12.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 279/1

(1)

Komisijai 2002. gada 4. oktobra sūdzībā, kas papildināta 2003. gada 16. janvārī, tika apgalvots, ka Francijas Republika ir sniegusi valsts atbalstu France Télécom, kas daļēji esot samazinājis tā finanšu izmaksas, it īpaši saistībā ar pensiju finansēšanu. Francijas Republika 2004. gada 17. marta vēstulē sniedza Komisijai informāciju, kuru tā bija pieprasījusi saistībā ar sūdzību.

(2)

Sūdzības iesniedzēji 2004. gada 2. aprīļa un 2006. gada 24. februāra vēstulēs iesniedza papildu informāciju attiecībā uz sūdzību.

(3)

Komisija 2008. gada 20. maija vēstulē informēja Francijas Republiku par savu lēmumu attiecībā uz šo atbalstu uzsākt Līguma par Eiropas Savienības darbību (“LESD”) 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

(4)

Francijas Republika savus apsvērumus iesniedza 2008. gada 18. jūlijā.

(5)

Komisijas lēmums uzsākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (4). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt apsvērumus par attiecīgo atbalstu.

(6)

Komisija 2008. gada 22. septembrī saņēma France Télécom apsvērumus un pēc termiņa pagarinājuma attiecīgi 2008. gada 1. un 16. oktobrī tā saņēma sūdzības iesniedzēju un viena telekomunikāciju operatora apsvērumus. Pēc tam Komisija šos apsvērumus iesniedza Francijas Republikai, dodot tai iespēju tos komentēt, un Francijas Republikas komentārus saņēma ar 2009. gada 13. februāra vēstuli.

(7)

France Télécom2009. gada 16. februārī iesniedza apsvērumus, pievēršot Komisijas uzmanību Vispārējās tiesas 2008. gada 28. novembra spriedumam (5), kurš, kā tas uzskata, apstiprina tā argumentus. Iepriekš 6. apsvērumā minētais telekomunikāciju operators 2009. gada 14. maijā iesniedza papildinformāciju par saviem procedūras ietvaros sniegtajiem apsvērumiem, atsaucoties uz Komisijas 2009. gada 11. februāra lēmumu (6), kurš, kā tas uzskata, atbalsta tā apsvērumus.

(8)

Komisijas un France Télécom pārstāvju tikšanās pēc uzņēmuma lūguma notika 2009. gada 17. decembrī, 2010. gada 23. septembrī un 2010. gada 12. oktobrī. France Télécom papildu apsvērumus iesniedza 2010. gada 18. oktobrī.

(9)

Francijas Republika pēc Komisijas lūguma 2010. gada 18. martā iesniedza atsevišķu sākotnējos apsvērumos ietverto datu precizējumus un atjauninājumus, kā arī to satura atgādinājumu.

(10)

Francijas iestādes 2010. gada 22. septembrī iesniedza Komisijai jaunus apsvērumus un lūdza sarīkot tikšanos, kura notika 2010. gada 22. oktobrī. Komisija ar 2010. gada 28. oktobra vēstuli iesniedza tām tikšanās laikā konstatēto faktu precizējumus un France Télécom papildu apsvērumus, aicinot Francijas Republiku sagatavot savus iespējamos apsvērumus. Komisija 2010. gada 17. novembrī iesniedza Francijas iestāžu lūgtos papildu precizējumus, lai tās sagatavotu savus 2010. gada 10. novembra apsvērumus.

(11)

Francijas Republika 2010. gada 9. decembra vēstulē, kas papildināta 2011. gada 24. jūnijā, sniedza papildu apsvērumus, kuriem pievienoti atsevišķi atjaunināti sākotnējos apsvērumos iekļautie dati. Tikšanās ar Francijas iestādēm notika 2011. gada 28. jūnijā un 4. jūlijā. Jauni apsvērumi tika iesniegti 2011. gada 7. oktobrī.

(12)

Pasākumi, uz kuriem attiecas šī procedūra, ir 1996. gadā ieviestās izmaiņas uzņēmuma France Télécom īstenoto iemaksu shēmā pensiju maksājumiem saviem darbiniekiem, kuriem ir ierēdņa statuss. Iepriekšējā shēma tika ieviesta laikā, kad 1990. gadā France Télécom dibināja kā no valsts pārvaldes nošķirtu uzņēmumu. Faktiski 1990. gada likumā par France Télécom sociālajām iemaksām bija pārņemta iepriekšējā prakse. No 1996. gada tika ieviesta jauna shēma, pirmkārt, sakarā ar France Télécom pārveidi par akciju sabiedrību, tā iekļaušanu biržas sarakstā un aizvien lielāku kapitāla daļu nodošanu publiskajā piedāvājumā un, otrkārt, sakarā ar to, ka konkurencei pilnībā tika atvērti tirgi Francijā un citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kur tas darbojās. 1996. gadā ieviestā shēma pamatā joprojām ir spēkā.

(13)

Saskaņā ar 1990. gada 2. jūlija Likumu Nr. 90-568 (turpmāk tekstā – “1990. gada likums”) (7) France Télécom tika veidots kā publisko tiesību uzņēmums, kuram ir juridiskas personas statuss. Pirms tam tas bija Pasta un telekomunikāciju ministrijas ģenerāldirekcija. Saskaņā ar šo pašu likumu visi valsts kustamie un nekustamie īpašumi, kas saistīti ar šīs ģenerāldirekcijas sniegtajiem pakalpojumiem, tika pilnībā un bez maksas nodoti France Télécom.

(14)

1990. gada likuma 3. pantā ir noteikti France Télécom pienākumi: i) nodrošināt visus sabiedriskos telekomunikāciju pakalpojumus iekšzemes un starptautiskajos sakaros; ii) izveidot, attīstīt un apsaimniekot publiskos tīklus, kas nepieciešami tā pakalpojumu sniegšanai, un nodrošināt to savienojumu ar citu valstu tīkliem; iii) nodrošināt visus pārējos pakalpojumus, iekārtas un telekomunikāciju tīklus, kā arī veidot kabeļu tīklus skaņas vai televīzijas radioapraides pakalpojumu sniegšanai.

(15)

Saskaņā ar 1990. gada likuma 29. pantu France Télécom darbiniekiem bija īpašs statuss, piemērojot likumu par ierēdņu tiesībām un pienākumiem un likumu par valsts civildienesta noteikumiem. 1990. gada likums atļāva nodarbināt līgumdarbiniekus saskaņā ar koplīgumu shēmu, ievērojot starp valsti un uzņēmumu noslēgto plānošanas līgumu. Tas paredzēja, ka šāda veida darbinieku skaita maksimālā robeža ir 3 % no kopējā darbinieku skaita.

(16)

Turpinot iepriekšējo budžeta praksi, 1990. gada likuma 30. pantā pienākumi attiecībā uz darbinieku sociālās nodrošināšanas maksājumu finansējumu starp Francijas valsti un France Télécom tika sadalīti šādi:

“Pasta un telekomunikāciju ministrijas un publisko operatoru aktīvie un pensionētie darbinieki, kuriem ir vispārējais valsts ierēdņu statuss, kā arī to tiesību pārņēmēji pabalstus veselības, maternitātes un invaliditātes apdrošināšanas veidā saņem ar “mutuelle générale des P.T.T.” starpniecību saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti sociālās apdrošināšanas kodeksa III grāmatā un VII grāmatas I sadaļas II nodaļā. Tomēr to iemaksu daļu, kas saskaņā ar L. 712-9. pantu ir jāveic valstij, publiskie operatori par saviem ierēdņiem veic paši.

Piešķirto pensiju norēķinus un maksājumus La Poste un France Télécom ierēdņiem, piemērojot civilo un militāro vecuma pensiju kodeksu, veic valsts. Savukārt publisko operatoru pienākums ir iemaksāt Valsts Kasē:

Visas izmaksas, kas izriet no sociālās apdrošināšanas kodeksa L. 134-1. panta piemērošanas La Poste un France Télécom darbiniekiem, pilnībā sedz publiskie operatori.

Vajadzības gadījumā šo noteikumu īstenošanas nosacījumus paredz ar Valsts padomes dekrētu”.

(17)

Laikā no 1991. līdz 1996. gadam, piemērojot 1990. gada likuma 30. pantu, “darba devēja” iemaksa (proti, “papildu iemaksa”, kas paredzēta 1990. gada likuma 30. panta b) apakšpunktā tā sākotnējā redakcijā), kas France Télécom bija jāmaksā par šo ierēdņu nodarbināšanu, tika noteikta kā starpība starp Francijas valsts izmaksāto pensiju kopsummu un daļu, kas samaksāta no strādājošo ierēdņu algām. France Télécom piedalījās arī “kompensācijas” un “papildu kompensācijas” shēmās, kas paredzēja pārvedumus, lai nodrošinātu līdzsvaru ar citu valsts iestāžu ierēdņu pensijas shēmām. Ierēdņu pensijas saistību finansējuma daļa attiecībā pret algu tika noteikta, piemērojot civilo un militāro vecuma pensiju kodeksa L. 61. pantu, veicot ieturējumus no darbinieka algas 7,85 % apmērā no kategoriju skalai atbilstīgās bruto algas.

(18)

France Télécom iemaksas laikā no 1991. līdz 1996. gadam palielinājās no EUR 920 miljoniem līdz EUR 1 151 miljonam, un to sadalījums ir šāds:

1.   tabula

France Télécom darbinieku un darba devēja pensijas iemaksas 1991.–1996. gadā  (8)

(19)

France Télécom ar pensijām saistītos izdevumus uzskaitīja, pamatojoties uz veiktajām iemaksām. Tā kā bija paredzams šo izdevumu pieaugums, ņemot vērā bijušajiem ierēdņiem izmaksājamo vecuma pensiju prognozētās tendences, France Télécom savos kontos iegrāmatoja arī ikgadēju uzkrājumu, lai izlīdzinātu iespējamās turpmākā maksājumu pieauguma sekas 30 gadu laikposmā. Līdz 1996. gadam izveidotā uzkrājuma kopsumma bija FRF 23,4 miljardi (EUR 3,6 miljardi). Kā norādījušas Francijas iestādes, tā kā Francijas valsts pati apdrošina savus riskus, tā no savas puses neveidoja rezerves šīm pensijām (9).

(20)

Saskaņā ar 1996. gada 26. jūlija Likumu Nr. 96-660 (10) (turpmāk tekstā – “1996. gada likums”) tika grozīti vairāki 1990. gada likuma noteikumi. Saskaņā ar šo likumu no 1996. gada 31. decembra, pirmkārt, France Télécom kļuva par valsts uzņēmumu, uz kuru ir attiecināmi akciju sabiedrībām piemērojamie noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā likumam, un, otrkārt, publisko tiesību juridiskās personas France Télécom mantu, tiesības un pienākumus bez maksas nodeva valsts uzņēmumam France Télécom.

(21)

Uzņēmuma France Télécom SA (“France Télécom”) kapitāls saskaņā ar rīkojumu tika noteikts FRF 25 miljardu (EUR 3,8 miljardu) apmērā, pamatojoties uz pašu kapitālu, kas bilancē norādīts 1995. gada 31. decembrī. France Télécom akcijas 1997. gada oktobrī tika laistas apgrozībā Bourse de Paris pirmreizējā tirgū, kā arī New York Stock Exchange (NYSE). Saskaņā ar 1998. gada pārskatu France Télécom kapitāls bija sadalīts starp valsti, kurai piederēja 63,6 %, privātiem investoriem 31,2 %, France Télécom darbiniekiem 3,2 % un Deutsche Telekom 2 %. Kopš 2004. gada 7. septembra, pēc 10,85 % kapitāla daļu pārdošanas, akciju kontrolpakete vairs nepiederēja Francijas valstij. Vēlāk šī daļa turpināja samazināties, līdz 2008. gada 31. decembrī bija 26,65 % no kapitāla. Tomēr, saglabājot 26,65 % balsstiesību un nepastāvot citām būtiskām akcionāru apvienībām, Francijas valsts ieceļ izpilddirektoru un joprojām ir galvenais France Télécom akcionārs, kas praktiski var noteikt akcionāru balsojuma iznākumu jautājumos, kur nepieciešams vienkāršais vairākums (11).

(22)

Saskaņā ar 1996. gada likumu noteiktās France Télécom statusa izmaiņas paredzēja arī dažādus noteikumus attiecībā uz tā darbiniekiem. Saskaņā ar šo likumu France Télécom ierēdņi tika piesaistīti valsts uzņēmumam France Télécom un ir tā padotībā. Darbinieki, kuriem bija ierēdņa statuss, saglabāja šo statusu un ar to saistītās garantijas. France Télécom piesaistīto ierēdņu nodarbināšanas nosacījumi ir tādi paši kā valsts ierēdņiem: viņiem ir nodarbinātības garantija un viņus no amata atbrīvot var vienīgi ļoti nopietna iemesla dēļ tikai ar likumu noteiktos gadījumos. Attiecībā uz jaunu darbinieku pieņemšanu darbā saskaņā ar 1996. gada likumu France Télécom varēja pieņemt darbā ierēdņus līdz 2002. gada 1. janvārim, tajā pašā laikā pieņemot darbā līgumdarbiniekus saskaņā ar koplīgumu shēmu.

(23)

France Télécom1996. gada 31. decembrī nodarbināja 165 200 personu, no kurām 94,1 % bija ierēdņi. Faktiski, negaidot 1996. gada likumā noteikto 2002. gada 1. janvāra termiņu, France Télécom pārtrauca ierēdņu pieņemšanu darbā, sākot no 1997. gada. Tādēļ desmit gadu laikā ierēdņu skaits saruka par 47 %, samazinoties no 133 434 ierēdņiem 1997. gadā līdz 69 892 ierēdņiem 2007. gadā. Šis samazinājums nepārprotami ir lielāks nekā samazinājums (– 25 %), ko piedzīvoja France Télécom darbinieku kopskaits, kas 2007. gada 31. decembrī bija 124 166 darbinieki.

(24)

Ar 1996. gada likuma 6. pantu grozīja arī 1990. gada likuma 30. pantu, sākotnējam tekstam pievienojot c) un d) apakšpunktus. Likumā ir noteikts, ka France Télécom, kompensējot France Télécom ierēdņiem piešķirto valsts pensiju norēķinus un maksājumus, ir jāiemaksā Valsts Kasē:

(25)

Ar 1996. gada likumu France Télécom tika arī izslēgts no 1990. gada likumā paredzētā vispārējā un īpašā vecuma apdrošināšanas kompensāciju mehānisma piemērošanas jomas, saskaņā ar kuru France Télécom papildus darba devēja iemaksām bija jāveic kompensācijas un papildu kompensācijas maksājumi, kas norādīti 1. tabulā. Laikā no 1991. līdz 1996. gadam šim nolūkam iemaksātās summas veidoja 18 % no ierēdņa statusa darbiniekiem izmaksātajām pensijām.

(26)

Darba devēja iemaksa, kurai ir no saistībām atbrīvojošs raksturs un kas tika ieviesta saskaņā ar 1996. gada likumu, aizstāja papildu iemaksu, kura bija paredzēta 1990. gada likuma 30. panta b) apakšpunktā. Šī iemaksa pamatojas uz taisnīgas konkurences likmi, kas balstās uz vienlīdzīgai neto darba samaksai piemērojamo obligāto sociālo un nodokļu iemaksu līmeņa izlīdzināšanu. Izlīdzināšanas metode pamatojas uz modelēšanu, nosakot, kādām algu izmaksām būtu jābūt konkurentam, lai tā darbinieku neto alga būtu tāda pati kā France Télécom ierēdņiem, ja šis konkurents algo darbiniekus, uz kuriem attiecas vispārīgie sociālo iemaksu (ieskaitot pensiju iemaksas) noteikumi, un tam ir identiska personāla struktūra.

(27)

Metodē nav iekļautas iemaksas, kuras konkurenti veic, lai apdrošinātu riskus, kas ir atšķirīgi darbiniekiem un ierēdņiem, it īpaši bezdarbu un darbinieku prasības uzņēmuma sanācijas vai likvidēšanas gadījumā (turpmāk tekstā – “atalgojuma garantijas apdrošināšana” vai “AGS”). Laikā, kad tika balsots par 1996. gada likumu, šo atšķirību starp France Télécom un tā konkurentiem pamanīja arī likumdevējs, kurš secināja, ka “6. panta noteikumu kopums ļauj France Télécom neveikt UNEDIC iemaksas, kas ir jāsedz tā potenciālajiem konkurentiem” (12).

(28)

France Télécom darba devēja iemaksa, kura ik gadu tiek pārrēķināta, ir izteikta kā procentuāla daļa no strādājošo ierēdņu kategoriju skalai atbilstīgajām bruto algām. Šīs darba devēja iemaksas likme laikā no 1997. līdz 2010. gadam bija vidēji […] (13) % un saskaņā ar Francijas Republikas apsvērumiem attīstījās tā, kā ir norādīts 2. tabulā:

2.   tabula

Darba devēja iemaksas, kurām ir no saistībām atbrīvojošs raksturs un kuras France Télécom samaksāja laikā no 1997. līdz 2010. gadam

(29)

Tas, ka kopš 1997. gada tika pārtraukta ierēdņu pieņemšana darbā, ierobežoja strādājošo ierēdņa statusa darbinieku skaitu France Télécom. Neraugoties uz to, ka laikā no 1991. līdz 2010. gadam aizvien lielāka ierēdņu daļa aizgāja pensijā, tabulā ir redzams, ka darba devēja iemaksa EUR 744 miljonu apmērā, ko France Télécom samaksāja 2010. gadā, bija par EUR 407 miljoniem mazāka par pensiju izmaksām, kuras uzņēmums iemaksāja Francijas valstij pirms reformas stāšanās spēkā 1996. gadā, un ir vienāda ar darba devēja iemaksu, kuru France Télécom veica pirms 20 gadiem 1991. gadā (attiecīgi EUR 1 151 miljons un EUR 743 miljoni, sk. 1. tabulu).

