31991L0441

Padomes Direktīva

(1991. gada 26. jūnijs),

ar kuru groza Direktīvu 70/220/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pasākumiem, kas jāveic, lai novērstu gaisa piesārņošanu, ko rada emisija no mehāniskajiem transportlīdzekļiem

(91/441/EEK)

EIROPAS KOPIENU PADOME,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 100.a pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu [1],

sadarbībā ar Eiropas Parlamentu [2],

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu [3],

tā kā jāparedz pasākumi, kuru mērķis ir līdz 1992. gada 31. decembrim pakāpeniski izveidot iekšējo tirgu; tā kā iekšējais tirgus aptver tādu teritoriju bez iekšējām robežām, kurā nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite;

tā kā pirmā Eiropas Kopienu rīcības programma par vides aizsardzību, ko Padome apstiprināja 1973. gada 22. novembrī, aicināja ņemt vērā jaunākos zinātnes sasniegumus transportlīdzekļu izplūdes gāzu radītā atmosfēras piesārņojuma apkarošanā un attiecīgi grozīt iepriekš pieņemtas direktīvas;

tā kā trešā rīcības programma paredz papildu centienus būtiski samazināt piesārņojošo vielu emisiju līmeni no transportlīdzekļiem;

tā kā ar Direktīvu 70/220/EEK [4], kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 89/491/EEK [5], nosaka robežvērtības oglekļa oksīdam un nesadedzinātām ogļūdeņraža emisijām no šādu transportlīdzekļu motoriem; tā kā vispirms šīs robežvērtības samazināja ar Direktīvu 74/290/EEK [6] un saskaņā ar Direktīvu 77/102/EEK [7] papildināja ar robežvērtībām slāpekļa oksīdu pieļaujamajām emisijām; tā kā robežvērtības šīm trim piesārņojošām vielām secīgi samazināja ar Direktīvu 78/665/EEK [8], 83/351/EEK [9] un 88/76/EEK [10], ar Direktīvu 88/436/EEK [11] ieviesa robežvērtības daļiņas saturošu piesārņojošo vielu emisijām no dīzeļmotoriem un ar Direktīvu 89/458/EEK [12] ieviesa stingrākus standartus attiecībā uz automašīnām, kuru motora darba tilpums ir mazāks par 1400 cm3;

tā kā Komisijas uzsāktas darbs šajā jomā parāda, ka Kopienā ir pieejamas vai tiek pilnveidotas tehnoloģijas, kas ļaus krasi samazināt attiecīgās robežvērtības visiem motoru tilpumiem;

tā kā ar Direktīvu 89/458/EEK ir noteikti stingrāki emisiju standarti automašīnām, kuru motoru darba tilpums ir mazāks 1400 cm3, saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu ir nepieciešams pielāgot emisiju robežvērtības no automašīnām ar motora darba tilpumu, kas vienāds vai lielāks par 1400 cm3, šiem standartiem tajās pašās piemērošanas dienās un pamatojoties uz uzlabotām Eiropas testēšanas procedūrām, ieskaitot ārpilsētas braukšanas secību;

tā kā vajadzētu tajā pašā laikā noteikt prasības attiecībā uz iztvaikošanas emisijām un ar emisijām saistītu transportlīdzekļu daļu ilglaicīgumu un saskaņā ar Direktīvas 88/436/EEK 4. panta ieviest otro standartu līmeni daļiņas saturošu piesārņojošo vielu emisijām no automašīnām, kas aprīkotas ar dīzeļmotoriem, tādējādi apvienojot Eiropas Kopienas prasības par gaisa piesārņojošo vielu emisijām no vieglajām automašīnām; tā kā ilglaicīguma testam jābūt balstītam uz 80000 nobrauktu kilometru un tā jāveic, procedūrā iesaistot transportlīdzekļus, kurus faktiski darbina uz testa ceļa vai uz šasijas dinamometra;

tā kā, lai ļautu Eiropas videi gūt maksimālu labumu no šiem noteikumiem un lai tajā pašā laikā nodrošinātu tirgus vienotību, būtu nepieciešams ieviest stingrākus Eiropas standartus, kas balstās uz pilnīgu saskaņošanu;

tā kā ir jānosaka jaunie standarti un pārbaudes procedūra, ņemot vērā turpmākos sasniegumus satiksmē Eiropas Kopienā; tā kā iekšējā tirgus izveide, visticamāk, radītu reģistrēto transportlīdzekļu skaita pieaugumu, kas palielinās piesārņojošo vielu emisiju apjomu;

tā kā, ņemot vērā transportlīdzekļu radīto piesārņojošo vielu emisiju lielo nozīmi un līdzdalību siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izplatībā, to CO2 emisijas jo īpaši jāstabilizē un sekojoši jāsamazina, ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP) Padomes 1989. gada 24. maija lēmumu un jo īpaši tā 11. punkta d) apakšpunktu;

tā kā Komisija iesniedz priekšlikumu direktīvai par pasākumiem samazināt iztvaikošanas zudumus katrā motora degvielas uzglabāšanas un izplatīšanas procesa posmā;

tā kā ir steidzami jāuzlabo degvielas kvalitāte uzpildes stacijās;

tā kā stingrāku standartu ieviešana tiku paātrināta arī tad, ja dalībvalstis ieviestu sistēmu, lai veicinātu jaunu transportlīdzekļu pircējus vecos transportlīdzekļus nodot metāllūžņos vai pēc iespējas pārstrādāt;

tā kā ir vēlams, lai dalībvalstis pieņemtu pasākumus, lai nodrošinātu, ka, cik vien iespējams, vecākus transportlīdzekļus aprīko ar izplūdes gāzu attīrīšanas ierīcēm;

tā kā stingrāku standartu ietekme uz vidi tiktu palielināta un paātrināta, ja dalībvalstīm pēc 1992. gada 31. decembra būtu jāpiešķir nodokļu atvieglojumi tāda aprīkojuma iegādei vai uzstādīšanai ekspluatācijā esošos transportlīdzekļos, kas nodrošina šajā direktīvā noteikto standartu izpildi;

tā kā, ņemot vērā pastāvīgo straujā satiksmes pieauguma radīto vides piesārņojuma palielinājumu Kopienā, ir nepieciešams ne tikai pieņemt robežvērtības un stingrākus standartus, bet arī izveidot alternatīvas motoru sistēmas un transporta koncepcijas; tā kā Kopienai jāpieņem pasākumi, lai nodrošinātu finansiālu atbalstu alternatīvu transporta koncepciju, motoru sistēmu un degvielu sasniegšanā un izveidē, ņemot vērā prasības par saderību ar vidi;

tā kā tāpēc, lai palielinātu šajā direktīvā izklāstīto standartu ietekmi, Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma līdz 1992. gada 31. decembrim pieņem lēmumu par pasākumiem, kas paredzēti, lai:

- samazinātu CO2 emisiju,

- pielāgotu emisiju standartus (un saistītus testus) attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas nav ietverti šajā direktīvā, ieskaitot saimnieciski izmantojamos transportlīdzekļus,

- noteiktu regulāras pārbaudes un procedūras uzstādītā aprīkojuma aizstāšanai, remontam un uzturēšanai, lai atbilstu noteiktajām robežvērtībām,

- ieviestu pētniecības un attīstības programmu tīru transportlīdzekļu un degvielu tirdzniecības veicināšanai,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Direktīvas 70/220/EEK pielikumus aizstāj ar šīs direktīvas pielikumiem.

2. pants

1. No 1992. gada 1. janvāra dalībvalstis emisiju radīta gaisa piesārņojuma dēļ var:

- atteikties piešķirt EEK tipa apstiprinājumu, izdot dokumentu, kas minēts 10. panta 1. punkta pēdējā ievilkumā Direktīvā 70/156/EEK [13], kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 87/403/EEK [14], vai piešķirt valsts tipa apstiprinājumu kādam mehāniskā transportlīdzekļa tipam,

vai

- aizliegt nodot ekspluatācijā mehāniskos transportlīdzekļus,

ja šāda mehāniskā transportlīdzekļa tipa vai šādu transportlīdzekļu emisija atbilst noteikumiem Direktīvā 70/220/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar šo direktīvu.

2. No 1992. gada 1. jūlija dalībvalstis:

- vairs nedrīkst piešķirt EEK tipa apstiprinājumu vai izsniegt Direktīvas 70/156/EEK 10. panta 1. punkta pēdējā ievilkumā minēto dokumentu attiecībā uz mehāniskā transportlīdzekļa tipu,

- atsaka valsts tipa apstiprinājumu mehāniskā transportlīdzekļa tipam,

kura radītās emisijas neatbilst prasībām, kas noteiktas pielikumā Direktīvai 70/220/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar šo direktīvu.

3. No 1992. gada 31. decembra dalībvalstis aizliedz tādu transportlīdzekļu sākotnējo nodošanu ekspluatācijā, kuru radītās emisijas neatbilst prasībām, kas noteiktas pielikumā Direktīvai 70/220/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar šo direktīvu.

3. pants

Dalībvalstis var pieņemt noteikumus nodokļu atvieglojumiem attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas ietverti šajā direktīvā. Šādi atvieglojumi atbilst Līguma noteikumiem, kā arī šādiem noteikumiem:

- tie attiecas uz visiem vietējā ražojuma automašīnām un uz transportlīdzekļiem, kas ievesti tirdzniecībai dalībvalstī un ir aprīkoti ar ierīcēm, kas pirms laika ļauj izpildīt Eiropas standartu prasības, kas jāizpilda 1992. gadā,

- tos pārtrauc 2. panta 3. punktā minētajās dienās, kas noteiktas, lai pilnībā stātos spēkā emisiju robežvērtības jauniem transportlīdzekļiem,

- to vērtība attiecībā uz katru transportlīdzekļa tipu ir būtiski zemāka par faktiskajām tā aprīkojuma izmaksām, kas uzstādīts, lai atbilstu noteiktajām vērtībām, un tā uzstādīšanas izmaksām.

Komisiju informē par plāniem ieviest vai grozīt pirmajā daļā minētos nodokļu atvieglojumus pietiekamā laikā, lai ļautu tai sniegt komentārus.

4. pants

Padome, rīkojoties saskaņā ar Līgumā minētajiem noteikumiem, līdz 1993. gada 31. decembrim pieņem lēmumu par priekšlikumu, ko Komisija, ņemot vērā tehnikas attīstību, līdz 1992. gada 31. decembrim iesniegs par tālāku robežvērtību samazinājumu.

Samazinātās robežvērtības attiecībā uz jauniem tipa apstiprinājumiem nepiemēro līdz 1996. gada 1. janvārim; tās var kalpot par pamatu nodokļu atvieglojumiem pēc jaunās direktīvas pieņemšanas.

5. pants

Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma, kurā ņems vērā notiekošā darba rezultātus par siltumnīcas efektu, pieņem lēmumu par pasākumiem, kas paredzēti CO2 emisiju ierobežošanai no transportlīdzekļiem.

6. pants

Komisija papildu tehniskā ziņojumā 1991. gada sākumā apstiprina Eiropas alternatīvās ilglaicīguma testa spēkā esamību [15], kas ir vismaz tikpat stingrs, cik VII pielikumā noteiktais ilglaicīguma tests, un ir reprezentatīvāks attiecībā uz braukšanas apstākļiem Eiropā. Nepieciešamības gadījumā paātrinātas novecošanas testu [16] var grozīt pēc Komisijas priekšlikuma saskaņā ar Komitejas pielāgošanai tehnikas attīstībai procedūru līdz 1991. gada beigām.

7. pants

1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai līdz 1992. gada 1. janvārim izpildītu šās direktīvas prasības. Tās par to tūlīt informē Komisiju.

2. Kad dalībvalstis pieņem 1. punktā minētos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.

8. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Luksemburgā, 1991. gada 26. jūnijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

R. Steichen

[1] OV C 81, 30.3.1990., 1. lpp. unOV C 281, 9.11.1990., 9. lpp.

[2] OV C 260, 15.10.1990., 93. lpp. unOV C 183, 15.7.1991.

[3] OV C 225, 19.9.1990., 7. lpp.

[4] OV L 76, 6.4.1970., 1. lpp.

[5] OV L 238, 15.8.1989., 43. lpp.

[6] OV L 159, 15.6.1974., 61. lpp.

[7] OV L 32, 3.2.1977., 32. lpp.

[8] OV L 223, 14.8.1978., 48. lpp.

[9] OV L 197, 20.7.1983., 1. lpp.

[10] OV L 36, 9.2.1988., 1. lpp.

[11] OV L 214, 6.8.1988., 1. lpp.

[12] OV L 226, 3.8.1989., 1. lpp.

[13] OV L 42, 23.2.1970., 1. lpp.

[14] OV L 220, 8.8.1987., 44. lpp.

[15] OV C 81, 30.3.1990. (VII pielikums, 98.-101. lpp.).

[16] OV C 81, 30.3.1990. (VII pielikums, 98.-101. lpp.).

--------------------------------------------------

I PIELIKUMS

DARBĪBAS JOMA, DEFINĪCIJAS, PIETEIKUMS EEK TIPA APSTIPRINĀJUMAM, EEK TIPA APSTIPRINĀJUMS, PRASĪBAS UN TESTI, EEK TIPA APSTIPRINĀJUMA ATTIECINĀŠANA, RAŽOJUMU ATBILSTĪBA, PĀREJAS NOTEIKUMI

1. DARBĪBAS JOMA

Šī direktīva attiecas uz izplūdes emisijām, iztvaikošanas emisijām, kartera gāzēm un uz pretpiesārņojuma ierīču ilglaicīgumu visiem transportlīdzekļiem, kas aprīkoti ar dzirksteļaizdedzes motoriem, un uz izplūdes emisijām un pretpiesārņojuma ierīču ilglaicīgumu M1 un N1 kategorijas transportlīdzekļiem [1], kas aprīkoti ar kompresijaizdedzes motoriem, kuri ietverti 1. pantā Direktīvā 70/220/EEK Direktīvas 83/351/EEK redakcijā [2], izņemot tos N1 kategorijas transportlīdzekļus, par kuriem tipa apstiprinājums ir piešķirts saskaņā ar Direktīvu 88/77/EEK [3].

Pēc ražotāju pieprasījuma tipa apstiprinājumu saskaņā ar šo direktīvu var attiecināt no M1 vai N1 transportlīdzekļiem, kas aprīkoti ar kompresijaizdedzes motoriem, par kuriem ir piešķirts tipa apstiprinājums, uz M2 un N2 transportlīdzekļiem, kuru atskaites masa nepārsniedz 2840 kg un kas atbilst šī pielikuma 6. iedaļas noteikumiem (EEK tipa apstiprinājuma attiecināšana).

2. DEFINĪCIJAS:

Šajā direktīvā:

2.1. "Transportlīdzekļa tips" attiecībā uz izplūdes emisijām no motoriem ir mehānisko transportlīdzekļu kategorija, kas neatšķiras pēc tādiem būtiskiem raksturlielumiem kā:

2.1.1. ekvivalentā inerce, kas noteikta attiecībā pret atskaites masu, kā noteikts III pielikuma 5.1. iedaļā; un

2.1.2. motora un transportlīdzekļa īpašības, kā noteikts II pielikumā.

2.2. "Atskaites masa" ir braukšanas kārtībā esoša transportlīdzekļa masa, atņemot vienotu vadītāja masu, kas ir 75 kg, un pievienojot vienotu masu 100 kg.

2.2.1. "Braukšanas kārtībā esoša transportlīdzekļa masa" ir masa, kas noteikta Direktīvas 70/156/EEK I pielikuma 2.6. iedaļā.

2.3. "Maksimālā masa" ir Direktīvas 70/156/EEK I pielikuma 2.7. iedaļā noteiktā masa.

