19.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 289/1

(1)

United Parcel Service (turpmāk UPS) 1994. gadā iesniedza sūdzību par nelikumīga valsts atbalsta piešķiršanu Deutsche Bundespost Postdienst (turpmāk Postdienst).

(2)

Pēc procedūras uzsākšanas 1999. gada 23. oktobrī (turpmāk 1999. gada lēmums uzsākt procedūru) Vācija 1999. gada 16. septembrī iesniedza apsvērumus. Pēc 1999. gada lēmuma uzsākt procedūru publicēšanas Komisija saņēma apsvērumus no 14 ieinteresētajām personām, kas 1999. gada 15. decembra vēstulē tika atbilstoši pārsūtīti Vācijas valdībai, dodot tai iespēju izteikt komentārus par šiem apsvērumiem. Vācijas iestādes nosūtīja atbildi 2000. gada 1. februāra vēstulē, kas tika reģistrēta 2000. gada 2. februārī.

(3)

Komisija 2002. gada 19. jūnijā pieņēma galīgo negatīvo lēmumu (3) (turpmāk 2002. gada lēmums), konstatējot, ka Postdienst un tā pārņēmējs Deutsche Post AG (turpmāk DPAG; Postdienst un DPAG abi kopā – Deutsche Post) piedāvāja paku sūtījumus no vienas vietas uz citu zem pieauguma izmaksām un ka šī agresīvā cenu politika neietilpa Deutsche Post pienākumā sniegt universālo pakalpojumu. Radušies EUR 572 miljonu zaudējumi, pārkāpjot LESD 106. un 107. pantu, galu galā tika finansēti no valsts līdzekļiem, kas tika izsniegti Deutsche Post dažādās formās (piemēram, valsts kompensācijas maksājumi no meitasuzņēmuma Deutsche Bundespost Telekom (turpmāk Telekom), valsts garantēti aizdevumi un valsts subsīdijas pensiju finansēšanai pasta valsts ierēdņiem).

(4)

Pēc Komisijas pieprasījuma Vācija no DPAG atguva neatbilstošo valsts atbalstu EUR 572 miljonu apmērā. Deutsche Post iesniedza apelācijas sūdzību Savienības tiesās.

(5)

Savā 2008. gada spriedumā (4) Vispārējā tiesa (turpmāk Tiesa) anulēja Komisijas 2002. gada negatīvo lēmumu, jo Komisija nebija veikusi visu universālā pakalpojuma ieguvumu un izmaksu visaptverošu analīzi, lai noteiktu, vai Deutsche Post ir piešķirta pārāk maza vai pārāk liela kompensācija.

(6)

Vācija attiecīgi atmaksāja atgūto Deutsche Post piešķirto valsts atbalstu EUR 572 miljonu apmērā un uzkrātos procentus.

(7)

Tiesa 2010. gada 2. septembrī noraidīja Komisijas apelācijas sūdzību pret Vispārējās tiesas spriedumu (5).

(8)

UPS2004. gada 13. maijā pēc 2002. gada noraidošā lēmuma iesniedza turpmāku sūdzību par nelikumīgu valsts atbalstu, kas piešķirts Deutsche Post. UPS apgalvoja, ka 2002. gada lēmumā netika apskatīti visi pasākumi, kas iekļauti sākotnējā 1994. gada sūdzībā, un ka Deutsche Post guva ievērojami lielākas finansiālās priekšrocības nekā neatbilstošais atbalsts EUR 572 miljonu apmērā. UPS uzskata arī, ka Deutsche Post izmantoja valsts līdzekļus, lai paplašinātu savas paku sūtījumu darbības (piemēram, citu uzņēmumu iegādei) un pārdotu pakalpojumus par neatbilstoši zemām transfertcenām saviem meitasuzņēmumiem Postbank AG un Deutsche Post Euro Express GmbH & Co OHG (turpmāk DPEED), kas attiecīgi darbojās banku pakalpojumu un biznesa paku izplatīšanas jomās ar zīmolu DHL.

(9)

Komisija 2004. gada 9. novembrī un 2005. gada 1. aprīlī nosūtīja informācijas pieprasījumus Vācijai. Vācija attiecīgi nosūtīja savas atbildes 2004. gada 2. decembrī un 2005. gada 3. jūnijā.

(10)

TNT Post AG & Co KG (turpmāk TNT) 2004. gada 16. jūlijā iesniedza sūdzību arī par to, ka Deutsche Post pārdeva pakalpojumus par neatbilstoši zemām transfertcenām Postbank AG. Tā apgalvoja, ka, tā kā Postbank AG maksāja tikai mainīgās izmaksas par sniegtajiem pakalpojumiem, kopējās fiksētās izplatīšanas tīkla izmaksas Deutsche Post finansēja pilnībā no sava vēstuļu monopola ieņēmumiem.

(11)

Komisija 2004. gada 11. novembrī un 2005. gada 25. aprīlī nosūtīja Vācijai informācijas pieprasījumus. Vācija nosūtīja savas atbildes 2004. gada 17. decembrī un 2005. gada 23. jūnijā.

(12)

Pēc turpmākām sūdzībām Komisija 2007. gada 12. septembra vēstulē (6) (turpmāk 2007. gada lēmums par pagarinājumu) informēja Vāciju par savu lēmumu paplašināt sākotnēji 1999. gadā uzsāktās procedūras darbības jomu. 2007. gada lēmuma par pagarinājumu mērķis bija ietvert jauno iesniegto informāciju un rūpīgi pārbaudīt visus iespējamos konkurences izkropļojumus, kas var rasties no valsts pasākumiem, kuri tika veikti attiecībā uz Deutsche Post (sīkāku aprakstu par valsts kompensācijas maksājumiem, valsts garantijām, pensiju subsīdijām un ekskluzīvo licenci attiecībā uz vēstuļu nosūtīšanas pakalpojumiem sk. I.1.14. iedaļā).

(13)

Komisija uzskatīja, ka detalizēti jāatjauno Deutsche Post pārskati no 1990. gada līdz 2007. gadam, lai gūtu skaidrību par valsts atbalsta ietekmi uz dažādu Deutsche Post sniegto pakalpojumu ieņēmumiem un izmaksām.

(14)

Vācija iesniedza savus apsvērumus 2007. gada 14. decembrī, un Deutsche Post apstrīdēja 2007. gada lēmumu par pagarinājumu (sk. arī I.3.1. iedaļu).

(15)

UPS un TNT2007. gada 16. novembrī iesniedza savus apsvērumus.

(16)

Pēc 2007. gada 20. decembra pieprasījuma pagarināt termiņu Vācija 2008. gada 12. martā iesniedza savus komentārus par TNT un UPS apsvērumiem.

(17)

Komisija 2008. gada 23. janvārī publiski izsludināja konkursu par speciālista pētījumu, lai palīdzētu Komisijai noteikt, vai Deutsche Post saņēma pārāk lielu kompensāciju par saviem pienākumiem sniegt universālo pakalpojumu no 1990. gada līdz 2007. gadam (7).

(18)

Komisija 2008. gada 18. jūnijā noslēdza līgumu ar WIK Consult GmbH, kas specializējas pasta nozares izmaksu uzskaitē.

(19)

Vācija 2008. gada 10. jūnija un 18. jūnija vēstulēs paziņoja, ka tā neatbalsta paredzēto izmeklēšanas laikposma ilgumu (1990.–2007. gads), un apgalvoja, ka būtu pietiekami veikt izmeklēšanu par laikposmu no 1990. gada līdz 1994. gadam, kad tika veikti valsts kompensācijas maksājumi, jo zaudējumi šajā laikposmā bija lielāki nekā valsts kompensācijas maksājumi, tāpēc Deutsche Post noteikti nesaņēma pārāk lielu kompensāciju. Saskaņā ar Kopienas pamatprincipiem par valsts atbalstu kompensācijas par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu formā (turpmāk 2005. gada pamatprincipi) (8), kuros pārāk lielas kompensācijai aprēķināšanai noteiktais ierobežojums ir četri gadi, grāmatvedības informācijas sniegšana par laikposmu pēc 1994. gada būtu neproporcionāla.

(20)

Vācija 2008. gada 27. jūnijā iesniedza speciālista viedokli par Komisijas pienākumu izmeklēt atsevišķi valsts kompensācijas maksājumus, valsts garantijas un pensiju subsīdiju (9). Turklāt Vācija apgalvoja, ka valsts garantijas un pensiju subsīdijas novērtējumam grāmatvedības datu pārbaude nebija vajadzīga.

(21)

Vācijas iestādes vēlreiz uzsvēra to pašu nostāju 2008. gada 29. maija un 15. jūlija sanāksmēs ar Komisijas departamentiem.

(22)

Komisija 2008. gada 17. jūlijā nosūtīja informācijas pieprasījumu Vācijai par visiem valsts atbalsta pasākumiem, kuriem tiek veikta izmeklēšana, kopā ar jautājumiem par Deutsche Post ieņēmumiem un izmaksām no 1990. gada līdz 2007. gadam. Informācijas pieprasījums tika sagatavots sadarbībā ar WIK Consult. Vācija 2008. gada 5. augustā pieprasīja atvērtu termiņa pagarinājumu, jo tai vispirms bija jāizveido piekļuve konkrētiem datiem.

(23)

Komisija 2008. gada 12. augustā paskaidroja, kāpēc Deutsche Post ieņēmumu un izmaksu pārbaude jāveic par laikposmu no 1990. gada līdz 2007. gadam, un uzstāja, ka jāiesniedz pieprasītā informācija.

(24)

Vācija savā 2008. gada 14. augusta paziņojumā saglabāja nostāju, ka nebija iemesla pārbaudīt Deutsche Post ieņēmumus un zaudējumus pēc 1994. gada. Komisija 2008. gada 22. augustā paziņoja, ka tā saglabā tiesības izdot rīkojumu sniegt informāciju saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK Līguma 93. panta piemērošanai (10) 10. panta 3. punktu, ja Vācija nesniegs pieprasīto informāciju.

(25)

Vācija savā 2008. gada 29. septembra paziņojumā ietvēra vēl viena eksperta atzinumu, kas bija iesniegts 2008. gada 2. oktobrī, – lai atbalstītu savu pozīciju, ka grāmatvedības analīze pēc 1994. gada nebija vajadzīga un ka atbilstošais izmeklēšanas laikposms ir no 1990. gada līdz 1994. gadam (11).

(26)

Vācija 2008. gada 28. oktobrī iesniedza informāciju par valsts garantiju un pensiju subsīdiju.

(27)

Komisija neapstiprināja Vācijas iebildumus un uzstāja, ka analīze līdz 2007. gadam bija nepieciešama, lai pilnībā novērtētu piešķirto valsts atbalsta pasākumu ietekmi uz konkurenci. Pēc diviem informācijas sniegšanas atgādinājumiem 2008. gada 12. un 22. augustā Komisija 2008. gada 30. oktobrī izdeva rīkojumu sniegt informāciju, liekot Vācijai nosūtīt visu nepieciešamo informāciju par grāmatvedību visā laikposmā no 1990. gada līdz 2007. gadam.

(28)

Vācija un Deutsche Post apstrīdēja rīkojuma sniegt informāciju pamatotību (sk. I.3.2. iedaļu).

(29)

Vācija 2008. gada 27. novembrī iesniedza pieprasīto informāciju par grāmatvedību par laikposmu no 1990. gada līdz 1994. gadam. Vācija 2008. gada 5. un 16. decembrī atjaunināja informāciju par grāmatvedību, kas bija iesniegta 2008. gada 27. novembrī.

(30)

Vācija un Deutsche Post pēc 2009. gada 6. februāra sanāksmes, kurā piedalījās Vācijas valsts sekretārs Pfaffenbach kungs, DPAG izpilddirektors Appel kungs un par konkurences politiku atbildīgais Komisijas loceklis, vienojās sniegt informāciju par grāmatvedību pēc 1994. gada.

(31)

Vācija 2009. gada 3. martā iesniedza informācijas par grāmatvedību pirmo daļu par visu izmeklēšanas laikposmu no 1990. gada līdz 2007. gadam.

(32)

Deutsche Post un Komisijas departamentu sanāksmes notika 2009. gada 3. martā Briselē un 2009. gada 12. martā, 2. aprīlī, 28. maijā, 23. jūnijā un 18. septembrī Bonnā. Vācija 2009. gada 26. martā, 7. maijā un 22. jūnijā iesniedza attiecīgās Deutsche Post datu prezentācijas.

(33)

Pēc šīm sanāksmēm un diviem jautājumu sarakstiem, ko Komisija 2009. gada 4. jūnijā un 30. jūlijā iesniedza Deutsche Post, Vācija 2009. gada 9. jūlijā, 31. jūlijā, 17. augustā, 8. septembrī, 10. septembrī un 15. oktobrī iesniedza atjauninātu informāciju par grāmatvedību un turpmākus skaidrojumus.

(34)

Komisijas dienesti 2009. gada 16. un 24. septembrī iesniedza turpmākus jautājumus, uz kuriem Vācija 2009. gada 14. oktobrī sniedza atbildes.

(35)

Grāmatvedības datu novēlotas iesniegšanas dēļ līgums ar WIK Consult bija vairākas reizes jāpagarina. Beidzot 2009. gada 9. novembrīWIK Consult (turpmāk WIK pētījums) iesniedza savu speciālistu pētījumu.

(36)

Vācija 2010. gada 14. un 21. janvārī iesniedza komentārus par WIK pētījumu. Vācija 2010. gada 11. februārī iesniedza KPMG (turpmāk KPMG pētījums) speciālistu pētījumu par pārnesto maksājumu juridisko raksturu (12) (Ablieferungen), kas Deutsche Post bija jāiemaksā valsts budžetā līdz 1995. gadam, un Deloitte  (13) (turpmāk Deloitte I pētījums) speciālistu pētījumu par WIK pētījumā izmantoto peļņas atsauces punktu.

(37)

Vācija 2010. gada 23. aprīlī iesniedza turpmāku Deloitte pētījumu (turpmāk Deloitte II pētījums) par saprātīgas peļņas līmeni, ko izmantot Deutsche Post universālajiem pakalpojumiem.

(38)

Vācija 2010. gada 9. augustā iesniedza turpmākus komentārus par pārāk lielas kompensācijas aprēķināšanu un tirgus ieguldītāja principa piemērošanu valsts kompensācijas maksājumu novērtēšanai.

(39)

Vācija 2010. gada 5. novembrī iesniedza turpmāku speciālistu viedokli par sprieduma lietā C-399/08 Komisija/Deutsche Post (sk. I.3.5. iedaļu) nozīmi turpmākā izmeklēšanā (14).

(40)

Komisija 2011. gada 10. maija vēstulē paziņoja Vācijai savu lēmumu paplašināt sākotnēji 1999. gadā uzsāktās un 2007. gadā paplašinātās procedūras darbības jomu saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu, lai veiktu detalizētu izmeklēšanu par pensiju subsīdiju, ko Deutsche Post ir saņēmusi kopš 1995. gada (turpmāk 2011. gada lēmums par pagarinājumu).

(41)

Pēc sākotnējā 2011. gada 23. maija pieprasījuma pagarināt termiņu Vācija 2011. gada 29. jūlijā iesniedza savus komentārus kopā ar turpmākiem speciālistu pētījumiem par nepieciešamību aprēķināt pārāk lielas kompensācijas piešķiršanu, lai pierādītu iespējamo šķērssubsidēšanu (15), par Deutsche Post sociālās apdrošināšanas izmaksu un vidējo tirgus sociālās apdrošināšanas izmaksu salīdzinājumu (16), kā arī par Deutsche Post radušos sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu (17).

(42)

UPS2011. gada 4. oktobrī iesniedza savus apsvērumus. Tiem sekoja Free and Fair Postal Initiative (turpmāk FFIP) 2011. gada 5. oktobrī iesniegtie apsvērumi un Bundesverband Internationaler Express und Kurierdienste (turpmāk BIEK) 2011. gada 7. oktobrī iesniegtie apsvērumi. Komisija 2011. gada 13. oktobrī paziņoja Vācijai ieinteresēto personu apsvērumus.

(43)

Vācija 2011. gada 14. novembrī iesniedza savus komentārus par trešo personu apsvērumiem.

(44)

Komisija 2011. gada 18. novembrī nosūtīja turpmāku informācijas pieprasījumu par pensiju finansējuma datiem laikposmā pēc 2007. gada. Vācija 2012. gada 2. un 19. janvārī nosūtīja atbildes. Komisija 2011. gada 16. decembrī nosūtīja Vācijai Charles River Associates  (18) speciālistu pētījumu (turpmāk CRA pētījums) par peļņas atsauces punktu, lai tā sniegtu savus komentārus, uz kuru Vācija atbildēja 1012. gada 16. janvārī.

(45)

Pamatojoties uz UPS 1994. gada sūdzību, Komisija atklāja, ka Deutsche Post bija pārkāpis LESD 102. pantu ar agresīvām cenām uzņēmēju sūtītajām pakām patērētājiem no 1990. gada līdz 1995. gadam. Deutsche Post tika uzlikta EUR 24 miljonu liela soda nauda (19).

(46)

UPS2004. gada 22. aprīlī iesniedza nākamo sūdzību par Deutsche Post dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu saskaņā ar LESD 102. pantu. UPS apgalvoja, ka Deutsche Post ir piemērojis pārmērīgi augstas pastmarku cenas saviem regulētajiem vēstuļu pakalpojumiem.

(47)

Komisija izmeklēšanas laikā 2004. gada 5. novembrī saņēma dokumentus attiecībā uz Vācijas pasta regulēšanas aģentūras (turpmāk Pasta pakalpojumu regulators) lēmumu par maksimālo cenu Deutsche Post regulētajiem vēstuļu pakalpojumiem laikposmā no 2003. gada 1. janvāra (turpmāk 2002. gada lēmums par maksimālo cenu). Vācija 2007. gada 13. jūnija vēstulē piekrita, ka šos dokumentus var izmantot arī valsts atbalsta tiesvedībā.

(48)

Komisija 2008. gada 25. martā nolēma izbeigt izmeklēšanu par konkurences ierobežošanu, jo bija maza ticamība, ka ir noticis šāds pārkāpums atbilstoši LESD 102. pantam (20).

(49)

Deutsche Post apstrīdēja 2007. gada lēmuma par pagarinājumu pamatotību, apgalvojot, ka 2002. gada negatīvais lēmums radīja tiesisku ticamību, ka Komisija neapkopos savu veikto izmeklēšanu.

(50)

Vispārējā tiesa 2011. gada 8. decembrī noraidīja šo iebildumu kā nepieņemamu (21).

(51)

Vācija un Deutsche Post apstrīdēja Komisijas 2008. gada 30. oktobra rīkojuma sniegt informāciju pamatotību, jo uzskatīja, ka rīkojums sniegt informāciju ietvēra neatbilstošu informāciju un uzlika nesamērīgi lielu slogu Deutsche Post.

(52)

Vispārējā tiesa 2010. gada 16. jūlijā paziņoja abas rīcības par neatbilstošām, jo ne Deutsche Post, ne Vācijas procesuālās tiesības netika pārkāptas, izdodot rīkojumu sniegt informāciju.

(53)

Deutsche Post un Vācija 2010. gada 27. septembrī iesniedza apelācijas sūdzību pret Vispārējās tiesas spriedumu un saglabāja viedokli, ka ar rīkojumu sniegt informāciju ir pārkāptas to tiesības. Tiesa 2011. gada 13. oktobrī anulēja Vispārējās tiesas 2010. gada 16. jūlija spriedumu (22). Attiecīgi lieta tika nosūtīta atpakaļ Vispārējai tiesai un joprojām nav pabeigta.

(54)

UPS2010. gada 20. augustā iesniedza prasību Vispārējā tiesā, apgalvojot, ka Komisija nelikumīgi nav reaģējusi attiecībā uz 2007. gada valsts atbalsta izmeklēšanu. Tā kā kopš 2007. gada lēmuma par pagarinājumu bija pagājuši gandrīz trīs gadi, UPS uzskatīja, ka Komisijai ir bijušas plašas iespējas izmeklēt minētos pasākumus un novērtēt faktiskos un likumīgos apstākļus, lai pieņemtu galīgo lēmumu un slēgtu izmeklēšanas procedūru. Lieta joprojām nav pabeigta.

(55)

Deutsche Post2011. gada 22. jūlijā apstrīdēja 2011. gada lēmuma par pagarinājumu pamatotību, jo uzskatīja, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu savā sākotnējā novērtējumā par pensiju subsīdiju kā valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē un kā jaunu valsts atbalstu LESD 108. panta 1. punkta nozīmē. Lieta joprojām nav pabeigta.

(56)

Deutsche Post kopš 1989. gada ir saņēmis valsts palīdzību vairāku dažādu pasākumu formā.

(57)

Kopš 1995. gada ar pensiju subsīdiju ir finansēta liela daļa no Deutsche Post pensionēto valsts ierēdņu pensijām. Lai pilnībā saprastu pensiju subsīdijas ietekmi novērtējumā, turpmākajās iedaļās sīkāk aprakstīti valsts ierēdņu sociālie pabalsti un sociālās apdrošināšanas iemaksas salīdzinājumā ar obligātajām sociālās apdrošināšanas shēmām darbiniekiem ar privāttiesību līgumiem (turpmāk līgumdarbinieki).

(58)

Valsts ierēdņiem pienākas vecuma pensijas, veselības aprūpe un slimības aprūpe. Deutsche Post valsts ierēdņiem paredzētie pabalsti ir tādi paši kā visiem citiem valsts ierēdņiem piešķirtie pabalsti.

(59)

Pēc pirmās pasta reformas 1989. gadā saskaņā ar PostVerfG 1989 54. panta 2. punktu Postdienst, Telekom un Postbank bija pilnībā jāfinansē pensiju maksājumi un veselības aprūpes izmaksas pensionētajiem valsts ierēdņiem, kas bija iedalīti attiecīgos segmentos atkarībā no viņu iepriekš veiktajām darbībām. Saskaņā ar šo noteikumu, lai gan valsts ierēdņa prasība joprojām ir pret valsti, valstij ir tiesības attiecīgi pieprasīt visu summu no Postdienst, Telekom un Postbank.

(60)

Ar otro pasta reformu 1994. gadā valsts ierēdņi, kas bija strādājuši Postdienst, tika pārcelti uz DPAG saskaņā ar PostPersRG 1994 2. panta 1. punktu. Saskaņā ar PostPersRG 1994 2. panta 3. punktu ierēdņi saglabāja savu esošo juridisko statusu. Saskaņā ar PostPersRG 1994 1. panta 1. punktu DPAG pārņēma visas darba devēja tiesības un pienākumus no federālās valsts un saskaņā ar PostPersRG 1994 2. panta 3. punktu uzņēmās visas valsts ierēdņu finanšu prasības.

(61)

Saskaņā ar PostPersRG 1994 15. pantu pensiju un veselības aprūpes maksājumus pensionētajiem valsts ierēdņiem pārņēma jaunizveidotais pensiju fonds īpaši Deutsche Post valsts ierēdņiem. Pensiju fondi Deutsche Post, Deutsche Telekom AG un Postbank AG2001. gada 1. jūlijā tika apvienoti pensiju fondā pasta valsts ierēdņiem (Postbeamtenversorgungskasse) (turpmāk kopā saukti “pensiju fonds” visā laikposmā, sākot ar 1995. gada 1. janvāri).

(62)

Saskaņā ar PostPersRG 1994 16. panta 1. punktu Deutsche Post bija jāmaksā pensiju fondam gada maksa EUR 2,045 miljardi laikposmā no 1995. gada līdz 1999. gadam, kas kopā bija EUR 10,225 miljardi. No 2000. gada, pamatojoties uz PostPersRG 1994 16. panta 2. punktu, Deutsche Post bija jāmaksā pensiju fondam gada maksa 33 % apmērā no kopējā valsts ierēdņu algu apmēra (t. i., no EUR 735 miljoniem 2000. gadā līdz EUR 540 miljoniem 2010. gadā).

(63)

Saskaņā ar PostPersRG 1994 16. panta 2. punktu pensiju subsīdija nosedz atlikušo iztrūkumu (t. i., starpību starp pensijām pensionētajiem valsts ierēdņiem un Deutsche Post iemaksu pensiju fondā). Pensiju subsīdija palielinājās no EUR 151 miljona 1995. gadā līdz EUR 3,203 miljardiem 2010. gadā, un kopējā summa laikposmā no 1995. gada līdz 2010. gadam bija EUR 37,121 miljards.

1.   attēls.

Pensiju fonda finansēšana (miljonos EUR)

(64)

Līgumdarbiniekiem jābūt iesaistītiem četrās sociālās apdrošināšanas shēmās – pensiju, bezdarba, veselības un slimības aprūpes apdrošināšanā (28). Salīdzinājumā ar valsts ierēdņu shēmu obligātās sociālās apdrošināšanas shēmas piedāvā atšķirīgu seguma līmeni pensiju un veselības apdrošināšanas shēmām:

(65)

Pastāv arī būtiskas atšķirības sociālo pabalstu finansēšanā salīdzinājumā ar valsts ierēdņiem. Obligātās sociālās apdrošināšanas shēmas līgumdarbiniekiem finansē kopējās darba devēja un darbinieka iemaksas visā darbinieka darba mūžā (turpmāk obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas). Kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi formāli iedala darbinieka un darba devēja daļās aptuveni uz pusēm. Tomēr darba devējam ir formāls pienākums maksāt pilnu iemaksu likmi sociālās apdrošināšanas shēmās.

2.   attēls.

Obligātās sociālās apdrošināšanas likmes procentos no līgumdarbinieku bruto algas (sk. arī pielikumu)

(66)

Iepriekš 2. attēls parāda, ka obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes kopš 1995. gada ir bijušas 38–42 % no bruto algas (= neto alga + darbinieka daļa). Darba devēja un darbinieka daļas sociālās apdrošināšanas iemaksu likmē ir bijušas 19–21 % no bruto algas (detalizētu aprakstu pa laikposmiem sk. pielikumā).

(67)

Deutsche Post līgumdarbinieki ir guvuši labumu ne tikai no obligātajām sociālās apdrošināšanas shēmām, bet arī no papildu pensiju apdrošināšanas. Līgumdarbiniekiem, kas sāka strādāt pirms 1997. gada, tika piedāvāta papildu pensiju apdrošināšana, kas viņiem ļautu saņemt valsts ierēdņiem līdzīgu pensiju. Papildu pensiju apdrošināšana sedza starpību starp līgumdarbinieku obligāto sociālās apdrošināšanas pensiju, kas ir vienāda ar konkrētu procentu daļu no vidējās algas dzīves laikā, un valsts ierēdņa pensiju, kas ir konkrēta procentu daļa no pēdējās algas apmēra. Detalizēti noteikumi ir iekļauti Vācijas pasta pensiju institūta hartā (Versorgungsanstalt der Deutschen Bundespost – VAP) (29).

(68)

Līdz 1997. gadam Deutsche Post finansēja papildu pensijas pensionētajiem līgumdarbiniekiem, piemaksājot aptuveni [5–10 %] (30) no aktīvo līgumdarbinieku bruto algas. Kopš 1997. gada Deutsche Post ir izveidojis noteikumu nenomaksātajām VAP saistībām (sk. arī 4. apgrūtinājuma aprakstu II.3.1.3. iedaļā).

(69)

Kopš 1997. gada no jauna pieņemtajiem līgumdarbiniekiem tika piedāvāta būtiski samazināta papildu pensiju apdrošināšana, par kuru Deutsche Post samaksāja [0–5 %] no bruto algas no 1997. gada līdz 2007. gadam.

