10.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 64/4

(1)

Vēstulē, kas datēta ar 2005. gada 30. decembri, Associazione Bancaria Italiana (ABI) iesniedza sūdzību Komisijai par vairākiem pasākumiem, norādot, ka tie rada priekšrocības Poste Italiane SpA (PI) banku darbībām. Konkrētāk, tas apgalvoja, ka Itālija maksāja aptuveni 4 % lielu procentu likmi par naudas līdzekļiem, kas iegūti pasta norēķinu kontos un noguldīti Valsts kasē esošā norēķinu kontā, kamēr par noguldījumiem pasta norēķinu kontos likme bija aptuveni 1 %. PI starpība starp noguldījumu un aizdevumu likmēm (2) bija lielāka nekā starpība tirgū un tādējādi bija valsts atbalsts.

(2)

Vēstulē, kas datēta ar 2006. gada 7. februāri, Komisija uzdeva Itālijas varas iestādēm vairākus jautājumus. Pēc pieprasījuma pagarināt atbildes sniegšanas termiņu Itālija atbildēja uz jautājumiem 2006. gada 21. aprīļa vēstulē. Sanāksme ar Itālijas varas iestādēm un PI pārstāvjiem notika 2006. gada 30. martā.

(3)

Vēstulē, kas datēta ar 2006. gada 26. septembri, Komisija informēja Itāliju par savu lēmumu uzsākt EK līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz pasākumu.

(4)

Komisijas lēmums uzsākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (3). Komisija uzaicināja ieinteresētās puses iesniegt savus apsvērumus. Itālijas varas iestādes iesniedza apsvērumus 2006. gada 31. oktobra vēstulē un 2006. gada 29. decembra vēstulē, un ABI iesniedza apsvērumus 2006. gada 27. decembra vēstulē. Lai nodrošinātu Itālijas varas iestādēm iespēju atbildēt, Komisija pārsūtīja ABI apsvērumus 2007. gada 15. janvāra vēstulē. Itālijas varas iestādes paziņoja par saviem apsvērumiem 2007. gada 16. februāra vēstulē.

(5)

Vēstulē, kas datēta ar 2007. gada 21. februāri, Komisija pieprasīja papildu informāciju. Itālija atbildēja 2007. gada 30. marta, 2007. gada 2. aprīļa un 2007. gada 1. jūnija vēstulēs.

(6)

2007. gada 28. jūnijā un 2007. gada 24. oktobrī notika divas sanāksmes ar Itālijas varas iestādēm un PI pārstāvjiem. Pēc otrās sanāksmes Komisija pieprasīja papildu informāciju 2007. gada 25. oktobra vēstulē, uz kuru Itālija atbildēja 2007. gada 27. novembrī.

(7)

Itālija nosūtīja papildu informāciju 2008. gada 29. februāra vēstulē, Itālijas varas iestāžu un Komisijas sanāksme notika 2008. gada 4. martā.

(8)

Komisija 2008. gada 5. martā un 2008. gada 3. aprīlī pieprasīja papildu informāciju, un Itālija atbildēja attiecīgi 2008. gada 7. martā un 2008. gada 23. aprīlī.

(9)

PI ir Itālijas vispārējo pasta pakalpojumu sniedzējs, kas veic vispārējo pasta pakalpojumu pienākumu (4), kurš ir saistošs saskaņā ar Itālijas likumdošanu par vispārējiem pasta pakalpojumiem (5). Pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kas ir uzticēts PI, neietver finanšu pakalpojumus.

(10)

Bez vispārējo pasta pakalpojumu sniegšanas PI piedāvā integrētus sakaru, loģistikas un finanšu produktus un pakalpojumus visā Itālijā. Galvenie 2006. gada rādītāji ir šādi (6):

(11)

Saskaņā ar gada pārskatu pasta pakalpojumi veidoja 33,5 % no grupas kopējā apgrozījuma 2006. gadā, finanšu darbības veidoja 27,5 %, savukārt apdrošināšanas darbības – 37,6 %. Finanšu pakalpojumi veidoja 82 % no PI grupas pamatdarbības peļņas, savukārt apdrošināšanas pakalpojumi – 18,7 %. Pasta pakalpojumi norādīja uz saimnieciskās darbības zaudējumiem četru miljonu euro apmērā.

(12)

PI banku darbības veic pilnībā integrēta PI struktūrvienība ar nosaukumu Bancoposta.

(13)

Līdz 2003. gada decembrim PI pilnībā bija Itālijas valsts īpašums. 2003. gada decembrī valsts nodeva 35 % no PI akciju kapitāla Cassa Depositi e Prestiti (Noguldījumu un aizdevumu fondam – CDP). Līdz 2003. gada beigām CDP bija valsts aģentūra, kad to pārveidoja par sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SpA). Kopš tā laika, lai gan 30 % no tā akciju kapitāla ir nodoti 65 banku nodibinājumiem (7), CDP joprojām ir valsts kontrolē.

(14)

PI ir valsts kontrolē.

(15)

Saskaņā ar nesen veiktu pētījumu (8) līdz pirmās Pasta direktīvas ieviešanai (9) Itālijas pasta tirgus bija relatīvi atvērts. Tirgus dalībnieki, kas nav PI, jau varēja izplatīt tiešos pasta sūtījumus un hibrīdpasta sūtījumus. Daži vietējā pasta pakalpojumu tirgus dalībnieki piegādāja vēstules kā PI apakšuzņēmēji. Pēc direktīvas ieviešanas hibrīdpasta sūtījumu piegāde kļuva par daļu no rezervētajiem pakalpojumiem un apakšuzņēmēju attiecības beidzās. Izejošie un ienākošie starptautiskie pasta sūtījumi pilnībā ietilpst PI rezervētajos pakalpojumos. Kopš 2003. gada 1. janvāra Itālijas likumdošanā ir iekļauta otrā Pasta direktīva, kas paredz ES pasta tirgus pilnīgu atvēršanu konkurencei līdz 2009. gada 1. janvārim: tā ierobežo rezervēto pakalpojumu klāstu līdz vēstulēm ar svaru līdz 100 g un trīskārt samazina pamattarifu steidzamajiem pasta sūtījumiem (10). No 2006. gada 1. janvāra rezervēto pakalpojumu klāstu ierobežo līdz vēstulēm ar svaru līdz 50 g un divas ar pusi reizes samazina pamattarifu steidzamajiem pasta sūtījumiem (11). Pasta tirgus šobrīd ir salīdzinoši atvērts konkurencei de jure, jo tiešā pasta piegāde ir liberalizēta. Noteikumi, kas regulē iekļūšanu tirgū, nav uzskatāmi par stingriem (12).

(16)

2006. gada 19. oktobrī Komisija ierosināja jaunu Pasta direktīvu vienota Kopienas pasta pakalpojumu tirgus izveides pabeigšanai. Šī direktīva stājās spēkā 2008. gada 27. februārī: tā paredz juridiski noteiktu monopolu likvidēšanu pasta pakalpojumu jomā līdz 2010. gada 31. decembrim, lai gan dažām dalībvalstīm ir atļauts pagarināt šo termiņu līdz 2012. gada decembrim (13).

(17)

Prezidenta 2001. gada 14. marta Dekrēts Nr. 144 paredz noteikumus, kas regulē PI sniegtos banku un finanšu pakalpojumus; šo uzņēmējdarbību veic Bancoposta. Pakalpojumi ietver: uzkrājumu savākšanu no valsts sektora visos veidos; maksājumu pakalpojumu nodrošināšanu; ārvalstu valūtas maiņas starpniecību; banku un citu pilnvarotu starpnieku izsniegto aizdevumu veicināšanu un izvietošanu; dažu ieguldījumu pakalpojumu veikšanu (tirdzniecību trešo personu vārdā un rīkojumu izvietošanu un pieņemšanu, tādējādi neietverot tirdzniecību savā vārdā un individuālu portfeļa pārvaldīšanu, vismaz līdz 2007. gadam). PI ir īpaši paredzēti noteikumi, lai tas neiesaistītos finansēšanā.

(18)

Bancoposta var uzskatīt par noguldījumu iestādi un finanšu starpnieku. Tā kā tā nav banka, tā izmanto PI skaita ziņā daudzās pasta filiāles, lai veiktu savas darbības un piedāvātu banku un citus finanšu pakalpojumus.

(19)

13 893 kases, vidēji ne mazāk kā viena uz pašvaldību, ļauj PI būt lielākajam banku pakalpojumu tīklam Itālijā, un to vajadzētu uzskatīt drīzāk par priekšrocību, nevis par trūkumu: lielāko daļu no to izmaksām sedz šie finanšu pakalpojumi, un tie netiek uzskatīti par slogu vispārējā pakalpojuma sniedzējam (14).

(20)

Reitinga aģentūra Fitch 2004. gadā publicētajā ziņojumā norāda, ka PI/Bancoposta“ir iespējas nodrošināt pakalpojumus [Itālijas] iedzīvotājiem kopumā, ko iekšzemes bankas nevar nodrošināt paredzamā nākotnē” (15). Turklāt Fitch uzskata, ka PI ir noteicis “finanšu pakalpojumu attīstību par savas stratēģijas pamatu”.

(21)

PI piedāvā plašu finanšu pakalpojumu klāstu, kas konkurē ar banku sistēmas piedāvātajiem pakalpojumiem:

(22)

PI saņem noguldījumus tiešā veidā ar pasta norēķinu kontu starpniecību. Kopējo noguldījumu pasta norēķinu kontos vidējie rādītāji gadā laika posmā no 1995. gada līdz 2006. gadam norādīti 1. tabulā.

1.   tabula

(23)

2001. gadā PI atvēra Conto BancoPosta jeb BancoPosta kontu, pasta norēķinu kontu, ko var salīdzināt ar parastu bankas kontu. Pirms BancoPosta konta atvēršanas pasta norēķinu konts nebija piemērots mazumtirdzniecības instruments saistītu pakalpojumu (tādu kā kredītkartes un debetkartes) trūkuma dēļ; pasta norēķinu konti bija paredzēti tikai valsts pārvaldes iestādēm un uzņēmumiem, kas izraksta lielu skaitu rēķinu (valsts komunālo pakalpojumu uzņēmumiem).

(24)

Itālija norāda, ka periodā no 2000. līdz 2007. gadam pasta norēķinu kontu daļa Itālijas norēķinu kontu tirgū bija šāda:

(25)

ABI apgalvo, ka PI līdzekļu uzkrāšanas apjoms ir pieaudzis ātrāk nekā tās banku nozares konkurentu vidū. Laikā no 1999. līdz 2004. gadam banku līdzekļu uzkrāšanas apjoms pieauga par 36 % atšķirībā no 94 % pasta norēķinu kontu jomā (17). ABI ir izteikusi argumentu, ka PI tiešā noguldījumu pieņemšana ievērojami kaitēja līdzekļu uzkrāšanai bankās: 1999. gadā pasta norēķinu konti veidoja 2,2 % no tiešās līdzekļu uzkrāšanas gan bankās, gan pastā; 2004. gadā šī daļa bija palielinājusies līdz 3,1 %. ABI uzskata, ka par šo izaugsmi galvenokārt jāpateicas izdevīgajiem nosacījumiem, ko PI piedāvā kontu īpašniekiem attiecībā uz līdzvērtīgiem pakalpojumiem. Piemēram, vidējā noguldījumu likme norēķinu kontiem bankās ir apmēram 0,6 % līdz 0,7 %, bet PI 2005. gada sākumā jau piedāvāja 1 %.

(26)

Papildus tiešai līdzekļu pieņemšanai ar pasta norēķinu kontu starpniecību PI arī netieši uzkrāj līdzekļus, Cassa Depositi et Prestiti (CDP) vārdā izvietojot pasta krājgrāmatiņas un noguldījumu sertifikātus.

(27)

Dažu pēdējo gadu laikā PI ir ievērojami paplašinājis klientiem piedāvājamo maksājumu pakalpojumu klāstu, papildinot tradicionālos pasta instrumentus (norēķinu kontu noguldījumu kvītis un pasta pārvedumus) ar jaunu instrumentu virkni, ko agrāk piedāvāja tikai bankas (debetkartes un kredītkartes, kredīta pārvedumi, regulārie debeta maksājumi par komunālo pakalpojumu rēķiniem) (18).

(28)

Visbeidzot, PI sniedz izvietošanas pakalpojumus šādiem produktiem:

(29)

Attiecības starp PI un Valsts kasi pēc 2003. gada 5. decembra rīkojuma (21) pieņemšanas atspoguļotas 1. attēlā.

1.   attēls

(30)

Šeit izvērtējamais pasākums ir 2005. gada 23. decembra Likums Nr. 266 (22) (turpmāk – 2006. gada Finanšu likums), ko īsteno ar 2006. gada 23. februāra līgumu (convenzione) starp PI un Ekonomikas un finanšu ministriju (turpmāk – Līgums).

(31)

2006. gada Finanšu likums paredz, ka PI un Ekonomikas un finanšu ministrijai jānosaka tirgus parametri un aprēķināšanas metodes procentu likmei, kas maksājama par līdzekļiem, kuri noguldīti Valsts kasē esošos pasta norēķinu kontos; likums arī nosaka, ka procenti, kas ministrijai jāmaksā par 2005. gadu, jāsamazina par 150 miljoniem euro.

(32)

Līgumā ir definēta praktiska metode procentu likmju aprēķināšanai trīs gadus ilgam periodam, un tas stājās spēkā 2006. gada 4. aprīlī (23) ar atpakaļejošu spēku, sākot no 2005. gada 1. janvāra. Līguma darbība beigsies 2009. gada 4. aprīlī. Gada procentu likme ir būtībā svērtais vidējais rādītājs no ikgadējiem vidējiem ienākumiem, kas iegūti no 30 gadu valsts obligācijām (BTP) (24) (80 %), 10 gadu valsts obligācijām (10 %) un parastajām 12 mēnešu valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmēm (BOT) (25) (10 %). Līgumā minētie ikgadējie vidējie ienākumi no valsts vērtspapīriem tiek iegūti, aprēķinot vidējo aritmētisko no 24 kotācijas vērtībām, ko katra mēneša pirmajā un piecpadsmitajā dienā ir piefiksējis MTS SpA, uzņēmums, kas pārvalda elektronisko platformu darījumiem ar Itālijas valsts obligācijām un citiem noteikta termiņa vērtspapīriem. Parametru atjaunināšana ik pēc 15 dienām nozīmē to, ka ienākumi ir mainīgi un svārstīgi. Gadījumā, ja notiek izmaiņas likmju līknē, tādējādi mainot attiecības starp ilgtermiņa un īstermiņa likmēm, PI var pieprasīt groza pārskatīšanu. Jebkura no pusēm var lauzt Līgumu, paziņojot par to otrai pusei vismaz sešus mēnešus pirms 31. decembra attiecīgajā gadā.

(33)

Izmantojot Līgumā ietverto metodiku, ir iegūti šādi rezultāti.

(34)

Procenti par 2005. gadu tika samaksāti 2006. gadā, savukārt procenti par 2006. gadu – 2007. gadā. Itālija ziņo, ka procenti par 2007. gadu vēl nav samaksāti.

(35)

Tā bija prasība, ka pasta norēķinu kontos iegūtie līdzekļi jānogulda Ekonomikas un finanšu ministrijā jeb Valsts kasē (turpmāk – saistības) (27).

