt dalību darba tirgū, veicinot iesaistīšanu darba tirgū un sniedzot atbalstu saistībā ar atgriešanos darbā un statusa maiņu darba tirgū tiem cilvēkiem, kuri maina darbvietas, sāk vai pārtrauc strādāt, dibina uzņēmumu vai to slēdz. Tās veicina konkurētspēju un ilgtspējīgu izaugsmi, jo tās atbalsta ieguldījumus cilvēkkapitālā un var palīdzēt pārvietot cilvēkresursus uz jaunām un dinamiskām ekonomikas nozarēm. Tām ir arī būtiska nozīme kā automātiskiem stabilizatoriem, izlīdzinot patēriņu uzņēmējdarbības cikla laikā.

(9)

Sociālo aizsardzību var nodrošināt ar pabalstiem natūrā vai naudā. Parasti to nodrošina, izmantojot universālas shēmas, kas aizsargā visas personas un ko finansē ar vispārējās nodokļu sistēmas starpniecību un/vai izmantojot shēmas, kuras aizsargā cilvēkus darba tirgū un bieži vien ir balstītas uz iemaksām, kas saistītas ar viņu darba ienākumiem. Sociālā aizsardzība ietver vairākas jomas, kas aptver dažādus sociālos riskus, sākot no vecuma līdz pat slimībai vai bezdarbam. Šis ieteikums attiecas uz tām sociālās aizsardzības jomām, kas bieži ir ciešāk saistītas ar dalību darba tirgū un galvenokārt nodrošina aizsardzību pret darba ienākumu zaudēšanu konkrēta riska iestāšanās gadījumā. Šis ieteikums neattiecas uz piekļuves nodrošināšanu sociālajai palīdzībai un minimālo ienākumu shēmām. Tas papildina Savienības līmenī spēkā esošās norādes par sociālajiem pakalpojumiem un palīdzību, kā arī par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus, kā, piemēram, Komisijas 2008. gada 3. oktobra Ieteikums par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus.

(10)

Globalizācija, tehnoloģiju attīstība, individuālo vēlmju izmaiņas un sabiedrības novecošana ir veicinājušas pārmaiņas Savienības darba tirgū pēdējo divdesmit gadu laikā un turpinās to darīt arī nākotnē. Nodarbinātība kļūs arvien daudzveidīgāka, un karjeras attīstība kļūs aizvien mazāk lineāra.

(11)

Savienības darba tirgos līdzās pilna laika beztermiņa darba līgumiem pastāv dažādas nodarbinātības attiecības un pašnodarbinātības veidi. Daži no tiem darba tirgū ir pastāvējuši ilgu laiku (piemēram, darbs uz noteiktu laiku, pagaidu darbs, nepilna darba laika darbs, mājsaimniecības darbs vai stažēšanās), savukārt citi, kā, piemēram, darbs pēc pieprasījuma, uz kuponu sistēmu balstīts darbs, tiešsaistes platformu darbs, ir attīstījušies tikai nesen, un to nozīme kopš 2000. gada ir pieaugusi.

(12)

Pašnodarbināto personu grupa ir jo īpaši neviendabīga. Lielākā daļa personu brīvprātīgi izvēlas būt pašnodarbinātas – un nodarbina vai nenodarbina citas personas –, uzņemoties risku kļūt par uzņēmējiem, taču aptuveni piektā daļa pašnodarbināto personu pa pašnodarbinātas ir tāpēc, ka nevar atrast darbvietu kā darbinieki.

(13)

Darba tirgiem attīstoties, būtu jāattīstās arī sociālās aizsardzības sistēmām visā to daudzveidībā – tā, lai nodrošinātu, ka Eiropas sociālais modelis atbildīs arī nākotnes prasībām un ka tas ļaus Savienības iedzīvotājiem un ekonomikai pilnībā izmantot nākotnes darba pasaules sniegtās iespējas. Tomēr lielākajā daļā dalībvalstu noteikumi, kas reglamentē sociālās aizsardzības shēmu iemaksas un tiesības, joprojām ir lielā mērā balstīti uz pilna laika beztermiņa līgumiem starp darbinieku un vienu darba devēju, kamēr citu darbinieku un pašnodarbināto personu grupu segums ir nepilnīgs. Pierādījumi liecina, ka dažiem nestandarta nodarbinātībā iesaistītajiem darbiniekiem un dažām pašnodarbinātām personām nav pietiekami pieejamas tās sociālās aizsardzības jomas, kas ir ciešāk saistītas ar dalību darba tirgū. Tikai dažas dalībvalstis ir veikušas reformas, lai sociālās aizsardzības sistēmas pielāgotu mainīgajiem darba veidiem nolūkā aizsargāt attiecīgos darbiniekus un pašnodarbinātas personas labāk. Uzlabojumi visās dalībvalstīs un dažādās sociālās aizsardzības jomās ir bijuši nevienmērīgi.

