32002R0270

Komisijas Regula (EK) Nr. 270/2002

(2002. gada 14. februāris),

ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 999/2001 attiecībā uz īpašu riska materiālu un transmisīvo sūkļveida encefalopātiju epidemioloģisko uzraudzību un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1326/2001 attiecībā uz dzīvnieku barību un aitu un kazu, un to produktu laišanu tirgū

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Regulu (EK) Nr. 999/2001, ar ko nosaka dažu transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilakses, kontroles un izskaušanas noteikumus [1], kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1326/2001 [2], un jo īpaši tās 23. pantu,

tā kā:

(1) Sīki izstrādāti noteikumi par to, kā uzraudzīt aitu un kazu saslimstību ar transmisīvo sūkļveida encefalopātiju (TSE), ir paredzēti Regulas (EK) Nr. 999/2001 III pielikumā.

(2) Minētie noteikumi atkal būtu jāpārskata, ņemot vērā Zinātniskās vadības komitejas 2001. gada 18. – 19. oktobra atzinumu, kurā ieteikts steidzami veikt apsekojumu par TSE sastopamību, izmantojot ātrās noteikšanas testus un statistiski pieņemamas struktūras un lieluma paraugus.

(3) Zinātniskā vadības komiteja 2001. gada 29. – 30. novembra atzinumā par prasībām attiecībā uz statistiski ticamiem GSE/TSE apsekojumiem ir norādījusi, ka TSE izplatība pieaugušu aitu vidū atkarībā no dalībvalsts varētu būt robežās no 20 līdz 500 TSE pozitīvu dzīvnieku no 1 miljona aitu. Dalībvalstīs, kurās ir liela aitu populācija, parauga lielums, ar ko pietiek, lai konstatētu vienu pozitīvu dzīvnieku 20000 veselu kaujamu dzīvnieku vidū ar 95 % ticamības līmeni, ir lielākais, kuru pašlaik var reāli iegūt. Parauga lielums valstīs ar mazu aitu populāciju būtu jāpielāgo, ņemot vērā piemēroto dzīvnieku faktisko skaitu, kāds ir pieejams testēšanai.

(4) Praktisku iemeslu dēļ būtu jāpaplašina vecuma kritēriji, pēc kuriem nosaka populācijas paraugu ņemšanai, ņemot vērā zobu stāvokli. Būtu jāatļauj dalībvalstīs, kurās izmanto citas dzīvnieku vecuma noteikšanas sistēmas, izmantot 18 mēnešu vecuma kritēriju.

(5) Zinātniskās vadības komitejas 2001. gada 29. – 30. novembra atzinumā iesaka arī noteikt uzraudzībā esošu aitu izlases apakšparauga prionu olbaltumvielas genotipu. Parauga lielums valstīs ar mazu aitu populāciju būtu jāpielāgo, ņemot vērā piemēroto, testēšanai pieejamo dzīvnieku faktisko skaitu.

(6) Somija un Austrija apstiprināja pirmos saslimstības gadījumus ar govju sūkļveida encefalopātiju (GSE) attiecīgi 2001. gada 7. un 13. decembrī. Tāpēc vairs nevar atļaut, ka šīs dalībvalstīs pieļauj atkāpes attiecībā uz veselu kaujamu liellopu uzraudzību, mugurkaula izņemšanu un pārliecinošu statistikas apsekojumu veikšanu.

(7) Sīki izstrādāti noteikumi par īpašo riska materiālu izņemšanu un iznīcināšanu pārejas laikā ir paredzēti Regulas (EK) Nr. 999/2001 XI pielikuma A daļā.

(8) Lai nepieļautu iekšējā tirgus nevajadzīgu traucēšanu, kā arī ņemot vērā Komisijas Lēmumā 2001/233/EK [3] minētos Zinātniskās vadības komitejas atzinumus, govju liemeņi vai liemeņu daļas, kurās joprojām ir mugurkauls, būtu jāpieņem dalībvalstu savstarpējā tirdzniecībā, kā arī tad, ja tos importē no trešām valstīm. Lai nodrošinātu to, ka dalībvalstis kontrolē mugurkaula izņemšanu, būtu jāparedz īpaši kontroles pasākumi.

(9) Dalībvalstīm būtu vajadzīga iespēja atļaut, ka mugurkaula izņemšanu veic gaļas veikalos, kuriem šim nolūkam ir īpašas atļaujas, kuri tiek uzraudzīti un ir reģistrēti.

(10) Zinātniskās vadības komiteja 2001. gada 29. jūnija atzinumā par liellopu, aitu un kazu gremošanas trakta taukaudiem norādīja, ka iespējamo infekciozitāti varētu konstatēt mezenteriālajos nervos un mezenteriālajos limfmezglos, kas atrodas pie govju mezenteriālās artērijas. Tā kā nav iespējams kontrolēt tikai šā konkrētā materiāla izņemšanu, par īpašu riska materiālu būtu jāuzskata viss govju mezentērijs.

(11) Jāprecizē noteikumi attiecībā uz rīcību pēc īpašā riska materiāla izņemšanas, un jo īpaši noteikumi, kas attiecas uz šāda materiāla iekrāsošanu.