(36)

Ar 2006. gada 27. decembra Likumu Nr. 296 (turpmāk – 2007. gada Finanšu likums) (28) Itālija grozīja 2006. gada Finanšu likumā paredzēto atlīdzības shēmu. Saskaņā ar jauno likumu PI jāiegulda no privātajiem klientiem iegūtie līdzekļi (ar pasta norēķinu kontu starpniecību iegūtie līdzekļi, kas nepieder valsts pārvaldes iestādēm) euro zonas valstu obligācijās (29). Jaunais likums atceļ PI ierobežojumu attiecībā uz tādu līdzekļu izmantošanu, kas iegūti no privātajiem klientiem. Likums paredz, ka jaunie pasākumi tiks ieviesti pa posmiem līdz 2007. gada 31. decembrim. Līdzekļi, kas iegūti no klientiem, kas nav privātie klienti (apmēram 25 % līdz 35 % no kopējā apjoma), ir jāiegulda tādā pašā veidā kā iepriekš.

(37)

2006. gada septembra lēmumā, kas ierosināja šos notikumus, Komisija bija minējusi, ka, lai novērtētu, vai PI tika piešķirtas jebkādas priekšrocības, teorētiski varētu būt svarīgi ņemt vērā tās PI pozitīvās starpības sastāvdaļas, kas radušās aizdevumu likmes un noguldījumu likmes atšķirību rezultātā (30). Bet pašā lēmumā tika oficiāli secināts, ka šajā gadījumā jebkuras no priekšrocībām varēja radīt tikai un vienīgi aizdevumu likme.

(38)

Komisija šaubījās, vai procentu likmes noteikšanas shēma, kas bija jāpiemēro Valsts kasē noguldītajiem norēķinu kontu līdzekļiem, sākot no 2005. gada un turpmāk, nodrošināja piemērotu tirgus atskaites punktu.

(39)

Komisija uzskatīja, ka tirgus likmes noteikšanā tradicionāli būtu nepieciešams ievērot procentu likmi, ko privāts aizdevuma ņēmējs būtu gatavs maksāt PI par noguldītajiem līdzekļiem, ņemot vērā to raksturu un apjomu. Līgumā noteiktā likme var neatbilst tirgus likmei. PI noguldījums Valsts kasē tika īpaši veikts norēķinu kontā. Likviditātes risku saistībā ar noguldītajiem līdzekļiem sedza nevis PI, bet Valsts kase. Norēķinu kontā iegūtā un iemaksātā nauda tika izmantota parasto budžeta vajadzību finansēšanai. Trūka skaidrības par to, vai alternatīvi finanšu instrumenti, ko Valsts kase izmantotu gadījumā, ja tai vajadzētu aizstāt esošo līdzekļu iegūšanas sistēmu ar PI starpniecību, noteikti būtu ilgtermiņa vērtspapīri. Lai arī Itālija uzskatīja, ka pasta norēķinu kontos iegūto līdzekļu apjoma nesenais pieaugums liecina par Valsts kasei pieejamo līdzekļu stabilitāti, patiesībā CDP un Valsts kasei pieejamā finansējuma līmenis pa gadiem ievērojami atšķīrās.

(40)

Turklāt, ņemot vērā PI specifisko statusu, proti, to, ka tam ar likumu ir noteikts pienākums klientu norēķinu kontos iegūtos līdzekļus noguldīt Valsts kasē, bija iespējama situācija, ka tirgū nebūtu pieejams neviens standarta piemērs, ar ko salīdzināt. Minētajā gadījumā Komisijai būtu jānosaka šāda konta darbības izmaksas, kas rodas PI (ko varētu īstenot, izmantojot efektīvu analītisko uzskaites sistēmu), un pievienot pamatotu starpību. Šāda summa varētu būt ad hoc tirgus likmes indikators. Šāda pieeja būtu pamatota arī tad, ja Komisija uzskatītu, ka PI darbojas tikai un vienīgi kā kanāls līdzekļu iegūšanai valsts vajadzībām ar tā plaši izplatīto pasta nodaļu starpniecību.

(41)

Ja izrādītos, ka 2006. gada Finanšu likums un Līgums ir radījuši valsts atbalstu, Komisija uzskatītu, ka šāds atbalsts ir jauns, pretlikumīgs un nesaderīgs.

(42)

ABI galvenie apsvērumi 2006. gada 27. decembra vēstulē ir šādi.

(43)

ABI piezīmē, ka Valsts kasē noguldītie līdzekļi veido parādu, ko Valsts kase apmaksā nākamajā gadā pēc noguldījuma. Komisija norādīja savā lēmumā par procedūras uzsākšanu, ka ar noguldītajiem līdzekļiem saistīto likviditātes risku sedz nevis PI, bet Valsts kase. Tas nozīmē, ka, ja pārskaitītie līdzekļi tiktu salīdzināti ar iepriekšējā gada rādītājiem, Valsts kasei būtu jāmaksā atlīdzība Bancoposta atbilstoši Līgumā noteiktajai procentu likmei un jāatdod PI noguldīto līdzekļu starpības summa.

(44)

Saskaņā ar ABI Valsts kases kontā iegūtie līdzekļi ir uzskatāmi par īstermiņa līdzekļiem. Turklāt tos izmanto parasto budžeta vajadzību finansēšanai.

(45)

Saskaņā ar 2003. gada 5. decembra ministrijas rīkojumu CDP atvēra Valsts kasē divus norēķinu kontus ar mainīgu sešu mēnešu procentu likmi, kas līdzvērtīga parasto valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju (BOT) sešu mēnešu bruto procentu likmes vienkāršai vidējai aritmētiskajai vērtībai un mēneša Rendistato indeksam (31).

(46)

Lai izvērtētu, vai PI samaksātā atlīdzība par Valsts kasē noguldītajiem līdzekļiem veido valsts atbalstu saskaņā ar ABI, uzņēmumam PI maksātā procentu likme jāsalīdzina ar īstermiņa parasto valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju (12 mēnešu) procentu likmi. 2005. gada janvārī peļņa no parastajām 12 mēnešu valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmēm veidoja 2,21 %, kas bija par 1,69 % zemāks rādītājs nekā uzņēmumam PI samaksātā atlīdzība.

(47)

2006. gada 31. oktobra, 2006. gada 29. decembra, 2007. gada 16. februāra, 2007. gada 30. marta, 2007. gada 2. aprīļa, 2007. gada 1. jūnija, 2007. gada 27. novembra, 2008. gada 29. februāra, 2008. gada 7. marta un 2008. gada 23. aprīļa vēstulēs Itālijas galvenie apsvērumi ir šādi.

(48)

Finanšu likums un Līgums paredz, ka uzņēmumam PI maksājamie procenti jānosaka atbilstoši tirgus parametriem. Procentu likme nepiešķir PI nekādas priekšrocības.

(49)

Saskaņā ar Itālijas viedokli pasta norēķinu kontus var salīdzināt ar banku norēķinu kontiem, sākot no 2001. gada, kad tika atvērts jaunais BancoPosta konts. Pirms 2001. gada mazumtirdzniecības pasta norēķinu kontu nevarēja uzskatīt par bankas norēķinu kontu aizstājēju, jo trūka piemērotu saistītu pakalpojumu (tādu kā debetkartes un kredītkartes) un to galvenokārt izmantoja valsts pārvaldes iestādes un uzņēmumi, kas izraksta lielu skaitu rēķinu (valsts komunālo pakalpojumu uzņēmumi). Tāpat arī saskaņā ar Itālijas apsvērumiem pasta norēķinu kontos iegūto līdzekļu pieaugums kopš 2001. gada ir pamatots, ņemot vērā to, ka produktu sāka piedāvāt nesen.

(50)

Pirms 2001. gada izmaiņas noguldīto līdzekļu summās – tai skaitā to ievērojamā samazināšanās 20. gadsimta 90. gadu otrajā pusē, it īpaši laikā starp 1996. un 1997. gadu – ietekmēja 1996. gada 23. decembra Likums Nr. 662, nosakot to kontu slēgšanu, kurus Valsts kase bija izmantojusi valsts pensiju maksājumiem; tas noveda apmēram pie 11 miljardu euro samazinājuma noguldījumos uz 1997. gada 1. janvāri. Laikā no 1997. līdz 1999. gadam vairāki faktori izraisīja noguldīto līdzekļu summu samazināšanos. Itālijas varas iestādes uzskata, ka ir grūti precīzi noteikt šo izmaiņu cēloņus, daļēji PI (kas tolaik bija komerciāla valsts iestāde) statusa un ārēju politisku faktoru dēļ. Tā kā PI 1998. gadā tika pārveidota par valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību, noguldītās neto summas pastāvīgi un vienmērīgi pieaug.

(51)

Itālijas varas iestādes ir pārliecinātas, ka Līgums starp Valsts kasi un PI regulē ilgtermiņa instrumentu pārredzamā veidā. Līgumam nav noteikta darbības termiņa, bet tas ir paredzēts trīs gadus ilgam posmam un ļauj jebkurai no pusēm atcelt to, ja tirgus apstākļi vairs negarantē atbilstību noguldījuma atlīdzības aprēķināšanas mehānismam. Šo noteikumu mērķis ir aizsargāt abas puses pret risku, ka trīs gadu perioda laikā var rasties īpaši tirgus apstākļi vai izmaiņas noguldījumu rādītājos, kas var ietekmēt atlīdzības mehānismu.

(52)

Saskaņā ar Itālijas varas iestādēm Līgumā paredzētā mainīgās procentu likmes izvēle atbilst nepieciešamībai pēc likmes, kas ir saskaņota ar tirgu. It īpaši nosacījums par mainīgo peļņu ir taisnīgs pret abām pusēm: tas garantē Valsts kasei, ka tās finansēšanas izmaksas atbildīs Valsts kases pašas vidējā līdz ilgtermiņa parādam, un nodrošina PI atlīdzību, kas ir orientēta uz tirgu un atbilst uzņēmuma iegūtajiem noguldījumiem. Lēmums pielāgot metodi tirgum tika pieņemts nelabvēlīgos tirgus apstākļos, kad saskaņā ar Līgumu iegūtā peļņa – 3,9 % 2005. gadā un 4,25 % 2006. gadā – bija zemāka nekā iepriekšējos gados PI saņemtā fiksētā likme 4,35 % apmērā.

(53)

Itālija piezīmē, ka kopš 2007. gada uzņēmums PI ir sācis aktīvi pārvaldīt pats savu likviditāti, darot to ļoti apdomīgi un pamatojoties uz fiksētām procentu likmēm, kas garantē tam noteiktu peļņu iepriekš noteiktā laika periodā. Šī aktīvā līdzekļu pārvaldība atšķiras no Līgumā paredzētās pasīvās pārvaldības, jo tā ļauj PI izveidot uz noteiktu peļņu balstītu portfeli un sadalīt aktīvus atbilstoši uzņēmuma mērķiem, vienlaikus uzņemoties papildu risku, ņemot vērā izvērtētos un apstiprinātos riska scenārijus. Tā kā PI ir bijusi iespēja īstenot aktīvas līdzekļu pārvaldības pasākumus, uzņēmums ir pieņēmis ienākumu uzlabošanai paredzētas finanšu stratēģijas un guvis peļņu, kas ir lielāka par Līgumā piedāvāto peļņu.

(54)

Itālijas varas iestādes ir informējušas Komisiju, ka PI saistības noguldīt no tās pasta norēķinu kontiem iegūto naudu Valsts kasē ir izbeigtas. 2007. gada Finanšu likums groza 2006. gada Finanšu likuma shēmu un paredz, ka PI no privātajiem klientiem iegūtie līdzekļi jāiegulda euro zonas valstu obligācijās. Jauno pasākumu īstenošana jāpabeidz līdz 2007. gada 31. decembrim. Itālija uzskata, ka šo izmaiņu dēļ uz PI iegūtajiem līdzekļiem vairs neattiecas noteikumi par valsts atbalstu, jo saņemto atlīdzību nemaksā valsts.

(55)

Šīs izmaiņas likumdošanā ir atbilde uz Valsts kases pieprasījumu, ka jānodrošina uzņēmumam PI lielāka finansiālā neatkarība, kas kļuvusi nepieciešama, pateicoties uzņēmuma ekonomiskajiem un finanšu rādītājiem un tā sasniegtajam apjomam. Pāreju uz lielāku neatkarību, kas sākās 1998. gadā, kad uzņēmums PI tika pārveidots par valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību, raksturoja BancoPosta mazumtirdzniecības pasta norēķinu konta atvēršana 2001. gadā, un tā tika turpināta arī 2005. un 2006. gadā, kad atcēla Valsts kasē noguldīto līdzekļu fiksēto procentu likmi un aizstāja to ar Līgumā paredzētu un uz tirgu orientētu mehānismu, kā arī 2007. gadā, izbeidzot saistības, vismaz attiecībā uz privāto klientu līdzekļiem.

(56)

Itālija norāda, ka PI finansiālās neatkarības pakāpeniskā palielināšana nenozīmē to, ka uz līdzekļu izlietojumu vairs neattieksies nekādi ierobežojumi. Turklāt Līguma noslēgšanas laikā Valsts kasei bija pienākums ņemt vērā PI juridiskās saistības un tā nevarēja paredzēt iespējamās juridiskās izmaiņas, kas bija ārpus tās kompetences.

(57)

Lai pierādītu, ka iegūtie līdzekļi laika gaitā būtībā bijuši stabili, Itālija norāda, ka standarta novirze, izdalot to ar vidējo noguldījumu atlikumu, kas ir Valsts kasē esošā noguldījuma svārstīguma rādītājs, samazinājās no 8 % 2002. gadā līdz 5 % 2005. gadā un ka noguldījumu nemainīgās daļas īpatsvars vidējos kopējos noguldījumos, ko Itālija nosaka jebkuram vienam gadam kā minimālo noguldījumu summu attiecīgajā gadā, šajā pašā periodā pieauga no 83,8 % līdz 89,5 %, un ka svārstīgās daļas īpatsvars vidējos kopējos noguldījumos, kas definēts kā starpība starp vidējiem un minimālajiem noguldījumiem attiecīgajā gadā, šajā laikā samazinājās no 16,2 % līdz 10,5 %.

(58)

Itālija ir nosūtījusi Komisijai secinājumus par šādiem divu veidu modeļiem: PI iekšējās statistikas modeļi un sadarbībā ar konsultantu PI izstrādāts modelis […], kura mērķis ir noteikt pasta norēķinu kontos iegūto līdzekļu piesardzības tendenci.

(59)

Lai noteiktu procentu riska pārvaldības mehānismus, banku uzraudzības iestādes iesaka izmantot modeļus, kuru mērķis ir iegūto līdzekļu piesardzības tendenču un norēķinu kontos iegūto līdzekļu darbības ilguma aprēķināšana (32).

(60)

Iekšējie modeļi ir balstīti uz iegūto līdzekļu summu ikdienas novirzes analīzi, salīdzinot ar vidējiem rādītājiem, neņemot vērā iespējamības scenārijus, bet gan vienkārši analizējot norēķinu kontu apjomu vēsturiskās tendences. Šie modeļi parāda, ka Valsts kasē noguldīto līdzekļu ikdienas datu sērijās ir reģistrēta pieauguma tendence kopš mazumtirdzniecības norēķinu konta (kas šobrīd veido 75 % no pasta norēķinu kontos iegūtajiem kopējiem līdzekļiem) atvēršanas. Arī gada minimālais līmenis (t. i., noguldījumu stabilā daļa) atspoguļo pieauguma tendenci un veido 90 % no vidējiem kopējiem noguldījumiem (no 85 % 2002. gadā līdz 92 % 2006. gadā). Tāpat arī iekšējie modeļi apstiprina to, ka noguldījumos pastāv svārstīgā daļa, kas definēta kā starpība starp attiecīgā gada vidējo līmeni un tā paša gada minimālo jeb stabilo daļu, kas pēdējos gados ir veidojusi tikai apmēram 10 % no saldo.