(14)

Ilgtermiņā atšķirības piekļuvē sociālajai aizsardzībai varētu apdraudēt iedzīvotāju labklājību un veselību un veicināt ekonomisko nenoteiktību, nabadzības un nevienlīdzības risku. Tās varētu arī novest pie nepietiekamiem ieguldījumiem cilvēkkapitālā, mazināt uzticēšanos iestādēm un ierobežot iekļaujošu ekonomikas izaugsmi. Šādas atšķirības arī varētu mazināt sociālās aizsardzības ieņēmumus, ja arvien lielāks skaits cilvēku neveic iemaksas shēmās.

(15)

Tiek uzskatīts, ka konkrētas sociālās aizsardzības jomas segums formāli attiecas uz darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, ja spēkā esošie tiesību akti vai darba koplīgums nosaka, ka šīm personām ir tiesības piedalīties sociālās aizsardzības shēmā konkrētajā jomā. Formālo segumu var nodrošināt ar obligātām vai brīvprātīgām shēmām. Brīvprātīgās shēmas ļauj indivīdiem pievienoties shēmai (piedalīšanās klauzulas) vai arī aptver automātiski visus konkrētas mērķgrupas indivīdus, sniedzot viņiem iespēju izstāties no shēmas pēc pašu vēlēšanās (nepiedalīšanās klauzulas). Pierādījumi liecina, ka brīvprātīgajām shēmām ar nepiedalīšanās klauzulām ir augstāki līdzdalības rādītāji un tādējādi tās – salīdzinot ar brīvprātīgajām shēmām, kurās ir piedalīšanās klauzulas, – nodrošina labāku segumu.

(16)

Tiek uzskatīts, ka konkrētas sociālās aizsardzības jomas faktiskais segums attiecas uz darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, ja viņiem ir iespēja uzkrāt pienācīgus pabalstus un ja attiecīgais risks iestājas, viņi spēj piekļūt noteiktam pabalstu līmenim. Personai var piešķirt formālu piekļuvi bez faktiskas iespējas uzkrāt un izmantot tiesības uz pabalstiem.

(17)

Sociālā aizsardzība tiek uzskatīta par pienācīgu, ja tā cilvēkiem ļauj uzturēt pienācīgu dzīves līmeni, aizstāt zaudētos ienākumus saprātīgā veidā un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, kā arī neļauj cilvēkiem ieslīgt nabadzībā, vienlaikus attiecīgā gadījumā sekmējot iesaistīšanu darba tirgū un atgriešanos darbā. Izvērtējot sociālās aizsardzības pienācīgumu, ir jāņem vērā konkrētās dalībvalsts sociālās aizsardzības sistēma kopumā, proti, ir jāņem vērā visi šīs dalībvalsts sociālās aizsardzības pabalsti.

(18)

Dažās dalībvalstīs atsevišķu kategoriju darbinieki, tostarp īsa nepilna darba laika strādājošie, sezonālā darba veicēji, pēc pieprasījuma strādājoši darbinieki, platformu darbinieki un darbinieki ar aģentūras pagaidu līgumiem vai mācekļi ir izslēgti no sociālās aizsardzības shēmām. Turklāt darbinieki, kuriem nav pilna laika beztermiņa darba līguma, var saskarties ar grūtībām saņemt efektīvu sociālo aizsardzību, jo tie var neatbilst kritērijiem, lai būtu tiesīgi saņemt pabalstus no sociālās aizsardzības shēmām, kuru pamatā ir iemaksa. Pašnodarbinātās personas dažās dalībvalstīs ir pilnībā izslēgtas no formālas piekļuves galvenajām sociālās aizsardzības shēmām; citās dalībvalstīs tās var pievienoties šīm shēmām brīvprātīgi. Brīvprātīgs segums var būt piemērots risinājums bezdarba apdrošināšanas gadījumā, kas ir ciešāk saistīts ar uzņēmējdarbības risku; taču tas ir grūtāk attaisnojams attiecībā uz cita veida riskiem, piemēram, slimību, kas lielā mērā nav saistīta ar šo personu statusu darba tirgū.