(12) Īpašā riska materiāla izņemšana no produktiem, kas paredzēti pārtikai un dzīvnieku barībai, ir vienīgais vissvarīgākais sabiedrības veselības aizsardzības pasākums. Kamēr nav pieņemti lēmumi par trešo valstu klasifikāciju, piesardzības nolūkā ir lietderīgi piemērot Regulā (EK) Nr. 999/2001 paredzētos obligātos aizsardzības pasākumus attiecībā uz importu no visām trešām valstīm, ko neuzskata par valstīm, kuras ir brīvas no GSE. Uz dažām trešām valstīm attiecina atbrīvojumu no pārejas pasākumiem, ja ar Zinātniskās vadības komitejas riska novērtēšanas metodi ir pierādīts, ka risks saslimt ar GSE vietējiem liellopiem ir ļoti niecīgs. Jāprecizē nosacījumi, ar kādiem atļauj importu no valstīm, uz kurām attiecas atbrīvojums, un jo īpaši nosacījumi, kas attiecas uz importējamo produktu izcelsmes noteikšanu.

(13) Zinātniskā vadības komiteja 2001. gada 29. jūnija atzinumā par dažu trešo valstu GSE ģeogrāfisko risku secināja, ka papildus iepriekš novērtētajām valstīm iespējamība saslimt ar GSE ir ļoti niecīga Panamā un Salvadorā. Tāpēc Panama un Salvadora būtu jāiekļauj to trešo valstu sarakstā, uz kurām attiecas atbrīvojums saistībā ar visu dzīvnieku izcelsmes produktu, dzīvu govju, embriju un olšūnu importu.

(14) Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 999/2001.

(15) Pieredze liecina, ka jāprecizē Regulā (EK) Nr. 1326/2001 paredzētie pasākumi, kas attiecas uz dzīvnieku barību, vienlaikus saglabājot ar Padomes Lēmumu 2000/766/EK [4] noteikto aizliegumu pārejas laikā. Būtu arī jāprecizē, ka minētās regulas noteikumus, kas attiecas uz dzīvu aitu un kazu, to spermas, embriju un olšūnu laišanu tirgū, piemēro pārejas laikā.

(16) Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 1326/2001.

(17) Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Pastāvīgās veterinārijas komitejas atzinumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Regulu (EK) Nr. 999/2001 groza šādi:

1. Regulas III pielikumu aizstāj ar šīs regulas I pielikuma tekstu.

2. Regulas XI pielikumu groza šādi:

a) A daļu aizstāj ar šīs regulas II pielikuma tekstu;

b) B daļas 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

"2. Zviedrija var pieņemt lēmumu attiecībā uz attāliem rajoniem ar zemu dzīvnieku blīvumu pieļaut atkāpi no 1. punkta otrā ievilkuma noteikumiem.";

c) D daļas 4. punktu aizstāj ar šādu punktu:

"4. Šā panta 2. un 3. punktu nepiemēro attiecībā uz to govju importu, kas ir dzimušas un pastāvīgi audzētas turpmāk minētajās valstīs, kā arī attiecībā uz tādu embriju un olšūnu importu, kuri iegūti no šiem dzīvniekiem:

Argentīna

Austrālija

Botsvāna

Brazīlija

Čīle

Kostarika

Salvadora

Namībija

Jaunzēlande

Nikaragva

Panama

Paragvaja

Urugvaja

Singapūra

Svazilenda."

2. pants

Regulu (EK) Nr. 1326/2001 groza šādi:

1. Regulas 1. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

"2. Šīs regulas 7. pants neattiecas uz dalībvalsti, kamēr nav stājies spēkā lēmums, ar ko nosaka GSE stāvokli minētajā dalībvalstī, un kamēr tajā faktiski nepiemēro tos Kopienas noteikumus par dzīvnieku barību, kuri attiecas uz transmisīvajām sūkļveida encefalopātijām. Uz minēto dalībvalstij attiecas XI pielikuma C daļa, līdz tur sāk piemērot 7. pantu.";

2. Regulas I pielikuma otro ievilkumu aizstāj ar šādu tekstu:

"— 15. panta 1. punkts, kas attiecas uz dzīvu govju, to spermas, embriju un olšūnu laišanu tirgū."

3. pants

Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2002. gada 1. aprīļa.

Tomēr noteikumus, kas minēti 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā un XI pielikuma A daļas 10. punktā Regulā (EK) Nr. 999/2001, kura grozīta ar šīs regulas II pielikumu, piemēro no 2002. gada 1. marta.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2002. gada 14. februārī

Komisijas vārdā —

Komisijas loceklis

David Byrne

[1] OV L 147, 31.5.2001., 1. lpp.

[2] OV L 177, 30.6.2001., 60. lpp.

[3] OV L 84, 23.3.2001., 59. lpp.

[4] OV L 306, 7.12.2000., 32. lpp.

--------------------------------------------------

I PIELIKUMS

III PIELIKUMS

UZRAUDZĪBAS SISTĒMA

A NODAĻA

I. Govju uzraudzība

1. Vispārīgi noteikumi

Govju uzraudzību veic saskaņā ar laboratorijas metodēm, kas paredzētas X pielikuma C nodaļas 3.1. punkta b) apakšpunktā.