(30)

Tātad saskaņā ar 1996. gada likumu ieviestās reformas sekas ir tādas, ka France Télécom iemaksas summa absolūtā izteiksmē samazinās un vairs nav saistīta ar pensijā aizgājušo ierēdņu skaitu. Izmaksu nodošana valstij, kas ieviesta saskaņā ar 1996. gada likumu, notika, neraugoties uz to, ka saskaņā ar Senāta minētajām prognozēm, sākot no 2005. gada, būtiski palielinājās pensiju izmaksas, pieaugot līdz FRF 13 miljardiem (EUR 1,98 miljardiem) 2007. gadā, FRF 21,5 miljardiem (EUR 3,3 miljardiem) 2017. gadā un FRF 34 miljardiem (EUR 6,1 miljardam) 2027. gadā (14).

(31)

Tādējādi debatēs par likumprojektu Nacionālajā asamblejā un Senātā minēta pensiju izmaksu FRF 250 miljardu apmērā pārcelšanu uz valsts budžetu, kurus ikgadējās iemaksas FRF 100 miljardu apmērā un ārkārtas iemaksa FRF 40 miljardu apmēra nesegtu, pat pievienojot ieņēmumus no uzņēmuma akciju daļas pārdošanas. Debatēs minēta arī ārkārtas iemaksas aptuvenā summa lielākais FRF 40 miljardu apmērā, lai samazinātu valstij radušās jaunās un būtiskās izmaksas. Šī summa tika noteikta pēc baņķieru ieteikuma, lai parādu attiecība pret pašu kapitālu atbilstu 150 % un lai summa atbilstu uzņēmuma veidotajam pensiju uzkrājumam un tām valsts papildu izmaksām tikai un vienīgi desmit gadu periodā, kuras izriet no starpības starp izmaksātajām pensijām un no saistībām atbrīvojošo iemaksu, kuru iekasē kopš tā brīža (15).

(32)

Valsts kompensācijas mērķis tika atgādināts ne tikai likumdevēja pieņemtā likuma 30. panta formulējumā un debašu laikā par 1996. gada likumu, bet arī France Télécom pārskatā par 1997. gadu, kurā ir norādīts “ārkārtas iemaksas maksājums Francijas valstij 37,5 miljardu franku apmērā, kas saistīts ar nākotnes pensijām bijušajiem ierēdņiem” (16). France Télécom izveidotais uzkrājums ļāva France Télécom samazināt veicamo neto maksājumu – vienā gadā tas samaksāja papildu izmaksas, kas reformas dēļ valstij rodas desmit gadu laikā.

(33)

Tādējādi redzams, ka uzkrājums, kas bija paredzēts, lai izlīdzinātu turpmākā iemaksu pieauguma sekas, kuras izriet no 1990. gada likuma, un ko France Télécom veidoja ik gadu, līdz 1996. gadā uzkrātā summa bija FRF 23,4 miljardi (EUR 3,6 miljardi), tika ņemts vērā, lai noteiktu ārkārtas iemaksas (jeb “kompensācijas”) summu. Iemaksas daļa, kas neatbilda veidotajam uzkrājumam, sedza šīs papildu izmaksas desmit gadu laikposmā. Tās summa tika noteikta, ņemot vērā uzņēmuma jau iepriekš uzkrāto summu, kā tas skaidri izriet no tā laika debatēm.

(34)

Faktiski tā kā saskaņā ar 1996. gada likumu paredzētajai darba devēja ikgadējai iemaksai ir no saistībām atbrīvojošs raksturs, France Télécom saistības kopš tā laika aprobežojas ar minētās iemaksas maksājumu un tam vairs nav jāsedz iespējami nākotnes deficīti ne savu ierēdņa statusa darbinieku pensiju shēmās, ne citās civildienesta shēmās. Tātad atbilstoši 1996. gada likumam uzkrājums vairs nebija jāveido. Uzkrājums tika iekļauts France Télécom1996. gada 31. decembra peļņas un zaudējumu aprēķinā, tīrajā peļņā uzrādot FRF 17,5 miljardus (EUR 2,7 miljardus) (17).

(35)

Turklāt ar 1996. gada likumu paredzētās vienreizējās ārkārtas iemaksas summa, lai kompensētu to, ka valsts veic France Télécom ierēdņiem piešķirto pensiju norēķinus un maksājumus, saskaņā ar 1997. gada finanšu likumu bija noteikta FRF 37,5 miljardu jeb EUR 5,71 miljarda apmērā. To finansēja, palielinot uzņēmuma īstermiņa un ilgtermiņa parādsaistības (18), un nomaksāja vairākos maksājumos laikā no 1997. gada janvāra līdz oktobrim. Šīs ārkārtas iemaksas saņemšana ļāva Francijas valsts pārvaldes deficītu 1997. gadā samazināt līdz EUR 41,8 miljardiem. Bez tās šajā gadā deficīts būtu bijis 3,7 % no IKP.

(36)

Saņemt šo iemaksu tika uzticēts France Télécom ārkārtas iemaksas pārvaldības valsts iestādei, kuru izveidoja saskaņā ar 1997. gada finanšu likumu. Ārkārtas iemaksa un iespējamie tās radītie finanšu ienākumi bija šīs iestādes vienīgie ieņēmumi. Tās izdevumi izpaužas kā ikgadējs pārskaitījums valsts budžetā, kas kopš 2006. gada tiek iegrāmatots ieņēmumos īpašā pensiju kontā, kas paredzēts valsts civilā un militārā dienesta pensijām. Šis maksājums 1997. gadā bija noteikts FRF 1 miljarda (EUR 152,4 miljonu) apmērā un katru gadu palielinājās par 10 %, izņemot, ja finanšu likumā tiktu noteikts citādi. Šī valsts iestāde beidz pastāvēt, kad visi tās ieņēmumi ir pārskaitīti valstij (19).

(37)

Piemērojot 1997. gada finanšu likumā paredzētos noteikumus, kas noteica ikgadējās iemaksas, 1999. gadā tika lēsts, ka valsts iestādes darbības laiks bez tās naudas līdzekļu atlīdzināšanas būs 17 gadi (20). Tomēr, tā kā ikgadējie maksājumi bija lielāki, nekā paredzēja 1997. gada finanšu likums, tās darbības laiks saīsinājās. Kā ir norādīts 3. tabulā, iestādes ikgadējo maksājumu uzkrātā summa 2010. gadā jau sasniedza EUR 5,47 miljardus. Iestādes darbības izbeigšana, ņemot vērā visu pieejamo līdzekļu pārskaitīšanu, bija paredzēta 2011. gada 31. decembrī (21). 2011. gada finanšu likumā bija paredzēts EUR 243 miljonu gada maksājums īpašajā pensiju kontā, pēc kura iestādes ieņēmumi būtu dzēsti (22).

(38)

Jebkurā gadījumā ārkārtas iemaksas summa FRF 37,5 miljardu apmērā, kas 1997. gadā tika nodota France Télécom ārkārtas iemaksas pārvaldības valsts iestādei, atbilst iemaksas summai, kas mazāka par FRF 40 miljardiem, kura minēta 1996. gada likumprojekta apspriešanas laikā. Lai gan to iemaksāja valsts budžetā 1997. gadā un tā ik gadu papildināja civilo un militāro pensiju maksājumu budžetu, šīs iemaksas summa bija noteikta, lai kompensētu valstij radušās papildu izmaksas, piemērojot 1996. gada likumu.

(39)

No algas finansēto ierēdņu pensiju saistību daļa, kas noteikta, piemērojot civilo un militāro vecuma pensiju kodeksa L. 61. pantu kopš valsts operatora France Télécom dibināšanas 1991. gadā, ar 1996. gada likumu nav grozīta. Turklāt 1990. gada likums un 1996. gada likums negrozīja France Télécom privāto tiesību darbinieku pensiju shēmu, kas ir vispārējo tiesību pensiju apdrošināšanas sociālais nodrošinājums, ko papildina AGIRC shēma štata darbiniekiem un ARRCO shēma ārštata darbiniekiem. Saskaņā ar šo shēmu France Télécom un tā privāto tiesību darbinieki uzņemas tādas pašas saistības, kādas uzņemas konkurējošie uzņēmumi, it īpaši attiecībā uz darba devēja iemaksām, kas atbrīvo no saistībām.

(40)

Sakarā ar reformu, kas ieviesta saskaņā ar 1996. gada likumu, aktuāru firma, ko Francijas valsts izraudzījās kā konsultantus, lēsa, ka pensiju, kas piešķirtas France Télécom esošajiem un pensionētajiem ierēdņa statusa darbiniekiem, valsts norēķini un maksājumi veido FRF 242 miljardus (EUR 36,9 miljardus (23)) sagaidāmajā diskontētajā vērtībā 1997. gada 1. janvārī (24). Šis skaitlis ir tuvu noapaļotajiem FRF 250 miljardiem, kurus minēja Senāts. Darba devēja iemaksa, kurai ir no saistībām atbrīvojošs raksturs, kuru France Télécom iemaksātu kā kompensāciju, pamatojoties uz tiem pašiem aktuāru pieņēmumiem, tika lēsta EUR 15,2 miljardu apmērā, kuriem ir jāpieskaita kompensācija jeb ārkārtas iemaksa EUR 5,7 miljardu apmērā, kuru pilnībā samaksāja 1997. gada oktobrī. Brīdī, kad stājās spēkā reforma, Francijas iestādes lēsa, ka nākotnes iemaksu vērtība no algām ir EUR [..]. Līdz ar to neto izmaksu vērtība, kuras France Télécom nodeva Francijas valstij, pēc 1996. gada aplēsēm bija EUR [..] miljardi.

(41)

Desmit gadu laikposmam (1997.–2006. gads), kas minēts debašu laikā par 1996. gada likumprojektu, aktuāru firma, ko Francijas valsts izraudzījās kā konsultantus, veicamo maksājumu kopējo summu novērtēja kā EUR [..] miljardus. Šajā laikposmā faktiski izmaksāto kopējo maksājumu summa bija gandrīz identiska – EUR [..] miljardi, proti, prognoze atšķīrās par 0,83 % (25). Tas a posteriori apliecina, ka debatēs par likumu izmantotās prognozes ir bijušas pareizas.

(42)

No šiem skaitļiem ir iespējams secināt, ka summas un to pamatojums, kas apspriests Nacionālajā asamblejā un Senātā, lai noteiktu France Télécom kompensāciju jeb ārkārtas iemaksas summu, atbilst diapazonam, kas ex post pārbaudīts likumprojekta debatēs minētajā desmit gadu laikposmā. Minētā ārkārtas iemaksas maksimālā summa EUR 6 miljardu (FRF 40 miljardu) apmērā atbilst uzkrājumam, kuru uzņēmums veidoja līdz 1996. gadam, lai varētu uzņemties paredzētās nākotnes pensiju izmaksas, proti, EUR 3,6 miljardi (FRF 23,4 miljardi), pieskaitot valsts segto EUR 2,4 miljardu starpību starp darba devēju un darbinieku iemaksām, kas saņemtas laikā no 1997. līdz 2006. gadam, un 1996. gadā aprēķinātajiem veicamajiem maksājamajiem tajā pašā desmit gadu laikposmā.

(43)

No otras puses, Francijas Republikas iesniegtā informācija, kas apkopota 3. tabulā, liecina, ka laikposmam no 1997. līdz 2010. gadam France Télécom ierēdņa statusa darbinieku kopējās pensiju izmaksas, kas saskaņā ar 1996. gada reformu ir jāmaksā valstij, sasniedza EUR [..] miljardus. Izmaksas, kas jāfinansē valstij, izpaužas kā starpība starp France Télécom un tā strādājošo ierēdņu ikgadējām iemaksām un pensiju maksājumiem, ko ik gadu izmaksā pensionētajiem ierēdņa statusa darbiniekiem, papildus atskaitot France Télécom ārkārtas iemaksas pārvaldības valsts iestādes ikgadējos maksājumus. Laikā no 1997. līdz 2010. gadam izmaksas attīstījās šādi:

3.   tabula

Izmaksas, kas Francijas valstij radās 1996. gada reformas dēļ (1997.–2010. gads)

(44)

Saskaņā ar 1997. gada finanšu likumu, kas nosaka to regulējumu, France Télécom ārkārtas iemaksas pārvaldības valsts iestādes ikgadējie maksājumi 1997. gadā neatbilda ne prognozētajām, ne France Télécom pensionētajiem darbiniekiem faktiski izmaksātajām summām, ne to izmaksu summām, kuras bija jāfinansē valstij, un tie nebija noteikti atkarībā no minētajām summām. Faktiski pārskaitīto summu pārbaude apstiprina šo atšķirību. Neraugoties uz France Télécom veikto ārkārtas iemaksu 1997. gadā, 3. tabulā ir redzams, ka to maksājumu summas, kas izmaksāti France Télécom pensionētajiem ierēdņiem, kopš 2004. gada, izņemot 2006. gadu, pārsniedza ikgadējos resursus.

(45)

Tādējādi France Télécom ikgadējo iemaksu maksājumi un ārkārtas iemaksas pārvaldības valsts iestādes ikgadējie maksājumi nav skaidri un ex ante piesaistīti maksājumiem France Télécom pensionētajiem darbiniekiem, izmantojot īpašo pensiju kontu. Ņemot vērā 3. tabulā norādīto summu, kuru nesedz ikgadējās iemaksas, ārkārtas iemaksas piesaiste vienīgi attiecīgo maksājumu finansējumam kopš 1997. gada, ja to piemērotu tās sistēmas vietā, saskaņā ar kuru maksājums ik gadu tiek palielināts par 10 %, kā to paredz 1997. gada finanšu likums, nozīmētu, ka valsts iestāde beigtu pastāvēt jau 2008. gadā, nevis 2011. gadā, kā bija paredzēts. Saskaņā ar jebkuru pieņēmumu abos gadījumos ārkārtas iemaksas summa būtu iztērēta līdz 2011. gada 31. decembrim.

(46)

France Télécom ierēdņa statusa darbinieku pensiju finansēšanas reforma notika līdz ar to pakalpojumu tirgu pilnīgu atvēršanu konkurencei, kuros darbojās France Télécom. Kopš 1988. gada telekomunikāciju nozare tika pakāpeniski liberalizēta saskaņā ar Komisijas 1988. gada 16. maija Direktīvu 88/301/EEK par konkurenci telekomunikāciju termināliekārtu tirgos (26) un Komisijas 1990. gada 28. jūnija Direktīvu 90/388/EEK par konkurenci telekomunikāciju tirgos (27). Direktīvā 90/388/EEK bija paredzēti liberalizēšanas pasākumi, kas līdz 1990. gada 31. decembrim jāīsteno saistībā ar datu sakariem un balss un datu telefoniju uzņēmumu tīkliem un slēgtām lietotāju grupām. Komisijas 1996. gada 13. marta Direktīvā 96/19/EK par grozījumiem Direktīvā 90/388/EEK attiecībā uz pilnīgas konkurences ieviešanu telekomunikāciju tirgū (28) bija paredzēta pilnīga telekomunikāciju nozares liberalizēšana no 1998. gada 1. janvāra.

(47)

Jāatzīmē, ka 1996. gada 26. jūlija Likumā Nr. 96-659 par telekomunikāciju tiesisko regulējumu bija paredzēti noteikumi, kas ļāva veikt pilnīgu nozares liberalizēšanu, izbeidzot France Télécom monopolu fiksētās telefonijas un datu pārraides jomā un nosakot tarifus un starpsavienojumus konkurences apstākļos. Arī citās nozarēs, kas nebija pakļautas ekskluzīvām tiesībām un tādēļ kopš 1987. gada bija atvērtas konkurencei, piemēram, mobilās telefonijas jomā, France Télécom bija pārliecinoši priekšgalā ar tirgus daļu, kas laikā no 1997. līdz 2002. gadam samazinājās no 53,3 % līdz 49,8 % (29). Saskaņā ar Likumu Nr. 96-659 France Télécom tika uzticēti arī vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes uzdevumi un paredzēta ar tiem saistīto saistību finansēšanas fonda izveide, ko finansē konkurenti.

(48)

Piemērojot noteikumus, kas minēti 46. un 47. apsvērumā, kopš 1988. gada France Télécom pieredzēja konkurentu parādīšanos – daži daļēji bija starptautisku koncernu īpašumā – preču un pakalpojumu tirgos, kuros tas darbojās Francijā, un vairākiem no tiem, piemēram, mobilās telefonijas un starptautisko sakaru tirgiem, ir pārrobežu raksturs. Sākot no 1998. gada, šī tendence liberalizētajos tirgos kļuva izteiktāka. France Télécom veidoja alianses ar ārvalstu operatoriem, piemēram, Deutsche Telekom un Sprint 1996. gadā (Global One), no 1997. gada turklāt paplašinot partnerību skaitu un kļūstot par kapitāla daļu turētāju Itālijā (Wind) un Nīderlandē (Casema) vai iegādājoties mobilā operatora licences Dānijā un Portugālē (30).

(49)

Tādējādi France Télécom pensiju finansēšanas reforma notika laikā, kad Eiropas Savienības līmenī tika liberalizēts tirgus. Tādēļ tai bija zināma ietekme uz tirgu, kas bija pilnībā atvērts konkurencei un kurā France Télécom turklāt veidoja alianses un kurā uzņēmumam piederēja būtiskas kapitāla daļas citās dalībvalstīs. Vēlme veicināt France Télécom izvēršanos citos Eiropas tirgos ārpus Francijas veido fonu 1996. gada likumam un uzņēmuma atvēršanai privātajam kapitālam, kā tas izriet no paziņojumiem projekta apspriešanas laikā, kur tika minētas “ambīcijas, kuras Francijas valdība loloja saistībā ar savu valsts čempionu France Télécom” (31).

(50)

Šobrīd France Télécom sevi pozicionē kā lielāko ātrgaitas interneta nodrošinātāju un trešo mobilo sakaru operatoru Eiropā, un vienu no pasaules līderiem telekomunikāciju nodrošināšanā daudznacionāliem uzņēmumiem. Ārpus Francijas France Télécom aktīvi darbojas ar savu filiāļu starpniecību, atrodoties vadošajās pozīcijās Spānijā, Apvienotajā Karalistē, Polijā, Slovākijā, Beļģijā un Austrijā (32).

