12.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 357/1

(1)

Francija 2002. gada 18. februārī paziņoja Komisijai par sabiedrības Société Nationale Maritime Corse-Méditerranée (turpmāk “SNCM”) pārstrukturēšanas atbalsta projektu. Paziņojums tika papildināts 2002. gada 3. jūlijā (3). Pārstrukturēšanas plāns tika iesniegts pēc Francijas iestāžu paziņojuma 2001. gada 20. decembrī par naudas līdzekļu avansu 22,5 miljonu euro apmērā, ko Compagnie Générale Maritime et Financière (turpmāk “CGMF”) (4) bija piešķīrusi sabiedrībai SNCM kā glābšanas atbalstu. Ar 2002. gada 17. jūlija lēmumu (5) (turpmāk tekstā “2002. gada lēmums”) Komisija atļāva glābšanas atbalstu par labu SNCM saistībā ar atbalsta pārbaudes sākotnējo procedūru, kas paredzēta EK līguma 88. panta 3. punktā. Izmantojot paziņoto pārstrukturēšanas atbalstu, bija paredzēts ar CGMF starpniecību rekapitalizēt sabiedrību SNCM par summu 76 miljonu euro apmērā.

(2)

Ar 2002. gada 19. augusta vēstuli Komisija Francijas iestādes informēja par lēmumu uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru (6) saskaņā ar EK līguma 88. panta 2. punktu, kura paredzēta 6. pantā Padomes Regulā (EK) Nr. 659/1999 (7).

(3)

Francijas iestādes 2002. gada 8. oktobrī (8) nosūtīja Komisijai savus komentārus par 2002. gada 19. augusta lēmumu (9).

(4)

Pēc Francijas iestāžu lūguma ar Komisijas dienestiem tika rīkotas darba sanāksmes 2002. gada 24. oktobrī, 2002. gada 3. decembrī un 2003. gada 25. februārī.

(5)

Saistībā ar procedūras uzsākšanu Komisija saņēma apsvērumus no diviem uzņēmumiem, proti, no Corsica Ferries France (turpmāk “CFF”) 2003. gada 8. janvārī (10) un no STIM d’Orbigny grupas STEF-TFE (turpmāk “STIM”) 2003. gada 7. janvārī, kā arī no dažādām Francijas reģionālajām un vietējām pārvaldes iestādēm – 2002. gada 18. decembrī un 2003. gada 9. un 10. janvārī. Tā šos apsvērumus ar 2003. gada 13. un 16. janvāra un 2003. gada 5. un 21. februāra vēstulēm nosūtīja Francijai, lai saņemtu tās komentārus.

(6)

Francijas iestādes Komisijai savus komentārus par CFF un STIM apsvērumiem nosūtīja 2003. gada 13. februārī (11) un 2003. gada 27. maijā (12).

(7)

Komisija 2003. gada 16. janvārī nosūtīja pieprasījumu sniegt papildu informāciju, uz kuru Francijas iestādes atbildēja 2003. gada 21. februārī.

(8)

Francijas iestādes 2003. gada 10. februāra vēstulē (13) izklāstīja savus argumentus, lai pierādītu, ka atbalsta projekts visos tā aspektos atbilst Kopienas pamatnostādnēm attiecībā uz valsts atbalstu grūtības nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (14) (turpmāk “1999. gada pamatnostādnes”).

(9)

Francijas iestādes pēc Komisijas pieprasījuma 2003. gada 25. februārī (15) nosūtīja kopiju akcionāru paktam, kas saistīja SNCM un STIM.

(10)

Ar Lēmumu 2004/166/EK (16) (turpmāk “2003. gada lēmums”) Komisija ar konkrētiem nosacījumiem apstiprināja sabiedrības SNCM pārstrukturēšanas atbalstu, kas izmaksājams divās daļās – viena ir 66 miljonu euro apmērā, bet otras daļas summa, nepārsniedzot 10 miljonus euro, jānosaka atkarībā no tīrajiem ieņēmumiem, kuri gūti no aktīvu pārdošanas pēc 2003. gada lēmuma pieņemšanas. Pirmās daļas izmaksāšana tika atļauta, pieņemot 2003. gada lēmumu.

(11)

Uzņēmums CFF2003. gada 13. oktobrī iesniedza Eiropas Komisijas Vispārējā tiesā (turpmāk “Vispārējā tiesa”) prasību anulēt 2003. gada lēmumu (lieta T-349/03).

(12)

Pieņemot Lēmumu 2005/36/EK (17) (turpmāk “2004. gada lēmums”), Komisija nolēma uzskatīt, ka izmaiņas, ko Francija lūdza 2004. gada 23. jūnijā, proti, to kuģu sarakstā, kurus SNCM bija atļauts izmantot pēc 2003. gada lēmuma, kuģi Aliso nomainīt pret kuģi Asco un kuģa Asco vietā pārdot kuģi Aliso, nav tādas, kuru dēļ būtu jāapšauba ar 2003. gada lēmumu atļautā pārstrukturēšanas atbalsta saderība ar iekšējo tirgu.

(13)

Ar 2005. gada 16. marta lēmumu (turpmāk “2005. gada lēmums”) (18) Komisija apstiprināja pārstrukturēšanas atbalsta otrās daļas maksājumu 3,3 miljonu euro apmērā, un atļautā pārstrukturēšanas atbalsta kopējā summa tādējādi sasniedza 69,3 miljonus euro.

(14)

Vispārējā tiesa 2005. gada 15. jūnijā lietā T-349/03 (19) anulēja 2003. gada lēmumu tādēļ, ka bija kļūdaini aprēķināts atbalsta minimālais apjoms.

(15)

Francijas iestādes 2005. gada 25. oktobrī (20) Komisijai nosūtīja informāciju par uzņēmuma finansiālo stāvokli pēc 2002. gada 18. februāra paziņojuma par pārstrukturēšanas atbalsta projektu.

(16)

Francijas iestādes 2005. gada 17. novembrī (21) sniedza papildu ziņas attiecībā uz 2002. gada pārstrukturēšanas plāna atjaunināšanu un SNCM pašu kapitāla atjaunošanu (22).

(17)

Francijas iestādes 2006. gada 15. martā nosūtīja Komisijai kopsavilkumu par tirgu, uzņēmējdarbības plānu (ienākumu daļa) un provizorisko rezultātu pārskatu (23). Citus dokumentus Komisijai nosūtīja 2006. gada 28. martā un 2006. gada 7. aprīlī (24). Turklāt vēstulē, kas datēta ar 2006. gada 7. aprīli, Francijas iestādes aicināja Komisiju uzskatīt, ka noteikta daļa no 2002. gada pārstrukturēšanas atbalsta, proti, summa 53,48 miljonu euro apmērā, ir jāklasificē nevis kā pasākums, kas veikts saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu, bet gan kā pasākums, kas nav uzskatāms par atbalstu saskaņā ar judikatūru Altmark lietā (25), vai kā autonoms un neatkarīgs pārstrukturēšanas plāna pasākums saskaņā ar EK līguma 86. panta 2. punktu tādēļ, ka tā ir kompensācija par sabiedriskiem pakalpojumiem.

(18)

Komisijai 2006. gada 21. aprīlī tika paziņots par apvienošanās projektu, ar kuru uzņēmumi Veolia Transport (turpmāk “VT”) (26) un Butler Capital Partners (turpmāk “BCP”) ieguva kopīgu kontroli pār SNCM  (27), saskaņā ar 4. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 139/2004 (28). Pieņemot lēmumu 2006. gada 29. maijā (29), Komisija nolēma neiebilst pret paziņoto darbību un paziņot to par saderīgu ar iekšējo tirgu.

(19)

Francijas iestādes 2006. gada 21. jūnijā (30) Komisijai nosūtīja Ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministrijas 2006. gada 26. maija rīkojumu, ar kuru tika apstiprināti Société nationale des chemins de fer français (turpmāk “SNCF”) veiktie finanšu darījumi, un 2006. gada 26. maija Dekrētu Nr. 2006-606 par SNCM nodošanu privātajam sektoram.

(20)

Informācija par sabiedriska pakalpojuma deleģēšanu un sociālu atbalstu, kas attiecas uz transporta pakalpojumiem Korsikā, Komisijai tika nosūtīta 2006. gada 7. jūnijā (31).

(21)

Ar 2006. gada 13. septembra vēstuli Komisija Francijas iestādes informēja par lēmumu uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar EK līguma 88. panta 2. punktu, kura paredzēta 6. pantā Regulā (EK) Nr. 659/1999, attiecībā uz jaunajiem pasākumiem, kas īstenoti SNCM labā, un pārstrukturēšanas plānu, kas tika paziņots 2002. gadā (32) (turpmāk “2006. gada lēmums”).

(22)

Francija 2006. gada 16. novembrī nosūtīja Komisijai savus komentārus saistībā ar 2006. gada lēmumu (33).

(23)

Tā kā dažas ieinteresētās personas bija iesniegušas lūgumu par vienu mēnesi pagarināt komentāru iesniegšanas termiņu (34), Komisija nolēma šādu papildu termiņu piešķirt visām ieinteresētajām personām (35).

(24)

Komisija no CFF  (36) un STIM  (37) saņēma komentārus, ko ar 2007. gada 20. februāra vēstuli nosūtīja Francijas iestādēm. Arī viena ieinteresēta trešā persona atsūtīja komentārus, kas arī tika nosūtīti Francijas iestādēm, bet tos šī persona 2008. gada 28. maijā atsauca.

(25)

Francijas iestādes savus apsvērumus par ieinteresēto trešo personu komentāriem nosūtīja 2007. gada 30. aprīlī (38).

(26)

Uzņēmums CFF2007. gada 20. decembrī iesniedza Komisijai sūdzību pret SNCM, tādējādi papildinot 2007. gada 15. jūnijā un 2007. gada 30. novembrī sūtīto informāciju. Šī sūdzība attiecas uz 3. pantu jaunajā nolīgumā par sabiedriskā pakalpojuma deleģēšanu, kas 2007. gada jūnijā starp Korsikas reģionālajām pārvaldes iestādēm un kopuzņēmumu Compagnie Méridionale de Navigation-SNCM tika parakstīts par 2007.–2013. gadu. CFF uzskata, ka šīs klauzulas īstenošana sabiedrībai SNCM nodrošina jaunus finanšu resursus apmēram 10 miljonu euro apmērā 2007. gadā. Tas arī apgalvoja, ka kompensācija, kas SNCM izmaksāta par sabiedriskā pakalpojuma saistībām, ir valsts atbalsts, kas turklāt ir nelikumīgs, jo nav paziņots Komisijai.

(27)

Komisija ieinteresētās personas informēja par savu lēmumu pagarināt tām komentāru iesniegšanas termiņu līdz 2008. gada 14. martam.

(28)

Komisija 2008. gada 26. martā Francijai nosūtīja ieinteresēto trešo personu komentārus, bet Francija savus apsvērumus nosūtīja 2008. gada 28. martā, 10. aprīlī un 28. aprīlī.

(29)

Komisija savā 2008. gada 8. jūlija lēmumā uzskatīja, ka jaunie pasākumi 2006. gadā nav valsts atbalsts EK līguma 87. panta 1. punkta nozīmē un ka 2002. gadā paziņotie atbalsta pasākumi ir saderīgi ar iekšējo tirgu.

(30)

Vispārējā tiesa šo lēmumu daļēji anulēja ar 2012. gada 11. septembra lēmumu (39), kurā tika secināts, ka Komisijas secinājumos par 2006. gadā īstenotajiem pasākumiem ir pieļautas acīm redzamas kļūdas vērtējumā. Vispārējā tiesa lēma, ka Komisijas veiktā 2002. gada pārstrukturēšanas atbalsta analīze ir jāpārskata, jo lēmuma pamatā ir fakts, ka 2006. gada pasākumi neveido atbalstu.

(31)

Vienīgais atbalsts, attiecībā uz kuru netika anulēts secinājums par saderību ar iekšējo tirgu, ir 53,4 miljonu euro kompensācija par SNCM sabiedrisko pakalpojumu saistībām laikposmā no 1991. līdz 2001. gadam. Līdz ar to šis punkts šajā lēmumā netiks aplūkots.

(32)

Tāpēc Komisijai jāpieņem jauns galīgais lēmums. Nav nepieciešams pārbaudīt faktus par notikumiem, kas risinājušies pēc anulētā lēmuma pieņemšanas dienas. Pēc lēmuma anulēšanas Komisijai, pirmkārt, ir jāizvērtē, vai konkrēti aplūkojamie pasākumi atbilst tirgus ekonomikas principu vadīta privāta ieguldītāja rīcībai un, otrkārt, ciktāl pārbaudāmie pasākumi veido valsts atbalstu, vai tie atbilst pamatnostādnēs paredzētajiem saderības nosacījumiem. Attiecībā uz katru no šīm atkārtotajām pārbaudēm saskaņā ar Vispārējās tiesas judikatūru (40) Komisija drīkst ņemt vērā tikai to informāciju, kas tai bija pieejama anulētā lēmuma pieņemšanas brīdī, t. i., 2008. gada 8. jūlijā (41).

(33)

2012. gada 13. novembrī notika Komisijas, Francijas iestāžu un SNCM pārstāvju tikšanās.

(34)

Ar 2012. gada 6. decembra un 2013. gada 5. februāra vēstuli Francijas iestādes iesniedza divus atsevišķus lūgumus pieņemt lēmumu no jauna sākt izmeklēšanas procedūru šādu iemeslu dēļ: izskaidrojot piesardzīga tirgus ekonomikas principu vadīta ieguldītāja testa kritērijus, Vispārējā tiesa ir pasludinājusi novatorisku spriedumu, kurš paredz, ka pretrunīgā procedūra ir jāsāk no jauna. Ar 2013. gada 15. janvāra un 13. februāra vēstulēm Komisija noraidīja šos lūgumus, uzsverot, ka procedūru var atsākt no konkrētas vietas, ja ir atklāta nelikumība, un norādīja, ka 2006. gada lēmums par procedūras uzsākšanu nekādā gadījumā nebija nelikumīgs. Tomēr tā arī informēja Francijas iestādes, ka tās var brīvi iesniegt apspriešanai vai analīzei jebkādu papildu informāciju vai jebkuru dokumentu, ko tās uzskata par piemērotu.

(35)

Francijas iestādes 2013. gada 16. maijā nosūtīja Komisijai informatīvu piezīmi.

(36)

Ar vēstuli, kas datēta ar 2013. gada 19. jūniju, SNCM arī lūdza pieņemt lēmumu no jauna sākt oficiālās izmeklēšanas procedūru, un norādītie iemesli bija tādi paši, kādus minēja Francijas iestādes. Komisija noraidīja šo lūgumu ar vēstuli, kas datēta ar 2013. gada 10. jūliju. Tomēr Komisija arī informēja SNCM, ka tā var brīvi iesniegt apspriešanai vai analīzei jebkādu papildu informāciju vai jebkuru dokumentu, ko tā uzskata par piemērotu.

(37)

SNCM2013. gada 27. augustā nosūtīja informatīvu piezīmi un jaunu ziņojumu par SNCM pārdošanu.

(38)

Šajā lēmumā aplūkojamo pasākumu saņēmējs ir SNCM, kas apvieno vairākus meitasuzņēmumus jūras kuģniecības nozarē un pārvadā pa jūru pasažierus, automobiļus un kravas automobiļus maršrutos starp kontinentālo Franciju un Korsiku, Itāliju (Sardīnija) un Magribas valstīm (Alžīrija un Tunisija).

(39)

SNCM ir akciju sabiedrība, ko izveidoja 1969. gadā, apvienojot Compagnie Générale Transatlantique un Compagnie de Navigation Mixte, kas abas dibinātas 1850. gadā. Tolaik to sauca Compagnie Générale Transméditerranéenne, taču 1976. gadā – pēc tam, kad tās kapitāla daļas iegādājās SNCF, – to pārdēvēja par Société Nationale Maritime Corse-Méditerranée. Francijas valdība šo sabiedrību bija izvēlējusies, lai īstenotu principu, kas paredzēja teritoriālo vienotību ar Korsiku, proti, jūras pārvadājumu tarifu pieskaņošanu SNCF tarifiem par dzelzceļa pārvadājumiem, saskaņā ar nolīgumu, ko 1976. gada 31. martā noslēdza uz divdesmit pieciem gadiem. Francijas valdība sabiedrībai Compagnie Générale Transatlantique jau bija uzdevusi nodrošināt transporta pakalpojumus uz Korsiku saskaņā ar iepriekšēju nolīgumu, ko noslēdza 1948. gada 23. decembrī.

(40)

Kad 2002. gadā tika paziņots rekapitalizācijas plāns, 20 % sabiedrības SNCM kapitāla piederēja sabiedrībai SNCF, bet 80 % – sabiedrībai CGMF. Pēc SNCM pašu kapitāla pārdošanas pabeigšanas 2006. gada 30. maijā (skatīt šā lēmuma 18. apsvērumu) uzņēmumiem BCP un VT pieder attiecīgi 38 % un 28 % SNCM kapitāla un sabiedrības CGMF līdzdalība kapitālā ir 25 % (9 % no kapitāla pieder algotajiem darbiniekiem).

(41)

Sabiedrības SNCM galvenie meitasuzņēmumi 2008. gadā ir Compagnie Méridionale de Navigation (CMN) (42), Compagnie Générale de Tourisme et d’Hôtellerie (CGTH) (43), Aliso Voyage  (44), Sud-Cargos  (45), Société Aubagnaise de Restauration et d’Approvisionnement (SARA) (46), Ferrytour  (47) un Les Comptoirs du Sud  (48).

(42)

Pēc ātrgaitas kuģa Aliso pārdošanas 2004. gada septembrī un ātrgaitas kuģa Asco  (49) pārdošanas 2005. gada maijā SNCM floti veido desmit kuģi (pieci automobiļu prāmji (50), četri jaukta tipa kuģi (kravas un pasažieru) (51) un viens ātrgaitas kuģis (52), kas galvenokārt apkalpo maršrutus no Nicas), no kuriem septiņi pilnībā pieder pašai sabiedrībai (53).

(43)

Lai apraksts būtu pilnīgs, ir jānorāda, ka regulārie jūras pārvadājumu pakalpojumi starp kontinentālās Francijas un Korsikas ostām kopš 1948. gada tiek sniegti kā sabiedriski pakalpojumi. SNCM un CMN bija koncesionāri laikposmā no 1976. līdz 2001. gadam saskaņā ar vispārēju nolīgumu, kas sākotnēji bija noslēgts uz 25 gadiem. Saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas noteikumiem (54) un pēc Eiropas konkursa (55), ko rīkoja Korsikas reģionālās pārvaldes iestādes (56), SNCM un CMN kopīgi saņēma sabiedriskā pakalpojuma deleģējumu attiecībā uz transporta pakalpojumu sniegšanu starp Marseļu un Korsiku apmaiņā pret finansiālām kompensācijām laikposmā no 2002. līdz 2006. gadam.

(44)

Tā kā sabiedrisko pakalpojumu deleģējumam 2006. gada nogalē bija jābeidzas, iepriekšminēto sabiedrisko jūras transporta pakalpojumu pēc jauna konkursa izsludināšanas Eiropas līmenī (57) piešķīra kopuzņēmumam SNCM-CMN laikposmā no 2007. gada 1. maija līdz 2013. gada 31. decembrim par subsīdijām, kuru apmērs ir aptuveni 100 miljoni euro gadā.

(45)

Tāpat visiem operatoriem, kuri sniedz transporta pakalpojumus uz minēto salu no Tulonas vai Nicas, ir noteiktas pakalpojumu sniegšanas biežuma saistības. Šajos maršrutos Korsikas rezidentiem, kā arī citām pasažieru kategorijām no 2002. gada līdz 2013. gadam tika sniegts sociāls atbalsts, kas ieviests saskaņā ar Komisijas 2002. gada 2. jūlija lēmumu (58) un 2007. gada 24. aprīļa lēmumu (59).

(46)

SNCM darbojas galvenokārt divos atsevišķos tirgos, proti, pasažieru pārvadājumu un kravas pārvadājumu tirgū. Tā nodrošina transporta pakalpojumus no Francijas uz Korsiku un Magribas valstīm un mazākā apjomā arī transporta pakalpojumus uz Itāliju un Spāniju.

(47)

Pasažieru pārvadājumi uz Korsiku ir tirgus, kam piemīt izteikti sezonāls raksturs. To raksturo liels pasažieru skaita pieaugums noteiktās sezonās, kurš var desmit reizes pārsniegt pasažieru skaitu viszemākā pieprasījuma mēnešos, un operatoriem tādēļ ir nepieciešama atbilstoša lieluma flote, kas spēj apmierināt šādu pasažieru skaita palielināšanos. Puse no apgrozījuma tiek gūta jūlijā un augustā. Līdzsvara trūkums pastāv arī atkarībā no maršruta virziena, turklāt pat pasažieru skaita pieauguma laikposmā: piemēram, jūlijā kuģi no kontinenta dodas prom pilni, taču atpakaļceļā tie ir gandrīz tukši. Šā iemesla dēļ kuģu noslodzes gada vidējais lielums ir relatīvi zems.

(48)

SNCM ir vēsturiskais operators, kas nodrošina savienojumu starp Korsiku un kontinentālo Franciju. Vispārīgi runājot, divas trešdaļas no sabiedrības darbībām tiek veiktas starp Marseļu un Korsiku saskaņā ar sabiedriskā pakalpojuma deleģējumu, bet vienu trešdaļu no tās darbībām veido savienojumi starp citām ostām un galamērķiem (Nica–Korsika, Tulona–Korsika, starptautiskie savienojumi uz Sardīniju un Magribas valstīm).

(49)

Sabiedrībai SNCM vienmēr ir bijis monopola stāvoklis attiecībā uz tās galveno darbību. Tomēr kopš 1996. gada tai ir nācies saskarties ar konkurenci, kas attīstījās ļoti strauji. Šodien dominējošais operators, kas nodrošina jūras pārvadājumu pakalpojumus starp kontinentu un Korsiku, ir CFF, un tā tirgus daļa nemitīgi palielinās. Lai gan uzņēmums CFF šajā tirgū darbojas tikai kopš 1996. gada, tā pasažieru pārvadājumi laikā no 2000. līdz 2005. gadam katru gadu ir palielinājušies par 44 %, un šis pieaugums turpinās. Tādējādi 2008. gadā gandrīz [..] (60) % pasažieru, kas pa jūru pārvietojās starp kontinentu un Korsiku, izmantoja kādu CFF kuģi, bet tikai [..] (60) % izmantoja kādu SNCM kuģi, un CMN pārvadāja atlikušos pasažierus, t. i., [..] (60) %.

(50)

Stāvokli, ko CFF ieguvis attiecīgajā tirgū kopš 2000. gada, raksturo arī to pasažieru skaits, kas sezonas laikā tiek pārvadāti starp Korsiku un kontinentālo Franciju. No turpmāk sniegtā grafika izriet, ka CFF tirgus daļa ir pieaugusi no 45 % 2000. gadā līdz 70 % 2007. gadā, bet SNCM tirgus daļa tajā pašā laikposmā samazinājusies no 53 % līdz 26 %, un starpība starp abu uzņēmumu tirgus daļām pārsniedz vienu miljonu pārvadāto pasažieru.

Grafiks

Sezonas laikā (maijs–septembris) pārvadāto pasažieru skaits starp kontinentālo Franciju un Korsiku. 2000.–2007. gada sezonas

(51)

Pārējie mazāk svarīgākie SNCM konkurenti pārvadājumu pakalpojumos uz Korsiku ir Compagnie Méridionale de Navigation (CMN), Moby Lines, Happy Lines un TRIS.

(52)

Kopš 2006. gada SNCM piedāvājums un tās tirgus daļas pakalpojumos uz Korsiku ir samazinājušies – par 8 % samazinājies piedāvāto vietu skaits (pārvadājumiem no Nicas tas ir samazinājies par 20 %, bet pārvadājumiem no Marseļas – par 3 %).

(53)

Taču tas, ka turpina samazināties tirgus daļas, liecina par to, ka pasažieru uzticības atjaunošanās, ko lielā mērā ietekmēja streiki un traucējumi, kurus uzņēmuma privatizācijas laikā izraisīja 2004. un 2005. gada nozares konflikti, notiek ļoti lēni.

(54)

Kopš 1993. gada pasažieru jūras pārvadājumu tirgus starp kontinentu un Korsiku ir vidēji pieaudzis par 4 % gadā, un tā pieaugumam būtu jāturpinās – tiek paredzēts, ka arī 2008. gadā tas palielināsies par [..] (60) % (būtiski faktu pārbaudes laikā) un turpinās nedaudz lēnāk pieaugt arī turpmākajos gados. Tomēr nešķiet, ka šajā tirgū vēlētos ienākt jauni tirgus dalībnieki. Kad Korsikas Transporta birojs izsludināja konkursu par sabiedriskā pakalpojuma deleģēšanu jūras transporta pakalpojumiem uz noteiktām Korsikas ostām laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam, vienīgie kandidāti, kas pieteicās, bija CFF un SNCM-CMN, lai gan bija iespējams iesniegt arī daļējus pieteikumus attiecībā uz kādu konkrētu līniju.