2. To dzīvnieku uzraudzība, kas nokauti lietošanai pārtikā

2.1. Visām par 24 mēnešiem vecākām govīm:

- ko nokauj, veicot "īpašo piespiedu kaušanu", kā definēts Padomes Direktīvas 64/433/EEK [1] 2. panta n) apakšpunktā, vai

- ko nokauj saskaņā ar Direktīvas 64/433/EEK I pielikuma VI nodaļas 28. punkta c) apakšpunktu,

veic GSE testu.

2.2. GSE testu veic visām govīm, kas vecākas par 30 mēnešiem un ko nokauj lietošanai pārtikā, veicot parastu kaušanu.

2.3. Pieļaujot atkāpi no 2.2. punkta, Zviedrija var izlemt, ka govis, kas dzimušas, audzētas un nokautas Zviedrijas teritorijā, pārbauda izlases veidā. Paraugā jāiekļauj vismaz 10000 dzīvnieku gadā.

3. To dzīvnieku uzraudzība, kas nav nokauti lietošanai pārtikā

Govīm, kas vecākas par 24 mēnešiem un ir nobeigušās vai nokautas, bet kas:

- nav nokautas iznīcināšanai, ievērojot Komisijas Regulu (EK) Nr. 716/96 [2],

- nav nokautas epidēmijas sakarā, piemēram, mutes un nagu sērgas dēļ,

- nav nokautas lietošanai pārtikā,

veic GSE testu izlases veidā. Paraugu skaits nevar būt mazāks par tabulā norādīto parauga lielumu. Paraugiem jābūt raksturīgiem attiecīgajam reģionam, un tie jāņem nepārtraukti.

Kopējā to dzīvnieku populācija, kuri vecāki par 24 mēnešiem | Minimālais parauga lielums gadā |

100000 | 950 |

200000 | 1550 |

300000 | 1890 |

400000 | 2110 |

500000 | 2250 |

600000 | 2360 |

700000 | 2440 |

800000 | 2500 |

900000 | 2550 |

1000000 | 2590 |

1500000 | 3000 |

2000000 | 3500 |

2500000 | 4000 |

3000000 | 4500 |

3500000 | 5000 |

4000000 | 5500 |

4500000 | 6000 |

5000000 | 6500 |

5500000 | 7000 |

6000000 | 7500 |

6500000 | 8000 |

7000000 | 8500 |

7500000 | 9000 |

8000000 | 9500 |

8500000 | 10000 |

9000000 | 10500 |

9500000 | 11000 |

10000000 | 11500 |

10500000 | 12000 |

11000000 | 12500 |

11500000 | 13000 |

12000000 | 13500 |

4. To dzīvnieku uzraudzība, kas iepirkti iznīcināšanai, ievērojot Regulu (EK) Nr. 716/96

4.1. Visiem dzīvniekiem, ko nokauj kāda, iespējams, nezināma iemesla dēļ vai kam konstatēta saslimšana pirmskaušanas apskatē, veic GSE testu.

4.2. Visiem dzīvniekiem, kas dzimuši laikā no 1996. gada 1. augusta līdz 1997. gada 1. augustam, veic GSE testu.

4.3. Izlases paraugam, kurā ietilpst vismaz 50000 dzīvnieku gadā no tiem dzīvniekiem, uz ko neattiecas 4.1. vai 4.2. punkts, veic GSE testu.

5. Pārējo dzīvnieku uzraudzība

Papildus 2. līdz 4. punktā minētajiem testiem dalībvalstis var brīvprātīgi pieņemt lēmumu pārbaudīt citas govis savā teritorijā, jo īpaši, ja minēto dzīvnieku izcelsme ir valstīs ar autohtonu GSE, tie ir ēduši iespējami inficētu barību vai ir dzimuši vai iegūti no ciltsmātēm, kas inficētas ar GSE.

6. Pasākumi pēc testu veikšanas

6.1. Ja dzīvniekam, kas nokauts lietošanai pārtikā, veic GSE testu, tad, līdz ātrās noteikšanas testā iegūst negatīvu rezultātu, dzīvnieka liemeni nemarķē ar Direktīvas 64/433/EEK I pielikuma XI nodaļā paredzēto veselības marķējumu.

6.2. Dalībvalstis var pieļaut atkāpi no 6.1. punkta noteikumiem, ja lopkautuvē ir oficiāla sistēma, kas nodrošina to, ka no lopkautuves neizved nevienu pārbaudīto dzīvnieku daļu ar veselības marķējumu, līdz ātrās noteikšanas testā iegūst negatīvu rezultātu.

6.3. Visas tā dzīvnieka ķermeņa daļas, kam veic GSE testu, tostarp ādu, līdz ātrās noteikšanas testā iegūst negatīvu rezultātu, patur oficiālā kontrolē, ja vien tās neiznīcina saskaņā ar V pielikuma 3. vai 4. punktu.

6.4. Visas tā dzīvnieka daļas, kam ātrās noteikšanas testā konstatē pozitīvu rezultātu, tostarp ādu, iznīcina saskaņā ar V pielikuma 3. vai 4. punktu, izņemot materiālu, kuru saglabā kopā ar B nodaļas III iedaļā paredzētajiem ierakstiem.