(51)

Komisija savā lēmumā par izmeklēšanas procedūras uzsākšanu izklāstīja savu sākotnējo vērtējumu par pasākumiem, kas ieviesti saskaņā ar 1996. gada likumu, salīdzinot tos ar France Télécom obligātajām sociālajām un nodokļu iemaksām, kas noteiktas ar 1990. gada likumu. Tā uzskatīja, ka šie pasākumi, izmantojot valsts resursus, šķiet piešķiram selektīvas priekšrocības France Télécom, kas varētu kropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un ko varētu uzskatīt par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(52)

Turklāt Komisija norādīja, ka, ciktāl šie pasākumi uzskatāmi par valsts atbalstu, Komisijai par to netika paziņots pirms tā īstenošanas, lai gan saskaņā ar judikatūru tas bija uzskatāms par jaunu atbalstu. Tātad Francijas Republika neesot izpildījusi savu Līgumā noteikto paziņošanas pienākumu, un attiecīgi pasākums uzskatāms par nelikumīgu.

(53)

Komisija secināja, ka tā var izvērtēt šā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Komisija arī atzīmēja, ka saskaņā ar to pašu noteikumu tā bija secinājusi, ka uzņēmumam La Poste piešķirtais atbalsts, veicot tā ierēdņu pensiju finansēšanas veida reformu, ir saderīgs ar iekšējo tirgu (33), un, ņemot vērā to, ka abi gadījumi ir līdzīgi, šķiet lietderīgi šajā gadījumā veikt līdzīgu analīzi.

(54)

Savā sākotnējā pārbaudē par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu un, neņemot vērā līdzību ar La Poste pensiju finansēšanas veida reformu, Komisija Francijas Republikai izteica šādas šaubas:

(55)

Ieinteresēto personu iesniegtie apsvērumi ir apkopoti 4.1.–4.3. iedaļā.

(56)

Savos apsvērumos, kurus tas uzskata par papildinājumu Francijas Republikas iesniegtajiem apsvērumiem, France Télécom ir norādījis, ka tā problēma ir hroniski pārāk lielais darbinieku skaits, kas saistīts ar tā bijušo pārvaldības statusu, un ka attiecībā uz šiem darbiniekiem tam nav tādu manevrēšanas iespēju kā konkurentiem. Tā, piemēram, France Télécom ir jāsedz ļoti ievērojamas mācību izmaksas EUR 180 miljonu apmērā, kas atbilst 4,5 % no kopējām algu izmaksām, salīdzinot ar vidēji 2,9 % citos Francijas uzņēmumos. France Télécom arī apgalvo, ka tam ir aptuveni par [..] % lielāki izdevumi algām, neskaitot piemaksas un prēmijas. Turklāt, tā kā France Télécom nevar īstenot sociālos plānus, tas finansēja ierēdņu aiziešanas atbalsta pasākumus, piemēram, pirmspensijas atvaļinājumu, kam izlietotā summa laikā no 1996. līdz 2006. gadam pārsniedza EUR 8 miljardus.

(57)

Otrkārt, France Télécom uzskata, ka pensiju izmaksas laikā no 1990. līdz 1996. gadam bija pārmērīgas un uzņēmums nonāca strukturāli neizdevīgākā situācijā nekā tā privātie konkurenti sprieduma Combus  (36) izpratnē, un kā pamatprincipu kopums, lai varētu novērtēt, vai minētās izmaksas bija normālas vai pārmērīgas, ir vispārējo tiesību shēma, ko piemēroja konkurentiem. Spriedumā Combus noteiktos principus Vispārējā tiesa vēlāk apliecināja savā spriedumā Hotel Cipriani  (37). France Télécom apgalvo, ka viena operatora, šajā gadījumā paša France Télécom, situācija pirms un pēc reformas, kas ieviesta ar 1996. gada likumu, ir atbilstošs pamats salīdzinājumam, lai vērtētu ekonomiskas priekšrocības esību judikatūras izpratnē. Jebkurā gadījumā, ja pamatprincipu kopumu attiecinātu uz France Télécom pirms un pēc 1996. gada reformas, pasākumu nevarētu kvalificēt kā selektīvu, jo tas tiktu piemērots viendabīgi minētā modeļa ietvaros.

(58)

No tā izriet, ka attiecīgie pasākumi vai nu nav valsts atbalsts Līguma izpratnē, ciktāl tas France Télécom atbrīvo no būtiskas strukturāli neizdevīgas situācijas, vai arī to nevar kvalificēt kā selektīvu priekšrocību, kas būtu uzskatāma par valsts atbalstu.

(59)

Pakārtoti France Télécom uzskata, ka, ja tomēr tiktu konstatēta valsts atbalsta klātbūtne, tas būtu saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar kritērijiem, kurus Komisija noteica savā lēmumā par La Poste pensiju shēmu (turpmāk tekstā – “lēmums La Poste”) (38). Šajā kontekstā shēmas īpašais raksturs tādā ziņā, ka France Télécom maksā iemaksu, kas aprēķināta, pamatojoties tikai uz kopējiem riskiem, nenozīmē, ka uzņēmums kopš 1996. gada atradās labvēlīgākā situācijā nekā tā konkurenti. Līdz ar strukturāli neizdevīgo situāciju, ko radīja tā nodarbināto ierēdņu statuss, France Télécom saistībā ar 1996. gada reformu bija jāsedz ievērojamas izmaksas, kuru saderība ar iekšējo tirgu ir jāanalizē un kuru summa EUR 5,7 miljardu apmērā ievērojami pārsniedza summu, kas France Télécom būtu jāmaksā, ja iemaksa būtu atkarīga no riskiem, kuri nav kopīgi.

(60)

France Télécom atzīmē, ka lēmumā La Poste  (39) Komisija atļāva, ka ar vienreizēju ārkārtas iemaksas summu (EUR 2 miljardi), kas samaksāta saskaņā ar reformu, kura stājās spēkā pēc paziņojuma, bet pirms Komisijas lēmuma, kompensē iemaksas par riskiem, kuri nav kopīgi, līdz ir izlietota vienreizējās iemaksas summa. France Télécom uzskata, ka nav nekāda pamata, lai Komisija atkāptos no šā principa, jo politiskie paziņojumi laikā, kad tika apspriests 1996. gada likumprojekts, nelika domāt, ka France Télécom vienreizējās iemaksas summu likumdevējs noteica tādēļ, lai saglabātu desmit gadu status quo.

(61)

Turklāt 1996. gadā pieejamie skaitļi bija pretrunā pieņēmumam, ka summa EUR 5,7 miljardu apmērā tolaik tika uzskatīta par tādu, kas precīzi atbilstu valsts papildu izmaksām desmit gadu garumā, piemērojot 1996. gada likumu, gadu pēc gada kompensējot ikgadējos maksājumus, kuri uzņēmumam ir mazāki, pat ņemot vērā kompensācijas maksājumus starp pensiju shēmām, no kuriem France Télécom tika atbrīvots 1996. gadā (40). Ārkārtas iemaksas summa bija paredzēta, lai nodrošinātu Francijas valstij vispārēju kompensāciju saistībā ar reformu. Tas noteikti ir jāņem vērā, analizējot konkurences apstākļu vienlīdzību kopš reformas spēkā stāšanās 1997. gadā.

(62)

Visbeidzot, France Télécom uzskata, ka, tā kā gadījumā, ja nebūtu 1996. gada reformas, tā konkurētspēja tirgū, kura liberalizēšana bija Savienības mērķis, būtu ievērojami iedragāta un tā kā Francijas valsts tagad ir pilnībā izpildījusi lēmumu par profesionālās darbības nodokļa piemērošanu France Télécom  (41), pasākumam nav negatīvas ietekmes uz konkurenci.

(63)

Sūdzības iesniedzēji piekrīt Komisijas vērtējumam lēmumā par procedūras uzsākšanu attiecībā uz to, ka pensiju maksājumu, kas saskaņā ar 1996. gada likumu jāmaksā France Télécom, samazināšana ir uzskatāma par valsts atbalstu Līguma izpratnē. Saskaņā ar minētajā lēmumā izklāstīto pamatojumu, kurā sūdzības iesniedzēji būtu vēlējušies redzēt vairāk skaitlisku datu, atbalsta summa esot EUR 12,3 miljardi, bet jebkurā gadījumā ne mazāka par 9,9 miljardiem (42). Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka tieši pasākuma ietekme, proti, sociālo maksājumu, kuri parasti ir jāmaksā no uzņēmuma budžeta, samazināšana, nevis tā mērķis, proti, it kā neizdevīgas situācijas kompensēšana, nosaka, ka tas ir uzskatāms par valsts atbalstu. Neizdevīga situācija tādēļ, ka France Télécom nodarbina ierēdņus, nemaz nepastāvot, jo uzņēmums maksāja bezdarba iemaksas un algas izmaksas, kas ir par 13 % zemākas nekā konkurentiem, un tam ir stabils un elastīgs personāls tādā ziņā, ka izdevumus algām var samazināt, ja darbinieki priekšlaicīgi pensionējas vai pāriet strādāt civildienestā.

(64)

Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka šāda veida valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Uzņēmumam France Télécom piešķirto konkurences priekšrocību negatīvā ietekme ir vēl jo lielāka tāpēc, ka izmaksu samazināšana, lai novērstu kaitējumu tā finanšu struktūrai, nebija vajadzīga: 1996. gadā atbrīvojies no pensiju parāda vismaz EUR 9,9 miljardu apmērā neto diskontētā vērtībā un vairs neatspoguļojot šīs izmaksas savā bilancē vai tās pielikumā, France Télécom iestiga vēl lielākos parādos, ar neto finanšu parādu vidēji EUR 44 miljardu apmērā laikā no 1997. līdz 2007. gadam. Turklāt atbalsts France Télécom, atbrīvojot to no pensiju izmaksām, kas mantotas no monopola, ļāva tam finansēt uzņēmuma izvēršanos starptautiskā līmenī, līdztekus nostiprinot savu pozīciju Francijā, kur tam bija būtiskas monopola priekšrocības, tādēļ izmaksas bija taisnīga kompensācija par tām.

(65)

Turklāt nelikumīgie un nesaderīgie iepriekšējie atbalsti, kas nav atmaksāti, neļautu šo darbības atbalstu pasludināt par saderīgu, ņemot vērā to kopējo ietekmi. Visbeidzot, tādēļ, ka 1996. gada reforma nenodrošināja vienlīdzīgu konkurenci, jo netika maksātas iemaksas, kas atbilst tādiem riskiem kā bezdarbs un algas nemaksāšana uzņēmuma sanācijas gadījumā, reforma nav atbilstīga Līguma noteikumiem. France Télécom pensiju parāds būtu jāaprēķina neatkarīgam ekspertam un Francijai ir jāapņemas ievērot finanšu neitralitāti attiecībā uz shēmu, it īpaši paredzot darba devēja iemaksas un EUR 5,7 miljardu kompensācijas precizēšanas mehānismu izmaksu mainīguma gadījumā.

(66)

Telekomunikāciju operators piekrīt sākotnējai analīzei, kas izklāstīta Komisijas lēmumā par procedūras uzsākšanu, saskaņā ar kuru grozījumi, kas ieviesti saskaņā ar 1996. gada likumu, valsts faktiski veiktos pensiju maksājumus, no kuriem atņemtas iemaksas, kuras veic strādājošie darbinieki ar ierēdņa statusu, aizstājot ar France Télécom ikgadējām no saistībām atbrīvojošām iemaksām, ir kvalificēti kā jauns un nelikumīgs valsts atbalsts. Šis operators uzskata, ka tāds pats secinājums izdarāms attiecībā uz sociālajām iemaksām par riskiem, kas nav kopīgi ar privāto tiesību darbiniekiem, un kuras maksā France Télécom konkurenti, bet kurus tas par saviem ierēdņa statusa darbiniekiem un par saviem vispārējo tiesību darbiniekiem nemaksā vismaz kopš 1996. gada. Turklāt pretēji gadījumam, kurš ir aplūkots lēmumā La Poste  (43), France Télécom darba devēja iemaksas aprēķinā minētās iemaksas nebija un joprojām nav iekļautas, kas neļauj šo atbalstu atzīt par saderīgu.

(67)

Attiecībā uz atbalstu, kas izriet no tā, ka valstij vairs netiek atmaksātas izmaksātās pensijas, operators uzskata, ka konkurences stāvokļa analīzei, kuru Komisija veica lēmumā La Poste, vajadzējis to gluži pretēji novest pie lēmuma par atbalsta nesaderību. Šī analīze esot jāpamato ar faktiem, kas konstatēti kopš 1996. gada, nevis, kā tas ir lēmumā La Poste, pieņēmuma veidā attiecībā uz nākotni.

(68)

Šis operators uzskata, ka lielā daļā tirgu, kur tas darbojas, France Télécom ir tirgus varas pozīcijā, kas pielīdzināma dominējošam stāvoklim. Tādēļ tam ir piemērojamas ex ante regulējuma saistības liela ātruma un ļoti liela ātruma datu pārraides pakalpojumu, fiksēto līniju savienojuma uzsākšanas un pabeigšanas vairumtirgos. Savā 2003. gada 16. jūlija lēmumā par EK līguma 82. panta piemērošanas procedūru lietā COMP-38.233 Komisija turklāt konstatēja pārkāpumu un piemēroja sodu France Télécom par LESD 102. panta pārkāpumu ar tā meitasuzņēmuma Wanadoo starpniecību (44). Tā kā uzņēmuma finanšu stāvoklis ir labs, saņemtais atbalsts ļāva tam finansēt savu izvēršanos starptautiskā līmenī, it īpaši iegādājoties Orange, Retevisión un AMENA.

(69)

Visbeidzot, operators lūdz Komisijai precīzi aprēķināt attiecīgā atbalsta summas un, piemērojot judikatūru lietā Deggendorf  (45), atteikties atzīt aplūkoto pasākumu saderību ar iekšējo tirgu, kamēr nav atmaksāts iepriekš konstatētais nelikumīgais atbalsts.

(70)

Francijas Republika uzskata, ka izmaiņas, kas 1996. gadā ieviestas France Télécom piesaistīto Francijas valsts ierēdņu pensiju finansēšanas veidā, nekādā aspektā nav uzskatāmas par valsts atbalstu. Jebkurā gadījumā 1996. gada reforma ir saderīga ar iekšējo tirgu, it īpaši, šajā gadījumā piemērojot Komisijas argumentāciju, kas izmantota lēmumā La Poste  (46).

(71)

Francijas Republika uzskata, ka saskaņā ar 1990. gada likumu France Télécom nonāca neparastā situācijā, kas atkāpās no vispārējām tiesībām, kuras paredz, ka uzņēmumi maksā darba devēja iemaksu, kurai ir no saistībām atbrīvojošs raksturs, proporcionāli izdevumiem algām, nevis saistībā ar izmaksāto pensiju līmeni. Tādā veidā izmaksas, kas rastos France Télécom, būtu pārmērīgas, jo attiecīgajiem darbiniekiem piemērojamās shēmas finanšu deficīts bija neizbēgams un kļūtu nepanesams, ņemot vērā, ka strādājošo ierēdņu skaits nenovēršami samazinājās un aizvien pieauga pensionēto darbinieku skaits.

(72)

1996. gada reforma pensiju finansējumu esot pielīdzinājusi vispārējām tiesībām, neradot uzņēmumam labvēlīgāku konkurences situāciju, jo France Télécom iemaksa ik gadus tiek aprēķināta tā, lai obligāto sociālo un nodokļu izmaksu līmeni izlīdzinātu ar to līmeni, kāds ir konkurentiem telekomunikāciju nozarē. Savukārt to, ka, aprēķinot iemaksu, saskaņā ar “vienlīdzīgas konkurences likmi” netika ņemtas vērā iemaksas par riskiem, kuri nav kopīgi privāto tiesību darbiniekiem un ierēdņiem, attaisno ierēdņu statuss, kas izslēdz, piemēram, bezdarba riskus, izņemot ārkārtas atlaišanas vai atsaukšanas gadījumus.

(73)

Francijas Republika uzskata, ka par pamatu France Télécom radušos izmaksu normālā vai pārmērīgā rakstura noteikšanai ir jābūt uzņēmuma konkurentu situācijai Francijā. Šajā gadījumā, ņemot vērā to, ka saskaņā ar 1990. gada likumu France Télécom noteiktās izmaksas bija pārmērīgas, atkāpās no vispārējām tiesībām, bija netaisnīgas un neilgtspējīgas, to atcelšana un pielīdzināšana konkurentu situācijai atbilstoši 1996. gada reformai vienkārši atjaunoja normālus konkurences apstākļus. France Télécom turklāt nesaņēma kompensāciju par šīs shēmas radīto nelabvēlīgo situāciju, lai gan, kā tas ir norādīts tā apsvērumos, uzņēmums joprojām atrodas strukturāli neizdevīgā situācijā, tam ir papildu izdevumi un ierobežojumi saistībā ar tā nodarbinātajiem ierēdņiem piemērojamo statusu attiecībā uz finansiālā atbalsta pasākumiem, aizejot no valsts pārvaldes vai atgriežoties tajā, jāsedz profesionālās izglītības pasākumi un lielākas algu izmaksas. Tādējādi esošā shēma, kas ieviesta saskaņā ar reformu, France Télécom nepiešķir nekādas priekšrocības un tādēļ tā nekādā aspektā nav uzskatāma par atbalstu Līguma izpratnē.

(74)

Šī interpretācija izriet no vispārējiem Savienības judikatūrā noteiktiem principiem, saskaņā ar kuriem, tā kā par valsts atbalstu var uzskatīt vienīgi pasākumus, kuri samazina izmaksas, kuras parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta, likums, kurš novērš to, ka uzņēmuma budžetam jāsedz papildu izmaksas, kuras parastā situācijā nepastāvētu, nav uzskatāms par valsts atbalstu (47). Tas pats attiecoties uz pasākumiem, kuri konkurējošu valsts uzņēmumu atbrīvo no strukturāli neizdevīgas situācijas, salīdzinot ar tā privātajiem konkurentiem (48). Šī interpretācija atbilstot arī Komisijas praksei (49).

