16.4.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 98/47

(1)

Transponējot direktīvas valsts tiesību aktos, dalībvalstis var izvēlēties šādas transponēšanas veidu un metodes, taču tām ir saistoši direktīvas noteikumi attiecībā uz sasniedzamo mērķi un termiņu, līdz kuram jānotiek transponēšanai.

(2)

Vairākās augstākā līmeņa sanāksmēs, tai skaitā Stokholmā 2001. gada martā, Barselonā 2002. gada martā un Briselē 2003. un 2004. gada martā, Eiropadome, atzīstot sekmīgi funkcionējoša iekšējā tirgus (1) nozīmi Eiropas ekonomikas konkurences nodrošināšanā, ir atkārtoti aicinājusi dalībvalstis piešķirt būtisku prioritāti iekšējā tirgus direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos.

(3)

Eiropas Parlaments (2), Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (3) un Reģionu komiteja (4) ir atkārtoti izteikušas bažas par dalībvalstu vājajiem rezultātiem pareizi un noteiktajā laikā transponējot iekšējā tirgus direktīvas. 2003. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanu (5) arī ir uzsvērts, ka dalībvalstīm ir jāizpilda Līguma 10. panta prasības, un pieprasīts, lai dalībvalstis nodrošina Kopienas tiesību pareizu un savlaicīgu transponēšanu valsts tiesību aktos noteiktajos termiņos.

(4)

Neraugoties uz šīm prasībām, gan arī uz faktu, ka transponēšana noteiktajā laikā un pareiza transponēšana ir juridisks pienākums, dalībvalstis pastāvīgi netransponē pareizi iekšējā tirgus direktīvas termiņos, par kuriem pašas vienojušās, vairākums dalībvalstu pat nesasniedz Eiropadomes noteiktos pagaidu transponēšanas mērķus, un ir daudz šādu direktīvu, kuras neviena dalībvalsts vēl ilgi pēc to noteiktā transponēšanas termiņa beigām nav transponējusi valsts tiesību aktos.

(5)

Novēlota vai nepareiza iekšējā tirgus direktīvu transponēšana kaitē uzņēmumiem un pilsoņiem, jo bieži liedz viņiem pienākošās tiesības.

(6)

Novēlota vai nepareiza transponēšana liedz arī uzņēmumiem un patērētājiem gūt pilnīgu ekonomisku labumu, ko sniegtu pareizi funkcionējošs iekšējais tirgus, un kaitē Eiropas ekonomikas konkurētspējai kopumā, tādējādi mazinot Kopienas spēju gūt ekonomisku izaugsmi, vienlaicīgi saglabājot augstu sociālo kohēziju.

(7)

Eiropas Savienībā, kas sastāv no divdesmit piecām vai vairāk dalībvalstīm, ir paaugstināts risks, ka novēlota vai nepareiza direktīvu transponēšana var radīt iekšējā tirgus fragmentāciju un no tā izrietoša saimnieciskā labuma samazināšanos.

(8)

Komisija kā prioritāru jautājumu turpinās enerģisku tiesisku darbību uzsākšanu pret dalībvalstīm par novēlotu vai nepareizu transponēšanu un veicinās spiediena izdarīšanu no citas puses, regulāri publicējot dalībvalstu transponēšanas rādītājus Iekšējā tirgus progresa ziņojumā; kaut arī šiem pasākumiem ir bijuši kādi panākumi pagātnē, transponēšanas nepietiekamība tomēr pastāv, un tādēļ ir nepieciešama daudz proaktīvāka attieksme gan no Komisijas, gan dalībvalstu puses.

(9)

Komisija savā 2002. gada Paziņojumā par labāku Eiropas Kopienas tiesību piemērošanas uzraudzību (6) norādīja, kā tā var palīdzēt un palīdz dalībvalstīm transponēt direktīvas valsts tiesību aktos.

(10)

Tomēr dalībvalstu uzdevums ir nodrošināt, ka tās transponē direktīvas pareizi un noteiktajā laikā.

(11)

Līguma 10. pants prasa dalībvalstīm veikt gan vispārējus, gan īpašus pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no minētā Līguma vai ko rada Kopienas iestāžu darbība.