(70)

Līdz 1998. gadam ar PostG 1989 2. pantu Deutsche Post bija piešķirtas ekskluzīvas tiesības izveidot un ekspluatēt iekārtas vēstuļu pasta transportēšanai. Attiecībā uz citiem pasta pakalpojumiem – paku, avīžu un žurnālu transportēšanu – Deutsche Post nebija ekskluzīvu tiesību un tie bija atvērti konkurencei. Saskaņā ar PostVerfG 1989 37. pantu no šiem ekskluzīvo tiesību vēstuļu pakalpojumiem gūtā peļņā bija jāizmanto, lai finansētu zaudējumus no universālajiem pakalpojumiem, kas tika piedāvāti konkurencei atvērtos tirgos. Saskaņā ar Likuma par Telekomunikāciju un pasta pakalpojumu regulējumu – PTRegG 1994  (31) 4. pantu Pasta un Telekomunikāciju federālais ministrs bija atbildīgs par cenu apstiprināšanu rezervētajiem vēstuļu pakalpojumiem.

(71)

No PostG 1997 spēkā stāšanās 1998. gadā Deutsche Post rezervēto pakalpojumu darbības joma tika pakāpeniski samazināta. Saskaņā ar PostG 1997 51. pantu ekskluzīvās tiesības attiecās uz vēstuļu un adresēto katalogu, kas ir vieglāki par 200 gramiem, transportēšanu 1997. gadā, bet svara ierobežojums pēc tam tika samazināts līdz 50 gramiem 2006. gadā. Ekskluzīvās tiesības beidzās 2007. gada 31. decembrī.

(72)

Pienākums sniegt universālos pakalpojumus Deutsche Post tika noteikts ar diviem oficiāliem pilnvarojuma aktiem:

(73)

PostG 1997 11. pantā universālais pakalpojums tika definēts kā pasta pakalpojumu pamatkomplekts, ko piedāvā visā valstī par pieņemamām cenām. Šie pakalpojumi ietver vēstuļu, adresētu paku, kuru svars nepārsniedz 20 kg, grāmatu, katalogu, avīžu un žurnālu transportēšanu (turpmāk universālie pakalpojumi).

(74)

Universālā pakalpojuma minimālās kvalitātes prasības noteiktas 1999. gada Universālo pakalpojumu regulā:

(75)

PostG 1997 52. pantā tika saglabātas DPAG pilnvaras attiecībā uz universālo pakalpojumu sniegšanu līdz 2007. gada 31. decembrim, t. i., līdz datumam, kurā beidzās tā ekskluzīvās tiesības sniegt vēstuļu pakalpojumus. Pēc ekskluzīvo tiesību termiņa beigām nevienam pasta operatoram Vācijā nav piešķirtas pilnvaras attiecībā uz pienākumu sniegt universālos pakalpojumus, kas nozīmē, ka visiem pasta pakalpojumu sniedzējiem jāsniedz universālie pasta pakalpojumi (“tirgus cenas”). Ja ir atklāts vai ir iemesls uzskatīt, ka universālais pakalpojums netiek sniegts atbilstoši vai pienācīgi, PostG 1997 ir noteikti juridiskie instrumenti, lai uzraudzītu šo pakalpojumu sniegšanu.

(76)

Kā parādīja WIK pētījums (sk. 3. attēlu), universālie pakalpojumi bija aptuveni 88 % no kopējiem ieņēmumiem 1990.–2007. gadā. Lielākajai daļai no universālajiem vēstuļu pakalpojumiem tika piemērota cenu regulēšana, ņemot vērā Deutsche Post dominējošo stāvokli šajos tirgos (sk. II.2.1. iedaļu). Bez šiem cenas regulētajiem pakalpojumiem, kas bija aptuveni 62 % no kopējiem ieņēmumiem, Deutsche Post sniedza universālos paku sūtījumu pakalpojumus (aptuveni 15 % no kopējiem ieņēmumiem) un citus universālos vēstuļu pakalpojumus, kurus neregulē cena (aptuveni 11 % no kopējiem ieņēmumiem), konkurējot ar citiem operatoriem.

(77)

Turklāt Deutsche Post piedāvāja arī komercpakalpojumus (piemēram, privātus banku pakalpojumus Postbank, tirdzniecības pakalpojumus Telekom, neadresētu pasta vienību piegādi u. c.). Kopā komercpakalpojumi bija 12 % no Deutsche Post ieņēmumiem 1990.–2007. gadā.

(78)

Kopš tā dibināšanas 1950. gadā Deutsche Bundespost bija īpašs federālās valdības aktīvs (turpmāk Sondervermögen). Saskaņā ar Vācijas administratīvajiem tiesību aktiem Sondervermögen nav no valsts neatkarīga juridiska persona, bet tam ir savs budžets un tas nav atbildīgs par vispārējiem valsts parādiem.

(79)

Pirmā pasta reforma 1989. gadā noteica, ka Sondervermögen ir trīs atsevišķas struktūrvienības: Postdienst, Postbank un Telekom, kas ir klasificētas kā “valsts uzņēmumi”, bet tās joprojām nav no valsts neatkarīgas juridiskas personas.

(80)

Saskaņā ar PostVerfG 1989 37. panta 2. un 3. punktu, lai gan bija paredzēts, ka katrs šo trīs struktūrvienību pakalpojums būs pašfinansējošs, šķērsfinansēšana starp trim struktūrvienībām bija pieļaujama tādā mērā, ja no pienākuma sniegt universālos pakalpojumus radās zaudējumi. Uz šī pamata Postdienst no 1990. gada līdz 1993. gadam no Telekom saņēma pārskaitījumus EUR 2,844 miljardu apmērā, lai segtu savus zaudējumus.

(81)

Otrās pasta reformas laikā, kas stājās spēkā 1995. gada 1. janvārī, trīs Sondervermögen struktūrvienības tika pārveidotas valsts sabiedrībās ar ierobežotu atbildību: Postdienst kļuva par DPAG, Postbank – par Postbank AG un Telekom – par Telekom AG. Saskaņā ar PostUmwG 1994 2. panta 2. punktu Telekom AG uzņēmās visas saistības par aizdevumiem, kas attiecās uz Sondervermögen kopumā, bet saglabāja tiesības pieprasīt atpakaļ līdzekļus no DPAG un Postbank AG tādā mērā, ja šīs aizdevumu saistības varētu attiecināt uz to tiesiskajiem priekšgājējiem.

(82)

Tomēr saskaņā ar PostUmwG 1994 7. pantu Telekom AG tiesības (ko piešķir ar PostUmwG 1994 2. panta 2. punktu) iesniegt prasības pret DPAG līdz Postdienst uzkrāto zaudējumu apjomam beidzās 1994. gada 31. decembrī. Tā rezultātā aktīvi EUR 2,822 miljardu vērtībā tika pārvesti no Telekom AG uz DPAG. Vācija apgalvoja, ka pārvedums no Telekom AG, tāpat kā iepriekšējie pārvedumi saskaņā ar PostVerfG 1989 37. panta 3. punktu, bija nepieciešams DPAG, lai izpildītu savus pienākumus sniegt universālos pakalpojumus.

(83)

No 1990. gada līdz 1995. gadam Postdienst saņēma kopā EUR 5,666 miljardus kompensācijai par savu pienākumu sniegt universālos pakalpojumus.

(84)

Kopš 1953. gada PostVwG 1953 22. panta 4. punktā (34) bija noteikts, ka Deutsche Bundespost emitētajiem parāda instrumentiem ir tāda pati juridiska vērtība kā parāda instrumentiem, ko emitējusi Vācijas Federatīvā Republika. Kad PostVwG 1953 tika atcelts ar PostVerfG 1989, tas pats noteikums tika iekļauts PostVerfG 1989 40. pantā.

(85)

Pēc trīs struktūrvienību izveidošanas 1989. gadā Postdienst pats neemitēja parāda obligācijas. Postbank pārvaldīja šos darījumus visās Deutsche Bundespost struktūrvienībās. Parāda instrumenti tika iedalīti Postdienst, Telekom un Postbank saskaņā ar to finanšu prasībām.

(86)

Pēc 1995. gada saskaņā ar PostUmwG 1994 2. panta 4. punktu Vācijai saglabājās visas parāda saistības, ko Deutsche Bundespost bija uzņēmies līdz 1995. gadam un kas attiecīgi iedalītas Postdienst, Telekom un Postbank. Tomēr Vācija neuzņēmās nekādas saistības attiecībā uz parāda instrumentiem, ko pēc tam emitēja DPAG.

(87)

PostG 1997 izveidoja arī Bundesnetzagentur (turpmāk pasta pakalpojumu regulators) rezervēto un liberalizēto vēstuļu tirgu pārvaldīšanai. Saskaņā ar PostG 1997 19. pantu pasta pakalpojumu regulatoram ir pilnvaras regulēt Deutsche Post cenas vēstuļu tirgos, kuros Deutsche Post ir dominējošs stāvoklis. Deutsche Post bija dominējošs stāvoklis ne tikai attiecībā uz rezervētajiem pakalpojumiem saskaņā ar PostG 1997 51. pantu, bet arī gandrīz uz visiem citiem vēstuļu pakalpojumiem, kas jau bija atvērti konkurencei. Cenu regulēšanu var veikt ex ante maksimālas cenas formā vai ex post cenas kontroles formā.

(88)

Saskaņā ar tirgus pētījumiem, ko veica pasta pakalpojumu regulators, Deutsche Post vidējā tirgus daļa cenas regulētos vēstuļu tirgos bija 90–97 %. Savā jaunākajā ziņojumā pasta pakalpojumu regulators izsaka nožēlu par to, ka pakāpeniskā tirgus atvēršana kopš 1997. gada nav radījusi efektīvu konkurenci Vācijas vēstuļu tirgū (35).

(89)

Cenas regulētie vēstuļu pakalpojumi veido lielāko daļu no Deutsche Post kopējiem ieņēmumiem (piemēram, aptuveni 62 % no Deutsche Post kopējiem ieņēmumiem 1990.–2007. gadā (sk. 3. attēlu) un aptuveni 56 % 2008.–2010. gadā).

(90)

Visi citi universālie pakalpojumi un komercpakalpojumi, uz kuriem neattiecas cenu regulēšana saskaņā ar PostG 1997 19.–27. pantu (36), tiek uzskatīti par pakalpojumiem, ko neregulē cena.

(91)

Attiecībā uz regulētās cenas pakalpojumiem PostG 1997 20. panta 1. un 2. punktā noteikts, ka cenām jāatspoguļo efektīvā pakalpojuma izmaksas. Tomēr, ja ir objektīvs pamatojums, pasta pakalpojumu regulatoram cita starpā atbilstoši jāņem vērā:

(92)

PostG 1997 57. pantā un federālā ekonomikas un tehnoloģiju ministra 2000. gada 27. marta ministrijas dekrētā regulētās cenas tika saglabātas 1997. gada līmenī līdz 2002. gada 31. decembrim.

(93)

Tikai 2002. gadā pasta pakalpojumu regulators pieņēma savu pirmo lēmumu par maksimālo cenu regulētiem vēstuļu pakalpojumiem no 2003. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. decembrim (turpmāk 2002. gada lēmums par maksimālo cenu). Maksimālās cenas regula ir pakalpojumu kopuma cenu regulēšanas sistēma, kurā katra pakalpojuma individuālā cena netiek kontrolēta, bet ir noteikti visa cenu kopuma svērtā vidējā apjoma griesti. Saskaņā ar PostG 1997 19. pantu ex ante maksimālās cenas regula aptvēra visus pasta pakalpojumus, kuros Deutsche Post bija dominējošs stāvoklis.

(94)

Deutsche Post 2002. gada lēmuma par maksimālo cenu nolūkos pirmo reizi iesniedza pasta pakalpojumu regulatoram reglamentēto ieņēmumu un izmaksu pārskatus (turpmāk 2002. gada reglamentētie pārskati) par 1998.–2006. gadu. Reglamentētie pārskati bija balstīti uz rezultātiem līdz 2001. gadam un uz prognozēm par turpmākajiem gadiem.

(95)

Deutsche Post 2002. gadā ziņoja par “finanšu apgrūtinājumiem” universālo pakalpojumu sniegšanā un to valsts ierēdņu un līgumdarbinieku nodarbināšanā, kas tika pārcelti no Postdienst. Šie apgrūtinājumi ir izmaksas, kas Deutsche Post nebūtu citādi radušās bez pienākuma sniegt universālos pakalpojumus un bez Postdienst personāla un infrastruktūras pārcelšanas (detalizētu sarakstu sk. 1. tabulā).

1.   tabula.

Apgrūtinājumi, kas apstiprināti 2002. gada lēmumā par maksimālo cenu (miljonos EUR, nominālās vērtības)

(96)

Pasta pakalpojumu regulators galu galā apstiprināja Deutsche Post iebildumu, ka tam nebūtu radušies šie apgrūtinājumi bez pienākuma sniegt universālos pakalpojumus (3. un 5. apgrūtinājums par universālo pakalpojumu izmaksām) un pienākuma integrēt valsts ierēdņus un līgumdarbiniekus no Postdienst (1., 2., 4., 6., 7. un 8. apgrūtinājums). Tāpēc pasta pakalpojumu regulators apstiprināja paaugstinātās regulētās vēstuļu cenas, lai finansētu prasības par vidējo apgrūtinājumu gadā – EUR […] miljardi no 2002. gada līdz 2006. gadam no regulēto vēstuļu pakalpojumu ieņēmumiem. Saskaņā ar 2002. gada lēmumu par maksimālo cenu apgrūtinājumi 100 % apmērā ir iedalīti cenām, uz kurām attiecas ex ante maksimālā cena.

(97)

Pirmais apgrūtinājums rāda, ka uzrādītais algu izmaksu pārsniegums pasta darbiniekiem ir virs nozares vidējā rādītāja. Deutsche Post par “konkurējošo” algas atsauces punktu izmantoja algas, ko maksāja jaunajiem darbiniekiem pēc 2002. gada, kas tika noteiktas saskaņā ar darba koplīgumu (Entgelttarifvertrag) ar arodbiedrībām (turpmāk ETV algas). Tomēr, aprēķinot 1. apgrūtinājumu, šis atsauces punkts ir piemērots visiem darbiniekiem. Tas ir piemērots iesniegtajos pārskatos ar atpakaļejošu datumu līdz 1998. gadam.

(98)

Pasta pakalpojumu regulators apstiprināja arī Deutsche Post iebildumu, ka tam bija jāmaksā augstākas sociālās apdrošināšanas iemaksas saviem līgumdarbiniekiem un valsts ierēdņiem, nekā konkurējošiem privātuzņēmumiem parasti būtu jāmaksā saviem līgumdarbiniekiem.

(99)

Deutsche Post balsta savus aprēķinus uz sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, ko tas uzskata par “konkurējošu” (turpmāk reglamentētā iemaksu likme) valsts ierēdņiem un līgumdarbiniekiem. Šo reglamentēto likmi nosaka kā summu no:

(100)

Regulētie ieņēmumi finansē visas sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas pārsniedz reglamentēto iemaksu likmi (turpmāk sociālās apdrošināšanas iemaksu pārsniegums). Izmantojot kā piemēru sociālās apdrošināšanas iemaksu pārsnieguma aprēķinus ierēdņiem 2001. gadā, 2. tabulā parādīts, ka faktiskās sociālās apdrošināšanas iemaksas valsts ierēdņiem ir gandrīz divreiz lielākas par “konkurējošām” sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas balstās uz reglamentēto iemaksu likmi.

2.   tabula.

Sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsnieguma aprēķins valsts ierēdņiem 2001. gadā, pamatojoties uz 2002. gada reglamentēto pārskatu (miljonos EUR)

(101)

Faktiskās sociālās apdrošināšanas iemaksas ietver Deutsche Post maksājumu pensiju fondā 33 % apmērā no faktiskās valsts ierēdņu algas (ikgadējais vienreizējais maksājums EUR 2,045 miljardu apmērā no 1995. gada līdz 1999. gadam), kā arī iemaksas ierēdņu veselības aprūpes izmaksās. Kopā faktiskās sociālās apdrošināšanas iemaksas bija [40–45 %] no faktiskās valsts ierēdņa algas 2001. gadā.

(102)

Lai gan sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi nosaka kā procentu daļu no līgumdarbinieku bruto algas (neto alga + darba devēja daļa sociālās apdrošināšanas iemaksās), lai aprēķinātu regulēto atsauces punktu, Deutsche Post reizina reglamentēto iemaksu likmi [20–25 %] ar faktisko valsts ierēdņu algu.

(103)

Ceturtais apgrūtinājums ir paredzēts, lai kompensētu noteikuma ievērošanu saistībām līdz 1997. gadam no papildu pensiju apdrošināšanas shēmas VAP Deutsche Post līgumdarbiniekiem.

(104)

Kā paskaidrots II.1.4. iedaļā, Deutsche Post līgumdarbiniekiem, kas pieņemti darbā līdz 1997. gadam, tika piedāvāta papildu pensiju apdrošināšana, lai viņiem nodrošinātu valsts ierēdņiem līdzīgu pensiju. Tomēr Postdienst neizveidoja atbilstošu noteikumu par pensiju maksājumiem nākotnē. Tikai pēc tam, kad bija izveidots DPAG, tika pieņemti noteikumi par EUR 8,153 miljardiem budžetā.

(105)

Sestais apgrūtinājums ietver Deutsche Post maksājumu Pasta un telekomunikāciju federālajam institūtam (Bundesanstalt für Post und Telekommunikation – BanstPT), kas nodrošina konkrētus sociālos pabalstus (piemēram, sociālos mājokļus) valsts ierēdņiem un līgumdarbiniekiem, kas tika pārcelti no Postdienst. 7. apgrūtinājums ietver Deutsche Post iemaksas, lai segtu valsts ierēdņu veselības apdrošināšanas shēmas iztrūkumu. 8. apgrūtinājums par personāla pārstrukturēšanu attiecas gan uz valsts ierēdņiem, gan līgumdarbiniekiem.

(106)

Šie apgrūtinājumi parāda izmaksu ietaupījumus, ko Deutsche Post varēja iegūt, ja tas būtu varējis izveidot savu pasta nodaļu un paku sūtījumu tīklu, pamatojoties tikai uz komerciāliem apsvērumiem. Izmaksu ietaupījumus aprēķina, balstoties, piemēram, uz pasta nodaļu nosacīto skaitu, ko Deutsche Post būtu izveidojis, ja nebūtu pienākuma sniegt universālos pakalpojumus.

(107)

Pasta pakalpojumu regulators 2007. gada 7. novembrī apstiprināja maksimālo cenu laikposmam no 2008. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim (turpmāk 2007. gada lēmums par maksimālo cenu). Pasta pakalpojumu regulators 2011. gada 14. novembrī apstiprināja maksimālo cenu laikposmam no 2012. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim (turpmāk 2011. gada lēmums par maksimālo cenu).

(108)

Kopš 2007. gada lēmuma par maksimālo cenu vairāk nekā 50 vēstuļu sūtīšanas maksimālo cenu vairs nekontrolē ex ante, bet tām veic ex post cenas kontroli saskaņā ar PostG 1997 25. pantu (37). Cenas visiem citiem pasta pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem Deutsche Post ir dominējošs stāvoklis, turpina apstiprināt ex ante saskaņā ar PostG 1997 19. pantu.

(109)

Komisija šajā lēmumā lieto terminu “cenas regulētie pakalpojumi”, ar ko apzīmē tos pakalpojumus, attiecībā uz kuriem Deutsche Post ir dominējošs stāvoklis un kuriem veic ex ante cenas kontroli saskaņā ar PostG 1997 19. pantu vai ex post cenas kontroli saskaņā ar PostG 1997 25. pantu. Visi citi pakalpojumi, attiecībā uz kuriem Deutsche Post nav dominējošs stāvoklis un kuriem nav jāveic cenu kontrole, tiek definēti kā “pakalpojumi, kurus neregulē cena”.

(110)

Deutsche Post turpināja ziņot par apgrūtinājumiem attiecībā uz algu un sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumiem saistībā ar personāla pārcelšanu no Postdienst (piemēram, vidējais 2. apgrūtinājums saistībā ar sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu EUR […] miljoni sākot no 2008. gada), kā arī ar pienākuma sniegt universālos pakalpojumus apgrūtinājumu. Tāpat kā ar 2002. gada lēmumu par maksimālo cenu, pasta pakalpojumu regulators apstiprināja šo apgrūtinājumu finansēšanu no cenas regulētajiem ieņēmumiem un noteica maksimālo cenu atbilstoši augstākā līmenī. Tāpēc šo pasta pakalpojumu regulatora atzinums attiecībā uz šiem apgrūtinājumiem 2002., 2007. un 2009. gada lēmumos par maksimālo cenu ir palicis nemainīgs attiecībā uz pakalpojumiem, ko neregulē cena.

(111)

DPAG finanšu rezultāti no 1995. gada līdz 2006. gadam ir parādīti 2. attēlā par 2007. gada lēmumu par pagarinājumu. Rezultāti no 1995. gada līdz 1999. gadam bija dažādi (dažos gados bija zaudējumi un dažos – peļņa), bet no 2000. gada līdz 2006. gadam DPAG bija pastāvīga peļņa pirms nodokļu nomaksas EUR 1–2 miljardi.

(112)

No 2007. gada līdz 2010. gadam DPAG bija šāda neto peļņa: EUR 1,8 miljardi (2007. gadā); EUR 2,0 miljardi (2008. gadā); EUR 0,7 miljardi (2009. gadā); EUR 2,6 miljardi (2010. gadā).

(113)

Publicētajos DPAG pārskatos peļņu nevar iedalīt dažādiem pakalpojumiem. Tāpēc nav iespējams izmantot publicētos pārskatus, lai noskaidrotu, vai cenas regulētie universālie pakalpojumi kopumā nesa zaudējumus vai peļņu.

(114)

Kā Vispārējā tiesa apstiprināja savā spriedumā lietā T-421/07 (38), visi izmeklētie pasākumi ietilpa procedūrā, kas tika uzsākta ar 1999. gada lēmumu uzsākt procedūru un turpināta ar 2007. gada lēmumu par pagarinājumu.

(115)

2011. gada lēmumā par pagarinājumu bija noteikts, ka pensiju subsīdija bija jauns atbalsta pasākums, jo Deutsche Post pirms 1995. gada pensiju reformas bija pilnībā atbildīgs par pensiju izmaksu finansēšanu no pašu līdzekļiem. Turklāt 2011. gada lēmumā par pagarinājumu tika noraidīts Vācijas apgalvojums, pamatojoties uz spriedumu Combus lietā (39), ka pensiju subsīdija nebija atbalsts.

(116)

Pensiju subsīdiju kā kompensācijas par agrākajām pensiju izmaksām (piemēram, saskaņā ar Komisijas lēmumu par Francijas La Poste (turpmāk La Poste lēmums) (40) atbilstības novērtējumā 2011. gada lēmumā par pagarinājumu tika ņemts vērā, ka uzrādītais sociālo apdrošināšanas izmaksu pārsniegums tika kompensēts ne tikai ar pensiju subsīdiju, bet arī ar cenas regulētiem ienākumiem (piemēram, 2. apgrūtinājums saistībā ar pārāk lielām sociālās apdrošināšanas iemaksām).

(117)

Aprēķini 2011. gada lēmumā par pagarinājumu, kuros tika ņemti vērā abi kompensācijas avoti, parādīja, ka Deutsche Post faktiski varēja piemērot sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes, kas bija par 10–14 procentu punktiem zemākas nekā kopējās obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes (darba devēja un darbinieka daļa), kas bija jāmaksā konkurējošiem privātuzņēmumiem.

(118)

Tāpēc 2011. gada lēmumā par pagarinājumu tika izteiktas šaubas par pensiju subsīdijas, vērtējot to kā kompensāciju par agrākajām pensiju izmaksām, atbilstību saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

(119)

Vācija atsaucās uz LESD 106. panta 2. punktu kā pamatojumu valsts kompensācijas maksājumu un valsts garantijas kā pienākuma sniegt universālo pakalpojumu kompensācijas atbilstībai.

(120)

Pamatojoties uz spriedumu Altmark lietā (41), Komisija ņēma vērā viedokli 2007. gada lēmumā par pagarinājumu par to, ka valsts kompensācijas maksājumi un valsts garantija ir valsts atbalsts LESD 107. gada 1. punkta nozīmē.

(121)

Lēmumā par pagarinājumu 2007. gadā Komisija izteica šaubas, vai valsts kompensācijas maksājumi un garantija bija nepieciešami, lai izpildītu pienākumu sniegt universālos pakalpojumus, un vai tie attiecīgi bija proporcionāli. Īpaši Komisija uzskatīja par vajadzīgu pārskatīt izmaksu sadalījumu starp universālajiem pakalpojumiem un komercpakalpojumiem saskaņā ar 2005. gada pamatprincipos noteiktajiem principiem. Tā izteica šaubas arī attiecībā uz saprātīgas peļņas noteikšanu, kurā bija jāņem vērā vidējais ienesīgums nozarē un Deutsche Post riska pozīcija.

(122)

WIK pētījums tika pasūtīts, lai palīdzētu Komisijai pārskatīt Deutsche Post pārskatus no 1990. gada līdz 2007. gadam un noteiktu, vai Deutsche Post ir saņēmis pārāk lielu kompensāciju par saviem pienākumiem sniegt universālos pakalpojumus. Konkrētāk, WIK Consult GmbH tika uzdoti šādi uzdevumi:

(123)

Pēc tam, kad Komisija 2008. gada 30. oktobrī izdeva rīkojumu sniegt informāciju, Vācija 2009. gadā beidzot iesniedza pilnu reglamentēto pārskatu apkopojumu par laikposmu no 1990. gada līdz 2007. gadam (turpmāk 2009. gada reglamentētie pārskati).

(124)

Deutsche Post ieņēmumus var klasificēt trīs lielās kategorijās.

3.   attēls.

Vidējās ieņēmumu daļas laikposmā no 1990. gada līdz 2007. gadam (pamatojoties uz nominālajām vērtībām)

(125)

WIK pētījums aptver tikai komercpakalpojumus, kas tika sniegti kopā ar juridiskās vienības DPAG un tā priekšgājēja Postdienst sniegtajiem universālajiem pakalpojumiem. Komercpakalpojumi (piemēram, DHL kurjerpasta darījumi visā pasaulē), ko sniedza dažādas juridiskās vienības Deutsche Post pasaules tīklā (turpmāk DPWN), netika izmeklēti.

(126)

Pretēji reglamentētajiem pārskatiem, ko Deutsche Post iesniedza regulatoram par 2002., 2007. un 2011. gada lēmumiem par maksimālo cenu, 2009. gada reglamentētie pārskati – kas nav tikuši iesniegti pasta pakalpojumu regulatoram – ietver ievērojami augstāku apgrūtinājumu apjomu, ko Deutsche Post iedala cenas regulētajiem pakalpojumiem.

(127)

Pamatojoties uz 2009. gada reglamentētajiem pārskatiem, Deutsche Post uzskata, ka vidējais apgrūtinājums laikposmā no 1990. gada līdz 2006. gadam bija EUR […] miljardi salīdzinājumā ar EUR […] miljardiem 2002. gada reglamentētajos pārskatos.

4.   attēls.