2.4. "Piesārņojošas gāzveida vielas" ir izplūdes gāzu oglekļa oksīda, ogļūdeņražu (pieņemot attiecību C1H1,85) un slāpekļa oksīdu, kas izteikts kā slāpekļa dioksīda (NO2) ekvivalents, emisijas.

2.5. "Makrodaļiņas saturošas piesārņojošas vielas" ir izplūdes gāzu sastāvdaļas, kas no atšķaidītas izplūdes gāzes ir atdalītas pie maksimālās temperatūras 325 K (52 °C), izmantojot III pielikumā aprakstītos filtrus.

2.6. "Izplūdes emisijas" ir:

- dzirksteļaizdedzes motoriem piesārņojošo gāzveida vielu emisija,

- kompresijaizdedzes motoriem gāzveida un makrodaļiņas saturošu piesārņojošo vielu emisija.

2.7. "Iztvaikošanas emisijas" ir ogļūdeņraža tvaiki, kas rodas no transportlīdzekļa degvielas sistēmas, un nav izplūdes emisijas.

2.7.1. "Tvertnes izgarojuma zudumi" ir ogļūdeņražu emisijas, ko izraisa temperatūras izmaiņas degvielas tvertnē (pieņemot attiecību C1H2,33).

2.7.2. "Karstās uzsūkšanās zudumi" ir ogļūdeņražu emisijas, kas rodas no stāvoša transportlīdzekļa degvielas sistēmas pēc braukšanas perioda (pieņemot attiecību C1H2,20).

2.8. "Motora karteris" ir telpas motorā vai ārpus tā, kas ar iekšējiem vai ārējiem cauruļvadiem savienotas ar eļļas tvertni, caur kurām var izkļūt gāzes un tvaiki.

2.9. "Aukstās palaišanas ierīce" ir ierīce, kas uz laiku bagātina motora gaisa/degvielas maisījumu, tādējādi palīdzot iedarbināt motoru.

2.10. "Palaišanas palīgierīce" ir ierīce, kas palīdz iedarbināt motoru, nebagātinot motora gaisa/degvielas maisījumu, piemēram, kvēlsveces, iesmidzināšanas laika izmaiņas.

2.11. "Motora darba tilpums" ir:

2.11.1. taisnvirziena virzuļa kustības motoriem – nominālais motora darba tilpums,

2.11.2. rotora (Vankeļa) dzirksteļaizdedzes motoriem – dubults nominālais motora darba tilpums.

2.12. "Pretpiesārņošanas ierīce" ir tās transportlīdzekļa daļas, kas kontrolē un/vai ierobežo izplūdes un iztvaikošanas emisijas.

3. PIETEIKUMS EEK TIPA APSTIPRINĀJUMAM

3.1. Pieteikumus transportlīdzekļa tipa apstiprinājumam attiecībā uz izplūdes emisijām, iztvaikošanas emisijām un pretpiesārņošanas ierīču ilglaicīgumu iesniedz transportlīdzekļa ražotājs vai tā apstiprināts pārstāvis.

3.2. Tam pievieno II pielikumā minēto informāciju kopā ar:

3.2.1. transportlīdzeklī uzstādītās iztvaikošanas kontroles sistēmas aprakstu;

3.2.2. tādu transportlīdzekļu gadījumā, kas aprīkoti ar dzirksteļaizdedzes motoriem, paziņojumu par to, vai piemēro 5.1.2.1. (sprauslas ierobežojums) vai 5.1.2.2. (marķēšana) punktu, un ja piemēro 5.1.2.2. punktu, marķējuma aprakstu;

3.2.3. attiecīgos gadījumos citu tipa apstiprinājumu kopijas ar attiecīgo informāciju, lai ļautu attiecināt apstiprinājumus un noteikt nolietošanas koeficientus.

3.3. Apstiprināmā transportlīdzekļa tipa prototips šī pielikuma 5. nodaļā aprakstītajiem testiem jāiesniedz tehniskajam dienestam, kas atbildīgs par tipa apstiprinājuma testiem.

4. EEK TIPA APSTIPRINĀJUMS

4.1. Kā EEK tipa apstiprinājuma sertifikāts ir jāizdod sertifikāts, kas atbilst IX pielikumā minētajam paraugam.

5. PRASĪBAS UN TESTI

Piezīme:

Kā alternatīvu šīs iedaļas prasībām transportlīdzekļa ražotāji, kuru pasaules ikgadējā ražošana ir mazāka par 10000 vienībām, var iegūt tipa apstiprinājumu, pamatojoties uz atbilstību tehniskām prasībām:

- Federālo Noteikumu kodeksā, 40. nodaļas 86. daļas A un B apakšnodaļā, kas piemērojama 1987. gada modeļa vieglajiem transportlīdzekļiem, kā pārskatīts 1989. gada 1. jūlijā un publicēts ASV valdības publikāciju birojā, vai

- "Pamatdokumentā" tā galīgā redakcijā, kas datēta ar 1987. gada 25. septembri un sagatavota starptautiskajā sanāksmē Stokholmā par transportlīdzekļu radīto gaisa piesārņojumu ar nosaukumu "Transportlīdzekļu radīta gaisa piesārņojuma kontrole – Vispārējie noteikumi emisiju noteikumiem attiecībā uz vieglajiem transportlīdzekļiem."

Tipa apstiprinātāja iestāde Komisijai paziņo par katra saskaņā ar šo noteikumu piešķirtā apstiprinājuma apstākļiem.

5.1. Vispārīgi noteikumi

5.1.1. Sastāvdaļas, kas var ietekmēt izplūdes un iztvaikošanas emisiju, jāprojektē, jābūvē un jāmontē tā, lai transportlīdzeklis, to normāli lietojot un ņemot vērā svārstības, kam tas var būt pakļauts, atbilstu šīs direktīvas prasībām.

Izgatavotājam jāveic tādi tehniski pasākumi, lai nodrošinātu izplūdes un iztvaikošanas emisijas efektīvu ierobežošanu saskaņā ar šo direktīvu visā transportlīdzekļa parastajā kalpošanas laikā un ievērojot normālus izmantošanas nosacījumus. Attiecībā uz izplūdes emisijām šos noteikumus uzskata par īstenotiem, ja attiecīgi ir izpildīti 5.3.1.4. un 7.1.1.1. iedaļas noteikumi.

Ja katalītiskā neitralizatora sistēmā izmanto skābekļa sensoru, ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek uzturēta stehiometriskā gaisa degvielas attiecība (lambda), kad ir sasniegts konkrēts ātrums vai uzņemot ātrumu.

Tomēr īslaicīgas pārmaiņas šajā attiecībā ir pieļaujamas, ja tās notiek arī testa laikā, kas noteikts attiecīgi 5.3.1. un 7.1.1. iedaļā, vai, ja šīs pārmaiņas ir nepieciešamas drošai braukšanai un motora pareizai darbībai, un tās veido sastāvdaļas, kas ietekmē piesārņojošo vielu emisiju, vai ja šīs pārmaiņas ir nepieciešamas aukstajai palaišanai.

5.1.2. Transportlīdzeklim, kas aprīkots ar dzirksteļaizdedzes motoru, jābūt veidotam tā, lai tas spēj darboties ar bezsvina benzīnu, kā noteikts Direktīvā 85/210/EEK [4].

5.1.2.1. Saskaņā ar 5.1.2.2. iedaļu degvielas tvertnes ieplūdes sprauslai ir jābūt veidotai tā, ka tā liedz tvertni piepildīt no benzīna tanka uzpildes stobra, kura ārējais diametrs ir 23,6 mm vai lielāks.

5.1.2.2. Direktīvas 5.1.2.1. iedaļa neattiecas uz transportlīdzekļiem, par kuriem abi šādi nosacījumi ir izpildīti:

5.1.2.2.1. transportlīdzeklis ir projektēts un veidots tā, ka svinu saturošs benzīns nelabvēlīgi neietekmē ierīces, kas paredzētas gāzveida piesārņojošo vielu emisiju kontrolei, un

5.1.2.2.2. transportlīdzeklis ir skaidri redzami, salasāmi un neizdzēšami marķēts ar simboliem bezsvina benzīnam, kas noteikti ISO 2575–1982, vietā, kas uzreiz pamanāma personai, kura uzpilda degvielas tvertni. Papildu marķējumi ir atļauti.

5.2. Testu piemērošana

Pielikuma 1.5.2. attēlā ir parādīta transportlīdzekļa tipa apstiprināšanas procedūras gaita.

5.2.1. Izņemot 8.1. iedaļā minētos transportlīdzekļus, dzirksteļaizdedzes motoru transportlīdzekļiem jāiziet šādi testi:

- I tips (vidējo izplūdes emisiju imitācija pēc aukstās palaišanas),

- III tips (kartera gāzu emisija),

- IV tips (iztvaikošanas emisijas),

- V tips (pretpiesārņošanas ierīču ilglaicīgums).

5.2.2. Direktīvas 8.1. iedaļā minētajiem dzirksteļaizdedzes motoru transportlīdzekļiem ir jāiziet šādi testi:

- I tips (vidējo izplūdes emisiju imitācija pēc aukstās palaišanas),

- II tips (oglekļa oksīda emisija tukšgaitā),

- III tips (kartera gāzu emisija).

5.2.3. Izņemot 8.1. iedaļā minētos transportlīdzekļus, kompresijaizdedzes motoru transportlīdzekļiem jāiziet šādi testi:

- I tips (vidējo izplūdes emisiju imitācija pēc aukstās palaišanas),

- V tips (pretpiesārņošanas ierīču ilglaicīgums).

5.2.4. Direktīvas 8.1. iedaļā minētos kompresijaizdedzes motoru transportlīdzekļiem ir jāiziet šādi testi:

- I tips (vidējo izplūdes emisiju imitācija pēc aukstās palaišanas – tikai piesārņojošas gāzveida vielas).

5.3. Testu apraksts

5.3.1. I tipa tests (vidējo izplūdes emisiju imitācija pēc aukstās palaišanas).

5.3.1.1. Pielikuma I.5.3. attēlā ir parādīta I tipa testa procedūras gaita. Šis tests jāveic visiem transportlīdzekļiem, kas minēti 1. iedaļā un kuru maksimālā masa nepārsniedz 3,5 tonnas.

5.3.1.2. Transportlīdzekli novieto uz šasijas dinamometra, kas aprīkots ar kravas un inerces imitēšanas līdzekļiem.

5.3.1.2.1. Izņemot 8.1. punktā minētos transportlīdzekļus, bez pārtraukuma veic testu, kas kopumā ilgst 19 minūtes un 40 sekundes un sastāv no divām daļām, pirmās un otrās. Saskaņojot ar ražotāju, starp pirmās daļas beigām un otrās daļas sākumu var būt periods ne ilgāks par 20 sekundēm, kurā paraugi netiek ņemti, lai veicinātu testa aprīkojuma noregulēšanu.

5.3.1.2.2. Pirmo testa daļu veido četri vienkārši pilsētas cikli. Katrs cikls sastāv no piecpadsmit fāzēm (tukšgaita, paātrinājums, vienmērīgs ātrums, ātruma samazināšana, utt.).

5.3.1.2.3. Otro testa daļu veido viens papildus pilsētas cikls. Ārpilsētas braukšanas cikls sastāv no 13 fāzēm (tukšgaita, paātrinājums, vienmērīgs ātrums, ātruma samazināšana, utt.).

I.5.2. attēls

Dažādi tipa apstiprināšanas un attiecināšanas veidi

Tipa apstiprinājuma tests | Dzirksteļaizdedzes motori | Kompresijaizdedzes motori |

M1 kategorijas transportlīdzekļi – masa ≤ 2,5 tonnas – maksimāli sešas vietas | Transportlīdzekļi, kas atbilst 8.1. punktam | M1 kategorijas transportlīdzekļi – masa ≤ 2,5 tonnas – maksimāli sešas vietas | Transportlīdzekļi, kas atbilst 8.1. punktam |

I tips | Jā Pirmā daļa + otrā daļa | Jā (m ≤ 3,5 tonnas) Pirmā daļa | Jā Pirmā daļa + otrā daļa | Jā (m ≤ 3,5 tonnas) Pirmā daļa |

II tips | — | Jā | — | — |

III tips | Jā | Jā | — | — |

IV tips | Jā | — | — | — |

V tips | Jā | — | Jā | — |

Attiecinājums | 6. iedaļa | 6. iedaļa | 6. iedaļa | M2 un N2 tipsar atskaites masu, kas nepārsniedz 2840 kilogramus6. iedaļa |

5.3.1.2.4. Transportlīdzekļiem, kas minēti 8.1. punktā, bez pārtraukuma veic testu, kas sastāv tikai no četriem vienkāršiem pilsētas cikliem (pirmā daļa) un kopā ilgst 13 minūtes.

5.3.1.2.5. Testa laikā izplūdes gāzes atšķaida un vienā vai vairākos maisos ievāc proporcionālu paraugu. Transportlīdzekļa izplūdes gāzes atšķaida, paņem to paraugu un analizē pēc tālāk tekstā aprakstītās procedūras, un izmēra kopējo atšķaidīto izplūdes gāzu tilpumu. Reģistrē ne tikai oglekļa oksīda, ogļūdeņraža un slāpekļa oksīda emisijas, bet arī makrodaļiņas saturošu piesārņojošo vielu emisijas no transportlīdzekļiem, kas aprīkoti ar kompresijaizdedzes motoriem.

5.3.1.3. Testu veic, izmantojot III pielikumā aprakstīto procedūru. Jāizmanto noteiktās gāzu paņemšanas un analizēšanas, kā arī daļiņu atdalīšanas un svēršanas metodes.

5.3.1.4. Saskaņā ar 5.3.1.4.2. un 5.3.1.5. iedaļu, testu atkārto trīs reizes. Izņemot transportlīdzekļus, kas attiecībā uz katru testu ir minēti 8.1. punktā, rezultātus sareizina ar atbilstošu nolietošanas koeficientu, kas iegūts no 5.3.5. punkta. Rezultātā iegūtajām gāzveida emisiju masām un transportlīdzekļu gadījumā, kas aprīkoti ar kompresijaizdedzes motoriem, katrā testā iegūto makrodaļiņu masām ir jābūt mazākām par vērtībām, kas uzrādītas nākamajā tabulā.

Oglekļa oksīda masa | Ogļūdeņražu un slāpekļa oksīdu kopējā masa | [5]Makrodaļiņu masa |

L1 (g/km) | L2 (g/km) | L3 (g/km) |

2,72 | 0,97 | 0,17 |

5.3.1.4.1. Neatkarīgi no 5.3.1.4. punkta prasībām viena no rezultātā iegūtajām masām attiecībā uz katru piesārņojošo vielu vai piesārņotāju kombināciju var par ne vairāk kā 10 % pārsniegt noteikto robežu ar noteikumu, ka visu triju rezultātu vidējais aritmētiskais ir zem noteiktās robežas. Ja noteiktā robeža ir pārsniegta vairāk nekā vienai piesārņojošai vielai, nav svarīgi, vai tas notiek vienā testā vai dažādos testos [6].

5.3.1.4.2. Pēc ražotāja pieprasījuma 5.3.1.4. iedaļā noteikto testu skaitu var palielināt līdz 10 ar noteikumu, ka katras piesārņojošās vielas pirmo triju rezultātu vidējā aritmētiskā vērtība (

x

) vai kopējā vērtība divām tādām piesārņojošām vielām, uz kurām attiecas ierobežojumi, ir starp 100 % un 110 % no vērtības. Šajā gadījumā vienīgā prasība ir tāda, ka no katras piesārņojošās vielas visu desmit iegūto rezultātu vidējai aritmētiskajai vērtībai vai kopējai vērtībai divām tādām piesārņojošām vielām, uz kurām attiecas ierobežojumi, ir jābūt mazākai par robežvērtību (

x

< L

).