(55)

Runājot par SNCM galveno konkurentu, jānorāda, ka CFF ir ievērojami palielinājis piedāvāto vietu skaitu, proti, no 500 000 līdz 4,5 miljoniem laikposmā no 1999. līdz 2007. gadam (tostarp pieaugums par 30 % laikā no 2006. līdz 2007. gadam), un tas minētajam uzņēmumam ļāva palielināt savus pārvadājumus (no 1,3 miljoniem 2005. gadā līdz 1,6 miljoniem 2007. gadā) un savu tirgus daļu. Tomēr šādas politikas un strukturālu iemeslu dēļ CFF pasažieru skaits ir mazāks nekā sabiedrībai SNCM un 2007. gadā reģionā atšķīrās par 10 procentpunktiem. Savukārt sabiedrībai SNCM vidējās noslodzes līmenis 2007. gadā bija 48 %, un, ņemot vērā šī tirgus izteikti sezonālo raksturu (skatīt iepriekš), tas ir uzskatāms par atbilstošu.

(56)

Attiecībā uz kravas pārvadājumiem uz Korsiku sabiedrībai SNCM 2005. gadā piederēja aptuveni 45 % no to pārvadājumu tirgus, kurus veic maršrutos no Marseļas/Tulonas uz Korsiku.

(57)

Attiecībā uz vispārējo preču (ko neviens nepavada) pārvadājumu tirgu var uzskatīt, ka sabiedrībām SNCM un CMN faktiski gandrīz ir monopolstāvoklis. Saskaņā ar sabiedriskā pakalpojuma deleģējuma līgumu abas minētās sabiedrības nodrošina regulārus jūras pārvadājumus no Marseļas uz visām Korsikas ostām.

(58)

Savukārt attiecībā uz pavadītām piekabēm, ko pārvadā ar prāmjiem un kas kopumā atbilst 24 % no vispārējo preču pārvadājumiem, mērot lineāros metros, pastāv konkurence starp visiem pasažieru pārvadātājiem. Arī šo pavadīto preču pārvadājumu tirgū SNCM un CMN pieder lielākā tirgus daļa. Pārējiem operatoriem un jo īpaši CFF šajā tirgū pieder 10 % jeb 2 % no kopējā tirgus.

(59)

Arī attiecībā uz pavadītiem transportlīdzekļiem (61), ko pārvadā ar prāmjiem (apmēram 24 % no vispārējo preču pārvadājumiem 2003. gadā), sabiedrībām SNCM un CMN pieder attiecīgā tirgus lielākā daļa. Tomēr kopš 2002. gada CFF savu piedāvājumu ir palielinājusi, un tai pieder apmēram 15 % no tirgus.

(60)

Tunisija un Alžīrija ir svarīgs tirgus, kas nodrošina aptuveni 5 miljonus pasažieru un kur dominē gaisa pārvadājumi. Šajā kontekstā jūras pārvadājumi atbilst apmēram 15 % no pasažieru plūsmas. Alžīrija ir ievērojams jūras pārvadājumu tirgus ar apmēram 560 000 pasažieriem, bet Tunisijas tirgus ir mazāks – 250 000 pasažieru.

(61)

Jūras pārvadājumu tirgus maršrutā no Francijas uz Magribas valstīm ir pastāvīgi palielinājies – kopumā par 13 % laikposmā no 2001. līdz 2005. gadam. Ņemot vērā tūrisma palielināšanās perspektīvas šajā reģionā, jūras pārvadājumiem līdz 2010. gadam paredzēja (būtiski faktu pārbaudes laikā) ikgadēju pieaugumu par 4 %.

(62)

Alžīrijā SNCM ir otrs lielākais tirgus dalībnieks pēc Entreprise Nationale de Transport Maritime de Voyageurs (ENTMV), kas ir Alžīrijas valsts uzņēmums. SNCM tirgus daļa palielinājās no 24 % 2001. gadā līdz 35 % 2005. gadā.

(63)

SNCM ir otrs lielākais tirgus dalībnieks maršrutos uz Tunisiju un atrodas aiz Compagnie tunisienne de navigation (CTN). Lai gan kopš 2001. gada SNCM noteiktu tirgus daļu ir zaudējusi, atdodot to CTN, proti, no 44 % uz 39 % 2004. gadā, tomēr 2005. gadā tika konstatēts pieaugums (40 %).

(64)

Pēc Komisijas 2002. gada 17. jūlija lēmuma atļaut glābšanas atbalstu sabiedrībai SNCM  (62) Francijas iestādes Komisijai 2002. gada 18. februārī paziņoja pārstrukturēšanas atbalsta projektu par labu SNCM. Ar šo pasākumu bija paredzēta sabiedrības SNCM rekapitalizācija ar tās mātesuzņēmuma CGMF starpniecību, piešķirot 76 miljonus euro, no kuriem 46 miljoni euro bija pārstrukturēšanas izmaksas (63). Šīs kapitāla palielināšanas mērķis bija SNCM pašu kapitālu no 30 miljoniem euro palielināt līdz 106 miljoniem euro.

(65)

Saskaņā ar 1999. gada pamatnostādnēm Francijas iestādes iesniedza Komisijai SNCM pārstrukturēšanas plānu (64), kas paredzēja piecus pasākumus:

(66)

Pēc apsvērumiem, ko Komisija bija formulējusi savā 2002. gada 19. augusta lēmumā, Francijas iestādes 2003. gada 31. janvāra vēstulē aprakstīja pilnveidojumus, kas pārstrukturēšanas plānā tika veikti attiecībā uz šādiem aspektiem:

(67)

Attiecībā uz šo pēdējo aspektu Francijas iestādes norāda, ka “SNCM šīs saistības uzņemas bez jebkādām atkāpēm, jo tā uzskata, ka tās rīcības dēļ izraisīts tarifu karš neatbilstu ne tās stratēģiskajiem mērķiem attiecībā uz stāvokli tirgū, ne tās interesēm (jo šāds karš novestu pie tās ienākumu samazināšanās), ne tās parastajai praksei vai tās zinātībai”.

(68)

Savā pārstrukturēšanas plānā Francijas iestādes Komisiju iepazīstināja ar sīki izstrādātu finansiālo modeli laikposmam no 2002. līdz 2007. gadam, izmantojot hipotētiskus vidējos lielumus vairākiem mainīgajiem (66). Finanšu prognozes cita starpā norāda, ka pie pozitīviem kārtējiem rezultātiem izdosies atgriezties no 2003. gada.

1. tabula

Finansiālais modelis laikposmam no 2002. līdz 2007. gadam

(69)

Kapitāla ieguldījums 76 miljonu euro apmērā, kā arī atgriešanās pie rentablas darbības, kas paredzēta no 2003. gada, pēc Francijas iestāžu domām ļautu pašu kapitālu no tā līmeņa apmēram 30 miljonu euro apmērā 2001. gada beigās īstermiņā palielināt līdz 120 miljoniem euro (2003.) un līdz 160–170 miljoniem euro plāna perioda beigās (2006.–2007.). Tam būtu jāļauj samazināt finanšu parādsaistības 145 miljonu euro apmērā 2002. gadā līdz līmenim no 40 miljoniem euro līdz 55 miljoniem euro laikposmā no 2003. līdz 2005. gadam. Plāna pēdējos gados bija paredzēta sabiedrības parādsaistību palielināšanās, jo tiktu atjaunotas pilnīgas īpašumtiesības uz vienu vai diviem kuģiem.

(70)

Francijas iestādes iesniedza arī pētījumu par to, kā iecerētos rezultātus varētu ietekmēt darba hipotēzes attiecībā uz satiksmi dažādās līnijās. Pamatojoties uz to, dažādie modeļi pierāda, ka SNCM būtu bijis jāatjauno rentabilitāte aplūkotajos scenārijos.

(71)

Sākotnēji Francijas iestādes pieminēja divas alternatīvas metodes, ko tās noraidīja pārāk lielās dārdzības dēļ.

(72)

Ar metodi, ko Francijas iestādes izvēlējās, lai noteiktu rekapitalizācijas summu, tika aprēķināts nepieciešamais finansējums, pamatojoties uz pašu kapitāla un parādsaistību attiecības vidējo koeficientu, kas 2000. gadā konstatēts piecām Eiropas kuģniecības sabiedrībām. Neraugoties uz šo sabiedrību atšķirīgajām bilancēm, Francijas iestāžu noteiktais vidējais lielums bija 79 %. Francijas iestādes apgalvo, ka finanšu prognozes par laikposmu no 2002. līdz 2007. gadam liecina par pašu kapitāla un parādsaistību attiecības vidējo koeficientu 77 % apmērā, pašu kapitālam 2007. gadā sasniedzot 169 miljonus euro. Šādu pašu kapitāla līmeni bija paredzēts sasniegt, īstenojot 76 miljonus euro vērto rekapitalizāciju un pārstrukturēšanas plānā paredzētos pasākumus.

(73)

2002. gada rekapitalizācija un pārstrukturēšanas plāns nesniedza iecerētos rezultātus, un pēc 2004. gada SNCM ekonomiskais un finansiālais stāvoklis ievērojami pasliktinājās. Šo pasliktināšanos veicināja gan iekšējie faktori (grūtības nozarē, ražīguma mērķu nepietiekama un novēlota īstenošana, tirgus daļu zaudēšana), gan no SNCM neatkarīgi faktori (Korsikas galamērķu pievilcīguma samazināšanās, CFF veiktā tirgus daļu pārņemšana, valsts pieļautas pārvaldības kļūdas (67)), kā arī degvielas izmaksu palielināšanās.

(74)

Līdz ar to SNCM darbības rezultāti bija – 32,6 miljoni euro 2004. gadā un – 25,8 miljoni euro 2005. gadā. Tīrais rezultāts 2004. gadā bija – 29,7 miljoni euro un 2005. gadā: – 28,8 miljoni euro.

(75)

SNCM ekonomiskā un finansiālā stāvokļa pasliktināšanās dēļ Francijas iestādes pārdeva vairāk aktīvu, nekā bija paredzēts 2002. gada pārstrukturēšanas plānā un noteikts 2003. gada lēmumā, kā arī sāka meklēt partnerus no privātā sektora.

2. tabula

To aktīvu saraksts, ko SNCM pārdeva pēc 2002. gada

(76)

Privātā sektora partneru atlases process notika no 2005. gada 26. janvāra līdz 2005. gada septembra beigām.

(77)

Francijas valdība 2005. gada 26. janvārī un 17. februārī paziņoja, ka tā sāks meklēt partneri no privātā sektora, kas iesaistītos SNCM kapitālā, lai nostiprinātu šīs sabiedrības finansiālo struktūru un tai palīdzētu veikt tās attīstībai nepieciešamās pārmaiņas.

(78)

Agence des Participation de l’Etat (Valsts līdzdalības aģentūra – APE) izraudzīja neatkarīgu personu partneru meklēšanas procesa pārraudzībai, pilnvaroja konsultatīvu banku (HSBC) sazināties ar iespējamiem kapitāla pārņēmējiem.

(79)

Šajā saistībā tika nodibināti kontakti ar 72 industriālajiem un finanšu ieguldītājiem, lai noteiktu finansiālos nosacījumus piedāvājumam ar mērķi sniegt atbalstu sabiedrības industriālā projekta īstenošanai, saglabāt darbavietas un nodrošināt sabiedriskā pakalpojuma pienācīgu sniegšanu. Divdesmit trīs no tiem pauda zināmu interesi, tika parakstīti piecpadsmit konfidencialitātes nolīgumi un nosūtīti piecpadsmit informācijas memorandi. Seši uzņēmumi iesniedza piedāvājumus pirmajā kārtā 2005. gada 5. aprīlī, un trīs piedāvājumi (Connex – tagad Veolia Transdev (VT), Caravelle un BCP) tika saņemti otrajā kārtā 2005. gada 17. jūnijā, turklāt tika izteikta interese arī attiecībā uz mazākuma līdzdalību (Comanav). Trešajā kārtā 2005. gada 28. jūlijā tika saņemti trīs piedāvājumi.

(80)

2005. gada 14. septembrī visus uzņēmumus uzaicināja līdz 2005. gada 15. septembrim iesniegt galīgo neatsaucamo piedāvājumu. Tā kā Connex savu piedāvājumu bija atsaukusi, šajā datumā valsts saņēma divus neatsaucamus piedāvājumus par kapitāla ieguldīšanu un visa kapitāla pirkšanu no BCP un Caravelle grupas.

(81)

Francija 2005. gada 27. septembrī publicēja presē paziņojumu, norādot, ka pēc abu piedāvājumu rūpīgas izskatīšanas tiek izraudzīts grupas BCP iesniegtais piedāvājums, jo, būdams visizdevīgākais no finansiālā viedokļa, tas arī vislabāk aizsargā uzņēmuma, sabiedriskā pakalpojuma un nodarbinātības intereses. BCP sākotnējā piedāvājumā tika piedāvāta negatīva cena 113 miljoni euro, un tas atbilda vismazākajam negatīvas cenas novērtējumam.

(82)

Šajā potenciālo pircēju sākotnējā piedāvājumā bija nepārprotami paredzēta iespēja savu sākotnējo piedāvājumu koriģēt pēc tam, kad būs veikta revīzija. Francijas iestādes norādīja, ka sākotnējā negatīvā cena tika koriģēta uz augšu pēc revīzijas, kas notika 2005. gada 16. decembrī, tādu objektīvu apstākļu dēļ, kas ietekmēja normatīvo un ekonomisko kontekstu, kurā SNCM veic savu darbību, un kas iestājās pēc piedāvājuma iesniegšanas 2005. gada 15. septembrī. Tādējādi negatīvā cena tika pārskatīta un noteikta 200 miljonu euro apmērā.

(83)

Sarunās starp Francijas iestādēm un nākamajiem pircējiem, t. i., BCP apvienojumā ar Connex grupu, tagad Veolia Transdev, kas ir Veolia meitasuzņēmums, šo summu izdevās samazināt līdz 142,5 miljoniem euro, kam pieskaitīja daļu no izdevumiem, kuri attiecināmi uz SNCM pensionēto darbinieku savstarpējas apdrošināšanas sabiedrībām (15,5 miljonus euro).

(84)

Pēc atklāta, pārredzama un nediskriminējoša atlases procesa 2005. gada 13. oktobrī uzņēmumam ļoti grūtos finansiālajos apstākļos starp valsti, BCP un VT beidzot tika panākta vienošanās. VT tādējādi kļuva par SNCM industriālo operatoru (28 % līdzdalība), bet BCP ir galvenais akcionārs ar 38 % līdzdalību. Valsts, aizstāvot uzņēmuma darbiniekus, apņēmās saglabāt 25 % (69) līdzdalību uzņēmumā. BCP un VT izstrādāja sabiedrības SNCM uzņēmējdarbības plānu, ko 2006. gada 7. aprīlī nosūtīja Eiropas Komisijai.

(85)

Saprašanās memorandu, saskaņā ar kuru 75 % no SNCM kapitāla tika pārdoti privātajiem kapitāla pārņēmējiem, puses (BCP, VT un CGMF) parakstīja 2006. gada 16. maijā.

(86)

Saprašanās memoranda II iedaļā ir paredzēts, ka CGMF uzņemas saistības apstiprināt, parakstīt un pilnībā atbrīvot SNCM kapitāla palielinājumu par kopējo summu 142,5 miljoni euro.

(87)

Papildus kapitāla palielināšanai CGMF uzņemas saistības norēķinu konta avansa veidā nodot SNCM rīcībā summu 38,5 miljonu euro apmērā. Šis darījumu konta avanss, ko SNCM izmaksās pilnvarniekam (banka CIC), ir paredzēts finansēt to ex gratia izmaksu daļu, kas rastos papildus summām, kuras saskaņā ar tiesību aktu un līgumu noteikumiem jāmaksā gadījumā, ja kapitāla pārņēmēji īsteno darbinieku skaita samazināšanas plānu. Kompensācijas, kas jāmaksā papildus pabalstiem, kuri pienākas saskaņā ar tiesību aktu un līgumu noteikumiem, tiek izmaksātas individuāli un personīgi atbilstoši to algoto darbinieku skaitam, kuri aizgājuši no uzņēmuma un kuru darba līgums ir lauzts.

(88)

Šis mehānisms ir paredzēts 2006. gada 16. maija pārdošanas līguma II.2. punktā, kurā ir noteikts, ka šis konts ir paredzēts, lai “finansētu to izmaksu daļu saistībā ar iespējamu brīvprātīgu aiziešanu no darba vai darba līgumu laušanu […], kas rastos papildus jebkāda veida summām, kuras darba devējam jāmaksā saskaņā ar tiesību aktu un līguma noteikumiem”. Pilnvarnieka uzdevums ir “šos līdzekļus pakāpeniski atbrīvot atbilstoši tam, kā attiecīgie darbinieki, kurus nepārceļ citā darbā sabiedrībā SNCM, faktiski aiziet no sabiedrības, un sekvestrētās summas atlikumu atbrīvot pēc tam, kad beidzies tā pilnvarnieka uzdevums”. Šī konta darbība ir saprašanās memorandam pievienotā pilnvarniecības līguma priekšmets. Lai sekvestra kontu varētu aktivizēt, SNCM jāiesniedz CGMF priekšsēdētājam saraksts ar to darbinieku vārdiem un uzvārdiem, kuru darba līgums ir izbeigts un kuriem tiek pieprasīta sekvestra konta aktivizēšana, kopā ar ikmēneša neto izdevumu pārskatu, kurā detalizēti izklāstītas visas izmaksātās kompensācijas un izdevumi saistībā ar konkrētajiem darbiniekiem. Tajā pašā laikā SNCM informē pilnvarnieku par “papildu faktiskajām ikmēneša izmaksām” uz darbinieku, kas ir summa, kas maksājama papildus visu veidu summām, kas darba devējam jāmaksā saskaņā ar tiesību aktiem un līgumiem. Valsts īstenoto papildu ex gratia pasākumu kopējā summa nekādos apstākļos nedrīkst pārsniegt 38,5 miljonus euro, un gadījumā, ja šie papildu sociālie pasākumi nesasniedz šo robežu trīs gadu laikā pēc uzņēmuma pārdošanas, atlikums tiek atmaksāts valstij.

(89)

Saprašanās memoranda III iedaļā ir paredzēts, ka pēc šīm darbībām CGMF privātajiem pārņēmējiem pārdod savas akcijas, kas atbilst 75 % no akcijām, kuras veido uzņēmuma pamatkapitālu un sekvestra kontu, kas paredzēts, lai finansētu to sociālā plāna daļu, kura pārsniedz tiesību aktos un līgumos noteiktās saistības.

(90)

Saprašanās memoranda III iedaļā ir arī paredzēta papildu kapitāla palielināšana 8,75 miljonu apmērā, ko veiktu BCP/VT un ko SNCM rīcībā nodod atkarībā no tai nepieciešamo naudas līdzekļu apjoma. Saprašanās memoranda III.2.7. punktā ir paredzēts, ka CGMF akciju vērtība jebkurā brīdī ir vienāda ar to sākotnējo nominālvērtību, kurai pieskaita […] (60) % no tās atbrīvotās nominālvērtības, kas reizināta ar D/365, kur D ir dienu skaits pēc pārdošanas datuma, un atņemot visas saņemtās summas (piemēram, dividendes). Šo kārtību nepiemēro gadījumā, ja sabiedrībai veic tiesas sanāciju vai likvidāciju.

(91)

Saprašanās memorandā (III.5. iedaļa) ir ietverta pirkšanas atcelšanas klauzula, kas paredz tiesības pārdot SNCM, ko pircēji var kopīgi piemērot gadījumā, ja iestājas kāds no minētajiem notikumiem un ja šo notikumu dēļ tiktu apdraudētas iespējas īstenot viņu uzņēmējdarbības plānu un atjaunot sabiedrības dzīvotspēju:

(92)

Saprašanās memoranda VII iedaļā ir paredzēts, ka CGMF uzņemas daļu no SNCM sociālā nodrošinājuma saistībām attiecībā uz tās pensionētu darbinieku savstarpējas apdrošināšanas sabiedrībām par summu, kas aprēķināta 15,5 miljonu euro apmērā, sākot no dienas, kad mainās uzņēmuma īpašnieki.

(93)

Uzņēmuma vadības kārtība ir noteikta saprašanās memoranda IV iedaļā. Ir paredzēts, ka SNCM vadības kārtība tiks mainīta un ka to pārveidos par akciju sabiedrību ar direktoru padomi un uzraudzības padomi. Uzraudzības padomē sākumā būs 10 locekļi un vēlāk – 14. Sabiedrības priekšsēdētāja amatu uz pārejas laiku piešķirs valsts pārstāvim. Ja SNCM tiek deleģēta sabiedrisko pakalpojumu sniegšana, tad uzraudzības padomes priekšsēdētāju nomainīs ar BCP pārstāvi. Savukārt direktoru padomes uzdevums ir nodrošināt SNCM darbības pārvaldību.

(94)

2006. gada 26. maijā Francijas valdība apstiprināja SNCM pārdošanu, kā arī iepriekš minētos pasākumus.

(95)

Ievērojot iepriekš minēto, saprašanās memorandā ir ietverti trīs valsts pasākumu veidi, kuri pamato pārbaudi attiecībā uz Savienības valsts atbalsta režīma ievērošanu:

(96)

Šis galīgais lēmums attiecas uz pasākumiem, ko Francija kopš 2002. gada 18. februāra veikusi par labu sabiedrībai SNCM, proti:

(97)

Šis lēmums neattiecas uz kompensāciju par SNCM sabiedrisko pakalpojumu saistībām laikposmā no 1991.–2001. gadam, kas Vispārējās tiesas 2012. gada 11. septembra spriedumā (71) tika atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu.

(98)

Tāpat šis lēmums neattiecas uz to finansiālo kompensāciju pārbaudi, kuras SNCM saņēmusi vai kuras tai jāsaņem par sabiedriskā pakalpojuma saistībām laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam un uz kurām attiecas atsevišķa procedūra (72).

(99)

Turklāt jānorāda, ka 2012. gada 11. novembra spriedumam ir iesniegtas divas apelācijas Tiesā, ko iesniegušas SNCM un Francija – attiecīgi apvienotās lietas C-533/12 P un C-536/12 P. Šis lēmums ir pieņemts, lai izpildītu apelācijai iesniegto spriedumu, jo ar šo spriedumu tika anulēts 2008. gada 8. jūlija lēmums. Šajā situācijā, ja apelācijas pārbaudes rezultātā tiks daļēji vai pilnīgi anulēts 2012. gada 11. novembra spriedums un tiks atjaunotas konkrētas 2008. gada 8. jūlija lēmuma daļas, šis lēmums zaudēs spēku apelācijas sprieduma rezultātā, ciktāl šis lēmums attiecas uz atjaunotajiem pasākumiem.

(100)

Komisija 2002. gada 19. augusta lēmumā par procedūras uzsākšanu, atzīstot, ka SNCM ir uzskatāma par grūtībās nonākušu uzņēmumu, pauda šaubas par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar kritērijiem, kuri izklāstīti tobrīd spēkā esošo 1999. gada pamatnostādņu 3.2.2. punktā.

(101)

Komisija pauda zināmas šaubas par pārstrukturēšanas plānu, jo nebija veikta analīze par uzņēmuma zaudējumu cēloņiem. Konkrētāk, Komisija izvirzīja jautājumus attiecībā uz saikni starp zaudējumiem un sabiedriskā pakalpojuma saistībām, SNCM kuģu iegādes politikas ietekmi uz tās darbības rezultātiem un pasākumiem, kas paredzēti, lai uzlabotu uzņēmuma ražīgumu.

(102)

Komisija uzsvēra arī noteiktus pārstrukturēšanas plāna trūkumus, piemēram, to, ka nav konkrētu pasākumu starppatēriņa summu samazināšanai un nav nekādu norāžu par SNCM turpmāko tarifu politiku.

(103)

Komisija pauda šaubas arī par tās aprēķinu metodes atbilstību, ko Francijas iestādes bija izvēlējušās, lai noteiktu rekapitalizācijas summu, un par dažiem no pieņēmumiem, kas bija izraudzīti finansiālo modeļu veidošanai.

(104)

Ar savu 2006. gada 13. septembra lēmumu Komisija nolēma 2002. gada oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecināt arī uz pasākumiem, kas paredzēti saistībā ar SNCM pārdošanu privātajam sektoram.