(61)

[…] modelis, ko Itālija uzskata par ļoti konservatīvu, parāda, ka pasta norēķinu kontu kopējā skaita darbības ilgums (durata comportamentale) atšķiras no viena pasta norēķinu konta darbības ilguma. Daži klienti patiešām var negaidīti pieņemt lēmumu slēgt kontu, bet tā ietekme uz PI iegūtajiem kopējiem līdzekļiem ir neliela, jo klientu norēķinu kontu skaits ir liels, vidējie noguldījumi šajos kontos ir mazi, kā arī tiek saņemti jauni noguldījumi, kas aizstāj izņemtos noguldījumus. […] izstrādāto piesardzīgā modeļa veidu izmanto vairākas Itālijas bankas aktīvai likviditātes pārvaldībai, lai noteiktu to norēķinu kontu darbības ilgumu, un pēc tam atspoguļotu šo darbības ilgumu atbilstošā ieguldījumu portfelī, ņemot vērā banku prasības saistībā ar aktīvu un pasīvu pārvaldību (ALM).

(62)

PI ir izmantojis šo modeli, lai noteiktu pasta norēķinu kontos iegūto līdzekļu (kas pieder mazumtirdzniecības klientiem (33) darbības ilgumu gan laikā no 2005. līdz 2006. gadam, kad PI bija pienākums noguldīt pasta norēķinu kontos iegūtos līdzekļus Valsts kasē (pasīvā līdzekļu pārvaldība), gan arī periodā, sākot no 2007. gada 1. janvāra, kad PI sāka ieguldīt no privātajiem klientiem iegūtos līdzekļus euro zonas valstu obligācijās (aktīvā līdzekļu pārvaldība).

(63)

Itālija uzskata, ka specifiskajā PI likviditātes pasīvās pārvaldības kontekstā […] modelis definē kritērijus, lai noteiktu pasta norēķinu kontos iegūto līdzekļu darbības ilgumu. Modelis tiecas aprēķināt iekšējo modeļu noteikto noguldījumu stabilo un svārstīgo sastāvdaļu darbības ilgumu, pamatojoties uz pasta norēķinu kontu vēsturiskās nestabilitātes analīzi un kontu īpašnieku iespējamo rīcību. Vienā modeļa variantā (proti, riskam pakļautās vērtības jeb VaR modelī, izmantojot 10 gadu periodizācijas robežu) tas norāda, ka aptuveni divām trešdaļām (34) no līdzekļiem ir ļoti liels pastāvēšanas ilgums (kas tiek uzskatīts par minimālo līmeni, zem kura ir gandrīz neiespējami, ka noguldījumu summa desmit gadu laikā samazināsies), bet vienai trešdaļai šis ilgums ir robežās no 0 līdz 10 gadiem (kas nozīmē to, ka šos noguldījumus var izņemt 10 gadu laikā). Ar šādu noguldījumu profilu atbilstošā ieguldījumu portfeļa vidējais ilgums (35) būs 4,1 gads, bet Makolija ilgums (36) – 3,2 gadi. Alternatīvā variantā (lineārās norakstīšanas modelis, izmantojot 10 gadu periodizācijas robežu) atbilstošā ieguldījumu portfeļa vidējais ilgums būs 4,9 gadi, bet Makolija ilgums – 3,8 gadi (37).

(64)

Itālija uzskata, ka specifiskajā PI likviditātes aktīvās pārvaldības kontekstā […] modelis palīdz PI noteikt optimālo aktīvu sadali. Pamatojoties uz ļoti piesardzīgām hipotēzēm, tas norāda, ka sapratīgs risinājums PI ir pieņemt aktīvu sadali ar vidējo ilgumu no četriem līdz pieciem gadiem.

(65)

Sākot no 2007. gada, kaut arī modelis noteica gandrīz neierobežotu pastāvēšanas ilgumu apmēram divām trešdaļām noguldījumu un ilgumu robežās no 0 līdz 10 gadiem pārējiem līdzekļiem, PI izlēma darbā izmantot vidējo ilgumu […] gadu apmērā tā laika tirgus apstākļu dēļ (38). Starpība starp 5 gadu un 30 gadu vērtspapīriem ir tikai 20 bāzes punkti (“bp”), un tādēļ PI dod priekšroku ieguldījumiem portfelī ar vidējo ilgumu, kas ir mazāks nekā […] modeļa noteiktais: citādi 30 gadu obligāciju augstais risks netiktu atlīdzināts. 2008. gada 28. februāra vēstulē […] piebilda, ka modeļa rezultāti ļaus PI izstrādāt ieguldījumu stratēģijas ar lielāku vidējo ilgumu nekā līdz šim izveidotajai stratēģijai (10 gadu pastāvēšanas ilgums kā maksimums).

(66)

Attiecībā uz aprakstu par PI klientu norēķinu kontu līdzekļu iegūšanas un noguldīšanas izmaksām, kā to nosaka PI analītiskā grāmatvedības sistēma, Itālija apgalvo, ka grāmatvedības sistēma sniedz iespēju noteikt PI finanšu darījumu kopējās izmaksas, bet ne katra atsevišķa produkta izmaksas; Itālija piezīmē, ka PI/Bancoposta nopelnītās procentu starpības summas ir mazākas nekā banku nozarē iegūtās summas.

(67)

Aizdevuma likme, kas pamatā ir ilgtermiņa likme, atbilst tirgum, jo iegūtie līdzekļi būtībā ir ilgtermiņa līdzekļi. Tam ir šādi iemesli:

(68)

Attiecībā uz jautājumu, vai PI atlīdzība atbilst tirgus kritērijiem, Itālija izceļ četrus galvenos faktorus: aizdevuma likmes atbilstība tirgus likmēm (skatīt iepriekš), salīdzinājums ar Francijas La Banque Postale situāciju, PI revidentu atzinums un atsauce uz tirgus likmēm.

(69)

Itālija apgalvo, ka salīdzinājums ar Francijas La Banque Postale situāciju pierāda, ka La Banque Postale ievēro aktīvu un pasīvu pārvaldības jeb ALM stratēģiju, kuras ietvaros tiek izmantots modelis, kas ir līdzīgs PI izmantotajam modelim. Modelis nosaka pasta norēķinu kontos iegūto līdzekļu stabilās un svārstīgās daļas. Stabilā daļa tiek ieguldīta ESAO valsts obligācijās, bet svārstīgā daļa – īstermiņa instrumentos.

(70)

Pamatojoties uz ALM stratēģiju, La Banque Postale 2005. gadā guva peļņu 4,4 % apmērā, salīdzinot ar peļņu 3,9 % apmērā saskaņā ar Līgumu. Itālija uzskata, ka La Banque Postale ir praktisks piemērs, pierādot to, ka peļņu, kas ir augstāka par PI mehānisma paredzēto peļņu, var sasniegt ar piesardzīgu pārvaldību un piemērojot vidējo piecu gadu ilgumu.

(71)

[…] vadītais pētījums ar nosaukumu […] (turpmāk – “[…] pētījums” vai “pētījums”) sniedz līdzīgus argumentus par abu uzņēmumu salīdzināmību. Tajā ir minēts, ka 2001. gadā La Banque Postale uzsāka īstenot PI stratēģijai līdzīgu aktīvās pārvaldības stratēģiju, ieguldot 90 % no uzņēmuma noguldījumu stabilās daļas ESAO valstu obligācijās ar ilgumu līdz desmit gadiem, un pārsniedza Valsts kases mehānisma noteiktos ienākumus. Izmantojot tādus pašus piesardzīgus ieguldījumu ierobežojumus kā PI, La Banque Postale sasniedza vidējo peļņu 4,45 % apmērā laikā no 2004. līdz 2005. gadam.

(72)

PI revidenti piekrīt, ka, pamatojoties uz uzņēmuma svārstīguma un pieauguma rādītājiem, pasta norēķinu kontos iegūtie līdzekļi būtībā ir stabili.

(73)

Itālija ir iesniegusi Komisijai privāto banku un konsultantu sūtītās vēstules, kurās tiek apgalvots, ka PI peļņa no pasta norēķinu kontos iegūtajiem un Valsts kasē noguldītajiem līdzekļiem ir līdzīga tirgus peļņai, ko PI būtu varējis iegūt, īstenojot atbilstošu ieguldījumu un riska pārvaldības stratēģiju.

(74)

Itālijas varas iestādes uzskata, ka PI iegūtā atlīdzība par Valsts kasē noguldītajiem līdzekļiem atbilst iegūtajai atlīdzībai par Poste Vita ieguldītajiem līdzekļiem. It īpaši tās apgalvo, ka I klases dzīvības apdrošināšanas polises ir tādi produkti, ko var salīdzināt ar pasta norēķinu kontiem, un ka vidējā peļņa no šo produktu (piemēram, Posta Più) pārvaldības laika posmā no 2002. līdz 2006. gadam bija 4,68 % atbilstoši līgumā noteiktajai vidējai likmei – 4,55 %.

(75)

Itālijas varas iestādes ir pārliecinātas, ka pasta norēķinu konti un dzīvības apdrošināšanas polises ir salīdzināmi produkti no finanšu pārvaldības perspektīvas, jo pasta norēķinu konti, oficiāli būdami īstermiņa produkti, praksē ir līdzīgi vidēja termiņa finanšu instrumentiem ar garantētu kapitālu un minimālu procentu likmi. Dzīvības apdrošināšanas polises pēc būtības ir kapitalizācijas produkti, kam arī ir garantēts kapitāls un minimāla procentu likme, vidējs līdz ilgs termiņš (parasti 10 gadi) un izpirkšanas iespēja jebkurā laikā bez soda naudas.

(76)

Salīdzinājums starp uzņēmumam PI samaksāto atlīdzību laikā no 2002. līdz 2006. gadam un Posta Più iegūto atlīdzību šajā pašā periodā ir redzams 2. tabulā.

2.   tabula

(77)

Itālijas varas iestādes uzskata, ka no Valsts kasē esošā noguldījuma gūtās peļņas indeksēšana atbilstoši parametriem, kas saistīti ar Itālijas valsts parādu, ir vienīgais mehānisms, kas nepakļautu Valsts kasi soda sankcijām un atbilst Valsts kases kā emitenta būtībai, ņemot vērā saistības noguldīt līdzekļus Valsts kasē.

(78)

Turklāt Līgums nodrošina PI atlīdzību, kas saistīta ar ilgtermiņa likmēm un atbilst iegūto līdzekļu raksturam. Līgums arī aizsargā Valsts kasi pret nelabvēlīgiem tirgus apstākļiem, kas varētu likt šāda veida parāda izmaksām atšķirties no pašas Valsts kases tradicionālajām finansējuma izmaksām.

(79)

Itālijas varas iestādes salīdzina Līgumā paredzēto likmi ar finansējuma izmaksām, kas aprēķinātas, pamatojoties uz šādiem faktiem:

3.   tabula

(80)

Pamatojoties uz rezultātiem, Itālija secina, ka aplūkojamos piecos gados Valsts kases vidēja termiņa un ilgtermiņa parāda izmaksas atbilda saskaņā ar Līgumu gūtajai peļņai.

(81)

Papildus tam i) atlīdzības likme ir indeksēta atbilstoši parametriem, kas saistīti ar Itālijas valsts parādu (valsts vērtspapīriem), kas ir vispiemērotākā atsauce Valsts kases parādiem; ii) finansējuma stabilitāte, kas pārbaudīta ar statistikas modeļu starpniecību, un uzņēmumam PI piemērotās saistības padara ieguldījuma ilgumu lielākoties pastāvīgu (neņemot vērā īpašos piesardzības pasākumus, piemēram, noguldījumu pirmstermiņa izņemšanas iespēju vai attiecību trīs gadu termiņu, kas aizsargā Valsts kasi pret neparedzētām izmaiņām tirgū); un iii) Valsts kases likviditātes risks ir ierobežots, ņemot vērā pasta līdzekļu pierādīto stabilitāti, un atspoguļots, piesaistot 10 % no šāda finansējuma īstermiņa parametram.

(82)

Attiecībā uz aizdevuma likmes ilgtermiņa elementu (90 %, ietverot 10 %, kas saistīti ar peļņu no 10 gadu valsts obligācijām, un 80 %, kas saistīti ar peļņu no 30 gadu valsts vērtspapīriem) Itālija uzskata, ka PI saistības – parametrisks ieguldījums (investimento di tipo parametrico), kuru atlīdzina, izmantojot aizdevuma likmi, ko nosaka, atsaucoties uz peļņas no valsts vērtspapīriem vidējo svērto rādītāju, – atšķiras no 2007. gada Finanšu likumā ieviestajām saistībām tieši ieguldīt brīvi izvēlētos un pārvaldītos valsts vērtspapīros, ko sauc par tiešiem ieguldījumiem (investimenti diretti). Konkrētāk, Līgumā noteiktais parametriskais ieguldījums nes peļņu, kas ir mainīga un nav pārvaldāma, un tādējādi ir pasīvi pakļauta tirgus svārstībām. Parametriskais ieguldījums ir stabilāks nekā tiešais ieguldījums tirgus pārmaiņu gadījumā un ir piesaistīts 12 mēnešus kā maksimums (jo Līgumu var pārtraukt jebkura no pusēm, brīdinot par to sešus mēnešus iepriekš), un tā atlīdzība ietver ad hoc prēmiju, lai kompensētu pašam ieguldījumam piemērotos ierobežojumus. Prēmija, ko Itālija novērtē ar 0,25–0,50 procentu punktiem, atbilst vidējai peļņas starpībai starp 30 gadu valsts obligācijām un 10 gadu valsts obligācijām pie vēsturiski zemām likmēm (0,20–0,40 procentu punkti).

(83)

Prēmiju var uzskatīt par ex post atlīdzību, kas kompensē PI saistības un liegto iespēju aktīvi pārvaldīt savus līdzekļus, un tā ir saprātīga samaksa no Valsts kases puses, kura rīkojas kā privāts aizņēmējs, ievērojot Līguma noteikumus, kas aizsargā Valsts kasi pret nelabvēlīgiem tirgus apstākļiem (Līguma pārtraukšanas iespēja, Līguma trīs gadu termiņš un parametru atjaunināšana ik pēc divām nedēļām).

(84)

Itālijas varas iestādes ir nosūtījušas Komisijai […] pētījumu, lai pierādītu, ka Līgumā paredzētā atlīdzība nepiešķir PI nekādas priekšrocības.

(85)

[…] pētījumā ir aplūkoti šādi aspekti:

Lai salīdzinātu pilnībā indeksēta portfeļa (Valsts kasē esošais noguldījums) un aktīvi pārvaldītu līdzekļu portfeļa (pirmais iepriekšminētais punkts) sniegumu, Itālija uzskata, ka jāaplūko ievērojams laikposms – 10 gadi, aptverot vismaz pilnu ekonomisko ciklu. Tieši tādēļ […] pētījums salīdzina Līgumā paredzēto peļņu ar to, kas iegūta no alternatīvām stratēģijām 10 gadus ilgā laikposmā un nevis īsākā laikposmā. Analizējot īsākus periodus, var ņemt vērā tikai konkrētas ekonomiskā cikla fāzes. Procentu likmēm pieaugot, portfeļiem ar fiksētu likmi ir tendence sasniegt zemākus rezultātus salīdzinājumā ar portfeļiem ar mainīgu likmi; procentu likmēm samazinoties, situācija ir pretēja. Laikā no 2005. gada līdz 2007. gada vidum procentu likmes pieauga un uz fiksētas procentu likmes balstītās alternatīvās ieguldījumu stratēģijas, tādas kā […] izmantotās, noveda pie kapitāla zaudējumiem un nesa mazāku peļņu nekā Līgumā paredzētā peļņa.