Apgalvoto universālo pakalpojumu apgrūtinājumu, pamatojoties uz 2009. gada reglamentētajiem pārskatiem, salīdzinājums ar apstiprinātajiem apgrūtinājumiem, pamatojoties uz 2002. gada lēmumu par maksimālo cenu (gada vidējā nominālā vērtība miljonos EUR)

[…]

(128)

Otrais apgrūtinājums (sociālo apdrošināšanas izmaksu pārsniegums) un ceturtais apgrūtinājums (papildu pensiju apdrošināšana) ievērojami neatšķiras 2002. un 2009. gada reglamentētajos pārskatos, bet pirmais apgrūtinājums (algu pārsniegums) bija gandrīz EUR […]. Pretēji 2002. gada reglamentētajiem pārskatiem Deutsche Post tagad vairs neizmanto ETV algas kā “konkurējošu” algu atsauces punktu. Tā vietā tas izmanto minimālo algu pasta nozarē, pamatojoties uz Federālās darba ministrijas 2007. gada izdoto regulu (turpmāk 2007. gada minimālā alga). Tomēr jāuzsver, ka Federālā administratīvā tiesa pēc tam šo regulu paziņoja par nelikumīgu un tā nekad tiesiski nestājās spēkā.

(129)

Turklāt 2009. gada reglamentētajos pārskatos Deutsche Post uzrāda, ka jaunais “infrastruktūras pasta” apgrūtinājums sedz sestās piegādes dienas pieauguma izmaksas (vidēji EUR […] miljoni gadā). Aprēķina pamatā ir pieņemtais scenārijs, ka bez pienākuma sniegt universālos pakalpojumus Deutsche Post būtu piegādājis pastu piecās, nevis sešās dienās.

(130)

Trešo, infrastruktūras, apgrūtinājumu (pasta nodaļu tīkls) aprēķina atšķirīgi no 2002. gada reglamentētajiem pārskatiem. Tagad apgrūtinājums sedz pieņemtos izmaksu ietaupījumus, kas būtu radušies, ja visas pasta nodaļas kopš 1990. gada būtu darbojušās kā aģentūras. Tas ir aprēķināts, pamatojoties uz atlīdzību, ko Deutsche Post maksāja trešām personām par tirdzniecības pakalpojumiem 2007. gadā.

(131)

Apgrūtinājumu sadalīšana cenas regulētajiem universālajiem vēstuļu pakalpojumiem ir būtisks atvieglojums neregulēto cenu pakalpojumiem no tādām izmaksām kā alga un sociālās apdrošināšanas izmaksas. Šī pārdalīšana rada ievērojami pozitīvu tīro peļņu [15–25 %] apmērā no komercpakalpojumu pārdošanas un zaudējumus gandrīz [0–10 %] apmērā no cenas regulēto vēstuļu pakalpojumu pārdošanas.

(132)

Lai gan Deutsche Post ziņo par ļoti lielu peļņu savā vēstuļu segmentā gada pārskatos (sk. arī V.3. iedaļu), šī peļņa galvenokārt nosedz apgrūtinājumus, kas ir pārcelti no pakalpojumiem, kurus neregulē cena, uz cenas regulētajiem pakalpojumiem.

5.   attēls.

Vidējie ieņēmumi no tirdzniecības, pamatojoties uz 2009. gada reglamentētajiem pārskatiem

[…]

(133)

Vērtības ķēdes un saistīto uzņēmējdarbības risku analīze ir obligāta, lai noteiktu peļņas atsauces punktu un izmaksu sadalīšanas attīstību. Tikai tad, ja ir zināmas funkciju un riska īpašības, ir iespējams meklēt “salīdzināmu” uzņēmumu kopumu un aprēķināt atsauces punktu saprātīgai peļņai, ko varētu gūt Deutsche Post.

(134)

Deutsche Post vērtības ķēdi var iedalīt divās galvenajās funkcijās:

(135)

Paku un vēstuļu sūtījumu tīkla loģistika ir zemas tehnoloģijas uzņēmējdarbība, kurai nav vajadzīga īpaša izpēte vai attīstīšanas pasākumi. Tāpēc visi citi operatori nozarē strādā līdzīgā un standartizētā veidā. Attiecīgi šādas darbības bieži sauc par standarta funkcijām. Augstais ārpakalpojumu līgumu līmenis, ko Deutsche Post nodod trešām personām, arī pierāda šo darbību standarta raksturu. Tas pats attiecas uz tirdzniecības pakalpojumiem, ko veic pasta nodaļu tīklā visā valstī, kas arī arvien vairāk tiek nodoti tālāk kā ārpakalpojumi.

(136)

Bez šīm standarta funkcijām galvenās Deutsche Post nemateriālās vērtības ir tā klientu bāze, zīmols un stabilā tirgus pozīcija, jo īpaši vēstuļu tirgos. Tomēr WIK pētījumā uzskatīts, ka šīs nemateriālās vērtības būtībā ir radušās nevis Deutsche Post centienu vai ieguldījumu rezultātā, bet gan vēsturiski – ekskluzīvo tiesību dēļ. Deutsche Post nebija jāveic īpaši ieguldījumi tirgzinības funkcijās. Līdz 2007. gadam tas varēja paļauties uz savu juridiski garantēto tirgus pozīciju. Tāpēc Deutsche Post nevajadzētu ļaut saņemt nekādu atlīdzību par šīm nemateriālajām vērtībām.

(137)

Deutsche Post bija pakļauts zemākam riskam salīdzinājumā ar konkurentiem gan attiecībā uz regulētajiem, gan neregulētajiem pakalpojumiem vairāku iemeslu dēļ.

(138)

Pirmkārt, līdz 2007. gadam Deutsche Post bija tiesisks monopols attiecībā uz vēstuļu pakalpojumiem. Turklāt regulēto vēstuļu pakalpojumu darbības jomā Deutsche Post guva labumu no 90 % tirgus daļas un neesošas vai zema līmeņa konkurences. Cenas regulētie pakalpojumi bija gandrīz divas trešdaļas no Deutsche Post ieņēmumiem.

(139)

Otrkārt, pasta pakalpojumu regulators apstiprināja maksimālo cenu regulētajiem vēstuļu pakalpojumiem. Maksimālā cena tika noteikta virs efektīva uzņēmuma izmaksām, lai cita starpā ļautu kompensēt saistītos izmaksu pārsniegumus attiecībā uz pakalpojumiem, kurus neregulē cena. Nevienam no DPAG konkurentiem nebija ekskluzīvu tiesību vai dominējoša stāvokļa, kas tiem ļautu šķērssubsidēt sociālās apdrošināšanas izmaksas. Tāpēc ekskluzīvās tiesības un dominējošs stāvoklis būtiski samazināja uzņēmējdarbības riskus ne tikai attiecībā uz regulētajiem pakalpojumiem, bet arī uz universālajiem pakalpojumiem un komercpakalpojumiem, kurus neregulē cena.

(140)

Treškārt, citi valsts pasākumi arī būtiski samazināja risku gan universālajiem pakalpojumiem, gan komercpakalpojumiem. Valsts kompensācijas maksājumi nosedza 90. gadu sākuma zaudējumus, un valsts garantija ļāva Deutsche Post ņemt aizdevumus par valsts likmi līdz 1995. gadam, neraugoties uz uzņēmuma grūto finansiālo situāciju 90. gadu sākumā.

(141)

Kopumā Deutsche Post bija ievērojami mazāki tirgus un izmaksu riski nekā konkurentiem, jo tam nebija jāveido klientu bāze un tas varēja pāriet uz izmaksu palielināšanu ar augstākām regulētajām cenām. Pamatojoties uz šiem spriedumiem, WIK pētījumā tiek secināts, ka labākie salīdzināmie konkurenti būtu pasta uzņēmumi, kas veic tikai standarta funkcijas (piemēram, būtiski neiegulda tirgzinībā un zīmolos) un nav pakļauti augsta līmeņa riskam (piemēram, var paļauties uz ilgtermiņa līgumiem).

(142)

Pamatojoties uz funkciju un riska analīzes rezultātiem, WIK pētījumā veikta finanšu datu bāzes analīze (piemēram, izmantojot ORBIS datu bāzi, kas aptver aptuveni 10 miljonus uzņēmumu visā pasaulē), lai sameklētu salīdzināmus pasta uzņēmumus. Kontrolētas kvantitatīvās un kvalitatīvās izvēles darbības norāda uz salīdzināmu uzņēmumu kopumu, kas sniedz pasta pakalpojumus konkurējošos tirgos.

(143)

WIK pētījumā izvēlēta salīdzināma grupa no 26 pasta uzņēmumiem, kas sniedz galvenokārt paku sūtījumu pakalpojumus un veic tipiskas pasta operatoru standartdarbības. Visi salīdzināmie konkurenti darbojas “pasta un kurjeru darbību” nozarē (NACE  (43) kods Nr. 641).

(144)

Ir būtiski uzsvērt, ka salīdzināmo konkurentu skaits ir ierobežots, jo privātie uzņēmumi līdz šim ir reti snieguši liela mēroga vēstuļu pakalpojumus valsts pasta iestādes ekskluzīvo tiesību dēļ, kas aptver ievērojamu vēstuļu pakalpojumu daļu. Turklāt WIK pētījumā kā konkurenti nav iekļautas valsts pasta iestādes citās valstīs, jo tām, tāpat kā Deutsche Post, ir ekskluzīvas tiesības un tās nav īpaši aktīvas konkurējošos tirgos.

(145)

Lai izmērītu “saprātīgu” peļņu, WIK pētījumā izmantota apgrozījuma rentabilitāte (ROS), kas ir grāmatvedības peļņa (ieņēmumi pirms procentiem un nodokļiem (EBIT)), kura sadalīta pa ieņēmumiem. Turklāt WIK pētījumā ir aprēķināta peļņa no aktīviem (ROA), piemēram, EBIT kā procenti no kopējā kapitāla un kapitālā pamatots peļņas atsauces punkts.

3.   tabula.

ROS un ROA atsauces punkts WIK pētījumā

(146)

No izvēlētā piemēra pasta nozares konkurējošajā daļā vidējā ROS bija 3,48 % laikposmā no 1998. gada līdz 2007. gadam. Tomēr WIK pētījumā attēloti ne tikai vidējie ieņēmumi, bet arī saprātīgas peļņas augšējā robeža, t. i., trešā kvartīle no salīdzināmo konkurentu peļņas, kas pielīdzināma ROS – 6,77 %. Citiem vārdiem sakot, 75 % no salīdzināmajiem konkurentiem peļņas ROS ir zemāka par 6,77 % (44).

(147)

Attiecībā uz peļņu no aktīviem WIK pētījumā uzrādīta vidējā ROA – 7,33 % un augšējā robeža – 13,41 %.

(148)

Tā kā Deutsche Post ir pakļauts ievērojami mazākam riskam nekā salīdzināmie konkurenti, kas darbojas augstas konkurences tirgos (piemēram, kurjerpasta paku sūtījumu tirgū), WIK pētījumā apstrīdēts, ka vidējā ROS 3,48 % apmērā ir piesardzīgs un konservatīvs peļņas atsauces punkts attiecībā uz Deutsche Post. Tajā nav ieteikts izmantot augstāku likmi līdz trešās kvartīles ROS – 6,77 %. Zemāks atsauces punkts varētu būt pat pamatots, jo vidējā ROS 3,48 % apmērā ir izteikta ROA 7,33 % apmērā, kas joprojām būtu ievērojami virs procentu likmes bez riska.

(149)

WIK pētījumā kritizēts apgrūtinājumu sadalījums 2009. gada reglamentētajos pārskatos, jo komercpakalpojumu ROS peļņa [15–25 %] apmērā ir ievērojami virs nozares vidējā rādītāja (45). Tā kā privātajiem konkurentiem ir ienesīgums, neraugoties uz ievērojami zemāku tīro peļņu, WIK pētījumā secināts, ka augstāka izmaksu daļa būtu jāiedala Deutsche Post komercpakalpojumiem, un attiecīgi samazināts apgrūtinājums cenas regulētajiem pakalpojumiem.

(150)

WIK pētījumā atklāts, ka visi komercpakalpojumi, neraugoties uz to izmaksu daļu, tomēr dod peļņu atbilstoši konkurentu vidējai ROS – 3,48 %. Tāpēc ziņojums veido pamatu, lai samazinātu cenas regulēto pakalpojumu vidējo gada apgrūtinājumu par EUR […] miljoniem visā laikposmā no 1990. gada līdz 2007. gadam.

(151)

Tā kā liela tirdzniecības komercpakalpojumu daļa tika sniegta saistītajiem uzņēmumiem Postbank un Telekom, WIK pētījumā izmeklēts arī tas, vai tiem piemērotās galīgās cenas var uzskatīt par darījumiem, kas atbilst vienlīdzīga tirgus nosacījumiem (arm’s length transactions), un attiecīgi par atbilstošu atsauces punktu izmaksām, kas būtu jāattiecina uz tirdzniecības komercpakalpojumiem. Pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, WIK pētījumā uzskatīts, ka līgumi starp Deutsche Post un šiem saistītajiem uzņēmumiem atspoguļo nosacījumus, ko būtu uzņēmušās arī neatkarīgas trešās personas. Tā kā ne Postbank, ne Telekom nebija nekādas reālas izvēles izmantot ārējās piegādes tīklus 90. gadu sākumā, tie piekrita dalīt radušās izmaksas. Tomēr, tā kā Postbank un Telekom bija vieglāk atrast citus izplatīšanas tīklus un universālo pakalpojumu tīkla izmaksas samazinājās, attiecīgi līgums tika izmainīts, ieviešot uz ieņēmumiem pamatotu komisijas maksu, kas bija atbilstošāka tipiskam tirdzniecības pakalpojuma līgumam (46).

(152)

WIK pētījumā izdarītas vairākas korekcijas 2009. gada reglamentētajos pārskatos, izmantojot šādu metodi:

4.   tabula.

Gada pārsnieguma rezultātu aprēķina metode, pamatojoties uz 2009. gada reglamentētajiem pārskatiem un WIK pētījumu

(153)

Deutsche Post pārdeva ievērojamu sava nekustamā īpašuma daļu (piemēram, nekustamo īpašumu, kas bija kļuvis lieks pasta operāciju pārstrukturēšanas dēļ). Šie ieņēmumi būtu jāiedala universālajam pakalpojumam, kas bija pirmais šo aktīvu lietotājs un izīrēja tos komercpakalpojumiem.

(154)

Attiecīgā korekcija radīja vidējo gada palielinājumu EUR […] miljonu apmērā universālo pakalpojumu ieņēmumos visā laikposmā no 1990. gada līdz 2007. gadam.

(155)

2009. gada reglamentētie pārskati neuzrāda pareizu iekšējo pārvedumu cenu sadalījumu. Kopējā gūtā peļņa no universālajiem pakalpojumiem nav uzrādīta, jo peļņa, kas rodas no konkrētām funkcijām (piemēram, pasta nodaļas), nav sadalīta starp universālajiem pakalpojumiem un komercpakalpojumiem (piemēram, individuālo pakalpojumu izmaksas), bet tā ir kopīga un par to tiek ziņots kā par komerciālu peļņu. Tāpēc Deutsche Post nav varējis izveidot atsevišķus pārskatus, kā tika noteikts Komisijas 2006. gada 16. novembra Direktīvā 2006/111/EK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību (47).

(156)

Tā kā Deutsche Post sniedza informāciju par aptuvenu iekšējo izmaksu uzskaites sadalījumu līdz 1997. gadam, WIK pētījumā bija jāveic korekcijas pārskatos no 1997. gada. Nepareizi iedalītās izmaksas bija jāpārceļ no universālo pakalpojumu pārskatiem uz komercpakalpojumu pārskatiem.

(157)

Attiecīgā korekcija radīja ikgadējo universālo pakalpojumu izmaksu pazeminājumu vidēji EUR […] miljonu apmērā laikposmā no 1998. gada līdz 2007. gadam.

(158)

Kā iepriekš paskaidrots, WIK pētījumā korekcijas nav veiktas katram apgrūtinājumam atsevišķi. Tā pārrēķina pamatā ir komercpakalpojumu gala cenas, kas tika uzskatītas par nozares vidējo izmaksu stabiliem atsauces punktiem. Attiecīgi visa virspeļņa no komercpakalpojumiem (48) tiek izmantota, lai finansētu sākotnēji uzrādītos apgrūtinājumus. Apgrūtinājumu vidējais pazeminājums gadā sasniedz EUR […] miljonus visā laikposmā no 1990. gada līdz 2007. gadam.

(159)

Ar 4. apgrūtinājumu (papildu pensiju apdrošināšana) Deutsche Post papildināja izmaksas, kas nav uzrādītas tā gada pārskatos. Tā kā ROS atsauces punktu aprēķina, pamatojoties uz salīdzināmo konkurentu likumos noteiktajiem pārskatiem, var ietvert tikai tās izmaksas, kas ir atļautas arī saskaņā ar valstu grāmatvedības standartiem vai starptautiskajiem grāmatvedības standartiem (IAS). Tāpēc jebkādas papildu izmaksas, kas parasti nav iekļautas IAS pārskatos, nevar apstiprināt kā izmaksu veidus, bet tās ir jāfinansē no (atsauces punkta) tīrās peļņas.

(160)

Attiecīgā korekcija radīja vidējo gada samazinājumu EUR […] miljonu apmērā 4. apgrūtinājumam (papildu pensiju apdrošināšana) visā laikposmā no 1990. gada līdz 2007. gadam.

(161)

Deutsche Post piedēvēja kapitāla izmaksas 2009. gada reglamentētajos pārskatos, kas sākotnēji nebija iekļautas likumos noteiktajos pārskatos – piemēram, […] izmaksas un […] izmaksas. WIK pētījumā nav iekļautas […] izmaksas, kā arī […] un aizstātas ar atsauces punktu saprātīgai peļņai.

(162)

Saprātīgo peļņu aprēķina, pamatojoties uz pielāgotajiem ieņēmumiem no universālajiem pakalpojumiem un ROS atsauces punkta 3,48 % apmērā, kā rezultātā gada vidējā peļņa ir EUR […] miljoni. Vidējās kapitāla izmaksas gadā EUR […] miljonu apmērā (interešu izmaksas EUR […] miljoni un palielinātā regulētā vērtības krišanās EUR […] miljoni) nav iekļautas 2009. gada reglamentētajos pārskatos.

(163)

Ir svarīgi atzīmēt, ka salīdzinājumā ar 2009. gada reglamentētajiem pārskatiem atsauces punkta ROS 3,48 % apmērā dod saprātīgu peļņu, kas ir visādā ziņā lielāka nekā Deutsche Post uzrādītās kapitāla izmaksas (piemēram, procentu izmaksas, ko aprēķina, pamatojoties uz iekšējo ieņēmumu likmi aptuveni EUR […] apmērā no iesaistītā kapitāla, un palielināto vērtības krišanos, pamatojoties uz tirgus vērtību).

(164)

Saskaņā ar PostVerfG 63. panta 1. punktu līdz 1995. gadam Deutsche Post bija jāmaksā pārnestie maksājumi (49) Federālajai valdībai EUR 5,838 miljardu apmērā jeb aptuveni 8 % no pārdošanas summas. Tomēr PostVerfG 63. panta 4. punkts atbrīvoja Deutsche Post no pienākuma maksāt jebkādas dividendes papildus pārnestajiem maksājumiem.

(165)

Tāpēc WIK pētījumā “saprātīgā peļņa” nav pievienota laikposmā līdz 1995. gadam, jo pārnestie maksājumi jau nosedza Deutsche Post pamatkapitāla izmaksas. Attiecīgi Deutsche Post vidējās kapitāla izmaksas gadā EUR […] miljonu apmērā (interešu izmaksas EUR […] miljoni un palielinātā regulētā vērtības krišanās EUR […] miljoni) nav iekļautas 2009. gada reglamentētajos pārskatos un attiecīgi ir samazinātas universālo pakalpojumu izmaksas.

(166)

Reglamentētie pārskati 2009. gadā un WIK pētījums parādīja, ka universālo pakalpojumu ieņēmumi nebija pietiekami, lai nosegtu to izmaksas līdz 1996. gadam. Tomēr, tā kā Deutsche Post ir saglabājies uzkrātais deficīts, arī ņemot vērā valsts kompensācijas maksājumus 2009. gada reglamentētajos pārskatos, WIK pētījumā secināts, ka kompensācijas maksājumi bija pietiekami, lai ļautu Deutsche Post sasniegt līdzsvaru 1997. gadā.

(167)

Reglamentētajos pārskatos 2009. gadā redzams niecīgs uzlabojums universālo pakalpojumu ienesīgumā līdz 1999. gadam. Tikai no 2000. gada universālie pakalpojumi dod ieņēmumus pret vidējām segtajām izmaksām. Toties WIK pētījumā uzrādīta ievērojama peļņa no universālajiem pakalpojumiem virs vidējā ROS 3,48 % apmērā kopš 2000. gada, neraugoties uz to, ka universālo paku sūtījumu pakalpojumi ir nesuši ienākumus, kas ir tikai zem vidējā rādītāja ieņēmumiem […] apmērā no tirdzniecības (6. attēls).

6.   attēls.

Gada pārsnieguma rezultātu no universālajiem pakalpojumiem salīdzinājums laikposmā no 1990. gada līdz 2007. gadam (miljonos EUR, nominālās vērtības gadā)

(168)

Ieinteresētās personas iesniedza apsvērumus par 1999. gada lēmumu uzsākt procedūru, 2007. gada lēmumu par pagarinājumu un 2011. gada lēmumu par pagarinājumu. Vissvarīgākie apsvērumi par visiem trim lēmumiem ir apkopoti šajā iedaļā.

(169)

TNT uzdod jautājumu, vai Deutsche Post ir samaksājusi maksu par ekskluzīvajām tiesībām izmantot Federālās finanšu ministrijas izdotās pastmarkas. Saskaņā ar PostG 1997 43. pantu atļauja izdot markas ar uzrakstu “Vācija” ir tikai Federālajai finanšu ministrijai. Pasta operatoram, kas iesniedz pieteikumu izmantot šīs markas, jāmaksā maksa, lai segtu saistītās izmaksas. Saskaņā ar PostG 54. pantu līdz 2007. gada 31. decembrimDeutsche Post bija ekskluzīvas tiesības izmantot pastmarkas, ko izdevusi Federālā finanšu ministrija.

(170)

Ja Deutsche Post ir izmantojis Federālās finanšu ministrijas izdotās markas bez maksas, TNT uzskata, ka tas ir nelikumīgs valsts atbalsts.

(171)

Komisija uzsver, ka šis pasākums nebija apskatīts 1999. gada lēmumā uzsākt procedūru, 2007. gada lēmumā par pagarinājumu un 2011. gada lēmumā par pagarinājumu. Tāpēc tas neietilpst šīs direktīvas darbības jomā.

(172)

UPS apgalvo, ka Deutsche Post bija piešķirtas priekšrocības, jo tas bija daļēji atbrīvots no maksāšanas pienākuma, kas tam bija līdz 1995. gadam. Tā kā parastie operatori paši sedz pensiju izmaksas, Deutsche Post atradās labākā pozīcijā nekā tā konkurenti. Turklāt UPS atbalsta Komisijas viedokli, ka atbalstu nevar uzskatīt par pastāvošu atbalstu, ņemot vērā būtiskās izmaiņas Deutsche Post pozīcijā un jauna tiesību akta ieviešanu, lai atceltu daļu no Deutsche Post pienākumiem uzņemties savu valsts ierēdņu pensiju izmaksas. UPS apgalvo, ka šādas būtiskas izmaiņas sistēmā nav uzskatāmas par vienkāršiem formāla un administratīva rakstura grozījumiem.

(173)

UPS atbalsta Komisijas sākotnējo secinājumu, ka pensiju subsīdiju nevar uzskatīt par saderīgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Ņemot vērā apgalvotā ienesīguma līmeni, kā arī Deutsche Post ekskluzīvās tiesības, ir pamatoti apšaubīt nepieciešamību pēc jebkāda atbrīvojuma no uzrādītajām agrākajām izmaksām. Turklāt piešķirtā subsīdija nav proporcionāla kopējo interešu mērķim, kā to apgalvo Vācija, jo īpaši tā kā agrākās izmaksas kompensē gan ar augstākām vēstuļu cenām, gan pensiju subsīdiju. UPS norāda, ka Vācijai ir jāpierāda pasākuma proporcionalitāte. Tomēr Vācija līdz šim nav sniegusi precīzus norādījumus par ieguvumiem, ko Deutsche Post ir guvis no šī pasākuma.

(174)

UPS apgalvo, ka Deutsche Post saņemtais atbalsts ļāva tam iegūt izdevīgu pozīciju ne tikai Vācijā, bet arī citos Eiropas tirgos, kuros tas konkurē ar citiem pasta operatoriem, piemēram, ar UPS. Tā kā pensiju subsīdijas ir ļāvušas Deutsche Post stiprināt tā pozīciju tirdzniecības nozarē, radot zaudējumus citiem operatoriem, tā konkurenti ir cietuši no konkurences izkropļošanas.

(175)

UPS pieprasa, lai Komisija papildus novērtē jebkādu pensiju subsīdiju nepieciešamību un proporcionalitāti, kā noteikts 2011. gada lēmumā par pagarinājumu laikposmam no 2007. gada līdz 2011. gadam, un pārbauda, vai Deutsche Post joprojām saņem nelikumīgu valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(176)

Visbeidzot UPS pieprasa Komisijai sniegt papildu informāciju par to, kā tā izdarīja secinājumu, ka Deutsche Post saņēma nesaderīgu atbalstu. Īpaši UPS pieprasa WIK pētījuma kopiju, lai iegūtu skaidrību attiecībā uz apmēru, kādā WIK pētījuma atklājumi tika izmantoti, lai novērtētu pensiju subsīdiju, 2011. gada lēmumā par pagarinājumu.

(177)

UPS pilnībā atbalsta Komisijas veikto izmeklēšanu un pilnībā piekrīt 2007. gada lēmuma par pagarinājumu saturam attiecībā uz universālo pakalpojumu kompensācijas novērtējumu. Turklāt UPS iesniedza atjauninātu (50) NERA 2006. gada oktobra pētījumu (51), uz ko Komisija atsaucās 2007. gada lēmuma par pagarinājumu 58. apsvērumā.

(178)

NERA 2006. gada pētījumā tika prognozēti vidējie ieņēmumi no piesaistītā kapitāla virs 20 % DPWN vēstuļu segmentam laikposmā pēc 1999. gada (52), bet atjauninātajā pētījumā uzsvērts, ka ieņēmumi no piesaistītā kapitāla 2000.–2005. gadā būtu palikuši pat augstāki par 50 %. 2003.–2005. gadā ieņēmumi no piesaistītā kapitāla bija plānoti lielāki par 100 %. UPS secina, ka īpaši ienesīgo regulēto vēstuļu pakalpojumu peļņai būtu jābūt vairāk nekā pietiekamai, lai segtu universālo pakalpojumu radītos zaudējumus.

(179)

Turklāt UPS apgalvo, ka Deutsche Post pašu izmaksu uzskaites dati nav labs pamats ienesīguma un apgrūtinājumu analīzei un apzināšanai rezervētajā nozarē. Tāpēc jāveic pamatīga analīze par izmaksu sadalījumu starp regulētajiem, universālajiem un komerciālajiem pakalpojumiem. Visi Deutsche Post saņemtie ieguvumi, lai segtu tā agrākos apgrūtinājumus, piemēram, kapitāla ieguldījumi, ko Deutsche Post piešķīra Vācija 1995. gadā, kā arī aktīvi nekustamā īpašuma un infrastruktūras formā būtu jāņem vērā, nosakot atbalsta apjomu vai kompensācijas pārāk lielo apmēru.

