9.3.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 62/20

(1)

Padomes Direktīva 2008/120/EK (1) uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka astes amputēšana netiek veikta regulāri, bet tikai tad, ja ir noskaidrots, ka ir savainoti sivēnmāšu pupi vai citu cūku ausis vai astes.

(2)

Cūkām tiek veikta astes amputēšana, lai astes netiktu nokostas, kas ir pretdabiska uzvedība ar daudzfaktoriālu izcelsmi. Minētā prakse var izraisīt cūkām sāpes un līdz ar to negatīvi ietekmē to labturību.

(3)

Direktīva 2008/120/EK nosaka, ka, pirms tiek veikta astes amputēšana, būtu jāveic citi pasākumi, lai netiktu nokostas astes un lai nepieļautu citas nevēlamas parādības, ņemot vērā vidi un dzīvnieku blīvumu. Šā apsvēruma dēļ būtu jāmaina neatbilstīgi turēšanas apstākļi vai saimniekošanas sistēma.

(4)

Direktīva 2008/120/EK arī paredz dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka cūkām pastāvīgi ir pieejams pietiekams daudzums dzīvnieku veselībai nekaitīga materiāla, kurā var labi rakņāties un rušināties, piemēram, salmi, siens, koks, zāģu skaidas, sēņu komposts, kūdra vai to maisījums (“vides uzlabošanas materiāls”).

(5)

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde ir sniegusi zinātniskos atzinumus par riskiem, kas saistīti ar astes nokošanu cūkām, un iespējamiem veidiem, kā varētu samazināt vajadzību asti amputēt (2), kā arī zinātnisko atzinumu par daudzfaktoru pieeju cūku labturības izvērtēšanai, izmantojot gan ar dzīvniekiem saistītus rādītājus, gan tādus, kas nav saistīti ar dzīvniekiem (3). Šo zinātnisko atzinumu secinājumi būtu jāņem vērā šajā ieteikumā minētajā paraugpraksē.

(6)

Lopkopības sistēmas dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgas. Tādēļ būtu nepieciešams ieteikt Savienības līmeņa paraugpraksi, kuras mērķis ir samazināt vajadzību amputēt asti, un rast piemērotākos risinājumus, lai nodrošinātu vides uzlabošanas materiālus.

(7)

Šis ieteikums būtu jāpiemēro saskaņā ar Direktīvas 2008/120/EK noteikumiem un citiem attiecīgiem Savienības tiesību aktiem cūku labturības jomā,

1.

Piemērojot vispārīgās prasības attiecībā uz astes nokošanas novēršanu un tādējādi samazinot regulāras astes amputēšanas praksi, kā noteikts Direktīvas 2008/120/EK I pielikumā, dalībvalstīm būtu jāņem vērā paraugprakses norādes, kas balstītas uz 2. līdz 7. punktā izklāstītajām zinātniskajām atziņām.

2.

Dalībvalstīm būtu:

3.

Veicot riska novērtējumu, pārbauda sekojošus parametrus:

Pamatojoties uz riska novērtējuma rezultātiem, būtu jāapsver atbilstīgas izmaiņas lauku saimniecību pārvaldībā, piemēram, piedāvājot atbilstīgus vides uzlabošanas materiālus, ērtus vides apstākļus, nodrošinot labu veselības stāvokli un/vai nodrošinot līdzsvarotu uzturu cūkām.

4.

Vides uzlabošanas materiāli ļautu cūkām apmierināt to būtiskās vajadzības, neapdraudot veselību.

Šim nolūkam vides uzlabošanas materiāliem jābūt nekaitīgiem un ar šādām īpašībām:

5.

Papildus 4. punktā uzskaitītajiem raksturlielumiem, vides uzlabošanas materiāli būtu jānodrošina tādā veidā, lai tie:

6.

Lai apmierinātu cūku pamatvajadzības, vides uzlabošanas materiāliem jāatbilst visām tām īpašībām, kas uzskaitītas 4. un 5. punktā.

Šajā nolūkā vides uzlabošanas materiāli būtu jāklasificē šādi:

a)   optimālie materiāli– materiāli, kuriem piemīt visas 4. un 5. punktā minētās īpašības, un tāpēc šos materiālus var izmantot atsevišķi;

b)   suboptimālie materiāli– materiāli, kuriem piemīt lielākā daļa no 4. un 5. punktā minētajām īpašībām, un tāpēc šie materiāli būtu jāizmanto kopā ar citiem materiāliem;

c)   mazākas nozīmes materiāli– materiāli, kuri nodrošina cūkām izklaidi, taču neapmierina to pamatvajadzības, un tādēļ ir nepieciešams sniegt papildus arī optimālus vai suboptimālus materiālus.

7.

Lai pārbaudītu, vai cūkām pietiekamā daudzumā ir pieejami pienācīgi vides uzlabošanas materiāli, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka lauksaimnieki ievēro paraugpraksi attiecībā uz atbilstošajiem rādītājiem, kuri paredzēti to cūku labturības uzraudzībai, kas ir viņu aprūpē.

Lai pārbaudītu vides uzlabošanas materiālu pieejamību, minētajai novērtēšanas metodei būtu jāiekļauj pārbaudes, kas balstītas uz:

8.

Komisijai būtu jāuzrauga šā ieteikuma piemērošana un Komisijas tīmekļa vietnē publiski jāsniedz sīkāka informācija par 2. līdz 7. punktā minēto paraugpraksi, kas ir saskaņā ar jaunākajām un būtiskākajām zinātniskām atziņām.

9.

Dalībvalstīm, aktīvi iesaistot lauksaimniekus, būtu pienācīgi jāizplata paraugprakse, kas minēta 2. līdz 7. punktā.