Saskaņā ar Itālijas varas iestādēm 10 gadus ilgā periodā uz mainīgām likmēm balstītus ieguldījumu portfeļus var salīdzināt ar ieguldījumu portfeļiem, kas balstīti uz fiksētām likmēm, jo kapitāla pieaugumam un zaudējumiem ir tendence kompensēt vienam otru. Desmit gadus ilgā periodā peļņa no portfeļiem ar fiksētu likmi būtībā atbilst peļņai no portfeļiem ar mainīgu likmi. Aktīvā līdzekļu pārvaldība noteikti nes labāku peļņu nekā Līgumā paredzētā pasīvā (parametriskā) pārvaldība (piemēram, peļņa no […] piedāvātā etalona ar vidējo piecu gadu ilgumu atbilst Līgumā paredzētajai peļņai ar daudz lielāku vidējo ilgumu).

Turklāt Itālijas varas iestādes apgalvo, ka Komisijai būtu jānošķir risks īstermiņā no riska vidējā termiņā. Vērtspapīru ar fiksētu likmi un 10 gadu termiņu vērtība var ļoti mainīties īstermiņā, bet visā 10 gadus ilgajā periodā obligācijas ar fiksētu likmi nodrošina tāda līmeņa peļņu, kas, ja to fiksē, ir ļoti droša. Kopumā 10 gadus ilgā periodā peļņai no portfeļiem ar fiksētu likmi ir tendence atbilst peļņai no portfeļiem ar mainīgu likmi, kaut arī tiem ir lielāks risks, jo tie ir pakļauti ikgadējām procentu likmju izmaiņām.

Īsta alternatīva ieguldījumu pārvaldība, kam piemīt zināma elastība un kuras ietvaros tiek izmantoti visi tirgū pieejamie finanšu instrumenti, palielina iespēju iegūt rezultātus, kas ir labāki salīdzinājumā ar statiskā portfeļa (piemēram, Līgumā paredzētā portfeļa) rezultātiem.

[…]

Itālija norāda, ka, noslēdzot Līgumu ar Valsts kasi, procentu likmju nākotnes tendences un līguma ilgums nebija zināmi. Itālija uzskata, ka mainīgo parametru izvēle bija racionāla ekonomiskā ziņā, jo tā bija taisnīga un pamatota abām pusēm, PI un Valsts kasei.

Attiecībā uz salīdzinošo riska un peļņas analīzi Itālija uzskata, ka pasta norēķinu kontu noguldījumam Valsts kasē ir nenovēršami nelabvēlīgāka riska un peļņas attiecība nekā valsts obligācijām ar fiksētu likmi un termiņu no 1 līdz 10 gadiem. Saskaņā ar Itālijas iestādēm vērtspapīriem ar mainīgu likmi vienmēr piemitīs svārstīgums attiecībā uz cenu, kas ir zemāka nekā vērtspapīriem ar fiksētu likmi, esot tieši proporcionāla vērtspapīra termiņam. Tomēr cenas svārstīguma jēdzienu nedrīkst sajaukt ar peļņas svārstīguma jēdzienu: no peļņas perspektīvas Līgums var būt riskantāks nekā portfelis ar fiksētu procentu likmi attiecībā uz tā ietekmi uz PI procentu starpību (ja procentu likmes samazinās, portfeļi ar mainīgu likmi ir riskantāki nekā portfeļi ar fiksētu likmi, jo tie nav aizsargāti pret pārcenošanas risku, tādējādi samazinot PI starpību). Tāpēc instrumentam ar mainīgu likmi piemīt zems cenu svārstīgums, bet augsts peļņas svārstīgums. Turklāt PI izmantotās metodes pasta norēķinu kontu pārvaldības risku uzraudzībai, balstoties uz Basel II principiem, izvērtē procentu likmes izmaiņu ietekmi uz paredzētajām naudas plūsmām. Šī 12 gadus ilgā periodā veiktā analīze pierāda, ka augstāko risku rada obligācijas, kuru termiņš beidzas nākamo 12 mēnešu laikā (ņemot vērā refinansēšanas risku), un dažas obligācijas ar mainīgu likmi, bet ne ilgtermiņa obligācijas ar fiksētu likmi. Aktīvā pārvaldība ļautu PI īstenot peļņas uzlabošanas politiku atbilstoši pašreizējam tirgus scenārijam un mainīt tā portfeli, ņemot vērā peļņas maksimizācijas stratēģijas.

Saskaņā ar Itālijas varas iestādēm Līgums bija balstīts uz mainīgām likmēm, jo pastāvēja nepieciešamība aizsargāt abu pušu intereses: PI vēlējās taisnīgu atlīdzību saskaņā ar tirgu, savukārt Valsts kase vēlējās, lai finansējuma izmaksas atbilstu tās vidēja termiņa līdz ilgtermiņa parāda izmaksām.

Itālija apgalvo, ka, ja PI būtu jāizveido portfelis ar bezgalīgu termiņu, tas sastāvētu no 60 % 30 gadu euro zonas valstu vērtspapīru un 50 gadu OAT obligāciju un 40 % daudzgadīgo valsts obligāciju ar ilgumu no 0 līdz 10 gadiem. Šis ļoti teorētiskais un neticamais portfelis būtu radījis peļņu 3,6 % apmērā 2005. gadā, 3,65 % apmērā 2006. gadā un 3,7 % apmērā 2007. gadā. Tā peļņas svārstīgums būtu ļoti zems, bet ļoti garā termiņa dēļ riska ietekme būtu ievērojama.

(86)

[…] pētījumā ir arī norādīts, ka saistības rada PI alternatīvās izmaksas un risku, ierobežojot tās ieguldījumu iespēju loku. Noguldījums Valsts kasē bija saistīts tikai ar Itālijas Republikas kredītrisku, neļaujot PI meklēt daudzveidīgas ieguldījumu iespējas euro zonas valstu obligāciju tirgū. Kredītrisku ierobežoja likviditātes risks, pateicoties noguldījuma ilgtermiņa raksturam un pirmstermiņa izpirkšanas tiesību neesībai. Alternatīvās izmaksas, kas saistītas ar liegto iespēju ieguldīt daudzveidīgā aktīvu portfelī, balstoties uz kredītrisku, šobrīd ir aprēķinātas diapazonā no 1 % līdz 1,50 % gadā, ja tiek ņemtas vērā AA reitinga Eiropas finanšu iestādes obligāciju tirgū, un diapazonā no 0,60 % līdz 1 % gadā, ja tiek ņemti vērā AA reitinga Eiropas uzņēmumi obligāciju tirgū. Portfeļa aktīvās pārvaldības ierobežojumu ir grūti izvērtēt: La Poste piemērs un tāda veida tirdzniecības sistēmas aktīvā pārvaldība, kurā tiek veikti ieguldījumi euro zonas valstu obligācijās, pierāda, ka ir iespējams iegūt augstāku peļņu nekā peļņa no noguldījuma Valsts kasē.

(87)

Itālijas varas iestādes pamato salīdzinājumu starp Līguma mehānismu (balstītu uz mainīgām procentu likmēm) un […] izmantotajiem automātiskajiem kvantitatīvajiem modeļiem, kas vērsti uz aktīvās pārvaldības (balstītas uz fiksētām procentu likmēm) ieguvumu pierādīšanu, minot, ka obligācijas tirgojošo tirgus dalībnieku un kopš 2007. gada arī PI ierastajai praksei ir vajadzīgi ieguldījumi vērtspapīros ar fiksētu likmi. Tās piebilst, ka drīzāk jāsalīdzina aktīvā un pasīvā līdzekļu pārvaldība, nevis vērtspapīri ar mainīgām un fiksētām likmēm.

(88)

Visbeidzot, Itālija uzskata, ka Līgumā paredzētais atlīdzības mehānisms, kas piemēro īstermiņa procentu likmes pasta norēķinu kontos iegūto līdzekļu svārstīgajai daļai, nodrošina Valsts kases reālā likviditātes riska pareizu aprēķinu.

(89)

Itālija apgalvo, ka pasta norēķinu kontu likmi nevar indeksēt atbilstoši īstermiņa parametriem (tādiem kā peļņa no 12 mēnešu parastajām valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmēm) iegūto līdzekļu stabilitātes dēļ.

(90)

Ja 2005. gadu uzskata par pārskata gadu, kā to darīja ABI, tas var novest pie maldinošas analīzes, jo 2005. gads ir tieši tas gads, kad īstermiņa procentu likmes bija viszemākās: peļņa no 12 mēnešu parastajām valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmēm bija 2,21 %, esot par 1,69 % zemāka nekā Līgumā noteiktā likme. Saskaņā ar Itālijas iestādēm ABI analīzes neobjektivitāti apliecina fakts, ka 2007. gada februārī peļņa no 12 mēnešu parastās valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmes bija aptuveni 3,9 %, bet starpība starp šo rādītāju un Līguma groza vidējo apjomu, tolaik apmēram 4,5 %, bija –0,60 %, kas ir gandrīz viena trešdaļa no ABI norādītās starpības.

(91)

Attiecībā uz ABI veikto salīdzinājumu ar CDP iegūto atlīdzību par valsts iestādē noguldītajiem līdzekļiem (ar mainīgu sešu mēnešu procentu likmi, kas līdzvērtīga parasto valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju sešu mēnešu bruto procentu likmes vienkāršai vidējai aritmētiskajai vērtībai un mēneša Rendistato indeksam) Itālija apgalvo, ka CDP nevar salīdzināt ar PI, jo tie ir atšķirīgi uzņēmumi struktūras, uzņēmējdarbības, mērķu, darbību, organizācijas un ieguldījumu politikas ziņā. Otrkārt, tā kā mēneša Rendistato indekss apzīmē vidēja termiņa līdz ilgtermiņa likmi, ABI nonāk pretrunā ar sevi, apgalvojot, ka Valsts kasē noguldītie PI līdzekļi būtu jāatlīdzina atbilstoši īstermiņa parametriem.

(92)

Itālija arī piezīmē, ka pasta norēķinu kontos iegūtie līdzekļi tirgū ir unikāli un ka ir grūti atrast tiem kaut vienu aizstājēju. Bet iegūto līdzekļu stabilitāte ļauj tos praksē uzskatīt par līdzvērtīgiem ilgtermiņa instrumentam līdzekļu iegūšanai un parāda, ka salīdzinājums ar 12 mēnešu īstermiņa valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmēm ir neatbilstošs.

(93)

Novērtējamais pasākums ir shēma, kas izveidota ar 2006. gada Finanšu likumu un Līgumu, nosakot Valsts kases maksājamo aizdevuma likmi par PI noguldījumiem.

(94)

Lai noskaidrotu, vai pasākums uzskatāms par valsts atbalstu 87. panta 1. punkta izpratnē, Komisijai ir jāizvērtē, vai shēma:

(95)

Lai pierādītu valsts atbalsta esību, priekšrocībām jābūt sasaistāmām ar valsti un tieši vai netieši finansētām no valsts līdzekļiem.

(96)

Atlīdzību maksā Ekonomikas ministrija/Valsts kase, pamatojoties uz atsevišķiem likumiem, rīkojumiem un līgumiem, kas piemērojami PI.

(97)

Tādēļ ir iestājies iepriekš minēto nosacījumu kopums. Procenti PI tiek izmaksāti no valsts līdzekļiem.

(98)

87. panta 1. punkts aizliedz atbalstu kas “dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”, citiem vārdiem – selektīvu atbalstu.

(99)

Ne visiem uzņēmumiem Valsts kasē var būt norēķinu konts ar atlīdzību, lai gan teorētiski, ņemot vērā sistēmas raksturu un sistēmas ekonomiku, uzņēmumi varētu gūt labumu no šādas kārtības. Jebkurā gadījumā Itālija nav pierādījusi, ka sistēmas raksturs un ekonomika attaisno to, ka ļoti neliels skaits dalībnieku gūst labumu no šāda veida norēķinu kontiem.

(100)

Turklāt 2006. gada Finanšu likumu un Līgumu piemēro tikai PI.

(101)

Tādēļ PI izmaksātās aizdevuma likmes ir selektīvas.

(102)

87. panta 1. punkts aizliedz atbalstu, kas ietekmē dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumu.

(103)

Izvērtējot abus nosacījumus, Komisijai nav jākonstatē, ka atbalsts ir ietekmējis dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību un radījis konkurences izkropļojumu, bet gan jāizvērtē, vai šis atbalsts varētu ietekmēt tirdzniecību un izkropļot konkurenci (44). Ja dalībvalsts piešķirtais atbalsts stiprina kāda uzņēmuma ekonomisko stāvokli atšķirībā no citiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā konkurējošiem uzņēmumiem, tad uzskatāms, ka šāds atbalsts ietekmē pārējos uzņēmumus.

(104)

PI pašai nav jāiesaistās Kopienas iekšējā tirdzniecībā. Dalībvalsts piešķirtais atbalsts uzņēmumam var palīdzēt saglabāt vai palielināt tā aktivitāti vietējā tirgū, tādēļ citu dalībvalstu uzņēmumiem ir mazāk izredžu ienākt attiecīgās dalībvalsts tirgū. Turklāt, stiprinot uzņēmumu, kas iepriekš nav iesaistījies Kopienas iekšējā tirdzniecībā, var radīt apstākļus, kas tam ļauj iekļūt citas dalībvalsts tirgū.

(105)

Kā minēts šā lēmuma 2. iedaļā “PI un Bancoposta komercdarbība – konkrētie tirgi”, Itālijā pasta nozarē eksistēja neliela konkurence arī pirms pakāpeniskas liberalizācijas, ko veicināja Kopienas tiesību akti.

(106)

Konstatēts, ka būtiskākā problēma ES pasta nozares pārstāvjiem ir bijusi pieaugošā konkurence visos tirgus segmentos – vēstuļu pasta, sūtījumu un kurjerpasta pakalpojumos. Lai gan sūtījumu un kurjerpasta tirgū jau gadu desmitiem ir brīva konkurence, vēstuļu pasta segmentā tiesiskie monopoli ir stipri kavējuši konkurences attīstību. Saskaņā ar dalībvalstu reglamentējošo iestāžu un pasta uzņēmumu teikto, sūtījumu pārvadājumu un kurjerpasta tirgus segmentā pastāv izteikta konkurence gan vietējā, gan starptautiskā līmenī, tomēr vēstuļu pasta segmentā konkurence tikai veidojas (45).

(107)

Kurjerpasta pakalpojumi, sūtījumu pārvadājumu pakalpojumi klientiem juridiskām personām un loģistikas pakalpojumi Itālijā tika attīstīti ar privātuzņēmumu palīdzību, daži no kuriem, tādi kā TNT un DHL, ir dibināti citās dalībvalstīs. Komisijas 2004. gadā publicētais ziņojums (46) atklāja, ka vairāki pasta nozares uzņēmumi (Apvienotās Karalistes Royal Mail, Nīderlandes TPG, Vācijas Deutsche Post un Francijas La Poste) ir pārņēmuši Itālijā esošos pasta pakalpojumu uzņēmumus.