(180)

Attiecībā uz iekšējā pārveduma cenu noteikšanas noteikumiem UPS apgalvo, ka vienlīdzības princips būtu jāsaglabā saskaņā ar spriedumu Chronopost lietā (53). Tāpēc Komisijai būtu jāpārskata līguma noteikumi, kas nosaka attiecības starp Deutsche Post un DPEED, jo īpaši vienošanās starp pusēm par cenu noteikšanu.

(181)

FFPI pilnībā atbalsta 2011. gada lēmumu par pagarinājumu. FFPI nosaka, ka juridiskās un administratīvās izmaiņas, kuru rezultātā palielinās pensiju izmaksas, ir parasts uzņēmējdarbības risks, kas var ietekmēt uzņēmējdarbības ienesīgumu. Tā kā uzņēmumiem, kas darbojas parastos tirgus apstākļos, šādas papildu izmaksas jāsedz no pašu līdzekļiem, Deutsche Post nebūtu jāsaņem pensiju subsīdijas no Vācijas.

(182)

Turklāt FFPI norāda, ka Deutsche Post savā 2000. gada ziņojumā uzsvēra pensiju reformas nozīmi, apgalvojot, ka zemākas iemaksas pensiju fondā valsts ierēdņiem bija galvenais iemesls EBITA palielinājumam par 98,6 % korporatīvo pasta sūtījumu segmentā. Attiecīgi pensiju reforma nebūtu jāuztver kā mazāk nozīmīga vai tikai administratīva.

(183)

Saskaņā ar FFPI no 2001. gada līdz 2008. gadam veikto pētījumu marku cenas Vācijā 2009. gadā standarta vēstulēm, kuru svars ir līdz 20 g un kuras nosūtītas ar pirmās klases pastu, bija vienas no augstākajām. Toties cena par pakas, kuras svars ir līdz 500 g, sūtīšanu ar pirmās klases pastu bija salīdzinoši zema, norādot, ka pastāv šķērssubsidēšana.

(184)

FFPI ir pārliecināts, ka atbalsta Deutsche Post mērķis nebija veicināt Vācijas pasta tirgus vai konkrētu pasta pakalpojumu izaugsmi. Laikposmā, par kuru tiek veikta izmeklēšana, Deutsche Post bija ienesīgs uzņēmums, kas spēja stiprināt savu dominējošo stāvokli Vācijas tirgū, uzlabot savu darbību un paplašināt uzņēmējdarbību. Tāpēc pensiju subsīdijas nebūtu jāuzskata par saderīgām ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

(185)

BIEK uzskata, ka citus pasta operatorus ir negatīvi ietekmējusi Deutsche Post prakse izmantot tās dominējošo stāvokli konkrētos vēstuļu tirgos, lai šķērsfinansētu vēstuļu un paku sūtījumu pakalpojumu izmaksas tirgos, kuros pastāv lielāka konkurence. Īpaši, tā kā Deutsche Post var paaugstināt savas cenas tirgos, kuros tam bija ekskluzīvas tiesības un kuros tam joprojām ir par 90 % lielāka tirgus daļa, tas var šķērsfinansēt pakalpojumu izmaksas tirgos, kuros pastāv lielāka konkurence.

(186)

Turklāt BIEK apgalvo, ka, neraugoties uz saistītām agrākajām izmaksām, Deutsche Post ir ievērojami ienesīgāks nekā līdzīgi uzņēmumi citās Eiropas valstīs, kā apstiprina ROS peļņa 10–20 % apmērā tā iekšzemes pasta sūtījumu segmentā. Šo tīro peļņu var pat vēl vairāk izkropļot, jo iekšzemes pasta sūtījumu segments ietver arī iekšzemes paku sūtījumu pakalpojumu, kuriem vidēji ir zemāka peļņa nekā vēstuļu pakalpojumiem.

(187)

Attiecībā uz Deutsche Post uzrādīto apgrūtinājumu no palielinātām algu izmaksām BIEK uzsver, ka Deutsche Post izmantoja vidējās algas transporta nozarē kā atsauces punktu, lai aprēķinātu atšķirības algu izmaksās, kas rodas Deutsche Post salīdzinājumā ar tā konkurentiem. Tā kā Komisija apstiprināja šos rādītājus 2011. gada lēmumā par pagarinājumu kā atsauces punktus saviem aprēķiniem, BIEK apgalvo, ka Deutsche Post konkurentu maksātās algas ir vismaz 15 % lielākas par vidējām algām. Attiecīgi saistītais algu pārsniegums, kas radās Deutsche Post, ir ievērojami zemāks, nekā tas apgalvo. BIEK argumentē, ka atlikusī algu izmaksu starpība nerodas no agrākajām izmaksām, bet gan no Deutsche Post apjoma un dominējošā stāvokļa tirgū.

(188)

Visbeidzot BIEK uzskata, ka Deutsche Post agrākās izmaksas, tostarp pensiju izmaksas, ir tikušas bagātīgi kompensētas ar paaugstinātajām regulētajām vēstuļu cenām. Atbalsta pasākums, ko Komisija pašlaik novērtē, ir iznīcinājis konkurenci vēstuļu pakalpojumu jomā un būtiski izkropļojis konkurenci paku sūtījumu pakalpojumu jomā.

(189)

Pamatojoties uz spriedumu Combus lietā (54), Vācija uzskata, ka bijušo valsts universālo pakalpojumu sniedzēju privatizācijas laikā valsts kompensācija par pensiju izmaksām, kas ir augstāka par līmeni, kādu parasti piemēro konkurējošiem privātuzņēmumiem, nav atbalsts.

(190)

Vācija piekrīt Komisijai, ka jāveic salīdzinājums starp Deutsche Post un konkurentu maksātajām sociālās apdrošināšanas izmaksām. Tomēr šis salīdzinājums būtu bijis jāveic saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, nevis pēc tam atbilstības novērtējuma posmā saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

(191)

Vācija uzskata, ka pensiju subsīdija nav atbrīvojusi Deutsche Post no izmaksām, kas tam parasti būtu bijušas jāsedz no saviem resursiem. Tādējādi Deutsche Post nav guvis priekšrocības LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Vācija uzskata, ka Deutsche Post nebija juridiskas prasības vai arī tas nebija ekonomiski spējīgs maksāt pensijas valsts ierēdņiem pirms un pēc 1995. gada.

(192)

Pirmkārt, Vācija apgalvo, ka saskaņā ar PostVerfG 1989 46. pantu tie valsts ierēdņi, kas bija pārcelti uz Deutsche Post 1989. gadā, palika federālās valdības ierēdņi. Pēc otrās pasta reformas 1995. gadā saskaņā ar PostPersRG 1994 2. panta 3. punktu un Konstitūcijas jauno 143. panta b) punktu Deutsche Post valsts ierēdņi arī palika federālās valdības ierēdņi.

(193)

Tāpēc, tā kā federālā valdība vienmēr ir bijusi vienīgais debitors valsts ierēdņu pensiju saistībām, Deutsche Post nekad nav bijis juridiska pienākuma izmantot pašu resursus.

(194)

Lai arī Deutsche Post bija pienākums saskaņā ar PostVerfG 1989 54. panta 2. punktu finansēt valsts ierēdņu pensiju izmaksas, Vācija paliek pie viedokļa, ka šis noteikums bija iekšējās kārtības noteikums, lai piesaistītu līdzekļus valsts budžetam (tāpat kā pienākums maksāt pārnestos maksājumus saskaņā ar PostVerfG 1989 63. pantu). Tas nenoteica nekādas saistības Deutsche Post pret valsts ierēdņiem.

(195)

Pēc otrās pasta reformas 1995. gadā saskaņā ar PostPersRG 1994 2. panta 3. punktu un PostPersRG 1994 14. un 16. punktu federālā valdība atkal palika kā vienīgais debitors valsts ierēdņiem, kuriem pienākas pensija. Tāpēc, tāpat kā pienākumi saskaņā ar PostVerfG 1989 54. panta 2. punktu, pienākumi Deutsche Post saskaņā ar PostPersRG 16. panta 1. punktu veikt iemaksas pensiju fondā vienkārši samazina apgrūtinājumu valsts budžetam. Tie nemaina vienīgi federālās valdības pienākumu saistībā ar valsts ierēdņu pensijām.

(196)

Tāpat saskaņā ar privāttiesībām federālajai valdībai nebūtu bijis iespējams nodot savas saistības valsts ierēdņu pensiju tiesībām 1995. gadā jaunizveidotajam DPAG. Saskaņā ar privāttiesību vispārīgajiem principiem, ja esošās pensiju saistības nodod juridiski neatkarīgam meitasuzņēmumam, mātesuzņēmumam tomēr saglabājas saistības maksāt trešās personas finansiālās prasības.

(197)

Otrkārt, Vācija apgalvo, ka Deutsche Post nekad nav bijuši pietiekami pašu līdzekļi, lai finansētu pensiju izmaksas. gada līdz 1995. gadam Postdienst vienmēr bija zaudējumi, kas bija jāfinansē ar valsts pārvedumiem EUR 5,6 miljardu apmērā. Kad Postdienst 1995. gadā kļuva par DPAG, uzkrātās valsts ierēdņu pensiju saistības bija aptuveni EUR […] miljardi. Ar šīm saistībām bilancē nebūtu bijis iespējams izveidot DPAG par uzņēmumu, kas ir privāttiesību subjekts, jo federālā valdība nebija nodrošinājusi pietiekamu kapitālu, lai DPAG būtu ekonomiski dzīvotspējīgs.

(198)

Vācija uzskata, ka, ja pensiju subsīdija būtu jāklasificē kā valsts atbalsts, tas būtu jāuzskata par pastāvošu atbalstu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta b) punkta i) apakšpunktu, jo valsts būtu bijis vienīgais debitors un atbildīgā persona par valsts ierēdņu pensiju finansēšanu kopš attiecīgā noteikuma spēkā stāšanās Vācijas 1953. gada Pamatlikumā. Vācija uzskata, ka ne pirmā pasta reforma 1989. gadā, ne otrā pasta reforma 1995. gadā neizmainīja valsts pensiju finansēšanas saistības. Vācija uzskata, ka Deutsche Post nebija ne juridiski atbildīgs, ne ekonomiski spējīgs samaksāt valsts ierēdņu pensijas ne pirms, ne pēc 1995. gada.

(199)

Turklāt Vācija atsaucas uz Komisijas apgalvojumu Vispārējai tiesai lietā T-266/02. Vācija uzskata, ka no sprieduma 54. panta ir skaidrs, ka Komisija diskutētā lēmuma nolūkā ir pieņēmusi viedokli, ka tikai pārveduma maksājumi, ko veicis DB-Telekom, ir tam devis priekšrocības (55).

(200)

Vācija no šā apgalvojuma secina, ka Komisija jau bija atzinusi, ka pensiju subsīdija nesniedza Deutsche Post nekādu finansiālu priekšrocību. Tāpēc tā bija efektīvi pieņēmusi lēmumu necelt pretenzijas Regulas (EK) No 659/1999 4. panta nozīmē. Turklāt saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunktu šāds pozitīvs lēmums nozīmētu, ka pensiju subsīdija tiek klasificēta kā pastāvošs atbalsts.

(201)

Ņemot vērā Komisijas apsvērumus La Poste lēmumā, Vācija uzskata, ka pensiju subsīdija ir saderīgs atbalsts saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu šādu iemeslu dēļ.

(202)

Turklāt Vācija akcentē, ka Komisija savā 2007. gada lēmumā par procedūras uzsākšanu Royal Mail lietā (56) uzsvēra bijušo valsts uzņēmumu pensiju izmaksu novērtēšanas nozīmi, izmantojot pastāvīgus kritērijus pastāvīgas lēmumu pieņemšanas prakses interesēs. Attiecīgi Komisijai būtu jāņem vērā savs La Poste lēmums un sākotnējais novērtējums Royal Mail lietā. Pēdējā gadījumā Komisija neiebilda pret pensiju kompensācijas iztrūkumu, lai gan 2008. gada Hooper ziņojums rāda, ka Royal Mail pensiju izmaksas daļēji sedza palielinātās regulētās vēstuļu cenas.

(203)

Pamatojoties uz profesora Ehlermann2011. gada 19. jūlija speciālista pētījumu (57), Vācija apgalvo, ka Komisija pieļāva divas kļūdas, aprēķinot atsauces punktu Deutsche Post sociālās apdrošināšanas izmaksām.

(204)

Darbinieka daļa nebūtu jāietver atsauces punktā, jo privātā sektora darba devējam nebūtu jābūt juridiskām saistībām maksāt darbinieka daļu. Darba devējs tikai administratīvu iemeslu dēļ veic kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu maksājumu, bet tas neuzliek darba devējam juridiskas saistības. Turklāt darbinieka daļas ietveršana atsauces punktā būtu arī pretrunā ar iepriekšējo lēmumu pieņemšanas praksi (sk. La Poste lēmumu).

(205)

Atsauces punkta sociālās apdrošināšanas izmaksu aprēķināšana būtu jābalsta uz konkurējošo algu atsauces punktu (58), jo valsts ierēdņu algas ir bijušas ievērojami augstākas nekā tirgus vidējās algas.

(206)

Pirmkārt, Vācija uzsver, ka pieņēmums, ka cenas regulētie ieņēmumi pilnībā sedz 2. apgrūtinājumu, ir tikai hipotētisks, jo nav iespējams noteikt, vai regulētās cenas faktiski tika palielinātas, lai atlīdzinātu sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu. 2002. gada maksimālās cenas lēmums nav atklāts, vai un kādā mērā pasta pakalpojumu regulators ir ņēmis vērā apgalvotos apgrūtinājumus saistībā ar sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu. gada līdz 2002. gadam cenas tika saglabātas apstiprinātajā 1997. gada līmenī, un nav iespējams noteikts, vai šīs cenas ietvēra kompensāciju par neregulēto pakalpojumu sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu.

(207)

Vācija uzskata, ka nebūtu pietiekami parādīt, ka pakalpojumi, kurus neregulē cena, guva priekšrocības no zemākām sociālās apdrošināšanas iemaksām nekā konkurentiem. Jāpārbauda arī, vai cenas regulētie pakalpojumi faktiski varēja finansēt sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsnieguma no to ieņēmumiem apgalvotos apgrūtinājumus.

(208)

Finanšu priekšrocība Deutsche Post no tā sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsnieguma kompensācijas būtu tikai tad, ja piešķirtā kompensācija būtu lielāka nekā kopējais sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegums, kas Deutsche Post radies tā valsts ierēdņiem.

(209)

Attiecīgi Vācija nožēlo, ka nav veikts visaptverošs aprēķins, lai noteiktu, vai Deutsche Post kopumā bija saņēmis pārāk lielu vai pārāk mazu kompensāciju par valsts ierēdņu sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu. Tā uzsver nepieciešamību pēc šāda aprēķina, lai noteiktu finansiālas priekšrocības esamību LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(210)

Lai labotu šo trūkumu, Vācija iesniedza profesora Weber speciālista pētījumu (59), lai noteiktu Deutsche Post finansiālo neizdevīgumu saistībā ar sociālās apdrošināšanas izmaksām, kas rodas no valsts ierēdņu nodarbināšanas. Pirmkārt, speciālista pētījumā noteikts, par cik Deutsche Post sociālās apdrošināšanas izmaksas par valsts ierēdņiem pārsniedza konkurējošā privātuzņēmuma sociālās apdrošināšanas izmaksas par līgumdarbiniekiem (speciālista pētījumā sauktas par DPAG“sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu” vai “strukturālo nepilnību”. Otrkārt, speciālista pētījumā šis sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegums salīdzināts ar kompensāciju par 2. apgrūtinājumu.

(211)

Kā parādīts 5. tabulā, speciālista pētījumā ietvertas šādas sociālās apdrošināšanas izmaksas, kas radušās valsts ierēdņu nodarbināšanas dēļ: Deutsche Post iemaksas pensiju fondā un citās sociālās apdrošināšanas izmaksās, piemēram, Deutsche Post iemaksas veselības aprūpes izmaksās, negadījumu apdrošināšanā un dažādos apdrošināšanas maksājumos.

(212)

Speciālista pētījumā noteiktas sociālās apdrošināšanas izmaksas par līgumdarbinieku nodarbināšanu, piemēram: darba devēja daļa no iemaksu likmes obligātajās pensiju, bezdarba, veselības un slimības apdrošināšanas shēmās, reizināta ar “konkurējošām” algām (piemēram, 2007. gada minimālā alga lielākajai daļai valsts ierēdņu).

(213)

Sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegums ir Deutsche Post sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegums, kas radies valsts ierēdņiem salīdzinājumā ar noteikto sociālās apdrošināšanas izmaksu atsauces punktu, pamatojoties uz darba devēja daļu līgumdarbiniekiem paredzētajās sociālās apdrošināšanas iemaksās.

5.   tabula.

Neto rezultātu aprēķināšana saskaņā ar Vācijas speciālista pētījumu

(214)

Laikposmā no 1995. gada līdz 2007. gadam aprēķini rāda, ka 2. apgrūtinājums nebija pietiekams, lai segtu sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu. Faktiski speciālists apgalvo, ka Deutsche Post ir saņēmis par EUR […] miljardiem mazāku kompensāciju, nekā nepieciešams. Speciālists secina: pat ja cenas regulētie ieņēmumi ietvertu 2. apgrūtinājumu, Deutsche Post būtu saņēmis pārāk mazu kompensāciju par tā sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu.

(215)

Vācija apgalvo, ka, tā kā cenas regulētie pakalpojumi rada zaudējumus, kas ir augstāki nekā sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegums, nevar noteikt, ka regulētie ieņēmumi faktiski kompensēja sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu. Šajā saistībā Vācija iesniedza speciālista pētījumu, pamatojoties uz 2009. gada reglamentētajiem pārskatiem (60), lai parādītu, ka zaudējumi no cenas regulētajiem pakalpojumiem bija pastāvīgi augstāki nekā sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegums.

(216)

Aprēķinu pamatā ir 2009. gada reglamentētie pārskati un pieņēmums, ka no cenas regulētajiem pakalpojumiem būtu jāgūst saprātīga peļņa ar ROS 7 % apmērā (pamatojoties uz Deloitte II pētījumu, kas sīkāk aprakstīts VI.3.2. iedaļā). Pēc saprātīgās peļņas atskaitīšanas cenas regulētie pakalpojumi rada zaudējumus EUR […] miljardu apmērā, kas ir vairāk nekā apgalvotais sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegums laikposmā no 1995. gada līdz 2007. gadam. Tāpēc cenas regulētie ieņēmumi nebija pietiekami, lai segtu apgalvoto sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu.

(217)

Vācija apgalvo, ka valsts kompensācijas maksājumi nesniedz nekādas finansiālas priekšrocības Deutsche Post, jo valsts kompensācijas maksājumi EUR 5 666 miljardu apmērā kompensēja tikai pārnestos maksājumus EUR 5,838 miljardu apmērā, kas Deutsche Post bija jāmaksā līdz 1995. gadam.

(218)

Kā paskaidrots 2007. gada lēmumā par pagarinājumu, pārnesto maksājumu izcelsme bija iepriekšējā pasta administrācijā, kurai bija pienākums aptuveni 10 % no tās ikgadējiem darbības ieņēmumiem ieskaitīt valsts budžetā. 1989.–1995. gadā pārnestie maksājumi tika pakāpeniski samazināti saskaņā ar PostVerfG 1989 63. panta 1. punktu. gada līdz 1993. gadam Deutsche Post bija jāmaksā 10 % no tā darbības ieņēmumiem. No 1993. gada pārnestie maksājumi tika pamazām samazināti, piemēram, līdz 10 % no darbības ieņēmumiem mīnus EUR 153 miljoni 1993. gadā. 1994. gadā pārnestie maksājumi sasniedza 70 % no 1993. gada pārnestajiem maksājumiem. Deutsche Post 1995. gadā maksāja 50 % no 1993. gada apjoma. Kopā no 1990. gada līdz 1995. gadam Deutsche Post samaksāja EUR 5,838 miljardus.

(219)

PostVerfG 1989 63. panta 4. punktā bija noteikts, ka visas samaksātās dividendes jāatskaita no pārnestajiem maksājumiem. Pamatojoties uz šo noteikumu un atvieglojumu no visiem tiešajiem vai netiešajiem nodokļiem, 2007. gada lēmumā par pagarinājumu Komisija apgalvoja, ka pārnestie maksājumi jāuztver kā aizstājējs atvieglojumiem no tiešajiem un netiešajiem nodokļiem, kā arī atlīdzība valstij par tās ieguldīto kapitālu kā akcionāram.

(220)

Atbildot uz šo argumentu, Vācija iesniedza KPMG pētījumu, kurā secināts, ka pārnestos maksājumus nevarēja uzskatīt par aizstājēju nodokļiem un dividendēm vairāku iemeslu dēļ.

(221)

Saskaņā ar KPMG pētījumu pārnestos maksājumus nevar uzskatīt par uzņēmuma ienākuma nodokli, jo tie ir aprēķināti kā procenti no darbības ieņēmumiem kopš 1931. gada. Tā rezultātā tie bija jāmaksā arī tajos gados, kad Deutsche Post bija zaudējumi. Turpretī uzņēmuma ienākuma nodoklis ir atkarīgs no faktiskās gada peļņas. Pārnesto maksājumu klasificēšana par uzņēmuma ienākuma nodokli būtu pretrunā arī konstitūcijas likuma prasībām, ka uzņēmuma ienākuma nodoklis jābalsta uz maksātspēju.

(222)

Turklāt pētījumā atklāts, ka pārnestie maksājumi nav salīdzināmi ar pievienotās vērtības nodokli. Tā kā nebija iespējas atskaitīt pievienotās vērtības nodokli, kas samaksāts par ieguldījumiem no pārnestajiem maksājumiem, pārnesto maksājumu aprēķins ievērojami atšķīrās no parastajām uzņēmējdarbības pievienotās vērtības nodokļa saistībām.

(223)

Otrkārt, Vācija apgalvo, ka pārnestos maksājumus varētu klasificēt kā dividendi. Dividenžu sadalījums attiecas uz iepriekšējā finanšu gadā vai iepriekšējos gados gūto peļņu. Tomēr no 1990. gada līdz 1995. gadam Deutsche Post neguva peļņu, bet veica pārnestos maksājumus. Tā rezultātā pārnestos maksājumus nevar klasificēt kā dividendes.

(224)

KPMG pētījumā secināts, ka pārnestos maksājumus nevar klasificēt kā nodokli vai dividendes, bet tie jāuzskata par sui generis nodevu, kas bija jāmaksā tikai Deutsche Bundespost un tā pārņēmējiem.

(225)

Balstoties uz KPMG pētījumu, Vācija noraida Komisijas pieņēmumu, ka pārnestie maksājumi būtu jāuzskata par aizstājēju nodokļu un dividenžu maksājumiem. Vācija saglabā viedokli, ka pārnestie maksājumi Deutsche Post bija apgrūtinājums, ko nevar pamatot ar objektīviem vai ekonomiskiem nosacījumiem. Tā kā valsts kompensācijas maksājumi atbrīvoja Deutsche Post tikai no pārnestajiem maksājumiem, tie nedeva ekonomiskas priekšrocības, tāpēc nebija atbalsts.

(226)

Kā alternatīvu Vācija min vēl divus pamatojumus, kāpēc valsts kompensācijas maksājumi nav atbalsts. Pirmkārt, tie atbilst tirgus ekonomikas ieguldītāja principam, jo tiem ir ievērojami ieņēmumi no ieguldījuma turpmākajos gados un lieli ienākumi no Deutsche Post akciju tirgus izveidošanas. Otrkārt, tie nav atbalsts, jo gan 2009. gada reglamentētajos pārskatos, gan WIK pētījumā parādīts, ka par universālo pakalpojumu sniegšanu uzkrātie zaudējumi no 1990. gada līdz 1994. gadam bija lielāki nekā valsts kompensācijas maksājumi. Tāpēc Deutsche Post saņēma pārāk mazu kompensāciju par savu pienākumu sniegt universālos pakalpojumus.

(227)

Vācija apgalvo, ka ilgstoša valsts garantija saskaņā ar PostUmwG 1994 2. panta 4. punktu parāda instrumentiem, kas tika emitēti līdz 1995. gadam, nedeva Deutsche Post nekādu selektīvu priekšrocību pēc 1995. gada vairāku iemeslu dēļ.

(228)

Pirmkārt, jebkurš privātuzņēmums, kas izveido meitasuzņēmumu, joprojām būtu atbildīgs par saistībām, kas ir šim meitasuzņēmumam. Privātuzņēmums joprojām būtu atbildīgs par nenomaksātajiem parādiem arī pēc šo parādu pārdošanas trešai personai. Turklāt jāuzsver, ka sākotnējā valsts garantija par parāda instrumentiem tika pieprasīta tikai tāpēc, ka Postdienst nebija neatkarīgas juridiskas personas statusa. Tāpēc PostVerfG 1989 40. pantam, kurā bija noteikts, ka Deutsche Bundespost emitētajiem parāda instrumentiem bija tāda pati juridiska vērtība kā Vācijas emitētajiem parāda instrumentiem, bija tikai paskaidrojoša nozīme.

(229)

Otrkārt, DPAG nebūtu guvis priekšrocības no Postdienst parāda instrumentu pārņemšanas, jo 1995. gadā DPAG būtu varējis refinansēt pats sevi par zemākām procentu likmēm. Postdienst parāda instrumentu vērtība 1995. gada 1. janvārī bija EUR 931 miljoni ar vidējo procentu likmi 7,17 % un 8,8 gadu termiņu. Tā kā īstermiņa procentu likme 1995. gada 1. janvārī bija 5,0–5,5 %, DPAG bija par 1,7 % lielākas izmaksas, kā rezultātā gada procentu likme bija augstāka un sasniedza aptuveni EUR 15,3 miljonus.

(230)

Treškārt, salīdzinot vidējās tirgus procentu likmes parāda instrumentiem, ko emitējuši privātuzņēmumi, ar procentu likmēm Postdienst parāda instrumentiem ar atsauci uz datumu, kad instrumenti tika sākotnēji emitēti, Vācija lēš, ka Postdienst ņēma aizņēmumus par procentu likmēm, kas bija virs vidējā tirgus līmeņa. Vācija neveica visaptverošu izmeklēšanu, bet tikai salīdzināja konkrētu Postdienst parāda instrumentu procentu likmes ar apkopoto tirgus vidējo rādītāju.

(231)

Alternatīvā gadījumā Vācija apgalvo, ka valsts garantijas ir pastāvošs atbalsts saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta b) punkta i) apakšpunktu. Tā kā Deutsche Bundespost līdz 1994. gada beigām bija valsts administrācijas daļa, parāda instrumenti tika pielīdzināti valdības parādam kopš Deutsche Post dibināšanas 1950. gadā. Ja valsts garantija būtu devusi Deutsche Post jebkādas priekšrocības saistībā ar procentu likmēm, tā būtu jāklasificē kā pastāvošs atbalsts. Vācija atsaucas arī uz Komisijas lēmumu par EDF  (61), kurā līdzīga garantija tika atzīta par pastāvošu atbalstu.

(232)

Vācija apgalvo, ka saskaņā ar spriedumu Preussen Elektra lietā (62) regulētie vēstuļu ieņēmumi nav valsts līdzekļi.