(19)

Noteikumi, kas reglamentē tiesības, varētu nelabvēlīgi ietekmēt nestandarta nodarbinātībā iesaistītos darbiniekus un pašnodarbinātās personas. Ienākumu un laika robežvērtības (kvalifikācijas periodi, gaidīšanas periodi, minimālais darba periods, pabalstu ilgums) jo īpaši var būt pārāk liels šķērslis, kas kavē dažu nestandarta nodarbinātībā iesaistīto darbinieku un pašnodarbināto personu grupu piekļuvi sociālajai aizsardzībai. Kopumā ir konstatētas divas problēmas: pirmkārt, atšķirības noteikumos, kuri attiecas uz standarta darbiniekiem un nestandarta nodarbinātībā iesaistītiem darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām, varētu nevajadzīgi sodīt vienu no grupām; otrkārt, vienādu noteikumu piemērošana visām grupām varētu novest pie sliktāka rezultāta cilvēkiem ārpus standarta nodarbinātības, un tā varētu nebūt pielāgota pašnodarbināto personu situācijai. Abos gadījumos var būt lietderīgi vairāk pielāgot noteikumus konkrētu grupu situācijai, vienlaikus saglabājot vispārējo universāluma principu, lai sociālā riska iestāšanās gadījumā neviens darba tirgus dalībnieks nebūtu nepasargāts sociālā riska iestāšanās gadījumā. Varētu būt nepieciešami īpaši pasākumi, lai izvairītos no iemaksu veikšanas shēmās, kuras savstarpēji pārklājas (piemēram, ja persona veic papildu darbības, bet viņa pamatdarbs tam jau nodrošina pilnīgu segumu).

(20)

Sociālās aizsardzības tiesības ne vienmēr tiek saglabātas, uzkrātas un/vai pārnestas, personām mainot statusu darba tirgū, piemēram, pārejot no nodarbinātības uz pašnodarbinātību vai bezdarbu, apvienojot algotu darbu un pašnodarbinātību un sākot uzņēmējdarbību vai izbeidzot to. Tomēr tiesību saglabāšana, uzkrāšana un/vai pārnesamība starp shēmām ir būtiska, lai ļautu cilvēkiem, kuri apvieno darbus vai maina darbu, vai no darbinieka statusa pāriet uz pašnodarbinātas personas statusu vai otrādi, efektīvi piekļūt pabalstiem no sociālās aizsardzības shēmām, kuru pamatā ir iemaksa, un saņemt pienācīgu segumu, kā arī, lai veicinātu viņu dalību brīvprātīgajās sociālās aizsardzības shēmās.

(21)

Dažos gadījumos pabalsti var būt neadekvāti, proti, nepietiekami vai nepieejami vajadzīgā laikā. Tie varētu neļaut personām saglabāt pienācīgu dzīves līmeni, vai dzīvot ar cieņu un varētu nenovērst cilvēku nonākšanu nabadzībā. Šādos gadījumos varētu būt lietderīgi uzlabot pabalstu adekvātumu, vienlaikus pievēršot uzmanību nepieciešamībai piemērot pasākumus, kas veicina atgriešanos darba tirgū. Noteikumi, kas reglamentē iemaksas, var kropļot konkurences noteikumus un nelabvēlīgi ietekmēt dažas darbinieku kategorijas un pašnodarbinātas personas. Piemēram, pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības iemaksas var ietvert iemaksas neatkarīgi no ienākumiem, vai arī tās var noteikt, pamatojoties uz iepriekšējiem ienākumiem vai pieņēmumiem par nākotnes ienākumiem. Tas var radīt naudas plūsmas problēmas indivīdiem, ja viņu ienākumi nokrītas zem aplēsēm. Ja dalībvalsts nolemj noteikt ienākumu robežvērtību, zem kuras uz attiecīgo darbinieku vai pašnodarbināto personu neattiecas pienākums veikt apdrošināšanas iemaksas maksājumus, samazinājumi un citi progresivitātes pasākumi būtu attiecīgā gadījumā jāpiemēro vienlīdzīgi darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, bet tam nebūtu jāizraisa nepietiekama ziņošana par ienākumiem. Kopumā samazinājumus un citus progresivitātes pasākumus var arī izmantot, lai sekmētu pārejas uz stabilākiem nodarbinātības veidiem un lai novērstu segmentāciju.