(75)

Kopumā Francijas Republika neuzskata, ka būtu pamatoti šajā procedūrā iekļaut kompensācijas un papildu kompensācijas mehānismus, saskaņā ar kuriem France Télécom veica maksājumus laikā no 1991. līdz 1996. gadam (sk. 1. tabulu), lai noteiktu, vai pastāv atbalsts, vai arī datumu, kurā radās priekšrocība, kas izriet no reformas, kura ieviesta saskaņā ar 1996. gada likumu, kurā attiecībā uz šo nav nekādu noteikumu. Šie maksājumi turklāt izrietēja no shēmas, ar ko atkāpās no vispārējām tiesībām un saskaņā ar kuru France Télécom piemērojamā pensiju shēma tika uzskatīta par autonomu shēmu, kas kopš 1997. gada vairs nepastāv.

(76)

Ņemot to vērā, Francijas Republika precizēja France Télécom sniegto un 61. apsvērumā norādīto maksājumu aplēses, kurus uzņēmums vairs nemaksāja, sākot no 1997. gada. Pamatojoties uz reālo datu atjauninājumu 2008.–2010. gadam, veicot retropolāciju ar pārejas koeficientu, Francijas Republika uzskata, ka France Télécom iespējamās attiecīgās izmaksas ir par EUR 165 miljoniem mazākas, nekā aprēķināja uzņēmums.

(77)

Jebkurā gadījumā Francijas Republika uzskata, ka, ja 1996. gada reforma attiecībā uz France Télécom būtu uzskatāma par valsts atbalstu, tā jāatzīst par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar analīzi, kuru Komisija ir veikusi lēmumā La Poste  (50). 1996. gada reforma atbrīvoja France Télécom no strukturālām izmaksām, kuras ietekmēja tā konkurētspēju liberalizējamā tirgū, un kopš tā laika uzņēmuma iemaksas attiecībā uz kopējiem riskiem tiek aprēķinātas, pamatojoties uz vienlīdzīgas konkurences likmi.

(78)

Tas, ka kopš 1997. gada France Télécom maksātajā iemaksā nav iekļauti riski, kas nav kopīgi ar privāto tiesību darbiniekiem, nav šķērslis atbalsta saderībai ar iekšējo tirgu. Francijas Republikas sniegtās informācijas apkopojumā 4. tabulā ir attēlota atšķirība starp iemaksu, ko maksā France Télécom un to, ko tas maksātu, ja tās aprēķinā būtu iekļauti riski, kas nav kopīgi, atskaitot France Télécom pašapdrošinātos maksājumus un citas papildu izmaksas, salīdzinot ar konkurentiem.

4.   tabula

France Télécom darba devēja iemaksas laikā no 1997. līdz 2010. gadam, kas aprēķinātas, izmantojot piemēroto vienlīdzīgas konkurences likmi (TEC) un grozīto vienlīdzīgas konkurences likmi (TEC*), iekļaujot riskus, kas nav kopīgi

(79)

Francijas Republika uzskata, ka no 1997. gada līdz 2043. gadam France Télécom faktiski samaksāto un maksājamo iemaksu diskontētā vērtība ir EUR 13,5 miljardi. Grozīta vienlīdzīgas konkurences likme, aprēķinā ņemot vērā riskus, kas nav kopīgi, bet atņemot iemaksas, ko sedz France Télécom, taču ne tā konkurenti, novestu pie lielākas ikgadējās iemaksas par to pašu periodu, proti, EUR 16,7 miljardiem. Kaut arī Francijas iestādes uzskata, ka minētos riskus iekļaut nav pamata, tās aprēķināja, ka starpību (EUR 3,2 miljardus) vairāk nekā kompensē vienreizējā ārkārtas iemaksa EUR 5,7 miljardu apmērā, kuru France Télécom veica 1997. gadā.

(80)

Francijas Republika norāda, ka, tāpat kā lēmumā La Poste  (51), var uzskatīt, ka šo vienreizējo iemaksu var pielīdzināt korekcijai, ar ko kompensē iemaksas saistībā ar grozīto likmi, kurā ir iekļautas iemaksas par riskiem, kas nav kopīgi. Šādā gadījumā šīs kompensācijas summa pašreiz pārsniedz summu, kas izriet no starpības starp likmi, kas noteikta saskaņā ar 1996. gada reformu, un grozīto likmi, kas norādīta 4. tabulā, un ka starpība starp likmēm nekad nenovedīs pie kompensācijas pilnīga izlietojuma. Ņemot vērā šos apstākļus, Komisijas lēmumā par procedūras uzsākšanu izteiktās šaubas par patiesi taisnīgas konkurences trūkumu starp France Télécom un tā konkurentiem tiktu kliedētas.

(81)

Francijas Republika uzskata, ka La Poste piesaistīto ierēdņu pensiju finansēšanas veida reforma, kas ieviesta 2006. gadā un guva ierosmi no France Télécom 1996. gada reformas, noteikti galvenajos aspektos ir salīdzināma ar pēdējo minēto. Ņemot vērā šo līdzību, Komisijai nav nekāda pamata atkāpties no La Poste precedenta. It īpaši Komisijai esot jāatzīst, ka vienreizējā ārkārtas iemaksa, kas noteikta France Télécom, jāņem vērā analīzē par reformas taisnīgumu no konkurences viedokļa, de facto uzskatot to par avansu iemaksām par riskiem, kuri nav kopīgi.

(82)

Savukārt tā laika debates Nacionālajā asamblejā un Senātā, minot desmit gadu laikposmu reformas finanšu segumam, izrietēja no konkrētiem paziņojumiem. Šāds pamatojums neesot atrodams ne likumprojekta paskaidrojuma rakstos, ne attiecīgajos likumos, ne to īstenošanai pieņemtajos dokumentos. Likumdevēja nolūks 1996. gadā bijis France Télécom pensiju iemaksas noteikt tādā pašā līmenī kā konkurentiem, nevis novērst reformas ietekmi uz desmit gadiem, kā izrietētu no pamatojuma, kuru Komisija varētu pieņemt, vadoties pēc ārpus konteksta izrautiem paziņojumiem.

(83)

Parlamenta rīcība esot skaidri norādījusi, ka vienreizējās iemaksas summa tika noteikta, nesaistot to ar izmaksām, kādas valstij faktiski nāksies uzņemties. Līdzīgi savā 1996. gada 30. decembra Lēmumā Nr. 96-385 DC Konstitucionālā padome norādīja, ka vienreizējā iemaksa FRF 37,5 miljardu apmērā bija attaisnojama ar to, ka valsts uzņēmās izmaksāt ierēdņu pensijas, un nav uzskatāma par kompensāciju, un, no otras puses, iemaksas valsts budžetā netiktu piesaistītas konkrētiem izdevumiem, bet gan veicinātu vispārējos nosacījumus šā budžeta līdzsvara nodrošināšanai saskaņā ar 1959. gada 2. janvāra konstitutīvā rīkojuma par finanšu likumiem 18. pantu.

(84)

Kā uzskata Francijas Republika, ārkārtas iemaksas konkrētā summa saskaņā ar 1997. gada finanšu likumu tika noteikta, ņemot vērā nevis desmit gadu laikposmu, kura laikā šī iemaksa nodrošinātu “atlīdzību” valstij, bet, gluži pretēji, atkarībā no ietekmes uz France Télécom bilances struktūru, kurai bija jāpaliek nepārslogotai. Šīs summas lielums tika noteikts, nevis domājot par valstij radušos izmaksu kompensēšanu, bet gan ņemot vērā uzņēmuma maksātspēju.

(85)

Tas, ka šī iemaksa tika pārvaldīta nošķirti no pensiju maksājumiem, kuri reāli tika izmaksāti kopš 1997. gada, apliecinot tās vienreizēja maksājuma būtību. No Francijas Republikas iesniegtajiem skaitļiem izriet, ka laikā no 1997. līdz 2006. gadam France Télécom ierēdņiem izmaksātās pensijas, izmantojot īpašo pensiju kontu, sasniedza EUR [..] miljardus, kamēr France Télécom ārkārtas iemaksas pārvaldības valsts iestāde šajā kontā iemaksāja EUR 3,4 miljardus. Tajā pašā laikposmā saldo, kuru nesedza veiktās iemaksas, bija EUR 1,2 miljardi. Turklāt 1997. gadā tika uzskatīts, ka šis fonds darbosies 17–25 gadus, nevis desmit gadu ilgu laikposmu, uz kuru Komisija balsta savu pamatojumu, kuru tā, šķiet, vēlas pieņemt.

(86)

Francijas Republika uzskata, ka, neveicot reformu, France Télécom tiktu izstumts no tirgus, jo tā iemaksu likme 2010. gadā sasniegtu 77 % no kategoriju skalai atbilstīgās bruto algas un tam būtu jānodrošina pensiju saistību uzkrājumi ierēdņiem, kuri tam ir piesaistīti. Tādēļ reforma bija nozīmīgs solis, pielāgojoties tirgus liberalizēšanai, kas ir Savienības mērķis, tā bija atbilstīga šim mērķim un ierobežota līdz nepieciešamajam minimumam. Bez šīs reformas France Télécom zaudētu tirgus pozīcijas un nespētu veikt nepieciešamās investīcijas, it īpaši, lai nodrošinātu piekļuvi vietējiem sakaru tīkliem, neizslēdzot arī maksātnespējas risku, tādējādi reformai neesot bijis negatīvas ietekmes uz konkurenci.

(87)

Turklāt Francijas Republika uzskata, ka France Télécom pensiju finansēšanas veida reforma un it īpaši ārkārtas iemaksas noteikšana laikā no 1997. līdz 2006. gadam neesot radījusi valstij izmaksas, bet gan, pēc Francijas iestāžu aplēsēm, faktiski nodrošināja Francijas valstij neto ieņēmumus vairāk nekā EUR 9,1 miljarda apmērā (52). Ja būtu jāveic ārkārtas iemaksas ienesīguma aprēķins, Francijas Republika uzskata, ka būtu jāizmanto diskonta likme 7 % apmērā. Ārkārtas iemaksas princips tika noteikts jau 1996. gadā. Tā piemērošanas laikam bija jābūt ilgam, jo paredzamā starpība starp maksājamajiem pabalstiem un gaidāmajām iemaksām EUR 500 miljonu robežu pārsniedza tikai 2005. gadā, tātad 9 gadus vēlāk, un 1 miljarda robežu – tikai pēc 12 gadiem. Vidēji 1996. gadā valsts 15 gadu obligāciju (turpmāk tekstā – “OAT”) likme bija 6,9 %. Savukārt France Télécom laikā no 1991. gada novembra līdz 1997. gada novembrim veica obligāciju emisiju ar vidējo procentu likmi, kas tuva 7 %.

(88)

Visbeidzot, sakarā ar Komisijas pieprasīto summu sekvestru saskaņā ar lēmumu par profesionālās darbības nodokļa piemērošanu France Télécom  (53) un vēlāk šo summu nomaksu, Komisijai būtu jāuzskata, ka minētais lēmums ir izpildīts atbilstoši tās 2007. gada paziņojumam šajā jautājumā (54). Tādēļ šo atbalstu kopīgā ietekme nav jāvērtē.

(89)

LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts, ka: “Ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(90)

Šā panta noteikumu kopuma piemērošana šajā gadījumā ir vērtēta 6.1.1.–6.1.5. iedaļā.

(91)

1990. gada likumu un 1996. gada likumu pieņēma Francijas valsts. Tajos ir paredzēts pasākums, saskaņā ar kuru France Télécom iemaksā Valsts Kasē kompensāciju par to, ka valsts veic France Télécom ierēdņiem piešķirto pensiju norēķinu un izmaksu. Tā kā, piemērojot 1996. gada likumu, kompensācija, kuru France Télécom iemaksā Valsts Kasē, ir mazāka par to, kāda sākotnēji noteikta 1990. gada likumā, France Télécom ir piešķirts atbalsts, izmantojot valsts līdzekļus.

(92)

1990. gada likuma noteikumi paredz shēmu, kas piemērojama France Télécom – publiskajam operatoram, kam ir juridiskas personas statuss. 1996. gada likums par valsts uzņēmumu France Télécom groza minēto shēmu, ieviešot noteikumus, kas piemērojami France Télécom saskaņā ar kārtību, kas noteikta vienīgi šim uzņēmumam.

(93)

Ar 1990. gada likumu ieviestās shēmas mērķis bija noteikt īpašu kompensāciju attiecībā uz darba devēja pensiju iemaksu principiem un summām, kuras France Télécom maksā valstij. Gan kompensācija, kas France Télécom bija jāmaksā saskaņā ar 1990. gada likumu tā sākotnējā redakcijā, ko piemēroja laikā no 1991. līdz 1996. gadam, gan atšķirīgā kompensācija, kuru noteica 1996. gada likums, kas piemērots kopš 1997. gada, ir īpaši pasākumi, kas attiecas vienīgi uz France Télécom, izpildot nosacījumu par selektivitāti pretēji tam, ko apgalvo France Télécom.

(94)

Ir jānosaka, vai pasākumi, ar ko noteica attiecīgo kompensācijas summu, dod priekšroku France Télécom. Jautājums par to, vai grozījumi, kuri ar 1996. gada likumu izdarīti 1990. gada likuma 30. pantā, ir uzskatāmi par atbalstu, radot France Télécom ekonomisku priekšrocību, ir jāvērtē, ņemot vērā attiecīgās pensiju sistēmas būtību un ekonomisko struktūru un tās ietekmi uz France Télécom, nevis ņemot vērā šo grozījumu iemeslus vai mērķus. Pretēji tam, ko apgalvo Francijas Republika, principā, vērtējot 1990. gada likuma grozījumu ietekmi, to mērķis nav būtisks.

(95)

Tas, ka valsts uzņēmās France Télécom ierēdņiem piešķirto pensiju norēķinu un izmaksu, izriet no civilo un militāro vecuma pensiju kodeksa piemērošanas, kas ir vienīgais kodekss, kas piemērojams attiecīgajiem bijušajiem ierēdņiem. Ne 1990. gada likums, ne 1996. gada likums nemainīja ne šo ierēdņu statusu, ne principu, ka valsts apņemas maksāt viņu pensijas. Šī apņemšanās acīmredzot izriet no principa, saskaņā ar kuru ierēdņi, kuriem ir šāds statuss, neatkarīgi kalpo sabiedrības vispārējās interesēs. Tā tas nav gadījumā, ja šie ierēdņi strādā uzņēmumā, kurš sniedz pakalpojumus par maksu, kalpojot šā uzņēmuma interesēm un tam par labu, konkurējot ar citiem uzņēmumiem, kas sniedz tādus pašus pakalpojumus.

(96)

Šādā skatījumā kompensācijas maksājums valstij, kas paredzēts saskaņā ar 1990. gada likumu tā sākotnējā redakcijā, kā arī pēc grozījumiem, kuri ieviesti ar 1996. gada likumu, ir uzskatāms par izņēmumu principam, ka Francijas valsts uzņemas izmaksas. Šo izņēmumu attaisno France Télécom nodarbināto ierēdņu pensijām piemērojamās sistēmas būtība un ekonomiskā struktūra. Francijas valstij, piemērojot civilo un militāro pensiju kodeksu, ir jāveic piešķirto pensiju norēķins un izmaksa France Télécom ierēdņiem, uz kuriem attiecas vispārējais Francijas valsts ierēdņu statuss, nevis sociālā nodrošinājuma maksājumu vispārējās tiesības.

(97)

Arī tad, ja nebūtu France Télécom iemaksātās kompensācijas, Francijas valstij tik un tā būtu jāpilda savas saistības attiecībā uz darbiniekiem, kuriem ir attiecīgais statuss, viņu mūža garumā, izņemot, ja tā vienpusēji grozītu minētās saistības. Savukārt valsts izglītotu ierēdņu nodošana France Télécom rīcībā bez jebkādas kompensācijas attiecībā uz izmaksātajām vai izmaksājamajām pensijām, uzņēmumam radītu nepārprotamas priekšrocības.

(98)

Tā kā France Télécom konkurējošie uzņēmumi nenodarbina ierēdņa statusa darbiniekus, pret kuriem Francijas valstij būtu jāpilda līdzīgas finanšu saistības, France Télécom ar likumu noteiktās pensiju finansēšanas un kompensāciju maksāšanas sistēmas loģiskais pamatojums uz tiem nav attiecināms. To apliecina fakts, ka, tā kā konkurentu nodarbinātā personāla statuss ir citāds attiecībā uz algas nemaksāšanas riskiem, kas ietverti sociālā nodrošinājuma maksājumu vispārējās tiesībās, Francijas iestādes, šķiet, uzskata, ka viņu gadījumā ir pamatoti veikt sociālās iemaksas šā riska segšanai. Tomēr tieši šā statusa dēļ Francijas Republika apgalvo, ka, aprēķinot kompensāciju, kuru, piemērojot 1996. gada likumu, France Télécom maksāja valstij, nav pamatoti iekļaut riskus, kas nav kopīgi ierēdņiem un privāto tiesību darbiniekiem.

(99)

No tā izriet, ka attiecībā uz maksājumiem, kas veikti par šo uzņēmumu privāto tiesību darbinieku nodarbināšanu, tie ne juridiski, ne faktiski neatrodas situācijā, kas būtu salīdzināma ar France Télécom situāciju tā darbinieku ierēdņu gadījumā, pretēji tam, ko savos apsvērumos apgalvo Francijas Republika un France Télécom.