(105)

Tā kā šī summa tika kvalificēta kā saderīgs valsts atbalsts saskaņā ar EK līguma 86. panta 2. punktu, Komisija uzskatīja, ka šī summa jāizvērtē, ņemot vērā Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (2004. gada pamatnostādnes) (73). Tā kā pārstrukturēšanas atbalsta summa būtu ievērojami zemāka nekā 2002. gadā paziņotā un 2003. gadā apstiprinātā summa, Komisija pauda šaubas par iespēju saglabāt visus kompensācijas pasākumus, kuri sabiedrībai SNCM bija noteikti ar 2003. gada lēmumu.

(106)

Komisija arī pauda šaubas par to, vai ir izpildīti 2003. gada lēmumā noteiktie nosacījumi, proti, cenu noteikšanas princips un noteikts skaits pārvadājumu uz Korsiku.

(107)

Attiecībā uz SNCM negatīvo pārdošanas cenu Komisija pauda šaubas par to, vai tas, ka pirms SNCM pārdošanas valsts veica rekapitalizāciju, atbilst tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja rīcībai. Konkrētāk, Komisija pauda šaubas par to, vai ir pareizi aprēķinātas likvidācijas izmaksas, kas valstij kā akcionāram būtu jāsedz SNCM likvidācijas gadījumā.

(108)

Komisija apšaubīja, vai ar 2004. gada pamatnostādnēm varētu attaisnot šos finanšu pasākumus.

(109)

Tā arī pauda šaubas par otro rekapitalizāciju 8,75 miljonu euro apmērā, proti, par to, vai ir ievērots privāto un valsts ieguldījumu vienlaicīguma princips un parakstīšanas nosacījumu vienlīdzības princips judikatūras nozīmē.

(110)

Visbeidzot, Komisija pauda šaubas attiecībā uz to, vai papildu sociālos pasākumus, paredzot atbalstu fiziskām personām 38,5 miljonu euro apmērā, varētu uzskatīt par netiešām priekšrocībām uzņēmumam. Tā arī uzsvēra risku, ka var rasties pretruna ar to, ka atlaišanas papildu pabalsti tiek segti kā daļa no riska, ko uzņēmies piesardzīgs ieguldītājs.

(111)

2002. gadā paziņoto pārstrukturēšanas plānu veidoja kapitāla ieguldījums 76 miljonu euro apmērā, no kuriem 53,48 miljoni euro bija sabiedriskā pakalpojuma kompensācija. Ņemot vērā akciju pārdošanu, ko veica SNCM  (74), faktiski apmaksātā atbalsta summa veido 69 292 400 euro. Francijas iestādes uzskata, ka, ja 53,48 miljoni euro ir atbalsts, kas saderīgs ar iekšējo tirgu, tad atbalsta summa, kas uzskatāma par pārstrukturēšanas atbalstu 2002. gada paziņojumā, ir 15,81 miljons euro.

(112)

Francija vispirms atgādina, ka 2004. un 2005. gada streiku dēļ, kā arī SNCM ekonomiskā un finansiālā stāvokļa pasliktināšanās dēļ valstij kā akcionāram 2005. gada janvārī nācās uzsākt privāto ieguldītāju atlases procedūru un veikt citus ārkārtas pasākumus (piemēram, kuģa Asco un kapitāla daļu sabiedrībā Sud Cargos pārdošana (75)).

(113)

Atbilstoši tābrīža Kopienas judikatūrai šajā jomā Francijas iestādes aicina Komisiju uzskatīt, ka SNCM negatīvā pārdošanas cena 158 miljonu euro apmērā neietver nekādu pasākumu, ko varētu kvalificēt kā atbalstu EK līguma 87. panta 1. punkta nozīmē, jo Francijas valsts esot rīkojusies kā tirgus ekonomikas principu vadīts privātais ieguldītājs.

(114)

Vispirms Francijas iestādes norāda, ka galīgā cena, proti, 158 miljoni euro, kas ir zemāka par negatīvo cenu, kuru pircēji sākotnēji prasīja pēc SNCM revīzijas pabeigšanas, ir rezultāts sarunām par kontroles nodošanu, par kuru rīkoja atklātu, pārredzamu un nediskriminējošu konkursa procedūru, un tādēļ katrā ziņā ir uzskatāma par tirgus cenu.

(115)

Francija uzskata, ka, tā kā SNCM privātā partnera meklēšana notika ar atklātu, pārredzamu un nediskriminējošu konkursa procedūru un ka pēc šīs procedūras tika pieņemts vislabākais piedāvājums, pārdošanas cena katrā ziņā ir tirgus cena.

(116)

Pēc Francijas iestāžu domām pārdošana par negatīvu cenu 158 miljonu euro apmērā ir notikusi valstij visizdevīgākajos apstākļos atbilstoši Kopienas tābrīža judikatūrai un Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei un tai nav nekādu atbalsta pazīmju. Francija uzskata, ka šī negatīvā cena ir zemāka par likvidācijas izmaksām, kas valstij būtu jāsedz uzņēmuma likvidācijas gadījumā.

(117)

Francija uzskata, ka šāds secinājums jāizdara gan saskaņā ar pieeju, kas izriet no Eiropas Kopienu Tiesas judikatūras (turpmāk tekstā “Gröditzer lietas judikatūra” (76)), gan saskaņā ar pieeju, kuras pamatā ir SNCM faktisko likvidācijas izmaksu analīze (ABX lēmums (77)).

(118)

Attiecībā uz pirmo metodi, kuras pamatā ir Gröditzer lietas judikatūra, Francija apgalvo, ka šajā spriedumā ir apstiprināts vērtējums, ko Komisija paudusi savā 1999. gada 8. jūlija lēmumā, proti, ka “tikai aktīvu likvidācijas vērtība jāņem vērā kā likvidācijas izmaksas” (78).

(119)

Šajā saistībā CGMF  (79) un Oddo-Hastings  (80) ziņojumos aktīvu likvidācijas vērtība 2005. gada 30. septembrī tika lēsta vismaz 190,3 miljonu euro apmērā (81).

(120)

Tādēļ, tā kā valsts kā sabiedrības akcionārs un īpašnieks par tās parādiem ir atbildīga tikai atbilstoši sabiedrības aktīvu likvidācijas vērtībai (Hytasa lietas judikatūra (82)), Francija norāda, ka sabiedrības aktīvu likvidācijas vērtība, kas novērtēta vismaz 190,3 miljonu euro apmērā, ir nepārprotami augstāka nekā negatīvā pārdošanas cena 158 miljoni euro.

(121)

Attiecībā uz otro metodi Francija norāda, ka tā izriet no Komisijas lēmuma par valsts atbalstu, ko Beļģija īstenoja par labu sabiedrībai ABX Logistics, kurā Komisija izskatīja negatīvu pārdošanas cenu, kurai tāpat kā šajā gadījumā bija tirgus cenas pazīmes, salīdzinot to ar izmaksām, kas valstij kā akcionāram būtu faktiski jāsedz, ja notiktu brīvprātīga likvidācija vai piespiedu likvidācija, kā to ir novērtējusi neatkarīga trešā persona. Pēc Francijas domām Komisija minētajā lēmumā ir atzinusi, ka var ņemt vērā noteiktas izmaksas, ko var radīt kreditoru celta prasība segt aktīvu nepietiekamību vai ko likvidācija var radīt pārējiem uzņēmumiem, kuri pieder grupai, kas likvidē savu meitasuzņēmumu.

(122)

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem CGMF un Oddo-Hastings ziņojumiem, Francijas iestādes lēš, ka visas faktiskās izmaksas, kas kā akcionāram būtu jāsedz Francijas Republikai, 2005. gada 30. septembrī būtu no 312,1 līdz 361 miljonam euro šādi:

(123)

Ar šo metodi tiek ņemts vērā arī risks, ka Francijas valstij piespriestu segt aktīvu nepietiekamību, ja tiesa to uzskatītu par SNCM faktisko vadītāju. Francijas iestādes uzskata, ka risku, ka var tikt celta prasība segt aktīvu nepietiekamību, nevar ignorēt, jo īpaši ņemot vērā kādu precedentu vienā no Francijas Kasācijas tiesas spriedumiem. (83) Tādējādi vairākās vēstulēs Komisijai Francijas iestādes apgalvoja, ka iespēja, ka valsts tiesa piespriestu valstij segt tās vadītā uzņēmuma aktīvu nepietiekamību, ir vairāk nekā ticams scenārijs un ka tas jāņem vērā, aprēķinot SNCM iespējamās likvidācijas faktiskās izmaksas.

(124)

2005. gada 30. septembrī sabiedrības SNCM aktīvu atlikusī vērtība (190,3 miljoni euro) pēc prioritāro parādu samaksas bija 36,5 miljoni euro. Citas izmaksu sastāvdaļas, kas ņemtas vērā gadījumam, ja pret valsti celtu prasību segt aktīvu nepietiekamību, cita starpā ietver ekspluatācijas līgumu laušanas izmaksas, ar kuģu izpirkumnomas nosacījumu laušanu saistītās izmaksas un nenodrošināto parādu samaksu, un tā rezultātā aktīvu nepietiekamība būtu 134,4 miljonu euro apmērā. Francijas iestādes uzskata, ka valstij piespriestu segt 85–100 % no šīs summas.

(125)

Turklāt Francijas iestādes uzskata, ka, tā kā SNCM ir atkarīga no valsts, un saskaņā ar vēl vienu Francijas judikatūras piemēru (84) uzņēmuma likvidācijas dēļ tiesa varētu piespriest izmaksāt darbiniekiem kompensāciju. Francijas iestādes uzskata, ka saskaņā ar šo judikatūru ir vairāk nekā iespējams, ka papildu kompensācijas summu tiesa noteiktu, pamatojoties uz pabalstiem, kas izmaksāti saskaņā ar sociālo plānu, kurš iesniegts pirms likvidācijas.

(126)

Saskaņā ar šo pieeju analīze par faktiskajām izmaksām, kas valstij būtu jāsedz kā akcionāram, pierāda, ka izmaksas, ko valstij rada SNCM pārdošana par negatīvu cenu 158 miljonu euro apmērā, ir zemākas nekā faktiskās izmaksas, kas tai būtu jāveic uzņēmuma piespiedu likvidācijas gadījumā.

(127)

Noslēgumā Francijas iestādes uzskata, ka šo summu nevar kvalificēt par valsts atbalstu.

(128)

Francija uzskata, ka, iegūstot līdzdalību, tā ir rīkojusies kā piesardzīgs ieguldītājs, jo, no vienas puses, tā kā mazākuma akcionārs ir rīkojusies vienlaikus ar BCP un VT un, no otras puses, tā par šo līdzdalību saņems fiksētu kapitāla atlīdzību [..] (60) % gadā, un tas valsti atbrīvo no riska attiecībā uz uzņēmējdarbības plāna izpildi. Francija norāda, ka šāda peļņas norma privātam ieguldītājam ir ļoti izdevīga (85). Tā tomēr norāda, ka atlīdzība nepienāktos gadījumā, ja sabiedrībai SNCM veiktu tiesas sanāciju vai piespiedu likvidāciju vai ja pircēji izmantotu pārdošanas atcelšanas klauzulu.

(129)

Francija, atsaucoties uz Komisijas lēmumu praksi, jo īpaši lietā SFP (Société française de production)  (86), uzskata, ka šis finansējums ir atbalsts fiziskām personām un uzņēmumam nedod nekādu labumu. Tādēļ tas, ka no valsts līdzekļiem tiek veikti papildu sociālie pasākumi par labu no darba atlaistajām personām, ar šādiem pasākumiem neatbrīvojot darba devēju no tā parastajām izmaksām, pieder pie dalībvalstu sociālās politikas un nav uzskatāms par valsts atbalstu.

(130)

Francijas iestādes norāda, ka, no vienas puses, laikposmā no 2003. līdz 2006. gadam tika izpildīti un ievēroti visi 2003. gada lēmumā paredzētie nosacījumi. No otras puses, Francijas iestādes uzskata, ka šie pasākumi vairs nav nepieciešami konkurences kropļojumu novēršanai un ka to saglabāšana esot pretrunā proporcionalitātes principam, ņemot vērā pārstrukturēšanas atbalsta summas ierobežojumu, kas tagad samazināta līdz 15,81 miljonam euro. Konkrētāk, Francijas iestādes uzskata, ka būtu jāatceļ nosacījumi, kas vēl varētu būt piemērojami, proti, tie, kas attiecas uz aizliegumu modernizēt SNCM floti, uz cenu noteikšanas principa ievērošanu tarifu jomā un uz noteikta pārvadājumu biežuma saglabāšanu.

(131)

Ja Komisijai jaunie pasākumi tomēr būtu pilnībā vai daļēji jākvalificē kā valsts atbalsts, Francija vērstu Komisijas uzmanību uz to, ka jaunie pasākumi, nodrošinot SNCM dzīvotspējas atjaunošanu, ļauj saglabāt konkurenci attiecīgajos tirgos, jo īpaši transporta pakalpojumos uz Korsiku. Šis aspekts pēc Francijas domām ir viens no principiem, kas paredzēts pamatnostādnēs par grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanu, kā šajā lietā atgādinājusi Komisija (tās anulētā lēmuma 283. punkts) un EK Vispārējā tiesa savā 2005. gada 15. jūnija spriedumā lietā T-349/03 (117. punkts). Konkrētāk, Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka Komisija, īstenojot savu plašo rīcības brīvību, var uzskatīt, ka kāda uzņēmuma klātbūtne bija nepieciešama, lai nepieļautu, ka attiecīgajos tirgos parādās spēcīga oligopolistiska struktūra.

(132)

Attiecībā uz iespējamiem kompensācijas pasākumiem, kas jānosaka attiecībā uz SNCM, Francija Komisijai ierosina ņemt vērā tirgus struktūru. Piemēram, SNCM iespēju samazināšana pastiprinātu jau tagad dominējošo CFF stāvokli Korsikas transporta pakalpojumu tirgū (87).

(133)

Pēc Francijas iestāžu domām atjauninātais pārstrukturēšanas plāns atbilst saderības kritērijiem, ko Komisija noteikusi savās 1999. un 2004. gada pamatnostādnēs. Francijas iestādes uzskata, ka visi pasākumi, kas izklāstīti saistībā ar SNCM privatizāciju, ļautu 2009. gada beigās atjaunot SNCM ilgtermiņa dzīvotspēju un ietver tikai to, kas nepieciešams dzīvotspējas atjaunošanai.

(134)

Apstrīdot, pirmkārt, to, ka SNCM būtu uzskatāms par grūtībās nonākušu uzņēmumu pamatnostādņu nozīmē (88), CFF apšauba SNCM spēju kļūt par rentablu uzņēmumu līnijās, kuras netiek subsidētas. CFF turklāt konstatē, ka pretēji tam, kas teikts pārstrukturēšanas plānā (89), joprojām tiek sniegti transporta pakalpojumi no Livorno.

(135)

Attiecībā uz izmaksu samazināšanu CFF pauž nožēlu, ka tai nav pieejamas dažas pārstrukturēšanas plāna detaļas, par ko tās pārstāvji ir izteikuši zināmu kritiku (90).

(136)

CFF uzskata, ka Francijas iestāžu aprēķins, kurā iegūta summa 76 miljoni euro, ir pilnīgi fiktīvs (91), bet Francijas iestāžu noteiktā parādsaistību attiecība pret pašu kapitālu, proti, 79 %, tam šķiet pārspīlēts (92). Attiecībā uz SNCM līdzdalību citu sabiedrību kapitālā, CFF norāda, ka daži no tās meitasuzņēmumiem nav noderīgi kuģniecības sabiedrības darbībām (93).

(137)

CFF secina, ka atbalsta projekta mērķis ir apiet regulu par kabotāžu un atņemt jebkādu jēgu konkursam, kas izsludināts par transporta pakalpojumiem no Marseļas uz Korsiku. CFF prasa nepieļaut, ka paredzētais atbalsts sabiedrībai SNCM ļautu īstenot agresīvāku komerciālo piedāvājumu. Tas ierosina, ka pārstrukturēšanas atbalstu varētu piešķirt tikai 2007. gadā un vienīgi tādā gadījumā, ja SNCM zaudētu nākamajā konkursā 2006. gadā – pēc CFF domām tikai šādā gadījumā minētā valsts kuģniecības sabiedrība patiešām nonāktu grūtībās.

(138)

STIM, galvenais CMN akcionārs, uzskata, ka SNCM līdzdalība sabiedrībā CMN ir jāanalizē kā tīri finansiāli aktīvi. Pēc STIM domām CMN un SNCM ir neatkarīgas sabiedrības, kas konkurē par pārējām līnijām, kuras nav no Marseļas, pat ja tās abas kopā noslēgušas sabiedriskā pakalpojuma deleģējuma līgumu.

(139)

Vēstulē teikts, ka STIM uzņemoties “atpirkt pilnībā vai daļēji, taču vēlams visu līdzdalību, kura sabiedrībai SNCM pieder sabiedrībā CMN” un kuras vērtību tā lēš no 15 līdz 17 miljonu euro apmērā, ja nosacījumos, kurus Komisija noteiktu savā galīgajā lēmumā, tā uzskatītu, ka “šāda pārdošana ir nepieciešama pārstrukturēšanas plāna līdzsvara nodrošināšanai”.

(140)

Marseļas pilsētas mērs, Bušdironas Ģenerālpadomes priekšsēdētājs un Provansas–Alpu–Azūras Krasta Reģionālās padomes priekšsēdētājs uzsvēra sabiedrības SNCM ekonomisko nozīmi reģiona ekonomikā.

(141)

Provansas–Alpu–Azūras Krasta Reģionālās padomes priekšsēdētājs piebilda, ka viņam šķiet, ka ir izpildīti visi nosacījumi, kas nepieciešami, lai SNCM pārstrukturēšanas plāns nodrošinātu uzņēmuma dzīvotspēju.

(142)

Korsikas Asamblejas Izpildpadomes priekšsēdētājs atsūtīja minētās asamblejas 2002. gada 18. decembra sanāksmes protokolu, kurā Korsikas Asambleja sniegusi “pozitīvu atzinumu”SNCM pārstrukturēšanas projektam.

(143)

Korsikas Transporta birojs norāda, ka, tā kā SNCM šobrīd ir vienīgā sabiedrība, kas spēj izpildīt līguma prasības attiecībā uz transporta plūsmu un pasažieriem, tās izzušana “nekavējoties izraisītu pakalpojumu skaita būtisku samazināšanos”. Tas atgādina arī SNCM lielo nozīmi Korsikas ekonomikā.

(144)

CFF uzsver attiecīgo finansiālo summu lielumu, to neproporcionalitāti, salīdzinot ar SNCM apgrozījumu, un to, ka šīs summas sabiedrībai SNCM tika izmaksātas, pirms Komisija pauda savu nostāju par atbalsta kvalificēšanu saskaņā ar EK līguma 87. panta 1. punktu.

(145)

CFF vērš Komisijas uzmanību uz to, ka atbalstam, ko Francijas valsts sniedz SNCM, ir stratēģiska nozīme CFF attīstībai. Šie neatļautie pasākumi ļauj sabiedrībai SNCM īstenot ļoti agresīvu tarifu politiku līnijās, kurās CFF strādā jau 10 gadus un kurās pirmo reizi kopš tā ienākšanas tas zaudē tirgus daļas.

(146)

Attiecībā uz konkursa rīkošanu par sabiedrības pārdošanu, CFF uzskata, ka šis process nebija pilnībā pārredzams, jo izraudzītais uzņēmums, proti, BCP, vairs nenodarbojas ar SNCM darbības vadību, bet savu vietu ir nodevis grupai VT. Turklāt, tā kā finansiālie apstākļi ir mainījušies un kļuvuši daudz izdevīgāki pircējiem, CFF pauž šaubas par to, vai attiecībā pret ieguldītājiem ir ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips, kurš bija jāņem vērā visā šīs procedūras laikā.

(147)

Attiecībā uz negatīvo pārdošanas cenu 158 miljonu euro apmērā CFF pauž šaubas par to, vai konkrētajā gadījumā būtu ievērots nosacījums par piesardzīgu tirgus ekonomikas principu vadītu ieguldītāju. No vienas puses, CFF šaubās, vai var uzskatīt, ka valsts attiecīgo darījumu veica paralēli attiecīgo privātuzņēmumu būtiskai un vienlaicīgai rīcībai, turklāt salīdzināmos apstākļos, jo valsts attiecīgo sabiedrību rekapitalizēja pirms akcionāru veiktās kopīgās rekapitalizācijas un pirms jaunā pārstrukturēšanas plāna. Otrkārt, CFF uzskata, ka, ievērojot SNCM grūto finansiālo stāvokli, piesardzīgs ieguldītājs būtu iejaucies agrāk, lai nepieļautu sava ieguldījuma vērtības samazināšanos (94).

(148)

CFF uzskata, ka atsaukšanās uz lietu “ABX Logistics” nav atbilstoša. Papildus tam, ka minētās lietas apstākļi nav piemērojami šai lietai, CFF uzsver, ka minētajā lietā bija būtisks ieguldījums no atbalsta saņēmēju puses, bet SNCM gadījumā tas tā nebija. Turklāt pēc CFF domām Komisijas 2006. gada lēmumā nebija ņemtas vērā izmaksas, kas saistītas ar risku, ka saistībā ar attiecīgā uzņēmuma likvidāciju varētu tikt celtas prasības tiesā. Šajā saistībā CFF uzskata, ka valsts judikatūra, uz ko Francija atsaucas, lai attaisnotu izmaksas, kuras esot saistītas ar SNCM likvidāciju, šajā lietā nav piemērojama. Kā uzskata CFF, Kasācijas tiesa lietā Mines et produits chimiques de Salsignes nekādā veidā nenorāda uz valsts kā akcionāra tiešo atbildību tāda uzņēmuma likvidācijas gadījumā, kura akcionārs tā ir, bet drīzāk norāda uz iespēju prasību par algu un sociālā nodrošinājuma parādu samaksu vērst pret valsts iestādi ar rūpniecisku un komerciālu raksturu un to, ka šādas iestādes vadītāji nevar atbrīvoties no saviem pienākumiem, atsaucoties uz valsts iestāžu iejaukšanos.

(149)

Attiecībā uz to, vai šajā lietā ir piemērojama Ruānas Apelācijas tiesas judikatūra Aspocomp lietā, CFF norāda, ka minētajā lietā izskatītais gadījums, proti, kādam mātesuzņēmumam uzliktais pienākums samaksāt meitasuzņēmuma darbiniekiem sociālos pabalstus par “līguma neievērošanu”, ko apstiprinājis mātesuzņēmums, nav salīdzināms ar SNCM lietu. Tāpēc neesot nekāda skaidra riska, ka sabiedrībai CGMF vai valstij tiks piespriests samaksāt atlaišanas pabalstus piespiedu likvidācijas gadījumā. Turklāt CFF apšauba skaitļus, kas aplēsti attiecībā uz pārējām sociālajām izmaksām, jo pēc to ekspertu domām, kurus uzaicināja šo izmaksu noteikšanai, tās atšķiras.

(150)

CFF uzskata, ka šajā lietā piemērojot Kopienas judikatūru Gröditzer un Hytasa lietā, var tikai secināt, ka valsts nav rīkojusies kā privātais ieguldītājs, jo saskaņā ar minēto judikatūru valsts kapitāla ieguldījums bija saistīts ar to, ka tā pārdeva 75 % no savas līdzdalības sabiedrībā SNCM, attiecīgi samazinot peļņas iespējas.

(151)

Visbeidzot, CFF uzskata, ka likvidācijas izmaksu un rekapitalizācijas izmaksu salīdzinājumā būtu jāņem vērā aktīvu vērtība, kas abos gadījumos tiek nodota pircējam. CFF uzskata, ka pircējiem pārdoto aktīvu vērtība ir no 640 miljoniem euro līdz 755 miljoniem euro (95), ņemot vērā SNCM izmantotās flotes tirgus vērtību, ko CFF lēš 644–664 miljonu euro apmērā 2006. gada augustā.

(152)

Attiecībā uz to, ka pēc 2002. gada rekapitalizācijas veiktie pasākumi būtu vērtējami kā pārstrukturēšanas atbalsts, CFF uzskata, ka pat tad, ja SNCM atbilda 2004. gada pamatnostādnēs paredzētajiem grūtībās nonākuša uzņēmuma nosacījumiem laikposmā pirms pirmās rekapitalizācijas par 142,5 miljoniem euro, šāda kvalifikācija kļūst ļoti apšaubāma attiecībā uz laikposmu, kas bija pirms otrās kapitāla palielināšanas par 8,75 miljoniem euro, jo uzņēmuma pašu kapitāls jau bija atjaunots.

