1.

Etilkarbamāts ir savienojums, kas dabiski rodas fermentētā pārtikā un alkoholiskajos dzērienos, piemēram, maizē, jogurtā, sojas mērcē, vīnā, alū, un īpaši kauleņu spirtā un kauleņu čagu spirtā, galvenokārt tajā, kas izgatavots no ķiršiem, plūmēm, mirabelēm un aprikozēm.

2.

Etilkarbamāts var veidoties no dažādām vielām, ko satur pārtika un dzērieni, ieskaitot ciānūdeņradi (jeb ciānūdeņražskābi), karbamīdu, citrulīnu un citus N-karbamilsavienojumus. Vairumā gadījumu iespējams, ka cianāts ir galīgais prekursors, kas reaģē ar etanolu un veido etilkarbamātu.

3.

Kauleņu destilātos (kauleņu spirtā un kauleņu čagu spirtā) etilkarbamāts var veidoties no cianogēniem glikozīdiem, kas dabiski ir kauliņu sastāvā. Kad augļus sasmalcina, kauliņi var sadrupt un cianogēnie glikozīdi no kauliņiem var nonākt saskarē ar enzīmiem augļu misā. Cianogēnie glikozīdi tad sadalās par ciānūdeņražskābi/cianīdiem. Raudzētas misas ilgākā glabāšanas laikā ciānūdeņražskābe var izdalīties arī no veseliem kauliņiem. Destilācijas procesa laikā ciānūdeņražskābi var bagātināt visās frakcijās. Gaismas iedarbībā cianīds oksidējas par cianātu, reaģējot ar etanolu un veidojot etilkarbamātu. Kad reakcija ir sākusies, to nevar apturēt. Noteikti vides apstākļi, piemēram, gaismas un augstas temperatūras iedarbība, un vara jonu klātbūtne, veicina etilkarbamāta veidošanos destilātā.

4.

Ievērojamu etilkarbamāta koncentrācijas samazināšanos var panākt, izmantojot divas atšķirīgas pieejas. Pirmkārt, samazinot galveno prekursoru koncentrāciju. Otrkārt, samazinot šo vielu tendenci reaģēt, veidojot cianātu. Galvenie ietekmējošie faktori ir prekursoru koncentrācija (piemēram, ciānūdeņražskābe un cianīdi) un glabāšanas apstākļi, piemēram, gaismas iedarbība un temperatūra.

5.

Lai gan līdz šim nav konstatēta spēcīga korelācija starp ciānūdeņražskābes līmeni un etilkarbamātu, ir skaidrs, ka noteiktos apstākļos augstas koncentrācijas ciānūdeņražskābe rada augstāku etilkarbamāta līmeni. Etilkarbamāta veidošanās varbūtēja palielināšanās ir saistīta ar ciānūdeņražskābes līmeni, kas ir 1 mg/l vai vairāk, destilāta galaproduktā (1)  (2). Pamatojoties uz praktisko pieredzi, var pieņemt, ka no 1 mg ciānūdeņražskābes var veidoties līdz pat 0,4 mg etilkarbamāta neekvimolārās attiecībās.

6.

I daļā dota informācija par ražošanas procesu. II daļa satur īpašus ieteikumus, kas pamatojas uz labu ražošanas praksi (LRP).

7.

Kauleņu spirta un kauleņu čagu spirta ražošanas process ir saistīts ar veselo augļu sasmalcināšanu un fermentāciju, pēc tam seko destilācija. Parasti process ietver šādus posmus:

8.

Destilācijas laikā vieglās frakcijas atdalās pirmās. Tās parasti var atpazīt pēc to šķīdinātāja vai lakas smaržas. Šī frakcija parasti nav derīga patēriņam un ir jāizmet.

9.

Destilācijas procesa vidū atdalās galvenais spirts (“pamatfrakcijas”), kas ir visos stiprajos alkoholiskajos dzērienos – etilspirts (etanols). Šī destilāta daļa, kurā gaistošo vielu, izņemot etanolu, saturs ir vismazākais un jūtama vistīrākā augļu smarža, vienmēr tiek savākta.

10.

Smagās destilāta frakcijas ir etiķskābe un fūzeļeļļas, ko parasti atpazīst pēc nepatīkamas etiķa un augu smaržas. Tos arī izmet, taču tos var atkārtoti destilēt, jo starp smagajām frakcijām vienmēr ir mazliet etanola.

11.

Izejvielām un augļu misas sagatavošanai jābūt piemērotai, lai novērstu ciānūdeņražskābes (kas ir etilkarbamāta prekursors) izdalīšanos.

12.

Kauleņiem jābūt augstas kvalitātes, bez mehāniskiem un mikrobioloģiskiem bojājumiem, jo bojāti un sabojājušies augļi var saturēt vairāk brīvā cianīda.

13.

Ieteicams augļus atbrīvot no kauliņiem.

14.

Ja augļi nav atbrīvoti no kauliņiem, tos smalcina uzmanīgi, lai nesasmalcinātu kauliņus. Ja iespējams, kauliņi ir jāizņem no misas.