(100)

Tāpat nav pamata France Télécom piemēroto kompensācijas shēmu salīdzināt ar shēmu, kas noteikta citām valsts struktūrām, kuras nodarbina ierēdņus, piemēram, Monnaie de Paris vai Office National des Forêts, un kuras atsevišķu darbību ziņā var kvalificēt kā uzņēmumus LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, vai valsts rūpniecības vai tirdzniecības uzņēmumiem, piemēram, agrāk EDF vai GDF. EDF un GDF bija īpašas pensiju sistēmas, kas nebija pielīdzināmas civildienesta shēmām. EDF un GDF shēmas kopš tā laika ir pielāgotas vispārējam režīmam, lai gan ir jāatzīmē, ka Komisija secināja, ka atbalsts nepastāv vienīgi ar nosacījumu, ka šī pielāgošana attiecībā pret valsti ir finansiāli neitrāla (55), kas 1996. gada reformas gadījumā tā nav.

(101)

Savukārt kompensācijas shēma par labu valstij par pensiju maksājumiem La Poste piesaistītajiem ierēdņiem pirms grozījumiem, kurus Komisija aprakstīja un ar nosacījumiem apstiprināja lēmumā La Poste, arī attiecās uz valsts uzņēmumu, kas pielīdzināms valsts rūpniecības vai tirdzniecības struktūrai, un saskaņā ar 1990. gada likumu tā sākotnējā redakcijā joprojām bija līdzīga France Télécom shēmai, ciktāl tā paredzēja ikgadēju pensionētajiem ierēdņiem izmaksāto pensiju atlīdzināšanu valstij un sociālās apdrošināšanas kodeksa L-134. pantā paredzēto izmaksu segšanu.

(102)

Pat tad, ja šķiet, ka La Poste nekonkurē ar France Télécom, un pēdējam minētajam piešķirtās priekšrocības nerada vai nedraud radīt konkurences izkropļojumus, tomēr jāatzīst, ka France Télécom ierēdņu pensiju shēmas loģiskais pamatojums un noteikumi pirms 1996. gada reformas bija tādi paši kā līdzīgai shēmai, kura tajā pašā laikā tika piemērota La Poste. Turklāt Komisija lēmumā La Poste uzskatīja, ka La Poste piemērojamās shēmas reforma ir uzskatāma par valsts atbalstu, pretēji tam, ko Francijas Republika apgalvo attiecībā uz France Télécom. Kopumā, lai novērtētu France Télécom situāciju, par atsauci ir jāizmanto tāda valsts vai privāta uzņēmuma situācija, kurš nodarbina ierēdņus, kuri saglabā savu statusu. Šādi uzņēmumi atrodas tādā pašā situācijā, kādā ir France Télécom. Tieši salīdzinājumā ar šādu atsauces sistēmu ir iespējams novērtēt, vai valsts ir piešķīrusi atbalstu France Télécom.

(103)

Nevar piekrist arī tam, ka pasākums nepiešķir priekšrocību uzņēmumam, šajā gadījumā France Télécom, tādēļ vien, ka tas kompensē neizdevīgu situāciju, kāda šim uzņēmumam ir radusies pagātnē, pretēji tam, ko apgalvo Francijas Republika un France Télécom. Komisija vēl nesen noraidīja vēsturiska telekomunikāciju operatora, France Télécom konkurenta, argumentu, saskaņā ar kuru pensiju īpašās sociālās tiesības, kas pielīdzināmas no pagātnes mantotām civildienesta pensijām un daļai darbinieku atšķiras no vispārējo tiesību pensijām, attaisno tādu sociālo iemaksu samazināšanas pasākumus, kas saistībā ar šīs kategorijas pensijām rodas operatoram (56). Šajā ziņā, kā Francijas iestādes uzsvēra projekta apspriešanas laikā, 1996. gada likums Francijas valstij noteica jaunas un būtiskas izmaksas, lai varētu veikt France Télécom ierēdņiem piešķirto pensiju norēķinu un izmaksu. Vienlaicīgi 1996. gada likuma ietekmē samazinājās kompensācija, kuru France Télécom vienmēr bija maksājis.

(104)

Saskaņā ar likumā paredzētajiem darba devēja iemaksas likmes aprēķināšanas nosacījumiem, sākot no 1996. gada 31. decembra, France Télécom maksā valstij kompensāciju, kas ir mazāka par to, kādu tas maksātu, ja likums nebūtu pieņemts. Turklāt, tā kā saskaņā ar šo likumu noteiktajai darba devēja iemaksai ir no saistībām atbrīvojošs raksturs, France Télécom1996. gada 31. decembrī nekavējoties atguva uzkrājumu, kas tā kontos bija iegrāmatots nākotnes saistību maksājumiem. Tādējādi izmaksas, no kurām France Télécom tika atbrīvots, nebija ne jaunas, jo 1990. gada likums pārņēma iepriekšējo budžeta praksi, ne neparedzamas, jo uzņēmums šim nolūkam veidoja uzkrājumu, ne arī atkāpās no vispārējām sociālā nodrošinājuma tiesībām, jo tās nav piemērojamas kompensācijai, kuru maksā France Télécom.

(105)

Ar 1996. gada likumu Francijas valstij kopš tā stāšanās spēkā tika nodots pienākums veikt ikgadēju maksājumu, kas in fine pilnībā segtu attiecīgā personāla pensiju finansēšanas izmaksas. Tādējādi saskaņā ar 1996. gada likumu piešķirtā atbalsta summu kopš likuma stāšanās spēkā var aprēķināt kā ikgadēju starpību starp kompensāciju, kuru veido darba devēja no saistībām atbrīvojošā iemaksa, ko France Télécom maksā valstij, un maksājumiem, kas norādīti 1. tabulā un kurus tas būtu veicis saskaņā ar 1990. gada likumu, ja tas nebūtu grozīts, atskaitot 1997. gadā veikto vienreizējo iemaksu.

(106)

No Francijas Republikas sniegtajām un 40. apsvērumā izklāstītajām aplēsēm izriet, ka reformas brīdī 1996. gadā un līdz brīdim, kad beigtos finanšu saistības, kas izriet no izmaksām, kuras uzņēmās Francijas valsts, Francijas iestādes šo jauno neto izmaksu kopējo summu līdz 2043. gadam, datumam, kad beigtos valsts finanšu saistības attiecībā uz pensionētajiem ierēdņiem un uz to tiesību pārņēmējiem, lēsa EUR [..] miljardu apmērā. Neto izmaksu diskontētā vērtība 1996. gadā bija EUR [..] miljardi pēc France Télécom ikgadējās iemaksas (EUR 15,2 miljardi), darbinieku iemaksas (EUR [..] miljardi) un vienreizējās ārkārtas iemaksas EUR 5,7 miljardu apmērā atskaitīšanas.

(107)

Tomēr ir jāatzīmē, ka 1996. gada reformas laikā aprēķinātās summas bija reālās summas aproksimācija (57). Ne kompensācijas summām, kuras France Télécom bija jāmaksā ikgadēju iemaksu veidā, ne arī kompensācijai EUR 5,7 miljardu apmērā, kas samaksāta 1997. gadā, ne mērķis, ne sekas nebija Francijas valstij nodrošināt budžeta neitralitāti. Ja tā būtu, ar noteikumu, ka aktuāra aprēķinu pieņēmumi ir atbilstīgi, izmaksas un ieņēmumi tajā laikposmā būtu vienādi un attiecīgi France Télécom nebūtu guvis ekonomiskas priekšrocības.

(108)

Francijas iestādes apzinājās, ka “France Télécom ierēdņa statusa darbinieku pensiju izmaksu pārcelšana uz valsts vispārējo budžetu” radīja “valstij jaunas un būtiskas izmaksas”, kuras vienreizējā ārkārtas iemaksa vai ieņēmumi no valsts īpašumā esošo uzņēmuma akciju daļas pārdošanas segtu tikai daļēji. Tādējādi 31. apsvērumā minētās debates parāda, ka Francijas valsts 1996. gadā necentās pilnībā kompensēt savas jaunās nākotnes izmaksas, bet gan, gluži pretēji, vēlējās uzņemties jaunas izmaksas, lai “šajā lietā vispirms tiktu ņemtas vērā uzņēmuma intereses”.

(109)

Ir skaidrs, ka pat tad, ja aktuāra pieņēmumi atšķirtos no Francijas valsts izmantotajām aplēsēm jauno izmaksu aprēķinā, un, neraugoties uz vienreizējo ārkārtas iemaksu, kas samaksāta 1997. gadā, reforma radīja vērā ņemamu ekonomisko priekšrocību, kas izpaudās kā mazākas darba devēja pensiju iemaksas. Tā kā vienreizējā iemaksa jeb kompensācija pilnībā nesedza valstij nodotās izmaksas, bet labākajā gadījumā tās samazināja un, ņemot vērā attiecīgo summu apmērus, nav pamata apstiprināt tajā laikā izmantotā aktuāra aprēķina un no tā izrietošo aplēšu atbilstību laikposmam līdz 2043. gadam.

(110)

Turklāt nav pamata salīdzināt finanšu priekšrocības, kas izriet no mazākām France Télécom iemaksām, ar varbūtēji neizdevīgu situāciju, kas saistīta ar to, ka tiek nodarbināti ierēdņi, kā to apgalvo France Télécom, kuru atbalsta Francijas Republika. 1996. gada likums jebkurā gadījumā šo varbūtēji neizdevīgo situāciju nepastiprināja, jo tā dēļ darbā netika pieņemti jauni ierēdņi. Turklāt, atbrīvojot France Télécom no daļas tā finanšu saistību, 1996. gada likuma mērķis nebija kompensēt varbūtēji neizdevīgo situāciju saistībā ar algām vai, kā to norāda France Télécom, mazākām manevrēšanas iespējām attiecībā uz ierēdņa statusa darbiniekiem.

(111)

Tādēļ tikai pilnīguma labad ir skatītas atbildes uz argumentiem par it kā neizdevīgo situāciju saistībā ar ierēdņu nodarbināšanu, uz ko norādīja Francijas Republika un France Télécom.

(112)

Tā kā nav saiknes ar jautājumu par to, pastāv vai nepastāv ekonomiska priekšrocība, kas izriet no attiecīgajiem pasākumiem, nav pamatojuma arī tam, lai ņemtu vērā konkurences priekšrocības saistībā ar France Télécom bijušo monopolstāvokli, uz ko norādīja sūdzības iesniedzēji. Iespējamās priekšrocības un trūkumi faktiski nav saistītas ar jautājumu par konkurences apstākļu izlīdzināšanu telekomunikāciju tirgos attiecībā uz sociālajām izmaksām.

(113)

Vienīgi vienreizējā ārkārtas iemaksa, kas paredzēta saskaņā ar 1996. gada likumu, nekavējoties radīja France Télécom izmaksu slogu, salīdzinot ar jau apzināto atsauces situāciju. Vienreizējās iemaksas maksājums samazināja tā atbalsta summu, no kura labumu guva un gūs France Télécom līdz brīdim, kad beigsies finanšu izmaksas, kuras, piemērojot 1996. gada likumu, France Télécom vietā uzņēmās Francijas valsts. Neapšaubot Francijas valdības tajā laikā izmantoto aktuāru metožu pareizību, ja nebūtu šīs vienreizējās iemaksas, tad izmaksu slogs, no kura atbrīvojās France Télécom, būtu bijis EUR 18,9 miljardi 1996. gada neto vērtībā, nevis EUR [..] miljardi.

(114)

Saskaņā ar 1996. gada likumu uzņēmumam France Télécom bija un joprojām ir iespēja izmantot lielākus finanšu līdzekļus tirgos, kuros tas darbojas. Pateicoties 1996. gada likumam, šie līdzekļi bija lielāki nekā tie, kas France Télécom rīcībā bija saskaņā ar 1990. gada likumu tā sākotnējā redakcijā. Telekomunikāciju pakalpojumu tirgi, kuros France Télécom darbojās un darbojas visā Francijā un citās dalībvalstīs, tika pakāpeniski atvērti konkurencei, kopš 1988. gada pamazām izzūdot ekskluzīvām vai speciālām tiesībām, un vēlāk, izņemot īpašas atkāpes, no 1998. gada tie tika atvērti pilnībā. Tirgus pilnīga atvēršana konkurencei Francijā notika 2002. gadā. Izzūdot juridiskiem šķēršļiem, ienāca citi operatori, ar kuriem France Télécom konkurēja un joprojām konkurē, arī pirms 1990. un 1996. gada likumdošanas pasākumiem, par kuriem ir šis lēmums.

(115)

Atbrīvojoties no saistībām veidot uzkrājumus nākotnes pensiju izmaksām saviem ierēdņa statusa darbiniekiem un maksājot zemākas ikgadējās iemaksas, France Télécom bilancē atspoguļotie saistību un izmaksu rādītāji uzlabojās, kas palielināja uzņēmuma iespējas piesaistīt kapitālu, un tas savukārt tam radīja labvēlīgāku situāciju nekā pirms 1996. gada reformas. Atbrīvojies no izmaksām, kas tam radās vēsturiskajā Francijas tirgū, France Télécom varēja veiksmīgi attīstīties citu dalībvalstu tirgos, kas bija atvērti konkurencei, ko tas arī darīja, kā ir norādīts 48.–50. apsvērumā.

(116)

No tā izriet, ka France Télécom izmaksu samazināšanās, kas saistīta ar to, kā tika aprēķināta kompensācija, kas jāmaksā valstij par to, ka tā uzņemas ierēdņa statusa darbinieku pensiju izmaksas, rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus starp France Télécom un tā jaunajiem konkurentiem Francijā un citās dalībvalstīs, kur darbojas France Télécom.

(117)

Tirgi, kuros France Télécom darbojas Francijā, kopš 1988. gada tika pakāpeniski atvērti konkurencei un tādēļ tie ir lielā mērā atvērti tirdzniecībai starp dalībvalstīm. Direktīvā 96/19/EK bija paredzēta pilnīga telekomunikāciju nozares liberalizācija, sākot no 1998. gada 1. janvāra. Tajā sāka darboties operatori, kuru kapitāls daļēji pieder citu dalībvalstu, nevis Francijas, uzņēmumiem. Daži no šiem tirgiem attiecas uz pārrobežu sakariem starp dalībvalstīm. Ar meitasuzņēmumu starpniecību France Télécom sniedz elektronisko sakaru pakalpojumus arī citās dalībvalstīs, it īpaši Spānijā, Beļģijā un Apvienotajā Karalistē.

(118)

Šādos apstākļos pasākums, kas atvieglo France Télécom kopējās darbības izmaksas un tādā veidā atbrīvo līdzekļus, kurus šis uzņēmums var izmantot, lai veiktu ieguldījumus vai uzlabotu savus komercpiedāvājumus Francijā, vai arī, lai uzsāktu darbību citās dalībvalstīs, ir uzskatāms par tādu, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(119)

No iepriekš minētā izriet, ka, samazinot kompensāciju, kuru veido saskaņā ar 1990. gada likumu tā sākotnējā redakcijā noteiktā darba devēja iemaksa, kas jāsamaksā valstij par pensiju izmaksām, un aizstājot to ar kompensāciju, kura paredzēta 1996. gada likumā, un tā kā pēdējā minētā ir mazāka par iepriekš piemēroto kompensāciju, Francijas Republika, izmantojot savus līdzekļus, piešķīra France Télécom atbalstu, kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un tas notika, nododot izmaksas saskaņā ar 1996. gada likumu.

(120)

Tādēļ ir jāvērtē, vai šo atbalstu var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu.

(121)

Komisija atzīmē, ka Francija nav norādījusi LESD 106. panta 2. punktu kā pamatu attiecīgo pasākumu saderībai.

(122)

Ir skaidrs, ka atkāpes, kas paredzētas 107. panta 2. punktā par sociāla rakstura atbalstu, ko piešķir individuāliem patērētājiem, par atbalstu, ko sniedz, lai novērstu dabas katastrofu vai citu ārkārtas notikumu nodarīto kaitējumu, vai atbalstu, ko sniedz tautsaimniecībai dažos Vācijas Federatīvās Republikas apvidos, nekādā veidā neattiecas uz šo gadījumu.

(123)

Attiecībā uz atkāpēm, kas paredzētas LESD 107. panta 3. punktā, Komisija secina, ka attiecīgais atbalsts nav paredzēts, lai veicinātu ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs, tas nav prioritārs Eiropas projekts un nav paredzēts, lai novērstu nopietnus traucējumus Francijas tautsaimniecībā. Tas noteikti nav paredzēts, lai veicinātu kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu.

(124)

Tātad, lai novērtētu šā pasākuma saderību, ir piemērojams vienīgi LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts.

(125)

Saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu: “Turpmāk norādīto var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu: […] atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm […]”.

(126)

Lai atbalstu varētu uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu tādēļ, ka tas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, tam ir jāuzlabo veids, kādā tiek veikta saimnieciskā darbība. Atbalsts ir saderīgs saskaņā ar 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu vienīgi tad, ja tas nepasliktina tirdzniecības apstākļus tiktāl, ka tas būtu pretrunā kopīgām interesēm. Savā vērtējumā Komisija īpašu nozīmi piešķir nepieciešamības un samērīguma kritērijiem (58).

(127)

Pirmkārt, un, ņemot vērā šaubas, kuras Komisija izteica savā lēmumā par procedūras uzsākšanu, ir jāatzīmē, ka Francijas Republika ir iekasējusi no France Télécom pietiekamu summu, lai atgūtu atbalstu, kuru saskaņā ar lēmumu par profesionālās darbības nodokļa piemērošanu Komisija pieprasīja France Télécom  (59). Ievērojot, ka Eiropas Savienības Tiesa ir atstājusi spēkā Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru noraidīta prasība par šā lēmuma atcelšanu (60), Komisija uzskata, ka Francijas Republika ir īstenojusi nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu no šā lēmuma izrietošās saistības. Tā kā sniegtā atbalsta atgūšana saistībā ar profesionālās darbības nodokļa piemērošanu ir novērsusi priekšrocību, kas France Télécom attiecīgi radusies, vairs nav pamata vērtēt iepriekšējā un šajā procedūrā aplūkotā atbalsta kumulatīvās sekas.

(128)

Attiecībā uz pārējo tomēr ir jānorāda, ka, pretēji ieguldījumu izmaksām, uzņēmuma sociālās izmaksas ir periodiskas darbības izmaksas, un tādēļ atbalsts, kas tās samazina, ir uzskatāms par atbalstu uzņēmuma darbībai, kura saderība ar iekšējo tirgu saskaņā ar Tiesas judikatūru Komisijai ir jāvērtē ļoti ierobežoti.