(108)

Komisija norāda, ka attiecībā uz finanšu pakalpojumiem banku sektorā konkurence pastāv vairākus gadus. Progresīva tirgus liberalizācija veicināja konkurenci, kuru aizsāka EK līgumā noteiktā kapitāla brīva kustība.

(109)

Turklāt, kā jau iepriekš skaidrots iepriekšējā valsts atbalsta lietā attiecībā uz PI, iepriekš Ente Poste Italiane  (47), PI konkurē ar bankām un finanšu pakalpojumu sniedzējiem, kas piedāvā produktus, kurus lielākoties var aizstāt ar PI produktiem. Visbūtiskākais ir tas, ka vietās, kur atrodas gan banku, gan pasta filiāles, pasta norēķinu konti konkurē ar banku norēķinu kontiem. Dažu pēdējo gadu laikā PI ir ievērojami paplašinājis klientiem piedāvājamo maksājumu pakalpojumu klāstu, papildinot tradicionālos pasta instrumentus (norēķinu kontu noguldījumu kvītis un pasta pārvedumus) ar jaunu instrumentu virkni, ko agrāk piedāvāja tikai bankas (debetkartes un kredītkartes, kredīta pārvedumi vai regulārie debeta maksājumi par komunālo pakalpojumu rēķiniem). Dažos gadījumos, piemēram, saistībā ar debetkartēm un regulāriem debeta maksājumiem pakalpojumu sniedz pats PI, bet citkārt PI izplata trešo pušu produktus (tādus kā kredītkartes, ko tas izplata banku vārdā). Šie jauninājumi palielinājuši PI piedāvāto finanšu pakalpojumu aizstājamību ar tiem pakalpojumiem, ko piedāvā bankas.

(110)

Atbalsts var nelabvēlīgi ietekmēt bankas un citus Itālijas finanšu tirgus dalībniekus. It īpaši ņemot vērā to, ka Valsts kases garantētā atlīdzība par PI noguldījumiem pārsniedz konkrētajā tirgū noteikto slieksni, PI būs vairāk ieinteresēta paplašināt uzņēmējdarbību noguldījumu piesaistīšanas jomā, nekā tā to izvēlētos apstākļos, kad tā saņemtu vienīgi tādu atlīdzību, kas tirgū uzskatāma par normālu. Attiecīgi bankām tirgus izredzes samazināsies.

(111)

Tā paša iemesla dēļ Komisija uzskata, ka pasākums apgrūtina citās dalībvalstīs dibinātām uzņēmējsabiedrībām ienākt Itālijas tirgū. Dažādu dalībvalstu bankas Itālijā darbojas vai nu tieši ar filiāļu vai pārstāvniecību palīdzību, vai netieši, kontrolējot Itālijā dibinātās bankas un finanšu institūcijas. Kā piemēru var minēt nesenos Itālijas banku (Antonveneta un BNL) pārrobežu kapitāla darījumus. Nostiprināts PI stāvoklis tirgū aizkavē abu veidu ienākšanu tirgū.

(112)

Jāsecina, ka dalībvalstīm ir savstarpēja tirdzniecība pasta un finanšu pakalpojumu nozarēs. Aizdevuma procentu likme stiprina PI pozīcijas Kopienas iekšējā tirgū konkurējošo pasta nozares uzņēmumu un banku vidū. Tādējādi pasākums var ietekmēt minēto tirdzniecību un izkropļot konkurenci.

(113)

Lai uzskatītu par valsts atbalstu, pasākumam ir jāsniedz priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem.

(114)

Jau iepriekš minēts, ka saskaņā ar 2006. gada Finanšu likumu un Līgumu noteiktā aizdevuma procentu likme radīs ekonomiska rakstura priekšrocības, ja tā būs augstāka nekā procentu likme, ko privāts aizņēmējs, ievērojot tirgus nosacījumus, būtu gatavs maksāt PI par noguldītajiem līdzekļiem, ņemot vērā to raksturu un apjomu.

(115)

Novērtējot pasākumu, Komisija analizēs, vai Līgumā noteiktā atlīdzība ir līdzīga tai, ko tirgus ekonomikā privāts aizņēmējs būtu gatavs maksāt par noguldītajiem līdzekļiem, it īpaši ņemot vērā saistības un saistītos finanšu riskus (7.4.2. iedaļa). Adekvātai atlīdzībai būtu jāatspoguļo gan sagaidāmā peļņa, gan risks, nevis tikai pēc tam noteikta peļņas izpilde.

(116)

Turklāt Itālija ir vairākkārt apgalvojusi, ka saistību dēļ PI ir radīta neizdevīgāka situācija, jo bez saistībām tā varētu gūt augstāku peļņu. Komisija analizēs Itālijas argumenta pamatotību (7.4.3. iedaļa).

(117)

Komisijas analīzes pamatā ir sarežģīts ekonomisks novērtējums. Komisijai ir plaša rīcības brīvība, ja tās pasākums ietver minēto novērtējumu (48).

(118)

Visbeidzot, 2006. gada 4. aprīlī spēkā stājušais Līgums tika noslēgts 2006. gada 23. februārī (49). Komisijai jāveic analīze, pamatojoties uz informāciju, kas līgumslēdzējām pusēm bija pieejama līdz 2006. gada februārim.

(119)

Nosakot aizdevuma procentu likmi, tirgus ekonomikas apstākļos strādājošs apdomīgs aizņēmējs (turpmāk – privāts aizņēmējs) kā būtiskākos būtu izvērtējis šādus faktorus:

(120)

Šie elementi ir savstarpēji saistīti un kopā nosaka procentu likmi, ko privāts aizņēmējs būtu gatavs maksāt no riska un peļņas attiecības viedokļa. Šajā lēmumā tie tiks analizēti pēc kārtas. Tādējādi būs iespējams nonākt pie secinājumiem par attiecīgo procentu likmju struktūru un apmēru, lai konstatētu Līgumā noteikto likmju un privātā aizņēmēja likmju atšķirības.

(121)

Līdz 2004. gadam pasta norēķinu kontos iegūtos līdzekļus noguldīja ne tikai Valsts kasē, bet arī CDP  (50). Šajā tabulā parādīts pasta norēķinu kontu vidējais apjoms un vidējais gada noguldījums Valsts kasē.

4.   tabula

(122)

No 2002. gada un vēlāk lielais noguldījumu pieaugums Valsts kasē ir saistīts ar BancoPosta norēķinu konta atvēršanu. Pirms BancoPosta konta atvēršanas pasta norēķinu konts nebija piemērots mazumtirdzniecības instruments saistītu pakalpojumu (tādu kā kredītkartes un debetkartes) trūkuma dēļ; pasta norēķinu kontus galvenokārt izmantoja valsts pārvaldes iestādes un uzņēmumi, kas izraksta lielu skaitu rēķinu (valstu komunālo pakalpojumu uzņēmumi).

(123)

Itālijas varas iestādes apgalvo, ka pasta norēķinu konti Valsts kasei ir stabils un uzticams līdzekļu avots, kalpojot kā alternatīva tirgum. Itālija arī norāda, ka periodā no 2005. līdz 2006. gadam, kad Līgums tika gatavots un noslēgts, bija plānots, ka noguldījumu apjoms norēķinu kontos pieaugs.

(124)

Šajā kontekstā 35 miljardi euro ir ievērojama aizdevuma summa, ko izsniedz viens aizdevējs. Tomēr Komisija norāda, ka periodā no 2001. līdz 2005. gadam (51) ik gadu Itālijas Valsts kase emitēja gan īstermiņa, gan ilgtermiņa vērtspapīrus aptuveni 400 miljardu euro vērtībā, kuru skaits pārsniedza pieprasījumu. Tādējādi šajā periodā tirgū bija pietiekami daudz līdzekļu.

(125)

Turklāt Komisija vērš uzmanību uz to, ka noguldījumu pieaugums pasta norēķinu kontos nebūt nenozīmē noguldījumu pieaugumu Valsts kasē, jo saistības var, vismaz teorētiski, tikt grozītas (skatīt turpmāk).

(126)

Parasti atlīdzība, ko privātais aizņēmējs būtu gatavs maksāt, ir atkarīga no pieejamo līdzekļu ilguma. Atlīdzība par līdzekļiem ar ilgtermiņa saistībām parasti ir augstāka nekā par līdzekļiem ar īstermiņa saistībām. Līguma gadījumā naudas līdzekļi būtībā ir bez saistībām: ja PI saņemto noguldījumu līmenis samazinās, attiecīgi samazinās arī Valsts kasei pieejamo līdzekļu apjoms. Tomēr vēsturiskais līdzekļu apjoms un to attīstība laika gaitā pierāda, ka ir iespējams nodalīt noguldījumu nemainīgo un svārstīgo daļu.

(127)

Tā kā šajā situācijā Valsts kasei ir pieejams relatīvi stabils finansējuma avots, Itālijas varas iestādes uzskata, ka ir pamatoti atlīdzības aprēķināšanas nolūkos izmantot kritēriju, kas daļēji atspoguļo līdzekļu ilgtermiņa raksturu. Komisija piekrīt uzskatam, ka privāts aizņēmējs saistīs nemainīgā līdzekļu apjoma atlīdzību ar vidēja vai ilgtermiņa parametriem, bet svārstīgās atlikušās daļas atlīdzību – ar īstermiņa parametriem.

(128)

Kā iepriekš minēts, Itālija pieņēmusi, ka pasta norēķinu kontu kopējo noguldījumu nemainīgā daļa ir vienāda ar gada zemāko pasta norēķinu kontu kopējo noguldījumu svārstīgo daļu. Pasta norēķinu kontu gada kopējo noguldījumu zemākā līmeņa un gada kopējo vidējo noguldījumu starpība veido pasta norēķinu kontu gada kopējo noguldījumu svārstīgo daļu.

(129)

Itālija ir apstiprinājusi un Komisija ir apliecinājusi, ka citas finanšu iestādes nošķir “nemainīgo” un “mainīgo” daļu, lai raksturotu noguldījumu apjomu, ko tie saņem, veicot ikdienas saimniecisko darbību. Tiek pielietotas dažādas metodes šo atšķirību noskaidrošanai (52), bet Itālijas varas iestāžu piedāvātā metode ir samērā viegli piemērojama. Un šīs metodes rezultātā iegūtais etalons ir tuvu rezultātam, ko iegūst ar citu metožu palīdzību.

(130)

Tāpēc Komisija var izmantot Itālijas piedāvāto metodi, lai noteiktu noguldījumu mainīgo un svārstīgo daļu atšķirības.

(131)

Sākot no 1995. gada, noguldītās summas absolūtā izteiksmē ir šādas:

5.   tabula

(132)

Komisija aprēķinājusi, ka nemainīgās un svārstīgās daļas īpatsvars ir attiecīgi 85,4 % un 14,6 % no pasta norēķinu kontiem periodā no 1995. līdz 2005. gadam, ar svārstīgās daļas standarta novirzi 4,1 % apmērā. Turklāt pēdējos gados noguldījumu svārstīgā daļa būtiski samazinājusies, sasniedzot 10,5 % gadā 2005. gadā. Mēneša, ceturkšņa un pusgada periodos noguldījumu svārstīgā daļa vidēji ir tuvu vai zem 10 % periodā no 1995. gada līdz 2005. gadam un no 2001. gada līdz 2005. gadam. 2006. gada pirmie mēneši apstiprina šo tendenci.

(133)

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka 90 % noguldījumu pasta norēķinu kontā ir uzskatāmi par samērā nemainīgiem un 10 % – par samērā svārstīgiem.

(134)

Ciktāl tas attiecas uz saistībām, Komisija uzskata, ka procentu ziņā pasta norēķinu kontu noguldījumu nemainīgā un svārstīgā daļa būtu tādā pati kā privāta aizņēmēja noguldījumam.

(135)

Tādējādi Līgumā noteiktie 10 % aizdevuma procentu likmes īstermiņa daļai šajā gadījumā ir pamatoti. Vidēja un ilgtermiņa daļas svērums ir 90 %. Tālāk tiks norādīts, ka attiecībā uz vidēja un ilgtermiņa daļām nav nepieciešams detalizēti analizēt vidēja termiņa daļas 10 % svērumu un 80 % svērumu ilgtermiņa daļai.

(136)

Analizējot finansējuma avotu bilances pasīvu daļu, bankām ir jānoskaidro finansējuma sniedzēju un finansēšanas instrumentu raksturojošās pazīmes. Lai noskaidrotu, kā pasīvi ietekmē naudas plūsmu, pirmkārt banka izvērtē pasīvu raksturu normālos saimnieciskās darbības apstākļos, it īpaši ņemot vērā:

(137)

Tāpat kā izvērtējot refinansēšanas līmeni un jaunu aizdevumu pieteikumus, banka var pielietot vairākas metodes, lai noskaidrotu savu pasīvu faktisko termiņu, piemēram, izmantot noguldījuma uzvedību vēsturiskā skatījumā. Attiecībā uz fizisko vai juridisko personu pieprasījuma noguldījumiem vairākas bankas veic statistisko analīzi, kas ņem vērā sezonālos faktorus, procentu likmes izmaiņas un citus makroekonomikas faktorus. Attiecībā uz liela apjoma noguldītājiem banka var veikt katra klienta individuālu analīzi, izvērtējot refinansēšanas iespējamību. Pieaugošā ieguldījumu iespēju un noguldījumu konkurence ir apgrūtinājusi saistību rakstura novērtēšanu. Vērtē arī naudas plūsmu, kas rodas no bankas pasīviem ārkārtas apstākļos (bankas vai vispārējas tirgus problēmas).

(138)

Ņemot vērā šo priekšvēsturi, Komisija ir padziļināti izvērtējusi Itālijas sniegtos datus saistībā ar statistikas modeli, ko PI izmantojusi, lai noskaidrotu pasta norēķinu kontos iegūto noguldījumu saprātīgu un paredzamu tendenci, pamatojoties uz vēsturisko tendenču analīzi ([…] pētījums) (53).

(139)

Komisija uzsver, ka […] pētījuma mērķis ir noteikt raksturīgo termiņu noguldījumiem pasta norēķinu kontos un […] pētījums neietver secinājumus attiecībā uz Valsts kases noguldījumu termiņiem.

(140)

Lai noskaidrotu noguldījumu vidējo ilgumu, Komisijai ir jāizvērtē divi iespējamie līdzekļu pārvaldības veidi: aktīvais un pasīvais.

(141)

Itālija uzskata, ka specifiskajā PI likviditātes pasīvās pārvaldības kontekstā 2005. un 2006. gadā […] modelis definē kritērijus, lai noteiktu pasta norēķinu kontos iegūto līdzekļu darbības ilgumu. Šāds iespējamais modelis ir balstīts uz pasta norēķinu kontu vēsturiskās nestabilitātes analīzi un PI kontu turētāju uzvedības analīzi (54) un nosaka PI klientu uzvedības dinamiku ar 99 % ticamības intervālu.

(142)

Pamatojoties uz šā modeļa VaR specifikāciju, izmantojot 10 gadu periodizācijas robežu, […] % līdzekļu ir “gandrīz neierobežots” uzvedības ilgums (tādā nozīmē, ka tiek uzskatīts par maz iespējamu, ka pēc 10 gadiem noguldījumu summa būs kritusies zemāk par divu trešdaļu līmeni), un atlikušai daļai ir mainīgs ilgums ar termiņu no 0 līdz 10 gadiem (t. i., tiek sagaidīts, ka šie noguldījumi var tikt izņemti 10 gadu laikā).