(233)

Attiecīgi, tā kā regulētie vēstuļu ieņēmumi nav valsts līdzekļi, uz jebkādiem apgalvojumiem par pārāk augstām cenām varētu attiekties tiesvedība saskaņā ar LESD 102. pantu.

(234)

Neraugoties uz visiem metodoloģiskajiem iebildumiem, Vācija uzskata, ka WIK pētījums apstiprina Vācijas viedokli, ka valsts kompensācijas maksājumi bija nepieciešami kā kompensācija par Deutsche Post zaudējumiem no universālo pakalpojumu sniegšanas laikposmā no 1990. gada līdz 1995. gadam.

(235)

Jebkāds peļņas pārsniegums pēc 1995. gada nav jāņem vērā, jo valsts kompensācijas maksājumus absorbēja universālo pakalpojumu sniegšanas pienākuma neto izmaksas, kas Deutsche Post bija līdz 1995. gadam. Tas, ka Tiesa anulēja 2002. gada negatīvo lēmumu, arī apstiprina, ka vienreiz absorbēto nevar absorbēt vēlreiz. Tā kā valsts kompensācijas maksājumus līdz 1995. gadam maksāja par universālo pakalpojumu sniegšanas zaudējumiem, nebūtu bijis iespējams ar valsts kompensācijas maksājumiem finansēt turpmāku peļņas pārsniegumu.

(236)

Pamatojoties uz Deloitte pētījumiem, Vācijas galvenais iebildums bija, ka atsauces punkta izveidošana WIK pētījumā ietver pārāk daudz mazu uzņēmumu. Salīdzināmo uzņēmumu kopumam būtu daudz vairāk jāfokusējas uz lieliem paku sūtījumu un loģistikas uzņēmumiem, kuru tīklu apjoms un sarežģītība ir salīdzināmi ar Deutsche Post  (63).

(237)

Deloitte II pētījumā izveidots pieņēmums, ka uzņēmumi paku sūtījumu un pasta nozarē, kas darbojas sarežģītā, lielā savākšanas un piegādes tīklā, ir saprātīgi salīdzināmie uzņēmumi ar Deutsche Post. Apjoma ekonomiku, darbības jomas un blīvuma nozīmīgums, kas ir izplatīts pasta tīklos, norāda, ka lielie uzņēmumi būtu atbilstošāki salīdzināmie nekā mazie uzņēmumi. Kravas transports un loģistikas uzņēmumi arī zināmā mērā ir atbilstoši salīdzināmie uzņēmumi, jo tiem ir līdzīgi aktīvi.

(238)

Deloitte II pētījumā par salīdzināmiem atzīti tikai pasta operatori, kuru gada ieņēmumi ir lielāki par EUR 100 miljoniem. Tā izveidojas salīdzināmo kopums ar sešiem salīdzināmajiem, kuru vidū ir lieli starptautiski paku sūtījumu uzņēmumi (UPS, FedEx un TNT Express) un citi pasta operatori (galvenokārt no ASV un Apvienotās Karalistes).

(239)

Šā salīdzināmā kopuma vidējais ROS ir 7,4 % laikposmā no 1998. gada līdz 2007. gadam, un trešās kvartīles ROS ir 12 % kā saprātīgas peļņas augšējā robeža. Lielākā salīdzināmo kopuma, kas ietver 18 loģistikas un 19 kravas uzņēmumus, vidējais ROS ir no 4,6 % līdz 5,7 %, lai gan Deloitte II pētījumā izteiktas bažas par to salīdzināmību ar Deutsche Post.

(240)

Pamatojoties uz abu salīdzināmo kopumu datiem, Deloitte II pētījumā ieteikts ROS līmenis no 6,1 % līdz 11,7 % kā saprātīgas peļņas atsauces punkts.

(241)

Attiecībā uz atbilstošas tīrās peļņas noteikšanu salīdzināmo kopumam Deloitte II pētījumā teikts, ka, ņemot daudzgadu ROS par saprātīgas peļņas atsauces punktu, saprātīgā peļņa tiek novērtēta par zemu, jo i) rastos būtiska un sistemātiska izklīdināšana no viena gada uz nākamo un ii) varētu būt arī būtiska atšķirība starp uzņēmumu ienesīgumu vienā nozarē. Izmantojot neatbilstoši zemu saprātīgo peļņu, rastos risks atturēt efektīvu ieguldījumu.

(242)

Turklāt, kā uzsvērts Deloitte I pētījumā, izmantojot salīdzināmo uzņēmumu vidējo peļņu kā atsauces punktu WIK pētījumā, pilnībā nav ņemti vērā faktiskie ieguvumi, ko Deutsche Post guva galvenokārt sākot ar 1990. gadu. Saskaņā ar 2005. gada pamatprincipu 14. un 18. punktu saprātīgai peļņai tomēr būtu jāievieš “stimulējošie kritēriji, kas cita starpā attiecas uz sniegto pakalpojumu kvalitāti un produktīvās efektivitātes ieguvumiem”.

(243)

Attiecīgi atbilstošs peļņas atsauces punkts būtu jābalsta uz gada rādiusu. Peļņa, kas sasniedz vai pat pārsniedz šo saprātīgās peļņas diapazonu, var atspoguļot vidēja uzņēmuma darbību, pateicoties izciliem ražošanas vai komerciālajiem rādītājiem. Regulējošajām iestādēm būtu jāatļauj šāda peļņa, lai saglabātu efektivitātes stimulus.

(244)

Visbeidzot, Vācija uzsver, ka saprātīgas peļņas līmenim būtu jāatbilst iepriekšējiem Komisijas lēmumiem, kuros tika apstiprināta ROS no 7 % līdz 8 % dzelzceļa un autobusu uzņēmumiem (64).

(245)

Vācija vēlreiz atkārto, ka jebkāda universālo pakalpojumu sniegšanas apgrūtinājumu pārdalīšana komercpakalpojumiem ir objektīvi un juridiski nepārliecinoša. Saskaņā ar Pasta direktīvas (65) 7. pantu jebkādas papildu neto izmaksas, kas rodas no universālo pakalpojumu sniegšanas pienākuma, jāsedz no ieņēmumiem par vēstuļu monopolu, nevis par komercpakalpojumiem.

(246)

Otrkārt, Vācija uzskata, ka WIK pētījumā pārāk zemu novērtētas dažas Deutsche Post izmaksas.

(247)

Vācija atgādina, ka 1995. gadā Deutsche Post nebija juridiski atbildīgs vai ekonomiski spējīgs pārņemt valsts ierēdņu pensiju saistības. Attiecīgi pensiju izmaksas ir valsts parāds saskaņā ar Komisijas lēmumu Poste Italiane lietā (66). Pensiju subsīdijas nepiešķīra Deutsche Post finanšu priekšrocības.

(248)

UPS uzsver, ka parastam operatoram pašam jāsedz savas pensiju izmaksas, bet Vācija apgalvo, ka valsts ierēdņu pensiju izmaksas ir īpašas izmaksas, ko nevar salīdzināt ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, ko maksā Deutsche Post konkurenti saviem līgumdarbiniekiem. Pēdējie maksā tikai darba devēja daļu sociālās apdrošināšanas iemaksu shēmā bez agrākajām izmaksām, kas attiecas uz pensiju prasībām.

(249)

Vācija uzsver nepieciešamību aprēķināt pārāk lielo kompensāciju, jo UPS un FFIP iesniegtie apsvērumi balstās uz pieņēmumu, ka Komisija veica šādu aprēķinu, lai pierādītu, ka Deutsche Post ir saņēmis pārāk lielu kompensāciju.

(250)

Atsaucoties uz 2006. gada NERA pētījumu, Vācija uzsver, ka Komisija pati lietā COMP/37.821 pieņēma viedokli, ka ieņēmumi no 2006. gada NERA pētījumā prognozētā piesaistītā kapitāla DPWN pasta sūtījumu segmentam bija nepietiekami, lai pierādītu, ka pastāv cenu pārsniegums LESD 102. panta nozīmē.

(251)

Vispārīgākā līmenī Vācija uzskata, ka ieņēmumi no piesaistītā kapitāla nav atbilstošs atsauces punkts, lai noteiktu peļņas pārsniegumu. Tā paskaidro, ka ar zemāku kapitāla intensitāti lielus ieņēmumus no iesaistītā kapitāla varētu piesaistīt zemiem ieņēmumiem no pārdošanas. Tā kā lielākā daļa risku attiecas uz ieņēmumiem un izmaksām, ieņēmumi no pārdošanas ir atbilstošs atsauces punkts, lai noteiktu peļņas pārsniegumu, jo īpaši uzņēmumiem ar zemu kapitāla intensitāti. Tādā mērā, kādā NERA pētījumos kā alternatīva izmantoti ieņēmumi no pārdošanas kā peļņas atsauces punkts, tie parāda, ka Deutsche Post ir lielāki ieņēmumi no pārdošanas nekā Royal Mail, bet ievērojami zemāki ieņēmumi no pārdošanas nekā TNT. Tāpēc NERA pētījumos prognozētie ieņēmumi no DPWN pasta sūtījumu segmenta pārdošanas saglabājas ievērojami zemāki par atsauces punktu peļņas pārsniegumam.

(252)

Tāpēc Vācija saglabā viedokli, ka ne 2006. gada NERA pētījums, ne tā atjauninātā versija nav atbilstoša atsauce valsts atbalsta izmeklēšanā un nav pietiekams pierādījums peļņas pārsniegumam.

(253)

Attiecībā uz UPS apgalvojumu, ka Deutsche Post pašu izmaksu uzskaites dati nav labs pamats, lai analizētu universālo pakalpojumu sniegšanas ieņēmumus un apgrūtinājumus, Vācija atspēko, ka izmaksu pārskatus ir pārbaudījuši un apstiprinājuši revidenti, kā arī pasta pakalpojumu regulators. Tā piebilst, ka tie atbilst Direktīvas 97/67/EK noteikumiem.

(254)

Attiecībā uz iekšējo cenu noteikšanas nosacījumiem starp Deutsche Post un DPEED Vācija uzsver, ka šie nosacījumi atbilst 2001. gada pretmonopola lēmuma prasībām. Deutsche Post regulāri ziņoja Komisijai par to atbilstību. Komisija līdz šim nav izteikusi iebildumus.

(255)

Visbeidzot, Vācija iebilst pret to kapitāla ieguldījumu, ko Vācija 1995. gadā piešķīra Deutsche Post, ietveršanu (piemēram, aktīvi nekustamā īpašuma un infrastruktūras formā) pārāk lielas kompensācijas aprēķinā. Vācija apgalvo, ka tā jau ir iesniegusi atbilstošu informāciju savos komentāros par 1999. gada lēmumu uzsākt procedūru. Tā kā Komisija neiebilda pret šiem pasākumiem ne 2002. gada lēmumā par valsts atbalstu, ne atsaucās uz tiem 2007. gada lēmumā uzsākt procedūru, pašreizējā izmeklēšana nevar attiekties uz kapitāla ieguldīšanu.

(256)

Vācija piekrīt, ka tirgus vidējās algas būtu jāizmanto kā atsauces punkts, lai aprēķinātu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes, ko maksāja Deutsche Post konkurenti. Tomēr Vācija uzskata, ka šāds atsauces punkts ir pretrunā ar 2011. gada lēmumu par pagarinājumu, jo Komisija izmanto pielāgotas valsts ierēdņu bruto algas, nevis tirgus vidējās algas, lai aprēķinātu sociālās apdrošināšanas izmaksu apjomu, ko maksājuši Deutsche Post konkurenti. Saskaņā ar profesora Weber speciālista pētījumu tirgus vidējās algas ir tikai aptuveni […] % no valsts ierēdņu bruto algām. Tāpēc nav saprātīgi izmantot pielāgotu valsts ierēdņu bruto algu kā atsauces punktu, lai aprēķinātu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes.

(257)

Vācija uzskata, ka BIEK pieņēmums, ka Deutsche Post izmanto pieņemtās algas transporta nozarē kā atsauces punktu, lai aprēķinātu atšķirības algu izmaksās, kas radušās Deutsche Post salīdzinājumā ar tā konkurentiem, ir nepamatots. Profesora Weber speciālista pētījumā parādīts, ka Deutsche Post rēķina tirgus vidējās algas, pamatojoties uz tā konkurentu faktiski maksātajām algām.

(258)

LESD 107. panta 1. punktā noteikts, ka “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.” Nosakot, vai pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, Komisijai jāpiemēro šādi kritēriji: pasākumu piešķir valsts un no valsts līdzekļiem, tas dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētām nozarēm, izkropļojot konkurenci, un tam jāietekmē tirdzniecība starp dalībvalstīm.

(259)

Tā kā pensiju subsīdija ir balstīta uz PostPersG 1994 16. pantu un to finansē no valsts budžeta, to piešķir valsts un no valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Turklāt, tā kā pensiju subsīdija ir piešķirta tikai pensiju fondam, lai atbrīvotu Deutsche Post no valsts ierēdņu pensiju izmaksām, tāpēc Deutsche Post no tā gūst priekšroku, tā ir selektīva.

(260)

Pamatojoties uz spriedumu Combus lietā, Vācija apgalvo, ka pensiju subsīdija nesniedz nekādu finansiālu priekšrocību, jo tā atbrīvoja Deutsche Post no sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsnieguma.

(261)

Lai noteiktu, vai pensiju subsīdija sniedza selektīvu finanšu priekšrocību, jāpārbauda, vai tā ļāva Deutsche Post izvairīties no izmaksām, kas parasti būtu bijušas uzņēmumam, tādējādi neļaujot tirgus cenām radīt to parasto ietekmi (67).

(262)

Komisija nevar pieņemt Vācijas apgalvojumu, kas balstīts uz Combus judikatūru. Jāpatur prātā, ka Tiesa neapstiprināja lēmumu Combus lietā. Vairāki Tiesas spriedumi ir pretrunā ar teoriju, ka kompensācijas pasākumus strukturāliem zaudējumiem nevar uzskatīt par atbalstu. Šajā saistībā Tiesa pastāvīgi ir uzskatījusi, ka atbalsta pastāvēšana jāvērtē saistībā ar radīto efektu, nevis valsts pasākuma iemesliem vai mērķiem (68). Tiesa uzskatīja arī, ka atbalsta koncepcija ietver valsts iestāžu piešķirtas priekšrocības, kas dažādās formās mazina izdevumus, kuri parasti būtu ietverti uzņēmuma budžetā (69). Tiesa ir arī skaidri noteikusi, ka ar darbinieku atlīdzināšanu saistītās izmaksas parasti ir apgrūtinājums uzņēmumu budžetam neatkarīgi no tā, vai šīs izmaksas rodas no tiesiskiem pienākumiem vai koplīgumiem (70). Šajā saistībā Tiesa uzskatīja, ka tas, ka valsts pasākumu mērķis ir kompensēt papildu izmaksas, nevar būt pat pamatu to neklasificēšanai par atbalstu (71).

(263)

Komisija uzskata, ka izmaksas, kas uzņēmumam rodas no finanšu saistībām saskaņā ar nodarbinātības tiesību aktiem vai koplīgumiem ar arodbiedrībām, piemēram, pensiju izmaksas, ir daļa no uzņēmējdarbības parastajām izmaksām, kas uzņēmumam jāsedz no saviem resursiem (72). Šīs izmaksas ir raksturīgas uzņēmuma ekonomiskajai darbībai (73). Šajā saistībā nav būtiski, vai uzņēmumam ir pensiju izmaksas, tieši finansējot pensijas saviem bijušajiem darbiniekiem (kā Deutsche Post valsts ierēdņu gadījumā) vai maksājot iemaksu līgumdarbinieku pensiju apdrošināšanai, kurās savukārt tiek izmantotas kolektīvās iemaksas, lai finansētu pensijas visiem līgumdarbiniekiem. Izšķirošais elements abos gadījumos ir tas, ka uzņēmumi maksā pilnas pensiju izmaksas.

(264)

Turklāt Komisija uzskata, ka kopš Deutsche Bundespost dibināšanas 1950. gadā tam ir bijusi Sondervermögen juridiskā forma. Tā kā Sondervermögen nav neatkarīga juridiskā statusa, tam jāizveido savs budžets un sava grāmatvedības sistēma (PostVwG 1953 3. pants un HGrG 48. pants (74)). Saskaņā ar valsts vienībām piemērojamiem tiesību aktiem budžetam jāsedz visas personāla izmaksas, kas ietver pensiju izmaksas pensionētajiem valsts ierēdņiem, kas iepriekš bija nodarbināti valsts vienībā (HGrG 10. pants). Attiecīgi kopš 1950. gada Deutsche Post ir finansējis šīs izmaksas no saviem ieņēmumiem. PostVwG 1953 15. pantā skaidri noteikts aizliegums maksāt Deutsche Bundespost jebkādas subsīdijas no federālā budžeta. Šis noteikums tika ietverts PostVerfG 1989 37. panta 1. punktā.

(265)

PostVerfG 1989 atjaunots šis pienākums nodaļā par personālu un sociālās apdrošināšanas izmaksām. Saskaņā ar PostVerfG 1989 54. panta 2. punktu Deutsche Post bija noteikta prasība finansēt visas izmaksas, tostarp pensijas saviem valsts ierēdņiem, no saviem resursiem.

(266)

Pēc otrās pasta reformas 1995. gadā Deutsche Post turpināja uzņemties atbildību finansēt visas valsts ierēdņu finanšu prasības saskaņā ar PostPersRG 1994 2. panta 3. punktu, bet daļēji bija atbrīvots no valsts ierēdņu pensiju izmaksu maksāšanas. Saskaņā ar PostPersRG 1994 16. panta 1. punktu Deutsche Post maksāja vienreizējo gada maksājumu EUR 2,045 miljardu apmērā pensiju fondam 1995.–1999. gadā. Saskaņā ar PostPersRG 1994 16. panta 2. punktu vienreizējie gada maksājumi ar 2000. gadu tika aizstāti ar iemaksu, kas ir aprēķināta 33 % apmērā no valsts ierēdņu kopējā algu apmēra. Turklāt PostPersRG 1994 16. panta 2. punktā noteikts, ka atlikušās pensiju izmaksas no 1995. gada jāsedz no federālā budžeta. 1. attēlā parādīti ikgadējie maksājumi no federālā budžeta katru gadu kopš 1995. gada, sākot ar EUR 151 miljonu 1995. gadā.

(267)

Tātad Vācijas argumenti, kuru mērķis ir parādīt, ka DPAG bija augstākas pensiju izmaksas nekā konkurējošiem privātuzņēmumiem, ir neatbilstoši, lai noteiktu, vai pensiju subsīdija ir valsts atbalsts, bet tie tiks novērtēti šā pasākuma atbilstības analīzes kontekstā.

(268)

Vācija apgalvoja, ka, lai novērtētu, vai Deutsche Post guva priekšrocības no pensiju subsīdijas, Deutsche Post iemaksas pensiju fondā būtu jāsalīdzina ar privāto darba devēju pensiju iemaksu daļu bez darbinieku daļas. Šis arguments attiecas uz pasākuma atbilstību iekšējam tirgum, bet pilnīguma dēļ būtu jāpiebilst, ka, no vienas puses, darba devējam ir pienākums maksāt kopējo iemaksu likmi sociālās apdrošināšanas shēmās darbinieka vārdā un no darbinieka bruto algas. No otras puses un pamatotāk, ja dalībvalsts atbrīvo konkrēta uzņēmuma darbiniekus no šāda apgrūtinājuma, tā ir priekšrocība darba devējam, jo šāds pasākums samazina atšķirību starp bruto algu un neto algu. Tas dod iespēju darba devējam pieņemt darbā vai saglabāt darbiniekus, maksājot tiem zemāku bruto algu. Tāpēc priekšrocības saistībā ar darbinieka daļu sociālās apdrošināšanas iemaksās ir arī darba devēja priekšrocības.

(269)

Vācija apgalvoja arī, ka finanšu priekšrocība Deutsche Post no kompensācijas par tās sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu pastāvētu tikai tad, ja piešķirtā kompensācija būtu lielāka nekā kopējais sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegums, kas Deutsche Post bija radies valsts ierēdņiem, kuri strādā cenas regulētā nozarē un nozarē, kuru neregulē cena. Komisija uzskata, ka pasākuma kompensējošais raksturs neizslēdz tā klasificēšanu par valsts atbalstu, un atsaucas uz 260. apsvērumu.

(270)

Turklāt Vācija saglabā viedokli, ka faktiski valsts ierēdņu pensiju tiesības vienmēr ir bijušas federālās valdības finansiālās saistības. Attiecīgi, tā kā 1995. gada pensiju reforma neizmainīja federālās valdības saistības pret valsts ierēdņiem, pensiju subsīdija nesniedz Deutsche Post nekādu finanšu priekšrocību.

(271)

Netiek diskutēts, ka federālā valdība bija sākotnējais valsts ierēdņu pensiju galvotājs līdz 1995. gadam un pēc tā, lai gan Komisija uzsver, ka PostVwG 1953 3. pantā un PostVerfG 1989 2. pantā ir skaidri noteikts, ka tikai Sondervermögen, nevis federālajai valstij ir saistības attiecībā uz Sondervermögen parādiem. Tomēr līdz 1995. gadam saskaņā ar piemērojamiem pasta un vispārīgiem tiesību aktiem pensiju maksājumi bija iekļauti Sondervermögen Deutsche Bundespost budžetā. Šie maksājumi bija pilnībā jāsedz no Sondervermögen ieņēmumiem. Valsts atbalsta novērtējumā izšķirošais faktors nav tas, kurš ir sākotnējais galvotājs valsts ierēdņu pensijām. Galvenais ir jautājums, kuram saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem bija pienākums finansēt pensijas parastā scenārijā. PostVwG 1953, HGrG un PostVerfG 1989 skaidri noteikts, ka tas ir pilnībā Deutsche Post pienākums.

(272)

Turklāt pensiju izmaksu finansēšana ir parastas darbības izmaksas jebkuram valsts vai privātajam uzņēmumam ar neatkarīgu juridisko statusu vai bez tā. Dalībvalstis ir izveidojušas un tajās ir izveidoti daudz dažādu pensiju finansēšanas mehānismu. Dažādas sistēmas bieži piemēro atkarībā no darbā pieņemšanas laika. Tāpēc Deutsche Post jāmaksā pensiju izmaksas saviem darbiniekiem, tostarp valsts ierēdņiem, tāpat kā jebkuram citam uzņēmumam. Tas, ka valsts ierēdņu pensiju finansēšanas metode atšķiras no līgumdarbinieku pensiju finansēšanas metodes, neietekmē Deutsche Post pienākumu ietvert to pensiju izmaksu finansēšanu savos parastajos darbības izdevumos. Ja Vācijas arguments tiktu apstiprināts, tas būtu līdzvērtīgs apgalvojumam, ka valsts var atbrīvot valsts uzņēmumus no vienas no būtiskajām izmaksu vienībām, kas saistīta ar to parastajām darbībām.

(273)

Visbeidzot, kad Vācija apgalvo, ka Deutsche Post nekad nav bijuši pietiekami pašu resursi, lai finansētu valsts ierēdņu pensiju saistības, šajā argumentā nav ņemts vērā fakts, ka finanšu priekšrocības novērtējums ir neatkarīgs no uzņēmuma ekonomiskās kapacitātes.

(274)

Kopš 1995. gada pensiju reforma daļēji atbrīvoja Deutsche Post no pienākuma finansēt tā valsts ierēdņu pensiju izmaksas, pensiju subsīdija sniedza Deutsche Post finanšu priekšrocību.

(275)

Ja dalībvalsts piešķirtais atbalsts stiprina uzņēmuma pozīciju salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas konkurē Savienības iekšējā tirdzniecībā, šis atbalsts ietekmē tirdzniecību. Saskaņā ar noteikto judikatūru (75), lai pasākums izkropļotu konkurenci un ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm, pietiek, ka atbalsta saņēmējs konkurē ar citiem uzņēmumiem tirgos, kas ir atvērti konkurencei.

(276)

Vācija paku sūtījumu, avīžu un žurnālu tirgi vienmēr ir bijuši atvērti konkurencei. Šajos tirgos Postdienst vienmēr ir konkurējis ar citiem uzņēmumiem, tostarp ar citu dalībvalstu uzņēmumiem (piemēram, UPS, FedEx, TNT Express, GLS vai DPD). No 1998. gada līdz 2007. gadam DPAG pakāpeniski zaudēja savas ekskluzīvās tiesības attiecībā uz vēstuļu sūtījumiem. Tā kā tirgus tika atvērts konkurencei, tirgū ienāca jauni uzņēmumi. Tāpēc atbalsts ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tas var izkropļot konkurenci.

(277)

Turklāt Komisija šajā saistībā novēro, ka 1997. gadā Deutsche Post un tā kontrolakciju sabiedrība DPWN sāka pārpirkt paku sūtījumu operatorus Eiropas un starptautiskajos tirgos. DPWN 1999. gadā jau bija tirgus līderis Eiropas kurjerpasta un paku sūtījumu tirgos ar aptuveni EUR 4,6 miljardiem ieņēmumu gadā. Pārpērkot DHL 1998. gadā, DPWN iekļuva Āzijas un Ziemeļamerikas tirgos. Turpmākās loģistikas uzņēmumu (piemēram, Danzas, Nedlloyd, ASG, Air Express International) pārpirkšanas rezultātā DPWN kļuva par vienu no pasaulē lielākajiem gaisa un jūras kravas un globālo loģistikas pakalpojumu sniedzēju. DPWN sāka aktīvi darboties pasta tirgos ārpus Vācijas (piemēram, pārpērkot Unipost Spānijā un Williams Lee Apvienotajā Karalistē). No 1998. gada līdz 2007. gadam DPWN pārpirka uzņēmumus par kopējo vērtību aptuveni EUR 21 miljards (76).

(278)

Tāpēc Komisija uzskata, ka pensiju subsīdija ir atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(279)

Vācija uzskata, ka, ja pensiju subsīdiju uzskatītu par valsts atbalstu, tā būtu jāklasificē par pastāvošu atbalstu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta b) punkta i) apakšpunktu. Tā apgalvo, ka valsts ir bijis sākotnējais galvotājs un atbildīgā persona par valsts ierēdņu pensiju finansēšanu kopš attiecīgo Vācijas pamatlikuma noteikumu stāšanās spēkā 1953. gadā. Tā saglabā viedokli, ka pensiju fonda izveidošana neizmainīja šo pienākumus.

(280)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta b) punkta i) apakšpunktu pastāvošā atbalsta koncepcija ietver visus atbalstus, kas pastāvēja pirms Līguma stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs, tas ir, atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas tika piešķirts pirms Līguma stāšanās spēkā un joprojām ir piemērojams pēc Līguma stāšanās spēkā.

(281)

Saskaņā ar piemērojamiem pasta un vispārīgajiem tiesību aktiem līdz 1995. gadam pensiju maksājumi bija ietverti Sondervermögen Deutsche Bundespost budžetā, un tie pilnībā bija jāsedz ar Sondervermögen ieņēmumiem (šā tiesību akta sīkāku aprakstu sk. 262. un 263. apsvērumā). Tāpēc pirms otrās pasta reformas 1995. gadā Deutsche Post tika noteikta prasība finansēt savu valsts ierēdņu pensijas no saviem resursiem, un tā nesaņēma nekādu atbalstu, kas to atbrīvotu no pensiju izmaksām.