5.3.1.5. Testu skaitu, kas noteikts 5.3.1.4. punktā, samazina turpmāk minētajos apstākļos, kur V1 ir pirmā testa rezultāts un V2 ir otrā testa rezultāts attiecībā uz katru piesārņojošo vielu vai divu piesārņojošo vielu kombinēto emisiju saskaņā ar ierobežojumu.

5.3.1.5.1. Tikai vienu testu veic, ja attiecībā uz katru piesārņojošo vielu vai piesārņojošo vielu kombinēto emisiju iegūtais rezultāts ir mazāks vai vienāds ar 0,70 L (t.i., V1 ≤ 0,70 L)

5.3.1.5.2. Ja 5.3.1.5.1. punkta prasības nav izpildītas, veic tikai divus testus, ja attiecībā uz katru piesārņojošo vielu vai divu piesārņojošo vielu kombinēto emisiju saskaņā ar ierobežojumiem ir izpildītas šādas prasības:

V1 ≤ 0,85 L un V1 + V2 ≤ 1,70 L un V2 ≤ L.

5.3.2. II tipa tests (oglekļa oksīda emisijas tests tukšgaitā)

5.3.2.1. Šo testu veic 8.1. punktā minētajiem transportlīdzekļiem, kas aprīkoti ar dzirksteļaizdedzes motoru.

5.3.2.2. Veicot testu saskaņā ar IV pielikumu, oglekļa oksīda saturs pēc svara izplūdes gāzēs pie motora tukšgaitā nedrīkst pārsniegt 3,5 % pie iestatījuma, ko izmanto I tipa testā, un nedrīkst pārsniegt 4,5 % minētajā pielikumā noteikto pielāgojumu robežās.

5.3.3. III tipa tests (kartera gāzu emisijas pārbaude)

5.3.3.1. Šo Testu veic ar visiem 1. iedaļā minētajiem transportlīdzekļiem, izņemot tos, kas aprīkoti ar kompresijaizdedzes motoriem.

+++++ TIFF +++++

Tipa apstiprinājuma kārtības shēma I tipam

(skatīt 5.3.1. iedaļu)

5.3.3.2. Ja testu veic saskaņā ar V pielikumu, no motora kartera ventilācijas sistēmas nedrīkst būt nekādas kartera gāzes izplūšana atmosfērā.

5.3.4. IV tipa tests (iztvaikošanas emisiju noteikšana)

5.3.4.1. Šo testu veic visiem 1. iedaļā minētajiem transportlīdzekļiem, izņemot tos, kas aprīkoti ar kompresijaizdedzes motoriem un tos, kas minēti 8.1. punktā.

5.3.4.2. Veicot testu saskaņā ar VI pielikumu, iztvaikošanas emisiju daudzums ir mazāks par 2 g vienā testā.

5.3.5. V tipa tests (pretpiesārņošanas ierīču ilglaicīgums)

5.3.5.1. Šo testu veic visiem 1. iedaļā minētajiem transportlīdzekļiem, izņemot tos, kas minēti 8.1. punktā. Testu veido novecošanas tests, braucot 80000 kilometrus saskaņā ar VII pielikumā aprakstīto programmu uz testa ceļa, uz ceļa vai uz šasijas dinamometra.

5.3.5.2. Neatkarīgi no 5.3.5.1. punkta prasībām, ražotājs var izvēlēties pielaides koeficientus no šīs tabulas, ko izmanto kā alternatīvu 5.3.5.1.1. punkta testam.

Motora kategorija | Nolietojuma koeficienti |

CO | HC + NOX | Makrodaļiņas [7] |

Dzirksteļaizdedzes motors | 1,2 | 1,2 | — |

Kompresijaizdedzes motors | 1,1 | 1,0 | 1,2 |

Pēc ražotāja pieprasījuma tehniskais dienests var veikt I tipa testu, pirms ir pabeigts V tipa tests, izmantojot nolietojuma koeficientus, kas norādīti iepriekšminētajā tabulā. Pabeidzot V tipa testu, tehniskais dienests var grozīt tipa apstiprinājuma rezultātus, kas reģistrēti IX pielikumā, aizstājot tabulā minētos nolietošanās koeficientus ar tiem, kas izmērīti V tipa testā.

5.3.5.3. Nolietošanās koeficientus nosaka, izmantojot 5.3.5.1. punktā minēto procedūru vai vērtības, kas minētas 5.3.5.2. punktā. Koeficientus izmanto, lai noteiktu atbilstību 5.3.1.4. un 7.1.1.1. punkta prasībām.

6. EEK TIPA APSTIPRINĀJUMA ATTIECINĀŠANA

6.1. Attiecināšana, kas saistīta ar izplūdes caurules emisijām

(I tipa un II tipa tests).

6.1.1. Transportlīdzekļu tipi ar dažādu atskaites masu

Par transportlīdzekļa tipu piešķirtu apstiprinājumu ar šādiem nosacījumiem var attiecināt līdz transportlīdzekļu tipiem, kas atšķiras no tipa, kas apstiprināts tikai attiecībā uz tā atskaites masu:

6.1.1.1. Transportlīdzekļi, kas nav 8.1. punktā minētie.

6.1.1.1.1. Apstiprinājumus var attiecināt tikai līdz transportlīdzekļu tipiem, kuru atskaites masa ir tāda, kam nepieciešama nākamās augstākas inerces vai jebkuras zemākas inerces izmantošana.

6.1.1.2. Transportlīdzekļi, kas minēti 8.1. punktā.

6.1.1.2.1. Apstiprinājumus var attiecināt tikai līdz transportlīdzekļu tipiem, kuru atskaites masa ir tāda, kam nepieciešama nākamās augstākas inerces vai nākamās zemākas inerces izmantošana.

6.1.1.2.2. Ja tā transportlīdzekļa tipa atskaites masa, kuram pieprasa apstiprinājuma attiecināšanu, ir tāda, kam nepieciešama ekvivalentās inerces spara rata izmantošana, kas ir augstāka par to, ko izmanto jau attiecīgajam transportlīdzekļa tipam, apstiprinājuma attiecinājumu piešķir.

6.1.1.2.3. Ja tā transportlīdzekļa tipa atskaites masai, par kuru ir pieprasīts apstiprinājuma attiecinājums, ir nepieciešama ekvivalentās inerces, kas ir zemāka par jau apstiprinātā transportlīdzekļa tipam izmantoto, spara rats, apstiprinājuma attiecinājumu piešķir, ja no jau apstiprinātā transportlīdzekļa iegūto piesārņojošo vielu masa ir robežās, kas noteiktas transportlīdzeklim, par kuru apstiprinājuma attiecinājums ir pieprasīts.

6.1.2. Transportlīdzekļu tipi ar dažādiem kopējiem pārnesuma skaitļiem

Par transportlīdzekļa tipu piešķirtu apstiprinājumu ar šādiem nosacījumiem var attiecināt uz transportlīdzekļu tipiem, kas atšķiras no tipa, kas apstiprināts tikai attiecībā uz tā pārnesumu attiecībām:

6.1.2.1. Attiecībā uz katru pārnesuma attiecību, ko izmanto I tipa testā, ir nepieciešams noteikt attiecību,

E =

V

− V

V

kur pie motora ātruma 1000 rpm V1 ir apstiprinātā transportlīdzekļa tipa ātrums un V2 ir tā transportlīdzekļa tipa ātrums, par kuru ir pieprasīts apstiprinājuma attiecinājums.

6.1.2.2. Ja katram pārnesuma skaitlim E ≤ 8 %, attiecinājumu piešķir, neatkārtojot I tipa testus.

6.1.2.3. Ja par vismaz vienu pārnesuma attiecību E > 8 % un par katru pārnesuma attiecību E ≤ 13 %, I tipa tests jāatkārto, bet to var veikt ražotāja izvēlētā laboratorijā, vienojoties ar iestādi, kas izsniedz tipa apstiprinājumu. Ziņojumu par testiem nosūta tehniskajam dienestam, kas atbild par tipa apstiprinājuma testiem.

6.1.3. Dažādu atskaites masu un dažādu pārnesumu attiecību transportlīdzekļu tipi

Transportlīdzekļa tipam piešķirtu apstiprinājumu var attiecināt līdz transportlīdzekļu tipiem, kas no apstiprinātā tipa atšķiras tikai attiecībā uz to atskaites masu un to pārnesumu attiecībām, ar noteikumu, ka ir izpildīti 6.1.1. un 6.1.2. punktā minētie nosacījumi.

6.1.4. Piezīme:

Ja transportlīdzekļa tips ir apstiprināts saskaņā ar 6.1.1 līdz 6.1.3. punktu, šādu apstiprinājumu nevar attiecināt uz citiem transportlīdzekļu tipiem.

6.2. Iztvaikošanasemisijas (IV tipa tests)

6.2.1. Ar kontroles sistēmu iztvaikošanas emisijām aprīkotam transportlīdzekļu tipam piešķirtu apstiprinājumu var attiecināt ar šādiem nosacījumiem:

6.2.1.1. Degvielas/gaisa mērīšanas pamatprincipam (piemēram, monoiesmidzināšana, karburators) ir jābūt vienam un tam pašam.

6.2.1.2. Degvielas tvertnes formai un degvielas tvertnes un šķidrās degvielas cauruļu materiālam jābūt identiskam. Ir jāpārbauda sliktākā saime attiecībā uz šķērsgriezumu un aptuveno cauruļu garumu. To, vai neidentiski tvaika/šķidruma separatori ir pieņemami, izlemj tehniskais dienests, kas atbildīgs par tipa apstiprinājuma testiem. Degvielas tvertnes tilpumam jābūt 10 % robežās. Tvertnes drošības vārsta iestatījumam jābūt identiskam.

6.2.1.3. Degvielas tvaika uzglabāšanas metodei jābūt identiskai, t.i., trauka forma un apjoms, uzglabāšanas līdzeklis, gaisa tīrītājs (ja izmanto iztvaikošanas emisiju kontrolei), utt.

6.2.1.4. Karburatora degvielas rezervuāra tilpumam jābūt 10 mililitru robežās.

6.2.1.5. Ir jānosaka uzglabāto tvaiku izplūdes metode (piemēram, gaisa plūsma, sākuma punkts vai izplūdes apjoms braukšanas ciklā).

6.2.1.6. Degvielas mērīšanas sistēmas plombēšanas un ventilēšanas metodēm jābūt identiskām.

6.2.2. Citas piezīmes:

i) ir atļauti dažādi motoru lielumi;

ii) ir atļauta dažāda motoru jauda;

iii) ir atļautas automātiskās un manuālās pārnesumkārbas, divu un četru riteņu piedziņa;

iv) ir atļauti dažādi virsbūves veidi;

v) ir atļauti dažādi riteņu un riepu izmēri.

6.3. Pretpiesārņojuma ierīču ilglaicīgums

(V tipa tests)

6.3.1. Par transportlīdzekļa tipu piešķirtu apstiprinājumu var attiecināt uz dažādiem transportlīdzekļu tipiem ar noteikumu, ka motora/piesārņojuma kontroles sistēmas kombinācija ir identiska tai, kas ir jau apstiprinātajam transportlīdzeklim. Šajā sakarā uzskata, ka transportlīdzekļu tipiem, kuru zemāk minētie parametri ir identiski vai ir noteikto robežvērtību robežās, ir tā pati motora/piesārņojuma kontroles sistēmas kombinācija.

6.3.1.1. Motors:

- cilindru skaits,

- motora darba tilpums (± 15 %),

- cilindru bloka konfigurācija,

- vārstu skaits,

- degvielas sistēma,

- dzesēšanas sistēmas veids,

- degšanas process.

6.3.1.2. Piesārņojuma kontroles sistēma:

- Katalītiskais neitralizators:

- katalītisko neitralizatoru un elementu skaits,

- katalītisko neitralizatoru izmērs un forma (tilpums ± 10 %),

- katalītiskās darbības veids (oksidēšana, trīsceļu,…),

- dārgmetālu slodze (identiska vai lielāka),

- dārgmetālu procentuālā attiecība (± 15 %),

- substrāts (struktūra un materiāls),

- elementu blīvums,

- katalītiskā neitralizatora(–u) korpusa veids,

- katalītiskā neitralizatora atrašanās vieta (atrašanās vieta un izmērs izplūdes sistēmā, kas nerada temperatūras svārstības lielākas par 50 K katalītiskā neitralizatora ieplūdē).

- Gaisa iesmidzināšana:

- ir vai nav

- veids (gaisa impulss, gaisa sūkņi,…).

- EGR:

- ir vai nav.

6.3.1.3. Inerces kategorija: inerces kategorija, kas ir nākamā augstākā, un jebkura ekvivalentās inerces kategorija, kas ir zemāka.

6.3.1.4. Ilglaicīguma testu var veikt, izmantojot transportlīdzekli, virsbūves veidu, pārnesumkārbu (automātisko vai manuālo) un riteņu vai riepu izmēru, kas ir atšķirīgs no tā, kas ir transportlīdzekļa tipam, kuram tipa apstiprinājums ir pieprasīts.

7. RAŽOJUMU ATBILSTĪBA

7.1. Parasti ražojumu atbilstības pārbaudi attiecībā uz izplūdes un iztvaikošanas transportlīdzekļa emisiju ierobežojumiem veic, pamatojoties uz aprakstu IX pielikumā minētajā tipa apstiprinājuma sertifikātā un nepieciešamības gadījumā uz visiem vai atsevišķiem 5.2. punktā aprakstītajiem I, II, III un IV tipa testiem.

7.1.1. Transportlīdzekļa atbilstību I tipa testam pārbauda šādi:

7.1.1.1. Viens transportlīdzeklis no sērijas iziet 5.3.1. punktā aprakstīto testu. Nolietošanas koeficientus piemēro tādā pašā veidā. Tomēr 5.3.1.4. punktā minētās robežas aizstāj ar šādām:

Oglekļa oksīda masa | Ogļūdeņražu un slāpekļa oksīdu kopējā masa | [8]Makrodaļiņu masa |

L1 (g/km) | L2 (g/km) | L3 (g/km) |

3,16 | 1,13 | 0,18 |

7.1.1.2. Ja no sērijas ņemtais transportlīdzeklis neatbilst 7.1.1.1. punkta prasībām, izgatavotājs var lūgt izdarīt mērījumus transportlīdzekļu paraugam, kas ir ņemts no sērijas un ietver sākotnēji ņemto transportlīdzekli. Ražotājs nosaka parauga izmēru n. Transportlīdzekļiem, kas nav sākotnēji ņemtais transportlīdzeklis, veic vienu I tipa testu. Rezultāts, ko ņem vērā transportlīdzeklim, kas sākotnēji pārbaudīts, ir vidējais aritmētiskais rezultātam, kas iegūts no visiem trijiem I tipa testiem, kas veikti ar šo transportlīdzekli. Vidējo aritmētisko (

x

) no rezultāta, kas iegūts no izvēles parauga, un standarta atkāpes S [9] atzīmē attiecībā uz oglekļa oksīda emisijām, apvienotajiem ogļūdeņraža un slāpekļa oksīda emisijām un makrodaļiņu emisijām. Ražošanas paraugus tad uzskata par atbilstošiem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

x

+ k.S ≤ L

kur

L ir 7.1.1.1. punktā noteiktā robežvērtība;

k ir statistiskais koeficients, kas ir atkarīgs no n un dots šajā tabulā:

n | 2 | 3 | 4 | 5 | 6 | 7 | 8 | 9 | 10 |

k | 0,973 | 0,613 | 0,489 | 0,421 | 0,376 | 0,342 | 0,317 | 0,296 | 0,279 |

n | 11 | 12 | 13 | 14 | 15 | 16 | 17 | 18 | 19 |

k | 0,265 | 0,253 | 0,242 | 0,233 | 0,224 | 0,216 | 0,210 | 0,203 | 0,198 |

k =

n

7.1.2. Ar sērijas transportlīdzekli veiktajos II un III tipa testos ir jāizpilda 5.3.2.2. un 5.3.3.2. punktā paredzētie nosacījumi.