(153)

Attiecībā uz uzņēmuma dzīvotspēju CFF uzsver, ka SNCM pārdošana ir tikai daļēja un nav neatsaucama, ņemot vērā pārdošanas atcelšanas klauzulas, par ko pircēji panākuši vienošanos. Šie apstākļi liecina par lielu neskaidrību attiecībā uz pircēju vēlmi un spēju atjaunot SNCM dzīvotspēju un tādēļ rada noteiktu risku attiecībā uz uzņēmuma ilgtspējīgas dzīvotspējas perspektīvām. Turklāt CFF norāda, ka pretēji 2004. gada pamatnostādņu prasībām Francijas iestādes nav paredzējušas atteikties no darbībām, kuras būs strukturāli zaudējumus radošas arī pēc pārstrukturēšanas (96). CFF pauž skepsi arī attiecībā uz izmaksu samazināšanas plānu, neraugoties uz to, ka SNCM flote tika palielināta (97), un attiecībā uz darbinieku skaita samazināšanas plānu, atceroties 2002. gada sociālā plāna neveiksmi.

(154)

CFF pauž šaubas attiecībā uz to, ka jaunais atbalsts ir tikai tik liels, cik nepieciešams, jo trūkst skaidrības par to, ko aptver sociālās izmaksas, un, no otras puses, par SNCM pilnsapulces 2006. gada 28. aprīļa protokolu, no kura izriet, ka daļa no šī atbalsta ir izmantota, lai segtu sabiedrības pamatdarbības zaudējumus 2006. un 2007. gadā. CFF arī uzskata, ka SNCM pircēji nesniedz būtisku ieguldījumu uzņēmuma pārstrukturēšanā.

(155)

CFF uzskata, ka, lai nepieļautu nepienācīgus konkurences kropļojumus, ir nepieciešams atjaunot un precizēt kompensācijas pasākumus, kas sabiedrībai SNCM noteikti 2003. gadā, kā arī tos papildināt ar jauniem kompensācijas pasākumiem, kas paredzētu samazināt SNCM klātbūtni tirgū (98). CFF arī uzskata, ka nav ievērota daļa no pasākumiem, kas sabiedrībai SNCM tika noteikti ar 2003. gada lēmumu. SNCM ir iegādājusies jaunus kuģus, tādējādi pārkāpjot Komisijas 2003. gada lēmuma 2. pantu. Turklāt SNCM nav pārdevusi savu līdzdalību CCM, tādējādi pārkāpjot Komisijas lēmuma 3. pantu. Visbeidzot, SNCM kopš 2003. gada praktizē agresīvu tarifu politiku, nosakot cenas, kas ir zemākas par CFF cenām, tādējādi pārkāpjot minētā lēmuma 4. pantu (biļetes par identiskiem vai līdzīgiem pakalpojumiem ir līdz pat 30 % lētākas).

(156)

Par otro rekapitalizāciju 8,75 miljonu euro apmērā CFF uzskata, ka papildus tam, ka valsts un privātie ieguldījumi jāveic vienlaikus, privātajiem pasākumiem jābūt būtiskiem un tie jāveic līdzīgos apstākļos, lai tādējādi varētu apstiprināt arī valsts iejaukšanos. Šajā lietā abi šie nosacījumi nav izpildīti. Pirmkārt, pircēju līdzdalība, kas cieši saistīta ar pirmo kapitāla palielinājumu par 142,5 miljoniem euro, nav būtiska. Otrkārt, pārdošanas atcelšanas klauzulas dēļ un CGMF mazākuma līdzdalības paredzamās rentabilitātes dēļ pircēju pasākumi neesot veikti tādos pašos apstākļos kā valsts iejaukšanās.

(157)

Attiecībā uz sociālajiem pasākumiem 38,5 miljonu euro apmērā CFF apstrīd šīs summas kvalificēšanu par atbalstu fiziskām personām. Lai gan tā tiešām ir, ka šo summu tiešā veidā saņem SNCM darbinieki, CFF uzsver, ka šim pasākumam varēja būt netieša pozitīva ietekme uz SNCM, jo īpaši attiecībā uz nozares konfliktu nomierināšanu.

(158)

Attiecībā uz negatīvo pārdošanas cenu 158 miljonu euro apmērā STIM uzskata, ka tā nav tirgus cena, kas iegūta atklātā un nediskriminējošā konkursa procedūrā, jo rekapitalizācija notika apstākļos, kas atšķīrās no tiem, kādos parasti būtu jāveic privāta ieguldītāja darbība. STIM uzskata, ka pārskatītie neto grāmatvedības aktīvi vissliktākajā gadījumā ļautu veikt likvidāciju, valstij neradot nekādas izmaksas vai pat likvidācijas rezultātā iegūstos noteiktu virsvērtību, ka pārdošanas cena ir niecīga, salīdzinot ar uzņēmuma vērtību (ko STIM lēš 350 miljonu euro apmērā), un ka atbalsts ir neproporcionāli liels, salīdzinot ar uzņēmuma vajadzībām.

(159)

STIM vērš Komisijas uzmanību arī uz pārsteidzošo pārdošanas atcelšanas klauzulu, kas paredzēta saistībā ar uzņēmuma nodošanu privātajam sektoram.

(160)

Visbeidzot, STIM apstrīd negatīvās pārdošanas cenas pamatojumu ar pieņēmumu, ka likvidācijas gadījumā rastos sociāli sarežģījumi, un uzskata, ka šāda iespēja ir maz ticama.

(161)

Attiecībā uz otro rekapitalizāciju par 8,75 miljoniem euro STIM uzskata, ka šis kapitāla ieguldījums neatbilst principam “tirgus ekonomikas principu vadīts privātais ieguldītājs”, jo nav pietiekamu garantiju par peļņu no šāda ieguldījuma. STIM apstrīd argumentu, kura pamatā ir privātā un valsts ieguldījuma vienlaicīgums, kura dēļ šāds ieguldījums neesot valsts atbalsts. Šāds vienlaicīgums, ja tādu konstatē, ir tikai viena atsevišķa iezīme, kas pati par sevi nevar kalpot par kvalifikācijas kritēriju (99). Visbeidzot, STIM norāda, ka šis ieguldījums ir uzskatāms par garantiju, ko Francijas valdība pircējiem devusi attiecībā uz to, ka SNCM katrā ziņā ir saņēmusi sabiedrisko pakalpojumu deleģējumu transporta pakalpojumiem uz Korsiku.

(162)

Attiecībā uz 38,5 miljonu euro lielo atbalstu fiziskām personām STIM uzskata, ka šī summa patiesībā ir paredzēta, lai sabiedrībai SNCM dotu līdzekļus, ar kuriem izpildīt dažus būtiskus aspektus, kuri paredzēti Komisijai iesniegtajā atveseļošanas plānā un kuri nav īstenoti, proti, darbinieku skaita samazināšana.

(163)

STIM uzskata, ka SNCM saņemtais atbalsts nav bijis tikai tik liels, cik nepieciešams. SNCM un pircēju ieguldījums pārstrukturēšanas plānā ir nepietiekams, ja ņem vērā 2004. gada pamatnostādnēs paredzētos nosacījumus, un nav pierādīts, ka SNCM situācija būtu bijusi tik ārkārtēja, ka attaisnotu mazāku ieguldījumu no pašas sabiedrības puses. STIM uzsver arī 2006. gadā piešķirtā atbalsta neproporcionālumu, jo tas sabiedrībai SNCM ļāva izveidot rezerves, ar kurām segt zaudējumus nākotnē. Visbeidzot, tas, ka SNCM nav paredzējusi pārdot aktīvus, kuri nav būtiski uzņēmuma izdzīvošanai, ir pretrunā 2004. gada pamatnostādnēs noteiktajām prasībām.

(164)

STIM uzskata, ka izmaksātās summas tika izmaksātas, pārkāpjot 2004. gada pamatnostādnēs noteikto neatkārtošanas principu (princips “vienreiz un pēdējoreiz”). Uzņēmuma finansiālā stāvokļa pasliktināšanos un nozares konfliktus nevar analizēt kā neparedzamus ārkārtas apstākļus, kuros nevar vainot uzņēmumu, kam paredzēts atbalsts.

(165)

Līdz ar to STIM prasa papildu kompensācijas, kas atbilstu pusei no sniegtā atbalsta, t. i., 98,25 miljonus euro, un ko panāktu, pārdodot vēl vienu kuģi un SNCM tiešo un netiešo līdzdalību sabiedrībā CMN. Šajā saistībā STIM apstiprina, ka saskaņā ar 2004. gada pamatnostādnēm par pārstrukturēšanas atbalstu šai līdzdalībai nav stratēģiskas nozīmes, jo tā nav “nepieciešama uzņēmuma izdzīvošanai” un nav uzskatāma par neatsavināmiem aktīviem.

(166)

STIM uzsver arī to, ka starp SNCM un CMN nepastāv nekāda sinerģija, jo SNCM nav nekādas faktiskas ietekmes uz CMN pārvaldību un attīstību. Visbeidzot, STIM uzsver, ka akcionāru pakts starp abiem uzņēmumiem kopš 2006. gada 15. marta vairs nepastāv, jo šajā datumā CMN to denonsēja, kā konstatējusi Parīzes Apelācijas tiesa.

(167)

Komentāros, ko SNCM nosūtīja Komisijai, tā uzsvēra savu ekonomisko un konkurences stāvokli, pievienojot juridisku konsultāciju, kurā attiecībā uz likvidācijas procedūru tiek novērtēts risks, ka valsts iejaukšanos tiesa varētu kvalificēt kā attiecīgās sabiedrības faktisku pārvaldību laikposmā pirms privatizācijas.

(168)

Juridiskais birojs Baker & McKenzie, kam SNCM lūdza konsultāciju, secina, ka, pamatojoties uz sabiedrības statūtiem, ko papildina tās vadības struktūru vēstules, paziņojumi un protokoli, valsts […] (60) lēmumi (100) […] (60) iestādes (101), […] (60) sabiedrības vadības struktūras (102). Ziņojumā arī uzsvērts, ka […] (60) SNCM  (103). Visbeidzot, tajā pašā ziņojumā ir atsauce uz to, ka […] (60) SNCM.

(169)

Pamatojoties uz šiem apstākļiem, SNCM eksperts secina, ka ir ļoti iespējams, ka Marseļas Komerclietu tiesa ņemtu vērā Francijas valsts faktiskā vadītāja statusu.

(170)

Turklāt no faktiskajiem apstākļiem, jo īpaši tiem, kas konstatēti Revīzijas palātas ziņojumos, izriet, ka pārvaldības kļūdas, kurās vainojama Francijas valsts, SNCM faktiskais vadītājs, ir veicinājušas konstatēto SNCM aktīvu nepietiekamību. Ziņojumā cita starpā minētas šādas pārvaldības kļūdas: izvēle […] (60) komerciāla. Kaitējums, kas radies valsts pieļauto pārvaldības kļūdu dēļ, ir vērtējams […] (60) apmērā.

(171)

Šādā kontekstā, kā uzskata SNCM eksperts, nav nekādu šaubu, ka Francijas valstij tiktu piespriests segt visu vai daļu no nepietiekamajiem aktīviem, apmierinot prasību par aktīva nepietiekamības segšanu, jo valsts bijusi ļoti cieši iesaistīta SNCM pārvaldībā, pieļāvusi acīm redzamas pārvaldības kļūdas un tai ir lieli finanšu resursi

(172)

Pamatojoties uz atbilstošo judikatūru, SNCM eksperts noslēgumā secina, ka gadījumā, ja SNCM tiktu likvidēta, pastāv ļoti liela iespēja, ka valstij piespriestu pilnībā segt visus SNCM algu un sociālā nodrošinājuma parādus. Šā iemesla dēļ valstij kā akcionāram būtu jāsedz konstatētā nepietiekamo aktīvu daļa 85–100 % apmērā (t. i., 316,6–385,7 miljoni euro). Tādēļ, nolemjot privatizēt SNCM un iepriekš palielinot sabiedrības pašu kapitālu par 158 miljoniem euro, valsts ir rīkojusies kā piesardzīgs ieguldītājs.

(173)

Francijas iestādes norāda, ka daži no datiem, ko CFF minējis attiecībā uz SNCM piedāvājumu, nav pareizi.

(174)

Francijas valsts pretēji CFF apgalvojumiem uzskata, ka pārstrukturēšanas plāns tika izstrādāts tā, lai ļautu sabiedrības SNCM dzīvotspēju atjaunot pēc iespējas ātrāk un izveidotu apstākļus tās vidēja termiņa un ilgtermiņa dzīvotspējas nodrošināšanai. Francijas iestādes atgādina, ka liela daļa no izmaksu samazināšanas programmas jau bija īstenota. Ir samazināts jūras transportlīdzekļu skaits, un aktīvu pārdošanas programma tiek īstenota saskaņā ar industriālo projektu. Transporta pakalpojumi ir pārcelti citos virzienos, un rīcības plāns attiecībā uz starppatēriņa samazināšanu sniedz pirmos rezultātus. Visbeidzot, tiek pakāpeniski īstenota industriālā projekta nodarbinātības sadaļa. Turklāt sabiedrība SNCM 2001. gadā ir paredzējusi 21,3 miljonus euro, ko izmantos pārstrukturēšanas pasākumu un jo īpaši darbavietu saglabāšanas plāna finansēšanai.

(175)

Attiecībā uz atbalsta summas noteikšanu Francijas iestādes apstiprina, ka pašu kapitāla un parādsaistību attiecības koeficients, proti, 0,79, pietiekami labi raksturo lielākās daļas kuģniecības sabiedrību pašu līdzekļu bilanci, izņemot īpašus gadījumus. Francijas iestādes uzskata, ka koeficients 0,497, ko CFF par 2001. gadu minēja attiecībā uz CMN, ir nepareizs, jo tajā netiek ņemta vērā bilances likvīdo aktīvu pieejamība. Ja šo kļūdu izlabo, tad CMN koeficients ir 0,557. Kā norāda Francijas iestādes, šis līmenis sabiedrībai CMN jebkurā gadījumā ir nepietiekams, un par to liecina grūtības ar naudas līdzekļiem, kas tai radās 2002. gadā. Sabiedrībai CMN nācās no STIM aizņemties 8 miljonus euro, lai finansētu naudas līdzekļu trūkumu, ko tās bankas nesedza.

(176)

Francijas iestādes apgalvo, ka SNCM līdzdalību sabiedrības CMN kapitālā nevar analizēt kā tīri finansiālus aktīvus, kā, iespējams, apgalvo STIM. Francija aizstāv viedokli, ka SNCM līdzdalībai sabiedrībā CMN piemīt liela stratēģiskā nozīme. Šīs līdzdalības pārdošanai pēc Francijas domām nebūtu jēgas komerciālā ziņā, un tā būtu arī nopietna stratēģiska kļūda.

(177)

Lai gan Francija kopumā piekrīt Provansas–Alpu–Azūras Krasta reģiona priekšsēdētāja vēstulē paustajam, tā tomēr vēlas norādīt, ka pretēji tam, kas teikts minētās vēstules 2. punktā (104), piedāvājums attiecībā uz transporta pakalpojumiem starp kontinentālo Franciju un Korsiku nav uzskatāms par “neatbilstošu salīdzinājumā ar pieprasījumu” un ka SNCM tarifu politika atbilst tās saistībām nekļūt par tarifu kara cēloni un nebūt “cenu noteicējai”.

(178)

Kopumā Francija norāda, ka daudzi STIM un CFF komentāri ir identiski komentāriem, ko šīs sabiedrības Komisijai jau izteica 2003. gadā. Konkrētāk, Francijas iestādes uzsver, ka CFF komentāri tika iesniegti EK Vispārējā tiesā saistībā ar prasību anulēt Komisijas 2003. gada 9. jūlija lēmumu un ka to lielāko daļu jau ir noraidījusi gan Komisija, gan Vispārējā tiesa

(179)

Uz vispārējo piezīmi par to, ka Francija priekšlaikus īstenojusi pasākumus, kas kvalificējami kā valsts atbalsts, Francijas iestādes atbild, ka minēto īstenošanu attaisno procedūras īpašais raksturs, t. i., tas, ka 2005. gadā tika anulēts Komisijas 2003. gada 9. jūlija lēmums, ar ko attiecīgie pasākumi tika atļauti, un tas nav saistīts ar Francijas iestāžu vēlmi nepildīt pienākumus, kas izriet no EK līguma. Turklāt Francija precizē, ka tā turpināja Komisiju informēt par lietas norisi un par dažādajiem pasākumiem, kas veikti kopš 2005. gada janvāra, saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas lojālas sadarbības principu.

(180)

Attiecībā uz pēdējiem no minētajiem pasākumiem Francijas iestādes uzskata, ka, tā kā neviens no tiem nav valsts atbalsts, EK līguma 88. panta 3. punkts tiem noteikti nebūs piemērojams un ka tādēļ neesot nekāda pienākuma apturēt to izpildi.

(181)

Attiecībā uz pārdošanas procesu Francija precizē, ka tā jau no paša sākuma bija paredzējusi standarta atlases kritērijus, pamatojoties galvenokārt uz cenu, ko piedāvāja par SNCM vērtspapīriem, un, sekundāri, uz citiem parametriem (industriālais projekts, uzņēmuma projekts u. c.), starp kuriem bija arī summa, ko kandidāti gatavi ieguldīt sabiedrībā, lai veiktu rekapitalizāciju. Francija pilnīgi noteikti apstrīd ieinteresēto personu izvirzīto argumentu, ka pārdošanas process nebija pārredzams, un atgādina, ka šajā lietā valsts pat pārsniedza savus līgumiskos un normatīvos pienākumus, kas jau tāpat ir pietiekami stingri un saistoši un kas paredzēti gadījumos, kad tiek pārdota valsts līdzdalība uzņēmumos. Francija norāda, ka tas, kas notika pēc BCP piedāvājuma pārņemt 100 % sabiedrības SNCM vērtspapīru, norisinājās uzņēmumam ļoti grūtos finansiālajos apstākļos un ka VT iesaistīšanās BCP piedāvājumā neizmainīja darījuma komerciālos un finansiālos nosacījumus (izņemot kapitāla sadali).

(182)

Attiecībā uz negatīvo cenu 158 miljonu euro apmērā Francijas iestādes atgādina, ka, ņemot vērā SNCM finansiālo stāvokli 2005. gada 30. septembrī, uzņēmums tika pārdots par tirgus cenu un ka pārdošana bija ekonomiski izdevīgāka nekā uzņēmuma likvidācija. Šajā saistībā Francijas iestādes precizē, ka privātā ieguldītāja principa piemērošanu tāda uzņēmuma pārdošanas gadījumā, kurš ir tuvu likvidācijai, nedrīkst uzskatīt par “valsts iejaukšanās rentabilitātes” meklējumiem, bet tas jāuzskata par cenšanos nepieļaut lielākus zaudējumus, ko akcionāram radītu likvidācija, kura būtu dārgāka.

(183)

Attiecībā uz samaksāto cenu Francija apstrīd argumentu, ka SNCM tika pārdota par cenu, kas neatbilst tās reālajai vērtībai. Konkrētāk, tā atspēko STIM aplēsi, ka uzņēmuma vērtība varētu būt gandrīz 350 miljoni euro, jo tajā ņemtas vērā tikai tās bilances pozīcijas, kas, pamatojoties uz uzskaites pamatlīdzekļiem, vērtību palielinātu (pārmaksātā nodokļa amortizācija, kuģu atlikusī vērtība u. c.), neņemot vērā pasīvu pozīcijas, kas šo vērtību samazinātu. Šī aprēķina metode, kas ir tikai grāmatvedības metode, neatbilst kuģniecības uzņēmuma, piemēram, SNCM, ekonomiskajai realitātei, kuram ir noteiktas vērtības aktīvi, kas iekļauti tā bilancē, taču kuram ir arī ierobežota rentabilitāte un ievērojami pasīvi, kas nav iekļauti bilancē.

(184)

Francijas iestādes atspēko arī CFF argumentu, ka tās ir par zemu novērtējušas SNCM flotes tirgus vērtību, ko CFF lēš robežās no 406,5 miljoniem euro līdz 426,5 miljoniem euro. Francijas iestādes norāda, ka kuģi, kas ņemti vērā CFF veiktajā aprēķinā, neatbilst tiem, kas SNCM īpašumā bija 2005. gada 30. septembrī. Nepiemērojot kuģu tirgus vērtības samazinājumu, netiek ņemts vērā konteksts, kurā notiktu sabiedrības aktīvu iespējama piespiedu likvidācija, un, visbeidzot, datums, kas izraudzīts šīs tirgus vērtības aprēķināšanai, proti, 2006. gada augusts, nav SNCM iespējamās likvidācijas datums, kas būtu jāņem vērā, proti, 2005. gada 30. septembris. Turklāt Francija piebilst, ka tad, ja izmantotu CFF ierosināto aprēķinu, negatīvā cena būtu trīs reizes zemāka nekā aktīvu likvidācijas vērtība, ko nosaka Gröditzer lietas judikatūra, un tas būtu vēl izdevīgāk nekā scenāriji, ko Komisijai iesniegušas Francijas iestādes.

(185)

Attiecībā uz CFF izvirzīto argumentu, ar ko tiek apšaubīta Gröditzer lietas piemērojamība, atsaucoties uz apstākli, ka valsts kapitāla ieguldījums sabiedrībā SNCM bija saistīts ar to, ka tā pārdod 75 % no savas līdzdalības, attiecīgi samazinot peļņas iespējas, Francijas iestādes atgādina, ka pārdošanas negatīvā cena, proti, 158 miljoni euro, neatbilst visa SNCM kapitāla pārdošanai, kurai sekoja jauns valsts ieguldījums 25 % apmērā, kas sniedza peļņu […] (60) % gadā. Francija uzskata, ka tas, ka tai piederēja 25 % no sabiedrības akcijām, tai nodrošināja peļņu no ieguldījuma, jo šai līdzdalība bija ļoti lielas peļņas garantijas.

(186)

Francija apstrīd arī argumentu, ko CFF izvirzījis attiecībā uz to, ka šajā lietā nevar piemērot ABX lietas pieeju, kuras pamatā ir analīze par SNCM faktiskajām likvidācijas izmaksām un risks, ka valsti varētu atzīt par atbildīgu par uzņēmuma pasīviem, apmierinot prasību par aktīvu nepietiekamības segšanu, kas paredzēta Francijas maksātnespējas procedūrās un ko apstiprinājusi valsts judikatūra (Ruānas Apelācijas tiesas 2005. gada 22. marta spriedums). Lai gan Francijas iestādes uzskata, ka to kā SNCM vadītāju rīcību nevar kvalificēt kā “kļūdainu” saistībā ar šādu prasību, tās tomēr uzstāj, ka pastāv ļoti liels risks, ka valsts tiesa varētu valsti atzīt vainīgu par SNCM aktīvu nepietiekamību saskaņā ar elastīgajiem kritērijiem attiecībā uz pārvaldības kļūdas kvalifikāciju Komerckodeksa L-651-2. panta nozīmē un saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru, kas būtu piemērojama šajā lietā.

(187)

Attiecībā uz 8,75 miljonu euro rekapitalizāciju Francija norāda, ka pretēji CFF un STIM apgalvojumiem šis kapitāla ieguldījums nav uzskatāms par valsts atbalstu šī ieguldījuma vienlaicīguma dēļ un tā līdzīgo parakstīšanas apstākļu dēļ, kā arī tādēļ, ka valsts ar CGMF starpniecību ieguva atlīdzību, kas ir lielāka par vidējo.

(188)

Konkrētāk, Francijas iestādes precizē, ka atcelšanas klauzulu dēļ nevar apšaubīt ieguldītāju vienlīdzības principu, jo tās ir paredzētas tikai saistībā ar SNCM simtprocentīgo pārdošanu, nevis saistībā ar rekapitalizāciju par 35 miljoniem euro, kas tai sekoja.

(189)

Turklāt Francija atgādina, ka tās ieguldījums ir daudz mazāks nekā pircēju ieguldījums, jo ar pircēju veikto ieguldījumu (26,25 miljoni euro) ir jāsalīdzina tikai summa 8,75 miljonu euro apmērā. Pirmā rekapitalizācija par 142,5 miljoniem euro ir jāvērtē tikai kā daļa salīdzinājumā ar likvidācijas cenu.

(190)

Visbeidzot, Francija apstrīd STIM argumentu, ka šis ieguldījums ir garantija privātajiem ieguldītājiem, ka SNCM katrā ziņā saņems sabiedrisko pakalpojumu deleģējuma līgumu transporta pakalpojumiem uz Korsiku. Francijas iestādes norāda, ka šis kapitāla palielinājums ir pārdomāts un neatkarīgs no uzņēmuma darbības rezultātiem un ka sabiedrisko pakalpojumu deleģējuma piešķiršana sabiedrībai SNCM neļautu uzlabot peļņu, kas paredzēta no šī ieguldījuma.