(129)

Šajā gadījumā kopš 1997. gada īstenoto atbalstu var uzskatīt par tādu, kura mērķis bija veicināt elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanas saimnieciskās darbības attīstību šo tirgu pilnīgas liberalizācijas kontekstā. Faktiski 1996. gada likums tika pieņemts kopā ar 1996. gada 26. jūlija Likumu Nr. 96-659 par telekomunikāciju regulējumu, kurā bija transponētas saistības, kas Francijai radās saskaņā ar Savienības tiesībām un it īpaši ar Direktīvu 96/19/EK.

(130)

Šajā ziņā 1996. gada likuma vispārējais mērķis attiecībā uz finanšu kompensāciju, kas jāmaksā Francijas valstij, bija tuvināt algām piemērojamo obligāto sociālo un nodokļu izmaksu līmeni starp France Télécom un citiem telekomunikāciju nozares uzņēmumiem, uz kuriem attiecas sociālo maksājumu vispārējās tiesības. Izmantotais līdzeklis, proti, atbalsta pasākums, kas vērsts tieši un ekskluzīvi uz to, kādā veidā tiek noteiktas France Télécom darba devēja iemaksas, šķiet atbilstīgs, lai panāktu noteikto mērķi.

(131)

Atbalsta pasākums, kura mērķis ir samazināt France Télécom kārtējās sociālās izmaksas, kuras tas uzņēmās laikā, kad, lielākajā daļā savu darbības jomu sniedzot pakalpojumus monopola apstākļos, tam nebija nepieciešamības īstenot ekonomiski efektīvu darbību, atšķirīgā konkurences kontekstā var uzlabot veidu, kādā tiek sniegti iepriekš monopola apstākļos sniegtie pakalpojumi, ciktāl konkurējošo uzņēmumu finanšu resursu izmantošana to attiecīgajām sociālajām izmaksām nerada atkāpi no patiesas konkurences. Jāatzīst, ka turpmāk ir izteiktas šaubas par to, cik piemēroti ir daži likuma noteikumi, lai īstenotu tajā noteikto mērķi. Tomēr nav apšaubāma ne tā likumība, ne atbilstība kopīgu interešu mērķim attīstīt elektronisko sakaru pakalpojumu tirgu, kurā pastāv efektīva konkurence, tādējādi veicinot tehnoloģiju progresu un šīs darbības ekonomisko attīstību.

(132)

France Télécom noteiktais piesaistīto ierēdņa statusa darbinieku skaita ierobežojums, saskaņā ar 1996. gada likumu ieviešot aizliegumu pēc 2002. gada 1. janvāra pieņemt darbā ierēdņus, neapšaubāmi France Télécom radīja būtisku pensiju izmaksu slogu proporcionāli strādājošo ierēdņu skaitam. Tā kā tam vairs nebija iespējas pieņemt darbā valsts ierēdņus, kas ir saprotami, ņemot vērā to, ka tagad pakalpojumi bija jāsniedz konkurences apstākļos, France Télécom nācās saskarties ar pārmērīgām pensiju izmaksām attiecīgajiem darbiniekiem, salīdzinot ar to, kādas šīs izmaksas bija un ir tā konkurentiem. Tāpat ir jānorāda, ka saistības maksāt kompensāciju Francijas valstij, kas noteiktas saskaņā ar 1990. gada likuma sākotnējiem noteikumiem, attiecās ne tikai uz tiem ierēdņa statusa darbiniekiem, kuri 1990. gadā un vēlāk strādāja konkurencei atvērtajos tirgos, bet arī uz Pasta un telekomunikāciju ministrijas ģenerāldirektorāta ierēdņiem, kuri 1990. gadā bija pensijā.

(133)

Priekšstatam, kā norāda Francijas Republika, iemaksas likme, kas France Télécom būtu jāmaksā, piemērojot 1990. gada likumu, 2010. gadā sasniegtu 77 % no strādājošo ierēdņa statusa darbinieku kategoriju skalai atbilstīgajām bruto algām. Šī likme ir jāsalīdzina ar [..] % likmi, kas nodrošinātu pilnīgu konkurences taisnīgumu starp France Télécom un tā konkurentiem attiecībā uz kopīgajiem riskiem un riskiem, kuri nav kopīgi. Absolūtos skaitļos starpība būtu aptuveni EUR […] miljoni ikgadēju papildu izmaksu, salīdzinot ar iemaksas likmi, kas nodrošina vienlīdzīgu konkurenci. Turklāt, ja likumā nebūtu paredzēts, ka darba devēja iemaksas atbrīvo no saistībām, France Télécom nāktos veidot būtisku uzkrājumu, kas būtu vēl lielāks, salīdzinot ar EUR 3,6 miljardu uzkrājumu, kas jau bija izveidots 1996. gadā.

(134)

Šajā ziņā sūdzības iesniedzēju apsvērumi par to, ka France Télécom varēja kopš 1996. gada uzņemties finanšu parādu, kas būtu daudzkārt lielāks par izmaksām, no kurām Francijas valsts to atbrīvoja, nav vietā, jo tie neattiecas uz izskatāmo jautājumu. Pat ja finanšu parāda, kuru kopš 1996. gada uzņēmās France Télécom, pieaugums un attiecīgās summas ir tādas, ka šobrīd, šķiet, var izslēgt Francijas Republikas minēto uzņēmuma maksātnespējas risku, ja aizvien tiktu piemērota 1990. gada likumā paredzētā shēma, atbalsta pasākums šķiet nepieciešams no nākotnes viedokļa, lai France Télécom spētu darboties attiecīgajos tirgos patiesas konkurences apstākļos un to nekavētu mantotais sociālo izmaksu slogs, kāda nav tā konkurentiem.

(135)

Sūdzības iesniedzēju un telekomunikāciju operatora apsvērumi par to, ka vajadzīgs vispusīgs pārskats, lai spriestu par atbalsta nepieciešamību, ņemot vērā citas priekšrocības, kas saistītas ar France Télécom bijušo monopolstāvokli, šajā gadījumā nav pamatoti. Taisnība, ka kopš 1996. gada France Télécom stāvoklis daudzos pakalpojumu tirgos, kuros tas darbojas Francijā, joprojām ir dominējošs, it īpaši komunikāciju tirgiem raksturīgo tīklu dēļ. France Télécom turklāt ir paplašinājis savu darbību arī citu dalībvalstu tirgos, iegūstot tur būtiskas pozīcijas, it īpaši Polijā un Spānijā. Tomēr, kā to savos apsvērumos netieši norāda telekomunikāciju operators, France Télécom sava dominējošā stāvokļa dēļ LESD 102. panta izpratnē vai tā būtiskās ietekmes dēļ tirgū Savienības elektroniskajiem sakariem piemērojamā regulējuma izpratnē (61) ir pakļauts īpašām asimetriskām saistībām, kuras neattiecas uz konkurējošajiem uzņēmumiem, kuru ietekme tirgū ir mazāka.

(136)

Mērķis šīm saistībām, piemēram, attiecībā uz piekļuvi tā tīklam, tarifu orientēšanu uz izmaksām vai atturēšanos no komerciālas rīcības, kas ir atļauta uzņēmumam, kuram nav dominējoša stāvokļa, tieši ir nodrošināt, lai stāvoklis, kuru France Télécom ir mantojis pēc bijušā monopola, nekaitētu konkurencei. Šie ad hoc regulējošie instrumenti, kurus valstu regulatori un konkurences iestādes un Komisija ir paredzējuši un regulāri izmanto (62), ir daudz mērķtiecīgāki un efektīvāki, lai novērstu paliekošo ietekmi, ko rada France Télécom priekšrocības bijušā monopola dēļ, ko pieminēja sūdzības iesniedzēji.

(137)

Tādējādi valsts atbalsts, kas aplūkots šajā procedūrā, pēc būtības šķiet tāds, kas ir nepieciešams, lai īstenotu kopīgu interešu mērķi, uzlabojot konkurences apstākļus, kas saistīti ar pensiju izmaksām un līdz ar to elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu.

(138)

Ir jāsecina, ka finanšu kompensācija par labu valstij, kas saskaņā ar 1990. gada likumu bija noteikta pensiju norēķinam un izmaksai, ir specifiska France Télécom un sui generis. Pilnīgas atlīdzināšanas principu, kas paredzēts sākotnējā 1990. gada likumā, aizstāja cita shēma, saskaņā ar kuru tika noteikta kompensācijas summa, kas jāmaksā valstij, sākot no 1996. gada. Teorētiski bija iespējamas vairākas izvēles, kā noteikt darba devēja iemaksas summu, kas jāmaksā France Télécom, līdz pat tam, ka valsts uzņemtos visas izmaksas, bez jebkādas atlīdzības. Sākot no 1997. gada, šī kompensācija tiek aprēķināta, ņemot vērā noteiktas izmaksas, kas rodas konkurējošiem uzņēmumiem šajā nozarē. Lai noteiktu, vai atbalsts ir samērīgs noteiktā mērķa sasniegšanai, ir jāvērtē, cik objektīva un pamatota bija atsauce saskaņā ar 1996. gada likumu paredzētās kompensācijas summas noteikšanai.

(139)

Vispirms ir jāatzīmē, ka procedūrās, kas saistītas ar ierēdņa statusa darbinieku pensiju izmaksu samazināšanu agrākajiem telekomunikāciju nozares operatoriem monopolistiem, konkrēti, OTE Grieķijas Republikā un BT Plc Apvienotajā Karalistē, Komisija, lai varētu lemt par attiecīgajiem operatoriem piešķirtā valsts atbalsta saderību vai nesaderību ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, it īpaši pārbaudīja, vai šo uzņēmumu sociālās izmaksas ir līdzvērtīgas konkurentu izmaksām (63). Šajā gadījumā Komisija secina, ka no saistībām atbrīvojošās iemaksas, ko France Télécom maksā ik gadu un kas paredzētas 1996. gada likumā, nenodrošina sociālās izmaksas, kas līdzvērtīgas konkurentu izmaksām. Taisnīgas konkurences likme (turpmāk tekstā – “TEC”) nav sasniegta.

(140)

Tomēr Francijas Republika un France Télécom norāda uz vienreizējo ārkārtas iemaksu EUR 5,7 miljardu apmērā, kuru 1997. gadā France Télécom iemaksāja saskaņā ar 1996. gada likumu. Šīs vienreizējās iemaksas summa 1996. gadā tika noteikta tā, lai 1996. gada likuma piemērošanas desmit gadu laikposmā kompensētu tolaik valstij paredzētās papildu izmaksas, turklāt ņemot vērā uzkrājumus, kurus bija izveidojis France Télécom un kurus uzņēmums varēja atgūt 1996.–1997. finanšu gadā. Vienreizējā ārkārtas iemaksa iedalās divās daļās:

(141)

Tā kā vienreizējā maksājuma summa EUR 5,7 miljardu apmērā nekad nav bijusi paredzēta, lai kompensētu to, ka nepastāv taisnīgas konkurences likme starp France Télécom un tā konkurentiem, nebūtu pamatoti šo summu salīdzināt ar ikgadējām no saistībām atbrīvojošajām iemaksām, kuras France Télécom nav maksājis, lai gan tās būtu bijušas vajadzīgas, lai panāktu reālu taisnīgas konkurences likmi.

(142)

Savukārt no parlamentāro debašu analīzes izriet, ka papildsumma EUR 2,1 miljarda apmērā bija paredzēta, lai segtu izmaksu nodošanu laikā no 1997. līdz 2006. gadam, faktiski, lai novērstu atbalsta ietekmi desmit gadu laikposmā. Tādējādi France Télécom neto finanšu ieguldījums, kas atbilst šai papildsummai, bija paredzēts, lai desmit gadu laikposmā finansētu papildu izmaksas, kuras Francijas valstij radīja reforma.

(143)

Turklāt ārkārtas iemaksā bija iekļauta arī uzkrājuma atgūšana, kas bija veidots līdz 1996. gadam un bija zaudējis savu funkciju. Valsts pārņemto uzkrājumu France Télécom bija veidojis, lai segtu nākotnes pensiju izmaksas, un šī pārņemšana novērsa atbalsta ietekmi laikposmā, kurā izmaksājamas pensijas, kuras paredzēts segt no šā uzkrājuma.

(144)

Tomēr 1996. gada likumā minēta vienreizēja ārkārtas iemaksa, lai gan piemērojamie noteikumi – finanšu likums un turpmākie dekrēti – neizšķir summu, kas izriet no uzkrājuma, kuru vajadzētu atskaitīt no valstij uz šo laikposmu nodotajām izmaksām. 1996. gada likuma 6. pantā ir precizēts, ka vienreizējā ārkārtas iemaksa tiek veikta kā kompensācija par to, ka valsts uzņemas izmaksas, kas saistītas ar valsts ierēdņa statusa darbiniekiem piešķirtajām pensijām. Līdz ar to, analizējot reformu, ir jāņem vērā šīs ārkārtas iemaksas kopējā summa.

(145)

Tā kā France Télécom ar šo vienreizējo ārkārtas iemaksu ir sedzis telekomunikāciju nozares ierēdņu vecuma pensiju izmaksas un kompensācijas izmaksas starp shēmām aptuveni piecpadsmit gadu laikposmam, atbalsta ietekme ir neitralizēta. Tātad France Télécom, veicot šīs ārkārtas iemaksas maksājumu, neitralizēja atbalsta ietekmi šajā laikposmā. Tādēļ ir pamatoti, ka šajā laikposmā France Télécom nav jāpilda nosacījumi par šā atbalsta saderību un nav jāmaksā ikgadējā iemaksa, kas nepieciešama, lai nodrošinātu taisnīgas konkurences likmi, kurā būtu iekļauti riski, kas nav kopīgi ar privāto tiesību darbiniekiem.

(146)

Ir lietderīgi sīkāk pievērsties šā pamatojuma posmiem.

(147)

Ir jāsecina, ka ikgadējās no saistībām atbrīvojošās iemaksas, kuras France Télécom maksā kopš 1996. gada, neļauj sasniegt vienlīdzīgas konkurences likmi, kā tas ir norādīts lēmumā par procedūras uzsākšanu. Tas izriet no tā, ka France Télécom piemērojamajā likmē bija iekļautas vienīgi iemaksas, kas atbilst privāto tiesību darbiniekiem un valsts ierēdņiem kopīgiem riskiem, tādējādi tajā nebija iekļautas iemaksas par riskiem, kuri nav kopīgi, piemēram, bezdarbu un algu nemaksāšanu uzņēmuma sanācijas vai likvidācijas gadījumā.

(148)

No 4. tabulas izriet, ka, France Télécom iemaksas aprēķinā neņemot vērā riskus, kas nav kopīgi, rodas būtiska starpība starp kompensāciju, kuru France Télécom maksā valstij, un to, kuru tas maksātu, ja iemaksas likme tiktu aprēķināta tā, lai nodrošinātu pilnīgu konkurences taisnīgumu ar konkurentu izmaksu aprēķinu bāzi. Tātad atbalsta pasākums, kas izriet no likuma, neatbilst samērīguma principam. Lai tas atbilstu šim principam un lai tas izpildītu norādīto likumīgo mērķi uzlabot konkurences apstākļus, vienādojot aprēķinu metodes attiecībā uz izmaksām, kas jāsedz uzņēmumiem, kuri Francijā darbojas attiecīgajos telekomunikāciju tirgos, atbalstam, kas France Télécom piešķirts, piemērojot 1996. gada likumu, bija un reāli nākotnē būtu jāizlīdzina minētās izmaksas, iekļaujot arī tās, kas attiecas uz riskiem, kuri nav kopīgi abu kategoriju darbiniekiem.

(149)

Šajā ziņā Francijas izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru valsts ierēdņi nav pakļauti noteiktiem riskiem un tādēļ nav pamatojuma veikt iemaksas par šiem riskiem, nav pieņemams. Pirmkārt, tāpēc vien, ka šādi riski nepastāv, pateicoties valsts pasākumiem, nav pamatojuma tam, ka France Télécom no tā gūst finansiālu labumu. Piemēram, tieši tādēļ, ka Francijas valsts ir uzņēmusies saistības attiecībā uz France Télécom strādājošajiem ierēdņiem, un tādēļ, ka Francijas valsts pati apdrošina savus riskus, nepastāv algu nemaksāšanas risks uzņēmuma sanācijas gadījumā. Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka France Télécom, tāpat kā jebkurš konkurents, pasludina maksātnespēju. Abos gadījumos runa ir par priekšrocību, kas sniegta nevis uzņēmumam, bet gan tieši tā darbiniekiem. Algu pārskaitīšanas garantija iestājas pēc tam, kad uzņēmums beidzis pastāvēt. Konkurējošam uzņēmumam ir jāveic iemaksas, lai segtu algu nemaksāšanas risku pēc tā darbības izbeigšanas, pretēji France Télécom. Tādēļ nav pamatoti piešķirt tam priekšrocību mazākas iemaksas veidā vai, kā šajā gadījumā, izslēdzot šo risku no France Télécom iemaksu aprēķināšanas metodes.

(150)

Turklāt, plašākā skatījumā, 1996. gadā ieviestās reformas mērķis, kurš, šķiet, nav panācis iecerēto, ir izlīdzināt konkurences apstākļus nodokļu un sociālo iemaksu ziņā starp visiem nozares konkurentiem, turklāt neatkarīgi no to darbinieku statusa un France Télécom faktiskā pienākuma pievienoties atbildīgajām pārvaldības iestādēm un veikt attiecīgās iemaksas. Tieši šis loģiskais pamatojums izlīdzināt konkurences apstākļus vērtēto pasākumu darītu saderīgu ar iekšējo tirgu. Šajā loģiskajā pamatojumā tātad nav būtiski, vai France Télécom darbinieki ir vai nav pakļauti šādiem riskiem.