(12)

Eiropas Kopienu Tiesa ir pastāvīgi pieturējusies pie viedokļa, ka dalībvalstis nevar atsaukties uz noteikumiem, praksi vai apstākļiem, kas pastāv to attiecīgajās tiesību sistēmās, lai attaisnotu to saistību un termiņu neizpildi, ko paredz direktīvas.

(13)

Ja dalībvalstis atkārtoti netransponē direktīvas pareizi un noteiktajā laikā, tām jāpārskata to procedūras un prakse, lai nodrošinātu, ka tās konsekventi izpilda šo juridisko pienākumu.

(14)

Dažām dalībvalstīm konsekventi ir daudz labāki transponēšanas rādītāji nekā citām, liecinot par efektīvāku struktūru, procedūru un prakses esamību vai noteikšanu; tomēr fakts, ka nevienai no dalībvalstīm nav perfektu rādītāju, liecina par to, ka visām dalībvalstīm jāmēģina tos uzlabot. Saskaņā ar Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanu dalībvalstīm Kopienas un savās interesēs būtu jāsastāda korelāciju tabulas, kas pēc iespējas plašāk attēlotu savstarpējās atbilstības starp direktīvām un to transponēšanas pasākumiem, un šīs tabulas jādara publiski pieejamas.

(15)

Komisija savā paziņojumā “Iekšējā tirgus stratēģija 2003-2006” (7) paziņoja, ka izdos ieteikumu, kas norādītu vairākus labas prakses piemērus, kuriem dalībvalstīm jāseko, lai nodrošinātu labāku un ātrāku iekšējā tirgus direktīvu transponēšanu.

(16)

Dalībvalstis ir izrādījušas interesi apgūt viena otras praksi un ar Iekšējā tirgus padomdevēja komitejas starpniecību ar tām ir apspriests jautājums par to labo transponēšanas praksi un par to atšķirīgiem valsts konstitucionāliem, juridiskiem un administratīviem noteikumiem un praksi, ciktāl tas varētu ietekmēt transponēšanu.

(17)

Vairāki labas prakses piemēri ir apzināti, kas palīdz dalībvalstīm savlaicīgi un pareizi transponēt iekšējā tirgus direktīvas valsts tiesību aktos.

(18)

Katras dalībvalsts ziņā ir izvēlēties vispiemērotākās procedūras un praksi, lai nodrošinātu pareizu un savlaicīgu iekšējā tirgus direktīvu transponēšanu, ņemot vērā to, kas būtu visefektīvākais attiecīgās dalībvalsts kontekstā, jo procedūras un prakse, kas iedarbīga vienā dalībvalstī, var nebūt tikpat iedarbīga citā dalībvalstī.

(19)

Ņemot vērā juridisko nenoteiktību un sajukumu, kas rodas, novēloti transponējot iekšējā tirgus direktīvas, uzņēmumi un pilsoņi ir jāinformē par gadījumiem, kad direktīvas nav transponētas noteiktajā laikā, un par viņu juridiskajām tiesībām šādos gadījumos.

(20)

Iesniedzot valsts parlamentam īstenošanas noteikumu projektu, tam jāpievieno paziņojums par šo noteikumu atbilstību Kopienas tiesībām un informējot parlamentu vai tie pilnībā vai daļēji transponē attiecīgo direktīvu.

(21)

Neierobežojot Komisijas kā Līguma uzraudzītājas lomu un pienākumus, Komisija jāinformē, kad tai tiek paziņoti attiecīgās valsts īstenošanas noteikumi par to vai attiecīgā direktīva ir tādējādi pilnībā vai daļēji transponēta valsts tiesību aktos, un vai tiek uzskatīts, ka noteikumi atbilst Kopienas tiesībām.

(22)

Ja dalībvalstis nolemj iekļaut direktīvas transponēšanu kā daļu plašākā likumdošanas kontekstā, tas var novest pie tā, ka dalībvalstis neievēro transponēšanas termiņu; nosacījumu un prasību iestarpināšana papildus tiem, kas nepieciešami, lai transponētu direktīvu, var arī kavēt attiecīgās direktīvas mērķu sasniegšanu,

1)

Dalībvalstīm jāveic organizatoriski vai citādi pasākumi, kas nepieciešami, lai precīzi un efektīvi risinātu pamatā esošās problēmas dalībvalstu juridiskā pienākuma transponēt iekšējā tirgus direktīvas pareizi un noteiktajā laikā pastāvīgu neizpildi.