(191)

Attiecībā uz sociālajiem pasākumiem 38,5 miljonu euro apmērā Francijas atkārto argumentu, ka šie pasākumi ir atbalsts fiziskām personām un to, ka tos sedz valsts, nevar uzskatīt par netiešu priekšrocību došanu uzņēmumam, jo šie pasākumi ir papildus tiesību aktos un līgumos paredzētajiem sabiedrības SNCM pienākumiem. Turklāt Francija norāda, ka šie pasākumi nepieļauj darbinieku aiziešanu, kas, neīstenojot pasākumus, būtu SNCM atbildība.

(192)

Pretēji CFF izvirzītajam argumentam Francijas iestādes norāda, ka šī summa 38,5 miljonu euro apmērā nav uzskatāma par darbinieku skaita samazināšanas pasākumu, kas paredzēts 2003. gada sociālajā plānā, jo šie skaita samazināšanas pasākumi, lai gan novēloti, tomēr jau ir īstenoti. Tādējādi jaunais sociālais plāns papildina pirmos sociālos pasākumus, kas veikti 2003. gadā.

(193)

Francija uzskata, ka, ņemot vērā iepriekš minēto, atbalsta summa, kas jāvērtē, ir 15,81 miljons euro.

(194)

Pretēji CFF apgalvojumiem Francijas iestādes uzskata, ka, ņemot vērā 2004. gada pamatnostādņu 11. punktu, pirmā rekapitalizācija, kas sabiedrībai SNCM ļāva atjaunot tās pašu kapitālu, tai neatņem grūtībās nonākuša uzņēmuma statusu, jo šīs rekapitalizācijas mērķis bija saglabāt sabiedrības darbību.

(195)

Francija atspēko CFF apgalvojumus, ka tai nebija jāveic jauni finansiāli ieguldījumi uzņēmumā, jo SNCM būtu varējusi izmantot bankas kredītu. Šajā saistībā Francijas iestādes atgādina, ka 2005. gada 24. augustā bankas atteica sabiedrībai SNCM piešķirt jaunus naudas līdzekļus un ka vienīgās paredzamās alternatīvas tādēļ bija uzņēmuma privatizācija vai likvidācija.

(196)

Francija apstrīd CFF un STIM izvirzītos argumentus attiecībā uz 2002. gada pārstrukturēšanas plāna neveiksmi, kurš, lai gan ar noteiktu kavēšanos, tika īstenots un ļāva sasniegt tā mērķus 2005. gadā. SNCM ekonomiskā un finansiālā stāvokļa pasliktināšanās no uzņēmuma neatkarīgu iemeslu dēļ vēlāk lika pagarināt 2002. gadā paziņoto plānu un veikt jaunus pasākumus.

(197)

Francija uzskata, ka SNCM ir labas perspektīvas attiecībā uz dzīvotspējas atjaunošanu un ka pasākumi, ko paredzējuši jaunie akcionāri, proti, sociālā plāna īstenošana, maršrutu atjaunošana un dažu kuģu atjaunošana, ļaus atjaunot uzņēmuma dzīvotspēju. Šajā saistībā Francija norāda, ka, ņemot vērā ienākumus, ko dod sabiedriskā pakalpojuma deleģēšana (apmēram [50–70] (60) % no SNCM apgrozījuma), un ievērojot lielās nemainīgās izmaksas un grūtības, kas saistītas ar to 6 kuģu pārdali, kurus izmanto maršrutā Marseļa–Korsika, sabiedriskā pakalpojuma deleģēšana ir uzņēmuma un tā dzīvotspējas stratēģijas svarīga sastāvdaļa.

(198)

Attiecībā uz atbalsta ierobežošanu līdz minimumam, Francija uzskata, ka tā ir līdz minimumam ierobežojusi izmaksas, kas nepieciešamas pārstrukturēšanas īstenošanai. Šajā saistībā Francijas iestādes atgādina, ka arī pats uzņēmums ir sniedzis pietiekamu ieguldījumu pārstrukturēšanas plānā no pašu līdzekļiem, pārdodot aktīvus par summu 30,2 miljoni euro, un to arī Komisija ir atzinusi savā 2003. gada lēmumā. Turklāt, ņemot vērā citus pārdošanas darījumus, ko SNCM veikusi par summu 12,2 miljoni euro, paša uzņēmuma veikto ieguldījumu var lēst 42,38 miljonu euro apmērā. Francija uzskata, ka šī summa ir ievērojami lielāka par pašu ieguldījumiem, kas nepieciešami, lai apstiprinātu pārstrukturēšanas atbalstu, kas beigās lēšams 15,81 miljona euro apmērā, jo pārējie pasākumi neveido valsts atbalstu.

(199)

Pretēji STIM un CFF apgalvojumiem Francijas iestādes apgalvo, ka ir izpildījušas visus 2003. gada lēmumā paredzētos nosacījumus, kuri tām bija jāievēro līdz 2006. gada beigām, jo īpaši attiecībā uz 11 kuģu flotes uzturēšanu un tādu tarifu piemērošanu, kas ir zemāki nekā konkurentu tarifi.

(200)

Turklāt Francija uzskata, ka jaunajā galīgajā lēmumā sabiedrībai SNCM piemērojamo kompensācijas pasākumu līmenis ir jākoriģē, jo pārstrukturēšanas atbalsta summa tagad ir 15,81 miljons euro, nevis 69,3 miljoni euro.

(201)

Šajā saistībā Francija apstrīd STIM komentārus attiecībā uz iespēju, ka Komisija varētu sabiedrībai SNCM kā kompensācijas pasākumu noteikt tās līdzdalības sabiedrībā CMN pārdošanu. Francija apstrīd STIM argumentu, ka 2004. gada pamatnostādnēs, salīdzinot ar 1999. gada pamatnostādnēm, ir pārskatīta stratēģisko aktīvu definīcija.

(202)

Attiecībā uz CFF minētajiem pasākumiem ar mērķi samazināt SNCM klātbūtni tirgū Francijas iestādes atgādina – kā arī Komisija norādījusi savā 2003. gada lēmumā (87. apsvērums) –, ka attiecīgajos tirgos (no Francijas uz Korsiku un Magribas valstīm) nav pārāk lielas jaudas un ka to līniju pārveidošana, ar kurām tiek nodrošināti transporta pakalpojumi uz Korsiku, gan saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu deleģējumu, gan bez tā, apdraudētu uzņēmuma dzīvotspēju.

(203)

Attiecībā uz CFF izvirzīto argumentu, ka iepriekš aprakstīto pasākumu īstenošana par labu sabiedrībai SNCM rada nopietnu risku, ka no līnijām no kontinentālās Francijas uz Korsiku pazustu tās galvenais tirgus konkurents, proti, CFF, Francijas iestādes norāda, ka, ņemot vērā pašreizējo stāvokli tirgū, kura lielākā daļa pašlaik pieder CFF, tādas struktūras saglabāšana, kurā valda konkurence, ir atkarīga no atļaujas saņemšanas SNCM pārstrukturēšanas plānam un no šīs sabiedrības klātbūtnes attiecīgajā tirgū.

(204)

LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts: “Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

(205)

Lai kādu valsts pasākumu varētu kvalificēt kā valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, ir nepieciešams, lai būtu izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi: 1) attiecīgais pasākums rada selektīvas ekonomiskas priekšrocības; 2) šīs priekšrocības finansē no valsts līdzekļiem; 3) šīs priekšrocības rada vai draud radīt konkurences izkropļojumu un, visbeidzot, 4) šīs priekšrocības iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm (105).

(206)

Komisija konstatē, ka SNCM ir saņēmusi valsts līdzekļus par kopējo summu 274,54 miljoni euro (106), kas piešķirta ar sabiedrības CGMF starpniecību, kura pilnībā pieder Francijas valstij.

(207)

Tā kā SNCM savu darbību veic jūras pārvadājumu nozarē, kas ir atvērta Eiropas iekšējai konkurencei, šīs sabiedrības saņemtās potenciālās ekonomiskās priekšrocības var kropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(208)

Tas, ka Regulu (EEK) Nr. 3577/92 līdz 1999. gada 1. janvārim nepiemēroja Vidusjūras salu kabotāžai, neļauj prima facie izslēgt iespēju, ka subsīdijas, kas saskaņā ar SPD tika maksātas par kabotāžas transporta pakalpojumiem ar Vidusjūras salām, nevarētu iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kropļot konkurenci.

(209)

Jebkurā gadījumā, pat ja subsīdijas, kas bija piešķirtas par kabotāžas līniju transporta pakalpojumiem, varēja arī neiespaidot tirdzniecību un neradīt konkurences izkropļojumus pirms 1999. gada 1. janvāra, situācija pēc šī datuma ir mainījusies, jo saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 3577/92 kabotāžas darbības tagad ir atvērtas visiem Eiropas Savienības operatoriem. Turklāt ir jāuzsver, ka SNCM nenodarbojas tikai ar kabotāžas pārvadājumiem vien, bet veic darbību arī starptautisko jūras pārvadājumu tirgū, kurš tika liberalizēts ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 4055/86 (107).

(210)

Tādēļ Komisija uzskata, ka konkrētajā gadījumā LESD 107. panta 1. punkta trīs pēdējie kritēriji, kas minēti šā lēmuma 205. apsvērumā, ir izpildīti. Tādēļ tai attiecībā uz katru pasākumu saskaņā ar Vispārējās tiesas 2012. gada 11. septembra spriedumu ir jāpārbauda selektīvas ekonomiskās priekšrocības esamība.

(211)

Saskaņā ar Vispārējās tiesas judikatūru (108) Komisijai pēc kāda no tās lēmumu anulēšanas tās jaunais vērtējums jāpamato tikai ar to informāciju, kas tai bijusi pieejama anulētā lēmuma pieņemšanas brīdī, šajā gadījumā – 2008. gada 8. jūlijā.

(212)

Tādēļ notikumus pēc 2008. gada 8. jūlija nedrīkst ņemt vērā. Izmaiņas, kas varētu būt notikušas tirgū vai atbalsta saņēmēja situācijā, no analīzes ir jāizslēdz. Tāpat Komisija neaplūkos pārstrukturēšanas plāna īstenošanu pēc 2008. gada jūlija (109).

(213)

Tieši tāpat Komisijai nav no jauna jāsāk šīs lietas izmeklēšana, nedz arī jāpapildina tā, izmantojot jaunu tehnisku zinātību (110). Tāda akta anulēšana, ar kuru noslēdz administratīvu procesu, kurā ir vairāki posmi, nenozīmē, ka tiek anulēts viss process. Ja, līdzīgi kā šajā lietā, neskatoties uz to, ka ir veikta izmeklēšana, kas ļāvusi veikt visaptverošu analīzi par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, Komisijas veiktā analīze ir nepilnīga, tādējādi padarot tās lēmumu spēkā neesošu, procesu, kas aizstāj šo lēmumu, var atsākt, izmantojot iepriekš veikto izmeklēšanas pasākumu jaunu analīzi (111).

(214)

Turklāt, tā kā Komisijas jaunās analīzes pamatā ir jābūt tikai tai informācijai, kas tai bija pieejama 2008. gada jūlijā, attiecībā uz informācijai, saistībā ar kuru Francijas iestādes un SNCM jau ir definējušas savu nostāju, nav nepieciešams ar tām konsultēties no jauna (112). Visbeidzot, publicējot Oficiālajā Vēstnesī lēmumu uzsākt procedūru, attiecīgajām trešām personām tika nodrošinātas tiesības iesniegt savus komentārus (113), un Regulā (EK) Nr. 659/1999 nav ietverts nosacījums, kas pieprasītu tām vēlreiz nodrošināt šādu iespēju, ja sākotnējais pārstrukturēšanas plāns izmeklēšanas procedūras laikā ir mainīts (114).

(215)

Tādēļ šī lēmuma pamatā galvenokārt ir tikai tā informācija, kas bija pieejama 2008. gada 8. jūlijā. Tomēr kā alternatīvu Komisija parādīs, ka tā nemainītu savus secinājumus, ja tiktu ņemta vērā Francijas iestāžu 2013. gada 16. maija piezīme saistībā ar faktiem, kas minēti pirms 2008. gada 8. jūlija, un informācija, ko SNCM iesniedza 2013. gada 27. augustā.

(216)

Konkrētajā gadījumā Komisijai ir jāpārbauda, vai kapitāla ieguldījumam 158 miljonu euro apmērā, ko valsts veica pirms SNCM pārdošanas privātajiem pircējiem, tas ir, uzņēmuma negatīvajai pārdošanas cenai par līdzvērtīgu summu, noteikti nepiemīt valsts atbalsta pazīmes.

(217)

Publiska atklātas, pārredzamas un nediskriminējošas atlases procedūra, kuras rezultātā valsts pārdod uzņēmumu pēc tam, kad tam iepriekš veikta rekapitalizācija (par summu, kas pārsniedz pārdošanas cenu), neļauj katrā ziņā izslēgt iespēju, ka pastāv valsts atbalsts, kas varētu vienlaikus dot labumu gan privatizētajam uzņēmumam, gan tā pircējam (115).

(218)

Lai pārbaudītu, vai uzņēmumam ir ekonomiskas priekšrocības, ko radījis valsts veikts kapitāla ieguldījums, Komisija parasti piemēro principu “privātais ieguldītājs, kas darbojas tirgus ekonomikā” (turpmāk “privātā ieguldītāja princips”), ar nosacījumu, ka saņēmējs nav atbildīgs par cita veida valsts atbalsta atlīdzināšanu un ka ieguldījumam piemēro analīzi ar atsauci uz minēto principu. Privātā ieguldītāja princips ir princips, kas atbilstīgi LESD 345. pantam paredz vienlīdzīgu attieksmi pret publisko un privāto sektoru. Saskaņā ar šo principu kapitālu, ko valsts kāda uzņēmuma rīcībā tieši vai netieši nodevusi apstākļos, kas atbilst tirgus parastajiem apstākļiem, nevar kvalificēt par valsts atbalstu (116).

(219)

Tālab Komisija var cita starpā izvērtēt, vai līdzekļu ieguldītājs ir rīkojies kā privātais ieguldītājs, kas īsteno strukturālu politiku – vispārēju vai nozares – un savā darbībā balstās uz ilgtermiņa perspektīvām vai peļņu no ieguldītā kapitāla. To, ka šādu pieeju var izmantot, vairākās lietās ir atzinušas Eiropas Savienības tiesas (117).

(220)

Saskaņā ar iedibināto judikatūru kapitāla ieguldījums, ko publisks ieguldītājs veicis, nepastāvot nekādām rentabilitātes perspektīvām, pat ilgtermiņā, ir uzskatāms par valsts atbalstu (118).

(221)

Eiropas Savienības tiesas ir arī noteikušas, ka privāts ieguldītājs, kas īsteno strukturālu vispārēju vai nozares politiku un kas savā darbībā balstās uz ilgtermiņa rentabilitātes perspektīvām, nevarētu saprātīgi atļauties pēc gadiem ilgiem nepārtrauktiem zaudējumiem veikt kapitāla ieguldījumu, kas ekonomiskā ziņā ir ne vien dārgāks nekā aktīvu likvidācija, bet ir turklāt saistīts ar uzņēmuma pārdošanu, tādējādi noteikti zaudējot jebkādas peļņas gūšanas iespējas, pat ilgākā termiņā (119).

(222)

Konkrētāk, spriedumā Gröditzer lietā Tiesa nosprieda, ka, lai noteiktu, vai uzņēmuma privatizācijai par negatīvu pārdošanas cenu piemīt valsts atbalsta pazīmes, “ir jānovērtē, vai līdzīgos apstākļos privātais ieguldītājs, kura lielumu var salīdzināt ar to struktūru lielumu, kas pārvalda publisko sektoru, būtu veicis šāda apjoma kapitāla ieguldījumus saistībā ar minētā uzņēmuma pārdošanu vai arī būtu izvēlējies veikt tā likvidāciju” (120).

(223)

Ņemot vērā iepriekš minēto, lai noteiktu, vai attiecīgajam pasākumam piemīt atbalsta raksturs, Komisijai ir “jāpārbauda, vai valsts izvēlētais risinājums absolūtā izteiksmē un salīdzinājumā ar jebkādu citu risinājumu, ieskaitot neiejaukšanos, ir tāds, kas rada vismazākās izmaksas, kas gadījumā, ja tā ir, ļautu konstatēt, ka valsts ir rīkojusies kā privātais ieguldītājs” (121).

(224)

Citiem vārdiem sakot, Komisijai jāpārbauda, ka lēmums veikt šādu lielāku kapitāla ieguldījumu patiesi ir ar mazākām izmaksām nekā likvidācija.

(225)

Aprēķinot likvidācijas izmaksas, kas rastos akcionāram, Francijas iestādes uzskatīja, ka pašlaik lielas uzņēmumu grupas, kad tās slēdz ražotnes vai likvidē meitasuzņēmumus, nevar neņemt vērā sociālās sekas, ko šādi lēmumi var izraisīt. Līdz ar to tās parasti īsteno sociālos plānus, kuros var būt paredzēti pasākumi darbinieku saglabāšanai, atbalsts jaunas darbavietas meklēšanai, atlaišanas pabalsti un, iespējams, pat vietēji attīstības pasākumi, kuri pārsniedz to, kas noteikts tiesību aktos un koplīgumos.

(226)

Šajā saistībā Francijas iestādes uzskata, ka saskaņā ar 2005. gada sociālo plānu, kura pamatā ir 2002. gada sociālais plāns, vērā ņemamais diapazons ir no [90 000–100 000] (60) līdz [120 000–130 000] euro uz vienu darbinieku, t. i., kopējā summa no [200–210] (60) miljoniem euro līdz [250–260] (60) miljoniem euro. Francijas iestādes norāda, ka, nosakot iepriekš minētā diapazona apakšējo robežu, ir ņemts vērā tas, ka par atskaites punktu izmantotā sociālā plāna izmaksas ir palielinātas atbilstoši to darbinieku lielajai proporcijai, kuri tuvojas pensijas vecumam un kuru aiziešana notiek sevišķi labvēlīgos apstākļos. Tāpat tiek ņemts vērā situācijas konteksts (uzņēmuma likvidēšana un darbinieku atbrīvošana lielā skaitā), kas nekādā veidā nav salīdzināma ar darbinieku skaita samazināšanu, kas ļauj uzņēmumam saglabāt darbību, kas ir atsauces sociālā plāna priekšnoteikums.

(227)

Galu galā Francijas iestādes uzskata, ka, pat izmantojot analīzes shēmu, ko izveidojusi Vispārējā tiesa savā 2012. gada 15. septembra spriedumā, SNCM kontroles nodošana par negatīvu pārdošanas cenu 158 miljonu euro neveidoja valsts atbalsta elementus. Tās uzskata, ka Komisijai ir visa nepieciešamā informācija, lai reaģētu uz Tiesas kritiku.

(228)

Komisija šai analīzei nepiekrīt.

(229)

Saskaņā ar Vispārējās tiesas spriedumu (122) atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem atlaišanas papildu pabalstu izmaksāšana principā var būt tiesiska un lietderīga prakse, lai veicinātu pieklusinātu sociālo dialogu un saglabātu sabiedrības vai sabiedrību grupas tēlu. Saskaņā ar principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret privātajiem un publiskajiem ieguldītājiem, izvēli izmaksāt atlaišanas papildu pabalstus var izdarīt arī dalībvalstis, ja tiek likvidēts valsts uzņēmums, lai gan principā to saistības nevar pārsniegt tiesību aktos un līgumos stingri noteiktu minimumu. Tomēr Tiesa norāda, ka “[…] leģitīmu apsvērumu dēļ šo papildu izmaksu uzņemšanās nedrīkst pārsniegt vienīgi sociālo vai pat politisko mērķi, pretējā gadījumā rodas neatbilstība kritērijam par privāto ieguldītāju […]. Nepastāvot pat ilgtermiņa ekonomiskam pamatam, tādu izmaksu uzņemšanās, kas pārsniedz stingri noteiktus likumiskus un līgumiskus pienākumus, tātad ir jāuzskata par valsts atbalstu EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē.” (123)

(230)

Attiecībā uz argumentu, ko izvirzījušas Francijas iestādes, aizstāvot valsts zīmola tēlu, Tiesa uzskata, ka “[…] dalībvalsts kā globālā tirgus ekonomikas principu vadīta ieguldītāja tēla aizsardzību, nepastāvot īpašiem apstākļiem un bez īpaši pārliecinošas argumentācijas, nevar uzskatīt par pietiekamu pamatojumu, kas pierāda tādu papildu izmaksu kā atlaišanas papildu pabalstu uzņemšanās ekonomisko pamatu ilgtermiņā.” (124) Šajā lietā nav šādu īpašu apstākļu.

(231)

Komisija norāda, ka pēc procedūras sākšanas Francijas iestādes nav varējušas definēt Francijas valsts ekonomiskās darbības, jo īpaši ģeogrāfiskā un nozares mērogā. Ir jāveic ilgtermiņa ekonomiskā pamata novērtējums attiecībā uz konkrēto pasākumu, lai gan Francijas iestādes galu galā 2013. gada 16. maija vēstulē ir norādījušas, ka valsts darbības būtu jāsalīdzina ar dažādu kontrolakciju sabiedrības darbībām, cenšoties maksimāli palielināt savu peļņu un aizsargāt globāla uzņēmuma tēlu, jo īpaši saistībā ar tās darbinieku pārvaldību.

(232)

Attiecībā uz CGMF tēlu Komisija norāda, ka jūras pārvadājumu nozarē tai nav citu aktīvu kā vien SNCM. Līdz ar to šo argumentu nevar piemērot.

(233)

Attiecībā uz valsts kā akcionāra tēlu Francijas iestādes norādīja, ka pastāvēja liels sociālo nemieru izcelšanās risks valsts kontrolētajos uzņēmumos, kas varētu ietekmēt ne tikai tos uzņēmumus, kas atradās SNCM darbības tuvā apkārtnē, bet visās nozarēs, un jo īpaši transporta nozarē. Komisija uzskata, ka Francijas iestādes nav spējušas parādīt, ka pastāvēja reāls risks, ka nelabvēlīgā ietekme skartu visus publiskā sektora uzņēmumus, un ka tās arī nespēja parādīt, ka papildu kompensācijas izmaksa palīdzēja novērst iespējamus streikus. Visbeidzot, Komisija uzskata, ka valsts apgalvojums, ka papildu kompensācijas izmaksas tika veiktas vienīgi uz sociāla pamata, nav pietiekams, lai izslēgtu valsts atbalsta esamību.

(234)

Turklāt Komisija uzskata, ka Francijas iestādes nav sniegušas pietiekami objektīvus un pārbaudāmus datus, kas parādītu, ka atlaišanas papildu pabalstu izmaksu veikšana līdzīgos apstākļos ir vispārpieņemta prakse starp privātajiem uzņēmējiem. Komisija norāda, ka vienkārša atsauce uz ierobežotu skaitu sociālo plānu nav pietiekama, lai parādītu pietiekamas vispārpieņemtas prakses esamību gadījumos, kas salīdzināmi ar šo, ka Francijas iestāžu minētās atbrīvošanas no darba shēmas attiecas uz pārstrukturēšanas, nevis uz likvidēšanas plāniem un ka lielai daļai šo nozaru acīm redzami nav nekā kopīga ar transporta infrastruktūru (piem., kosmētikas nozare (Yves Saint-Laurent Haute couture), lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozare (Danone) un elektronikas nozare (Hewlett Packard)). Turklāt Francijas iestāžu sagatavotajā tabulā ar sociālo plānu sarakstu, kas ietverts 2013. gada 16. maija vēstulē, sīki izklāstīti seši plāni, kuru īstenošana sākta pēc SNCM privatizācijas, un tādēļ tos nevar ņemt par pamatu, aplūkojot atlaišanas papildu pabalstus.

(235)

SNCM2013. gada 27. augustā iesniedza jaunu sarakstu ar pieciem sociālajiem plāniem. Komisija uzskata, ka šis saraksts nepierāda, ka atlaišanas papildu pabalsti līdzīgos apstākļos ir vispārpieņemta prakse starp privātajiem uzņēmējiem. Komisija norāda, ka no šiem pieciem aplūkotajiem plāniem divi attiecas uz SNCM, viens no kuriem ir šī lēmuma priekšmets. Tādēļ šos divus plānus nevar izmantot, lai izdarītu objektīvu salīdzinājumu divu iemeslu dēļ: pirmkārt, SNCM iepriekšējā prakse šajā jomā nav pietiekams pamats, lai attaisnotu to, ka tā ir vispārpieņemta prakse, un otrkārt, 2002. gada sociālais plāns attiecas uz periodu, kad SNCM joprojām atradās valsts kontrolē, bet Vispārējās tiesas izmantotais salīdzināšanas kritērijs bija privāts uzņēmums, kas darbojas tajā pašā jomā. Komisija norāda, ka Marseļas ostas sociālo plānu nevar izmantot kā tādu, ņemot vērā, ka 2004. gadā osta atradās valsts, nevis privātā īpašumā. Turklāt attiecībā uz beidzamajiem diviem minētajiem sociālajiem plāniem, t. i., Air Lib un Eurostar, Komisija norāda, ka tie ir pārstrukturēšanas, nevis likvidācijas plāni. Visbeidzot Komisija norāda, ka vidējā papildu kompensācija šajos divos plānos ir vairāk nekā par 50 % mazāka nekā vidējā papildu kompensācija, ko izmaksāja SNCM.