(143)

Komisija uzskata, ka PI īstenotā pasīvā līdzekļu pārvaldība ir galvenokārt saistību pildīšanas rezultāts. Tādēļ ir īpaši svarīgi izvērtēt, kā privāts aizņēmējs analizētu saistības, kā arī saistību saglabāšanu laika gaitā (55).

(144)

Pirmkārt, saistību ietekme izpaužas kā pasta norēķinu kontos savākto kopējo līdzekļu vidējā ilguma pārnese uz norēķinu kontiem, kurus PI tur Valsts kasē. Itālija pauž viedokli, ka saistības ir būtisks arguments, lai aprakstītu Valsts kasē izvietoto noguldījumu kopumu kā ilgtermiņa noguldījumus. Neesot šīm saistībām, PI noguldījums būtu pielīdzināms privāta aizņēmēja norēķinu kontam.

(145)

Otrkārt, kā tas redzams šajā attēlā, Valsts kasē veikto noguldījumu summas ir ievērojami mainījušās kopš 1995. gada (56).

2.   attēls

[…]

(146)

Izmaiņas attiecīgajos valsts tiesību aktos galvenokārt kalpo kā iemesls šādām atšķirībām:

(147)

Itālijas varas iestādes apstiprina, ka izmaiņas tiesību aktos izrietēja no Valsts kases apņemšanās piešķirt PI lielāku finansiālu autonomiju. Šis process, kas aizsākās ar PI pārveidošanu par valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību 1998. gadā, iezīmīgs ar BancoPosta mazumtirdzniecības pasta konta atvēršanu 2001. gadā.

(148)

Līdzīgs notikums, kas nebija pilnībā prognozējams 2005. un 2006. gadā (it īpaši attiecībā uz tā precīzu datumu), notika 2007. gada sākumā, kad 2007. gada Finanšu likums ievērojami sašaurināja saistību apjomu. Tā rezultātā strauji kritās PI veikto noguldījumu apjoms Valsts kasē: 2007. gada decembrī noguldījums Valsts kasē veidoja tikai ap 25 % no kopējiem noguldījumiem pasta norēķinu kontos. Komisija uzskata, ka laikā, kad tika noslēgts Līgums, piesardzīgs uzņēmējs būtu varējis paredzēt šādas izmaiņas likumdošanā, it īpaši šādu izmaiņu sekas, t. i., attiecīgi Valsts kasē vai pie privāta aizņēmēja noguldīto summu samazināšanos, jo uz lielāku PI finanšu pārvaldības neatkarību vērstas tendences aizsākās jau pirms vairākiem gadiem.

(149)

Komisija uzskata, ka laikā, kad tika veiktas Līguma pārrunas, privāts aizņēmējs būtu varējis paredzēt, ka izmaiņas saistībās notiks tuvāko piecu gadu laikā. Kā tas parādīts 2. attēlā un iepriekš 146. apsvērumā, laika periodā no 1995. līdz 2005. gadam, kad Valsts kase vēlējās piešķirt PI lielāku finansiālu autonomiju, tiesību akti tika pirmoreiz grozīti 1997. gadā, otrreiz – pēc četriem gadiem un trešo reizi – vēl pēc diviem gadiem. Privāts aizņēmējs būtu to ņēmis vērā un būtu paredzējis turpmākas izmaiņas tiesību aktos ne vairāk kā piecu gadu laikā, ieskaitot iespējamu pārejas periodu dažu mēnešu garumā. Piesardzīgs privāts aizņēmējs nebūtu cerējis gūt peļņu no pasta noguldījumiem uz laika posmu, kas pārsniedz piecus gadus.

(150)

Šajā kontekstā nevar tikt pieņemts Itālijas arguments, ka saistību ilgums ir neierobežots. Privāts aizņēmējs varēja uzskatīt saistības par tādām, kurām ir nenoteikts ilgums, tikai tad, ja attiecīgie tiesību akti nebūtu atvērti grozījumiem, kā tas acīmredzami bija 2005. gada beigās (izriet no ex post novērojumiem). Tāpat Komisija nevar pieņemt Itālijas izvirzītu argumentu, ka Līguma noslēgšanas laikā Valsts kasei bija jāņem vērā saistības un tā nevarēja paredzēt iespējamas tiesiskas izmaiņas, kas atradās ārpus tās kompetences jomas. Valsts kasei – kā piesardzīgam aizņēmējam tirgus ekonomikas apstākļos – būtu bijis jāņem vērā šis ļoti būtiskais aspekts.

(151)

Turklāt atšķirībām laika posmā no 1995. līdz 2005. gadam Valsts kasē noguldītajās summās, kas atspoguļoja tiesisku izmaiņu sekas, arī būtu bijis jārosina privātais aizņēmējs uzskatīt iepriekš izklāstītā piesardzīgā modeļa noteikto piecu gadu vidējo ilgumu par augšējo robežu savas piedāvātās likmes noteikšanas nolūkā.

(152)

Tādējādi līdzekļu pasīvas pārvaldības kontekstā Komisija uzskata, ka, ņemot vērā PI finansiālās autonomijas stiprināšanu (ieskaitot tiesību aktu grozījumu risku, kas izraisa ievērojamu samazinājumu tajās summās, kuras tiek noguldītas Valsts kasē vai pie privāta aizņēmēja), Līguma pārrunu laikā privāts aizņēmējs piecu gadu termiņu būtu uzskatījis par maksimālo termiņu savas piedāvātās likmes noteikšanai.

(153)

Itālija uzskata, ka specifiskā aktīvas PI likviditātes pārvaldības (kas kļuvusi par realitāti kopš 2007. gada) kontekstā modelis […] atbalsta PI izvēli par optimālu aktīvu sadalījumu un riska un ienesīguma salīdzinošo analīzi. Šajā kontekstā, kā arī pamatojoties uz piesardzīgu hipotēzi, PI ir saprātīgi pieņemt aktīvu sadalījumu ar vidējo ilgumu […]–[…] gadi atkarībā no izmantotā modeļa (57).

(154)

Šajā sakarā Komisija norāda, ka:

(155)

Komisija uzsver, ka aktīvā līdzekļu pārvaldībā vidējais kopējā pasta norēķinu kontos iegūto līdzekļu apjoma darbības ilgums nepārsniedz piecus gadus.

(156)

Nobeigumā, neatkarīgi no tā, vai līdzekļu pārvaldība ir aktīva vai pasīva, privāts aizņēmējs uzskatītu, ka efektīvs noguldījumu termiņš nav ilgāks par pieciem gadiem.

(157)

Kā jau bija redzams, atbilstoši Itālijai nemainīgs ilgtermiņa noguldījumu komponents atspoguļojas ilgtermiņa aizdevumu likmes elementā (90 %, ko veido i) 10 %, kas saistīti ar desmit gadu valsts obligāciju ienesīgumu, un ii) 80 %, kas saistīti ar trīsdesmit gadu valsts obligāciju ienesīgumu). Svārstīgo komponentu atspoguļo aizdevumu likmes īstermiņa elements (10 %, divpadsmit mēnešu parastais Valsts kases vekselis).

(158)

Svērtais termiņš instrumentiem, kas veido Līgumā noteikto aizdevumu likmi, tādējādi ir 25 gadi.

(159)

Komisija piekrīt uzskatam, ka privāts aizņēmējs saistīs nemainīgo likviditātes apjoma atlīdzību ar vidēja vai ilgtermiņa parametriem, bet svārstīgās atlikušās daļas atlīdzību – ar īstermiņa parametriem.

(160)

Tā kā privāts aizņēmējs aprēķinātu, ka maksimālais efektīva nemainīgā noguldījumu komponenta termiņš ir pieci gadi, tad nemainīgā komponenta tirgus atlīdzībai jābalstās uz piecu gadu valsts obligāciju ienesīgumu. Komisija uzskata, ka ir pamatoti izmantot šīs daudzgadīgās valsts obligācijas kā vidēja vai ilgtermiņa salīdzinošo indeksu, jo tie ir finanšu instrumenti, ko ieguldītāji var izmantot kā atsauci.

(161)

Aizdevumu likmes īstermiņa elements attiecas uz Valsts kases vai privāto aizņēmēju noguldījumu svārstīgo komponentu. Ikdienu, ja pasta norēķinu kontos noguldītās summas samazinās salīdzinājumā ar iepriekšējo dienu, starpība automātiski jāatgriež PI. Šādos apstākļos privāts aizņēmējs neieguldītu noguldījumu svārstīgo komponentu parastos 12 mēnešu Valsts kases vekseļos.

(162)

Lai ik dienu pārvaldītu noguldījumu izmaiņas, Komisija uzskata par atbilstošu atsaukties uz trīs mēnešu parastajiem Valsts kases vekseļiem un diennakts instrumentiem (59). Atlīdzībai, kas tiek maksāta PI, jāatspoguļo abu šo instrumentu procentu likme.

(163)

Kaut arī teorētiski iespējamas vairākas īstermiņa instrumentu kombinācijas, Komisija uzskata, ka iedalījums 50–50 (60) starp trīs mēnešu parasto Valsts kases vekseli un diennakts instrumentiem ļauj īstenot atbilstošu riska pārvaldību un saskan ar to, ko darītu piesardzīgs tirgus dalībnieks.

(164)

Kaut arī starpbanku diennakts procentu likme saistīta ar starpbanku monetāro tirgu un neatspoguļo Valsts kases parādu apkalpošanas slogu, Komisija uzskata par iespējamu izmantot kā aizstājēju diennakts operāciju likmēm.

(165)

Komisija uzsver, ka pēc 2007. gada Likuma PI uzsāka aktīvi pārvaldīt no pasta norēķinu kontiem atvasinātos līdzekļus. Vidējais PI ieguldījumu vērtspapīros darbības ilgums ir no […] līdz […] gadiem (61). 85 % no šī skaitļa veido ieguldījumi obligācijās, kuru termiņš ir no […] līdz […] gadiem, bet atlikušo daļu – instrumentos ar maksimālo termiņu […] gadi. Šie skaitļi apstiprina Komisijas pēcrevīzijas secinājumus.

(166)

Vispārīgi iespējams izšķirt četru galveno veidu finansiālos riskus:

(167)

Ņemot vērā noguldīto līdzekļu veidu, Komisija uzskata, ka kredīta un tirgus riski ir ļoti ierobežoti (62).

(168)

Divi galvenie noguldīto līdzekļu riski ir procenta likmes un likviditātes risks (63).

(169)

Procentu likmes risks (64) ir risks, ka īstermiņa procentu likmes varētu paaugstināties ilgtermiņa ieguldījumu darbības laikā, bet ilgtermiņa procentu likmes paliek nemainīgas; vai, pieņemot ekvivalentas tirgus vērtības prognozes, pašu kapitāla tirgus vērtība samazināsies, ienesīguma līknei pieaugot, ar nosacījumu, ka aktīvu vērtība samazināsies vairāk nekā pasīvu vērtība, ja pasīviem ir īsāks efektīvās darbības ilgums.

(170)

Tomēr Līguma indeksācijas mehānisms iekļauj triju komponentu procentu likmes maiņu reizi divās nedēļās, kas rada indeksācijas svārstības. Tādējādi noguldītie līdzekļi ir pakļauti tikai procentu zaudēšanas riskam, nevis kapitāla zaudēšanas riskam (65). Izmantojot svārstīgo procentu likmi, risks tiek sadalīts starp pusēm.

(171)

Līdzekļu piešķiršanas likviditātes risks attiecas uz spēju finansēt aktīvu pieaugumu un laikus izpildīt saistības (66). Tādēļ likviditātes pārvaldība ir nozīmīga finanšu iestāžu vai banku darbība. Līdzekļu piešķiršanas likviditātes analīzei nepieciešama bankas pārvaldība, lai ne tikai nepārtraukti novērtētu bankas likviditātes pozīciju, bet arī lai izpētītu, kā finansēšanas prasības veidosies dažādās situācijās, arī nelabvēlīgos apstākļos (67).

(172)

Šajā gadījumā līdzekļu piešķiršanas likviditātes un ienesīguma līknes risks pilnībā gulstas uz aizņēmēju, nevis uz PI. Precīzāk, pieņemot, ka noguldītāji masveidā vēlas izņemt savus līdzekļus, valsts pienākums būtu nodrošināt PI ar noguldītāju līdzekļu atmaksāšanai nepieciešamo naudu, un PI nebūtu sevi jārefinansē.

(173)

Komisija norāda, ka shēma nesniedz to pašu noteiktības līmeni attiecībā uz aizņēmējam pieejamo skaidro naudu. Ja uzņēmums emitē un pārdod obligācijas, tā rīcībā jābūt visai summai visa obligāciju termiņa laikā. Noguldījumu mehānisms nesniedz tādu pašu rezultātu, jo aizņēmējam pieejamā nauda mainās katru dienu un, rodoties nelabvēlīgiem apstākļiem, var pat ievērojami samazināties.

(174)

Tādēļ procentu likmei, kas jāmaksā PI, būtu jābūt zemākai nekā likmei, kas piedāvāta obligācijām ar tādu pašu termiņu. Tādēļ Komisija uzskata, ka, lai ņemtu vērā līdzekļu piešķiršanas risku, jāpazemina privāta aizņēmēja piedāvātā pamata likme.

(175)

Komisija apzinās, ka ir grūti precīzi aprēķināt riska pakāpes pazemināšanas līmeni attiecībā uz likviditātes risku. Šajā gadījumā atbilstoša pazemināšana jau noteikta Līgumā un Komisijas metodikā, kas nosaka svārstīgo komponentu un saista to ar procentu likmi, kas balstīta uz īstermiņa instrumentiem.

(176)

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka Itālijas sniegtie argumenti attiecībā uz Līgumā noteikto parametrisko ieguldījumu pieņemto nemainību ir jānoraida šādu iemeslu dēļ:

(177)

Turpmāk salīdzinātas Līgumā piedāvātās procentu likmes un likmes, ko saskaņā ar Komisijas analīzi piedāvātu privāts aizņēmējs (68):

6.   tabula

6.a   tabula

(178)

Tā kā Līgumā izmantotajam salīdzinošajam indeksam ir ilgāks termiņš nekā “tirgus” indeksiem un tādējādi lielāks ienesīgums konkrētajā periodā (69), tā kā risku sadalījums ir labvēlīgāks PI, tad, PI uzņemoties likviditātes risku par noguldītajiem līdzekļiem, Itālijas noteiktā aizdevumu likme PI rada priekšrocības.

(179)

Tādējādi shēma, kas sastāv no Valsts kases aizdevumu likmes maksājumiem PI noguldītajiem līdzekļiem saskaņā ar 2006. gada likumu un Līgumu, ir valsts atbalsts.

(180)

Visbeidzot, Komisija piebilst, ka nav vienas īstermiņa un ilgtermiņa instrumentu kombinācijas, kas vienīgā atbilstu tirgum. Komisija uzskata, ka izmantoto instrumentu vispārējs līdzsvars un to attiecīgais svars ļauj izlemt, vai aizdevumu likme atbilst principam par piesardzīgu aizņēmēju, kurš darbojas tirgus ekonomikā. Līgumā paredzētā aizdevumu likme neiztur proporcionalitātes pārbaudi, ko noguldītajiem līdzekļiem piemērotu privāts aizņēmējs.