7.1.3. Neatkarīgi no III pielikuma 3.1.1. iedaļas prasībām tehniskais dienests, kas atbildīgs par ražojumu atbilstības testu, var ar ražotāja piekrišanu veikt I, II, III un IV tipa testu transportlīdzekļiem, ar kuriem ir braukts mazāk par 3000 kilometriem.

7.1.4. Pārbaudot vidējo iztvaikošanas emisiju apjomu visiem apstiprinātā tipa ražošanas transportlīdzekļiem, tām jābūt mazākām par 5.3.4.2. punktā minēto robežvērtību.

7.1.5. Parastajai ražošanas līnijas beigu testēšanai apstiprinājuma turētājs var pierādīt atbilstību ar parauga transportlīdzekļiem, kas atbilst VI pielikuma 7. iedaļas prasībām.

8. PĀREJAS NOTEIKUMI

8.1. Lai veiktu tipa apstiprinājumu un pārbaudītu atbilstību:

- transportlīdzekļiem, kas nav M1 kategorijas transportlīdzekļi,

- M1 kategorijas pasažieru transportlīdzekļiem, kas paredzēti vairāk nekā sešu pasažieru pārvadāšanai, ieskaitot transportlīdzekļa vadītāju, vai kuru maksimālā masa pārsniedz 2500 kilogramus,

- apvidus transportlīdzekļiem, kā noteikts I pielikumā Direktīvai 70/156/EEK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 87/403/EEK [10],

pārbaudei jābūt pirmās daļas testam. Robežvērtības, kas norādītas 5.3.1.4. (tipa apstiprinājums) un 7.1.1.1. (atbilstības tests) tabulā, aizstāj ar šādiem:

Transportlīdzekļu tipa apstiprināšanai:

Atskaites masa RW (kg) | Oglekļa oksīds L1 (g/testā) | Kopējā ogļūdeņražu un slāpekļa oksīdu emisija L2 (g/testā) |

RW ≤ 1020 | 58 | 19,0 |

1020 < RW ≤ 1250 | 67 | 20,5 |

1250 < RW ≤ 1470 | 76 | 22,0 |

1470 < RW ≤ 1700 | 84 | 23,5 |

1700 < RW ≤ 1930 | 93 | 25,0 |

1930 < RW ≤ 2150 | 101 | 26,5 |

2150 ≤ RW | 110 | 28,0 |

Ražojumu atbilstības pārbaudēm:

Atskaites masa RW (kg) | Oglekļa oksīds L1 (g/testā) | Kopējā ogļūdeņražu un slāpekļa oksīdu emisija L2 (g/testā) |

RW < 1020 | 70 | 23,8 |

1020 < RW ≤ 1250 | 80 | 25,6 |

1250 < RW ≤ 1470 | 91 | 27,5 |

1470 < RW ≤ 1700 | 101 | 29,4 |

1700 < RW ≤ 1930 | 112 | 31,3 |

1930 < RW ≤ 2150 | 121 | 33,1 |

2150 ≤ RW | 132 | 35,0 |

8.2. Šādi noteikumi līdz 1994. gada 31. decembrim joprojām piemērojami transportlīdzekļiem, kurus nodod ekspluatācijā un kuru tipu apstiprinājums piešķirts līdz 1993. gada 1. jūlijam:

- pārejas noteikumi, kas noteikti 8.3. iedaļā (izņemot 8.3.1.3. punktu) I pielikumā Direktīvai 70/220/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 88/436/EEK,

- noteikumi M1 kategorijas transportlīdzekļiem, kas nav šīs pielikuma 8.1. iedaļā minētie un kas ir aprīkoti ar dzirksteļaizdedzes motoriem, kuru darba tilpums ir lielāks par 2 litriem, I pielikumā Direktīvai 70/220/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 88/76/EEK,

- noteikumi transportlīdzekļiem ar motora darba tilpumu, kas mazāks par 1,4 litriem, Direktīvā 70/220/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 89/458/EEK.

Pēc ražotāja pieprasījuma testi, kas izdarīti saskaņā ar šīm prasībām, var būt tipa apstiprināšanas testi, aizstājot testu veikšanu, kas minēti 5.3.1., 5.3.5. un 7.1.1. punktā I pielikumā Direktīvai 70/220/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/441/EEK.

8.3. Līdz 1994. gada 1. jūlijam attiecībā uz tipa apstiprinājumu un līdz 1994. gada 31. decembrim attiecībā uz sākotnējo ekspluatācijas uzsākšanu robežvērtības kombinētajai ogļūdeņražu un oglekļa oksīdu masai un makrodaļiņu masai transportlīdzekļiem, kas aprīkoti ar tiešās iesmidzināšanas tipa kompresijaizdedzes motoriem, izņemot 8.1. iedaļā minētos transportlīdzekļus, ir tās, ko iegūst, reizinot 5.3.1.4. (tipa apstiprinājums) un 7.1.1.1. (atbilstības pārbaude) punkta tabulās minētās vērtības L2 un L3 ar koeficientu 1,4.

[1] Kā noteikts 0.4 punktā I pielikumā Direktīvai 70/156/EEK (OV L 42, 23.2.1970., 1. lpp.).

[2] OV L 197, 20.7.1983., 1. lpp.

[3] OV L 36, 9.2.1988., 33. lpp.

[4] OV L 96, 3.4.1985., 25. lpp.

[5] Kompresijaizdedzes motoriem.

[6] Ja viens no šiem trim rezultātiem, kas atbilst katrai piesārņojošai vielai vai kombinācijai, pārsniedz 5.3.1.4. punktā noteikto robežvērtību par vairāk nekā 10 %, pārbaudi attiecīgajam transportlīdzeklim var turpināt, kā noteikts 5.3.1.4.2. punktā.

[9] Standartnovirze ir.S2 = ∑ x − x2n − 1, kur x ir jebkurš no individuālajiem rezultātiem, kas iegūts paraugam n.

[10] OV L 220, 8.8.1987., 44. lpp.

--------------------------------------------------

II PIELIKUMS

INFORMĀCIJAS DOKUMENTS Nr.…

saskaņā ar I pielikumu Padomes Direktīvai 70/156/EEK attiecībā uz EEK tipa apstiprinājumu un saistībā ar pasākumiem, ko veic pret gaisa piesārņošanu ar emisijām no mehāniskajiem transportlīdzekļiem

(Direktīva 70/220/EK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/441/EEK)

+++++ TIFF +++++

+++++ TIFF +++++

+++++ TIFF +++++

+++++ TIFF +++++

+++++ TIFF +++++

+++++ TIFF +++++

+++++ TIFF +++++

--------------------------------------------------

III PIELIKUMS

I TIPA TESTS

(Vidējo izplūdes emisiju pārbaude pēc aukstās palaišanas)

1. IEVADS

Šajā pielikumā ir aprakstīta procedūra I pielikuma 5.3.1. punktā noteiktajam I tipa testam.

2. DARBĪBAS CIKLS UZ ŠASIJAS DINAMOMETRA

2.1. Cikla apraksts

Darbības cikls uz šasijas dinamometra ir aprakstīts šī pielikuma 1. papildinājumā.

2.2. Vispārēji noteikumi, saskaņā ar kuriem veic ciklu

Ja nepieciešams noteikt, kā vislabāk iedarbināt paātrinājuma un bremžu vadības ierīci, lai sasniegtu ciklu, kas tuvināts teorētiskajam ciklam noteiktajās robežās, jāveic iepriekšēji testa cikli.

2.3. Pārnesumkārbas izmantošana

2.3.1. Ja maksimālais ātrums, ko var sasniegt pirmajā pārnesumā, ir zemāks par 15 km/h, vienkāršajiem pilsētas cikliem (pirmā daļa) izmanto otro, trešo un ceturto pārnesumu un ārpilsētas ciklam (otrā daļa) izmanto otro, trešo, ceturto un piekto pārnesumu. Otro, trešo un ceturto pārnesumu var arī izmantot pilsētas ciklam (pirmā daļa) un otro, trešo, ceturto un piekto pārnesumu var izmantot ārpilsētas ciklam (otrā daļa), ja braukšanas instrukcijās ir ieteikts uzsākt otrajā pārnesumā līdzenā vietā vai ja pirmais pārnesums ir noteikts kā rezervēts apvidus braukšanai, lēnai braukšanai vai vilkšanai.

Transportlīdzekļiem ar maksimālo motora jaudu, kas nav lielāka par 30 Kw, un maksimālo ātrumu, kas nepārsniedz 130 km/h, maksimālais ārpilsētas cikla (otrā daļa) ātrums ir ierobežots līdz 90 km/h līdz 1994. gada 1. jūlijam. Pēc šī datuma transportlīdzekļi, kas nevar sasniegt darbības ciklā nepieciešamās paātrinājuma un maksimālā ātruma vērtības, jādarbina ar pilnīgi nospiestu akselerācijas pedāli līdz tie sasniedz nepieciešamo darbības līkni. Atkāpes no darbības cikla jāreģistrē testa ziņojumā.

2.3.2. Transportlīdzekļus, kas aprīkoti ar pusautomātisko pārnesumu kārbu, pārbauda, izmantojot pārnesumus, ko parasti izmanto braukšanā, un pārnesumus izmanto atbilstoši ražotāja norādījumiem.

2.3.3. Transportlīdzekļus, kas aprīkoti ar automātisko pārnesumu kārbu, pārbauda ar ieslēgtu augstāko pārnesumu ("braukšana" ("Drive")). Akseleratoru izmanto tā, lai panāktu iespējami vienmērīgāko paātrinājumu, ļaujot pārslēgt dažādus pārnesumus parastajā kārtībā. Bez tam, nepiemēro šī pielikuma 1. papildinājumā norādītos pārnesumu pārslēgšanas punktus; paātrinājums jāturpina visu periodu, kas apzīmēts ar taisnajām līnijām, kas katra tukšgaitas perioda beigas savieno ar nākamā vienmērīga ātruma perioda sākumu. Piemēro 2.4. punktā minētās pielaides.

2.3.4. Transportlīdzekļus, kas aprīkoti ar paātrinošo pārnesumu, kuru transportlīdzekļa vadītājs var ieslēgt, pārbauda ar neieslēgtu paātrinošo pārnesumu pilsētas ciklā (pirmā daļa) un ar ieslēgtu paātrinošo pārnesumu ārpilsētas ciklā (otrā daļa).

2.4. Pielaides

2.4.1. Ir pieļaujama ± 2 km/h pielaide starp norādīto ātrumu un teorētisko ātrumu paātrinājuma laikā, vienmērīga ātruma laikā un ātruma samazinājuma laikā, kad izmanto transportlīdzekļa bremzes. Ja transportlīdzeklis straujāk samazina ātrumu, neizmantojot bremzes, piemēro tikai 6.5.3. punkta prasības. Ātruma pielaides, kas lielākas par noteiktajām, ir atļautas fāžu maiņas laikā ar noteikumu, ka pielaides jebkurā gadījumā nepārsniedz par vairāk nekā 0,5 sekundēm.

2.4.2. Laika pielaides ir ± 1,0 sekunde. Iepriekšminētās pielaides vienādi piemēro katra pārnesuma maiņas perioda sākumā un beigās [1] pilsētas ciklā (pirmā daļa) un ārpilsētas cikla (otrā daļa) darbībās Nr. 3, 5 un 7.

2.4.3. Šīs ātruma un laika pielaides apvieno kā norādīts 1. papildinājumā.

3. TRANSPORTLĪDZEKLIS UN DEGVIELA

3.1. Testa transportlīdzeklis

3.1.1. Transportlīdzeklis jāiesniedz labā mehāniskā stāvoklī. Tam jābūt iepriekš piestrādātam un tā nobraukumam pirms testa ir jābūt vismaz 3000 km.

3.1.2. Izplūdes ierīcei nedrīkst būt noplūdes, kas varētu samazināt ievākto gāzu daudzumu, kam jābūt motora radīto gāzu daudzumam.

3.1.3. Ieplūdes sistēmas necaurlaidību var pārbaudīt, lai nodrošinātu, ka karburāciju neietekmē gadījuma rakstura gaisa uzņemšana.

3.1.4. Motora un transportlīdzekļa vadības ierīču iestatījumiem jābūt tādiem, kā noteicis ražotājs. Šī prasība jo īpaši attiecas arī uz iestatījumiem tukšgaitai (rotācijas ātrums un oglekļa oksīda saturs izplūdes gāzēs), aukstās palaišanas ierīcei un izplūdes gāzes piesārņojošo vielu emisijas kontroles sistēmai.

3.1.5. Pārbaudāmajam transportlīdzeklim vai ekvivalentam transportlīdzeklim nepieciešamības gadījumā jābūt aprīkotam ar ierīci, kas ļauj veikt raksturīgu parametru mērījumu, kas nepieciešams šasijas dinamometra iestatījumam, saskaņā ar 4.1.1. punktu.

3.1.6. Tehniskais dienests var pārbaudīt, vai transportlīdzeklis atbilst darbības rādītājiem, ko noteicis ražotājs, ka to var izmantot normālai braukšanai un, jo īpaši, ka to ir iespējams palaist gan aukstu, gan siltu.

3.2. Degviela

Testam ir jāizmanto atbilstoša standartdegviela, kā noteikts VIII pielikumā.

4. TESTA APRĪKOJUMS

4.1. Šasijas dinamometrs

4.1.1. Dinamometram jāvar imitēt ceļa slodze vienā no šādām klasifikācijām:

- dinamometrs ar fiksētu slodzes grafiku, t.i., dinamometrs, kura fiziskās īpašības nodrošina fiksētu slodzes grafika formu,

- dinamometrs ar noregulējamu slodzes grafiku, t.i., dinamometrs ar vismaz diviem ceļa slodzes parametriem, kura slodzes grafika formu var noregulēt.

4.1.2. Dinamometra iestatījumu nedrīkst ietekmēt laika beigšanās. Tas nedrīkst radīt jūtamas vibrācijas transportlīdzeklī, kas varētu kaitēt tā normālai darbībai.

4.1.3. Tam jābūt aprīkotam ar līdzekli inerces un slodzes imitēšanai. Šie imitatori ir savienoti ar priekšējo rulli divruļļu dinamometra gadījumā.

4.1.4. Precizitāte

4.1.4.1. Ir jābūt iespējamam izmērīt un nolasīt Uzrādītās slodzes mērījumu un nolasījumu precizitātei jābūt ± 5 %.

4.1.4.2. Tāda dinamometra gadījumā, kam ir fiksēts slodzes grafiks, slodzes iestatījuma precizitātei pie ātruma 80 km/h jābūt ± 5%. Tāda dinamometra gadījumā, kam ir noregulējams slodzes grafiks, dinamometra slodzes atbilstībai ceļa slodzei jābūt ar precizitāti 5 % pie ātruma 100, 80, 60 un 40 km/h un 10 % pie ātruma 20 km/h. Zem šī ātruma dinamometra absorbcijai jābūt pozitīvai.

4.1.4.3. Rotējošo daļu (attiecīgos gadījumos ieskaitot imitēto inerci) kopējai inercei jābūt zināmai un tai jābūt ± 20 kilogramu robežās no inerces klases testam.

4.1.4.4. Transportlīdzekļa ātrumu mēra ar ruļļa rotācijas ātrumu (divruļļu dinamometra gadījumā priekšējais rullis). Tas jāmēra ar precizitāti ± 1 km/h pie ātruma virs 10 km/h.

4.1.5. Slodzes un inerces iestatījums

4.1.5.1. Dinamometrs ar fiksētu slodzes grafiku: slodzes imitators ir jānoregulē, lai absorbētu jaudu, kas iedarbojas uz piedziņas riteņiem pie vienmērīga ātruma 80 km/h, un reģistrē absorbēto jaudu pie 50 km/h. Līdzekļi, ar ko nosaka un iestata šo slodzi, ir aprakstīti 3. papildinājumā.