(236)

Visbeidzot Komisija atzīst, ka Francijas iestādes nav norādījušas, ka Francijas valsts rīcību motivēja saprātīga iespēja iegūt netiešu materiālo peļņu, kaut vai ilgtermiņā, izvairoties palielināt sociālo nemieru uzņēmumā, ņemot vērā, ka tas parādītos saistībā ar uzņēmuma likvidēšanu. Nav pietiekamu pierādījumu, kas pamatotu hipotēzi, ka citu valsts uzņēmumu darbiniekiem ir izmaksāti lielāki pabalsti. Šim viedoklim vēl lielāku ticamību piešķir fakts, ka saskaņā ar Francijas iestāžu hipotēzi pat no globāla ieguldītāja viedokļa ļoti lielu atlaišanas pabalstu piešķiršana darbiniekiem uzņēmumam var sarežģīt jebkādu nākotnē veicamu pārstrukturēšanu citos šim ieguldītājam piederošos uzņēmumos. Turklāt Francijas iestādes nav uzskaitījušas būtiskās potenciālās sociālās izmaksas, kuras tās citē kā pamatojumu atlaišanas papildu pabalstu piešķiršanai.

(237)

Francijas iestādes ir apgalvojušas arī to, ka likvidācijas process būtu garāks un potenciāli riskantāks valstij kā akcionāram nekā SNCM pārdošana par negatīvu cenu. Komisija norāda, ka Francijas iestādes nav sniegušas pierādījumu šāda riska esamībai un nav paskaidrojušas, kādēļ likvidācijas procesa garumu būtu ņēmis vērā privātais akcionārs. Frucona Kosice lietai (125), uz kuru atsaucas Francijas iestādes, nav nekāda sakara ar šo lietu, jo tā attiecas uz privāta kreditora pārbaudi. Likvidācijas procesa ilgums ir svarīgs, analizējot, vai valsts kā Frucona Kosice kreditors maksimāli izmantoja savu parādu atgūšanu, pieņemot tūlītēju daļēju atmaksu, vai būtu bijis labāk nogaidīt uzņēmuma likvidēšanas rezultātu. Šīs lietas apstākļi ir atšķirīgi, jo valsts ir akcionārs sabiedrībā SNCM, nevis privāts kreditors. Ņemot to vērā SNCM likvidācijas gadījumā ar sabiedrības aktīviem nepietiktu, lai segtu sabiedrības saistības, un valsts nespētu atgūt savu ieguldījumu. Līdz ar to likvidācijas procesa garumam šajā lietā nav nozīmes.

(238)

Francijas iestādēm tādējādi nav izdevies attaisnot to, ka tās ir atbalstījušas izmaksas, kas radušās, valstij rīkojoties kā privātajam ieguldītājam un izmaksājot papildu pabalstus likvidācijas kontekstā.

(239)

Šajā analīzes stadijā Komisijai ir jānosaka SNCM likvidācijas vērtība, neņemot vērā atlaišanas papildu pabalstus.

(240)

Ar pārskatīto neto aktīvu metodi aktīvu nepietiekamība tiek konstatēta tad, ja reālo aktīvu ekonomiskā vērtība (kas parasti ir augstāka par neto bilances vērtību) nesedz reālo parādu ekonomisko vērtību.

(241)

Lai šajā lietā konstatētu aktīvu nepietiekamību, Komisija ar sava eksperta (126) palīdzību pārliecinājās – kā norādīts turpmāk –, ka 2005. gada 30. septembrī sabiedrības SNCM aktīvu vērtība nebija pietiekama, lai apmierinātu priviliģēto kreditoru un nepriviliģēto kreditoru prasības.

(242)

Komisija uzskata, ka neto aktīvu novērtēšana ir metode, ko parasti izmanto sabiedrību novērtēšanai jūras transporta nozarē. Tā arī uzskata, ka šī metode ir sevišķi piemērota SNCM situācijai, jo tās neapejamajam akcionāram vienīgā alternatīva pārdošanai ir iesniegt pieteikumu par sabiedrības likvidāciju.

(243)

Attiecībā uz citām vērtēšanas metodēm, jo īpaši attiecībā uz “pamatdarbības brīvās naudas plūsmas pašreizējo vērtību”, Komisija uzskata, ka, tā kā, izmantojot šo metodi, tiek pieņemts, ka uzņēmums turpina darboties, tas neatbilst SNCM gadījumam, ja to paredzēts likvidēt, tāpēc šī metode šajā gadījumā nav piemērojama.

(244)

Komisija par sabiedrības SNCM novērtēšanas atskaites datumu izvēlas 2005. gada 30. septembri, jo, ievērojot to, ka lēmums izraudzīties sabiedrību BCP tika pieņemts 2005. gada 27. septembrī, tas ir datums, kurā tika faktiski izdarīta izvēle starp pārņemšanas piedāvājuma pieņemšanu un sabiedrības likvidāciju.

(245)

Komisija norāda, ka SNCM akcionārs sadarbībā ar biroju Ernst & Young2005. gada 30. septembrī veica uzņēmuma likvidācijas izmaksu aprēķinu (iepriekš minētais CGMF ziņojums), ko salīdzināja ar ekspertu ziņojumu, kuru sagatavoja Oddo Corporate Finance un juridiskais birojs Paul Hastings. Komisija norāda, ka iepriekš minētajā Oddo-Hastings ziņojumā sabiedrības SNCM aktīvu vērtība tika novērtēta 190,3 miljonu euro apmērā.

(246)

Attiecībā uz tās flotes vērtību, kas piederēja pašai sabiedrībai (127), SNCM kuģu bruto tirgus vērtību specializēts BRS brokeris 2005. gada 30. septembrī novērtēja 224 miljonu euro apmērā, Oddo ziņojumā SNCM flote tika novērtēta par 150,7 miljoniem euro, no šīs summas atņemot vērtības samazinājumu (128), brokeru komisijas (129) un rezervi neparedzētiem gadījumiem (130).

3. tabula

SNCM aktīvu novērtēšanas scenāriji 2005. gada 30. septembrī

(247)

Analizējot šo tabulu, Komisijas konstatē, ka kuģu flote ir uzņēmuma aktīvu novērtēšanas galvenā sastāvdaļa. Šajā saistībā Komisijas eksperts pēc salīdzinošas analīzes, ko tas veica tad, kad tas bija iespējams, secināja, ka vērtības samazinājums, kas piemērots kuģu tirgus vērtībai, un rezerve neparedzētiem gadījumiem ir loģiski. Tādējādi tas secināja, ka nav pamata noraidīt Francijas valdības iesniegto flotes vērtības novērtējumu.

(248)

Attiecībā uz vērtības samazinājumu Komisija uzskata, ka tā līmenis atbilst vērtības samazinājumiem, kas novēroti, pārdodot kuģus piespiedu likvidācijas gadījumā. Kā norādījis Komisijas eksperts, Régie des Transports Maritimes (Beļģijas nacionālā sabiedrība, kas apkalpo līniju Ostende-Remsgita), piemēram, divus automobiļu prāmjus 1997. gadā pārdeva ar vērtības samazinājumiem, ko lēš no 35–45 % apmērā. Samērā nesen sabiedrība Festival Cruises pārdeva trīs kruīza kuģus ar vidējo vērtības samazinājumu 20 % apmērā. Tātad vērtības samazinājumi, kas novēroti līdzīgos gadījumos, atbilst vērtības samazinājumiem, ko Francijas iestādes piemērojušas šajā lietā.

(249)

Tā kā attiecībā uz rezervi neparedzētiem gadījumiem tirgū nav noticis neviens pielīdzināms gadījums, Komisija uzskata, ka argumenti, kas pamato rezervi neparedzētiem gadījumiem, atbilst tādu specializētu kuģu šaurajam tirgum, kuri pielāgoti ļoti specifiskai darbībai.

(250)

Turklāt Komisija piebilst, ka tās neatkarīgais eksperts ir paaugstinājis finanšu pamatlīdzekļu novērtējumu, jo īpaši SNCM līdzdalību sabiedrībā CMN (no 21,8 miljoniem euro uz 28 miljoniem euro). Šajā saistībā, ņemot vērā Stef-TFE izteikto piedāvājumu šo līdzdalību atpirkt par 35,2 miljoniem euro, kas Komisijai iesniegts saistībā ar šo izmeklēšanu, Komisija uzskata, ka SNCM līdzdalības sabiedrībā CMN novērtējums par 28 miljoniem euro sabiedrības likvidācijas kontekstā ir pamatots.

(251)

Attiecībā uz pārējo aktīvu novērtējumu Komisijas ekspertam nebija nekādu īpašu iebildumu. Tas tomēr nav apstiprinājis posteni “neto naudas līdzekļi”, jo tajā ir iztrūkums. Komisija uzskata, ka šis postenis būtu jāpārklasificē par SNCM pasīviem.

(252)

Ņemot vērā dažādās korekcijas, Komisija sabiedrības SNCM aktīvu vērtību 2005. gada 30. septembrī novērtē 211,4 miljonu euro apmērā.

(253)

Komisija konstatē, ka Francijas iestādes summu, kas pienākas priviliģētajiem kreditoriem, lēš 153,8 miljonu euro apmērā, bet summu, kas pienākas nepriviliģētajiem kreditoriem (neskaitot atlaišanas papildu atbalstus), – 170,9 miljonu euro apmērā.

(254)

Attiecībā uz sociālo maksājumu saistībām Francijas iestādes koplīgumā noteiktā sociālā plāna izmaksas lēš [70–80] (60) miljonu euro apmērā. Izmaksas, kas saistītas ar minēto plānu, ir noteiktas individuāli, ņemot vērā līguma veidu (beztermiņa vai fiksēta termiņa), piemērojamos statūtus un koplīgumus (kuģu personāls, biroja darbinieki un kuģa virsnieki), darba stāža ilgumu, katra darbinieka klasifikāciju un atalgojumu. Šī summa ietvēra uzteikuma pabalstus (20–30 miljoni euro), apmaksāta atvaļinājuma pabalstus pēc uzteikuma (0–10 miljoni euro), līgumos paredzētos atlaišanas pabalstus (30–40 miljoni euro) un Delalande iemaksu (0–10 miljoni euro) (134).

(255)

Sociālā plāna, kas nav paredzēts koplīgumā, izmaksas Francijas iestādes lēš [30–40] (60) miljonu euro apmērā. Šajā plānā ir apkopoti visi papildpasākumi, kas saistīti ar SNCM līgumos un tiesību aktos paredzētajiem pienākumiem darbinieku atlaišanas gadījumā (135), un visas netiešās izmaksas, kas saistītas ar koplīgumā ietverto sociālo plānu (136).

(256)

Izmaksas, kas saistītas ar galveno ekspluatācijas līgumu laušanu, galvenokārt attiecas uz to, ka tiek izmantots bankas galvojums par summu 7,4 miljoni euro, kas sniegts, lai garantētu to, ka sabiedrība SNCM pienācīgi izpilda savas sabiedriskā pakalpojuma saistības, kuram jāpieskaita minētajā līgumā paredzētā soda nauda, kas vienāda ar 2 % no finansiālās pamatkompensācijas 63 miljonu euro apmērā par 2005. gadu, t. i., apmēram 1,2 miljoni euro gadījumā, ja deleģējuma saņēmējs nepilda savas saistības.

(257)

Attiecībā uz neto pasīviem, kas saistīti ar izpirkumnomā esošo kuģu pārdošanu (137), Francijas iestādes uzsver, ka, pamatojoties uz noteiktiem pieņēmumiem (138), tīros ieņēmumus no pārdošanas BRS specializētais brokeris 2005. gada 30. septembrī ir novērtējis 144,8 miljonu euro apmērā, atņemot vērtības samazinājumu, brokeru komisijas maksu un vedmaksas finansiālās izmaksas. Tā kā nodokļu un bankas parādi kopā sasniedz 193,5 miljonus euro, par kuģiem, uz kuriem attiecas izpirkumnoma, paliek bankas parādu atlikums, kas vēl jāatmaksā, 48,7 miljonu euro apmērā.

4. tabula

SNCM pasīvu novērtēšanas scenāriji 2005. gada 30. septembrī

(258)

Komisija norāda, ka sociālās saistības ir sabiedrības SNCM saistību galvenā sastāvdaļa. Attiecībā uz priekšrocības sociālajām saistībām, t. i., sociālā plāna izmaksām, Komisijas eksperts pārbaudīja visu plāna sastāvdaļu aprēķināšanas formulas, pamatojoties uz dažādiem apsekojumiem, un nekonstatēja ne anomālijas, ne kļūdas. Ņemot vērā šo pārbaudi, Komisija uzskata, ka summa [70–80] (60) miljonu euro apmērā, ko Francijas iestādes minējušas saistībā ar koplīgumā paredzēto sociālo plānu, ir pamatota.

(259)

Attiecībā uz starpposma pamatdarbības zaudējumiem Komisija uzskata, ka šis ir pārdomāts novērtējums, ņemot vērā attiecīgos tiesību aktus, jo īpaši Francijas Komerckodeksa L.622-10. pantu un 1985. gada 27. decembra Dekrēta Nr. 85-1388 119-2. pantu, saskaņā ar kuru kompetentā komerclietu tiesa varētu sabiedrībai SNCM uzlikt pienākumu turpināt darbību divus mēnešus, ko pēc attiecīgās valsts ministrijas pieprasījuma var pagarināt tās sabiedriskā pakalpojuma saistību dēļ.

(260)

Attiecībā uz nenodrošinātajiem parādiem Komisijas eksperts nav izteicis nekādus īpašus iebildumus. Tomēr tas palielināja sākotnējo summu 14,5 miljonu apmērā pozīcijā “neto naudas līdzekļi” uz 69,7 miljoniem euro. Komisija uzskata, ka šī koriģētā summa atbilst izmaiņām, kas veiktas SNCM aktīvu novērtējumā.

(261)

Attiecībā uz koplīgumā neparedzētā sociālā plāna izmaksām (un neskaitot atlaišanas papildu pabalstus) Komisijas eksperts uzskata, ka tiesā celto prasību aprēķins jāmaina uz [0–5] (60) miljoniem euro Francijas iestāžu ierosināto [0–10] (60) miljonu euro vietā. Attiecībā uz šo punktu, lai gan Komisija ir pārliecināta, ka arodbiedrību organizācijas pieprasīs fiksēta termiņa līgumu pārklasificēšanu par beztermiņa līgumiem (143), tā tomēr uzskata, ka šī aprēķina pamatā jābūt tikai tiem darbiniekiem, kuriem ir fiksēta termiņa līgumi un kuriem šis risks gandrīz noteikti pastāv (ir aptuveni 150 šādu līgumu). Ņemot vērā bruto mēneša algu [2 000–2 500] (60) euro apmērā un 9 mēnešalgu pabalstu par [100–120] (60) pirmajiem fiksēta termiņa līgumiem un 6 mēnešu algu par [50–70] (60) turpmākajiem, kopējā summa ir [0–10] (60) miljoni euro.

(262)

Attiecībā uz neto pasīviem, kas saistīti ar izpirkumnomā esošo kuģu pārdošanu, Komisija uzskata, ka aprēķina pamatā esošie pieņēmumi ir pamatoti jo īpaši tādēļ, ka EIG pārlieku ievēro līgumiskās formalitātes un tas ierobežo iespējas aizstāt sabiedrību SNCM ar trešām personām un nodokļu atvieglojumu piemērošanu saistot ar to, ka kuģi kuģo zem Francijas karoga. Turklāt, nav pamata piemērot rezervi neparedzētiem gadījumiem attiecībā uz kuģiem, kuri tiek ekspluatēti saskaņā izpirkumnomu, jo šos kuģus pārdod EIG kreditējošās bankas. Šajā kontekstā Komisija uzskata, ka ir pamatoti, ka par laikposmu no 2005. gada 30. septembra līdz kuģu faktiskajai pārdošanai tiek ņemtas pārnešanas finansiālās izmaksas.

(263)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija lēš, ka 2005. gada 30. septembrī sabiedrības SNCM prioritāro parādu saistības sasniedza 153,8 miljonus euro un sabiedrības SNCM neprioritāro parādu saistības – 181,1 miljonu euro.

(264)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija lēš, ka 2005. gada 30. septembrīSNCM aktīvu vērtība (t. i., 211,4 miljoni euro) nebija pietiekama, lai apmierinātu priviliģēto kreditoru prasības (153,8 miljoni euro) un nepriviliģēto kreditoru prasības (181,1 miljons euro), t. i., kopā 334,9 miljonus euro. Līdz ar to aktīvu nepietiekamība ir aptuveni 123,5 miljoni euro apmērā.

(265)

Komisija pārbaudīja arī Francijas iestāžu apgalvojumu, ka valstij kā vairākuma akcionāram uzņēmuma likvidācijas gadījumā (skatīt turpmāk) varētu prasīt segt aktīvu nepietiekamību. Viena no ieinteresētajām personām (CFF) apstrīdēja nacionālās judikatūras piemērošanu, uz kuru atsaucās Francijas iestādes šajā konkrētajā lietā. CFF norāda, ka attiecībā uz Ruānas Apelācijas tiesas judikatūru Aspocom Group Oyj lietā tiesa piesprieda Somijas mātesuzņēmumam maksāt kompensāciju likvidētā Francijas meitasuzņēmuma darbiniekiem, jo šī kompensācija bija paredzēta sociālajā plānā, kuru mātesuzņēmums bija apstiprinājis uzņēmuma līmeņa līgumā. Beigās tā netika izmaksāta.

(266)

Francijas iestādes uzskata, ka faktiskās izmaksas, kas valstij būtu jāuzņemas kā akcionāram ar CGMF starpniecību, 2005. gada 30. septembrī sasniedz 312,1–361 miljonu euro. Šajā aplēsē ņemts vērā risks, ka valstij varētu piespriest segt aktīvu nepietiekamību, ja tiesa lemtu, ka tā ir bijusi SNCM faktiskais vadītājs, un risks, ka valstij varētu piespriest maksāt atlaistajiem darbiniekiem atlaišanas papildu pabalstus. Francijas iestādes uzskata, ka šie riski ir jāņem vērā, aprēķinot sabiedrības SNCM iespējamās likvidācijas faktiskās izmaksas.

(267)

Šeit jautājums ir aplēstās kopējās izmaksas, ko Francijai kā akcionāram, visticamāk, būtu bijis jāsedz SNCM piespiedu likvidācijas gadījumā, lai noteiktu, vai, ņemot vērā risku, ka tiesa varētu piespriest tai segt šos zaudējumus, un ņemot vērā attiecīgās summas, labi informēts privātais ieguldītājs būtu devis priekšroku pārdot savu meitasuzņēmumu tieši par negatīvu cenu 158 miljonu euro apmērā, nevis uzņemties šādu risku.

(268)

Saskaņā ar Francijas tiesību aktiem tādas sabiedrības pilnvarotajam likvidatoram, kurai piemēro piespiedu likvidāciju, ir iespēja ierosināt prasību par sabiedrības bijušo vadītāju atbildību, ko dēvē par “prasību segt pasīvus” (segt aktīvu nepietiekamību) un ko piemēro gadījumā, ja tiek izbeigts uzņēmuma atveseļošanas vai sanācijas plāns, kā arī piespiedu likvidācijas gadījumā (144).

(269)

Tiesības pret maksātnespējīgas sabiedrības vadītājiem celt prasību par pasīvu segšanu pamato nepieciešamība atjaunot sabiedrības kapitālu, kas ir viens no uzdevumiem, kurš uzticēts pilnvarotajam likvidatoram.

(270)

Vairākās vēstulēs Komisijai Francijas iestādes apgalvoja, ka iespēja, ka valsts tiesa piespriestu valstij segt tās vadītā uzņēmuma pasīvus, ir vairāk nekā ticams scenārijs un ka tas jāņem vērā, aprēķinot SNCM iespējamās likvidācijas faktiskās izmaksas.

(271)

Ar 2008. gada 28. februāra vēstuli SNCM iesniedza ekspertu Baker & McKenzie ziņojumu, kurā novērtētas juridiskās sekas, ko radītu pret Francijas valsti celta prasība segt aktīvu nepietiekamību. Šajā ziņojumā tika secināts, ka ir ļoti iespējams, ka komerclietu tiesa, kurā šo lietu iesniegtu, uzskatītu valsti par atbildīgu attiecībā uz šo prasību un piespriestu tai segt visus sabiedrības SNCM sociālos parādus.

(272)

Atbilstošie tiesību akti paredz, ka likvidējamās sabiedrības sociālos parādus var likt segt sabiedrības likumiskajiem vai faktiskajiem vadītājiem, ja ir izpildīti četri kumulatīvi nosacījumi.

(273)

Sabiedrības SNCM iesniegtais Baker & McKenzie ziņojums sniedz Komisijai analīzi, no kuras tā secina, ka […] (60). Būtībā minētā ekspertu ziņojuma mērķis atbilstoši attiecīgajai judikatūrai (145) ir parādīt, ka valsts ir atkārtoti apņēmusies […] (60). Konkrēti, saskaņā ar ziņojumu valsts pieņēma […] (60) lēmumus. Turklāt norādīts, ka sabiedrības pārvaldes institūcijas […] (60) … Visbeidzot, valsts […] (60).

(274)

Komisija norāda, ka Francijas iestādes savā 2008. gada 28. marta vēstulē nav norādījušas nekādas atkāpes […] (60). Francijas iestādes 2006. gada 20. novembra vēstulē norāda, ka tiesa […] (60) uzņēmumu.

(275)

Tomēr Komisija uzskata, ka Francijas iestāžu 2006. gada 20. novembra paziņojums, kas izteikts saistībā ar valsts atbalsta procedūru, nevar pats par sevi būt pietiekams, lai juridiski pamatoti noteiktu, vai tiesa valsts iestādes būtu uzskatījusi par faktiskajām uzņēmuma vadītājām, kas gūst labumu no aplūkotajiem pasākumiem, vai jo vairāk šāda pieņēmuma iespējamības pakāpi.

(276)

Jo īpaši attiecībā uz aplūkojamo lēmumu nebūt nav noteikts, ka galīgais lēmums, ko pieņēmusi valsts, ievērojami atšķirtos no prakses, kādu valsts izmanto vadībai savos mātesuzņēmumos. Arī Baker & McKenzie ziņojumā uzsvērts, ka attiecībā uz valsts intervences apjomu valstij piederošo mātesuzņēmumu vadībā pastāv pretrunas, kas atkārtojas, un kopumā tiek minēta […] (60) nozīmīgā loma.

(277)

Francijas un SNCM minētie valsts judikatūras piemēri nav tieši piemērojami šajos konkrētajos apstākļos. Minētās galvenās lietas attiecas uz vietējām pārvaldes iestādēm, un BRGM2001. gada 6. februāra spriedums ir saistīts ar valsts rūpniecisku komercuzņēmumu.

(278)

Katrā ziņā nebūt nav teikts, ka valsts, rīkojoties kā valsts iestāde, tiktu uzskatīta par faktisko vadītāju.

(279)

Konkrētajā gadījumā Komisija norāda, ka SNCM ekspertu ziņojumā, pamatojoties uz neizsmeļošu faktisko apstākļu sarakstu, ir minēti vairāki apstākļi, kas liecina, ka valsts, […] (60), ir pieļāvusi vadības kļūdas.

(280)

Konkrētāk, tajā ir norādīts, ka Francijas valsts ir pieļāvusi kļūdas saistībā ar ieguldījumiem, kas saistīti ar […] (60) SNCM. Valsts esot pieļāvusi arī daudzas pārvaldības kļūdas saistībā ar […] (60) jaudu SNCM.

(281)

Savā 2007. gada 30. aprīļa vēstulē Francijas iestādes norādīja, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka valsts tiktu saukta pie atbildības, ņemot vērā kritērijus pārvaldības kļūdas kvalificēšanai Komerckodeksa L.651-2. panta nozīmē.

(282)

Arī šajā gadījumā Komisija uzskata, ka 2007. gada 30. aprīļa paziņojums, kas izteikts saistībā ar procedūru valsts atbalsta jomā, nevar pats par sevi būt pietiekams, lai juridiski pamatoti noteiktu, vai tiesa valsts iestādes būtu uzskatījusi par vainīgām iespējamo kļūdu pieļaušanā, vai jo vairāk šāda pieņēmuma iespējamības pakāpi. Vēl jo vairāk tas ir tādēļ, ka Francijas iestādes noliedz to, ka pastāv pārvaldības kļūdas, kuras tomēr varētu būt par iemeslu, lai tiktu ierosināta prasība segt aktīvu nepietiekamību.