(181)

Skaidrības labad, kā arī no teleoloģiskā viedokļa atbilstošs ir jautājums, vai PI norādītie iespējamie alternatīvie ieguldījumi, pieņemot, ka tie nav saistību priekšmets, būtu snieguši līdzvērtīgu vai lielāku ienesīgumu nekā no Līguma vai Komisijas metodikas izrietošais.

(182)

Turpmākajā izvērtējumā Komisija analizēs gan finansiālo risku, gan ienesīgumu. Tie ir faktori, kas nosaka finanšu darījumus veicoša tirgus dalībnieka darbību.

(183)

Itālija apgalvo, ka ar saistībām PI tiek sodīta tās aktīvu attiecināšanā, jo PI liegts cits (iespējams, ienesīgāks) noieta tirgus naudai, kas iegūta no klientu norēķinu kontiem.

(184)

Saskaņā ar Itāliju, ja nebūtu saistību, PI varētu:

(185)

Komisija pierādīs, ka, pirmkārt, šie alternatīvie ieguldījumu plāni neatbilst analīzei un, otrkārt, to rezultātus nevar izmantot, lai pamatotu, ka Līgums PI nepiešķir priekšrocības.

(186)

Salīdzinot PI un privātā sektora bankas, Itālija apgalvo, ka (85. apsvēruma ii) punkts) privātā sektora banku iegūtā procentu starpība savu līdzekļu noguldījumu komponentā ir ievērojami augstāka nekā PI. Turklāt valsts sektora banku ieguldījumu shēmas ir līdzīgas PI shēmām (85. apsvēruma iii) punkts). Šie punkti pierāda, ka PI netiek sniegts valsts atbalsts.

(187)

Komisija pierādīs, ka Itālijas veiktais salīdzinājums (it īpaši […]) pētījumā ir nenozīmīgs.

(188)

[…] pētījums un finanšu starpnieku PI sūtītās vēstules, kurās apgalvots, ka Līgumā noteiktā atlīdzības likme atbilst tirgum, prasa vispārīgus Komisijas komentārus:

(189)

Tādējādi Komisija nedz no finanšu starpnieku vēstulēm, nedz no pētījuma nevar secināt, ka PI tiek sodīta ar saistībām.

(190)

Pat ņemot vērā saistības, Komisija nav vienisprātis ar Itālijas iestādēm, ka Poste Vita SpA pārdotās I klases dzīvības apdrošināšanas polises ir tādi produkti, ko iespējams uzskatīt par salīdzināmiem ar pasta norēķinu kontiem, jo šo resursu raksturs ir atšķirīgs. Piemēram:

(191)

Tādējādi Līguma procentu likmju un no dzīvības apdrošināšanas produktiem atvasināto likmju salīdzinājums šai analīzei nav būtisks.

(192)

Kaut arī tas nav noteikti nepieciešams, Komisija ir salīdzinājusi atbilstoši Līgumam iegūto ienesīgumu ar vidējo ienesīgumu no Posta Più, apdrošināšanas produkta pārvaldības, kas saistīts ar atsevišķi pārvaldītiem Poste Vita SpA I klases kontiem, un ko Itālija ir iesniegusi kā alternatīvu ieguldījumu, kas pieejams PI, ja nav saistību.

(193)

Itālijas norādītais Posta Più ienesīgums izteikts bruto (pirms pārvaldības izmaksām) (75), un to nevar uzskatīt par līdzvērtīgu tam, ko PI varētu iegūt tirgū, ja nav saistību. Komisija uzskata, ka Līgumā paredzētā aizdevumu likme vairāk atbilst neto likmei, ko piedāvā ieguldītājam ar atskaitītām visām pārvaldības izmaksām (76).

(194)

Turpmākajā analīzē Komisija izpētījusi katra gada skaitļus un apsvērusi vidējos skaitļus, lai, piemēram, ierobežotu likmes svārstību ietekmi.

(195)

Komisija salīdzinājusi līguma likmes laika posmā no 2005. līdz 2007. gadam ar neto ienesīgumu no Poste Vita SpA apdrošināšanas produktiem, kas saistīti ar atsevišķi pārvaldāmiem I klases kontiem (Posta Più un Posta Valore  (77).

8.   tabula

(196)

Līgumā noteiktās likmes ir ievērojami augstākas nekā ienesīgums no Posta Più, ko Itālija uzskata par alternatīvu ieguldījumu plānu, kas pieejams PI, ja nav saistību.

(197)

Līgumā noteiktās likmes ir augstākas arī par Posta Valore ienesīgumu.

(198)

Starpība būtu vēl lielāka, ja tiktu pienācīgi ņemts vērā tirgus un likviditātes risks.

(199)

Tātad Līguma procentu likmju un no dzīvības apdrošināšanas produktiem atvasināto likmju salīdzinājums nepierāda, ka PI negūst priekšrocības no Līguma. 2005. gadā no privāta aizņēmēja metodikas atvasināts ienesīgums, kā arī Posta Più un Posta Valore ienesīgums ir visumā līdzīgs (79), tādējādi nemainot Komisijas veikto vispārējo izvērtējumu attiecībā uz privātā aizņēmēja metodikas atbilstību. Vidēji laika posmā no 2005. līdz 2007. gadam no privāta aizņēmēja metodikas atvasinātu ienesīgumu iespējams salīdzināt ar Posta Più un Posta Valore ienesīgumu.

(200)

[…] pētījumā norādīts, ka saistības rada alternatīvās izmaksas, kas īpaši saistītas ar nespēju ieguldīt diversificētā aktīvu portfelī, pamatojoties uz kredīta risku. Piemēram, Eiropas uzņēmumu un finanšu iestāžu ar AA kredītvērtējumu emitēto obligāciju procentu likmes ir par 60 bp līdz 150 bp augstākas nekā valdības obligācijām.

(201)

Pirmkārt, jāuzsver, ka citos valsts atbalsta gadījumos PI  (80) Itālija norādījusi, ka cenu starpība dažāda veida emitentiem (valsts, finanšu iestāde, banka un uzņēmums) ir ļoti neliela: pastāvot tādam pašam riska novērtējumam, finansējuma izmaksu starpība starp divām ievērojamām sfērām, valsti un korporatīviem, ir aptuveni 5–6 bp, bet starpība starp finanšu iestādēm un korporatīviem ir aptuveni 2–3 bp.

(202)

Otrkārt, […] pētījumā atzīts, ka portfeļa ieguldījumu stratēģijas, kas atšķiras pēc kredīta riska, ir pakļautas augstākam kredīta riskam nekā valdības obligācijas vai noguldījumi. […] pētījumā augstākais risks nav aprēķināts.

(203)

Treškārt, pat ja tiek sniegti dati par izkliedi starp valdības, finanšu un korporatīvajām obligācijām (ar AA kredītvērtējumu), Komisija uzskata, ka šie ieguldījumi arī pakļauti citiem riskiem, kas nepastāv attiecībā uz Līgumā noteiktajiem noguldījumiem Valsts kasē. Piemēram, PI neuzņemas nekādu likviditātes risku attiecībā uz noguldītajiem līdzekļiem, jo to pilnībā uzņemas Valsts kase. Tas nav minēts […] pētījumā, taču attiecas uz šī gadījuma izvērtējumu.

(204)

Tādējādi pētījuma īsā atsauce uz vienu teorētisku ieguldījumu stratēģiju nepierāda, ka PI negūst nekādu labumu no Līguma, it īpaši attiecībā uz risku un ienesīgumu.

(205)

Ņemot vērā salīdzinājumu ar Efiposte (Francijas pasta uzņēmuma La Poste finanšu dienests) 2005. gadā gūto ienesīgumu, Komisija ievēros, ka:

(206)

Katrs iepriekšminētais punkts pienācīgi parāda, ka Itālijas veiktais salīdzinājums nav pārliecinošs.

(207)

Itālija apgalvo, ka aktīva tirdzniecības sistēmu veidu pārvaldība, ieguldot valdības obligācijās, var radīt ievērojamus papildu ienākumus, kas ir lielāki par noguldījumu vai obligāciju tirgu ienākumiem.

(208)

Komisija nenoliedz, ka teorētiski dažas aktīvās pārvaldības formas rada lielākus ienākumus nekā citas līdzekļu pārvaldības formas; taču Komisija uzskata, ka […] neļauj izdarīt nekādus secinājumus, kas attiektos uz šo gadījumu šādu iemeslu dēļ:

(209)

Noslēgumā, ienesīgums, kuru teorētiski iespējams sasniegt ar PI veiktu aktīvu pārvaldību, saskaņā ar […] pētījumu nav salīdzināms ar ienesīgumu, kas panākams Līguma ietvaros (vai pēc privātā aizņēmēja metodikas), jo finanšu pamatinstrumenti ir pēc būtības atšķirīgi. It īpaši ievērojami atšķiras ieguldījumu veidu risku profili. Turklāt uz ex post datiem (tādiem datiem, kas nebija zināmi Līguma pārrunu laikā) balstīts pētījums nav piemērots novērtējumam valsts atbalsta nolūkā. Tādēļ Komisija uzskata, ka […] pētījumā izskaidrotais aktīvas pārvaldības modelis neparāda to, ka saistības uzliek sodu PI. Tieši pretēji, 2005.–2007. gada periodā, kad Līgums bija spēkā, šķiet, ka ierosinātā aktīvā līdzekļu pārvaldība būtu devusi zemāku ienesīgumu nekā ienesīgums Līguma ietvaros un ienesīgums pēc privāta aizņēmēja metodikas.

(210)

[…] pētījumā tiek apgalvots, ka PI procentu starpība 2005. un 2006. gadā bija zemāka par vidējo procentu starpību Itālijas privāto banku sistēmā.

(211)

Komisija vēlas vērst uzmanību uz lēmumā par procedūras uzsākšanu minēto: “To elementu analīze, kas sastāda starpību starp aizdevuma/noguldījumu likmēm, ir svarīga, vērtējot to, vai pastāv priekšrocība par labu PI/BancoPosta. Komisija norāda, ka zināmos apstākļos tirgus starpība var ietvert valsts atbalsta elementus, piemēram, kad aizdevumu un noguldījumu likmes atsevišķi ir ārpus tirgus. Tas šajā gadījumā nav noticis. Komisija uzskata, ka gala patērētāju norēķinu kontiem piedāvātā noguldījumu likme nav traktējama kā valsts atbalsts par labu PI/BancoPosta. Turklāt šīs likmes noteikšana neietver valsts resursu nodošanu PI/BancoPosta. Bez tam attiecīgajā periodā piedāvātās likmes, salīdzinot ar banku piedāvātām procentu likmēm līdzīgiem produktiem, šķietami atbilst parastajiem tirgus rādītājiem. Visbeidzot, noguldījumu likmes saņēmēji ir privātpersonas. Tādēļ attiecīgajā posmā, izpētot starpību, Komisija nonākusi pie slēdziena, ka šajā gadījumā priekšrocības iegūstamas tikai no aizdevumu likmēm. Valsts maksātā aizdevumu likme rada ekonomisku priekšrocību, ja tā būtu augstāka par likmi, kuru privāts aizņēmējs būtu maksājis PI/BancoPosta tirgus apstākļos par noguldītiem līdzekļiem atbilstīgi to veidam un summai.”

(212)

Līdz ar to, pamatojoties uz lēmumu par procedūras uzsākšanu, salīdzinājums starp PI un citu privātā sektora banku procentu starpību nav atbilstošs, un vienīgais šajā lēmumā analizējamais elements ir valsts maksātā procentu likme PI par noguldītajiem līdzekļiem.

(213)

Turklāt nav tādas privātās bankas Itālijā, kas pēc bilances struktūras būtu tiešām salīdzināma ar PI. PI pasīvi galvenokārt sastāv no norēķinu kontiem (pasta norēķinu kontiem). “Parastām” bankām tas tā nav, tās lielākoties paļaujas uz obligācijām, norēķinu kontiem, uzkrājumu kontiem u. c.

(214)

Komisija vēlas arī norādīt, ka PI nav pilnvarota aizdot naudas līdzekļus saviem klientiem, tās piedāvātie personīgie aizdevumi un hipotekārie aizdevumi tiek piedāvāti citu banku vārdā.

(215)

Noslēgumā, PI un privātu banku procentu starpības ir atšķirīgas pēc to uzbūves un nevar tikt skaidri salīdzinātas.

(216)

[…] pētījums norāda, ka, ņemot vērā tās klientu izteiktu dažādību un stabilu rīcību, PI pasta norēķinu konti ir ilgtermiņa saistības. Tas arī liecina, ka banku sistēmā tā ir vispāratzīta prakse finansēt ilgtermiņa aktīvus, galvenokārt izmantojot noguldījumus. Šajā aspektā pētījums salīdzina PI pieeju aktīviem un pasīviem ar privātu banku izmantoto pieeju, ieguldot savus līdzekļus aizdevumos, kas tiek izsniegti publiskajam sektoram (Depfa, Dexia, CCF u. c.).

(217)

Saskaņā ar […] šīs bankas rīkojas atbilstoši tādai pašai pieejai kā PI, jo tās iegulda izteikti ilgtermiņa publiskos aktīvos (virs 15 gadiem) un iegūst līdzekļus gan no īstermiņa, gan ilgtermiņa avotiem. Konkrēti šīs bankas iegūst aptuveni 50 % no saviem prasījumiem vidējā līdz ilgā termiņā, finansējot pārējos īstermiņa prasījumus no atpirkšanas darījumiem ar Eiropas Centrālo banku un finanšu starpnieku noguldījumiem un iegulda savu finansējumu aizdevumos valsts iestādēm, parasti ar termiņiem no 10 līdz 50 gadiem. Pamatojoties uz iepriekš minēto, […] tiek secināts, ka PI aktīvu un pasīvu pārvaldības (ALM) modelis atbilst tam līdzvērtīgu tirgus dalībnieku modeļiem, iespējams, ka pat pārdomātāks.

(218)

Komisija uzskata, ka nevar tikt veikti jebkādi secinājumi no salīdzinājuma starp PI un tam pielīdzināmu uzņēmumu aktīvu un pasīvu pārvaldību modeļiem šādu iemeslu dēļ.

(219)

Pirmkārt, PI pasīvu struktūra nav salīdzināma ar tam līdzvērtīgu tirgus dalībnieku pasīvu struktūru: gandrīz 90 % no PI pasīviem sastāv no pasta norēķinu kontiem, bet publiskā sektora aktīvos ieguldošu privātu banku pasīvi mazāk par 50 % sastāv no atpirkšanas darījumiem un īstermiņa noguldījumiem: atlikums rodas no vidēja un ilgtermiņa finansējuma.

(220)

Otrkārt, salīdzinājumu ar citām bankām padara nederīgu arī tas, ka PI neuzņemas tos riskus, kuriem tās tiek pakļautas un par kuriem tās sagaida kompensāciju pēc tirgus noteikumiem.

(221)

Treškārt, […] pareizi apgalvo, ka La Banque Postale nevar tikt salīdzināta ar PI, sākot ar 2006. gadu, jo La Banque Postale tajā gadā uzsāka aizdevumu izsniegšanu privātajam sektoram (92); un tieši to pašu iemeslu dēļ nevar tikt veikti secinājumi no salīdzinājuma starp PI un privātām bankām, kas darbojas publiskajā sektorā, jo arī tās sniedz finansējumu ārpus publiskā sektora (piemēram, gandrīz 50 % no Dexia aizdevumiem tiek izsniegti klientiem ārpus publiskā sektora).