4.1.5.2. Dinamometrs ar noregulējamu slodzes grafiku: slodzes imitators ir jānoregulē, lai absorbētu jaudu, kas iedarbojas uz piedziņas riteņiem pie vienmērīga ātruma 100, 80, 60, 40 un 20 km/h. Līdzekļi, ar ko nosaka un iestata šīs slodzes, ir aprakstīti 3. papildinājumā.

4.1.5.3. Inerce

Dinamometriem ar elektrisko inerces imitatoru ir jābūt ekvivalentiem mehāniskajām inerces sistēmām. Veids, kā nosaka ekvivalenci, ir aprakstīts 4. papildinājumā.

4.2. Izplūdes gāzes paraugu ņemšanas sistēma

4.2.1. Izplūdes gāzu paraugu ņemšanas sistēmai jāļauj izmērīt faktisko piesārņojošo vielu emisiju daudzumu izplūdes gāzēs. Izmantojamā sistēma ir pastāvīga apjoma paraugu ņemšanas (CVS) sistēma. Tam nepieciešams, lai transportlīdzekļa izplūdes pastāvīgi atšķaidītu ar apkārtējo gaisu kontrolētos nosacījumos. Mērīšanas pastāvīgā apjoma paraugu ņemšanas koncepcijā ir jāizpilda divi nosacījumi: ir jāizmēra kopējais izplūdes gāzu un atšķaidīta gaisa sajaukuma apjoms un analīzēm jāievāc pastāvīgi proporcionāls apjoma paraugs.

Radīto emisiju daudzumu nosaka no parauga koncentrācijām, kas labotas attiecībā uz piesārņojošo vielu apkārtējā gaisa saturu un kopējo plūsmu testa laikā.

Makrodaļiņas saturošo piesārņojošo vielu emisiju līmeni nosaka, izmantojot piemērotus filtrus, lai ievāktu daļiņas no proporcionālas makrodaļas plūsmas testā, un nosakot to daudzumu gravimetriski saskaņā ar 4.3.2. iedaļu.

4.2.2. Plūsmai caur sistēmu jābūt pietiekamai, lai nepieļautu ūdens kondensēšanos visos apstākļos, kas var rasties testa laikā, kā noteikts 5. papildinājumā.

4.2.3. Vispārējās koncepcijas shematiska diagramma ir dota III.4.2.3. attēlā. 5. papildinājumā ir doti pastāvīgā tilpuma paraugu ņemšanas sistēmas trīs veidi, kas atbilst šajā pielikumā noteiktajām prasībām.

4.2.4. Gāzes un gaisa sajaukumam jābūt homogēnam paraugu ņemšanas zondes punktā S2.

4.2.5. Zondei ir jāpaņem īstais atšķaidītu izplūdes gāzu paraugs.

4.2.6. Sistēmā nedrīkst būt gāzes noplūdes. Formai un materiāliem jābūt tādiem, lai sistēma neietekmētu piesārņojošo vielu koncentrāciju atšķaidītajā izplūdes gāzē. Ja kāds komponents (siltummainis, gaisa kompresors, utt.) maina kādas piesārņojošas gāzveida vielas koncentrāciju atšķaidītajā gaisā, paraugu ņemšana šai piesārņojošai vielai jāveic pirms šī komponenta, ja problēmu nevar novērst.

+++++ TIFF +++++

Izplūdes gāzu paraugu ņemšanas sistēmas shēma [insert the figure from TIFF]

4.2.7. Ja pārbaudāmais transportlīdzeklis ir aprīkots ar izplūdes cauruli, kas sastāv no vairākiem atzariem, savienojošām caurulēm jābūt savienotām cik vien iespējams tuvu transportlīdzeklim.

4.2.8. Statiskā spiediena svārstībām transportlīdzekļa izplūdes caurulē jābūt robežās ± 1,25 kPa no statiskā spiediena svārstībām, kas izmērītas dinamometra braukšanas cikla laikā bez savienojuma ar izplūdes cauruli. Ja ražotājs rakstiskā pieprasījumā kompetentajai iestādei, kas izsniedz apstiprinājumu, pamato šaurākas pielaides nepieciešamību, izmanto paraugu ņemšanas sistēmas, kas var uzturēt statisko spiedienu robežās ± 0,25 kPa. Pretspiediens ir jāmēra izplūdes caurulē cik vien iespējams tuvu tās galam vai pagarinājumā, kuram ir tāds pats diametrs.

4.2.9. Dažādajiem vārstiem, ko izmanto, lai novirzītu izplūdes gāzi, jābūt ātri noregulējamiem un ātrslēdzošiem.

4.2.10. Gāzes paraugus ievāc paraugu ņemšanas maisos ar atbilstošu tilpumu. Šiem maisiem jābūt veidotiem no materiāliem, kas nemainīs piesārņojošas gāzveida vielas par vairāk nekā ± 2 % pēc 20 minūšu uzglabāšanas.

4.3. Analīzes aprīkojums

4.3.1. Prasības

4.3.1.1. Piesārņojošas gāzveida vielas jāanalizē ar šādiem instrumentiem:

Oglekļa oksīda (CO) un oglekļa dioksīda (CO2) analīzes:

Oglekļa oksīda un oglekļa dioksīda analizatoriem jābūt nedispersīvas infrasarkanās (NDIR) absorbcijas tipa analizatoriem.

Ogļūdeņražu (HC) analīzes – dzirksteļaizdedzes motori:

Ogļūdeņražu analizatoram jābūt liesmu jonizējošā tipa, kas kalibrēts ar propāna gāzi, kas izteikta kā ekvivalenta oglekļa atomiem (C1).

Ogļūdeņražu (HC) analīzes – kompresijaizdedzes motori:

Ogļūdeņražu analizatoram jābūt liesmu jonizējošā tipa ar detektoru, vārstiem, caurulēm, utt., kas sakarsētas līdz 463 K (190 °C) ± 10 K (HFID). Tam jābūt kalibrētam ar propāna gāzi, kas izteikta kā ekvivalenta oglekļa atomiem (C1).

Slāpekļa oksīdu (NOx) analīzes:

Slāpekļa oksīda analizatoram jābūt vai nu hemiluminiscences (CLA) nedispersīvas ultravioletās rezonanses absorbcijas (NDUVR) tipa, gan ar NOx, gan NO neitralizatoru.

Makrodaļiņas:

Ievākto makrodaļiņu gravimetriskā noteikšana. Šīs makrodaļiņas katrā gadījumā ievāc ar diviem sērijveidā montētiem filtriem parauga gāzes plūsmā. Katra filtru pāra ievākto makrodaļiņu daudzumam jābūt šādam:

— | Vep: | plūsma caur filtriem, |

— | Vmix: | plūsma caur tuneli, |

— | M: | makrodaļiņu masa (g/km), |

— | Mlimit: | makrodaļiņu masas robežvērtība (spēkā esošā robežvērtība, g/km), |

— | m: | filtru savākto makrodaļiņu masa (g), |

— | d: | darbības ciklam atbilstošs faktiskais attālums (km). |

| M = Vmix · mVep · d vai m = M.d · VepVmix |

| Makrodaļiņu paraugu lielumu (Vep/Vmix) koriģē tā, lai M = Mlimit vajadzībām 1 ≤ m ≤ 5 mg (lietojot filtrus ar 47 mm diametru). |

| Filtra virsmai ir jābūt no materiāla, kas hidrofobisks un inerts attiecībā pret izplūdes gāzu sastāvdaļām (ar fluoroglekli pārklāts stiklšķiedras filtrs vai ekvivalents). |

4.3.1.2. Precizitāte

Analizatoriem jābūt mērījuma diapazonam, kas ir savietojams ar nepieciešamo precizitāti, lai mērītu izplūdes gāzes parauga piesārņojošu vielu koncentrāciju.

Mērījuma kļūda nedrīkst pārsniegt ± 3 %, neatkarīgi no faktiskā kalibrācijas gāzu daudzuma.

Koncentrācijai, kas mazāka par 100 ppm, mērījuma kļūda nedrīkst pārsniegt ± 3 ppm.

Apkārtējā gaisa paraugs jāmēra ar to pašu analizatoru un diapazonu, ar kādu mēra atbilstošais atšķaidītas izplūdes gāzes paraugu. Ievākto makrodaļiņu mērījums ir ar garantētu precizitāti 1 μg.

Mikrograma svariem, ko izmanto, lai noteiktu visu filtru svaru, jābūt ar 1 μg precizitāti (standarta novirze) un uzticamību.

4.3.1.3. Apledošanas uztvērējs

Pirms analizatoriem nedrīkst izmantot gāzes žāvēšanas ierīci, ja vien nav pierādīts, ka tai nav ietekmes uz gāzes plūsmas piesārņojošo vielu saturu.

4.3.2. Īpašas prasības kompresijaizdedzes motoriem

Jāizmanto uzkarsēta parauga līnija nepārtrauktai HC analīzei ar liesmas jonizācijas detektoru (HFID), ieskaitot reģistrējošo ierīci. Izmērīto ogļūdeņražu vidējā koncentrācija jānosaka ar integrāciju. Visa testa laikā jākontrolē, lai uzkarsētās parauga līnijas temperatūra ir 463 K (193° C) ± 10 K. Uzkarsētajai parauga līnijai ir jābūt aprīkotai ar uzkarsētu filtru (Uf), kas ir 99 % efektīvs ar daļiņām ≥ 0.3 μm, lai no nepārtrauktās gāzes plūsmas ievāktu cietās daļiņas, kas nepieciešamas analīzēm. Paraugu ņemšanas sistēmas reakcijas laikam (no zondes uz analizatora ieplūdi) jābūt ne lielākam par četrām sekundēm.

HFID ir jāizmanto ar pastāvīgas plūsmas (siltummainis) sistēmu, lai iegūtu reprezentatīvu paraugu, izņemot gadījumus, kad veic kompensēšanu CFV vai CFO plūsmu maiņai.

Makrodaļiņu paraugu ņemšanas ierīce sastāv no atšķaidīšanas tuneļa, paraugu ņemšanas zondes, filtra, parciālās plūsmas sūkņa, plūsmas ātruma regulatora un mērīšanas ierīces. Makrodaļiņu paraugu ņemšanas plūsmas daļu laiž caur diviem sērijveidā montētiem filtriem. Paraugu ņemšanas zondei testa gāzes makrodaļiņu plūsmai jābūt veidotai atšķaidīšanas ceļā tā, lai var paņemt reprezentatīvu gāzes plūsmas paraugu no homogēnā gaisa/izplūdes maisījuma un lai parauga ņemšanas brīdī netiek pārsniegta gaisa/izplūdes gāzes maisījuma temperatūra 325 K (52 oC). Gāzes plūsmas temperatūra plūsmas mērītājā nedrīkst svārstīties par vairāk nekā ± 3 K un masas plūsmas ātrums nedrīkst svārstīties par vairāk nekā ± 5 %. Ja plūsmas apjoms mainās pārmērīgas filtra slodzes rezultātā, tests jāpārtrauc. To atkārtojot, plūsmas ātrums ir jāsamazina un/vai jāizmanto lielāks filtrs. Filtri jāatvieno no kameras ne ātrāk kā stundu pirms testa uzsākšanas.

Nepieciešamie daļiņu filtri ir jāsagatavo (attiecībā uz temperatūru un mitrumu) atvērtā traukā, kas bijis aizsargāts pret putekļu iekļūšanu vismaz astoņas stundas un ne ilgāk kā 56 stundas pirms testa kondicionēta gaisa kamerā. Pēc šīs sagatavošanas nepiesārņotos filtrus nosver un uzglabā līdz to izmantošanai.

Ja filtrus neizmanto vienas stundas laikā kopš tā izņemšanas no svēršanas kameras, tie jāsver atkārtoti.

Vienas stundas robežu var aizstāt ar astoņu stundu robežu, ja ir izpildīts viens vai abi šie nosacījumi:

- sagatavots filtrs ir novietots un turēts aizplombētā filtra turētājierīcē, kuras gali ir noslēgti,

- sagatavots filtrs ir novietots aizplombētā filtra turētājierīcē, kuru pēc tam nekavējoties novieto parauga līnijā, kurā nav plūsmas.

4.3.3. Kalibrēšana

Katrs analizators ir jākalibrē cik vien iespējams bieži un jebkurā gadījumā vienu mēnesi pirms tipa apstiprinājuma testa un vismaz vienu reizi sešos mēnešos ražojumu atbilstības testam. Izmantojamā kalibrēšanas metode 4.3.1. punktā minētajiem analizatoriem ir aprakstīta 6. papildinājumā.

4.4. Tilpuma mērījums

4.4.1. Metodei, lai izmērītu kopējo atšķaidītas izplūdes gāzes tilpumu, kas iekļauts pastāvīgā tilpuma mērīšanas ierīcē, ir jābūt tādai, lai mērījums būtu ar ± 2 % precizitāti.

4.4.2. Pastāvīgā tilpuma paraugu ņemšanas ierīces kalibrēšana

Pastāvīgā tilpuma paraugu ņemšanas sistēmas tilpuma mērīšanas ierīce jākalibrē ar tādu metodi, ar ko var nodrošināt noteikto precizitāti, un frekvencē, kas var šādu precizitāti uzturēt.

Kalibrēšanas procedūras paraugs, kas nodrošina nepieciešamo precizitāti, ir dots 6. papildinājumā. Metodē izmanto plūsmas mērīšanas ierīci, kas ir dinamiska un piemērota lielam plūsmas ātrumam, kas rodas pastāvīgā tilpuma paraugu ņemšanas pārbaudē. Ierīcei ir jābūt ar apstiprinātu precizitāti saskaņā ar apstiprinātu valsts vai starptautisku standartu.

4.5. Gāzes

4.5.1. Tīrās gāzes

Nepieciešamības gadījumā kalibrēšanai un darbībai ir jābūt pieejamām šādām tīrajām gāzēm:

- attīrīts slāpeklis

(tīrība ≤ 1 ppm C, ≤ 1 ppm CO, ≤ 400 ppm CO2, ≤ 0,1 ppm NO),

- attīrīts sintezēts gaiss

(tīrība ≤ 1 ppm C, ≤ 1 ppm CO, ≤ 400 ppm CO2, ≤ 0,1 ppm NO); skābekļa saturs starp 18 un 21 % no tilpuma,

- attīrīts skābeklis (tīrība ≤ 99,5 % O2 no tilpuma),

- attīrīts ūdeņradis (un maisījums, kas satur ūdeņradi)

(tīrība ≤ 1 ppm C, ≤ 400 ppm CO2).

4.5.2. Kalibrēšanas gāzes

Jābūt pieejamām gāzēm ar šādu ķīmisko sastāvu: maisījumi:

- C3H8 un attīrīts sintētisks gaiss (4.5.1. punkts),

- CO un attīrīts slāpeklis,

- CO2 un attīrīts slāpeklis,

- NO un attīrīts slāpeklis.

(NO2 daudzums šajā kalibrēšanas gāzē nedrīkst pārsniegt 5 % no NO satura).

Kalibrēšanas gāzes faktiskajai koncentrācijai jābūt ± 2 % robežās no noteiktā skaitļa.

Pielikuma 6. papildinājumā minētās koncentrācijas var iegūt arī ar gāzu dalītāju, atšķaidot ar attīrītu N2 vai ar attīrītu sintētisku gaisu. Sajaukšanas ierīces precizitātei jābūt tādai, lai atšķaidīto kalibrēšanas gāzu koncentrāciju varētu noteikt ar precizitāti ± 2 %.

4.6. Papildu aprīkojums

4.6.1. Temperatūra

Temperatūras, kas norādītas 8. papildinājumā, mēra ar ± 1,5 K precizitāti.

4.6.2. Spiediens

Atmosfēras spiediens jāmēra ar ± 0,1 kPa precizitāti.