2)

Dalībvalstīm jāizskata pielikumā norādītie labas prakses piemēri un, ņemot vērā savas valsts institucionālās tradīcijas, pieņemt to praksi, kura veicinās vai varētu veicināt iekšējā tirgus direktīvu transponēšanas ātruma vai kvalitātes uzlabošanu.

3)

Dalībvalstīm laikus jāpublicē saraksts ar iekšējā tirgus direktīvām, kuras nav noteiktajā laikā pilnībā transponētas valsts tiesību aktos un jāinformē uzņēmumi un pilsoņi, ka, neskatoties uz direktīvu netransponēšanu, atsevišķos gadījumos viņiem var būt juridiskas tiesības saskaņā ar netransponētām direktīvām; šī informācija jādara pieejama vismaz valdības tīmekļa vietnē.

4)

Dalībvalstīm jānodrošina, ka, iesniedzot valsts parlamentā attiecīgās valsts īstenošanas noteikumu projektu, tam pievieno paziņojumu par to, ka tiek uzskatīts, ka šie noteikumi atbilst Kopienas tiesībām, un par to, vai tie transponē attiecīgo direktīvu pilnībā vai daļēji.

5)

Darot zināmus attiecīgās valsts īstenošanas noteikumus, dalībvalstīm jāpaziņo Komisijai par to, ka, cik tām zināms, šādi noteikumi atbilst Kopienas tiesībām, kā arī jāpaziņo, vai tie transponē attiecīgo direktīvu pilnībā vai daļēji.

6)

Dalībvalstīm jāatturas no attiecīgās direktīvas transponēšanai nevajadzīgu nosacījumu vai prasību pievienošanas valsts īstenošanas tiesību aktiem, ja šādi nosacījumi vai prasības var kavēt direktīvā paredzēto mērķu sasniegšanu.

7)

Dalībvalstīm jānodrošina, ka, iekļaujot direktīvas transponēšanu plašākā likumdošanas kontekstā valsts līmenī, tas rezultātā nenovedīs pie transponēšanas termiņa neievērošanas.

1.1.

Viena vecākā valsts amatpersona – ministra vai valsts sekretāra līmenī – ir iecelta par atbildīgu par visu iekšējā tirgus direktīvu transponēšanu valsts tiesību aktos un dalībvalsts transponēšanas rādītāju uzlabošanu. Šai valsts amatpersonai ir acīmredzams valdības vadītāja atbalsts šā uzdevuma veikšanā, un gan ministriem, gan valsts pārvaldei ir skaidrs, ka valdība pareizu un savlaicīgu transponēšanu uzskata par prioritāti.

1.2.

Visi ministri regulāri saņem ziņojumu (piemēram, reizi mēnesī) par transponēšanas rādītājiem visās ministrijās/valsts struktūrās. Transponēšanas rādītājus regulāri apspriež ministru sanāksmēs.

1.3.

Nepieciešamie resursi ir piešķirti, lai nodrošinātu pareizu un savlaicīgu transponēšanu.

2.1.

Viena ministrija vai valsts struktūra ir atbildīga par transponēšanas uzraudzību kopumā. Tā koordinē transponēšanu ar ministrijām un apakšfederālajām, reģionālajām un decentralizētām valsts struktūrām, kas ir atbildīgas par transponēšanu, un nosūta transponēšanas plānošanas grafiku. Tā nodrošina regulāru transponēšanas gaitas apspriešanu ar ministrijām augstā valsts pārvaldes līmenī (piemēram, reizi mēnesī). Tā regulāri ziņo (piemēram, reizi mēnesī) ministram vai valsts sekretāram, kas ir atbildīgs par transponēšanas uzraudzību. Tā arī darbojas kā valsts koordinators sadarbībai ar Komisiju jautājumā par dalībvalsts transponēšanas rādītājiem.