6.5. Ja dzīvniekam, kas nokauts lietošanai pārtikā, ātrās noteikšanas testā konstatē pozitīvu rezultātu, papildus liemenim ar pozitīvu testa rezultātu saskaņā ar 6.4. punktu iznīcina vismaz to liemeni, kas tajā pašā kaušanas līnijā atradies tieši pirms liemeņa ar pozitīvu testa rezultātu, un divus liemeņus tieši pēc liemeņa ar pozitīvu testa rezultātu.

6.6. Dalībvalstis var pieļaut atkāpi no 6.5. punkta noteikumiem, ja lopkautuvē ir sistēma, kas novērš liemeņu savstarpēju inficēšanos.

II. Aitu un kazu uzraudzība

1. Vispārīgi noteikumi

Aitu un kazu uzraudzību veic saskaņā ar laboratorijas metodēm, kas paredzētas X pielikuma C nodaļas 3.2. punkta b) apakšpunktā.

2. To dzīvnieku uzraudzība, kas nokauti lietošanai pārtikā

Dzīvniekiem, kas vecāki par 18 mēnešiem vai kam no smaganām ir izšķīlušies vismaz divi pastāvīgi priekšzobi un kas nokauti lietošanai pārtikā, veic testus, ņemot vērā tabulā norādīto parauga lielumu. Paraugi ir raksturīgi katram reģionam un sezonai. Paraugu atlasi strukturē tā, lai nepieļautu kādas grupas pārlieku dominanci attiecībā uz izcelsmi, sugu, vecumu, šķirni, ražošanas veidu vai citām iezīmēm. Dzīvnieku vecumu nosaka pēc zobu stāvokļa, acīmredzamām brieduma pazīmēm vai citu drošu informāciju. Ja iespējams, no viena ganāmpulka paraugus neņem vairākkārt.

Dalībvalstis | Minimālais parauga lielums gadā Nokautie dzīvnieki |

Beļģija | 3750 |

Dānija | 3000 |

Vācija | 60000 |

Grieķija | 60000 |

Spānija | 60000 |

Francija | 60000 |

Īrija | 60000 |

Itālija | 60000 |

Luksemburga | 250 |

Nīderlande | 39000 |

Austrija | 8200 |

Portugāle | 22500 |

Somija | 1900 |

Zviedrija | 5250 |

Apvienotā Karaliste | 60000 |

3. To dzīvnieku uzraudzība, kas nav nokauti lietošanai pārtikā

Dzīvniekus, kas vecāki par 18 mēnešiem vai kam no smaganām ir izšķīlušies vairāk nekā divi pastāvīgi priekšzobi, vai kas ir nobeigušies vai ir nokauti, bet kas:

- nav nokauti epidēmijas sakarā, piemēram, mutes un nagu sērgas dēļ,

- nav nokauti lietošanai pārtikā,

pārbauda, ņemot vērā tabulā norādīto parauga lielumu. Paraugi ir raksturīgi katram reģionam un sezonai. Paraugu atlasi strukturē tā, lai nepieļautu kādas grupas pārliecīgu dominanci attiecībā uz izcelsmi, sugu, vecumu, šķirni, ražošanas veidu vai citām iezīmēm. Dzīvnieku vecumu nosaka pēc zobu stāvokļa, acīmredzamām brieduma pazīmēm vai citas drošas informācijas. Ja iespējams, no viena ganāmpulka paraugus neņem vairākkārt.

Dalībvalstis | Obligātais parauga lielums gadā Nobeigušies dzīvnieki |

Beļģija | 450 |

Dānija | 400 |

Vācija | 6000 |

Grieķija | 6000 |

Spānija | 6000 |

Francija | 6000 |

Īrija | 6000 |

Itālija | 6000 |

Luksemburga | 30 |

Nīderlande | 5000 |

Austrija | 1100 |

Portugāle | 6000 |

Somija | 250 |

Zviedrija | 800 |

Apvienotā Karaliste | 6000 |

4. Pārējo dzīvnieku uzraudzība

Papildus 2. un 3. punktā paredzētajām uzraudzības programmām dalībvalstis var brīvprātīgi uzraudzīt pārējos dzīvniekus, jo īpaši:

- dzīvniekus, no kuriem iegūst piena produktus,

- dzīvniekus, kuru izcelsme ir valstīs ar autohtonu TSE,

- dzīvniekus, kas ir ēduši iespējami inficētu barību,

- dzīvniekus, kas dzimuši vai iegūti no ciltsmātēm, kuras inficētas ar TSE,

- dzīvniekus no ganāmpulkiem, kas inficēti ar TSE.

5. Pasākumi pēc testu veikšanas aitām un kazām

Visas tā dzīvnieka daļas, kam veic testu, tostarp ādu, līdz ātrās noteikšanas testā iegūst negatīvu rezultātu, patur oficiālā kontrolē, ja vien tās neiznīcina saskaņā ar V pielikuma 3. vai 4. punktu.

Visas tā dzīvnieka daļas, kam ātrās noteikšanas testā konstatē pozitīvu rezultātu, tostarp ādu, iznīcina saskaņā ar V pielikuma 3. vai 4. punktu, izņemot materiālu, kuru saglabā kopā ar B nodaļas III iedaļā paredzētajiem ierakstiem.