(151)

Secinājums ir tāds, ka pensiju izmaksu samazināšana, neto izmaksas nododot valstij, samērīguma principam atbilstu vienīgi tad, ja tā ļautu izlīdzināt konkurences apstākļus. Tomēr France Télécom nenonāca pilnīgi vienlīdzīgos apstākļos ar nozares uzņēmumiem attiecībā uz algām piemērojamajām sociālajām iemaksām tādēļ, ka ikgadējās iemaksas aprēķinu bāzē netika iekļautas noteiktas sociālās un nodokļu izmaksas.

(152)

Tāpat, pretēji tam, ko apgalvo Francijas Republika un France Télécom, nav pamatoti ņemt vērā vienreizējās ārkārtas iemaksas summu EUR 5,7 miljardu apmērā, ko France Télécom iemaksāja jau 1997. gadā, lai salīdzinātu to ar France Télécom piemērotās no saistībām atbrīvojošās iemaksu likmes nepietiekamību.

(153)

Vispirms Komisija vēlas atgādināt, ka tai katrā situācijā ir jānosaka, vai ir izpildīti LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētās atkāpes piemērošanas nosacījumi, neņemot vērā iepriekšējo lēmumu pieņemšanas praksi, kas varētu būt izveidojusies (64).

(154)

Jebkurā gadījumā šeit izvērtētā reforma vairākos aspektos skaidri atšķiras no reformas, kas aplūkota lēmumā La Poste  (65), uz kuru atsaucas Francijas iestādes.

(155)

Pretēji reformai, kas aplūkota lēmumā La Poste, uz kuru atsaucas Francijas Republika un France Télécom, France Télécom ierēdņa statusa darbinieku pensiju finansēšanas veida reforma notika laikā, kad Savienības līmenī tikko tika atvērti tirgi, kuros varēja darboties France Télécom.

(156)

Turklāt France Télécom guva labumu no šīs liberalizācijas, uzsākot darbību citu dalībvalstu tirgos, ne tikai tādēļ, ka tas tika pārveidots par akciju sabiedrību, bet daļēji arī tādēļ, ka tas atbrīvojās no pensiju izmaksu saistībām, un, pateicoties reformai, tam bija mazākas iespējamās nākotnes izmaksas. Šī bilances saistību samazināšanās ļāva France Télécom palielināt savu maksātspēju un kredītspēju. No parādsaistību skaitļiem, kurus sūdzības iesniedzēji ir norādījuši savos apsvērumos un kuros minētās summas Francijas Republika neapstrīd, izriet, ka France Télécom neto finanšu parāds ir palielinājies no EUR 19,2 miljardiem 1997. gadā līdz EUR 83 miljardiem 2002. gadā.

(157)

Ir jāatzīst, ka tik būtiska finanšu parāda pieauguma pamatā var būt aktīva investīciju politika, izvēršoties citu dalībvalstu tirgos, kas bija iespējams tirgus liberalizācijas dēļ. Tomēr nevar noliegt, ka nepieciešamā finansējuma piesaiste daļēji bija iespējama tādēļ, ka tika samazinātas neto pensiju izmaksas EUR [..] miljardu apmērā, kas 1996. gadā tika nodotas Francijas valstij. Tādēļ telekomunikāciju operatora apsvērumi, cenšoties pierādīt, ka atbalsts France Télécom ir ļāvis finansēt tā starptautisko izvēršanos (apsvērumi, kas atspoguļoti 68. punktā), lai gan netieši, tomēr nav nepamatoti.

(158)

Savukārt pasta tirgu kopums, kurā Francijas La Poste var darboties Savienībā, vēl nav pilnībā atvērts konkurencei – tam būtu jānotiek tikai 2012. gadā, tas ir, sešus gadus pēc La Poste pensiju finansēšanas reformas (66). Tādējādi France Télécom piešķirtā atbalsta konkurenci ierobežojošā iedarbība pilnībā atvērtajos tirgos ir būtiskāka nekā tā ir La Poste atbalstam. Līdz ar to atbalsta saderībai nepieciešamo nosacījumu pilnīga paralelitāte nepastāv, jo ir runa par atšķirīgiem konkurences tirgiem, kuru atvēršanas prioritātes Savienības līmenī un ieguldījums ekonomikas konkurētspējā ir atšķirīgs. No tā izriet, ka arī kopīgu interešu kritērijs, kas norādīts LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā, abos gadījumos nav obligāti jāvērtē identiski.

(159)

Turklāt La Poste finanšu situācija un attiecīgi tā spēja izvērsties ārējos tirgos vai nostiprināties Francijas tirgos nebija salīdzināma ar France Télécom situāciju. Kā tas ir norādīts lēmumā La Poste, sakarā ar pāriešanu uz jauniem grāmatvedības standartiem La Poste bez 2006. gada reformas, plānojot budžetu, būtu jāparedz uzkrājums saistībām par labu valstij EUR 76 miljardu apmērā, kurš pirms tam bija ārpusbilances postenī (67). Pretēji La Poste, France Télécom veidoja uzkrājumus savā bilancē, lai varētu segt nākotnes saistības reformas neveikšanas gadījumā, tādējādi abu uzņēmumu finanšu situācijas ir objektīvi atšķirīgas.

(160)

Līdz ar to, ja nebūtu France Télécom reformas un turpinātos saskaņā ar 1990. gada likumu ieviestā shēma, pensiju izmaksas palielinātos un saskaņā ar tā laika prognozēm, kas izklāstītas 30. apsvērumā, laikā no 2005. līdz 2007. gadam kļūtu ļoti būtiskas, kas atbilst arī 3. tabulā norādītajiem a posteriori rezultātiem. Turpretī reformas brīdī saskaņā ar La Poste piemērojamo likumu noteiktās shēmas turpināšana izpaustos kā tūlītējs La Poste izmaksu ikgadējs pieaugums aptuveni EUR [..] miljonu apmērā (68).

(161)

Tātad nav pierādīts, ka abu uzņēmumu situācija piemērojamā likuma ietekmē pirms attiecīgajām reformām un tādēļ arī to ietekme uz konkurenci būtu līdzīgas. Fakti liecina par pretējo. No tā izriet, ka nav pamatoti gaidīt, ka vērtējuma rezultātā abos gadījumos secinājumi būtu līdzīgi.

(162)

Turklāt La Poste lēmuma gadījumā bija pietiekami iemesli uzskatīt, ka vienreizējo ārkārtas iemaksu nākotnē varēs pārdalīt kā avansu par grozītās taisnīgās konkurences likmes maksājumiem. Šajā gadījumā šādu iemeslu nav. Faktiski nosacījums par La Poste ārkārtas iemaksas pārdali tika noteikts pēc tam, kad Komisija uzsāka oficiālo izmeklēšanas procedūru, kurā bija norādīts uz pārāk zemo no saistībām atbrīvojošo iemaksu, kas nepieciešama, lai nonāktu pie taisnīgas konkurences likmes.

(163)

Kopumā, lai gan Francijas iestādes to nav skaidri atzinušas, vienreizējās ārkārtas iemaksas piešķiršana, kas ir noteikta lēmumā La Poste, bija Komisijas un dalībvalsts sarunu rezultāts, lai panāktu tādu no saistībām atbrīvojošas iemaksas maksājumu, kas nodrošinātu taisnīgas konkurences likmi. Šajās sarunās Francijas iestāžu 2006. gada 23. jūnija paziņojumā izklāstītais viedoklis pēc pirmajiem kontaktiem saistībā ar 2005. gada decembra dokumentāciju bija tāds, ka La Poste paredzētā ārkārtas iemaksa, raugoties no taisnīgas konkurences viedokļa, nav vajadzīga, pretēji paredzētajam ikgadējās iemaksas reformas projektam.

(164)

Tādējādi Komisijas lēmums neapstiprināja spēkā stājušos reformu, kā to šķiet apgalvojam France Télécom. Faktiski paziņojums un 2006. gada 12. oktobra lēmums par procedūras uzsākšanu tika pieņemti pirms ārkārtas iemaksas summas noteikšanas saskaņā ar 2006. gada 30. decembra Likumu Nr. 2006-1771 (2006. gada finanšu likuma grozījumi). Minētās sarunas attiecās uz vairākiem reformas aspektiem, it īpaši uz to, ka ir jāņem vērā priekšrocības, kādas paziņotajai reformai varēja būt iepriekš, uz paredzētās iemaksas likmes aprēķina tvērumu un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem ir jāņem vērā pasta bankas specifika salīdzinājumā ar pasta darbībām un attiecīgajiem darbiniekiem. Šīs sarunas turpinājās, un tikai 2007. gada 8. jūnija apsvērumos Francijas iestādes pieņēma ārkārtas iemaksas piešķiršanas nosacījumus vispārējas vienošanās ietvaros attiecībā uz reformu, tādējādi atkāpjoties no savas nostājas, kas tika paziņota saistībā ar ārkārtas iemaksu un veidu, kā tiks aprēķinātas turpmākās ikgadējās iemaksas.

(165)

Otrkārt, pretēji 1997. gada finanšu likuma noteikumiem, saskaņā ar kuriem tika izveidota France Télécom iemaksas pārvaldības valsts iestāde un kuri paredzēja stingrus noteikumus attiecībā uz ikgadējiem maksājumiem valstij, La Poste iemaksas pārvaldības iestāde nebija pakļauta īpašiem noteikumiem (69). Tā kā runa bija par brīvi piešķiramu ārkārtas iemaksu, Komisija varēja uzskatīt, ka Francijas Republika var vienlaicīgi samazināt tās summu un palielināt La Poste ikgadējās iemaksas likmi.

(166)

Turklāt jāsecina, ka 1996. gada likuma noteikumi valstij regulāri maksājamās ikgadējās iemaksas, kas paredzēta kā kompensācija par darbinieku ierēdņu pensijām, aprēķināšanas parametrus noteica, neuzskatot, ka ir jāņem vērā riski, kuri nav kopīgi ierēdņiem un privāto tiesību darbiniekiem. Vispārējā tiesa un Tiesa saistībā ar profesionālās darbības nodokli, kas bija jāmaksā France Télécom, precizēja, ka izmaksu samazinājumu nevar kompensēt ar citu īpašu maksājumu, it īpaši, ja dalībvalsts, šajā gadījumā Francijas Republika, nav pierādījusi, ka iepriekšējās izmaksas ir noteiktas, paredzot mazākas nākotnes izmaksas saskaņā ar citādu nodokļu piemērošanas shēmu (70).

(167)

Komisija nevar neņemt vērā to, ka 1997. gadā samaksātās īpašās vienreizējās iemaksas mērķis, kā tas skaidri norādīts 1996. gada likuma 6. pantā, bija daļēji kompensēt Francijas valstij finanšu izmaksas, kuras tā uzņēmās saistībā ar 1996. gada likumu.

(168)

Turklāt no Senāta ziņojuma satura, kas atspoguļots 27. apsvērumā, izriet, ka, balsojot par ārkārtas iemaksas principu, likumdevējs necentās ņemt vērā un vēl jo mazāk kompensēt starpību starp France Télécom ikgadējām iemaksām un relatīvi lielākajām konkurentu iemaksām. Gluži pretēji, likumdevējs apzināti piemēroja France Télécom ikgadējo izmaksu maksājumu, kas nesedza riskus, kuri nav kopīgi abām darbinieku kategorijām (ierēdņiem un tiem, kuri nav ierēdņi), un nenorādīja nekādu saikni starp šo izvēli un starp 1997. gadā samaksātās ārkārtas iemaksas ieturējumu.

(169)

France Télécom izmaksas, kas izpaudās kā vienreizēja iemaksa, tika iemaksātas kā vispārēji ieņēmumi valsts budžetā, nodotas par to pārvaldību atbildīgajai valsts iestādei un izlietotas. Šādos apstākļos Komisija nevar pilnībā vai daļēji fiktīvi un a posteriori attiecināt jau izlietoto vienreizējo ārkārtas iemaksu uz mērķi, kas pilnībā atšķiras no mērķa, kuru bija noteikušas Francijas iestādes un kurš nav paredzēts likumā, proti, lai kompensētu to, ka netika ņemti vērā riski, kuri nav kopīgi privāto tiesību darbiniekiem un valsts ierēdņiem. Tātad šī vienreizējā iemaksa netika noteikta, lai atšķirīgā juridiskā un reglamentējošā ietvarā pilnībā izlīdzinātu France Télécom un tā konkurentu ikgadējās izmaksas.

(170)

To pašu iemeslu dēļ, ievērojot noteikumus par pārvaldību un pārskaitījumiem budžetā, kas kopš 1997. gada ir paredzēti finanšu likumā un līdz šim īstenoti, Francijas Republikas apgalvojumi un aprēķini, kuru mērķis ir pierādīt, ka 1996. gada reformas rezultāts šobrīd ir būtiski valsts papildu ieņēmumi, nav vērā ņemami.

(171)

Faktiski, ņemot vērā finanšu likumā noteikto kārtību attiecībā uz France Télécom vienreizējās ārkārtas iemaksas pārvaldību un izmantošanu, ko īsteno atbildīgā valsts iestāde, un faktisko pārskaitījumu skaitļus kopš 1997. gada, kurus ir iesniegusi Francijas Republika un kuri norādīti 36. un 37. apsvērumā un 3. tabulā, ir jāsecina, ka ieņēmumi, uz kuriem norāda Francijas Republika, ar ieguldījumu, kura ienesīgums ir 7 %, nekad nav pastāvējuši.

[..]. Turklāt šie apgalvojumi neatspoguļo Francijas iestāžu reālo rīcību. Ņemot vērā pārvaldības nosacījumus, kas noteikti finanšu likumos, kuri pieņemti kopš tās izveides brīža, minētā iestāde nav guvusi šādus ieņēmumus, kuri turklāt nemaz nebija paredzēti un neienesa procentus. Gluži pretēji, iestādes līdzekļiem bija jābūt pilnībā iztērētiem līdz 2011. gada 31. decembrim. Tie tiktu iztērēti ātrāk, ja tos piesaistītu 1996. gada reformas finansēšanai, ko Francijas Republika tomēr apstrīd, pat ja tajos tiktu iekļauti papildu ieņēmumi atbilstoši uzņēmumu ienākuma nodoklim, kā to apgalvo Francijas iestādes. Turklāt ņemt vērā ieņēmumu pieaugumu atbilstoši uzņēmumu ienākuma nodoklim ir nepamatoti, jo tādā veidā tiktu sajauktas dažādas valsts lomas. Šo dažādo lomu sajaukums, ko piedāvā Francijas iestādes, nav pieļaujams, un ir jānošķir, pirmkārt, valsts, kas France Télécom piešķir atbalstu, uzņemoties ierēdņu pensiju izmaksas, lai attīstītu taisnīgas konkurences procesu, otrkārt, valsts, kas ir France Télécom akcionāre, un, visbeidzot, valsts vara, kura iekasē nodokļus.

(172)

Turklāt ir jāatzīmē, ka Francijas Republikas un France Télécom lūgums, vērtējot reformas saderību, ņemt vērā ārkārtas iemaksu ir pretrunā apsvērumiem, kurus Francijas Republika formulēja 2004. gada 17. marta vēstulē, saskaņā ar kuriem “vienreizējā ārkārtas iemaksa, kas paredzēta 1996. gada 26. jūlija likuma 6. pantā, tātad nav analizējama kā kompensācija par iespējamu “priekšrocību”. Tās summas a fortiori nav analizējama saskaņā ar valsts atbalsta regulējumu”, jo šī summa bija “ārkārtas iemaksa par labu vienīgajam akcionāram [Francijas valstij], kas pielīdzināma ārkārtas dividendei, ko izmaksā pirms kapitāla daļu nodošanas privātiem investoriem”.

(173)

Pamatojumam, kurš ir Francijas Republikas tolaik izteiktā argumenta pamatā, ir zināma ekonomiskā un finanšu loģika. Ir loģiski, ka vienīgais akcionārs pirms kapitāla daļu nodošanas citiem investoriem cenšas pēc iespējas savā labā izmantot uzņēmumam pieejamos līdzekļus pirms kapitāla daļu nodošanas publiskajā piedāvājumā, ciktāl tas nekaitē ieguldījumu piesaistīšanai. Šis pēdējais aspekts tika ņemts vērā finanšu parametros, kas noteikti France Télécom sākotnējai bilancei un no kuriem netieši izriet vienreizējās ārkārtas iemaksas summa, kā norādīts Parlamentā 1996. gadā. Tādēļ bija pilnīgi loģiski, ka valsts kā saprātīgs vienīgais akcionārs vēlējās saņemt pēc iespējas lielāku ārkārtas dividenžu summu, kā savā formulējumā atzinusi Francijas Republika, nevis atstāt šos līdzekļus uzņēmumā, kur pēc kapitāla daļu nodošanas publiskajā piedāvājumā 1997. gadā tā no šiem līdzekļiem gūtu tikai daļu proporcionāli savai atlikušajai kapitāla daļai.

(174)

Šis Francijas Republikas savā laikā izvirzītais pamatojums, lūdzot, lai, vērtējot reformu pēc noteikumiem par valsts atbalstu, EUR 5,7 miljardu kompensācijas summa nekādā veidā netiktu ņemta vērā, saskan ar tās apsvērumiem, kas izvirzīti procedūras laikā. Paziņojot, ka kompensācijas summas noteikšana ir notikusi nevis atkarībā no izmaksām, kuras valstij varētu radīt reforma, vai priekšrocībām, kas varētu rasties France Télécom, bet gan no uzņēmuma maksātspējas, Francijas Republika norāda, ka kompensācijas piemērošana drīzāk izrietēja no saprātīga vienīgā akcionāra, nevis no valsts rīcības, rūpējoties par pensiju izmaksu līdzsvaru, kuras tā uzņēmās sakarā ar reformu.

(175)

Sekojot šādam pamatojumam, Komisijai, analizējot reformas saderību ar valsts atbalsta noteikumiem, ārkārtas iemaksa nebūtu jāņem vērā, kā to savulaik lūdza Francijas Republika. No tā izriet, ka ir jāņem vērā vienīgi France Télécom ikgadējo iemaksu samazinājums zem konkurentu iemaksu līmeņa, kas kopš 1997. gada notika saskaņā ar reformu.