2.2.

Katra ministrija un katra apakšfederālā, reģionālā un decentralizēta valsts struktūra, kas veic transponēšanu, ieceļ amatpersonas, kas darbojas kā kontaktpersonas un ir atbildīgas par transponēšanas uzraudzību ministrijā vai struktūrā. Starp šīm amatpersonām ir izveidots valsts mēroga tīkls.

2.3.

Ir izdotas pamatnostādnes, kas nosaka kā jāveic transponēšana, un kas nodrošina vienotu pieeju transponēšanai visā valsts pārvaldē.

2.4.

Tiek kārtota centrāla valsts datu bāze par transponēšanu. Šī datu bāze ir pieejama visām ministrijām un apakšfederālām, reģionālām un decentralizētām valsts struktūrām, kas iesaistītas transponēšanā. Par katru direktīvu ir šāda informācija: direktīvas atsauces un priekšmets; par transponēšanu atbildīgā ministrija vai cita valsts struktūra, un atbildīgās personas ministrijā vai valsts struktūrā; citu transponēšanā iesaistīto ministriju, valsts struktūru un atbildīgo personu saraksts; transponēšanai nepieciešamie resursi; transponēšanas termiņš; nepieciešamie pasākumi direktīvas transponēšanai; transponēšanai paredzētais grafiks (tai skaitā parlamenta apspriedes); norises gaita; grūtības transponēšanā; un vai ir uzsākti pārkāpumu izmeklēšanas procesi par novēlotu vai nepareizu transponēšanu. Jebkurā laikā ir iespējams noteikt direktīvu transponēšanas rādītājus dalībvalstī kopumā vai pa atsevišķām ministrijām.

2.5.

Pirms transponēšanas termiņa beigām ministrijai un citām atbildīgajām valsts struktūrām nosūtīta atgādinājumus (piemēram, trīs mēnešus un atkal vienu mēnesi pirms termiņa beigām).

2.6.

Kad termiņš ir notecējis, atgādinājumu tūlīt nosūta gan valsts pārvaldes, gan ministru līmenī, kā arī informē valsts parlamentu.

2.7.

Dalībvalstis ir proaktīvas savlaicīgi vēršoties pie Komisijas pēc padoma un palīdzības transponēšanas jautājumos. Komisijas izveidoto kontaktpersonu datu bāzi lieto, lai noteiktu atbildīgās amatpersonas.

3.1.

Plānoto transponēšanas grafiku sagatavo ar direktīvu saistīto sarunu laikā ar attiecīgo par sarunām atbildīgo ministriju vai citu valsts struktūru un visādā ziņā pirms direktīva ir pieņemta. Katras direktīvas transponēšanas plānojuma grafiks ietver: direktīvas atsauces un priekšmetu; par transponēšanu atbildīgo ministriju vai citu valsts struktūru, un atbildīgās personas ministrijā vai valsts struktūrā; citu transponēšanā iesaistīto ministriju un valsts struktūru, kā arī atbildīgo personu sarakstu; transponēšanai nepieciešamos resursus; transponēšanas termiņu; esošu valsts tiesību aktu un ierosinātās direktīvas noteikumu salīdzinājumu; pasākumus, kas veicami direktīvas transponēšanai; un transponēšanai paredzēto grafiku (tai skaitā parlamenta apspriedes). Lai nodrošinātu, ka transponēšanas datu bāzē ir jaunākā informācija, īsi pēc direktīvas publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (piemēram, pēc četrām nedēļām), šo plānošanas grafiku nosūta ministrijai vai valsts struktūrai, kas ir atbildīga par transponēšanas uzraudzību kopumā.

3.2.

Tiesību aktu izstrāde sākas pirms publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai tūlīt pēc tās.

3.3.

Ministrija vai cita par transponēšanu atbildīgā valsts struktūra sagatavo korelācijas tabulu, norādot, kā katrs direktīvas noteikums ir transponēts valsts tiesību aktos. Šai tabulai, kad to nosūta parlamentam vai valdībai, lai sekmētu apspriešanu, pievienoti arī visi valsts īstenošanas tiesību aktu projekti, kā arī pievienoti visi paziņojumi Komisijai par valsts īstenošanas tiesību aktiem.