(282)

DPAG un pasta pensiju fonda izveidošanas rezultātā 1995. gadā pilnībā tika pārskatīta valsts ierēdņu pensiju finansēšana. Pēc otrās pasta reformas 1995. gadā Deutsche Post pārņēma galveno pienākumu maksāt un finansēt visas valsts ierēdņu finanšu prasības saskaņā ar PostPersRG 1994 2. panta 3. punkta noteikumiem, bet daļēji bija atbrīvots no valsts ierēdņu pensiju izmaksu maksāšanas. Saskaņā ar PostPersRG 1994 16. panta 1. un 2. punktu Deutsche Post vairs nebija saistību finansēt pensiju izmaksas papildus vienreizējiem maksājumiem (laikposmā no 1995. gada līdz 1999. gadam) vai noteiktajām iemaksām (no 2000. gada). Atlikušais iztrūkums attiecīgi tika segts ar pensiju subsīdiju.

(283)

Tāpēc pensiju subsīdija ir jauns atbalsts, jo tas tika ieviests 1995. gadā.

(284)

Attiecībā uz Vācijas atsauci uz Komisijas paziņojumu lietā T-266/02 Komisija vispirms uzsver, ka Vispārējās tiesas sprieduma 54. punktā atspoguļota Vācijas nostāja (nevis Komisijas, kā nepareizi apgalvo Vācija). Sprieduma 54. punktā teikts, ka pat, pēc Vācijas domām, 2002. gada negatīvajā lēmumā nebija novērtētas pensiju subsīdijas. Sprieduma 61. punktā aprakstīta Komisijas nostāja.

“Komisija kā pirmo argumentu min to, ka tā apspriežamā lēmuma nolūkos atklāja, ka tikai DB-Telekom pārveduma maksājumi bija atbilstīgi…”.

(285)

Tāpēc spriedumā nav atbalstīts Vācijas viedoklis, ka ar Komisijas aģenta paziņojumu netieši tika apstiprināta pensiju subsīdija. Jebkurā gadījumā ir acīmredzams, ka šādam paziņojumam nevarētu būt tāda ietekme.

(286)

Turklāt lietā T-421/07 (77) Vispārējā tiesa atklāja, ka 1999. gada lēmums par procedūras uzsākšanu attiecās arī uz pensiju subsīdiju un ka procedūra attiecībā uz šo pasākumu netika slēgta ar 2002. gada negatīvo lēmumu.

(287)

Izdarot secinājumu, tā kā Komisija nekad nav pieņēmusi lēmumu, paziņojot, ka pensiju subsīdija nebija atbalsts vai bija saderīgs atbalsts, Komisija secina, ka pensiju subsīdija ir jauns atbalsta pasākums.

(288)

LESD 107. panta 2. punktā un 107. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā noteiktos izņēmumus noteikti nepiemēro.

(289)

Komisija 2007. gada lēmumā par pagarinājumu paredzēja iespēju, ka pensiju subsīdija varētu būt vismaz daļēji saderīga ar iekšējo tirgu kā kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu. Vācija savā atbildē uz 2007. gada lēmumu par pagarinājumu uzstāja, ka, ja pensiju subsīdija būtu atbalsts, tā būtu jānovērtē, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, nevis uz LESD 106. panta 2. punktu. Komisija 2011. gada lēmumā par pagarinājumu turpmāk aprakstīja metodi pensiju subsīdijas atbilstības novērtēšanai, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, un Vācija sniedza par to savus apsvērumus.

(290)

Saskaņā ar Tiesas judikatūru (78) dalībvalstij jāpaskaidro iespējamais atbilstības pamatojums un jāpierāda, ka ir izpildīti šādas atbilstības nosacījumi. No šīs judikatūras a fortiori izriet, ka Komisijai nav pienākuma novērtēt pensiju subsīdijas atbilstību saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu šajā gadījumā, kad dalībvalsts un saņēmējs pilnībā noraida iespējamu saderības novērtējumu uz šā pamata.

(291)

Tāpēc Komisija novērtē, vai pensiju subsīdija ir saderīgs atbalsts saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Saskaņā ar šo noteikumu atbalstu konkrētu ekonomisko darbību vai konkrētu ekonomikas jomu attīstības veicināšanai var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja šāds atbalsts negatīvi neietekmē tirdzniecības apstākļus pretēji kopējām interesēm.

(292)

Saskaņā ar judikatūru Komisija var atzīt, ka valsts atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ja atbalsts palīdz sasniegt kopējo interešu mērķi (79), tas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai (80) un negatīvi neietekmē tirdzniecības apstākļus pretēji kopējām interesēm (proporcionalitāte).

(293)

Pasta pakalpojumi palīdz izveidot sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju Savienībā. Pasta pakalpojumu atvēršana konkurencei, kas ES līmenī sākās 1998. gadā, ir devusi lietotājiem labāku kvalitāti, lielāku efektivitāti un labāku atsaucību (81). Tirgus atvēršana ļāva izveidot pasta pakalpojumu iekšējo tirgu. Tāpēc tas palīdz sasniegt LESD 3. panta 3. punktā noteikto mērķi izveidot iekšējo tirgu.

(294)

Deutsche Post nav pieņēmis darbā nevienu valsts ierēdni, kopš tas 1995. gadā kļuva par valsts uzņēmumu ar ierobežotu atbildību. Tāpēc saistības attiecībā uz valsts ierēdņu sociālajiem pabalstiem ir izveidotas laikposmā pirms pasta tirgus atvēršanas konkurencei. Tās ir salīdzināmas ar balasta izmaksām. Šādas izmaksas rodas no saistībām, kas stājās spēkā pirms tirgus atvēršanas, kuras vairs nevar ievērot saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem konkurences tirgus vidē, jo operators, kuram ir šīs saistības, vairs nevar pārcelt attiecīgās izmaksas uz patērētājiem. Ja Deutsche Post nebūtu vismaz daļēji ticis atbrīvots no šīm agrākajām izmaksām, tas būtu jāizslēdz no tirgus.

(295)

Komisija ir novērojusi, ka pakāpeniskai pārejai no lielākoties ierobežotas konkurences situācijas uz īstu konkurenci Savienības līmenī jānotiek saskaņā ar pieņemamiem ekonomiskajiem nosacījumiem (82). Tāpēc vairākos lēmumos tā ir apstiprinājusi, ka dalībvalstis piešķir valsts atbalstu, lai daļēji atbrīvotu attiecīgo operatoru no tā agrākajām pensiju saistībām (83).

(296)

Komisija savā lēmumu pieņemšanas praksē ir pieņēmusi viedokli, ka pensiju atvieglojumam jābūt ierobežotam līdz nepieciešamībai pielīdzināt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, ko attiecīgais operators maksā, tām sociālās apdrošināšanas iemaksu likmju izmaksām, ko maksā tā konkurenti (84).

(297)

Šajā gadījumā Komisija atzīst, ka bez valsts pasākuma, ar kuru tā daļēji atbrīvo Deutsche Post no pensiju saistībām pret tās valsts ierēdņiem, Deutsche Post nebūtu varējis saglabāt savu līmeni attiecībā pret konkurentiem. Sociālās apdrošināšanas izdevumi no pagātnes, kuru nav tā konkurentiem, būtu izstūmuši to no pasta pakalpojumu tirgus konkurences.

(298)

Komisija La Poste lēmumā pirmo reizi novērtēja tāda atbalsta pasākuma nepieciešamību un proporcionalitāti, kas sniedza atbrīvojumu no pensiju izmaksām valsts ierēdņiem, kuri tika pieņemti darbā pirms tirgus atvēršanas. Šajā lēmumā Komisija novērtēja, vai pensiju subsīdija nolīdzina obligāto sociālo iemaksu līmeni starp attiecīgo operatoru un citiem uzņēmumiem pasta/paku sūtījumu nozarē (85).

(299)

Komisija piemēros to pašu pieeju šajā lēmumā. Komisija veiks savu analīzi trīs posmos:

(300)

Uz algām balstīto sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni nosaka pēc diviem faktoriem: iemaksu likme un algu pamats, kuram to piemēro.

(301)

Konkurējošiem privātuzņēmumiem no saviem ieņēmumiem jāfinansē gan darba devēja daļa, gan darbinieka daļa. Kā parādīts 2. attēlā, kopējais iemaksu līmenis kopš 1995. gada ir bijis no 38 % līdz 42 % no līgumdarbinieka bruto algas (= neto alga + darba devēja daļa). Sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes darba devēja un darbinieka daļas ir bijušas no 19 % līdz 21 % no bruto algas (sk. pielikumā detalizētu aprakstu pa laikposmiem).

(302)

Pretstatā līgumdarbinieka daļai sociālās apdrošināšanas iemaksās valsts ierēdņu daļa ietver tikai no 30 % līdz 50 % no viņu veselības aprūpes izmaksām, bet neietver turpmākas iemaksas to pensiju, veselības un slimības aprūpes izmaksās. Tāpēc Deutsche Post iemaksas ir lielākas par privātā darba devēja daļu un ietver visu pensijas maksu, kā arī atlikušās veselības un slimības aprūpes izmaksas.

(303)

Lai noteiktu līdzvērtīgu atsauces punkta likmi Deutsche Post, jāņem vērā fakts, ka valsts ierēdņu iemaksas ir zemākas nekā līgumdarbinieku iemaksas.

(304)

Var pieņemt, ka valsts ierēdņu iemaksa 30–50 % apmērā no viņu veselības un slimības aprūpes izmaksām ekonomiskās ietekmes ziņā lielākoties atbilst līgumdarbinieku iemaksām obligātajās veselības un slimības aprūpes apdrošināšanas shēmās (piemēram, 2006. gadā tās bija 8,50 % no līgumdarbinieku bruto algas).

(305)

Tā kā valsts ierēdņi nemaksā nekādas iemaksas obligātajās pensiju un bezdarba apdrošināšanas shēmās, Deutsche Post jāsedz līdzvērtīga summa, lai efektīvi uzturētu sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni līdzvērtīgi obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas privātam uzņēmumam jāfinansē no saviem ieņēmumiem.

(306)

Tāpēc atsauces punkta likmē Deutsche Post uz algu balstītajām sociālās apdrošināšanas iemaksām (turpmāk atsauces punkta likme) jāietver kopējās iemaksu likmes (= darba devēja + darbinieka daļa) pensiju un bezdarba apdrošināšanas shēmās un darba devēja daļa veselības un slimības aprūpes shēmās, kā parādīts šajā tabulā:

7.   attēls.

Atsauces punkta likmes noteikšana Deutsche Post sociālās apdrošināšanas iemaksām

(307)

Kā parādīts 8. attēlā, laikposmā no 2003. gada līdz 2010. gadam atsauces punkta likme bija no 30 % līdz 34,1 % no līgumdarbinieka bruto algas (86).

(308)

Vācija iebilst, ka jebkurš atsauces punkts virs sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes radītu Deutsche Post neizdevīgu situāciju salīdzinājumā ar konkurentiem, kuru saistības ir maksāt tikai darba devēja daļu. Tomēr, tā kā nākamais vienkāršotais piemērs rāda (balstoties uz 2006. gada iemaksu likmēm), ka Deutsche Post acīmredzami gūtu priekšrocību salīdzinājumā ar konkurējošiem privātuzņēmumiem, ja atsauces punkta likme būtu līdzvērtīga tikai sociālās apdrošināšanas iemaksu darba devēja daļai.

(309)

Lai gan Deutsche Post un konkurējošais privātuzņēmums maksā to pašu neto algu, Deutsche Post būtu jāmaksā sociālās apdrošināšanas izmaksas, kas ir tikai aptuveni 62 % no obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām līgumdarbiniekam, ja sociālās apdrošināšanas iemaksu darbinieka daļa ir ietverta atsauces punktā.

(310)

Turklāt jāpiebilst, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes darba devēja daļa (kas kopš 1995. gada ir bijusi no 19 % līdz 21 %) ir bijusi arī ievērojami zem izmaksu likmes 33 % apmērā no faktiskās valsts ierēdņa algas, kas ar pensiju likumu 1995. gadā tika noteikta par atsauces punktu Deutsche Post iemaksām pensiju fondā. Tāpēc Vācijas likumdevējs nenoteica, ka Deutsche Post būtu jāfinansē tikai darba devēja daļa, bet pieprasīja Deutsche Post maksāt ievērojami augstākas iemaksas valsts ierēdņu pensiju izmaksām un uzņemties arī visas atlikušās sociālās apdrošināšanas izmaksas (piemēram, valsts ierēdņu veselības aprūpes izmaksas).

(311)

Tāpēc Komisija atsakās izmantot sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes darba devēja daļu kā atsauces punktu, jo valsts ierēdņiem pretstatā līgumdarbiniekiem nav pienākuma veikt iemaksas pensiju un bezdarba apdrošināšanas shēmās. Tāpēc šīs iemaksas jāietver atsauces punkta likmē, lai nodrošinātu, ka gan Deutsche Post, gan konkurējošie privātuzņēmumi tieši vai netieši veic līdzvērtīgas līmeņa iemaksas.

(312)

Tā kā sociālās apdrošināšanas iemaksu līmenis, kas jāmaksā Deutsche Post par saviem valsts ierēdņiem, būtu jāpielāgo obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu līmenim, kas jāmaksā līgumdarbiniekiem, ir būtiski piemērot Deutsche Post ne tikai to pašu likmi, bet arī piemērot šo likmi līdzvērtīgam algas pamatam. Kā parādīts iepriekš minētajā piemērā, darba devēja daļas aprēķinā 20,5 % apmērā, pamatojoties uz faktisko valsts ierēdņa algu, iemaksas apmērs ir 17,8 EUR, bet konkurējošam privātuzņēmumam ir jāmaksā 20,5 EUR (piemēram, 20,5 %, pamatojoties uz bruto algu 100 EUR apmērā).

(313)

Tāpēc jānosaka bruto alga valsts ierēdņiem (turpmāk valsts ierēdņu bruto alga), kas būtu līgumdarbinieku bruto algai līdzvērtīgs algas pamats. Ir pieņemts, ka valsts ierēdņu iemaksas veselības aprūpes izmaksās ir vienlīdzīgas līgumdarbinieku iemaksām veselības un slimības aprūpes shēmās. Tāpēc atlikusī starpība starp bruto algu un faktisko algu ir līdzvērtīga darba devēja iemaksu daļai pensiju un bezdarba apdrošināšanas shēmās. Izmantojot formulu, no faktiskās algas aprēķina bruto algu, kas ir līdzvērtīga līgumdarbinieku bruto algai:

6.   tabula.

Valsts ierēdņu bruto algas aprēķināšana (pamatojoties uz 2006. gada iemaksu likmēm)

Valsts ierēdņu bruto alga =

(314)

Ņemot par piemēru 2006. gada iemaksu likmes, valsts ierēdņu bruto alga ir par 15 % augstāka nekā faktiskā valsts ierēdņa alga. Tāpēc šī procentu daļa izsaka kļūdas apmēru, kas būtu pieļauta, ja faktisko algu izmantotu bruto algas vietā kā pamatu Deutsche Post sociālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanai salīdzinājumā ar konkurējošo privātuzņēmumu obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. 308. apsvērumā minētajā piemērā šis punkts kā darba devēja daļa 20,5 EUR apmērā, kas ir pareizi balstīta uz bruto algu, ir par 15 % augstāks nekā darba devēja daļa 17,8 EUR, kura tiktu aprēķināta no faktiskās algas nepareiza pamata.

(315)

Tāpēc Komisija uzskata, ka atsauces punkta likme Deutsche Post sociālās apdrošināšanas iemaksām jābalsta uz darba devēja un darbinieka iemaksām pensiju apdrošināšanā un bezdarba apdrošināšanā un darba devēja iemaksām veselības un slimības aprūpes apdrošināšanas shēmās. Atsauces punkta likme jāpiemēro valsts ierēdņu bruto algai (kā noteikts 6. tabulā).

(316)

Saskaņā ar PostPersRG 1994 16. panta 1. punktu Deutsche Post bija jāmaksā gada maksa EUR 2,045 miljardi pensiju fondam no 1995. gada līdz 1999. gadam, kas kopā bija EUR 10,225 miljardi. Saskaņā ar PostPersRG 1994 16. panta 2. punktu kopš 2000. gada Deutsche Post ir maksājis likmi 33 % apmērā. Šo likmi piemēro faktiskajai valsts ierēdņa algai.

(317)

Tomēr atbalsta nepieciešamības un proporcionalitātes novērtējumā jāņem vērā arī tas, ka no ekonomiskā viedokļa Deutsche Post nav jāmaksā pilns iemaksu līmenis pensiju fondā EUR 2,045 miljardu apmērā, kas atbilst 33 % no faktiskajām algām. Šajā saistībā Komisija uzskata, ka jānodala laikposms no 1995. gada līdz 2002. gadam un no 2003. gada līdz šodienai.

(318)

Vācija apgalvo, ka Deutsche Post maksāja lielākas sociālās apdrošināšanas iemaksas nekā to konkurentu obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo īpaši ņemot vērā ikgadējos vienreizējos maksājumus pensiju fondā EUR 2,045 miljardu apmērā no 1995. gada līdz 1999. gadam. Tāpēc laikposmā līdz 1999. gadam, bet arī visā izmeklēšanā ietvertajā laikposmā Deutsche Post maksāja vismaz tādas pašas, ja ne augstākas iemaksas nekā privātuzņēmumi. Attiecīgi nav iespējams noteikt, ka pensiju subsīdija piešķīra Deutsche Post izdevīgāku pozīciju nekā tās konkurentiem. Komisijai jānoraida šis arguments, jo tajā nav ņemti vērā konkrēti regulējošie noteikumu, ko Vācijas iestādes pieņēmušas attiecībā uz to pakalpojumu izmaksu segšanu, kurus neregulē cena.

(319)

Komisija šajā lēmumā secina, ka Deutsche Post bija izdevīgākā pozīcijā nekā tā konkurenti tirgos, kurus neregulē cena, jo faktisko sociālās apdrošināšanas izmaksu daļa valsts ierēdņiem, kas sniedz šos pakalpojumus, neradās no šiem pakalpojumiem. Tā vietā šī faktisko sociālās apdrošināšanas izmaksu daļa tika pieskaitīta cenas regulētajiem pakalpojumiem, kuru ieņēmumi tika saglabāti pietiekami augstā līmenī, lai ļautu finansēt izmaksas papildus izmaksām, kas radās cenas regulētajiem pakalpojumiem.

(320)

Faktiski Deutsche Post vadības pārskati kopš 1995. gada rāda, ka tas ir iedalījis pakalpojumiem, kurus neregulē cena, tikai to sociālās apdrošināšanas iemaksu summu, kas balstīta uz regulēto iemaksu likmi. Turklāt 2002. gada un tam sekojošie reglamentētie pārskati apstiprina šo praksi. Tāpēc ekonomiskā priekšrocība pakalpojumiem, kurus neregulē cena, pastāvēja pirms un pēc 1999. gada, jo šie pakalpojumi tika skaidri atbrīvoti no izmaksām.

(321)

Vācijas apgalvojums, ka Deutsche Post cieta no salīdzinoši neizdevīga stāvokļa cenas regulētajos tirgos, jo tam bija jāfinansē augstākas sociālās apdrošināšanas izmaksas vienreizējo maksājumu dēļ no 1995. gada līdz 1999. gadam, nav balstīts uz faktiem. Pirmkārt, Deutsche Post joprojām guva priekšrocības no ekskluzīvajām tiesībām uz lielāko daļu no tā regulētajiem pakalpojumiem. Otrkārt un svarīgāk, cenas par pakalpojumiem, uz kuriem bija ekskluzīvas tiesības, tika noteiktas pietiekami augstas, lai segtu šīs izmaksas no patērētāju maksājumiem.

(322)

Līdz 1995. gadam cenu regulēšana tika balstīta uz 1991. gada 24. jūnija pasta pakalpojumu Regulu (Postdienstverordnung) (87), kurā bija noteikts, ka jālīdzsvaro monopola cenas. Administratīvajā praksē tas ietver pensiju izmaksas. Laikposmā no 1995. gada līdz 1997. gadam cenu regulēšana bija balstīta uz 1994. gada 14. septembra Likumu par Telekomunikāciju un pasta sistēmas regulēšanu (Gesetz über die Regulierung der Telekommunikation und des Postwesens, BGBl. I, 2325., 2371. lpp.). Tā 4. pantā saistībā ar 2. un 7. panta noteikumiem bija noteikts, ka ar cenas regulētajiem ieņēmumiem var segt ne tikai no regulēto pakalpojumu izmaksām, tostarp iemaksām pensiju fondā, bet arī finansēt pakalpojumu, kurus neregulē cena, izmaksas.

(323)

Kā rāda Deutsche Post gada pārskati, 1995. gada pensiju reformas laikā regulēto cenu līmenis bija tajā pašā līmenī, kāds bija spēkā, kad Deutsche Post vēl bija jāmaksā pilnas pensiju izmaksas. Ja pensiju izmaksas pēc tam tika paaugstinātas vienreizējā maksājuma līmenī (no 1995. gada līdz 1999. gadam) vai fiksētas 33 % apmērā no valsts ierēdņu kopējās algas (no 2000. gada), kas katru gadu samazinājās, regulētās cenas netika attiecīgi samazinātas, lai segtu tikai sociālās apdrošināšanas iemaksas līdzvērtīgi obligātajām sociālajām iemaksām, ko maksā konkurenti. Tā kā fiksētās iemaksas pensiju fondā līdz 1999. gadam (EUR 2,045 miljardi gadā) saglabājās aptuveni līdzvērtīgas pensiju izmaksām 1994. gadā, ekonomiskā situācija attiecībā uz pensiju izmaksu segšanu no cenas regulētajiem pakalpojumiem attiecībā uz Deutsche Post neizmainījās. Gan Deutsche Post ieņēmumu līmenis, gan iemaksas pensiju fondā saglabājās līdzsvarā.

(324)

PostG 1997 skaidri noteikts, ka regulētajām cenām būtu jāsedz ne tikai efektīvās pakalpojumu sniegšanas izmaksas, bet arī apgrūtinājumi, piemēram, valsts ierēdņu sociālās apdrošināšanas izmaksas. Tāpēc PostG 1997 tika skaidri noteikts, ka cenas regulētie ienākumi jānosaka tā, lai nodrošinātu visu vienreizējo maksājumu nosegšanu. Tā kā izskatījās, ka Vācijas likumdevējs ņēma vērā, ka regulēto cenu līmenis atbilda PostG 1997 prasībām, tas nolēma, ka cenas jāsaglabā 1997. gada līmenī līdz 1999. gadam. Ekonomikas un tehnoloģiju ministrs attiecīgi 2000. gada 27. martā nolēma, ka 1997. gada 1. septembrī apstiprinātās cenas būtu jāsaglabā spēkā līdz 2002. gada 31. decembrim.

(325)

Tāpēc regulētās cenas tika saglabātas vēsturiskajā līmenī un netika samazinātas līdz tādam līmenim, ka Deutsche Post ciestu no salīdzinoši neizdevīga stāvokļa.

(326)

No 2000. gada Deutsche Post bija pat labākā pozīcijā nekā tā konkurenti, jo noteiktās iemaksas pensiju fondā tika samazinātas līdz 33 % no valsts ierēdņu faktiskās algas. Kopumā šā līmeņa dēļ izmaksas samazinās no EUR 2,045 miljardiem līdz EUR 735 miljoniem (pat zemāk turpmākajos gados, jo valsts ierēdņu skaits samazinājās un šo tendenci tikai daļēji kompensēja algu paaugstinājums). Tā kā regulētās cenas tika saglabātas vēsturiski augstā līmenī, kopš 2000. gada Deutsche Post varēja gūt ievērojamu peļņu no cenas regulētajiem pakalpojumiem.

(327)

Pārskatot Deutsche Post ienesīgumu no cenas regulētajiem pakalpojumiem visā laikposmā no 1995. gada līdz 2002. gadam, WIK pētījumā secināts, ka Deutsche Post necieta zaudējumus no cenas regulētajiem pakalpojumiem, piemēram, līdz 1999. gadam, neraugoties uz vienreizējiem maksājumiem pensiju fondā. WIK pētījums pat rāda ievērojami pozitīvus ieņēmumus kopš 2000. gada.

(328)

Tāpēc Komisijai jānoraida Vācijas prasība, ka Deutsche Post bija neizdevīgākā pozīcijā nekā tā konkurentiem attiecībā uz sociālās apdrošināšanas iemaksu segšanu cenas regulētajos pakalpojumos un ka pensiju subsīdija bija nepieciešama un proporcionāla pirms 2002. gada.

(329)

Neraugoties uz iepriekšminēto, Komisija pieļauj, ka šajā gadījumā nav pietiekamu pierādījumu, lai noteiktu precīzu uz algu balstīto sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni, ko Deutsche Post maksāja no 1995. gada līdz 2002. gadam. Tā uzskata, ka šādu aprēķinu nav pareizi balstīt uz ex post atklājumiem, ka zināma sociālās apdrošināšanas izmaksu daļa no pakalpojumiem, kurus neregulē cena, tika pārcelta, lai to finansētu no cenas regulētajiem ieņēmumiem, un ka Deutsche Post kopumā neatradās neizdevīgā stāvoklī saskaņā ar pensiju fonda noteikumiem, jo cenas regulētie ieņēmumi de facto bija noteikti tādā līmenī, kas bija pietiekams, lai segtu tā iemaksas pensiju fondā, tostarp pārceltos apgrūtinājumus. Nav iespējams arī noteikt metodi, kā dalībvalstij aprēķināt iemaksu apjomu attiecīgajā laikposmā. Komisija pēc 1995.–2002. gadā spēkā esošo regulēto cenu juridiskā pamatojuma novērtēšanas atklāj, ka to, kā kompetentās iestādes nolēma izveidot regulētās cenas uz ex ante pamata, nevar skaidri pamatot ar tiesiskiem noteikumiem. Jo īpaši šajā gadījumā nevar skaidri pierādīt, ka tad, kad kompetentās iestādes noteica regulētās cenas tādā līmenī, kas galu galā de facto sedza pārceltās izmaksas, tās savos lēmumos nepārprotami iezīmēja regulētās cenas daļu, lai segtu apgalvoto apgrūtinājumu apjomu no pakalpojumiem, ko neregulē cena.

(330)

Pretēji 2002., 2007. un 2011. gada lēmumiem par maksimālo cenu, kuros pasta pakalpojumu regulators skaidri atzina un apstiprināja šos apgrūtinājumus, ka agrāks de facto segums rastos kompetentās cenu noteicējas iestādes apsvērumu dēļ saistībā ar citu cenas komponentu attīstību vai tendenci citos uzņēmējdarbības mainīgajos. Tāpēc šajā gadījumā šis agrākais de facto segums nav pietiekams, lai precīzi un pārliecinoši aprēķinātu, kādā mērā kompetentās iestādes palielināja regulēto cenu, lai ņemtu vērā apgalvotos apgrūtinājumus pakalpojumiem, kurus neregulē cena.

(331)

Turpretī laikposmā kopš 2003. gada 1. janvāra no 2002., 2007. un 2011. gada lēmuma par maksimālo cenu var skaidri noteikt, kā pasta pakalpojumu regulators noteica regulēto cenu sastāvu. Ir skaidrs, ka tās nepārprotami bija noteiktas augstākā līmenī, lai segtu to pakalpojumu apgrūtinājumus, kurus neregulē cena, no cenas regulētajiem pakalpojumiem.