(176)

To pašu iemeslu dēļ Komisija nevar ņemt vērā sūdzības iesniedzēju apsvērumus, saskaņā ar kuriem ir lūgts ieviest vienreizējās ārkārtas iemaksas, kas samaksāta 1997. gadā, un France Télécom darba devēja ikgadējās iemaksas koriģēšanas mehānismus, lai nodrošinātu reformas finanšu neitralitāti. Tas tāpat nozīmētu pārrēķināt un fiktīvi a posteriori pārdalīt valsts budžetā 1997. gadā iemaksāto vienreizējo ārkārtas iemaksu vai tās daļu. Tāpat minētais mehānisms ieviestu ikgadēju a posteriori kontroli, kuras mērķis būtu nevis pārliecināties par piešķirtā atbalsta samērīgumu 1997. gadā, kaut arī no tā atņemta vienreizējā ārkārtas iemaksa, bet gan pilnībā novērst atbalstu saistībā ar reformu.

(177)

Tādējādi ir jāvērtē, vai vienreizējās ārkārtas iemaksas maksājumu var ņemt vērā, vērtējot atbalsta pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, ievērojot šā maksājuma pamatojumu, kāds tas ir noteikts saskaņā ar 1996. gada likumu.

(178)

Saskaņā ar 1996. gada likuma noteikumiem vienreizējā ārkārtas iemaksa 1997. gadā tika samaksāta kā kompensācija par to, ka Francijas valsts uzņēmās pensiju izmaksas. Šādos apstākļos ir jāņem vērā tās ietekme uz reformas, kas ieviesta ar 1996. gada likumu un līdz šim piemērota, finanšu bilanci kopumā. Ir jāņem vērā laikposms, kurā vecuma pensiju izmaksas tika segtas no vienreizējās ārkārtas iemaksas.

(179)

Attiecībā uz France Télécom finanšu plūsmu salīdzināšanu gadu griezumā, proti, ārkārtas iemaksas maksājumu 1997. gadā un mazākām ikgadējām izmaksām saskaņā ar 1996. gada likumu kopš tā laika, ir jāveic summu diskontēšana. Ārkārtas iemaksas maksājums 1997. gadā tika sadalīts vairākos maksājumos līdz 1997. gada oktobrim, tomēr tas tika finansēts no aizņēmuma, France Télécom finanšu slogu faktiski atliekot uz vēlāku laiku. Otrkārt, kopš 1997. gada sākuma tika veikti no saistībām atbrīvojošās iemaksas maksājumi. Principā diskonta likme ir jānosaka saskaņā ar Komisijas paziņojumu, kas piemērojams šajā gadījumā (71); tā, piemēram, 1997. gada oktobrī likme bija 5,53 %. Ir jāvērtē, vai šajā gadījumā ir atbilstīgi izmantot citu likmi, nevis to, kas norādīta piemērojamajā paziņojumā, un tādējādi atkāpties no dalībvalstīm paziņotajiem noteikumiem, kurus Komisija ir izdevusi un kuri tai ir jāpiemēro, izņemot pienācīgi pamatotus gadījumus.

(180)

Šajā ziņā Francijas valdības aktuāra izvēlētā 7 % likme, lai diskontētu reformas finanšu plūsmas no 1996. gada līdz 2043. gadam, nav pamatota, […], jo šī analīze attiecas uz īsāku laikposmu sakarā ar konstatēto maksājumu grafiku. Šī 7 % likme ir arī augstāka par vidējo ikgadējo diskonta likmi 4,4 % apmērā laikposmā no 1997.–2010. gadam, ko Francijas Republika norādīja savos apsvērumos par lēmumu par procedūras uzsākšanu, un diskonta likmi […] % apmērā, kas izmantota 1998. gadā La Poste pensiju finansēšanas veida reformā (72).

(181)

Arī 1996. gada OAT 15 gadu likmes aptuveni 7 % apmērā, ko piedāvāja Francijas Republika, nav pieņemamas. Likme ir jānosaka 1997. gadam, nevis 1996. gadam vidējā vērtībā. Turklāt 15 gadi ir pārāk ilgs laiks attiecībā uz to ikgadējo maksājumu plūsmas vērtību, kuriem vienreizējai ārkārtas iemaksai teorētiski būtu jāatbilst šajā laikposmā un kuriem nepietiktu vienīgi ar procentiem. Kā alternatīva no Francijas valsts viedokļa varētu tikt paredzēta saliktas likmes izvēle, kuru veidotu dažādas vienreizējās ārkārtas iemaksas ieguldījuma optimizācijas likmes, lai varētu plānot naudas plūsmas, kuras noteica 1996. gada reforma. Šī likme, kas būtu aptuveni 5,50 %, ne tikai īpaši neatšķirtos no Komisijas atsauces likmes 1997. gada oktobrim, bet turklāt izvēlē netiktu ņemts vērā tas, ka analīze tiek veikta no France Télécom viedokļa (73).

(182)

Visbeidzot, šajā sakarā 7 % atsauces likme France Télécom obligāciju aizņēmumiem laikā no 1991. līdz 1997. gadam, uz ko norāda Francijas Republika, attiecas uz sešiem gadiem pirms laika, kad radās izskatāmie fakti. Šajā gadījumā France Télécom faktiski vienreizējo ārkārtas iemaksu finansēja 1996. gadā, izmantojot galvenokārt īstermiņa [parāda vērtspapīru] emisiju un, daudz mazākā mērā, obligāciju emisiju. Diskonta likme, kas izriet no procentu likmēm, kuras France Télécom maksāja par jaunajiem parādiem, par kuriem līgumi noslēgti 1996. gadā, saskaņā ar 1996. gada 31. decembra bilanci bija 4,8 % (74). Šāda likme atspoguļo reālās finanšu izmaksas, kas tajā laikā radās France Télécom, lai finansētu ārkārtas iemaksu. Tomēr pareizāk ir diskonta likmi nepadarīt atkarīgu no uzņēmuma savā laikā izdarītās izvēles, bet gan izmantot objektīvo atsauces likmi, kuru Komisija norādījusi savā paziņojumā par diskonta likmēm (75).

(183)

Kopumā nav pamata šajā gadījumā izmantot atsauces likmi, kas atšķirtos no šajā jomā piemērojamajā Komisijas paziņojumā norādītās likmes, un tādā veidā atkāpties no dalībvalstīm paziņotajiem noteikumiem, kurus izdevusi Komisija.

5.   tabula

Finanšu plūsmas, kuras France Télécom ir radušās sakarā ar 1996. gada reformu (1997.–2011. gads)

(184)

Ņemot vērā kompensāciju un to kapitalizējot ar diskonta likmi 5,53 % apmērā, tai līdz 2012. gada 1. ceturksnim (78) būtu jākompensē ikgadējo maksājumu samazinājums, no kura France Télécom guva labumu sakarā ar 1996. gada reformas īstenošanu.

(185)

Turklāt šīs kompensācijas, kura neitralizē reformas ietekmi, izbeigšanās ar dažu mēnešu starpību sakrīt ar faktisko France Télécom ārkārtas iemaksas pārvaldības valsts iestādes līdzekļu izbeigšanos, kas paredzēta 2011. gada 31. decembrī. Tādējādi diskonta analīzi vēl nostiprina fakts, ka jebkurā gadījumā ārkārtas iemaksa būs tikusi reāli iztērēta. Tas nozīmē, ka nepastāv valsts budžetam neatmaksātas summas, kuras būtu iespējams iedalīt citādi nekā ir paredzēts piemērojamajā finanšu likumā.

(186)

Tātad ir pamatoti, ka sakarā ar šīs ārkārtas iemaksas maksājumu 1997. gadā France Télécom vairs nav jāmaksā papildu ikgadēja iemaksa par laikposmu no 1997. gada 1. janvāra līdz datumam pēc 2010. gada 31. decembra, kurš vēl ir jāprecizē. Tā kā 5. tabulā skaitļi par 2011. gadu un kompensācijas un papildu kompensācijas izmaksām izriet no aplēsēm, Francijas Republikai ir jānosaka precīzs datums, pamatojoties uz galīgajiem veikto maksājumu datumiem, izmaksāto pabalstu galīgajām summām un mazākajām iemaksām un citām priekšrocībām, kuras France Télécom radās saskaņā ar 1996. gada likumu, izmantojot aprēķināšanas principus, kas norādīti 5. tabulā.

(187)

Savukārt pēc ārkārtas iemaksas ietekmes neitralizēšanas un valstij iemaksāto līdzekļu izsīkšanas 1996. gadā France Télécom piešķirtā atbalsta ietekme izpaudīsies pilnībā, France Télécom sniedzot priekšrocību salīdzinājumā ar tā konkurentiem. Tādā gadījumā atbalstu varētu attaisnot vienīgi tad, ja France Télécom tiktu piemērots no saistībām atbrīvojošas iemaksas maksājums, kas aprēķināts saskaņā ar likmi, kura nodrošina reālu konkurences taisnīgumu. Tātad, ja 1990. gada likuma noteikumi ar grozījumiem, kas izdarīti saskaņā ar 1996. gada likumu un piemērojamiem atvasinātiem normatīviem aktiem, ciktāl tie paredz, ka no saistībām atbrīvojošās iemaksas likmi aprēķina tā, lai izlīdzinātu algām piemērojamo obligāto sociālo un nodokļu izmaksu līmeni starp France Télécom un citiem telekomunikāciju nozares uzņēmumiem, uz kuriem attiecas sociālo maksājumu vispārējās tiesības, aprēķinā ņemot vērā tikai riskus, kuri ir kopīgi vispārējo tiesību darbiniekiem un valsts ierēdņiem, paliktu nemainīti, atbalsts, kas piešķirts France Télécom līdz to finansiālo saistību beigām, kuras Francijas valsts ir uzņēmusies France Télécom vietā saskaņā ar 1996. gada likumu, neatbilstu samērīguma principam.

(188)

Lai izpildītu kopīgu interešu kritēriju, kas paredzēts LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā, atbalsta saderību var atzīt, ja ir izpildīti šajā lēmumā ietvertie attiecīgie nosacījumi.

(189)

Tādējādi Francijas Republikai ir jāgroza piemērojamie normatīvie akti, lai no saistībām atbrīvojošo iemaksu, kas jāmaksā France Télécom, noteiktu, aprēķinātu un iekasētu tā, lai izlīdzinātu algām piemērojamo obligāto sociālo un nodokļu izmaksu līmeņus starp France Télécom un citiem telekomunikāciju nozares uzņēmumiem, uz kuriem attiecas sociālo maksājumu vispārējās tiesības. Turklāt aprēķina veids un parametri ir jānosaka pārredzami un objektīvi, lai tie būtu kontrolējami un tos varētu apstrīdēt.

(190)

Francijas Republikai, aprēķinot no saistībām atbrīvojošās iemaksas likmi, būtu arī reāli jāizlīdzina algām piemērojamo obligāto sociālo un nodokļu izmaksu līmenis starp France Télécom un citiem telekomunikāciju nozares uzņēmumiem, uz kuriem attiecas sociālo maksājumu vispārējās tiesības, ņemot vērā arī riskus, kuri nav kopīgi vispārējo tiesību darbiniekiem un ierēdņiem, kurus nodarbina France Télécom.

(191)

Francijas Republikas apsvērumos, kas plašāk izklāstīti atjauninātajā III un V pielikumā, Francijas iestādes ir aprēķinājušas, kāda būtu no saistībām atbrīvojošās iemaksas likme, kas France Télécom būtu jāmaksā kopš 1997. gada (sk. 4. tabulu), ja aprēķinā būtu iekļauti riski, kas nav kopīgi (turpmāk tekstā – “grozītā likme”). Grozītajā likmē ir iekļautas gan iemaksas par bezdarbu un atalgojuma prasījumu garantijas apdrošināšanas iemaksas, kas to palielina, gan īpašas iemaksas, kuras France Télécom konkurenti nemaksā, piemēram, 1 % solidaritātes iemaksa un naudas pabalsti par France Télécom pašapdrošinātiem darba pārtraukumiem, kas to samazina. No tā izriet par aptuveni 7 procentpunktiem augstāka likme par šobrīd faktiski piemēroto likmi.

(192)

Šāda likme nodrošina faktisku konkurences vienlīdzību, salīdzinot ar daļēju taisnīgumu, kas tika panākts saskaņā ar 1996. gada likumu, ņemot vērā arī France Télécom īpašās sociālās izmaksas. Tātad Komisija neapstrīd Francijas Republikas izmantotos aprēķina principus, aprēķina bāzi un veidu, lai noteiktu grozīto no saistībām atbrīvojošās iemaksas likmi, lai izlīdzinātu algai piemērojamos obligātos nodokļu un sociālos maksājumus starp France Télécom un citiem telekomunikāciju nozares uzņēmumiem, uz kuriem attiecas sociālo maksājumu vispārējās tiesības, kā norādīts Francijas Republikas atjauninātajos apsvērumos un detalizēti izklāstīts minēto apsvērumu III un V pielikumā.

(193)

Tādējādi Francijas Republikai, nosakot ikgadējo likmi, kas ļautu izlīdzināt konkurences apstākļus, būs jāievēro no saistībām atbrīvojošās iemaksas aprēķina principi, aprēķina bāze un veids, kas norādīti 191. apsvērumā minētajos apsvērumos. It īpaši grozītajā likmē jāiekļauj gan iemaksas par bezdarbu un atalgojuma prasījumu garantijas apdrošināšanas iemaksas, gan īpašās iemaksas, kuras France Télécom konkurenti nemaksā, piemēram, 1 % solidaritātes iemaksa un naudas pabalsti par France Télécom pašapdrošinātiem darba pārtraukumiem.

(194)

Šī faktiskā izlīdzināšana nodrošinās reālu konkurences vienlīdzību starp France Télécom un tā konkurentiem un garantēs 1996. gadā īstenotā atbalsta samērīgumu un saderību ar iekšējo tirgu.

(195)

Komisija secina, ka Francijas Republika, 1996. gadā veicot France Télécom piesaistīto valsts ierēdņu pensiju finansēšanas veida reformu, ir īstenojusi nelikumīgu atbalstu, pārkāpjot, kopš tā stāšanās spēkā, LESD 108. panta 3. punktu.

(196)

Šā atbalsta īstenošana kopš 1997. gada ir ļāvusi samazināt France Télécom radušās ikgadējās sociālās izmaksas. Taču šī ietekme, vismaz līdz 2010. gadam, tika neitralizēta, veicot saskaņā ar šo reformu paredzēto vienreizējo ārkārtas iemaksu. Šī neitralizēšana attaisno to, ka nosacījumi, kas reāli izlīdzinātu France Télécom un tā konkurentu stāvokli attiecībā uz šīm izmaksām un kuri šo atbalstu padarītu par saderīgu ar iekšējo tirgu, tiek piemēroti no vēl nosakāma datuma pēc 2010. gada 31. decembra.

(197)

Tādēļ, ciktāl un ar noteikumu, ka Francijas Republika, aprēķinot no saistībām atbrīvojošo iemaksu, kas jāmaksā France Télécom, ņem vērā algām piemērojamo obligāto sociālo un nodokļu izmaksu līmeņus starp France Télécom un citiem telekomunikāciju nozares uzņēmumiem, uz kuriem attiecas sociālo maksājumu vispārējās tiesības, ņemot vērā riskus, kuri ir kopīgi un nav kopīgi vispārējo tiesību darbiniekiem un valsts ierēdņiem, ar 1996. gada likumu ieviesto reformu var pasludināt par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Tādējādi Francijas Republikai ir jāīsteno likumdošanas un reglamentējoši pasākumi, kas nepieciešami, lai izpildītu šajā apsvērumā minēto nosacījumu,

a)

groza 1990. gada 2. jūlija Likuma Nr. 90-568 par pasta un telekomunikāciju sabiedrisko pakalpojumu organizāciju 30. pantu un normatīvos un cita veida aktus, kas pieņemti tā īstenošanai, tā, lai aprēķina bāze un no saistībām atbrīvojošās darba devēja iemaksas, kas jāmaksā France Télécom, iekasēšana neaprobežotos vienīgi ar riskiem, kuri ir kopīgi privāto tiesību darbiniekiem un valsts ierēdņiem, bet iekļautu arī riskus, kuri nav kopīgi;

b)

sākot no dienas, kad ārkārtas iemaksas, kas noteikta saskaņā ar 1996. gada 26. jūlija Likumu Nr. 96-660, summas, kuras kapitalizētas ar diskonta likmi, kura šajā gadījumā piemērojama saskaņā ar Komisijas paziņojumu par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodi, ir vienādas ar iemaksu un izmaksu summu, kas France Télécom būtu jāturpina maksāt saskaņā ar 1990. gada 2. jūlija Likuma Nr. 90-568 30. pantu tā sākotnējā redakcijā, iekasē no France Télécom no saistībām atbrīvojošu darba devēja iemaksu, kas aprēķināta saskaņā ar iepriekš a) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem, ņemot vērā riskus, kuri ir kopīgi un nav kopīgi privāto tiesību darbiniekiem un valsts ierēdņiem.

a)

to, kā notiek 2. pantā paredzētais normatīvo aktu grozījumu process;

b)

2011. gada kompensāciju un iemaksu galīgajām summām un tām, kas attiecīgā gadījumā ir paredzētas 2012. gadam, ņemot vērā it īpaši iespējamo ārkārtas iemaksas kapitalizēto summu saldo;

c)

turpmāk maksājamām no saistībām atbrīvojošām darba devēja iemaksām, kas aprēķinātas saskaņā ar 2. pantā paredzētajiem noteikumiem, pirms pieņemti tiesību aktu grozījumi;

d)

darba devēja iemaksas maksājumiem, kas notikuši pēc tam, kad ārkārtas iemaksas, kas noteikta saskaņā ar 1996. gada 26. jūlija Likumu Nr. 96-660, summas, kuras kapitalizētas ar diskonta likmi, kura šajā gadījumā piemērojama saskaņā ar Komisijas paziņojumu par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodi, neitralizēja 1996. gada reformas ietekmi.