4.6.3. Absolūtais mitrums

Absolūtais mitrums (H) jāmēra ar ± 5 % precizitāti.

4.7. Izplūdes sistēmas gāzes paraugu ņemšanas sistēma jāpārbauda ar 7. papildinājuma 3. iedaļā aprakstīto metodi. Maksimālā pieļaujamā novirze starp izplūdušās gāzes daudzumu un izmērītās gāzes daudzumu ir 5 %.

5. TESTA SAGATAVOŠANA

5.1. Inerces imitatora pielāgošana transportlīdzekļa mainīgajai inercei

Inerces imitatoru izmanto, lai rotējošo masu kopējo inerci iegūtu proporcionālu atskaites masu šādās robežās:

Transportlīdzekļa atskaites masa RW (kg) | Ekvivalentā inerce I (kg) |

< RW ≤ 750 | 680 |

750 < RW ≤ 850 | 800 |

850 < RW ≤ 1020 | 910 |

1020 < RW ≤ 1250 | 1130 |

1250 < RW ≤ 1470 | 1360 |

1470 < RW ≤ 1700 | 1590 |

1700 < RW ≤ 1930 | 1810 |

1930 < RW ≤ 2150 | 2040 |

2150 < RW ≤ 2380 | 2270 |

2380 < RW ≤ 2610 | 2270 |

2610 < RW | 2270 |

5.2. Dinamometra iestatīšana

Slodzi noregulē saskaņā ar 4.1.4. punktā aprakstīto metodi.

Izmantotā metode un iegūtās vērtības (ekvivalentā inerce – īpašību noregulēšanas parametri) jāreģistrē testa ziņojumā.

5.3. Automašīnas sagatavošana

5.3.1. Attiecībā uz kompresijaizdedzes motoru transportlīdzekļiem, lai mērītu makrodaļiņas ilgākais 36 stundas un mazākais sešas stundas pirms testa, ir jāizmanto 1. papildinājumā aprakstītais otrās daļas cikls. Ir jāizbrauc trīs sekojoši cikli. Dinamometra iestatījums ir tāds, kāds norādīts 5.1. un 5.2. punktā.

Pēc šīs sagatavošanas īpaši attiecībā uz kompresijaizdedzes motoriem un pirms pārbaudīšanas kompresijaizdedzes un dzirksteļaizdedzes motoru transportlīdzekļi jātur telpā, kurā temperatūra saglabājas nosacīti nemainīga starp 293 un 303 K (20 un 30 oC). Šī sagatavošana jāveic vismaz sešas stundas un tai jāturpinās līdz motora eļļas temperatūra un siltumnesējs, ja tāds ir, ir ± 2 K robežās no telpas temperatūras.

Ja ražotājs pieprasa, tests jāveic ne vēlāk kā 30 stundas pēc tam, kad transportlīdzeklis ir darbināts tā parastajā temperatūrā.

5.3.2. Spiedienam riepās jābūt tādam, kā noteicis ražotājs, un tas jāizmanto iepriekšējam testam uz ceļa bremžu noregulēšanai. Spiedienu riepās var palielināt līdz 50 % no ražotāja ieteiktā divruļļu dinamometra gadījumā. Izmantotais faktiskais spiediens jāreģistrē testa ziņojumā.

6. PROCEDŪRA TESTIEM UZ STENDA

6.1. Īpaši noteikumi 6.1.1. punktā minētā cikla veikšanai.

6.1.1. Testa laikā temperatūrai testa telpā jābūt starp 293 un 303 K (20 un 30 °C). Absolūtajam gaisa mitrumam testa telpā vai motora ieplūdes gaisam ir jābūt šādam:

5,5 ≤ H ≤ 12,2g H2O/kg sausa gaisa

6.1.2. Transportlīdzeklim testa laikā ir jābūt iespējami horizontāli, lai izvairītos no degvielas neatbilstošas izplatības.

6.1.3. Tests jāveic ar paceltu motora pārsegu, izņemot gadījumus, kad tas tehniski nav iespējams. Nepieciešamības gadījumā var izmantot ventilācijas papildierīci uz radiatora (ūdens dzesētāja) vai uz gaisa ieplūdes (gaisa dzesētāja), lai uzturētu normālu motora temperatūru.

6.1.4. Testa laikā reģistrē ātrumu attiecībā pret laiku, lai varētu izvērtēt veikto ciklu pareizību.

6.2. Motora palaišana

6.2.1. Motors jāpalaiž, izmantojot ierīces, kas paredzētas šim nolūkam saskaņā ar ražotāja ieteikumiem, kā minēts ražošanas transportlīdzekļu vadītāja rokasgrāmatā.

6.2.2. Motors jādarbina tukšgaitā 40 sekundes. Pirmajam ciklam jāsākas iepriekšminēto 40 tukšgaitas sekunžu perioda beigās.

6.3. Tukšgaita

6.3.1. Manuālā vai pusautomātiskā pārnesumkārba

6.3.1.1. Tukšgaitas laikā sajūgam ir jābūt nenospiestam un pārnesumiem neitrālā pozīcijā.

6.3.1.2. Lai ļautu paātrinājumus veikt saskaņā ar parasto ciklu, transportlīdzeklim jāieslēdz pirmais pārnesums ar nospiestu sajūgu piecas sekundes pirms paātrinājuma, kas seko attiecīgajam tukšgaitas periodam attiecībā uz parasto pilsētas ciklu (pirmā daļa).

6.3.1.3. Pirmais tukšgaitas periods pilsētas cikla sākumā (pirmā daļa) sastāv no sešām tukšgaitas sekundēm neitrālā pārnesumā ar nenospiestu sajūgu un piecām sekundēm pirmajā pārnesumā pirmajā pārnesumā ar nospiestu sajūgu.

Iepriekšminētajiem diviem tukšgaitas periodiem jābūt secīgiem

Tukšgaitas periods ārpilsētas cikla sākumā (otrā daļa) sastāv no divdesmit tukšgaitas sekundēm pirmajā pārnesumā ar nospiestu sajūgu.

6.3.1.4. Attiecībā uz tukšgaitas periodiem katrā pilsētas ciklā (pirmā daļa) atbilstošais laiks ir sešpadsmit sekundes neitrālā pārnesumā un piecas sekundes pirmajā pārnesumā ar nospiestu sajūgu.

6.3.1.5. Tukšgaitas periods starp diviem secīgiem parastajiem pilsētas cikliem (pirmā daļa) sastāda 13 sekundes neitrālā pozīcijā ar nenospiestu sajūgu.

6.3.1.6. Ārpilsētas cikla (otrā daļa) ātruma samazināšanas perioda beigās (puse transportlīdzekļa uz ruļļiem) tukšgaitas periods sastāv no divdesmit sekundēm neitrālā pozīcijā ar nenospiestu sajūgu.

6.3.2. Automātiskā pārnesumkārba

Pēc sākotnējas ieslēgšanas selektoru testa laikā nedrīkst darbināt, izņemot 6.4.3. punktā minēto gadījumu vai ja selektors var iedarbināt paātrinošo pārnesumu, ja tāds ir.

6.4. Paātrinājums

6.4.1. Paātrinājumi jāveic tā, lai paātrinājuma ātrums ir cik vien iespējams nemainīgs visas fāzes laikā.

6.4.2. Ja paātrinājumu nevar veikt noteiktajā laikā, papildus nepieciešamo laiku, ja iespējams, atņem no laika, kas paredzēts pārnesumu maiņai, un pretējā gadījumā no sekojošā vienmērīgā ātruma perioda.

6.4.3. Automātiskās pārnesumkārbas

Ja paātrinājumu nevar veikt noteiktajā laikā, pārnesumu selektoru darbina saskaņā ar prasībām manuālām pārnesumkārbām.

6.5. Ātruma samazināšana

6.5.1. Visas parastā pilsētas cikla (pirmā daļa) ātruma samazināšanas veic, pilnībā noņemot pēdu no akseleratora pedāļa, nenospiežot sajūgu. Sajūgu, nemainot pārnesumu, nospiež pie ātruma 10 km/h.

Visas ārpilsētas cikla (otrā daļa) ātruma samazināšanas veic, pilnībā noņemot pēdu no akseleratora pedāļa, nenospiežot sajūgu. Sajūgu, nemainot pārnesumu, nospiež pie ātruma 50 km/h pēdējai ātruma samazināšanai.

6.5.2. Ja ātruma samazināšanas periods ir ilgāks par attiecīgajai fāzei noteikto, izmanto transportlīdzekļa bremzes, lai ievērotu cikla grafiku.

6.5.3. Ja ātruma samazināšanas periods ir īsāks par attiecīgajai fāzei noteikto, teorētiskā cikla grafiku atjauno ar pastāvīgā ātruma vai tukšgaitas periodu, kas saplūst ar nākamo darbību.

6.5.4. Parastā pilsētas cikla (pirmā daļa) ātruma samazināšanas perioda beigās (puse transportlīdzekļa uz ruļļiem) pārnesumus pārslēdz neitrālā pozīcijā un sajūgu atlaiž.

6.6. Vienmērīgs ātrums

6.6.1. Pārejot no paātrinājuma uz nākamo vienmērīgo ātrumu, jāizvairās no gāzes pedāļa spiešanas vai droseles aizvēršanas.

6.6.2. Vienmērīga ātruma periodus sasniedz, turot akselerācijas pedāli nemainīgā stāvoklī.

7. GĀZES UN MAKRODAĻIŅU PARAUGU ŅEMŠANA UN ANALĪZE

7.1. Paraugu ņemšana

Paraugu ņemšanu sāk vienkāršā pilsētas cikla sākumā, kā noteikts 6.2.2. punktā, un beidz, pabeidzot galīgo tukšgaitas periodu ārpilsētas ciklā (otrā daļa) vai galīgo tukšgaitas periodu pēdējā vienkāršā pilsētas ciklā (pirmā daļa), atkarībā no veiktā testa tipa.

7.2. Analīze

7.2.1. Maisā esošās izplūdes gāzes ir jāanalizē cik vien iespējams drīz un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 20 minūtes pēc testa cikla beigām. Izlietotos makrodaļiņu filtrus novieto kamerā ne vēlāk kā stundu pēc izplūdes gāzu testa beigām un tur sagatavo laika posmā starp divām un 36 stundām, un tad sver.

7.2.2. Pirms katras parauga analīzes attiecībā uz katru piesārņojošo vielu izmantojamais analizatora diapazons ir jāiestata uz nulli ar attiecīgo nulles gāzi.

7.2.3. Analizatorus tad iestata kalibrācijas līknēs, izmantojot nominālas koncentrācijas 70 līdz 100 % standarta gāzes.

7.2.4. Tad atkārtoti pārbauda analizatoru nulles pozīciju. Ja lasījums no 7.2.2. punktā noteiktās vērtības atšķiras par vairāk nekā 2 % no diapazona, procedūru atkārto.

7.2.5. Tad analizē paraugus.

7.2.6. Pēc analīzes nulles un skalas vērtību punktus atkārtoti pārbauda, izmantojot tās pašas gāzes. Ja atkārtotā testā rādītāji ir 2 % robežās no 7.2.3. punktā noteiktās vērtības, analīzes uzskata par pieņemamām.

7.2.7. Visos šīs iedaļas punktos plūsmas ātrumam un dažādo gāzu spiedienam jābūt tādam pašam, kāds ir analizatoru kalibrēšanas laikā.

7.2.8. Skaitlis, kas pieņemts katras gāzēs izmērītās piesārņojošās vielas koncentrācijai, ir tāds, kāds nolasāms pēc stabilizēšanās uz mērierīces. Kompresijaizdedzes motoru ogļūdeņražu masu emisijas aprēķina no integrētā HFID nolasījuma, kas nepieciešamības gadījumā labots plūsmas dažādošanai, kā norādīts 5. papildinājumā.

8. RADĪTO GĀZVEIDA UN MAKRODAĻIŅAS SATUROŠO PIESĀRŅOJOŠO VIELU DAUDZUMA NOTEIKŠANA

8.1. Attiecīgais daudzums

Attiecīgais daudzums jālabo, lai atbilstu 101,33 kPa un 273,2 K apstākļiem.

8.2. Radīto gāzveida un makrodaļiņas saturošo piesārņojošo vielu kopējā masa

Katra testa laikā transportlīdzekļa radītā piesārņojošo gāzveida vielu masu m nosaka, iegūstot volumetriskas koncentrācijas produktu un attiecīgās gāzes apjomu, ņemot vērā šādus blīvumus iepriekšminētajos normālajos apstākļos:

- oglekļa oksīda gadījumā (CO): d = 1,25 g/l,

- ogļūdeņražu gadījumā (CH1,85): d = 0,619 g/l,

- slāpekļa oksīdu gadījumā (NO2): d = 2,05 g/l.

Testa laikā transportlīdzekļa radītu daļiņas saturošas piesārņojošo vielu emisijas masu m nosaka, sverot abu filtru ievākto makrodaļiņu masu, m1 no pirmā filtra un m2 no otrā filtra:

- ja 0,95 (m1 + m2) ≤ m1, m = m1,

- ja 0,95 (m1 + m2) > m1, m = m1 + m2,

- ja m2 > m1, testu atceļ.

Pielikuma 8. papildinājumā ir minēti aprēķini ar piemēriem, ko izmanto, nosakot gāzveida un daļiņas saturošu piesārņojošo vielu emisiju masu.

[1] Jāievēro, ka atļauto divu sekunžu laiks ietver pārnesuma maiņas laiku un, ja nepieciešams, manevrēšanas ilgumu, lai sekotu ciklam.

--------------------------------------------------

IV PIELIKUMS

II TIPA TESTS

(Oglekļa oksīda emisijas tests tukšgaitā)

1. IEVADS

Šajā pielikumā ir aprakstīta procedūra I pielikuma 5.3.2. punktā noteiktajai II tipa testam.

2. MĒRĪJUMA NOSACĪJUMI

2.1. Degvielai ir jābūt standartdegvielai, kuras specifikācijas ir dotas VIII pielikumā.

2.2. II tipa tests ir jāveic uzreiz pēc I tipa testa ceturtā parastā cikla (pirmā daļa) ar motoru tukšgaitā, neizmantojot aukstās palaišanas ierīci. Tūlīt pirms katra oglekļa oksīda satura mērījuma ir jāveic parastais pilsētas cikls (pirmā daļa), kā aprakstīts III pielikuma 2.1. punktā.

2.3. Transportlīdzekļiem ar manuālo vai pusautomātisko pārnesumkārbu tests jāveic ar pārnesumu neitrālā pozīcijā un nenospiestu sajūgu.

2.4. Transportlīdzekļiem ar automātisko pārnesumkārbu testu veic ar pārnesumu neitrālā vai "parking" (stāvvieta) pozīcijā.

2.5. Tukšgaitas pieregulēšanas komponenti

2.5.1. Definīcija

Šajā direktīvā "tukšgaitas pieregulēšanas komponenti" ir kontrolierīces motora tukšgaitas apstākļu maiņai, ko var viegli mehāniski darbināt, izmantojot tikai 2.5.1.1. punktā aprakstītos darbarīkus. Jo īpaši ierīces degvielas un gaisa plūsmu kalibrēšanai neuzskata par pieregulēšanas komponentiem, ja to iestatījumiem ir nepieciešama drošības ierīču atvienošana, ko var veikt tikai profesionāls mehāniķis.

2.5.1.1. Instrumenti, kurus var izmantot, lai kontrolētu tukšgaitas pieregulēšanas komponentus: skrūvgrieži (parastie un krusta), uzgriežņu atslēgas (gredzena, nenoslēgta gala vai pieregulējamas), knaibles, sešu kanšu atslēgas.

2.5.2. Mērījuma punktu noteikšana

2.5.2.1. No sākuma veic mērījumu pie iestatījuma, ko izmanto I tipa testā.

2.5.2.2. Par katru pieregulēšanas komponentu ar nepārtrauktas pārmaiņas iespēju nosaka pietiekamu skaitu raksturīgu pozīciju.