(332)

PostG 1997 ļauj Deutsche Post pieprasīt, ka regulators, nosakot atļauto ieņēmumu līmeni no ekskluzīvajām tiesībām un regulētajiem pakalpojumiem, izmaksās, kas jāsedz patērētājiem, cita starpā ietver “sociālā apgrūtinājuma pārsniegumu” un universālo pakalpojumu efektīvas sniegšanas izmaksas. Šo metodi pasta pakalpojumu regulators pirmo reizi piemēroja 2002. gada lēmumā par maksimālo cenu. Pasta pakalpojumu regulators apstiprināja arī apgrūtinājumu no sociālās apdrošināšanas iemaksu pārsnieguma 2007. un 2011. gada lēmumos par maksimālo cenu. Tas, ka tikai uz daļu no cenas regulētajiem pakalpojumiem attiecas ex ante cenu kontrole, nemaina Komisijas novērtējumu. Deutsche Post joprojām bija pilnvaras segt visu apgrūtinājumu, izmantojot savu dominējošo stāvokli. Šajā saistībā nav atšķirības, vai regulators veic ex ante vai ex post kontroli.

(333)

Pasta pakalpojumu regulators ir pastāvīgi apstiprinājis Deutsche Post prasību refinansēt 2. apgrūtinājumu (faktisko apdrošināšanas izmaksu pārsniegums pār regulējošo iemaksu likmi) no cenas regulētajiem ieņēmumiem. Lai noteiktu sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu (2. apgrūtinājums) 2001. gadā, Deutsche Post faktiskās sociālās apdrošināšanas iemaksas saviem valsts ierēdņiem [40–45 %] apmērā no faktiskajā algām (88) tika salīdzinātas ar regulējošo atsauces punktu. Šis atsauces punkts sastāv no sociālās apdrošināšanas iemaksu darba devēja daļas, negadījuma apdrošināšanas un papildu pensiju apdrošināšanas, kas kopā veido [20–25 %] no faktiskajām algām.

(334)

Atšķirība starp divām likmēm [15–20 %] apmērā no faktiskās valsts ierēdņa algas tika ietverta 2. apgrūtinājumā un segta ar cenas regulētajiem ieņēmumiem (sk. 2. tabulu).

(335)

Tāpēc no ekonomiskā viedokļa Deutsche Post nemaksā 33 % likmi no faktiskajām algām kā uz algu balstītas sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet tikai [20–25 %]. Kopš 2003. gada atlikumu ir maksājuši kontrolētie patērētāji, kas maksā cenas, kuras aprēķinātas, lai segtu Deutsche Post sociālās apdrošināšanas izmaksas par pakalpojumiem, uz kuriem Deutsche Post bija ekskluzīvas tiesības līdz 2007. gadam, un par universālajiem pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem Deutsche Post ir dominējošs stāvoklis.

(336)

Lai salīdzinātu faktiskajām algām piemēroto likmi ar konkurenta sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni, faktiskā alga jākonvertē valsts ierēdņu bruto algā.

(337)

Pašreizējā faktiskā alga atbilst [85 %–90 %] no valsts ierēdņu bruto algas (89). Uz šā pamata [20–25 %] no faktiskajām algām atbilst [17,5–22,5 %] no bruto algas.

(338)

Deutsche Post iemaksu pensiju fondā ierobežošanas līdz 33 % rezultātā un tā kā pasta pakalpojumu regulators apstiprināja 2. apgrūtinājumu, Deutsche Post maksā uz algu balstītu sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni [17,5–22,5 % apmērā] no valsts ierēdņu bruto algas.

(339)

Laikposmā no 1995. gada līdz 2002. gadam ieņēmumi no cenām, ko Deutsche Post piemēroja rezervētajā nozarē, ievērojami samazināja tā iemaksu faktisko ekonomisko apgrūtinājumu, lai segtu tā sociālās apdrošināšanas izmaksas. Tomēr bez cenu iezīmētā elementa Komisija var noteikt tikai to, ka Deutsche Post iemaksu līmenis saglabājās zem atsauces punkta likmes. Komisija nevar aprēķināt precīzu atšķirību starp šiem diviem līmeņiem vai noteikt metodi, kas ļautu to izdarīt dalībvalstij.

(340)

Lai salīdzinātu reglamentēto iemaksu likmi ar atsauces punkta likmi, jāuzsver, ka regulētā iemaksu likme ir balstīta uz valsts ierēdņu faktiskajām algām, kas ir pārāk zemas kā algas pamats salīdzinājumā ar līgumdarbinieku bruto algu. Tāpēc reglamentēto iemaksu likme jāpārrēķina kā procentu daļa no valsts ierēdņu bruto algas.

(341)

Salīdzinājums ar 2006. gadu rāda, ka pakalpojumiem, kuru cenas nav regulētas, sociālās apdrošināšanas iemaksas faktiski bija [17,5–22,5 %] no valsts ierēdņu bruto algām ([20–25 %] no valsts ierēdņu faktiskajām algām) salīdzinājumā ar atsauces punkta likmi 33,5 %. Attiecībā uz sociālās apdrošināšanas iemaksu likmēm 2006. gadā Deutsche Post tāpēc guva salīdzinošas priekšrocības [10–15 %] apmērā no valsts ierēdņu bruto algām.

7.   tabula.

Reglamentētās iemaksu likmes salīdzinājums ar Deutsche Post sociālās apdrošināšanas iemaksas atsauces punkta likmi 2006. gadā

(342)

Iepriekš 7. tabulā parādīts, ka Deutsche Post atsauces punkta līmenis ir 33,5 % no valsts ierēdņu bruto algas un par [10–15] procentu punktiem augstāks nekā līmenis, ko Deutsche Post faktiski maksāja.

(343)

Atšķirība [10–15] procentu punkti 2006. gadā ir augstāka nekā nominālā atšķirība [8–13] % starp atsauces punkta likmi 33,5 % un reglamentēto iemaksu likmi [20–25] %. Atšķirība ietver palielinājumu – [2–3] procentu punktus, kuros ņemts vērā fakts, ka nominālā reglamentētā iemaksu likme [20–25] % ir neatbilstoši balstīta uz valsts ierēdņu faktisko algu, nevis uz valsts ierēdņu bruto algu, kas ir līdzvērtīga līgumdarbinieku bruto algai.

(344)

Pensiju subsīdija, kas sedz pensiju fonda finansēšanas nepieciešamību bez iemaksas 33 % apmērā no Deutsche Post valsts ierēdņu faktiskās algas, nav ne nepieciešama, ne proporcionāla šādu iemeslu dēļ.

(345)

Likmju atšķirība kopš 2003. gada ir radusies divu iemeslu dēļ.

(346)

Laikposmā no 1995. gada līdz 2002. gadam ir iespējams noteikt precīzu atbrīvojuma daļu, kas ir lielāka par to, kas ir apstiprināta kā nepieciešama un proporcionāla. Kopš 2003. gada šī proporcija atbilst [10–15 %] no bruto algas.

(347)

Tomēr pensiju subsīdijas nepieciešamības un proporcionalitātes novērtējumā jāņem vērā īpašā konkurences un reglamentētā vide.

(348)

Kā paskaidrots II.2.1. iedaļā, līdz 2007. gada 31. decembrimDeutsche Post bija ekskluzīvas tiesības uz dažiem vēstuļu pakalpojumiem. Tās tika piešķirtas ar PostG 1997 52. pantu līdz dienai, kad Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/67/EK (90) 2. nodaļā un PostG 1997 11. pantā tika noteikts pienākums sniegt universālos pakalpojumus. Kopš 2008. gada 1. janvāra tas ir brīvprātīgi sniedzis universālos pakalpojumus.

(349)

Kamēr Deutsche Post bija ekskluzīvas tiesības uz dažiem vēstuļu pakalpojumiem, tā konkurenti nevarēja piedāvāt savus pakalpojumus šajā pasta tirgus jomā. Tas, ka pasta pakalpojumu regulators ļāva Deutsche Post pilnībā refinansēt to valsts ierēdņu sociālās apdrošināšanas izmaksu daļu, kas rodas no rezervēto pakalpojumu sniegšanas virs tā konkurentu uz algu balstīto sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeņa ar paaugstinātu regulēto cenu palīdzību, nevarēja ietekmēt tirdzniecību pretēji kopējām interesēm.

(350)

Universālo pakalpojumu sniegšanas pienākuma pamatojums ir tāds, ka konkurences tirgū pasta operatori nepiedāvā konkrētus pakalpojumus lauku un attālākajos apgabalos vai piedāvā tikai par cenām, kas nav pieņemamas. Tāpēc Direktīvas 1997/67/EK 4. pantā noteikts, ka katrai dalībvalstij jānodrošina lietotājiem tiesības uz universālo pakalpojumu, ietverot pastāvīgu konkrētas kvalitātes pasta pakalpojuma sniegšanu visā tās teritorijā par visiem lietotājiem pieņemamām cenām.

(351)

Šajā saistībā Vācijas valsts likumos visiem pasta operatoriem, kam ir dominējošs stāvoklis tirgū, kurā ietilpst universālo pakalpojumu sniegšanas pienākums, ir noteikts īpašs pienākums. Saskaņā ar PDLV (91) 2. pantu šādiem operatoriem jāpiedāvā pakalpojumi šajā tirgū ar vienādiem nosacījumiem visiem lietotājiem. Līdz šim tikai Deutsche Post bija šāds dominējošs stāvoklis un uz to attiecās šis pienākums.

(352)

Kopš privatizācijas Deutsche Post nav saņēmis nekādu valsts atbalstu kā kompensāciju par universālo pakalpojumu sniegšanu. Tomēr tas saņem kompensāciju par izmaksām, kas rodas no garantēto universālo pakalpojumu sniegšanas no ieņēmumiem par cenas regulētajiem pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem uzņēmumam ir dominējošs stāvoklis. Novērtējot pensiju subsīdijas proporcionalitāti un nepieciešamību, Komisija uzskata par atbilstošu ņemt vērā šo faktu.

(353)

Tāpēc Komisija secina, ka attiecībā uz valsts ierēdņu sociālās apdrošināšanas iemaksām par to cenas regulēto pakalpojumu sniegšanu, kas ietilpst universālo pakalpojumu sniegšanas pienākumā un attiecībā uz kuru Deutsche Post bija dominējošs stāvoklis, fakts, ka pasta pakalpojumu regulators ir apstiprinājis pilnīgu šo sociālās apdrošināšanas iemaksu finansēšanu ar augstākām regulētajām cenām, pat ja šīs sociālās apdrošināšanas izmaksas ir augstākas par līmeni, ko parasti maksā konkurenti, neietekmē tirdzniecību pretēji kopējām interesēm Šis secinājums ir balstīts uz īpašu konkurences un reglamentēto vidi, kurā tiek sniegti pakalpojumi. Tāpēc to nevar attiecināt uz citām nozarēm.

(354)

Tāpēc var secināt, ka no 2003. gada Deutsche Post par valsts ierēdņiem, kas strādā tādu pakalpojumu sniegšanā, kurus neregulē cena, maksāja tādas uz algu balstītas sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas bija par 11–14 procentu punktiem zemākas nekā konkurentu iemaksu likmes.

8.   attēls.

Salīdzinošā priekšrocība saistībā ar sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi salīdzinājumā ar pakalpojumiem, kurus neregulē cena (iemaksu likmes kā procentu daļa no valsts ierēdņu bruto algas)

(…)

(355)

Zemas sociālās apdrošināšanas iemaksas nav ne nepieciešamas, ne proporcionālas, lai sasniegtu mērķi pakāpeniski atvērt pasta pakalpojumu tirgu. Šajos tirgos Deutsche Post ir spēcīga konkurence ar citiem uzņēmumiem. Tāpēc Komisija uzskata, ka zemāks iemaksu līmenis ietekmē tirdzniecību pretēji kopējām interesēm un to nevar atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu.

(356)

Nesaderīgo pensiju subsīdijas daļu laikposmā kopš 2003. gada 1. janvāra aprēķina kā starpību starp atsauces punkta likmi un reglamentēto iemaksu likmi, ko reizina ar to valsts ierēdņu, kas strādā pakalpojumu jomā, kurus neregulē cena, kopējo algu apmēru, izmantojot šādu formulu:

8.   tabula.

Nesaderīgā atbalsta (kopš 2003. gada 1. janvāra) aprēķināšanas formula

(357)

Izmantojot pieejamos datus, salīdzinošā priekšrocība ir EUR [500–1 000] miljoni laikposmā no 2003. gada līdz 2010. gadam (sk. pielikumu). Šajā laikposmā nesaderīgā atbalsta gada apjoms no EUR […] miljoniem 2003. gadā pazeminājās līdz EUR […] miljoniem 2010. gadā valsts ierēdņu skaita samazināšanās dēļ.

(358)

Lēmumā par pagarinājumu 2011. gadā tika izteiktas šaubas par pensiju subsīdijas nepieciešamību un proporcionalitāti, jo par pakalpojumiem, kurus neregulē cena, maksātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bija par 11–14 % zemākas nekā privāto konkurentu iemaksas. 2011. gada lēmumā par pagarinājumu gada priekšrocība tika aprēķināta no EUR 100 līdz 200 miljoniem.

(359)

Vācija izteica divus galvenos iebildumus saistībā ar 2011. gada lēmumu par pagarinājumu.

(360)

Vācija apgalvo, ka jebkurš atsauces punkts virs sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes radītu Deutsche Post neizdevīgu situāciju salīdzinājumā ar konkurentiem, kuru saistības ir maksāt tikai darba devēja daļu.

(361)

Attiecībā uz pirmo argumentu Komisija uzskata, ka valsts ierēdņiem pretstatā līgumdarbiniekiem nav pienākuma veikt iemaksas pensiju un bezdarba apdrošināšanas shēmās. Tāpēc šīs iemaksas noteikti jāietver atsauces punkta likmē, lai nodrošinātu, ka gan Deutsche Post, gan konkurējošie privātuzņēmumi maksā vienādu tiešo vai netiešo iemaksu apjomu.

(362)

Turpmāk Vācija saglabā viedokli, ka atsauces punkta likme nav piemērota ne valsts ierēdņu bruto algām, ne faktiskajām algām, bet tikai konkurējošajām algām. 2002., 2007. un 2011. gada reglamentētajos pārskatos Deutsche Post uzskata, ka konkurējošā alga būtu jābalsta uz ETV algu vai algu koplīgumiem pasta nozarē no 2003. gada.

(363)

Reglamentētajos pārskatos 2009. gadā konkurējošā alga ir definēta kā 2007. gada minimālā alga, kas ir pat zemāka nekā ETV alga.

(364)

Vācija apgalvo, ka uz šīm konkurējošajām algām balstīts aprēķins ir nepieciešams, lai Deutsche Post sociālās apdrošināšanas izmaksas pielīdzinātu vienā līmenī ar konkurentu izmaksām.

(365)

Komisija nevar pieņemt šo argumentu, jo atbalstam jābūt ierobežotam līdz nepieciešamajam minimumam, lai nodrošinātu, ka pakāpeniska pāreja no lielākoties ierobežotas konkurences situācijas uz īstu konkurenci Savienības līmenī notiktu saskaņā ar pieņemamiem ekonomiskajiem nosacījumiem.

(366)

Būtu neproporcionāli palielināt atbalstu tādā mērā, kādā Deutsche Post kopš 1995. gada būtu jāfinansē tikai sociālās apdrošināšanas iemaksas, balstoties uz konkurējošām algām, kas neatspoguļo darba tirgus apstākļus iepriekšējos gados. Atšķirības starp dažādos laikposmos uzņēmuma darbā pieņemtu darbinieku un jauno darbā pieņemto darbinieku algu līmeņiem ir parasta ekonomiskā situācija.

(367)

France Telecom atbalsta lietā (92) Komisija arī noraidīja Francijas iesniegto argumentu, ka, aprēķinot uz algu balstītu sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni, būtu jāņem vērā fakts, ka valsts ierēdņiem tiek maksātas lielākas algas nekā konkurentu personālam. Šajā saistībā Komisija norādīja, ka, pateicoties valsts ierēdņiem, tirgus atvēršanas brīdī attiecīgajam operatoram bija kvalificēts un kompetents personāls, bez kura tas nebūtu varējis saglabāt savu tirgus pozīciju. Jebkurā gadījumā būtu absolūti mākslīgi uzsvērt konkrētus zaudējumus pasta operatoram un neņemt vērā tā būtiskās priekšrocības, piemēram, saistībā ar tirgus daļu, zīmola atpazīstamību un klientu bāzi.

(368)

Visbeidzot Deutsche Post aprēķini nevar ticami apstiprināt, ka bez pienākuma nodarbināt valsts ierēdņus tas būtu guvis aprēķinātus ietaupījumus algu izmaksās. Pat pieņemot, ka 1995. gadā valsts ierēdņu statuss būtu faktiski mainījies uz līgumdarbinieka statusu, nav noteikts, ne cik daudz valsts ierēdņu 1995. gadā būtu kļuvuši par līgumdarbiniekiem, ne viņu algu līmenis. Tikai Deutsche Post valsts ierēdņu skaits vien 1995. gadā (93) rada šaubas, ka būtu bijis juridiski un ekonomiski iespējams no 1995. gada aizstāt visus valsts ierēdņus ar līdzvērtīgi produktīviem līgumdarbiniekiem ar zemāku algu.

(369)

Tāpēc Komisija noraida Vācijas iebildumus attiecībā uz atsauces punkta likmi un algām.

(370)

Vācija apgalvo, ka Komisija novērtēja tikai uz algu balstīto sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni pakalpojumiem, kurus neregulē cena, bet nepārbaudīja, vai ienākumi no cenas regulētajiem universālajiem pakalpojumiem bija pietiekami, lai finansētu apgalvotos apgrūtinājumus.

(371)

Vācija piedāvā divus spriešanas veidus. Pirmkārt, tā apgalvo, ka Komisija nepierādīja, ka valsts pasta pakalpojumu regulators faktiski apstiprināja Deutsche Post apgalvotos apgrūtinājumus. Otrkārt, Vācija apgalvo, ka, pat ja regulators būtu apstiprinājis šos apgrūtinājumus, peļņa no cenas regulētajiem universālajiem pakalpojumiem būtu nepietiekama, lai tos finansētu. Vācija iesniedza divus speciālistu pētījumus – profesora Weber un CTcon pētījumu, lai parādītu, ka cenas regulētie pakalpojumi nebija pietiekami, lai segtu apgalvotos apgrūtinājumus saistībā ar sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu un ka attiecīgi Deutsche Post ir saņēmis pārāk mazu kompensāciju par tā sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu.

(372)

Ir dokumentārs ierādījums, ka kopš 2002. gada lēmuma par maksimālo cenu pasta pakalpojumu regulators apstiprināja Deutsche Post apgrūtinājumus un attiecīgi noteica regulētās cenas, lai tos nosegtu. 2007. un 2011. gada lēmumi par maksimālo cenu apstiprina arī to, ka pasta pakalpojumu regulators akceptēja Deutsche Post apgalvojumus un apstiprināja apgalvotā sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsnieguma finansēšanu no cenas regulētajiem ieņēmumiem.

(373)

Profesora Weber pētījums aptver laikposmu no 1995. gada līdz 2010. gadam, un tajā uzsvērts, ka Deutsche Post guva priekšrocības ne tikai no pensiju subsīdijas, bet arī no 2. apgrūtinājuma seguma pilnībā no cenas regulētajiem ieņēmumiem (sk. sīkāku pētījuma aprakstu VI.1.4.2(a) iedaļā).

(374)

Lai novērtētu speciālista pētījumu, ir noderīgi vispirms pārskatīt cenas noteikšanas noteikumu saskaņā ar PostG 1997 20. panta 2. punktu. Tajā noteikts, ka, aprēķinot maksimālo cenu, atbilstoši jāņem vērā pakalpojumu faktiskās sniegšanas izmaksas, universālo pakalpojumu sniegšanas izmaksu apgrūtinājumi un pensiju apgrūtinājumu pārcelšanas izmaksas darbiniekiem, kas Deutsche Bundespost radās no juridiskā pārņēmēja.

9.   tabula.

Cenas noteikšanas noteikums saskaņā ar PostG 1997 20. panta 2. punktu

(375)

Pasta pakalpojumu regulatoram jānosaka regulētās cenas tā, lai ieņēmumi segtu cenas regulēto pakalpojumu efektīvas sniegšanas izmaksas un apstiprinātos apgrūtinājumus. Citiem vārdiem sakot, regulētās cenas pilnībā finansē ne tikai regulēto pakalpojumu kopējās izmaksas, neatkarīgi no tā, vai tie ir iezīmēti kā apgrūtinājumi vai pakalpojumu efektīvas sniegšanas izmaksas, bet apgrūtinājuma daļu saistībā ar pakalpojumiem, kurus neregulē cena. Tāpēc PostG 1997 20. panta 2. punktā ir noteikts, ka apstiprinātos apgrūtinājumus pilnībā sedz ar cenas regulētajiem ieņēmumiem. Tāpēc pretēji Vācijas apgalvojumam tiesību aktos noteikts, ka par cenas regulētajiem pakalpojumiem nav izmaksāta pārāk maza kompensācija sociālās apdrošināšanas izmaksu pārcelšanas dēļ darbiniekiem, kas saistīti ar pakalpojumiem, kurus neregulē cena.

(376)

Pirmkārt, speciālista pētījumā noteikts sociālās apdrošināšanas iemaksu pārsniegums valsts ierēdņiem kā starpība starp visām sociālās apdrošināšanas izmaksām, ko maksājis Deutsche Post par saviem valsts ierēdņiem (iemaksas pensiju fondā, veselības izmaksas, negadījumu apdrošināšana, dažādi apdrošināšanas maksājumi) un darba devēja iemaksām pensiju, veselības un slimības aprūpes nodrošināšanas iemaksām, balstoties uz 2007. gada minimālo algu. Otrkārt, tajā salīdzināta šī starpība ar 2. apgrūtinājumu.

(377)

Profesora Weber speciālista pētījumā ir divi galvenie trūkumi. Pirmkārt, tajā pārspīlēts sociālās apdrošināšanas iemaksu pārsnieguma līmenis. Otrkārt, tajā nav pievērsta uzmanība faktam, ka pārspīlēšanas rezultātā sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegums ietver arī izmaksu vienības, par kurām Deutsche Post ir saņēmis kompensācijas maksājumus, kas nav iedalīti 2. apgrūtinājumam, bet citām izmaksu pozīcijām. Sīkāk Komisija uzsver šādus trūkumus.

(378)

Pirmkārt, speciālista pētījumā sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegums aprēķināts, izmantojot sociālās apdrošināšanas iemaksu darba devēja daļu. Tomēr 2. apgrūtinājums ir aprēķināts, balstoties uz reglamentēto iemaksu likmi. Tā kā tā ir augstāka par sociālās apdrošināšanas iemaksu darba devēja daļu, eksperta pētījumā aprēķinātais sociālās apdrošināšanas iemaksu pārsniegums ir augstāks nekā 2. apgrūtinājums. Tāpēc speciālista pētījumā ietverts sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegums, ko pasta pakalpojumu regulators dēvē par pakalpojuma efektīvas sniegšanas izmaksām.

(379)

Otrkārt, speciālista pētījumā nav ņemts vērā fakts, ka 1. apgrūtinājums (algu pārsniegums) sedz arī sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu (piemēram, atšķirības dēļ starp faktiskajām algām un konkurējošo algu atsauces punktu) un ka šīs izmaksas tāpēc finansē ar 1. apgrūtinājumu. Turpmākas sociālās apdrošināšanas izmaksas, kas ņemtas vērā speciālista pētījumā, sedz atsevišķi apgrūtinājumi (piemēram, maksājumus BAnstPT sedz 6. apgrūtinājums), un attiecīgi tie ir kompensēti. Lai arī ir parādīts faktisko sociālo apdrošināšanas izmaksu valsts ierēdņiem kopējais apjoms, nav minēta atsauce uz faktu, ka sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu arī sedz citi apgrūtinājumi, nevis 2. apgrūtinājums.

(380)

Treškārt, jāpatur prātā, ka 2. apgrūtinājums ietver sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu gan valsts ierēdņiem, gan līgumdarbiniekiem. Līgumdarbinieku sociālās apdrošināšanas izmaksas bija augstākas nekā reglamentētais atsauces punkts pirms 2003. gada, jo procentu izdevumu aptuveni EUR […] miljonu apmērā par līgumdarbinieku pensiju apdrošināšanu arī bija ietvertas šajās izmaksās. Kopš 2003. gada šīs procentu izmaksas ir ietvertas finanšu izmaksās un līgumdarbinieku sociālās apdrošināšanas izmaksas ir bijušas zem reglamentētā atsauces punkta.

(381)

Tā kā speciālista pētījumā kopējais 2. apgrūtinājums ietverts kā kompensācija par valsts ierēdņu sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu, atbrīvojums attiecībā uz valsts ierēdņu sociālās apdrošināšanas izmaksām līdz 2003. gadam bija pārāk liels atbrīvojums, un pēc 2003. gada – nepietiekams atbrīvojums. Lai aprēķinātu attiecīgo kompensāciju, ko 2. apgrūtinājums ir sniedzis par valsts ierēdņu sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu, 2. apgrūtinājums jāsadala starp valsts ierēdņiem un līgumdarbiniekiem.

(382)

Attiecīgi pētījumā norādītā pārāk zemā kompensācija ir maldinoša, jo pētījumā nav ņemts vērā fakts, ka apgalvoto sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu sedz ne tikai 2. apgrūtinājums un ka pasta pakalpojumu regulators par pakalpojuma efektīvas sniegšanas izmaksām ir uzskatījis augstāku sociālās apdrošināšanas izmaksu daļu. Speciālista pieļauto kļūdu attiecībā uz kompensāciju atbilstošs labojums līdzsvaro apgrūtinājums un sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu PostG 1997 20. panta 2. punktā noteiktajā līmenī.

(383)

Tāpēc jānoraida Vācijas iebildums, ka Komisija 2011. gada lēmumā par pagarinājumu kļūdījās, aprēķinot tikai salīdzinošo priekšrocību pakalpojumiem, kurus neregulē cena, jo saskaņā ar PostG 1997 20. panta 2. punktu pasta pakalpojumu regulatoram jānosaka maksimālā cena tā, lai cenas regulētie ieņēmumi segtu cenas regulēto pakalpojumu efektīvas sniegšanas izmaksas un apstiprinātos apgrūtinājumus.

(384)

Atsaucoties uz 2009. gada reglamentētajiem pārskatiem, Vācija saglabā viedokli, ka kopš 1990. gada Deutsche Post bija būtiski zaudējumi no tā cenas regulētajiem pakalpojumiem, jo regulētos ieņēmumus absorbēja cenas regulēto pakalpojumu izmaksas, kā arī universālo pakalpojumu sniegšanas pienākumu pildīšanas neto izmaksas (94). Tāpēc Vācija noraida Komisijas argumentu, ka peļņa no cenas regulētajiem pakalpojumiem būtu pietiekama, lai finansētu jebkādu sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegumu no pakalpojumiem, kurus neregulē cena.

(385)

Pirmkārt, Komisija uzskata, ka no pasta pakalpojumu regulatora lēmumiem kopš 2003. gada ir acīmredzams, ka tas ir iezīmējis cenas regulēto ieņēmumu daļu kā kompensāciju par 2. apgrūtinājumu. Tāpēc iemaksas esamība no cenas regulētajiem ieņēmumiem ir viennozīmīgi apstiprināta pasta pakalpojumu regulatora lēmumos.