(283)

Turklāt SNCM tieši tāpat kā Francijas iestādes lielā mērā paļaujas uz ļoti veciem pārvaldības lēmumiem. Tādējādi Baker & McKenzie ziņojuma pamatā ir […] (60), kas veikts līdz 2000. gadam. Tajā ietverta atsauce uz Revīzijas palātas ziņojumiem par 1993.–1999. finanšu gadu. Iespējams, ka galvenās pārvaldības kļūdas ir pieļautas ap 20. gadsimta 90. gadu vidu. Kad SNCM kreditori pagarināja kredītu, tie tika informēti par šīm pārvaldības darbībām. Tādējādi tie vismaz netieši pieņēma risku, kas saistīts ar šāda veida pārvaldību. Nekas neliecina, ka šādā situācijā valstij loģiski varētu rasties saistības segt aktīvu nepietiekamību.

(284)

Turklāt visas šīs varbūtējās pārvaldības kļūdas var izskaidrot ar politisku izvēli, ko izdarīja valsts iestādes, un nav nekā, kas norādītu, ka šīs politiskās izvēles varētu klasificēt kā pārvaldības kļūdas judikatūras nozīmē, liekot segt aktīvu nepietiekamību.

(285)

Visbeidzot, Baker & McKenzie ziņojumam trūkst ticamības, jo īpaši vietā, kur tiek apgalvots, ka SNCM situācija bija saistāma ar ārējās saziņas kļūdām, ko pieļāva valsts saistībā ar šo situāciju. Viss, kas izriet no šī ziņojuma, ir, ka valsts minējusi situāciju, kas bija jau publiski zināma. Līdz ar to valsts rīcībai nebija nekā kopīga ar pārvaldības kļūdu.

(286)

Šajā gadījumā Komisija norāda, ka Oddo-Hastings ziņojumā tiek konstatēta aktīvu nepietiekamība 134,4 miljonu euro apmērā uz 2005. gada 30. septembri, kas aprēķināta kā starpība starp SNCM aktīvu vērtību (190,3 miljoni euro) un uzņēmuma pasīvu vērtību (prioritārie un neprioritārie parādi, kas novērtēti attiecīgi 153,8 miljonu euro un 170,9 miljonu euro apmērā).

(287)

Iepriekš Komisija lēsa SNCM aktīvu nepietiekamību 123,5 miljonu euro apmērā uz 2005. gada 30. septembri (skatīt 264. apsvērumu).

(288)

Francijas iestādes norāda, ka juridiskas personas vadītāju, pamatojoties uz Komerckodeksa L.624-3. pantu, var atzīt par atbildīgu pat tad, ja pieļautā pārvaldības kļūda ir tikai viens no aktīvu nepietiekamības cēloņiem, un viņam var piespriest segt visus sociālos parādus vai to daļu, pat ja viņa pieļautā kļūda ir bijusi cēlonis tikai vienai šo parādu daļai (146). Francijas iestādes lēš, ka Francijas valstij būtu jāsedz 85–100 % no konstatētās aktīvu nepietiekamības, t. i., summa no 114,3 līdz 134,4 miljoniem euro.

(289)

Šai analīzei nav laba pamata. Ciktāl varbūtējo pārvaldības kļūdu pamatā ir lēmumi, kas pieņemti 20. gadsimta 90. gadu vidū un kas tūlītēji radīja SNCM papildu izdevumus, ir ļoti grūti saistīt šo problēmu ar aktīvu nepietiekamību 2005. gadā, jo īpaši tādēļ, ka laikposmā starp šiem diviem datumiem bija ļoti daudz notikumu.

(290)

Turklāt, ja šķiet, ka nepastāv automātiska saikne starp piešķirtās kompensācijas summu aktīvu nepietiekamības segšanai un palielināto pasīvu summu, kuras iemesls ir pārvaldības kļūda (ja tas būtu jānosaka), tas arī nozīmē, ka tiesa varētu piespriest vadītājam maksāt daudz mazāku summu nekā konstatētā aktīvu nepietiekamība (147).

(291)

Pretēji tam, kam šķietami tic Francijas iestādes (un SNCM), nekas nenorāda, ka tiesa, kas skatītu šo jautājumu, varētu uzskatīt, ka šeit minētie lēmumi ir pietiekami nopietns pamats, lai uzliktu valsts iestādēm slogu, kas ir saistīts ar lielāko daļu no nepietiekamajiem aktīviem. Saskaņā ar izmeklēšanas gaitā izteiktajiem apgalvojumiem, lēmumi aizsardzības nolūkos tika pieņemti politiskā kontekstā (turklāt vairākumā gadījumu pirms desmit gadiem) vai – nesenāku lēmumu pieņemšanas gadījumā – lai aiztaupītu darbiniekiem pienākumu panākt lielāku darba ražīgumu vai cenšoties uzlabot attiecības nozarē.

(292)

Papildus aktīvu nepietiekamībai Francijas iestādes norāda, ka, ņemot vērā šajā jomā pastāvošo judikatūru (148), tiesa katrā ziņā nolemtu piespriest Francijas valdībai segt atlaišanas papildu pabalstus (no [200–210] līdz [250–260] (60) miljoniem euro). Francijas iestādes uzskata, ka faktiskās izmaksas, kas Francijas valstij būtu jāsedz kā akcionāram, būtu robežās no 212,1 miljona euro līdz 361 miljonam euro.

(293)

Francijas iestādes norāda, ka nesenos spriedumos Francijas tiesas likumiskajam vai faktiskajam vadītājam ir piespriedušas papildus aktīvu nepietiekamībai segt arī atlaišanas papildu pabalstus, kas aprēķināti saskaņā ar sociālo plānu, kuru attiecīgais uzņēmums izstrādājis pirms likvidācijas uzsākšanas.

(294)

Francijas iestādes norāda, ka lietā Aspocomp Francijas sabiedrība Aspocomp SAS, kas bija Somijas sabiedrības Aspocomp Group Oyj meitasuzņēmums par 99 %, 2002. gada 18. janvārī bija parakstījis uzņēmuma līmeņa vienošanos, kurā bija noteikti sociālā plāna atlaišanas nosacījumi attiecībā uz 210 algotajiem darbiniekiem no kopējā 550 darbinieku skaita. Šajā vienošanās dokumentā bija aprakstīta kompensējošo un papildu pabalstu summa, kā arī atbalsts brīvprātīgas aiziešanas gadījumā. Taču pēc grupas stratēģijas maiņas mātesuzņēmums Aspocomp Group Oyj2002. gada 21. februārī nolēma savu meitasuzņēmumu Aspocomp SAS vairs nefinansēt, un šā iemesla dēļ tika iesniegts pieteikums par meitasuzņēmuma brīvprātīgu likvidēšanu. Šā lēmuma dēļ meitasuzņēmums faktiski nespēja pildīt saistības, ko paredzēja uzņēmuma vienošanās, un tam nācās atlaist arī visus pārējos darbiniekus.

(295)

Šajos apstākļos Ruānas Apelācijas tiesa apstiprināja Evrē Darba tiesas spriedumu, kā arī piesprieda sabiedrībai Aspocomp Group Oyj, kas par 99 % kontrolēja sava meitasuzņēmuma pārvaldību, samaksāt: i) darbiniekiem, uz kuriem attiecās uzņēmuma vienošanās, visus kompensējošos un papildu atbalstus, ko paredz tikai šī uzņēmuma vienošanās, kā arī kompensāciju par atlaišanu bez reāla un nopietna iemesla, un ii) darbiniekiem, kas tika atlaisti saistībā ar Aspocomp brīvprātīgas likvidēšanas pieteikšanu, līdzvērtīgus pabalstus, ņemot vērā to, ka, nepildot savas saistības, mātesuzņēmums bija pieļāvis negodīgu rīcību un nosodāmu bezatbildību.

(296)

Lai gan savā teorijā Francija atsaucās arī uz Kasācijas tiesas Komerclietu palātas 2005. gada 19. aprīļa spriedumu (149), Komisija šajā spriedumā nesaskata nevienu izšķirīgu elementu, kas attiektos uz pašreizējo strīdu. Vienīgais Kasācijas tiesas nozīmīgais apsvērums ir, ka apelācijas tiesa nesaskatīja pienācīgu pamatojumu likumā, lai atrisinātu nesaskaņas par uzņēmuma piederību starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu. Komisija norāda, ka nevienā gadījumā ar Aspocomp lietu saistītie fakti nav salīdzināmi ar pārbaudāmās lietas faktiem. Šajā lietā nebija tā, ka CGMF nepildītu saistības izmaksāt atlaišanas papildu atbalstus.

(297)

Jāatzīmē, ka gan SNCM, gan Francijas iestādes šķiet veltām nozīmi tam, ka sociālais plāns […] (60). Ir ļoti apšaubāmi, ka […] (60) var uzskatīt par tādu pārvaldības kļūdu, lai radītu saistības valstij pret darbiniekiem […] (60). Pat mazticamajā situācijā, ja […] (60) valstij būtu saistības pret darbiniekiem un tas radītu tiem tiesības saņemt valsts maksātu kompensāciju (150), šādu tiesību piešķiršana pati par sevi veidotu priekšrocību, kas piešķirta SNCM, un līdz ar to valsts atbalstu tādu pašu iemeslu dēļ, kā iepriekš izklāstītie attiecībā uz atbalstu fiziskām personām ar kopsummu 38,5 miljoni euro, jo šis pasākums zināmā mērā varēja uzlabot ražošanas attiecības uzņēmumā.

(298)

Nav juridiski pamatoti un ar pietiekamu varbūtības pakāpi noteikts, ka tiesa Francijas iestādēm nolemtu piespriest maksāt par nepietiekamajiem aktīviem, un vēl jo mazāk tas, ka šī nauda, kas būtu jāmaksā, pārsniegtu negatīvo cenu, par kādu SNCM tika “pārdota”.

(299)

Jāņem vērā arī tas, ka valsts darbības, pieņemot, ka tā patiesi ir vainīga pie pārvaldības kļūdām, tika vērstas uz nacionālās rūpniecības un pakalpojumu nozares, tostarp SNCM un tās darbinieku, aizsardzību, proti, izvairoties uzspiest situāciju, kas izraisītu sociālos nemierus. Būtībā, pat ja valsts iestādes, tostarp valsti, var noteiktos apstākļos uzskatīt par faktiskajiem uzņēmuma vadītājiem, nekas neliecina, ka pasākumu aktīvu nepietiekamības segšanai varētu izmantot, lai gūtu ieskatu valsts politikas lēmumos, īpaši šādos apstākļos. Tas ir tālu no Aspocomp lietas apstākļiem, kura nekādā veidā neattiecās uz šādiem jautājumiem.

(300)

Katrā ziņā Komisija uzskata, ka Francijas iestādes tagad nevar izmantot agrāk izdarītas politiskas izvēles, lai attaisnotu valsts intervenci, kas paredzēta, lai vērstu par labu agrāk izdarīto izvēļu sekas. Gluži pretēji, abi intervences gadījumi, t. i., gan agrākā, gan nesenākā publiskā intervence, ir jāuzskata par kumulatīvu konkurences kropļojumu. Atzīt valsts saistības segt aktīvu nepietiekamību būtu tas pats, kas ļaut valstij atzīt uzņēmuma pārvaldības kļūdas, lai varētu veikt finansiālu ieguldījumu, ko nekvalificētu kā valsts atbalstu, tādējādi izraisot jaunu konkurences kropļojumu. Valsts efektīvi “izmantotu” pašas pieļautās pārvaldības kļūdas kā pamatojumu papildu finanšu līdzekļu piešķiršanai pretēji vispārējam principam “neviens nevar apgalvot pats savu nekrietnību” (nemo auditur propriam turpitudinem allegans) (151).

(301)

Būtu pilnīgi aplami attēlot valsti vienlaikus kā svēto un grēcinieku, t. i., kā “sliktu vadītāju” (pieņemot, ka tas tiek pierādīts), kas iestājas, lai glābtu uzņēmumu, ko tā ir slikti vadījusi. Pārvaldības kļūdu pieļaušana nav normāla tirgus ekonomikas principu vadīta piesardzīga ieguldītāja rīcība. Līdz ar to glābšanas mehānisms šādu kļūdu labošanai arī nav normāla rīcība.

(302)

Pieņemot Francijas iestāžu un SNCM izvirzīto teoriju, tiktu radīti apstākļi, lai valsts varētu piešķirt garantijas uzņēmumiem, kas apzināti “pieļāvuši pārvaldības kļūdas”. Tas nav pieņemams attiecībā uz valsts atbalsta disciplīnu.

(303)

Šajā gadījumā rīcība, kas radītu valstij saistības atbilstoši teorijai, ko izklāsta SNCM un Francijas iestādes, faktiski attiektos tikai uz valsts kā valsts iestādes, nevis akcionāra rīcību. Pieņemot, ka piesardzīgs privātais ieguldītājs nebūtu pieņēmis lēmumu, balstoties uz šādiem politiskiem un publiskiem apsvērumiem, risks, ka, pamatojoties uz šādiem lēmumiem, būtu jāsedz aktīvu nepietiekamība, neiztur “tirgus ekonomikas principu vadīta piesardzīga privātā ieguldītāja” testu (152).

(304)

Francijas iestādes norāda, ka savā 2005. gada 7. decembraABX lēmumā Komisija vēlējās ņemt vērā to, ka “atsevišķos īpašos gadījumos dažu valstu tiesību aktos ir paredzēta iespēja trešām personām vērsties pret likvidētā uzņēmuma akcionāriem, it īpaši tad, ja šie akcionāri var tikt uzskatīti par tādiem, kas [izlaists tekstā] un/vai pieļāvuši kļūdas uzņēmuma pārvaldībā.” (153)

(305)

Tomēr Komisija uzsver, ka atbalsta koncepcija ir jāvērtē objektīvi, un norāda, ka lēmums uzsākt procedūru tajā pašā lietā noteica, ka “pat tajā mazticamajā gadījumā, ja visi šie nosacījumi, ko prasa valsts tiesību akti, lai paredzētu to atbildību […] būtu izpildīti, tas joprojām neizslēgtu valsts atbalsta klātbūtni pasākumos, kuros guvējs ir meitasuzņēmums.” (154)

(306)

Šajā gadījumā Komisija uzskata, ka Francijas iestādes nav pienācīgi kliedējušas tās šaubas par apgalvojumu, ka diezgan noteikti SNCM akcionārs bija pakļauts riskam, ka to sauks pie atbildības.

(307)

Šajā situācijā un tā kā Komisija ir atteikusies ņemt vērā atlaišanas papildu maksājumus (skatīt 225. un turpmākos apsvērumus), tā secina, ka SNCM likvidācija nebūtu valstij izmaksājusi neko. Komisija uzskata, ka valstij kā akcionāram nevar piespriest uzņemties likvidācijas izmaksas, jo akcionāru pakļaušana riskam ir saistīta ar to kapitāla ieguldījumu uzņēmumā.

(308)

Komisija uzskata, ka privāts ieguldītājs būtu devis priekšroku risinājumam ar mazākām izmaksām, t. i., SNCM likvidēšanai. Tādēļ tā secina, ka negatīvā cena 158 miljonu apmērā veido valsts atbalstu.

(309)

Apsvērumos pēc lēmuma par procedūras uzsākšanu Francijas iestādes norāda, ka valsts veiktā rekapitalizācija 8,75 miljonu euro apmērā notika vienlaikus ar privāto ieguldītāju veikto kapitāla iepludināšanu un ka valsts bija mazākuma akcionārs, bet lielāko daļu līdzekļu nodrošināja tirgus. Turklāt tās uzskata, ka valsts ieguldījuma rentabilitātes likme, t. i., […] (60) gadā, veido pietiekamu ilgtermiņa rentabilitāti kapitālam, ko ieguldījis privātais ieguldītājs. Savā 2013. gada 16. maija paziņojumā tās arī norāda, ka risks, kas saistīts ar atcelšanas klauzulu, tiek kompensēts ar pārpirkšanas iespēju, kas pieejama privātajam ieguldītājam.

(310)

Valsts ieguldījums tagad ir jāsalīdzina ar privāto ieguldītāju ieguldījumu, t. i., 26,25 miljoniem euro. Valsts ieguldījumu veido 158 miljoni euro (skatīt 6.1.2. iedaļu), kam pieskaita papildu 38,5 miljonus euro individuālā atbalsta un 15,81 miljonu euro, kas izmaksāts saskaņā ar 2002. gada plānu (skatīt 6.1.4. un 6.1.5. iedaļu).

(311)

Visi 2006. gada pasākumi ir izklāstīti saprašanās memorandā, kurā katra puse (CGMF, BCP un VT) ir piekritusi veikt 158 miljonu euro ieguldījumu, 38,5 miljonu euro norēķinu konta avansu un 8,75 miljonu euro kapitāla palielinājumu. Šie trīs pasākumi veido vienu darbību, kas paredzēta SNCM privatizācijai. Kā Vispārējā tiesa pati secinājusi 2012. gada 11. septembra sprieduma 125. punktā, “proti, šis kapitāla ieguldījums [8,75 miljoni euro] iekļaujas vispārējā pārdošanas protokolā, kas pieņemts neparasto sarunu rezultātā, kur [kapitāla] pārņēmēju ieguldījumi ir pretizpildījums par smagām saistībām, ko dažādos veidos uzņēmusies Francijas valsts”. Trīs aplūkojamie pasākumi tādēļ uzskatāmi par paketi, un, lai noteiktu intervences nozīmību, šī valsts veiktā kapitāla iepludināšana SNCM ir jāsalīdzina ar privāto ieguldītāju ieguldījumu.

(312)

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, Komisija secina, ka privātā akcionāra ieguldījums, t. i., 10,6 % no kopējā, nav uzskatāms par ievērojamu.

(313)

Kā jau norādīts 311. apsvērumā, trīs aplūkojamie pasākumi veido vienu privatizācijas darbību. Tādēļ Komisija uzskata, ka publiskā un privātā kapitāla ieguldījums ir uzskatāmi par vienlaicīgiem.

(314)

Attiecībā uz līdzīgos apstākļos veiktu ieguldījumu kritēriju Komisija norāda, ka, pirmkārt, ieinteresētās personas CCF un STIM ir apšaubījušas privātās intervences nozīmību un jo īpaši to, vai pastāv līdzīgi apstākļi publiskajam un privātajam ieguldījumam, ņemot vērā atcelšanas klauzulu.

(315)

Komisija uzskata, ka šī kapitāla palielinājuma apstākļi atsevišķi norāda, ka risks, ko uzņemas privātais un publiskais ieguldītājs, nav vienāds. Atcelšanas klauzulas esamība un ar to saistītie nosacījumi ir pietiekami, lai parādītu, ka attiecīgais rezultāts privātajiem un publiskajiem ieguldītājam saistībā ar risku nav vienāds, ja tiek izpildīti klauzulas nosacījumi. Saskaņā ar saprašanās memorandu privātajiem ieguldītājiem ir iespēja atsaukt vienošanos un atgūt savu ieguldījumu, ja Komisija, Vispārējā tiesa vai Tiesa pieņem negatīvu lēmumu vai netiek atjaunota sabiedrisko pakalpojumu deleģēšana. Atcelšanas klauzulas pēdējā daļa vēl jo vairāk sagādā valstij grūtības attiecībā uz SNCM pamatdarbību. SNCM ir vēsturiskais operators, kas nodrošina savienojumu starp Korsiku un kontinentālo Franciju. Vienkārši runājot, atbilstīgi sabiedriskā pakalpojuma deleģējumam divas trešdaļas tās darbības notiek starp Marseļu un Korsiku. Tādējādi ar šo atcelšanas klauzulu privātie ieguldītāji attiecībā uz lielāko daļu SNCM darbību ir aizsargāti pret komercrisku. Būtībā risku uzņemas valsts viena pati.

(316)

Pieprasot īstenot iepriekšminēto atcelšanas klauzulu, rastos saistības atlīdzināt visus SNCM pircēju veiktos kapitāla ieguldījumus par labu šiem privātajiem ieguldītājiem. Tādējādi CGMF īpašumā atkal būtu 100 % SNCM kapitāla, un tas būtu laikā, kad ievērojami ir palielinājies likvidācijas risks un līdz ar to ievērojamas daļas publiskā ieguldījuma zaudēšanas risks.

(317)

Attiecībā uz iegādes solījumu, ko izteikuši privātie akcionāri, SNCM pārņemšanas vai likvidācijas gadījumā CGMF to nevar pieprasīt. Tas apstiprina faktu, ka grūtību gadījumā šo iespēju nevar izmantot un risku uzņemas galvenokārt CGMF un līdz ar to – valsts. Tādējādi Komisija uzskata, ka šo solījumu veikt iegādi nevar uzskatīt par pretpasākumu pirkšanas atcelšanas klauzulai.

(318)

Turklāt Komisija nevar pieņemt Francijas iestāžu argumentu, ka saprašanās memorandā ir ietvertas vairākas garantijas, lai aizsargātu valsts ieguldījumu. Saistības, ko piemēro pircējiem, nerada tiem papildu riskus un ierobežojumus, kuru rezultātā tie nonāktu situācijā, kas līdzīga situācijai, kādā atrodas CGMF. Tās ir paredzētas tikai un vienīgi, lai nodrošinātu, ka laikposmā, kurā privātie pircēji var izmantot atcelšanas klauzulu, tie neveiktu nekādas juridiskas izmaiņas SNCM un veiktu tikai tās darbības, kas nepieciešamas, lai īstenotu uzņēmējdarbības plānu un sociālo plānu.

(319)

Turklāt, kā uzsvērusi Vispārējā tiesa savā 2012. gada 11. septembra spriedumā, paredzamā atlīdzība pati par sevi nav pietiekama, lai secinātu, ka valsts veikusi ieguldījumu atbilstīgi tirgus nosacījumiem, ņemot vērā to, ka riski nav vienlīdzīgi sadalīti starp publiskajiem un privātajiem ieguldītājiem.

(320)

Pat ja netiek izpildīts nosacījums par “ieguldījumiem, kas veikti ar vienādiem nosacījumiem”, pasākums joprojām var būt atbilstīgs tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja principam. Šādos gadījumos ir jāparāda, ka valsts ir rīkojusies tādā pašā veidā kā piesardzīgs privātais ieguldītājs līdzīgā situācijā, piemēram, veicot ieguldījuma rentabilitātes ex ante analīzi. Tomēr Francijas iestādes nav sniegušas pierādījumu par šādu ex ante analīzi. Tās savos komentāros tikai ex post ir norādījušas, ka privātajam ieguldītājam fiksētā atlīdzības likme […] (60) % būtu piemērota, salīdzinot to ar vērtspapīram pielīdzināmām valsts kases izdotām obligācijām (Obligation Assimilable du Trésor – OAT), kuru atlīdzības likme tajā laikā bija no 3,72 līdz 3,95 %. Tomēr tās neiesniedza analīzi, kas rādītu, ka 10 % likme būtu privātajam ieguldītājam pieņemama, ņemot vērā riskus, ko uzņemas valsts, piem., riskus, kas saistīti ar atcelšanas klauzulu, un riskus, kas saistīti ar situāciju uzņēmumā.

(321)

Bez tam […] (60) % likme attiecas tikai uz kapitāla ieguldījumu 8,75 miljonu euro apmērā, bet analīzē būtu bijis jāņem vērā kopējais valsts ieguldījums, kas apstiprināts saprašanās memorandā Ņemot vērā, ka ar negatīvo pārdošanas cenu 158 miljonu euro apmērā vai norēķinu konta avansu 38,5 miljonu euro apmērā nesaistās atlīdzība, atlīdzības likmei valsts kopējam ieguldījumam sabiedrībā SNCM privatizācijas brīdī 2006. gadā būtu bijis jābūt ievērojami mazākai nekā atlīdzības likme, ko piemēro OAT. Ņemot vērā šos riskus, tirgus ekonomikas principu vadīts privātais ieguldītājs tādu likmi nebūtu pieņēmis.

(322)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka judikatūrā noteiktie kritēriji, kas ļauj jau no paša sākuma izslēgt, ka attiecīgais pasākums būtu uzskatāms par valsts atbalstu, nav izpildīti. Tāpēc Komisija uzskata, ka valsts kapitāla ieguldījums 8,75 miljonu apmērā rada sabiedrībai SNCM ekonomisku priekšrocību, ciktāl šis ieguldījums ir veikts paralēli privātā kapitāla ieguldījumam apstākļos, kas nav salīdzināmi Savienības judikatūras nozīmē. Līdz ar to aplūkotie pasākumi atbilst valsts atbalstam LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(323)

Francijas iestādes uzskata, ka šis finansējums veido valsts atbalstu fiziskām personām, uzņēmums no tā labumu negūst un tādēļ tas nav valsts atbalsts. Ieinteresētās personas, proti, CCF un STIM, apstrīd šī pasākuma kvalificēšanu par atbalstu fiziskām personām, jo tās uzskata, ka pasākums rada netiešu pozitīvu ietekmi sabiedrībai SNCM.