6. Genotipa noteikšana

6.1. Prionu olbaltumvielas genotipu nosaka katrai TSE pozitīvai aitai. Par gadījumiem, kad TSE konstatē rezistentos genotipos (to genotipu aitas, kuros alanīns ir iekodēts abās iespējamās gēna formās (alēlēs) ar kodonu 136, arginīns – abās iespējamās gēna formās (alēlēs) ar kodonu 154 un arginīns – abās iespējamās gēna formās (alēlēs) ar kodonu 171, tūlīt ziņo Komisijai. Ja iespējams, šādos gadījumos veic celma tipa noteikšanu. Ja šādos gadījumos celma tipu nav iespējams noteikt, izcelsmes ganāmpulku un visus citus ganāmpulkus, pie kuriem dzīvnieks ir piederējis, pastiprināti uzrauga, lai celma noteikšanai konstatētu citus TSE gadījumus.

6.2. Dzīvniekiem, kuru genotips noteikts saskaņā ar 6.1. punkta noteikumiem, papildus nosaka prionu olbaltumvielas genotipu to aitu izlases apakšparaugā, kam veic testu saskaņā ar A nodaļas II iedaļas 2. punkta noteikumiem. Šis apakšparaugs raksturo vismaz 1 % no kopējā parauga no katras dalībvalsts, un tajā nav mazāk par 100 dzīvniekiem no vienas dalībvalsts. Pieļaujot atkāpi, dalībvalstis var izvēlēties, ka genotipu nosaka līdzvērtīgam skaitam dzīvu dzīvnieku līdzīgā vecumā.

B NODAĻA

I. Informācija, kas dalībvalstīm jāsniedz savos ziņojumos

1. Iespējamo saslimšanas gadījumu skaits pa to dzīvnieku sugām, kam saskaņā ar 12. panta 1. punktu ir noteikti pārvietošanas ierobežojumi.

2. Iespējamo saslimšanas gadījumu skaits pa to dzīvnieku sugām, kam veic laboratoriskas pārbaudes saskaņā ar 12. panta 2. punktu, un pārbaužu rezultāti.

3. To ganāmpulku skaits, par kuriem, ievērojot 12. panta 1. un 2. punktu, ir ziņoti un kuros izmeklēti aitu un kazu iespējamas saslimšanas gadījumi.

4. Katrā A nodaļas I iedaļas 3. un 4. punktā minētajā subpopulācijā novērtētais lielums.

5. To govju skaits, kam veikti testi katrā subpopulācijā, kura minēta A nodaļas I iedaļas 2. līdz 5. punktā, paraugu atlases metode un testu rezultāti.

6. To subpopulāciju novērtētais lielums, kuras minētas A nodaļas II iedaļas 2. un 3. punktā un kuras ir izraudzītas paraugu ņemšanai.

7. To aitu un kazu, un ganāmpulku skaits, kam veikti testi katrā subpopulācijā, kura minēta A nodaļas II iedaļas 2. līdz 4. punktā, paraugu atlases metode un testu rezultāti.

8. GSE un skrepi pozitīvo dzīvnieku skaits, sadalījums pēc vecuma un ģeogrāfiskā izplatība. GSE un skrepi pozitīvo dzīvnieku izcelsmes valsts, ja tā nav ziņotāja valsts. Skrepi pozitīvo ganāmpulku skaits un ģeogrāfiskā izplatība. Par katru GSE pozitīvu dzīvnieku būtu jānorāda dzimšanas gads un, ja iespējams, mēnesis.

9. Kā TSE pozitīvi apstiprināti dzīvnieki, kas nav govis, aitas un kazas.

10. Genotips un, ja iespējams, katra tā dzīvnieka šķirne, kas izvēlēts paraugam katrā subpopulācijā, kura minēta A nodaļas II daļas 6.1. un 6.2. punktā.

II. Informācija, kas Komisijai jāsniedz savā kopsavilkumā

Kopsavilkumu sniedz tabulā, par katru dalībvalsti norādot vismaz I daļā minēto informāciju.

III. Uzskaite

1. Kompetenta iestāde septiņus gadus glabā uzskaiti par:

- to dzīvnieku skaitu un veidu, kam noteikti pārvietošanas ierobežojumi, kā minēts 12. panta 1. punktā,

- klīnisko un epidemioloģisko izmeklēšanu skaitu un rezultātus, kā minēts 12. panta 1. punktā,

- laboratorisko pārbaužu skaitu un rezultātus, kā minēts 12. panta 2. punktā,

- uzraudzības programmās paraugiem atlasīto dzīvnieku skaitu, identitāti un izcelsmi, kā minēts A nodaļā, un, ja iespējams, vecumu, šķirni un slimības vēsturi,

- TSE pozitīvo aitu prionu olbaltumvielas genotipu.

2. Pārbaudes laboratorija septiņus gadus glabā visu testu protokolus, jo īpaši laboratorijas darba žurnālus un vajadzības gadījumā parafīna blokus un Western blot fotogrāfijas.

[1] OV 121, 29.7.1964., 2012./64. lpp.

[2] OV L 99, 20.4.1996., 14. lpp.