3.4.

Izvairās no papildus noteikumiem, kas nav nepieciešami direktīvas transponēšanai. Gadījumos, kad tas notiek, ministrija vai cita atbildīgā valsts struktūra pamato, kādēļ tas ir nepieciešams, un nodrošina, ka tas neradīs novēlošanos transponēšanā.

3.5.

Atbildīgās valsts amatpersonas par sarunu vešanu attiecībā uz direktīvu, cik vien tas iespējams, ir iesaistītas tās transponēšanā valsts tiesību aktos. Ja tas nav iespējams, atbildīgās valsts amatpersonas cieši sadarbojas ar tiem, kas ir atbildīgi par transponēšanu. Jebkurā gadījumā amatpersonas, kuras ved sarunas par direktīvu, visa direktīvas sarunu procesa gaitā informē tās amatpersonas, kas šo direktīvu transponēs, lai nodrošinātu, ka jebkādas potenciālās transponēšanas problēmas ir identificētas un risinātas, pirms direktīva ir pieņemta.

3.6.

Jebkuras reģionālās, apakšfederālās vai decentralizētas valsts struktūras pārstāvji, kam būs jātransponē direktīva, tiek informēti direktīvas sarunu gaitā.

3.7.

Komisijai valsts īstenošanas tiesību akti tiek darīti zināmi elektroniski.

4.1.

Parlamentiem nosūta priekšlikumus direktīvām, tiklīdz Komisija šos priekšlikumus iesniegusi, un tos informē par sarunu gaitu sarunās par direktīvām.

4.2.

Parlamenti regulāri saņem ziņojumus (piemēram, trīsreiz mēnesī) par transponēšanas gaitu, par direktīvām, kuru transponēšana ir novēlota, kā arī par pārkāpumu izmeklēšanas procesiem, kurus uzsākusi Komisija sakarā ar novēlotu vai nepareizu transponēšanu.

4.3.

Līdz ar attiecīgās valsts tiesību aktu projektiem parlamentiem nosūta transponēšanas grafiku, skaidri norādītus termiņus, visas korelācijas tabulas, kas ir sagatavotas, un valdības deklarāciju, ka attiecīgās valsts īstenošanas pasākums tiek uzskatīts par atbilstošu Kopienas tiesībām.

4.4.

Parlamenti saņem agrīnu brīdinājumu no valdības, ka transponēšanas termiņš tuvojas beigām (piemēram, trīs mēnešus pirms transponēšanas termiņa beigām). Tos informē, kad termiņš notecējis.

4.5.

Valdība aicina parlamentus paredzēt pietiekamu laiku direktīvu savlaicīgai transponēšanai.

5.1.

Veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ikviena direktīva, kas nav transponēta noteiktajā laikā, tiek transponēta, cik vien ātri iespējams pēc transponēšanas termiņa beigām.

5.2.

Ja vienas vai vairāku direktīvu transponēšana novēlota, parlamentus aicina paredzēt papildu laiku, lai pēc iespējas ātrāk transponētu šādas direktīvas un risinātu jebkādus novēlošanās procedurālos iemeslus.

5.3.

Dalībvalstis publicē sarakstu ar direktīvām, kas nav transponētas noteiktajā laikā, un informē uzņēmumus un pilsoņus, ka, neskatoties uz netransponēšanu, atsevišķos gadījumos viņiem var būt juridiskas tiesības saskaņā ar netransponētajām direktīvām.

5.4.

Ja pastāvīgi netransponē direktīvas noteiktajā laikā, dalībvalstis pārbauda, cik lielā mērā likumdošanas procedūra parlamentā var tikt saīsināta, lai direktīvas transponētu. Paredz tiesību aktu pieņemšanu vienā lasījumā vai saīsinātā kārtībā.

5.5.

Ja direktīvas regulāri netiek transponētas noteiktajā laikā un ja to pieļauj dalībvalsts konstitūcija vai attiecīgās valsts tiesiskā kārtība, apsver valdības dekrētu vai rīkojumu izmantošanu, lai transponētu, ja tas paātrinās transponēšanu.