(222)

Ceturtkārt, kā jau tas ticis norādīts saistībā ar salīdzinājumu ar Efiposte/La Poste, lai noteiktu, vai uzņēmums saņēmis priekšrocības, Komisija nesalīdzina situāciju dažādās dalībvalstīs.

(223)

Noslēdzot salīdzinājumu ar apgalvotiem līdzvērtīgiem tirgus dalībniekiem, Komisija norāda, ka “CDP SpA skaidras naudas līdzekļi ir noguldīti norēķinu kontā, kur par tiem tiek saņemti procenti. Konts tiek turēts Centrālajā valsts kasē, Nr. 29814, nosaukums “Cassa DP SpA – gestione separata”. Saskaņā ar Ekonomikas un finanšu ministrijas 2003. gada 5. decembra rīkojuma 6. panta 2. punktu procenti no šajā kontā noguldītajiem līdzekļiem tiek izmaksāti reizi pusgadā, pamatojoties uz mainīgu sešu mēnešu procentu likmi, kas līdzvērtīga parasto valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju sešu mēnešu bruto procentu likmes vienkāršai vidējai aritmētiskajai vērtībai un mēneša Rendistato indeksam. No 2006. gada 1. janvāra pēc Infrastrutture SpA iekļaušanās CDP SpA (2005. gada 23. decembra likuma Nr. 2661. panta 79. punkts un turpmākie punkti) procentus pelnošs norēķinu konts Nr. 20347 uz ISPA vārda tika pārsaukts par “Cassa DP SpA – gest. Patrimonio TAV”. Ekonomikas un finanšu ministrija par noguldījumiem šajā kontā maksā sešu mēnešu procentus pēc likmes, kas vienāda ar vidējo peļņu no sešu mēnešu valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmēm, kas emitētas iepriekšējā sešu mēnešu perioda laikā. Lai izmantotu Banca d’Italia veiktos finanšu līdzekļu un maksājumu pakalpojumus, CDP SpA turpina izmantot procentus nepelnošu norēķinu kontu Nr. 29815, nosaukums “CDP SpA – pagamenti”. Aizvien vairāk izmantojot starpbanku maksājumu sistēmas, ir ievērojami samazinājusies Valsts kases kanāla izmantošana ienākošiem un izejošiem maksājumiem” (93). Komisija apzinās, cik sarežģīti ir veikt lietderīgus secinājumus no salīdzinājumiem starp PI un uzņēmējiem, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir salīdzināmi, bet tomēr dažādos veidos atšķiras no PI. Tomēr no minētā ir skaidrs, ka publiskajā sektorā ieguldošie finanšu starpnieki, piemēram, CDP, ne vienmēr saņem atlīdzību atbilstīgi ilgtermiņa parametriem (94).

(224)

Tas apstiprina Komisijas viedokli, ka šī lēmuma nolūkā nevar tikt veikti secinājumi no salīdzinājuma starp PI un apgalvotajiem tam līdzvērtīgiem tirgus dalībniekiem.

(225)

Komisija secina, ka iepriekš minētie salīdzinājumi starp PI un privātajā sektorā darbojošos banku procentu starpību un salīdzinājumi starp PI termiņu neatbilstību un to uzņēmēju termiņu neatbilstību, kas specializējas publiskā sektora finansēšanā, nav atbilstoši un neliecina, ka Līgums nerada nekādas priekšrocības par labu PI.

(226)

Kopsavilkumā, šajā Līgumā paredzētā procentu likme var tikt salīdzināta ar likmi alternatīviem ieguldījumiem riska un peļņas perspektīvā. Līdzīgam riska līmenim Līgums paredz augstāku ienesīgumu par to, kas gūstams no alternatīviem ieguldījumiem, bet līdzīgam ienesīgumam tam paredzēts zemāks risks.

(227)

Pati Itālija uzskata, ka noguldījums Valsts kasē ir ar augstāku peļņas un riska attiecību nekā būtu fiksētas likmes portfelim. Komisija uzskata, ka riska un peļņas attiecības pieeja ir daudz vairāk piemērota par analīzi, kas balstīta tikai uz ienesīgumu.

(228)

Komisija secina, ka neesot saistībām par attiecīgo periodu iespējamie alternatīvie ieguldījumi nebūtu ļāvuši PI sasniegt tādu ienesīgumu, kas no riska un peļņas attiecības perspektīvas būtu līdzīgs vai labāks par Līgumā noteikto ienesīgumu.

(229)

Tādējādi tiek apliecināta privāta aizņēmēja metodikas piemērotība.

(230)

Komisija savā 2006. gada septembra lēmumā par procedūras uzsākšanu pauda, ka, ņemot vērā PI īpašo stāvokli, pastāv iespēja, ka tirgū nav pieejamu standartu vai salīdzinājumu. Šādā situācijā Komisijai būtu jānosaka konta apkalpošanas izmaksas attiecībā uz PI un jāpievieno pamatota starpība. Šāda pieeja būtu pamatota arī tad, ja Komisija uzskatītu, ka PI darbojas tikai un vienīgi kā kanāls līdzekļu iegūšanai valsts vajadzībām ar tā plaši izplatīto pasta nodaļu starpniecību.

(231)

Kā tas skaidrots 7.4.2. iedaļā, Komisija ir apmierināta ar faktu, ka patiešām ir iespējams atrast tirgū standartu salīdzinājumam, izmantojot privāta aizņēmēja pieeju.

(232)

Komisija uzskata, ka PI loma nekādā veidā neaprobežojas ar to, ka tā būtu kanāls līdzekļu iegūšanai valsts vajadzībām. PI ir īstenojusi aktīvu politiku, attīstot tās bankas darbības, it īpaši palielinot tās pasta norēķinu kontu pievilcīgumu. Turklāt citā lēmumā attiecībā uz PI, kas pieņemts 2006. gada novembrī (95), lietā, kur pasta operators CDP vārdā izplatīja pasta uzkrājumu grāmatiņas un saņemtos naudas līdzekļus nodeva CDP, Komisija uzskatīja, ka šāda darbība neatbilst naudas savākšanas kanāla funkcijai; PI samaksātā atlīdzība pamatojās uz ikgadējiem vidējiem noguldītajiem apjomiem šajās uzkrājumu grāmatiņās. Visbeidzot, pat ABI neuzskata, ka PI atlīdzībai būtu jābūt balstītai uz tās izmaksām.

(233)

Itālija apgalvo, ka vidēja un ilgtermiņa Valsts kases finansējuma izmaksas bieži vien ir augstākas par Līgumā noteikto likmi (77. apsvērums un turpmākie apsvērumi).

(234)

Komisija vēlas norādīt šādus apsvērumus:

(235)

Atkārtojot jau minēto, katrs iepriekšminētais punkts jau pats par sevi parāda, ka Itālijas veiktais salīdzinājums nav pārliecinošs.

(236)

Lai pierādītu, ka PI gūtā peļņa no noguldījumiem, kas tai jāglabā Valsts kasē, ir sasniedzama finanšu tirgos ar salīdzināmu riska profilu, Itālija pieminēja teorētisku viena gada mijmaiņas operāciju pret Līgumā noteikto likmi. Pamatojoties uz pašreizējiem tirgus apstākļiem, Itālija apgalvo, ka šāda darījuma vērtība būtu sešu mēnešu Euribor un starpība 1 % apmērā 2005. gada beigās, 0,40 % 2006. gada beigās un 0,30 % 2007. gada oktobrī. Pirms iepazīstināt ar daudz izvērstāku saistību alternatīvu izmaksu izpēti, […] norāda, ka īstermiņa procentu likme, kura PI būtu jāmaksā tirgū apmaiņā pret peļņu, kuru maksā Valsts kase (“konstanta termiņa mijmaiņa”), ir sešu mēnešu Euribor un starpība 0,43 % apmērā. Komisija uzskata, ka šis apgalvojums, kas tālāk nav paskaidrots, ir ne tikai nepiemērots, bet arī neatbilstošs pašreizējai analīzei.

(237)

ABI apgalvo, ka abi procentus nesošie konti, kurus CDP atvērusi Valsts kasē, ienes procentus ik pēc sešiem mēnešiem pie mainīgas likmes, kas vienāda ar parasto valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju sešu mēnešu bruto procentu likmes vienkāršo vidējo aritmētisko vērtību un mēneša Rendistato indeksu.

(238)

Komisija vēlas norādīt šādus apsvērumus:

(239)

Tādējādi nevar tikt veikti viennozīmīgs salīdzinājums starp CDP kontiem Valsts kasē un PI kontu.

(240)

Itālija nav iepriekš paziņojusi par šo jauno atbalsta shēmu un ir tādējādi nelikumīgi īstenojusi attiecīgo atbalstu, pārkāpjot EK līguma 88. panta 3. punkta noteikumus.

(241)

Tagad ir nepieciešams noteikt, vai atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar EK līguma 87. panta 2. un 3. punkta kādu no izņēmumu noteikumiem.

(242)

Atbalsts nav saderīgs saskaņā ar 87. panta 2. punktu. Tas nav sociāls atbalsts, ko piešķir individuāliem patērētājiem, ne atbalsts, ko sniedz, lai novērstu kaitējumu, ko nodarījušas dabas katastrofas vai ārkārtēji notikumi, ne arī atbalsts, ko sniedz tautsaimniecībai dažos Vācijas Federatīvās Republikas apvidos, kurus iespaidojusi Vācijas sadalīšana.

(243)

Apskatot izņēmumu noteikumus, kas atrunāti 87. panta 3. punkta b) un d) apakšpunktā, ir skaidrs, ka apskatāmais atbalsts nav atbalsts, kas veicina kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs vai novērš nopietnus traucējumus Itālijas tautsaimniecībā, ne arī atbalsts, kas veicina kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu.

(244)

87. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteikts, ka atbalsts var tikt uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja tas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm; tomēr apskatāmie pasākumi neattiecas uz ieguldījumiem vai darbavietu izveidi, bet ir beznosacījumu darbības atbalsts. Saskaņā ar Komisijas ieviesto praksi šāds atbalsts nevar tikt uzskatīts par tādu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību.

(245)

Atbalsts tiek vienādi piemērots visā valsts teritorijā, un tādēļ tas nevar tikt uzskatīts par saderīgu saskaņā ar reģionālas attīstības noteikumiem, kas atrunāti 87. panta 3. punkta a) vai c) apakšpunktā.

(246)

Komisija uzskata, ka šis ir darbības atbalsts, kas nevar tikt uzskatīts par tādu, kas izveidots, lai veicinātu konkrētu saimniecisko darbību 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, galvenokārt tādēļ, ka minētais noteikums prasa, lai atbalstam “nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm”, nosacījums, kas pēc Komisijas viedokļa šajā gadījumā nav izpildīts. Atbalsts nav paredzēts nevienam kopēju interešu mērķim. Visbeidzot, fakts, ka tas attiecas tikai uz PI, nemaina novērtējuma secinājumu, jo ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un šāda veida darbības atbalsta ietekme, kas izpaužas kā konkurences izkropļojums, ir īpaši jutīgi finanšu un pasta pakalpojumu nozarēs, kurās darbojas PI.

(247)

Itālija nekad nav atsaukusies uz kādu no šiem izņēmuma noteikumiem.

(248)

Kopsavilkumā, atbalsta shēma nav saderīga ar kopējo tirgu un ir izbeidzama.

(249)

Jebkādam līgumam attiecībā uz atlīdzību, kuru Valsts kase jāizmaksā PI par noguldījumiem, uz kuriem neattiecas 2007. gada Finanšu likums, jābalstās uz līdzekļu rakstura un līgumslēdzēju pušu uzņemto risku izvērstu analīzi. Komisija norāda, ka […] pētījuma rezultāti un statistikas dati par periodu līdz 2007. gadam nevar tikt izmantoti bez turpmākas izpētes, jo pastāv iespēja, ka ir mainījies līdzekļu raksturs. […] pētījums un statistikas dati galvenokārt pamatojās uz privātpersonām piederošiem noguldījumiem, savukārt jebkādi līdzekļi, kas pārskaitīti Valsts kasei, sākot ar 2007. gadu, nebūtu primāri bijuši no tādiem pašiem klientiem.

(250)

Regulas (EK) Nr. 659/99 14. pants noteic, ka tad, kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja. Tomēr Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Kopienas tiesību vispārēju principu.

(251)

Komisija uzskata, ka šajā gadījumā nepastāv pretruna ar kādu Kopienas tiesību vispārēju principu, kas traucētu atgūt atbalsta līdzekļus.

(252)

Lai noteiktu, kas ir atgūstams, ir jāapsver, kā ir atjaunojams quo ante statuss, izvērtējot, vai pastāv alternatīva ieguldījumu stratēģija, kas būtu sniegusi PI līdzīgu priekšrocību, ja nebūtu saņemts nelikumīgs atbalsts, un saskaņā ar valsts noteikumiem, kas ir saderīgi ar Kopienas tiesību aktiem. Komisija pauž viedokli, ka no Itālijas ierosinātām pretrunīgām alternatīvām ieguldījumu stratēģijām nevar konstatēt kādu “parastu” situāciju. Atgūšanu nav iespējams noteikt, ņemot vērā visdažādākos darījumus, kurus uzņēmumi būtu varējuši veikt, ja tie nebūtu izvēlējušies tādus operāciju veidus, kas bija saistīti ar šo atbalstu. Tas nozīmētu pagātnes notikumu rekonstruēšanu, pamatojoties uz teorētisku pieņēmumu elementiem. Vienīgais atsauces punkts, kuru Komisija var izmantot, ir metodika, kas izriet no privāta aizņēmēja principa, kurš darbojas tirgus ekonomikas apstākļos.

(253)

Tādējādi atgūstamā summa, kas atjaunotu iepriekš pastāvējušo situāciju, ir starpība starp i) saskaņā ar Līgumu ik gadu PI izmaksāto summu un ii) summu, kas iegūstama, piemērojot privāta aizņēmēja pieeju (skatīt 6. un 6.a tabulu).

(254)

Acīmredzami, ka 2007. gada Finanšu likums lēmumā netika minēts ar nolūku uzsākt procedūru. Tomēr to var netraucēti izvērtēt saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem.

(255)

Saskaņā ar 2007. gada Finanšu likumu līdzekļi, kurus PI piesaista no privātiem klientiem savas pasta bankas uzņēmējdarbības laikā, ir ieguldāmi euro zonas valstu obligācijās. Par šādām obligācijām izmaksātie procenti neietver valsts atbalsta elementus, jo nepiešķir nekāda veida selektīvas priekšrocības.

(256)

Komisija secina, ka Itālija ir nelikumīgi ieviesusi atbalsta shēmu, kas sastāv no Valsts kases maksātas aizdevuma likmes par PI veiktiem noguldījumiem saskaņā ar 2006. gada Finanšu likumu un Līgumu, pārkāpjot EK līguma 88. panta 3. punkta noteikumus.

(257)

Shēmas darbība ir izbeidzama. Nelikumīgais un nesaderīgais valsts atbalsts ir jāatgūst.

(258)

2007. gada Finanšu likums neveido valsts atbalstu,

a)

no saņēmēja atgūstamā atbalsta kopsumma (pamatsumma un procenti);

b)

šā lēmuma izpildes nolūkā veikto un plānoto pasākumu sīks apraksts;

c)

dokumenti, kas apliecina, ka saņēmējam ir pieprasīts atmaksāt atbalstu.