--------------------------------------------------

II PIELIKUMS

XI PIELIKUMS

PĀREJAS PASĀKUMI, KAS MINĒTI 22. UN 23. PANTĀ

A. Par īpašu riska materiālu, mehāniski atdalītu gaļu un kaušanas metodēm

1. Īpašo riska materiālu, kas norādīts turpmāk, izņem un iznīcina saskaņā ar 5. līdz 8. punktu un vajadzības gadījumā ar 11. punktu.

a) Par īpašu riska materiālu uzskata šādus audus:

i) galvaskausu, tostarp smadzenes un acis, mandeles, mugurkaulu, izņemot astes skriemeļus un jostas skriemeļu transversos izaugumus, bet ieskaitot dorsālā ganglija saknīti un muguras smadzenes govīm, kas vecākas par 12 mēnešiem, un zarnas no divpadsmitpirkstu zarnas līdz taisnajai zarnai un mezentēriju visu vecumu govīm;

ii) par 12 mēnešiem vecāku aitu un kazu galvaskausus vai to aitu un kazu galvaskausus, kam smaganās ir izšķīlies pastāvīgs priekšzobs, tostarp smadzenes un acis, mandeles un muguras smadzenes, kā arī visu vecumu aitu un kazu liesu.

Iepriekš noteikto vecumu attiecībā uz govju mugurkaula izņemšanu var pielāgot ar grozījumiem šajā regulā, ņemot vērā to statistisko iespējamību saslimt ar GSE Kopienas govju populācijas attiecīgajās vecuma grupās, kuras pamatā ir GSE uzraudzības rezultāti, kā noteikts III pielikuma A.I. nodaļā un šā pielikuma B nodaļas 1. punktā.

b) Papildus a) apakšpunktā norādītajam īpašajam riska materiālam Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē un Portugālē, izņemot Azoru salu autonomo apgabalu, par īpašu riska materiālu jāuzskata šādi audi:

visa galva, izņemot mēli, tostarp smadzenes, acis, trīszaru ganglijs un mandeles; to govju aizkrūts dziedzeris, liesa un muguras smadzenes, kas vecākas par 6 mēnešiem.

2. Pieļaujot atkāpi no 1. punkta a) apakšpunkta i) daļas, saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru var pieņemt lēmumu, atļaujot izmantot tādu govju mugurkaulu un dorsālā ganglija saknīti:

a) kas dzimušas, pastāvīgi audzētas un nokautas dalībvalstīs, ko zinātniski novērtējot, noteikts, ka iespējamība vietējām govīm saslimt ar GSE ir ļoti niecīga vai niecīga, bet nav izslēgta; vai

b) kas dzimušas pēc dienas, kad dalībvalstīs, par kurām ziņots, ka vietējiem dzīvniekiem konstatēta GSE vai kur, zinātniski novērtējot, noteikts, ka vietējām govīm saslimt ar GSE ir iespējams, sāka faktiski piemērot aizliegumu izbarot atgremotājiem zīdītāju olbaltumvielas.

Apvienotā Karaliste, Portugāle un Zviedrija var izmantot šo atkāpi, pamatojoties uz iepriekš iesniegtiem un novērtētiem pierādījumiem. Pārējās dalībvalstis var pieprasīt šo atkāpi izmantot, iesniedzot pārliecinošus pamatotus pierādījumus Komisijai pēc vajadzības attiecībā uz a) vai b) apakšpunktu.

Dalībvalstis, kas izmanto šo atkāpi, papildus III pielikuma A nodaļas I iedaļā noteiktajām prasībām nodrošina, lai ar vienu no apstiprinātajiem ātrās noteikšanas testiem, kas uzskaitīti X pielikuma C nodaļas 4. punktā, pārbaudītu visas govis, kas vecākas par 30 mēnešiem un kas:

a) nobeigušās saimniecībā vai tās pārvadājot, bet kas nav nokautas lietošanai pārtikā, izņemot nobeigušos dzīvniekus tādos attālos rajonos ar zemu dzīvnieku blīvumu, kuri atrodas dalībvalstīs, kur iespējamība saslimt ar GSE ir niecīga;

b) ir nokauti, veicot parastu kaušanu, lietošanai pārtikā.

Šo atkāpi nepiešķir, atļaujot izmantot mugurkaulu un dorsālā ganglija saknīti no govīm, kas vecākas par 30 mēnešiem un kam izcelsme ir Apvienotajā Karalistē vai Portugālē, izņemot Azoru salu autonomo apgabalu.

Komisijas speciālisti var veikt pārbaudes uz vietas, lai saskaņā ar 21. pantu padziļināti pārbaudītu sniegtos pierādījumus.

3. Govju, aitu un kazu kaulus neizmanto mehāniski atdalītas gaļas ražošanā.

4. Centrālās nervu sistēmas audu saplosīšanu, ievietojot galvaskausa smadzeņdaļā koniskas formas metāla instrumentu, pēc apdullināšanas neveic govīm, aitām vai kazām, kuru gaļa paredzēta lietošanai pārtikā vai dzīvnieku barībā.