15.

Augļu misai pievieno spirta ražošanai izraudzītus rauga celmus saskaņā ar lietošanas instrukcijām.

16.

Ar raudzēto augļu misu rīkojas, ievērojot augstus higiēnas standartus, un samazina gaismas iedarbību uz to. Pirms destilācijas raudzētā augļu misa, kurā ir kauliņi, jāuzglabā tik īsu laiku, cik iespējams, jo ilgākā misas uzglabāšanas laikā ciānūdeņražskābe var izdalīties arī no veseliem kauliņiem.

17.

Destilācijas iekārtām un destilācijas procesam jābūt piemērotam, lai nodrošinātu, ka ciānūdeņražskābe nav pārnesta uz destilātu.

18.

Destilācijas iekārtām jābūt ar automātiskām skalošanas ierīcēm un vara katalītisko konvertoru. Automātiskās skalošanas ierīces uzturēs destilatoru tīru, kamēr vara katalītiskais konvertors saistīs ciānūdeņražskābi, pirms tā nonāk destilātā.

19.

Automātiskās skalošanas ierīces nav vajadzīgas, ja destilācija notiek ar pārtraukumiem. Destilācijas iekārtas tīrīšanai jāizstrādā sistemātiskas un rūpīgas tīrīšanas procedūras.

20.

Dažos gadījumos, kad nelieto vara katalītiskos konvertorus vai citus īpašus cianīdu separatorus, pirms destilācijas raudzētai augļu misai jāpievieno vara preparāti. Vara preparātu mērķis ir saistīt ciānūdeņražskābi. Vara preparāti tiek pārdoti specializētos veikalos, un tie jālieto ļoti uzmanīgi saskaņā ar ražotāja norādījumiem. Šie izstrādājumi satur vara (I) jonus, kas saista ciānūdeņražskābi. Vara (II) joni nav rezultatīvi, un tos nedrīkst izmantot.

21.

Lai gan vara joni var kavēt etilkarbamāta prekursoru veidošanos misā un destilatorā, tomēr tie var veicināt etilkarbamāta veidošanos destilātā. Tādēļ nerūsējoša tērauda dzesinātāja nevis vara dzesinātāja izmantošana destilācijas ierīces beigās ierobežos vara klātbūtni destilātā un samazinās etilkarbamāta veidošanos.

22.

Kauliņus, kas nosēdušies zem raudzētās misas, nedrīkst iesūknēt destilācijas ierīcē.

23.

Destilācija jāveic tā, lai spirtu iztvaicētu lēnām (piemēram, par siltuma avotu izmantojot tvaiku, nevis tiešu liesmu).

24.

Pirmās destilāta frakcijas, ko sauc par vieglajām, jāatdala uzmanīgi.

25.

Vidus daļa, ko sauc par pamatfrakciju, jāsavāc un jāuzglabā tumsā. Kad uztvērējā spirta saturs sasniedz 50 % tilpuma, sākas smago frakciju savākšana, lai viss etilkarbamāts, kas var būt izveidojies, tiktu atdalīts līdz ar smagajām frakcijām.

26.

Atdalītās smagās frakcijas, kuras, iespējams, satur etilkarbamātu, savāc un, ja tās izmanto atkārtotai destilācijai, tās atkārtoti destilē atsevišķi. Tomēr, lai samazinātu etilkarbamāta koncentrāciju, smagās frakcijas ieteicams izmest.

27.

Destilātu ciānūdeņražskābes līmenis regulāri jāpārbauda. Noteikšanu veic ar attiecīgiem testiem, izmantojot komplektus ciānūdeņražskābes līmeņa ātrai pārbaudei, vai arī specializētā laboratorijā.

28.

Ja ciānūdeņražskābes koncentrācija destilātā pārsniedz līmeni 1 mg/l, vajadzības gadījumā ieteicama atkārtota destilācija ar katalizatoru vai vara preparātiem (sk. 18. un 20. punktu).

29.

Destilāti ar ciānūdeņražskābes līmeni tuvu 1 mg/l ideālā gadījumā arī atkārtoti jādestilē vai, ja tas nav iespējams, jāuzglabā gaismas drošās pudelēs vai slēgtās kastēs ar iespējami īsu uzglabāšanas laiku un ne augstākā temperatūrā, lai izvairītos no etilkarbamāta veidošanās uzglabāšanas laikā.

30.

Etilkarbamāta testēšana ieteicama destilātiem, kuros šis savienojums var būt izveidojies (piemēram, destilāti ar nezināmu ražošanas vēsturi, ar augstāku cianīda līmeni, uzglabāti gaismā vai augstā temperatūrā). Etilkarbamāta līmeni var pārbaudīt tikai specializētā laboratorijā.

31.

Ja destilāts uzrāda, ka etilkarbamāta koncentrācija pārsniedz mērķa līmeni 1 mg/l, vajadzības gadījumā destilāts jādestilē atkārtoti.