(22)

Daudzās dalībvalstīs pašreizējā regulējuma sarežģītība un sociālās aizsardzības noteikumu pārredzamības trūkums var nozīmēt, ka cilvēki nepietiekami apzinās savas tiesības un pienākumus, un veidus, kādos viņi var īstenot savas tiesības un pildīt savus pienākumus. Tas varētu arī novest pie zemiem izmantošanas rādītājiem vai zemas līdzdalības sociālās aizsardzības shēmās, jo īpaši brīvprātīgajās shēmās. Pārredzamību var panākt dažādos veidos, piemēram, regulāri atjauninātas informācijas sūtīšana par individuālajām tiesībām, pabalstu tiesību simulācijas rīku nodrošināšana tiešsaistē un centrālu informācijas punktu vai personīgo kontu izveide tiešsaistē un bezsaistē. Digitalizācija var jo īpaši palīdzēt uzlabot pārredzamību attiecībā uz personām.

(23)

Statistikas datu trūkums par sociālās aizsardzības segumu, sadalot tos pēc nodarbinātības attiecību veida un personu vecuma, dzimuma un valstspiederības, ierobežo iespējas uzlabot sociālās aizsardzības sistēmu spēju pielāgoties un reaģēt uz mainīgo darba pasauli.

(24)

Atšķirības piekļuvē sociālajai aizsardzībai var radīt kaitīgu ekonomisko un fiskālo ietekmi, ko izjūt visā Savienībā. Tās ir kopīgu interešu jautājums dalībvalstīm, un potenciāli rada šķēršļus Savienības galveno mērķu sasniegšanā.

(25)

Savienības tiesību akti jau nodrošina vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz dažādiem nodarbinātības attiecību veidiem, aizliedz jebkādu tiešu vai netiešu uz dzimumu balstītu diskrimināciju nodarbinātībā, profesijā, sociālajā aizsardzībā un piekļuvē precēm un pakalpojumiem, nodrošina tiesību saglabāšanu un pārnesamību, pārvietojoties starp dalībvalstīm, un garantē minimālās prasības attiecībā uz papildpensijas tiesību iegūšanu un saglabāšanu pāri robežām, kā arī minimālās prasības attiecībā uz arodpensiju shēmu pārredzamību. Šis ieteikums neskar spēkā esošos Savienības tiesību aktus attiecībā uz tiesībām uz sociālo aizsardzību, jo īpaši, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 883/2004 (1), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2), 2008/94/EK (3) 2008/104/EK (4), 2010/41/ES (5), (ES) 2016/2341 (6), (ES) 2019/1152 (7) un (ES) 2019/1158 (8) un Padomes Direktīvas 79/7/EEK (9), 93/103/EK (10), 97/81/EK (11), 1999/70/EK (12), 2004/113/EK (13) un 2010/18/ES (14).

(26)

Padomes Ieteikumā 92/442/EEK (15) bija noteikti kopīgi mērķi sociālās aizsardzības jomā un dalībvalstis tika aicinātas apsvērt iespēju ieviest un/vai izstrādāt atbilstīgu sociālo aizsardzību pašnodarbinātām personām. Minētie kopīgi izvirzītie mērķi bija pamats atvērtās koordinācijas metodes izveidei sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas jomā, kas ir būtisks instruments, lai atbalstītu valstu sociālās aizsardzības sistēmu izstrādi, īstenošanu un novērtēšanu un sekmētu sadarbību dalībvalstu starpā šajā jomā.