5. Īpašo riska materiālu izņem:

a) lopkautuvēs;

b) attiecībā uz govju mugurkaulu – izciršanas uzņēmumos;

c) Direktīvas 90/667/EEK 3. un 7. pantā minētajos augsta riska pārstrādes uzņēmumos vai telpās kompetentas iestādes iecelta pārstāvja uzraudzībā. Minētos uzņēmumus šim mērķim apstiprina kompetentā iestāde.

Ja īpašo riska materiālu no beigtiem dzīvniekiem neizņem, īpašo riska materiālu saturošās daļas vai viss ķermenis jāuzskata par īpašu riska materiālu. Uz veseliem beigto dzīvnieku ķermeņiem tomēr var neattiecināt 7. punktā izvirzīto iekrāsošanas prasību.

6. Pieļaujot atkāpi no 5. punkta, dalībvalstis var izlemt, ka atļauj:

a) izciršanas uzņēmumos, kam ir attiecīga īpaša atļauja, iegūt vaigu gaļu un mēli no govju, aitu un kazu galvām;

b) izciršanas uzņēmumos, kam ir attiecīga īpaša atļauja, izņemt aitu un kazu muguras smadzenes;

c) gaļas veikalos, kam ir attiecīga īpaša atļauja, ko attiecīgi uzrauga un kas ir attiecīgi reģistrēti, izņemt mugurkaulu no liemeņiem vai liemeņu daļām.

7. Visu īpašo riska materiālu iekrāso ar krāsu un attiecīgi marķē tūlīt pēc izņemšanas un pilnībā iznīcina:

a) sadedzinot bez iepriekšējas apstrādes; vai

b) pēc iepriekšējas apstrādes:

i) saskaņā ar Lēmuma 92/562/EEK pielikuma I līdz IV, VI un VII nodaļā aprakstītajām sistēmām:

- sadedzinot,

- līdzsadedzinot;

ii) vismaz saskaņā ar Lēmuma 1999/534/EK I pielikumā noteiktajiem standartiem aprokot apstiprinātā atkritumu poligonā.

Iepriekš apstrādātu materiālu atkārtoti iekrāso vai attiecīgā gadījumā atkārtoti marķē, ja krāsa vairs nav saskatāma vai marķējums vairs nav pamanāms.

8. Dalībvalstis var pieļaut atkāpes no 5. un 7. punkta noteikumiem un atļaut, ka sadedzina vai aprok īpašu riska materiālu vai veselus ķermeņus bez iepriekšējas iekrāsošanas vai attiecīgā gadījumā bez īpašā riska materiāla izņemšanas apstākļos, kas noteikti Direktīvas 90/667/EEK 3. panta 2. punktā, un izmantojot metodi, kas:

- izslēdz jebkādu TSE pārnešanas risku, un

- ko ir apstiprinājusi un pārbaudījusi kompetentā iestāde.

9. Dalībvalstis saskaņā ar Lēmuma 97/735/EK 4. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem vai vajadzības gadījumā saskaņā ar 11. punkta b) apakšpunktu var nosūtīt īpašu riska materiālu vai no tā pārstrādātu materiālu uz citām dalībvalstīm tikai sadedzināšanai.

Šo punktu var grozīt pēc dalībvalsts pieprasījuma, lai atļautu nosūtīt īpašu riska materiālu vai no tā pārstrādātu materiālu uz trešām valstīm sadedzināšanai, kad ir pieņemti nosacījumi, ar ko reglamentē minēto eksportu.

10. a) a) Uz turpmāk uzskaitītajiem dzīvnieku izcelsmes produktiem attiecas b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi par importu Kopienā:

- īpašais riska materiāls, kas minēts 1. punkta a) apakšpunktā,

- svaiga gaļa: Direktīvā 64/433/EEK definētā gaļa,

- maltā gaļa un gaļas izstrādājumi: Direktīvā 94/65/EK [1] definētā maltā gaļa un gaļas izstrādājumi,

- gaļas produkti: Direktīvā 77/99/EEK [2] definētie gaļas produkti,

- citi dzīvnieku izcelsmes produkti: - Direktīvā 77/99/EEK definētie citi dzīvnieku izcelsmes produkti,

- Direktīvā 92/118/EEK minētie neapstrādātie tauki,

- Direktīvā 92/118/EEK minētais želatīns,

- Direktīvā 92/118/EEK minētā lolojumdzīvnieku barība,

- Direktīvā 92/118/EEK minētās pārstrādātās dzīvnieku olbaltumvielas,

- Direktīvā 92/118/EEK minētie kauli un kaulu produkti,

- Direktīvā 92/118/EEK minētās izejvielas dzīvnieku barības ražošanai.