(386)

Otrkārt, WIK pētījumā pretēji 2009. gada reglamentētajiem pārskatiem parādīts, ka kopš 2000. gada cenas regulētie pakalpojumi ir devuši ievērojami pozitīvu tīro peļņu – vairāk nekā [6,5–8,5] % no pārdošanas.

9.   attēls.

ROS aprēķināšana cenas regulētajiem pakalpojumiem, pamatojoties uz WIK pētījumu

(…)

(387)

Lielāka peļņa kopš 2000. gada ir tieši saistīta ar noteikto pensiju iemaksu samazināšanu saskaņā ar 1995. gada pensiju likumu. Tā kā 1999. gadā Deutsche Post veica ikgadējo vienreizējo maksājumu EUR 2,045 miljardu apmērā, attiecīgā summa 2000. gadā bija tikai aptuveni EUR 735 miljoni (33 % no valsts ierēdņu faktiskajām algām). Tā kā pasta pakalpojumu regulators nepielāgoja uz leju regulētās cenas 2000. gadā saskaņā ar samazinātajām pensiju iemaksām, Deutsche Post peļņa būtiski palielinājās. Pat pēc 2002. gada lēmuma par maksimālo cenu sasniegtā peļņa arī saglabājās augstā līmenī, jo regulētās cenas nebija pietiekami samazinātas, lai pielīdzinātu tās cenas regulēto pakalpojumu izmaksām.

(388)

Attiecībā uz Vācijas kritiku par WIK pētījumu Komisija uzskata, ka pētījumā sniegts atbilstošāks Deutsche Post ekonomiskās situācijas apraksts kopumā un jo īpaši attiecībā uz peļņu no cenas regulētajiem pakalpojumiem nekā 2009. gada reglamentētajos pārskatos. Iemesli ir šādi:

(389)

Saskaņā ar spriedumu Chronopost lietā komercpakalpojumiem jābūt savām tiešajām izmaksām un par tiem jāveic atbilstošas iemaksas pieskaitāmajos izdevumos. Atbilstošu izmaksu sadalījumu starp dažādiem pakalpojumiem var pierādīt ar ārējiem atsauces punktiem (piemēram, tirgus cenām) vai iekšējo izmaksu datiem (95).

(390)

Reglamentētie pārskati 2009. gadā ir balstīti uz PostG 1997 20. panta 2. punktā minēto principu, kas nosaka, ka pakalpojumiem, kurus neregulē cena, būtu jāiedala tikai efektīvas pakalpojuma sniegšanas izmaksas, jo visi apgrūtinājumi (piemēram, izmaksu pārsniegumi no Postdienst personāla nodarbināšanas un universālā pakalpojuma pienākuma neto izmaksas) jāfinansē no cenas regulētajiem ieņēmumiem. Tomēr WIK pētījumā, pārskatot 2009. gada reglamentētos pārskatus salīdzinājumā ar konkurējošo privātuzņēmumu ienesīgumu, atklāts, ka Deutsche Post iedala pārāk lielu apgrūtinājumu daļu cenas regulētajiem pakalpojumiem un pārāk maz izmaksas komercpakalpojumiem.

(391)

WIK pētījuma atklājumus apstiprina apgalvoto konkurējošo atsauces punktu novērtējums, kurus Deutsche Post izmantoja, lai aprēķinātu atsevišķus apgrūtinājumus. Kā parādīts iepriekš, reglamentētā iemaksu likme 2. apgrūtinājuma aprēķināšanai (sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsniegums) ir pārāk zems atsauces punkts salīdzinājumā ar obligātajām sociālajām iemaksām, kas jāmaksā konkurējošiem privātuzņēmumiem. Turklāt ņemt vērā, piemēram, infrastruktūras apgrūtinājumu pasta nodaļu tīklam, ir tikai hipotētisks atsauces punkts, jo nevar apgalvot, ka bez universālo pakalpojumu sniegšanas pienākuma Deutsche Post nebūtu pašam savu pasta nodaļu kopš 1990. gada. Līdzīgi nevar pierādīt, ka kopš 1990. gada Deutsche Post būtu varējis darboties tikai ar personālu, kuram tas būtu maksājis algas tikai 2007. gada minimālās algas līmenī.

(392)

Tāpēc Komisija secina, ka WIK pētījums ir atbilstošāks pamats, lai noteiktu izmaksas, kas jāiedala komercpakalpojumiem.

(393)

Turklāt izmaksu aprēķināšana jāveic atbilstīgi vispārējiem grāmatvedības principiem saskaņā ar Direktīvu 97/67/EK un Direktīvu 2006/111/EK. Deutsche Post gada pārskatos nav ietverti ne paaugstinātie vērtības krišanās izdevumi, ne augstākas papildu pensiju izmaksas. Šīs izmaksas parasti finansē no uzņēmuma tīrās peļņas, un tas attiecas uz Deutsche Post tāpat kā uz tā konkurentiem. Tāpēc pārskatīta izmaksu aprēķināšana uz augšu dotu priekšrocības Deutsche Post salīdzinājumā ar konkurentiem.

(394)

Deutsche Post gūtā peļņa kopš 2000. gada ir bijusi ievērojami lielāka par vidējo ROS 3,48 % WIK pētījumā, kā arī par zemākās robežas ROS 6,1 % Deloitte II pētījumā. Tāpēc nevar pieņemt Vācijas apgalvojumu, ka Deutsche Post cieta tik lielus zaudējumus, ka tas nevarēja nosegt apgrūtinājumus no cenas regulētajiem ieņēmumiem.

(395)

Turklāt kritiski jāpārskata Deloitte II pētījums, kas balstīts uz mazu salīdzināmo kopumu no galvenokārt starptautiskiem kurjerpasta paku sūtījumu operatoriem (piemēram, UPS, FedEx, TNT Express). Deloitte II pētījumā ieteiktajā saprātīgas peļņas diapazonā, sākot ar ROS 6,1 % un vidējā ROS 7,4 %, nav ņemts vērā fakts, ka Deutsche Post uzņēmējdarbība ir ievērojami mazāk kapitālietilpīga un ar mazāku risku.

(396)

Tāpēc WIK pētījumā ir pareizi piemērots peļņas atsauces punkts zem Deloitte II pētījumā noteiktā diapazona, lai pienācīgi ņemtu vērā Deutsche Post zemo kapitāla intensitāti un zemos uzņēmējdarbības riskus salīdzinājumā ar starptautiskajiem kurjerpasta paku sūtījumu operatoriem. Tomēr nav vajadzīgs precīzi noteikt atsauces punkta peļņas līmei, jo sasniegtā vidējā ROS robeža 8,3 % jau ir augstāka nekā Deloitte II pētījuma zemākās robežas prognoze – ROS 6,1 %. Pat izmantojot Vācijas sniegto speciālista pētījumu, nevarēja noteikt, ka Deutsche Post kopš 2000. gada ir saņēmis pārāk zemu kompensāciju.

(397)

Jebkurā gadījumā Vācijas kritika par WIK pētījumu ir grūti saprotama, jo vidējais ROS 3,48 % nav augstāks par peļņas līmeni, kuru pasta pakalpojumu regulators un Deutsche Post paši norādījuši kā saprātīgu. No vienas puses, kā paskaidrots IV.4.3. iedaļā, visādā ziņā atsauces punkta ROS 3,48 % dod augstāku peļņu nekā kapitāla izmaksas (piemēram […] un […]), ko Deutsche Post uzrāda savos reglamentētajos pārskatos un ko ir apstiprinājis regulators. No otras puses, WIK pētījuma vidējais ROA 7,66 % ir līdzīgs Deutsche Post ieņēmumiem no kapitāla […].

(398)

Secinājumus par peļņas atsauces punktu neietekmē Vācijas atsauce uz saprātīgās peļņas likmēm 7–8 % apmērā no pārdošanas dzelzceļa un autobusu nozarēs. Šīs nozares ir kapitālietilpīgākas, tāpēc vajadzīgi augstāki ieņēmumi no pārdošanas, lai segtu kapitāla izmaksas. Gluži otrādi, šie rādītāji apstiprina, ka Deloitte II pētījuma peļņas atsauces punkts vairāk atbilst vidējai ROS kapitālietilpīgā, nevis darbietilpīgā nozarē.

(399)

Komisijai jānoraida Vācijas apgalvojums, ka cenas regulētie ieņēmumi bija nepietiekami, lai segtu apgrūtinājumus no sociālās apdrošināšanas izmaksu pārsnieguma. Ne iesniegtais speciālista pētījums, ne 2009. gada reglamentētie pārskati neatbalsta Vācijas apgalvojumu.

(400)

Gluži otrādi, 2002., 2007. un 2011. gada lēmumos par maksimālo cenu ir skaidri dokumentāri pierādīts, ka pasta pakalpojumu regulators pastāvīgi apstiprināja no cenas regulētajiem ieņēmumiem izmaksāto kompensāciju par apgalvotajiem apgrūtinājumiem.

(401)

Saskaņā ar Tiesas noteikto judikatūru Komisija ir kompetenta izlemt, ka attiecīgajai dalībvalstij jāatceļ vai jāizmaina atbalsts (100), ja tā ir atklājusi, ka atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Kā Tiesa ir pastāvīgi lēmusi, šis pienākums ir izveidots, lai atjaunotu iepriekš pastāvošo situāciju (101). Šajā saistībā Tiesa ir noteikusi, ka šis mērķis ir sasniegts, kad saņēmējs ir atmaksājis nelikumīgo atbalstu, tādējādi zaudējot priekšrocības, kas tam bija pār tā konkurentiem tirgū, un ir atjaunota situācija, kāda tā bija pirms atbalsta izmaksāšanas (102).

(402)

Saskaņā ar šo judikatūru Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta 1. punktā noteikts, ka komisija nelikumīga atbalsta gadījumos, “kad tiek pieņemti negatīvi lēmumi, lemj, vai attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja …. Komisija nepieprasa atgūt atbalstu, ja tas ir pretrunā ar Kopienas tiesību aktu vispārējo principu”.

(403)

Turpmāk Komisija novēro, ka 2007. un 2011. gada lēmumi par pagarinājumu atsaucas uz laikposmu no 1990. gada līdz 2007. gadam. Tomēr pensiju subsīdija ir pastāvīga atbalsta shēma, kas netika pārtraukta 2007. gadā. Attiecīgi kompensāciju par apgrūtinājumiem no cenas regulētajiem ieņēmumiem nepārtrauca maksāt 2007. gadā. Pati Vācija savā 2012. gada 2. janvāra dokumentā sniedza datus par pensiju subsīdiju un cenas regulētiem ieņēmumiem, tostarp par 2010. gadu. Tāpēc Komisija secina, ka pensiju subsīdijas nesaderīgās daļas atgūšana nebūtu jāveic tikai līdz 2007. gadam, bet tā jāturpina līdz šā lēmuma paziņošanas dienai.

(404)

Lai aprēķinātu atbalsta elementu, kas jau nodots Deutsche Post rīcībā, jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības tiesību aktos nav noteikts, ka Komisijai, liekot atmaksāt ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu, jānosaka konkrēta atgūstamā atbalsta summa. Ir pietiekami Komisijas lēmumā iekļaut informāciju, kas ļauj saņēmējam pašam bez lielām grūtībām noteikt attiecīgo summu (103).

(405)

Nesaderīgu atbalstu aprēķina, izmantojot formulu, kas minēta 8. tabulā, pamatojoties uz reglamentēto iemaksu likmi un atsauces punkta likmi, kā noteikts pielikumā un parādīts 7. tabulā, un valsts ierēdņu bruto algu, kā noteikts 6. tabulā. Nelikumīgi piešķirtā atbalsta summai katru gadu līdz atmaksāšanai tiks piemērota procentu likme. Procentu likme būtu jānosaka saskaņā ar Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK Līguma 93. panta piemērošanai (104), V nodaļu.

(406)

Aprēķini pielikumā, kas nosaka nelikumīgā atbalsta apjomu laikposmā no 2003. gada līdz 2010. gadam, neskaitot procentus, ir balstīti uz pieņēmumu, ka valsts ierēdņi strādā vienādās proporcijās ar cenas regulētajiem pakalpojumiem un pakalpojumiem, kurus neregulē cena. Pieejamie dati nesniedz informāciju par precīzu valsts ierēdņu skaitu, kas strādāja ar cenas regulētajiem pakalpojumiem un pakalpojumiem, kurus neregulē cena. Tāpēc ir pieņemts, ka ieņēmumu daļas no cenas regulētajiem pakalpojumiem un pakalpojumiem, kurus neregulē cena, ir uzticama sākotnējā aproksimācija algu izmaksu sadalījumam.

(407)

Tāpēc, izmantojot detalizētus datus, var iegūt precīzāku aprēķinu un izmainīt rezultātus. Vācija ir nesen iesniegusi jaunu informāciju par valsts ierēdņu kopējo algas apjomu pakalpojumos, kurus neregulē cena no 1995. gada līdz 2007. gadam. Šajā informācijā minēts, ka valsts ierēdņu kopējais algas apjoms būtu jāaprēķina, izmantojot sadalījumu, kas balstīts uz Deutsche Post personāla izmaksām reglamentētajos pārskatos. Šāda pieeja varētu dot zemāku valsts ierēdņu kopējo algas apjomu nekā aprēķināts, izmantojot sadalījumu, kas balstīts uz ieņēmumu daļām. Vācija 2012. gada 2. un 19. janvārī iesniedza komentārus, kuros ieteikts, ka vismaz attiecībā uz 2011. gada lēmumu par maksimālo cenu ir izmainīta relatīva apgrūtinājumu daļa cenas regulētajos pakalpojumos un arī starp cenas regulētajiem pakalpojumiem un pakalpojumiem, kurus neregulē cena. Izskatās, ka šī informācija norāda, ka kopš 2008. gada apgrūtinājumu daļa tika piešķirta pakalpojumiem, kurus neregulē cena. Īstenojot šo lēmumu, precīzs nelikumīgā atbalsta apjoms tiks aprēķināts sadarbībā ar Vāciju, ņemot vērā šos apsvērumus.

(408)

Neraugoties uz visām pūlēm, Komisija nav varējusi aprēķināt no 1995. gada līdz 2002. gadam nelikumīgi piešķirtā atbalsta uzticamus apjomus. Tāpat nešķiet iespējams šajā lēmumā noteikt aprēķināšanas parametrus, kas ir pietiekami precīzi, lai ļautu dalībvalstij (vienai vai sadarbībā ar Komisiju) veikt galīgo aprēķinu lēmuma īstenošanas posmā. Šajos īpašajos apstākļos dalībvalsts aizsardzības tiesību un juridiskās noteiktības principa ievērošana rada šķēršļus atbalsta atgūšanai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka Komisija nepieprasa atgūt atbalstu, ja tas ir pretrunā ar Kopienas tiesību aktu vispārējo principu.

(409)

Tāpēc atbalsta atgūšana jāsāk no 2003. gada 1. janvāra un jāturpina līdz brīdim, kad salīdzinošā priekšrocība pakalpojumiem, kurus neregulē cena, vairs nepastāv.

(410)

Laikposmā no šā lēmuma paziņošanas dienas jānodrošina, ka uz algu balstīto sociālās apdrošināšanas iemaksu līmenis, ko Deutsche Post maksā par saviem valsts ierēdņiem nav zemāks par tā konkurentu maksāto līmeni par līgumdarbiniekiem. Šajā salīdzinājumā jāņem vērā jebkāda kompensācija, ko Deutsche Post saņem, pamatojoties uz cenas regulēšanu saskaņā ar PostG 20. pantu.

(411)

LESD 107. panta 1. punktā noteikts, ka “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.” Nosakot, vai pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, Komisijai jāpiemēro šādi kritēriji: pasākumu piešķir valsts un no valsts līdzekļiem, tas dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētām nozarēm, izkropļojot konkurenci, un tam jāietekmē tirdzniecība starp dalībvalstīm.

(412)

Valsts kompensācijas maksājumi ir valsts līdzekļi, jo tie ir balstīti uz PostVerfG 1989 37. un 40. pantu un PostUmwG 1994 2. pantu un tika finansēti no valstij piederošā uzņēmuma Telekom resursiem.

(413)

Vācija apgalvo, ka valsts kompensācijas maksājumi būtu kompensējuši tikai pārnestos maksājumus, kas bija izmaksas, kuras konkurējošiem privātuzņēmumiem būtu parasti jāfinansē. Tā uzskata pārnestos maksājumus par sui generis nodevu, ko nevar klasificēt kā nodokli vai dividendi.

(414)

Deutsche Post bija jāveic pārnestie maksājumi, kuru apjoms bija no 6,6 % līdz 10 % no gūtajiem ieņēmumiem no 1924. gada līdz 1995. gadam. Saskaņā ar KPMG ziņojumu Federālā Konstitucionālā tiesa (Bundesverfassungsgericht) savā 1984. gada 22. marta spriedumā nenoteica precīzu pārnesto maksājumu juridisko raksturu, bet raksturoja tos kā ienākumus valsts budžetā (Erwerbseinkünfte). Turklāt pārnestie maksājumi tika apzīmēti kā izmaksas (Kosten der Leistung), kas Deutsche Post bija jāmaksā par savu pakalpojumu sniegšanu.

(415)

Lai gan Federālā Konstitucionālā tiesa precīzi nenoteica, kādā mērā pārnestie maksājumi būtu jāuzskata par nodokļu vai dividenžu aizstājēju, ir skaidrs, ka pārnestie maksājumi radīja ieņēmumus valsts budžetā.

(416)

Pirmkārt, iepriekš daudzas dalībvalstis izmantoja pasta un telekomunikāciju monopolu ieņēmumus kā ienākuma avotu valsts budžetam. Tā kā Bundespost un tā priekšgājēji bija atbrīvoti no vispārējiem nodokļiem līdz 1995. gadam to valsts juridiskā statusa dēļ, sui generis nodevas uzlikšana tika izmantota, lai radītu ienākumus valsts budžetā no šīm nozarēm. Turklāt no ekonomiskā viedokļa bija saprātīgi uzlikt nodevas šiem monopoliem. Patērētāji bija gatavi pieņemt cenu paaugstinājumu, būtiski nesamazinot šo pakalpojumu izmantošanu, lai valsts budžetā radītu augsta līmeņa ieņēmumus.

(417)

Otrkārt, pretstatā privātuzņēmumiem Deutsche Post nebija saistību maksāt ne tiešos, ne netiešos nodokļus, vai saistību maksāt jebkādas dividendes par sniegto kapitālu. Tā rezultātā pārnestie maksājumi bija vienīgais federālās valdības kā nodokļu iestādes vai akcionāra līdzeklis saņemt ienākumus no Deutsche Post. Šajā saistībā nav svarīgi, vai pārnestie maksājumi pilnībā atbilst konkrētu nodokļu vai dividenžu režīmu definīcijām. Jebkurā gadījumā pārnestie maksājumi bija maksājumi, kas Deutsche Post bija jāmaksā kopš 1924. gada un kas radīja ienākumus valsts budžetā.

(418)

Visbeidzot, pienākums veikt pārnestos maksājumus bija saskaņā ar valsts mērķi radīt ieņēmumus valsts budžetā nodokļu vai dividenžu formā no valsts monopola. Tāpēc pārnestie maksājumi ir parastas izmaksas, kas Deutsche Post bija jāmaksā no saviem pašu resursiem.

(419)

Vācija apgalvo, ka tā daļēji rīkojās kā privāts ieguldītājs, piešķirot valsts kompensācijas maksājumus, jo valsts pārvedumi finansēja ienesīgus ieguldījumus Deutsche Post tīklā.

(420)

Tomēr, tā kā valsts kompensācijas maksājumi tika piešķirti, pamatojoties uz uzkrātajiem zaudējumiem pretēji ieguldījumu plāniem, ir skaidrs, ka neviens privātais ieguldītājs nekad nebūtu apstiprinājis šādu ieguldījumu stratēģiju.

(421)

Attiecīgi valsts kompensācijas maksājumi sniedza Deutsche Post finansiālu priekšrocību.

(422)

Vācija apgalvo, ka valsts kompensācijas maksājumi nebija valsts atbalsts, jo tie kompensēja universālo pakalpojumu sniegšanas pienākuma neto izmaksas.

(423)

Spriedumā Altmark lietā (105) Tiesa noteica, ka kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu nav valsts atbalsts LESD 107. panta nozīmē, ja ir izpildīti četri kumulatīvie kritēriji. Pirmkārt, saņēmējam uzņēmumam jābūt pienākumam sniegt sabiedriskus pakalpojumus, un šis pienākums skaidri jānosaka. Otrkārt, parametri, ko ņem vērā, aprēķinot kompensāciju, jānosaka iepriekš objektīvā un pārskatāmā veidā. Treškārt, kompensācija nevar pārsniegt apjomu, kas nepieciešams, lai nosegtu visus izdevumus vai daļu no izdevumiem, kas radušies, sniedzot sabiedriskos pakalpojumus, ņemot vērā attiecīgos ieņēmumus un saprātīgu peļņu. Ceturtkārt, ja uzņēmums, kuram ir pienākums sniegt sabiedriskos pakalpojumus konkrētā gadījumā, netiek izvēlēts valsts iepirkšanas procedūrā, kam būtu jāļauj izvēlēties konkurentu, kurš spēj piedāvāt šos pakalpojumus sabiedrībai kopienai par viszemākajām izmaksām, nepieciešamās kompensācijas līmenis jānosaka, pamatojoties uz izmaksu analīzi, kas rastos tipiskam uzņēmumam, kurš veiksmīgi darbojas un kuram ir atbilstoši transporta līdzekļi.

(424)

Tā kā Deutsche Post netika izvēlēts publiskā konkursā un Vācija nav pierādījusi, ka Deutsche Post bija veiksmīgs uzņēmums, sprieduma Altmark lietā ceturtais nosacījums nav izpildīts.

(425)

Valsts kompensācijas maksājumi tika piešķirti no valsts līdzekļiem un atbrīvoja Deutsche Post no izmaksām, kas parasti jāmaksā privātuzņēmumiem. Vācija nevarēja pierādīt, ka valsts kompensācijas maksājumi izpildīja Altmark kritērijus, kas tos atbrīvotu no klasificēšanas par atbalstu.

(426)

Iepriekš VII.1.2. iedaļā minēto iemeslu dēļ valsts kompensācijas maksājumi var izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību.

(427)

Tāpēc Komisija uzskata, ka valsts kompensāciju maksājums ir atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(428)

Valsts kompensācijas maksājumi tika ieviesti ar PostVerfG 1989 37. panta 2. un 3. punktu, tāpēc tas ir jauns atbalsta pasākums.

(429)

LESD 106. panta 2. punktā noteikts, ka uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai kas darbojas kā dalībvalstu fiskāli monopoli, attiecas Līgumos ietvertie noteikumi un jo īpaši noteikumi par konkurenci. Tomēr tajā noteikts izņēmums no Līguma noteikumiem ar nosacījumu, ka ir izpildīti vairāki kritēriji. Pirmkārt, jābūt pilnvarojuma aktam, ar kuru valsts uzņemas atbildību par to, ka uzņēmums veic konkrētu uzdevumu. Otrkārt, pilnvarojumam jāattiecas uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu. Treškārt, izņēmumam jābūt nepieciešamam, lai veiktu šajā saistībā uzdotus un proporcionālus uzdevumus. Visbeidzot, tirdzniecības attīstību nedrīkst ietekmēt tādā mērā, lai kaitētu Savienības interesēm.

(430)

Komisija 1996. un 2001. gada Paziņojumos (106), (107) un 2005. gada pamatprincipos par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem paskaidroja nepieciešamības un proporcionalitātes prasību piemērošanu izņēmumam saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu. 2005. gada pamatprincipu 2.4. iedaļā ir jaunākā šo prasību nozīmes un darbības jomas kodificēšana, ko iepriekš ir pastāvīgi piemērojusi Tiesa, Vispārējā tiesa un Komisija.

(431)

Saskaņā ar pamatprincipu 2.4. iedaļu piešķirtās kompensācijas nepieciešamībai un proporcionalitātei jāatbilst šādiem principiem.

(432)

Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē valsts kompensācijas maksājumi par universālo pakalpojumu sniegšanas izmaksām ir uzskatīti par saderīgu atbalstu (vai nav uzskatīti par atbalstu), ja maksājumi bija mazāki par universālā pakalpojuma faktiskajām neto izmaksām (108).

(433)

Turpmākajās pasta direktīvās un Tiesas judikatūrā (109) pasta pakalpojumu universālā sniegšana vienmēr ir atzīta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu.

(434)

Ar turpmākajiem pasta tiesību aktiem Deutsche Post tika piešķirtas pilnvaras sniegt universālos pasta pakalpojumus līdz 2007. gada 31. decembrim.

(435)

Vācija saglabā viedokli, ka valsts kompensācijas maksājumi bija proporcionāls kompensācijas pasākums, jo tie saskaņā ar 2009. gada reglamentētajiem pārskatiem bija ievērojami mazāki par universālo pakalpojumu sniegšanas pienākumu faktiskajām neto izmaksām no 1990. gada līdz 1995. gadam. 2009. gada reglamentētajos pārskatos parādīts, ka 1995. gadā, neraugoties uz valsts kompensācijas maksājumiem, Deutsche Post saņēma pārāk mazu kompensāciju EUR […] miljardu apmērā (pašreizējā vērtība 1995. gadā) par universālo pakalpojumu sniegšanas pienākumu uzkrātajām neto izmaksām laikposmā no 1990. gada līdz 1995. gadam.

(436)

Pēc izmaksu sadalīšanas un izmaksu pielāgošanas 2009. gada reglamentētajos pārskatos WIK pētījumā izdarīts secinājums, ka valsts kompensācijas maksājumi kompensēja universālo pakalpojumu sniegšanas pienākuma uzkrātās neto izmaksas laikposmā no 1990. gada līdz 1995. gadam.

(437)

WIK aprēķini rāda, ka 1995. gadā kompensācija pārsniedza uzkrātās neto izmaksas par EUR [0–20] miljoniem. Tomēr Komisija atzīst, ka izmaksu uzskaites datu kvalitāte šajos gados ir vāja. Turklāt WIK par kapitāla izmaksām ir atzinis tikai pārnestos maksājumus un nav atļāvis nekādu turpmāku saprātīgu peļņu.

(438)

Šo divu iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka WIK pētījumu nevar izmantot par pamatu, lai noraidītu Vācijas prasību par to, ka valsts kompensācijas maksājumi bija atbilstoša kompensācija par Deutsche Post universālo pakalpojumu sniegšanas izmaksām.

10.   tabula.

Universālo pakalpojumu sniegšanas pienākuma uzkrāto neto izmaksu un valsts kompensācijas maksājumu aprēķināšana (pašreizējā vērtība 1995. gadā)

(439)

Tāpēc valsts kompensācijas maksājumi ir saderīgs atbalsts saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu, jo tie nepārsniedza neto izmaksas, ko Deutsche Post maksāja par saviem universālo pakalpojumu sniegšanas pienākumiem.

(440)

Komisija uzsver, ka noteikumi par valsts garantiju parāda instrumentiem tika ieviesti 1953. gadā ar PostVwG 1953 22. panta 4. punktu. Kad PostVwG 1953 tika atcelts ar PostVerfG 1989, tas pats noteikums bez grozījumiem tika ietverts PostVerfG 1989 40. pantā.

(441)