(324)

Komisija uzskata, ka tas, ka tiešie fiziskām personām sniegtā atbalsta saņēmēji ir darbinieki, nav pietiekami, lai parādītu, ka tas nav atbalsts viņu darba devēja labā. Vispārējā tiesa secinājusi, ka: “ar to, ka fiziskām personām paredzētā atbalsta tiešie saņēmēji ir darbinieki, nepietiek, lai pierādītu atbalsta par labu to darba devējam neesamību” (155).

(325)

Tāpat Vispārējā tiesa 2012. gada 11. septembra sprieduma 138. punktā ir norādījusi, ka “lai izvērtētu, vai šis atbalsts fiziskām personām ir uzskatāms par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, tātad ir jānoskaidro, vai SNCM gūst netiešu ekonomisku priekšrocību, kas ļauj tai izvairīties no izmaksām, kuras parastā kārtībā būtu jāmaksā no pašu finanšu resursiem, un tātad traucē tirgus spēkiem radīt to normālas sekas.”

(326)

Turklāt Komisija norāda, ka saskaņā ar saprašanās memorandu šis pasākums ir valsts saistības pret privātajiem partneriem, lai finansētu “to izmaksu daļu saistībā ar iespējamu brīvprātīgu aiziešanu no darba vai darba līgumu laušanu (jebkāda veida), kas rastos papildus jebkāda veida summām, kuras darba devējam jāmaksā […]” Vispārējā tiesa 2012. gada 11. septembra sprieduma 145. punktā norāda, ka tas, ka atbalsts fiziskām personām ir pārdošanas līguma sastāvdaļa, tiecas norādīt uz to, ka tas rada priekšrocību. Attiecīgās personas to izmantoja, jo no tā varēja gūt konkrētu labumu.

(327)

Tādēļ šis atbalsts saistāms ar atbildību par ekonomisku priekšrocību radīšanu sabiedrībai SNCM, atbrīvojot to no pienākuma uzņemties visas izmaksas, kas saistītas ar iespējamo dažu darbinieku aiziešanu nākotnē. Ja uzņēmumu no šādām izmaksām atbrīvo valsts, tas noteikti iegūst priekšrocību. Komisija uzsver, ka šie papildu sociālie pasākumi ir paredzēti, lai veicinātu darbavietu skaita samazināšanas plānu īstenošanu, kas nepieciešams, lai sasniegtu uzņēmuma mērķus, un ka tie nav likumā noteikta prasība. Šajā gadījumā streiku biežums sabiedrībā SNCM rāda, ka sociālā plāna īstenošana uzņēmumā garantē streiku un citu līdzīgu protesta akciju izcelšanās samazinājumu. Ir pilnīgi neapšaubāmi, ka šie papildu sociālie pasākumi rada priekšrocību sabiedrībai SNCM.

(328)

Tādēļ Komisija uzskata, ka šis pasākums atbilst valsts atbalstam LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(329)

2006. gada pasākumi ievērojami palielina pārstrukturēšanas atbalstu 69,29 miljonus euro apmērā, kas tika aplūkots 2002. gada plāna kontekstā, un to var uzskatīt par pārstrukturēšanas plāna un tā izmaksu grozījumiem. Kad tika paredzēta privatizācija, pārstrukturēšanas plāns joprojām tapa. Tomēr paredzēto dzīvotspējas atjaunošanas mērķi SNCM nav sasniegusi. Vispārējā tiesa uzsvēra, ka “šajā ziņā ir jānorāda, ka 2006. gada lēmums ir nepārprotams attiecībā uz to, ka, pastāvot pārstrukturēšanas atbalsta elementiem 2006. gada plānā, šie elementi […] ir jāanalizē kopā ar 2002. gada plāna pārstrukturēšanas atbalstu” (156). Vispārējā tiesa uzsver, ka šī analīze tika veikta “uz stabila pamata”. Summu 69,29 miljoni euro veido 2002. gadā piešķirtie 66 miljoni euro kā pārstrukturēšanas plāna pirmā daļa un 3,29 miljoni euro 2005. gadā piešķirtais kā otrā daļa.

(330)

No šīs 2002. gada pārstrukturēšanas plāna ietvarā piešķirtās summas 53,4 miljoni euro būtībā attiecas uz sabiedrisko pakalpojumu deleģēšanu. Tā kā Vispārējā tiesa 2012. gada 11. septembra spriedumā apstiprināja šī atbalsta likumību, Komisijai kopīgi jāpārbauda pārstrukturēšanas atbalsta saderība, t. i., 15,81 miljons euro, kas tika piešķirts 2002. gada pārstrukturēšanas darbību laikā, un visu 2006. gada pasākumu saderība ņemot vērā 2004. gada pamatnostādnes.

(331)

Komisija norāda, ka 2002. gada pārstrukturēšanas plāns tika izskatīts atbilstīgi 1999. gada pamatnostādnēm. Tāpat tā norāda, ka jaunie 2006. gada pasākumi, kuros atpakaļejoši ir iekļauts 2002. gada plāns, stājoties spēkā jaunajām 2004. gada pamatnostādnēm, tika īstenoti, pirms Komisija bija tos apstiprinājusi.

(332)

Saskaņā ar pārejas noteikumiem, kas tika pieņemti attiecībā uz 2004. gada pamatnostādnēm (157), tieši šīs pamatnostādnes tiek piemērotas atbalstam, ciktāl tas ir nelikumīgs atbalsts, daļa no kura tika piešķirta pēc to stāšanās spēkā.

(333)

Līdz ar to, tā kā 2006. gada pasākumi veido valsts atbalstu, tie ir jāuzskata par 2002. gadā sākto pārstrukturēšanas darbību neatņemamu sastāvdaļu un jāanalizē kopsakarā ar tām. Tādēļ visa šī atbalsta saderība tiks analizēta atbilstoši 2004. gada pamatnostādnēm.

(334)

Lai uzņēmumam varētu sniegt pārstrukturēšanas atbalstu, jābūt iespējamam to kvalificēt kā grūtībās nonākušu uzņēmumu pamatnostādņu nozīmē.

(335)

Konkrētajā gadījumā Komisija atgādina, ka šī kritērija izpilde tika apstiprināta gan Komisijas 2002. gada 17. jūlija lēmumā par grūtības nonākuša uzņēmuma glābšanas atbalstu sabiedrībai SNCM  (158), gan 2002. gada 19. augusta lēmumā, ar kuru tika uzsākta oficiāla izmeklēšanas procedūra par rekapitalizācijas projektu, pamatojoties uz SNCM gada pārskatu par 2001. gadu.

(336)

Attiecībā uz šo lēmumu Komisija pārbaudīja, vai SNCM atbilst šim nosacījumam, pamatojoties uz uzņēmuma gada pārskatu par 2002. gadu. Pašu kapitāls (bez reglamentētajiem maksājumiem) (159) 2002. gadā joprojām bija negatīvs: –26,5 miljoni euro 2002. gadā salīdzinājumā ar –30,7 miljoniem euro 2001. gadā. Šādu līmeni izskaidro tas, ka ir zudusi vairāk nekā puse no uzņēmuma pamatkapitāla, kurš vairāk nekā ceturto daļu zaudēja 12 mēnešu laikā pēc paziņojuma, tādējādi izpildot pamatnostādņu 10. punkta a) apakšpunktā minēto nosacījumu.

(337)

Papildus pamatkapitāla novērtēšanai Komisija cita starpā konstatē, ka:

(338)

Turklāt Francijas iestādes Komisijai arī apstiprināja, ka tās parādu dēļ bankas atsakās turpmāk aizdot naudu sabiedrībai, neraugoties uz to, ka sabiedrība SNCM piedāvāja kā nodrošinājumu savus pēdējos kuģus, kas ir brīvi no hipotēkas vai citiem tamlīdzīgiem apgrūtinājumiem.

(339)

Sabiedrisko pakalpojumu deleģēšanas līgums šo analīzi nekādā veidā nemaina. Lai gan līgums saistībā ar pārstrukturēšanas plāna sekmīgu īstenošanu neapšaubāmi ļāva SNCM sasniegt pozitīvus pamatdarbības rezultātus, tas tomēr nemaina to, ka tās akūtais pašu kapitāla trūkums, pieaugošie parādi un pārstrukturēšanas plānā paredzēto darbības pasākumu izmaksas pēc kāda laika varētu likt pārtraukt sabiedrības darbību.

(340)

Tā kā pārstrukturēšanas periods aptver laikposmu no 2002.–2006. gadam, ir jāpārbauda, vai SNCM izpildīja minētos nosacījumus šajā laikposmā un jo īpaši laikā, kad tika pieņemts lēmums iepludināt jaunus valsts līdzekļus.

(341)

2003. gada lēmumā ir minēts, ka SNCM ir izpildījusi šo kritēriju 2001. un 2002. finanšu gadā. (160)

(342)

Tagad jāpārliecinās, vai SNCM turpināja rīkoties atbilstoši šim nosacījumam 2003.–2005. finanšu gadā, t. i., beidzamajos finanšu gados pirms jauno pasākumu īstenošanas 2006. gadā saistībā ar SNCM privatizāciju.

(343)

Kā jau norādīts 73. un turpmākajos apsvērumos, SNCM situācija ievērojami pasliktinājās 2004. un 2005. gadā. Sabiedrības peļņa pirms nodokļiem 2004. gadā bija – 32,6 miljoni euro, bet 2005. gadā: – 25,8 miljoni euro. Tīrā peļņa bija – 29,7 miljoni euro 2004. gadā un – 28,8 miljoni euro 2005. gadā. Pašu kapitāls 2005. gadā (– 1,7 miljoni euro) samazinājās par 25,5 miljoniem euro salīdzinājumā ar 2004. gadu. Šis samazinājums nozīmēja, ka vairāk nekā puse sabiedrības akciju kapitāla tika izslēgta un vairāk nekā ceturtā daļa no šī kapitāla bija zaudēta iepriekšējos 12 mēnešos, tādējādi ir izpildīti kritēriji, kas noteikti 2004. gada pamatnostādņu 10. punkta a) apakšpunktā.

(344)

Tādējādi Komisija uzskata, ka SNCM var uzskatīt par grūtībās nonākušu uzņēmumu 2004. gada pamatnostādņu nozīmē.

(345)

Saskaņā ar pamatnostādņu 43. punktu “atbalsta apjoms un intensitāte jāierobežo līdz stingram pārstrukturēšanas izmaksu minimumam, kas vajadzīgas, lai veiktu pārstrukturēšanu, ņemot vērā uzņēmuma, tā akcionāru vai grupas, kurā tas ietilpst, esošos finanšu resursus. Šajā novērtējumā ņem vērā katru iepriekš piešķirtu glābšanas atbalstu. Atbalsta saņēmējiem jādod ievērojams ieguldījums pārstrukturēšanas plānā no saviem pašu resursiem, tostarp, to aktīvu pārdošanas, kas nav būtiski uzņēmuma izdzīvošanai, vai no ārējā finansējuma tirgus apstākļos. Šis ieguldījums apliecina ticību uzņēmuma dzīvotspējas atjaunošanai. Šim ieguldījumam jābūt reālam, t. i., faktiskam, neņemot vērā visus nākotnē sagaidāmus ienākumus, piemēram, naudas plūsmas, un tam jābūt iespējami augstam”.

(346)

Pamatnostādņu 44. punktā norādīts, ka “Komisija parasti uzskata par pienācīgiem šādus ieguldījumus pārstrukturēšanā: vismaz 25 % attiecībā uz maziem uzņēmumiem, vismaz 40 % attiecībā uz vidējiem uzņēmumiem un vismaz 50 % attiecībā uz lieliem uzņēmumiem. Ārkārtas apstākļos un īpašās grūtībās, kas dalībvalstij jāpierāda, Komisija var piekrist mazākam ieguldījumam.”

(347)

Savukārt pamatnostādņu 7. punktā precizēts, ka “no jauna un vēl skaidrāk jāapstiprina princips, ka [atbalsta saņēmēja ievērojamajam ieguldījumam pārstrukturēšanā] jābūt reālam un ārpus atbalsta. Saņēmēja ieguldījumam ir divi mērķi: no vienas puses, tas parāda, ka tirgus (īpašnieki, kreditori) tic tam, ka pieņemamā laika posmā iespējams atjaunot uzņēmuma dzīvotspēju. No otras puses, tas nodrošina, ka pārstrukturēšanas atbalsts nepārsniedz to minimumu, kas vajadzīgs uzņēmuma dzīvotspējas atjaunošanai, vienlaikus ierobežojot konkurences kropļošanu […]”

(348)

Judikatūrā arī uzsvērts, ka paša ieguldījumam jāapliecina ticība uzņēmuma dzīvotspējas atjaunošanai (161). Komisija uzsver, ka šī prasība ir īpaši būtiska attiecībā uz SNCM, ņemot vērā tās situāciju kopš 2002. gada. Komisija norāda, ka 2002. gada sākotnējie pārstrukturēšanas pasākumi nedeva vēlamos rezultātus. Daži no tiem vai nu netika izpildīti, vai netika sasniegti (skatīt 351. apsvērumu). Tā kā SNCM nespēja pilnībā īstenot šos sākotnējos pārstrukturēšanas pasākumus, sākot no 2004. gada tās ekonomiskais un finanšu stāvoklis turpināja pasliktināties (skatīt 73.–75. apsvērumu).

(349)

Pārstrukturēšanas izmaksas 2002. gadā sasniedza 46 miljonus euro. Attiecībā uz 2006. gada pasākumiem Komisija uzskata, ka pārstrukturēšanas izmaksas atbilst atbalsta summai (162), t. i., 202,55 miljoni euro, kuriem pieskaita privāto partneru kapitāla ieguldījumu 26,25 miljoni euro, kopsummā veidojot 274,8 miljonus euro. Pašu ieguldījumu veido 42,385 miljoni euro no neto aktīvu pārdošanas un 26,25 miljoni euro kapitāla palielinājums, ko īstenoja privātie partneri, kopsummā veidojot ieguldījumu 68,635 miljonu euro apmērā. Līdz ar to, ņemot vērā 2006. gada jaunos pasākumus, pašu ieguldījums veidoja 25 %, bet pamatnostādnēs norādīts, ka tam jābūt vismaz 50 %. Komisija norāda, ka Francijas iestādes neatsaucās uz ārkārtas apstākļiem un īpašām grūtībām, kad Komisija drīkst apstiprināt zemāku pašu ieguldījumu. Katrā ziņā Komisija uzskata, ka šajā konkrētajā gadījumā nepastāvēja ārkārtas apstākļi, kuru rezultātā 2004. gada pamatnostādnēs pieprasītais pašu ieguldījuma līmenis noteikti tiktu samazināts.

(350)

Tādēļ Komisija uzskata, ka saistībā ar pamatnostādņu nosacījumiem SNCM pašu ieguldījums pārstrukturēšanas centienos joprojām ir nepietiekams.

(351)

Komisija savā lēmumā uzsākt procedūru izteica šaubas par SNCM ilgtermiņa dzīvotspēju, jo īpaši ņemot vērā šādus apstākļus:

(352)

Francijas iestādes atbildēja, ka akcionāru maiņa un privatizācijas plānā noteikto trīs pasākumu īstenošana ļautu SNCM attīstīt tās darbību uz laba pamata un ka tās atsevišķās darbības, kas rada zaudējumus, nav nelabojamas.

(353)

Komisija norāda, ka 2002. gada pārstrukturēšanas plānā noteiktos pasākumus nevarēja izpildīt un tā rezultātā uzņēmuma darbības rezultāti 2004. un 2005. gadā ievērojami pasliktinājās. 2006. gadā 20 miljonu euro palielinājums sabiedrības apgrozījumā un 9 miljonu euro palielinājums sabiedrisko pakalpojumu kompensācijā nebija pietiekams, lai atjaunotu peļņu no sabiedrības pamatdarbības, jo tika paaugstinātas degvielas cenas un darbības izmaksas bija daudz augstākas nekā paredzēts. Komisijas eksperts norādīja, ka pircēju uzņēmējdarbības plāna īstenošanu nopietni kavēja vairāki notikumi (163), un secināja, ka summētie zaudējumi, visticamāk, būs daudz lielāki nekā tika paredzēts iepriekš attiecībā uz 2007. gadu.

(354)

Tādējādi Komisija uzskata, ka Francijas iestāžu atbildes nav kliedējušas visas tās šaubas. Dzīvotspējas atjaunošanas saistīšana ar sabiedrisko pakalpojumu deleģēšanu laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam un ar privatizācijas plānā (kas nav apstiprināts kā likumisks un saderīgs ar iekšējo tirgu) izklāstīto trīs pasākumu izpildi, šķiet riskanta. Lai uzņēmuma dzīvotspējas atjaunošanas ilgtermiņa plāns būtu ticams, tā pamatā būtu jābūt vismaz reāli izpildāmiem pieņēmumiem. Tomēr šajā gadījumā plāna izpilde ir atkarīga gandrīz vai tikai no divu hipotētisku notikumu piepildīšanās, pār kuriem SNCM nav nekādas ietekmes. Turklāt, ņemot vērā SNCM esošo finanšu stāvokli, Komisijai ir šaubas par tās spēju finansēt dažu sabiedrības prāmju nepieciešamos atjaunošanas darbus. Savukārt Francijas iestādes šo atjaunošanu norāda kā faktoru, kas ļautu tām sasniegt atjaunotās dzīvotspējas mērķus.

(355)

Tādēļ Komisija uzskata, ka nav izpildīti pamatnostādnēs noteiktie ilgtermiņa dzīvotspējas atjaunošanas nosacījumi.

(356)

Anulētajā 2008. gada lēmumā ir minēti četri kompensācijas pasākumi:

(357)

Komisija vēlētos norādīt, ka šos pasākumus Francijas iestādes ierosināja saistībā ar 15,81 miljona euro atbalstu, t. i., 2002. gadā piešķirto pārstrukturēšanas atbalstu.

(358)

Pēc 2008. gada lēmuma anulēšanas ar 2012. gada 11. septembra spriedumu kopējā atbalsta summa šobrīd veido 210 miljonus euro. Komisija uzskata, ka tās šaubas nav kliedētas turpmāk minēto iemeslu.

(359)

Attiecībā uz četru kuģu pārdošanu kā daļu no pārstrukturēšanas pasākumiem 2002. gadā Komisija norāda, ka šo pārdošanu daļēji kompensēja Danielle Casanova piegāde 2002. gada jūnijā, un jauktā tipa kuģu Paglia Orba un Pascal Paoli piegāde 2003. gadā.

(360)

Attiecībā uz Corsica Marittima slēgšanu pamatnostādņu 40. punktā cita starpā noteikts, ka “zaudējumus radošu darbību daļēja norakstīšana un slēgšana, kas jebkurā gadījumā būtu nepieciešama dzīvotspējas atjaunošanai, netiek uzskatīta par jaudas vai tirgus klātbūtnes samazināšanu nolūkā izvērtēt kompensācijas pasākumus”. Līdz ar to Corsica Marittima slēgšanu, kas ir radījusi zaudējumus jau no tās sākuma brīža 1990. gadā, var uzskatīt nevis par kompensācijas pasākumu, bet gan par pasākumu, kas palīdzētu atjaunot ilgtermiņa dzīvotspēju.

(361)

Tas pats apsvērums attiecas uz līniju no Korsikas uz Nicu. Komisija norāda, ka SNCM pieder mazs tirgus segments, savukārt Corsica Ferries pieder 70 % no tirgus (164). Stephens ziņojumā norādīts, ka pastāv liels pieprasījums pēc pakalpojumiem no Nicas, jo īpaši vasaras periodā. Tāpat pastāv pieprasījums pēc šī pakalpojuma ārpus vasaras sezonas. Tomēr līnija laikposmā no 2004. līdz 2007. gadam radīja neto zaudējumus. Līdz ar to šo pasākumu var uzskatīt nevis par kompensācijas pasākumu, bet gan par pasākumu, kas palīdzētu atjaunot ilgtermiņa dzīvotspēju.

(362)

Komisija arī norāda, ka ir ievērojami palielinājušies pasažieru pārvadājumi starp Korsiku un Tulonas ostu – no mazāk nekā 200 000 pasažieriem gadā 1999. gadā līdz gandrīz 1 miljonam pasažieru 2007. gadā (165). Līdz ar to gandrīz pilnīgu SNCM aiziešanu no šīs līnijas varētu uzskatīt par kompensācijas pasākumu. Tomēr Komisija norāda, ka līnija starp Tulonu un Korsiku ir vismazāk nozīmīgā sabiedrībai SNCM attiecībā uz pārvadāto pasažieru skaitu.

(363)

Komisija uzskata, ka, pat ja šis pasākums būtu jākvalificē kā kompensācijas pasākums, tas arī nebūtu pietiekams. Pamatnostādņu 40. punktā noteikts, ka “pasākumiem jābūt proporcionāliem atbalsta kropļojošajai ietekmei […]” Kā jau norādīts 341. un 342. apsvērumā, Komisija norāda, ka šos pasākumus Francijas iestādes bija ierosinājušas saistībā ar 15,81 miljona euro summu atbalstā, un tā bija summa, kas atbilst 2002. gadā piešķirtajam pārstrukturēšanas atbalstam. Tā kā šobrīd kopējā atbalsta summa ir 218 miljoni euro, Komisija uzskata, ka ierosinātie pasākumi ir nepietiekami salīdzinājumā ar piešķirtā atbalsta radīto konkurences kropļojumu.

(364)

Līdz ar to Komisija secina, ka tās šaubas par šo pasākumu kvalificēšanu par kompensācijas pasākumiem vai pasākumiem, kas nepieciešami dzīvotspējas atjaunošanai, nav kliedētas. Katrā ziņā ierosinātie pasākumi joprojām nav pietiekami.

(365)

Francijas iestādes ir uzsvērušas, ka pastāv risks, ka CFF ieņems monopolstāvokli, ja SNCM būs jāpazūd. Komisija uzskata, ka Francijas iestādes nav pietiekami parādījušas šī riska būtību un svarīgumu. Pasažieru un kravu pārvadājumi no kontinentālās Francijas uz Korsiku ir atvērts un konkurētspējīgs tirgus visiem operatoriem, kas darbojas Vidusjūrā. Šim tirgum arī raksturīgs ir tas, ka nepastāv iekļūšanas šķēršļi. Katrā ziņā Corsica Ferries stāvoklis nav tāds, lai attaisnotu to, ka apšaubītie pasākumi kropļo konkurenci.

(366)

Tādējādi Komisija secina, ka ierosinātie pasākumi neatbilst pamatnostādņu 38.–42. punktā izklāstītajiem kritērijiem.

(367)

Kapitāla ieguldījums 15,81 miljona euro apmērā, par ko Francijas iestādes paziņoja 2002. gadā, un trīs jaunie pasākumi, ko Francijas iestādes īstenoja 2006. gadā, t. i., 100 % SNCM līdzdalības pārdošana par negatīvu cenu 158 miljoni euro, kapitāla palielināšana par 8,75 miljoniem euro, ko parakstījis CGMF, un naudas līdzekļu avanss 38,5 miljonu euro apmērā SNCM darbinieku labā, veido valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Šis atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

(368)

Komisija norāda, ka saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu viss nelikumīgais atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, ir jāatgūst no tā saņēmēja.

(369)

Attiecībā uz šo atgūšanu Francijas iestādēm ir jāpieskaita atgūstamajam atbalstam arī atgūstamie procenti, kas jāaprēķina no datuma, kurā attiecīgo atbalstu nodeva uzņēmuma rīcībā, līdz pat atbalsta faktiskai atgūšanai (166) – saskaņā ar V nodaļu Komisijas Regulā (EK) Nr. 794/2004 (167).

(370)

Ja paziņotie pārstrukturēšanas atbalsta pasākumi neatbilst pamatnostādnēs paredzētajiem saderības nosacījumiem, ir jāizdara secinājumi par šo nesaderību attiecībā uz glābšanas atbalstu, ko Francijas iestādes piešķīrušas SNCM un kas ir Komisijas 2002. gada 17. jūlija lēmuma pamatā, un jāierosina tā atgūšana.

(371)

2002. gada 19. novembrī Francijas iestādes Komisijai iesniedza kopiju naudas līdzekļu avansa līgumiem starp SNCM un CGMF, kā arī pierādījumus par to, ka sabiedrība CGMF izmaksājusi avansu sabiedrībai SNCM ar diviem pārskaitījumiem – 2002. gada 13. maijā un 14. jūnijā,

a)

kopējā summa (pamatsumma un procenti), kas jāatgūst no saņēmēja;

b)

sīks to pasākumu apraksts, kas jau veikti un tiek plānoti, lai izpildītu šo lēmumu;

c)

dokumenti, kas parāda, ka saņēmējam ir dots rīkojums atmaksāt atbalstu.