Visas norādes uz "dzīvnieku izcelsmes produktiem" norāda uz šajā punktā uzskaitītiem dzīvnieku izcelsmes produktiem un neattiecas uz citiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas satur šādus dzīvnieku izcelsmes produktus vai ir iegūti no tiem.

b) Ja iepriekšminētos dzīvnieku izcelsmes produktus, kas satur govju, aitu vai kazu audus, importē Kopienā no trešām valstīm vai to reģioniem, veselības sertifikātiem pievieno deklarāciju, ko parakstījusi ražotājas valsts kompetenta iestāde, ar šādu formulējumu:

"Šajā produktā nav un tas nav iegūts no:

vai nu [3]

Regulas (EK) Nr. 999/2001 XI pielikuma A iedaļā definētā īpašā riska materiāla, kas ražots pēc 2001. gada 31. marta, vai mehāniski atdalītas gaļas, kura iegūta no govju, aitu vai kazu kauliem un ražota pēc 2001. gada 31. marta. Pēc 2001. gada 31. marta govis, aitas un kazas, no kurām šis produkts ir iegūts, nav nokautas, pēc apdullināšanas injicējot gāzi galvaskausa smadzeņdaļā, nav nokauti uz vietas ar to pašu metodi, un nav nokauti, pēc apdullināšanas veicot centrālās nervu sistēmas audu saplosīšanu ar galvaskausa smadzeņdaļā ievietotu koniskas formas metāla instrumentu.

Kad importē liemeņus, pusliemeņus un ceturtdaļliemeņus, tajos var būt mugurkauls,

vai [4]

govju, aitu un kazu materiāla, izņemot materiālu, kas iegūts no dzīvniekiem, kuri dzimuši, pastāvīgi turēti un nokauti šādās valstīs:

Argentīna,

Austrālija,

Botsvāna,

Brazīlija,

Čīle,

Kostarika,

Salvadora,

Namībija,

Jaunzēlande,

Nikaragva,

Panama,

Paragvaja,

Urugvaja,

Singapūra,

Svazilenda."

11. Dalībvalstis veic biežas oficiālas inspekcijas, lai pārliecinātos, vai šo daļu pareizi piemēro, un nodrošina, ka tiek veikti pasākumi, lai novērstu inficēšanos, jo īpaši lopkautuvēs, gaļas izciršanas uzņēmumos, dzīvnieku atkritumu pārstrādes uzņēmumos, augsta riska pārstrādes uzņēmumos vai telpās, ko dalībvalstis apstiprinājušas saskaņā ar Direktīvas 90/667/EEK 7. pantu, gaļas veikalos, kas reģistrēti saskaņā ar 6. punktu, atkritumu poligonos un citās vietās, kur notiek glabāšana vai sadedzināšana.

Dalībvalstis jo īpaši izveido sistēmu, lai nodrošinātu un pārbaudītu, ka:

a) īpašo riska materiālu, ko izmanto 1. panta 2. punktā minēto produktu ražošanā, izmanto tikai atļautiem mērķiem;

b) īpašo riska materiālu, jo īpaši, ja izņemšanu veic uzņēmumos vai vietās, kas nav lopkautuves, pilnībā atdala no citiem atkritumiem, kuri nav paredzēti sadedzināšanai, atsevišķi savāc un likvidē saskaņā ar 1. punktu un 5. līdz 9. punktu. Dalībvalstis var pieņemt lēmumu, ka atļauj nosūtīt īpašu riska materiālu saturošas galvas vai liemeņus uz citu dalībvalsti pēc tam, kad minētā cita dalībvalsts ir piekritusi saņemt šo materiālu un ir apstiprinājusi īpašus nosacījumus, kas attiecas uz šādu pārvadāšanu.

Liemeņus, pusliemeņus un ceturtdaļliemeņus, kas nesatur īpašu riska materiālu, kas nav mugurkauls, tostarp dorsālā ganglija saknīti, tomēr var importēt dalībvalstī vai nosūtīt uz citu dalībvalsti bez minētās citas dalībvalsts iepriekšējas piekrišanas.

12. Izveido mugurkaula izņemšanas kontroles sistēmu, kā norādīts 1. punkta a) apakšpunkta i) daļā. Sistēmā iekļauj vismaz šādus pasākumus:

a) Direktīvā 64/433/EEK definētos govju liemeņus vai liemeņu daļas identificē ar zilu svītru uz etiķetes, kas minēta Regulā (EK) Nr. 1760/2000, ja nepieprasa izņemt mugurkaulu;

b) Direktīvas 64/433/EEK 3. panta 1. punkta A daļas f) apakšpunkta ii) daļā minēto tirdzniecības dokumentu vai Komisijas Lēmuma 93/13/EEK [5] 1. panta 2. punktā minēto dokumentu attiecīgā gadījumā papildina ar īpašu norādi par to govju liemeņu vai liemeņu daļu skaitu, no kuriem jāizņem mugurkauls un no kuriem mugurkauls nav jāizņem;

c) gaļas veikali vismaz vienu gadu glabā b) apakšpunktā minētos tirdzniecības dokumentus.

[1] Padomes 1994. gada 14. decembra Direktīva 94/65/EK, ar ko nosaka prasības maltas gaļas un gaļas izstrādājumu ražošanai un laišanai tirgū (OV L 368, 31.12.1994., 10. lpp.).

[2] Padomes 1976. gada 21. decembra Direktīva 77/99/EEK par veselības problēmām, kas ietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību ar gaļas produktiem (OV 26, 31.1.1977., 85. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 97/76/EK (OV L 10, 16.1.1998., 25. lpp.).

[3] Vienu pēc vajadzības svītrot.

[4] Vienu pēc vajadzības svītrot.

[5] OV L 9, 15.1.1993., 33. lpp.

--------------------------------------------------