(27)

Eiropas pusgada sakarā 2018. gada izaugsmes pētījumā ir atgādināts, ka sociālās aizsardzības adekvātuma un seguma uzlabošana ir izšķiroši svarīga, lai novērstu sociālo atstumtību, savukārt nodarbinātības politikas pamatnostādnēs, kas izklāstītas Padomes Lēmumā (ES) 2018/1215 (16), ir pausts aicinājums dalībvalstīm modernizēt sociālās aizsardzības sistēmas.

(28)

2012. gada Ieteikumā par sociālās aizsardzības minimumu (Nr. 202) Starptautiskā Darba organizācija saviem dalībniekiem iesaka, ņemot vērā valstu apstākļus, pēc iespējas drīz izstrādāt un saglabāt sociālās aizsardzības minimumu, kas ietver pamata sociālās drošības garantijas.

(29)

Komisija ir sākusi divu posmu apspriešanos ar sociālajiem partneriem saskaņā ar LESD 154. panta 2. punktu par iespējamo rīcību, risinot problēmas attiecībā uz piekļuvi sociālajai aizsardzībai visos nodarbinātības veidos strādājošajiem. LESD 154. panta 2. punktā paredzētā procedūra kā tāda nav piemērojama Savienības rīcībai, ar kuru tiek risinātas problēmas pašnodarbināto personu jomā, pamatojoties uz LESD 352. pantu. Komisija ir aicinājusi sociālos partnerus brīvprātīgi paust viedokli par pašnodarbinātām personām.

(30)

Komisija arī veica publisku apspriešanos, lai uzklausītu dažādu ieinteresēto personu un pilsoņu viedokļus, un apkopoja pierādījumus, lai varētu novērtēt šā ieteikuma sociālekonomisko ietekmi.

(31)

Šā ieteikuma īstenošanu nevajadzētu veikt veidā, kas samazina tiesības, kas noteiktas šajā jomā spēkā esošajos Savienības tiesības aktos, un uz tā pamata arī nevajadzētu samazināt darbiniekiem šā ieteikuma aptvertajā jomā sniegtās aizsardzības vispārīgo līmeni.

(32)

Šajā ieteikumā būtu jāizvairās administratīvus, finansiālus vai juridiskus ierobežojumus noteikt tādā veidā, kas kavētu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) izveidi vai attīstību. Tāpēc dalībvalstis tiek aicinātas novērtēt savu reformu ietekmi uz MVU, lai pārliecinātos, ka ietekme uz MVU nav nesamērīga, īpašu uzmanību veltot mikrouzņēmumiem un administratīvajam slogam, un publicēt šādu novērtējumu rezultātus.

(33)

Šim ieteikumam nevajadzētu vēl vairāk pasliktināt uzņēmumu – jo īpaši MVU – likviditāti, ja to finanšu stāvokli jau ir negatīvi ietekmējuši novēloti valsts iestāžu maksājumi.

(34)

Reformu izstrādē dalībvalstis var iesaistīt ieinteresētās personas, tostarp sociālos partnerus.

(35)

Šis ieteikums neskar dalībvalstu pilnvaras organizēt savas sociālās aizsardzības sistēmas. Dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē attiecībā uz savu sociālās aizsardzības sistēmu organizēšanu, inter alia, ietilpst lēmumi par šādu sistēmu un ar tām saistītu iestāžu izveidi, finansēšanu un pārvaldību, kā arī pabalstu līmeni, būtību un sniegšanu, iemaksu apmēru un piekļuves nosacījumiem. Ņemot vērā atšķirības starp valstu sistēmām, šim ieteikumam nevajadzētu liegt dalībvalstīm uzturēt vai izstrādāt detalizētākus noteikumus par sociālo aizsardzību nekā šeit ieteiktie.

(36)

Šajā ieteikumā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Ar šo ieteikumu jo īpaši cenšas sekmēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta piemērošanu.

(37)

Sociālās aizsardzības shēmu finansiālā ilgtspēja ir ļoti svarīga šādu shēmu noturībai, efektivitātei un lietderībai. Šā ieteikuma īstenošanai nevajadzētu būtiski ietekmēt dalībvalstu sociālās aizsardzības sistēmu finansiālo līdzsvaru,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.