2.5.2.3. Izplūdes gāzes oglekļa oksīda satura mērījums ir jāveic visām iespējamām pieregulēšanas komponentu pozīcijām, bet komponentiem ar nepārtrauktas pārmaiņas iespēju pieņem tikai pozīcijas, kas noteiktas 2.5.2.2. punktā.

2.5.2.4. II tipa testu uzskata par apmierinošu, ja vismaz viens no šiem diviem nosacījumiem ir izpildīts:

2.5.2.4.1. viens no saskaņā ar 2.5.2.3. punktu izmērītajām vērtībām pārsniedz robežvērtības;

2.5.2.4.2. maksimālais saturs, kas iegūts, nepārtraukti mainot vienu no pieregulēšanas komponentiem, pārējos paturot stabilus, nepārsniedz robežvērtību, šo nosacījumu izpildot dažādām pieregulēšanas komponentu kombinācijām, kas nav tā, kas nepārtraukti mainīta.

2.5.2.5. Pieregulēšanas komponentu iespējamās pozīcijas ir ierobežotas:

2.5.2.5.1. no vienas puses, ar lielāko no šīm divām vērtībām: zemākais tukšgaitas ātrums, ko transportlīdzeklis var sasniegt; ražotāja ieteiktais ātrums, atņemot 100 apgriezienus minūtē;

2.5.2.5.2. no otras puses, ar mazāko no šīm trijām vērtībām: lielākais ātrums, ko motors var sasniegt, iedarbinot tukšgaitas komponentus; ražotāja ieteiktais ātrums, pieskaitot 250 apgriezienus minūtē; automātisko sajūgu ieslēgšanās ātrums.

2.5.2.6. Bez tam iestatījumus, kas nav savietojami ar pareizu motora darbību, nedrīkst pieņemt kā mērījuma iestatījumus. Jo īpaši, ja motors ir aprīkots ar vairākiem karburatoriem, visiem karburatoriem jābūt ar vienādiem iestatījumiem.

3. GĀZU PARAUGU ŅEMŠANA

3.1. Paraugu ņemšanas zondi ievieto caurulē, kas savieno izplūdes cauruli ar paraugu ņemšanas maisu, cik vien iespējams tuvu izplūdes caurulei.

3.2. CO (CCO) un CO2 (CCO2) koncentrāciju nosaka no mērījuma instrumenta rādījuma vai reģistrējuma, izmantojot atbilstošas kalibrēšanas līknes.

3.3. Labotā koncentrācija oglekļa oksīdam attiecībā uz četrtaktu motoriem ir:

C

corr = C

C

+ C

(Vol.%)

3.4. Koncentrācija CCO (skatīt 3.2. punktu), kas mērīta saskaņā ar 3.3. punktā ietverto formulu, nav jālabo, ja kopējā izmērītā koncentrācija (CCO ± CCO2) ir vismaz 15 četrtaktu motoriem.

--------------------------------------------------

V PIELIKUMS

III TIPA TESTS

(Kartera gāzu emisijas pārbaude)

1. IEVADS

Šajā pielikumā ir aprakstīta procedūra I pielikuma 5.3.3. punktā noteiktajai III tipa testam.

2. VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

2.1. III tipa testu veic transportlīdzekļiem ar benzīna motoru, piemērojot I un II tipa testu.

2.2. Pārbaudītajos motoros jāietilpst motoriem, kas ir droši pret noplūdi un nav tādi, kuros jau neliela noplūde var izraisīt nepieņemamus darbības defektus (tādi kā flat–twin motori).

3. TESTA APSTĀKĻI

3.1. Tukšgaita jāregulē saskaņā ar ražotāja ieteikumiem.

3.2. Mērījumus veic šādos trijos motora darbības stāvokļos:

Stāvoklis Nr. | Transportlīdzekļa ātrums (km/h) |

1 | Tukšgaita |

2 | 50 ± 2 (3. pārnesumā vai "braukšana" ("drive")) |

3 | 50 ± 2 (3. pārnesumā vai "braukšana" ("drive")) |

Stāvoklis Nr. | Bremžu absorbētā jauda |

1 | Nulle |

2 | Tāda, kas atbilst iestatījumiem I tipa testiem |

3 | Stāvoklim Nr. 2 noteiktā, kas reizināta ar koeficientu 1,7 |

4. TESTA METODE

4.1. Jāpārbauda kartera ventilācijas sistēmas darbība 3.2. punktā izklāstītajiem apstākļiem.

5. KARTERA VENTILĀCIJAS SISTĒMAS PĀRBAUDES METODE

(Atsaukties arī uz V.5. attēlu.)

5.1. Motora atveres jāatstāj neskartas.

5.2. Spiedienu karterī mēra atbilstošā vietā. To mēra dziļummēra atverē ar slīpcaurules manometru.

5.3. Transportlīdzekli uzskata par apmierinošu, ja visos 3.2. punktā noteiktā mērījuma apstākļos karterī izmērītais spiediens nepārsniedz atmosfēras spiedienu, kāds ir mērījuma laikā.

5.4. Testā ar iepriekšminēto metodi spiedienu ieplūdes kolektorā mēra ar precizitāti ± 1 kPa.

5.5. Transportlīdzekļa ātrumu kā noteikts dinamometrā mēra ar precizitāti ± 2 km/h.

5.6. Karterī mērīto spiedienu mēra ar precizitāti ± 0,01 kPa.

5.7. Ja vienā no 3.2. punktā minētā mērījuma apstākļiem karterī mērītais spiediens pārsniedz atmosfēras spiedienu, veic papildu pārbaudi, kā noteikts 6. iedaļā, ja to pieprasa ražotājs.

6. PAPILDU TESTA METODE

6.1. Motora atveres jāatstāj neskartas.

6.2. Elastīgu kartera gāzes necaurlaidīgu maisu ar apmēram piecu litru tilpumu pievieno dziļummēra atverei. Pirms katra mērījumā maisam jābūt tukšam.

6.3. Pirms katra mērījumā maiss jāaizver. Tas attiecībā pret karteri jāatver piecas minūtes katram 3.2. punktā minētā mērījuma stāvoklim.

6.4. Transportlīdzekli uzskata par apmierinošu, ja nevienā 3.2. punktā noteiktā mērījuma stāvoklī nerodas redzama maisa piepūšanās.

6.5. Piezīme

6.5.1. Ja motora strukturālais izvietojums ir tāds, ka pārbaudi nevar veikt ar metodēm, kas aprakstītas 6. iedaļā, mērījumi jāveic ar metodi, kas pārveidota šādi:

6.5.2. pirms testa aizver visas atveres, kas nav nepieciešamas gāzu atjaunošanai;

6.5.3. maisu novieto uz piemērota atzara, kas nerada papildu spiediena zudumu un ir uzstādīts ierīces pārstrādes ķēdē tieši pie motora pievienošanas atveres.

+++++ TIFF +++++

III tipa tests

--------------------------------------------------

VI PIELIKUMS

IV TIPA TESTS

TRANSPORTLĪDZEKĻU AR DZIRKSTEĻAIZDEDZES MOTORIEM RADĪTU iztvaikošanas EMISIJU NOTEIKŠANA

1. IEVADS

Šajā pielikumā ir aprakstīta procedūra I pielikuma 5.3.4. punktā noteiktajam IV tipa testam.

Šajā procedūrā ir aprakstīta metode ogļūdeņražu zuduma noteikšanai, ko rada iztvaikošana no degvielas sistēmas transportlīdzekļiem ar dzirksteļaizdedzes motoriem.

2. TESTA APRAKSTS

Iztvaikošanas emisiju tests (VI.2. attēls) sastāv no četrām fāzēm:

- testa sagatavošana,

- tvertnes izgarojumu zudumu noteikšana,

- pilsētas (pirmā daļa) un ārpilsētas (otrā daļa) braukšanas cikls,

- karstās uzsūkšanās zudumu noteikšana.

Ogļūdeņražu emisiju masu no tvertnes izgarojumu zuduma un karstās uzsūkšanās zuduma fāzes saskaita, lai iegūtu vispārīgu rezultātu pārbaudei.

3. TRANSPORTLĪDZEKLIS UN DEGVIELA

3.1. Transportlīdzeklis

3.1.1. Transportlīdzeklim jābūt labā mehāniskā stāvoklī un tam jābūt iepriekš iestrādātam un ar vismaz 3000 km nobraukumu pirms testa. Iztvaikošanas emisiju kontroles sistēmai ir jābūt pievienotai un tai jādarbojas pareizi visa šī perioda laikā, un oglekļa kārbai ir jābūt izmantotai normāli bez pārmērīgas iztukšošanas vai slodzes.

3.2. Degviela

3.2.1. Testam ir jāizmanto atbilstoša standartdegviela, kā noteikts šīs direktīvas VIII pielikumā.

4. TESTA APRĪKOJUMS

4.1. Šasijas dinamometrs

Šasijas dinamometram jāatbilst III pielikuma prasībām.

4.2. Iztvaikošanas emisiju mērījuma kamera

4.2.1. Iztvaikošanas emisiju mērījuma kamerai ir jābūt gāzi necaurlaidīgai taisnstūrveida mērījumu kamerai, kurā var ievietot pārbaudāmo transportlīdzekli. Transportlīdzeklim jābūt pieejamam no visām pusēm, un kamerai, kad tā ir aizvērta, ir jābūt gāzi necaurlaidīgai saskaņā ar 1. papildinājumu. Iekšējai kameras virsmai ir jābūt ogļūdeņražu necaurlaidīgai. Vismaz vienā virsmā jābūt iestrādātam elastīgam, ūdensnecaurlaidīgam materiālam, lai ļautu mazu temperatūras izmaiņu radītām spiediena izmaiņām nostabilizēties. Sienām jābūt veidotām tā, lai veicinātu labu siltuma izkliedēšanu. Sienu temperatūra nevienā punktā testa laikā nedrīkst noslīdēt zemāk par 293 K (20 °C).

+++++ TIFF +++++

Iztvaikošanas emisiju noteikšana

3000 km iepriekšējas piestrādāšanas periods (bez pārmērīgas tīrīšanas/slodzes)

Transportlīdzekļa tvaika strūklas attīrīšana (ja vajadzīgs)

Piezīme:

1. Iztvaikošanas emisiju kontroles saimes – sīkāki dati.

2. Izplūdes emisijas var mērīt dinamometra testā, bet tas netiek izmantots tiesību aktos noteiktajā nolūkā. Tiesību aktos noteiktais izplūdes emisiju tests joprojām ir veicams atsevišķi.

4.3. Analīzes sistēmas

4.3.1. Ogļūdeņraža analizators

4.3.1.1. Atmosfēru kamerā uzrauga, izmantojot liesmas jonizācijas detektora (FID) tipa ogļūdeņraža detektoru. Parauga gāze ir jāpaņem no kameras vienas sānu sienas vai jumta viduspunkta un jebkura apvada plūsma jānovirza atpakaļ kamerā, vēlams uzreiz zem sajaukšanas ventilatora.

4.3.1.2. Ogļūdeņraža analizatora reakcijas laikam līdz 90 % no galīgā nolasījuma ir jābūt mazākam par 1,5 sekundi. Tā stabilitātei jābūt labākai par 2 % no pilnas skalas pie nulles un 80 ± 20 % no pilnas skalas 15 minūšu periodā visiem darbības diapazoniem.

4.3.1.3. Analizatora atkārtojamība, kas izteikta kā viena standartnovirze, ir labāka par 1 % no pilnas skalas novirzes pie nulles un 80 ± 20 % no pilnas skalas visiem izmantotajiem diapazoniem.

4.3.1.4. Analizatora darbības diapazoniem jābūt izvēlētiem tā, lai sniegtu labāko izšķirtspēju mērījuma kalibrēšanas un noplūdes testa procedūru laikā.

4.3.2. Ogļūdeņraža analizatora datu reģistrēšanas sistēma

4.3.2.1. Ogļūdeņraža analizatoram jābūt aprīkotam ar ierīci, kas reģistrē elektrisko signālu izvadi ar diagrammas lentu vai citu datu apstrādes sistēmu vismaz reizi minūtē. Reģistrēšanas sistēmai jābūt darbības īpašībām, kas ir vismaz ekvivalentas signālam, ko reģistrē, un tai jānodrošina pastāvīga rezultātu reģistrēšana. Reģistrētajam rādītājam ir jābūt pozitīvam attiecībā uz degvielas tvertnes uzsilšanas un karstās uzsūkšanās periodiem kopā ar laiku, kas patērēts no katra testa sākuma līdz pabeigšanai.

4.4. Degvielas tvertnes sasilšana

4.4.1. Transportlīdzekļa degvielas tvertnei ir jābūt uzsildāmai ar kontrolējamu siltuma avotu, piemēram, piemērota ir 2000 W sildīšanas plāksne. Sildīšanas sistēmai siltums ir vienmērīgi jānovada uz tvertnes sienām zem degvielas līmeņa, lai neizraisītu degvielas vietēju pārkaršanu. Siltumu nedrīkst novadīt uz tvaikiem tvertnē virs degvielas.

4.4.2. Tvertnes sildīšanas ierīcei ir jāļauj degvielai tvertnē vienmērīgi uzsilt par 14 K no 289 K (16 °C) 60 minūtēs, ar temperatūras sensoru pozīcijā kā norādīts 5.1.1. punktā. Sildīšanas sistēmai jāspēj kontrolēt degvielas temperatūra līdz ± 1,5 K no nepieciešamās temperatūras tvertnes sildīšanas procesā.

4.5. Temperatūras reģistrēšana

4.5.1. Temperatūru kambarī reģistrē divos punktos ar temperatūras sensoriem, kas savienoti, lai rādītu vidējo vērtību. Mērījuma punkti stiepjas apmēram 0,1 m kamerā no katras sānu sienas vertikālās centra līnijas 0,9 ± 0,2 m augstumā.

4.5.2. Degvielas tvertnes temperatūru reģistrē, izmantojot sensorus, kas novietoti degvielas tvertnē kā parādīts 5.1.1. punktā.

4.5.3. Temperatūra ar iztvaikošanas emisiju mērījumiem jāreģistrē vai jāievada datu apstrādes sistēmā vismaz reizi minūtē.

4.5.4. Temperatūras reģistrēšanas sistēmas precizitātei jābūt ± 1,0 K un temperatūrai jābūt stabilai līdz 0,4 K.

4.5.5. Reģistrēšanas vai datu apstrādes sistēmai jāspēj samazināt laiks līdz ± 15 sekundēm.

4.6. Ventilatori

4.6.1. Izmantojot vienu vai vairākus ventilatorus vai kompresorus ar atvērtām kameras durvīm, jāspēj samazināt ogļūdeņražu koncentrāciju kamerā līdz apkārtējam ogļūdeņraža līmenim.

4.6.2. Kamerā jābūt vienam vai vairākiem ventilatoriem vai kompresoriem ar jaudu 0,1 līdz 0,5 m3s–1, ar kuru pienācīgi sajaukt atmosfēru telpā. Ir jāspēj sasniegt vienmērīga temperatūra un ogļūdeņraža koncentrācija kamerā testa laikā. Transportlīdzeklis kamerā nedrīkst būt pakļauts tiešai gaisa plūsmai no ventilatoriem vai kompresoriem.

4.7. Gāzes

4.7.1. Kalibrēšanai un darbībai ir jābūt pieejamām šādām tīrajām gāzēm:

- attīrīts sintētisks gaiss (tīrība: < 1 ppm C1 ekvivalents ≤ 1 ppm CO, ≤ 400 ppm CO2, ≤ 0,1 ppm NO); skābekļa saturs starp 18 un 21 % pēc tilpuma,

- ogļūdeņraža analizatora degvielas gāze (40 ± 2 % ūdeņradis, un atlikums hēlijs ar mazāk par I ppm C I ekvivalents ūdeņradis mazāk par 400 ppm CO2),

- propāns (C3H8), 99,5 % minimālā tīrība.

4.7.2. Ir pieejamas kalibrēšanas un standartgāzes, kas satur propāna (C3H8) un attīrīta sintētiska gaisa maisījumu. Kalibrēšanas gāzes faktiskajai koncentrācijai jābūt ± 2 % robežās no noteiktā skaitļa. Izmantojot gāzu atdalītāju iegūto atšķaidīto gāzu precizitātei ir jābūt ± 2 % robežās no faktiskās vērtības. Koncentrācijas, kas minētas 1. papildinājumā, var iegūt arī lietojot gāzes atdalītāju, izmantojot sintētisku gaisu kā atšķaidītu gāzi.

4.8. Papildu aprīkojums

4.8.1. Absolūtajam mitrumam testa zonā jābūt izmērāmam ar ± 5 % precizitāti.

4.8.2. Spiedienam testa zonā jābūt izmērāmam ar ± 0,1 kPa precizitāti.

5. TESTA PROCEDŪRA

5.1. Testa sagatavošana

5.1.1. Pirms testa transportlīdzekli mehāniski sagatavo šādi:

- transportlīdzekļa izplūdes sistēmā nedrīkst būt noplūdes,

- pirms testa transportlīdzekli var attīrīt no tvaika,

- transportlīdzekļa degvielas tvertnei jābūt aprīkotai ar temperatūras sensoru, lai ļautu izmērīt temperatūru degvielas viduspunktā tvertnē, kad tā piepildīta par 40 % no tās tilpuma,

- papildu ierīcēm, ierīču adapteriem jābūt uzstādītiem tā, lai ļautu pilnībā iztukšot degvielas tvertni.

5.1.2. Transportlīdzekli novieto testa zonā, kur apkārtējā temperatūra ir starp 293 un 303 K (20° un 30 °C).

5.1.3. Transportlīdzekļa kārbu 30 minūtes tīra, braucot automašīnu ar 60 km/h ātrumu ar dinamometra iestatījumiem, kas noteikti III pielikuma 2 papildinājumā, vai laižot gaisu (ar istabas temperatūru un mitrumu) caur kārbu ar plūsmas ātrumu, kas ir identisks faktiskajai gaisa plūsmai caur kārbu braucot ar ātrumu 60 km/h. Tad kārbu piepilda ar diviem diennakts emisiju testiem.

5.1.4. Transportlīdzekļa degvielas tvertni(–es) iztukšo, izmantojot noteiktās degvielas tvertnes iztukšošanas ierīces. Tas jādara tā, lai pārmērīgi neiztukšotu vai nenoslogotu iztvaikošanas kontroles ierīces, kas uzstādītas transportlīdzeklim. Lai to paveiktu, parasti pietiek ar degvielas tvertnes vāka atvēršanu.

5.1.5. Degvielas tvertni(–es) atkārtoti piepilda ar noteikto testa degvielu ar temperatūru starp 283 un 287 K (10° un 14 °C) līdz 40 % ± 2 % no tās/to parastā degvielas tilpuma. Transportlīdzekļa degvielas tvertnes vāku pagaidām vēl neaizver.

5.1.6. Gadījumos, kad transportlīdzeklis aprīkots ar vairākām degvielas tvertnēm, visas tvertnes ir jāuzsilda tādā pašā veidā kā noteikts tālāk. Degvielas tvertņu temperatūrai ir jābūt identiskai ± 1,5 K robežās.

5.1.7. Degvielu līdz sākuma temperatūrai, kas ir 289 K (16 °C) ± 1 K, var uzsildīt mākslīgi.

5.1.8. T

= T

+ 0,2333.t

kur

Tr = nepieciešamā temperatūra (K),

To = tvertnes sākotnējā temperatūra (K),

t = laiks no tvertnes sildīšanas sākuma minūtēs.

Sasildīšanai patērēto laiku un temperatūras pieaugumu reģistrē.

5.1.9. Pēc ne vairāk kā vienas stundas uzsāk degvielas tvertnes iztukšošanas un piepildīšanas darbības saskaņā ar 5.1.4., 5.1.5., 5.1.6. un 5.1.7. punktu.

5.1.10. Divu stundu laikā kopš pirmā tvertnes sildīšanas perioda beigām uzsāk otru degvielas tvertnes sildīšanas darbību kā noteikts 5.1.8. punktā un tā jāpabeidz, reģistrējot temperatūras pieaugumu un sasildīšanai patērēto laiku.

5.1.11. Vienas stundas laikā kopš otrās tvertnes sasildīšanas transportlīdzekli novieto uz šasijas dinamometra un tam veic braukšanas cikla pirmo un otro daļu. Šīs darbības laikā izplūdes emisiju paraugi netiek ņemti.

5.1.12. Piecu minūšu laikā kopš 5.1.11. punktā minētās sagatavošanas darbības paveikšanas motora pārsegs pilnībā jāaizver, transportlīdzeklis jānobrauc no šasijas dinamometra un jānovieto uzsūkšanās zonā. Transportlīdzekli novieto uz vismaz 10 stundām un maksimums 36 stundām. Motora eļļas un siltumnesēja temperatūrai līdz perioda beigām ir jāsasniedz zonas temperatūra ± 2 K robežās.

5.2. Tvertnes izgarojuma iztvaikošanas emisiju tests

5.2.1. Darbību, kas minēta 5.2.4. punktā, var uzsākt ne mazāk kā deviņas stundas un ne vairāk kā 35 stundas pēc sagatavošanas braukšanas cikla.

5.2.2. Mērījumu kamera tūlīt pirms testa ir dažas minūtes jāvēdina, līdz tā sasniedz stabilu izejas stāvokli. Šajā laikā ir arī jāieslēdz kameras sajaukšanas ventilators(–i).

5.2.3. Tūlīt pirms testa ogļūdeņraža analizators jānoregulē uz nulli un jākalibrē.

5.2.4. Degvielas tvertne(–s) ir jāiztukšo kā noteikts 5.1.4. un atkārtoti jāpiepilda ar testa degvielu ar temperatūru starp 283 un 287 K (10° un 14 °C) līdz 40 ± 2 % no tvertnes parastā tilpuma. Transportlīdzekļa degvielas tvertnes vāku pagaidām vēl nedrīkst aizvērt.

5.2.5. Gadījumos, kad transportlīdzeklis aprīkots ar vairākām degvielas tvertnēm, visas tvertnes ir jāuzsilda tādā pašā veidā kā noteikts tālāk. Degvielas tvertņu temperatūrai ir jābūt identiskai ± 1,5 K robežās.

5.2.6. Transportlīdzeklis jānovieto testa kamerā ar izslēgtu motoru un ar atvērtiem logiem un bagāžas nodalījumu. Pievienot degvielas tvertnes sensorus un nepieciešamības gadījumā degvielas tvertnes sildīšanas ierīci. Uzreiz uzsākt degvielas temperatūras un gaisa temperatūras kamerā reģistrēšanu. Šajā brīdi vēdināšanas ventilatoru, ja tas vēl darbojas, izslēdz.

5.2.7. Degvielu līdz sākuma temperatūrai, kas ir 289 K (16 °C) ± 1 K, var uzsildīt mākslīgi.

5.2.8. Tiklīdz degvielas temperatūra sasniedz 287 K (14 °C), degvielas tvertne jāaizver un kamera ir jāaizver tā, lai tā būtu gāzi necaurlaidīga.

5.2.9. Tiklīdz degvielas temperatūra sasniedz 289 K (16 °C) ± 1 K:

- izmēra ogļūdeņraža koncentrāciju, barometra spiedienu un temperatūru, lai iegūtu sākotnējos nolasījumus CHC, i, Pi un Ti tvertnes sasildīšanas testam,

- T

= T

+ 0,2333 · t

kur

Tr = nepieciešamā temperatūra (K),

To = tvertnes sākotnējā temperatūra (K),

t = laiks kopš tvertnes sasildīšanas sākuma minūtēs.

5.2.10. Tūlīt pirms testa beigām ogļūdeņraža analizatoru noregulē uz nulli un kalibrē.

5.2.11. Ja temperatūra testa 60 ± 2 minūšu laikā ir palielinājusies par 14 K ± 0,5 K, izmēra galīgo ogļūdeņraža koncentrāciju kamerā (CHC,f). Reģistrē laiku vai tam patērēto laiku kopā ar galīgo temperatūru un barometra spiedienu Tf un Pf attiecībā uz karsto uzsūkšanos.

5.2.12. Siltuma avotu atslēdz un kameras durvis atver. Sildīšanas ierīci un temperatūras sensoru atvieno no kameras iekārtas. Transportlīdzekļa durvis un bagāžas nodalījumu var aizvērt un transportlīdzekli izvest no kameras ar izslēgtu motoru.

5.2.13. Transportlīdzekli sagatavo sekojošajiem braukšanas cikliem un karstās uzsūkšanās iztvaikošanas emisiju testam. Aukstās palaišanas tests seko tvertnes izgarojumu testam ar ne vairāk kā vienas stundas atstarpi.

5.2.14. Regulatīvā iestāde var uzskatīt, ka transportlīdzekļa degvielas sistēma ir veidota tā, lai ļautu rasties zudumiem ārējā atmosfērā jebkurā punktā. Šajā gadījumā inženiertehniskā analīze jāveic, lai regulatīvā iestāde varētu noteikt, ka tvaiki tiek iepūsti oglekļa kārbā un ka šie tvaiki tiek pienācīgi izvēdināti transportlīdzekļa darbības laikā.

5.3. Braukšanas cikls

5.3.1. Iztvaikošanas emisiju noteikšanu pabeidz ar ogļūdeņraža emisiju mērījumu 60 minūšu karstās uzsūkšanās periodā, kas seko pilsētas un ārpilsētas braukšanas ciklam. Pēc tvertnes izgarojumu zudumu testa transportlīdzekli uzstumj vai citādāk novieto uz šasijas dinamometra ar izslēgtu motoru. Tad ar to veic aukstās palaišanas pilsētas un ārpilsētas testu kā aprakstīts III pielikumā. Izplūdes emisiju paraugus var ņemt šīs darbības laikā, bet rezultātus neizmanto izplūdes emisiju tipa apstiprināšanas nolūkā.

5.4. Karstās uzsūkšanās iztvaikošanas emisiju tests

5.4.1. Pirms testa brauciena pabeigšanas mērījumu kamera ir jāizvēdina vairākas minūtes, līdz tiek sasniegts stabils ogļūdeņraža stāvoklis. Šajā laikā ir arī jāieslēdz kameras sajaukšanas ventilators(–i).

5.4.2. Tūlīt pirms testa ogļūdeņraža analizators jānoregulē uz nulli un jākalibrē.

5.4.3. Braukšanas cikla beigās motora pārsegs ir pilnībā jāaizver un jāatvieno visi savienojumi starp transportlīdzekli un izmēģinājumu stendu. Transportlīdzekli tad iebrauc mērījumu kamerā ar minimālu akselerācijas pedāļa izmantošanu. Motors ir jāizslēdz pirms kāda transportlīdzekļa daļa ir mērījumu kamerā. Laiku, kad motoru izslēdz, reģistrē iztvaikošanas emisiju mērījumu datu reģistrēšanas sistēmā un sāk reģistrēt temperatūru. Šajā brīdi transportlīdzekļa logi un bagāžas nodalījums ir jāatver, ja tas vēl nav izdarīts.

5.4.4. Transportlīdzeklis jāiestumj vai citādāk jānovieto mērījumu kamerā ar izslēgtu motoru.

5.4.5. Kameras durvis aizver tā, lai tās būtu gāzi necaurlaidīgas, divu minūšu laikā kopš motora izslēgšanas un septiņu minūšu laikā kopš braukšanas cikla beigām.

5.4.6. Karstās uzsūkšanās 60 ± 0,5 periods sākas, kad kamera ir aizvērta. Ogļūdeņraža koncentrāciju, temperatūru un barometra spiedienu izmēra, lai iegūtu sākotnējos nolasījumus CHC, i, Pi un Ti karstās uzsūkšanās testam. Šos skaitļus izmanto iztvaikošanas emisiju aprēķināšanā, 6. iedaļa. Apkārtējā kameras temperatūra T 60 minūšu karstās uzsūkšanās periodā nedrīkst būt zemāka par 296 K un augstāka par 304 K.

5.4.7. Tūlīt pirms 60 ± 0,5 minūšu testa perioda beigām ogļūdeņraža analizators jānoregulē uz nulli un jākalibrē.

5.4.8. Izmērīt ūdeņraža koncentrāciju kamerā 60 ± 0,5 minūšu testa perioda beigās. Jāizmēra arī temperatūra un barometra spiediens. Šie ir galīgie nolasījumi CHC,i, Pf un Tf karstās uzsūkšanās testam, ko izmanto aprēķinam 6. iedaļā. Ar to nobeidz iztvaikošanas emisiju testa procedūru.

6. APRĒĶINĀŠANA

6.1. Pelikuma 5. iedaļā aprakstītie iztvaikošanas emisiju testi ļauj aprēķināt ogļūdeņraža emisijas no tvertnes izgarojumiem un karstās uzsūkšanas fāzēm. Iztvaikošanas zudumus no katras fāzes aprēķina, izmantojot sākotnējo un galīgo ogļūdeņraža koncentrāciju, temperatūru un spiedienu kamerā kopā ar tīro kameras tilpumu.

Izmanto šādu formulu:

M

= k.V. 10

·

C

· P

T

C

· P

T

kur

MHC = testa fāzes laikā radītā ogļūdeņraža masa (gramos),

CHC = izmērītā ogļūdeņraža koncentrācija kamerā (ppm (tilpums) C1 ekvivalents),

V = tīrais kameras tilpums kubikmetros, kas labots attiecībā uz tāda transportlīdzekļa tilpumu, kuram ir atvērti logi un bagāžas nodalījums. Ja transportlīdzekļa tilpums nav noteikts, atņem tilpumu 1,42 m³,

T = apkārtējā temperatūra kamerā, K,

P = barometra spiediens, kPA,

H/C = ogļūdeņraža un oglekļa attiecība,

k = 1,2 (12 + H/C),

ja

i ir sākotnējais nolasījums,

f ir galīgais nolasījums,

H/C pieņem, ka attiecībā uz tvertnes iztvaikošanas zudumiem H/C ir 2,33,

H/C pieņem, ka attiecībā uz karstās uzsūkšanās zudumiem H/C ir 2,20.

6.2. Vispārējie testa rezultāti

M

= M

+ M

HS

kur

Mkopējais = transportlīdzekļa kopējā emisiju masa (gramos),

MTH = ogļūdeņraža emisiju masa tvertnes sasildīšanā (gramos),

MTS = ogļūdeņraža emisiju masa karstās uzsūkšanās periodā (gramos).

7. ražojumu ATBILSTĪBA

7.1. Ierastajam ražošanas līnijas beigu testam apstiprinājuma turētājs var pierādīt atbilstību ar parauga transportlīdzekļiem, kas atbilst šādām prasībām.

7.2. Noplūdes tests

7.2.1. Ventilācijas ejām no emisiju kontroles sistēmas uz atmosfēru ir jābūt izolētām.

7.2.2. Degvielas sistēmu pakļauj 370 ± 10 mm lielam H2O spiedienam.

7.2.3. Spiedienam jāļauj nostabilizēties pirms degvielas sistēmas izolēšanas no spiediena avota.

7.2.4. Pēc degvielas sistēmas izolēšanas spiediens nedrīkst samazināties par vairāk nekā 50 mm H2O piecās minūtēs.

7.3. Ventilēšanas tests

7.3.1. Ventilācijas ejām no emisiju kontroles sistēmas uz atmosfēru ir jābūt izolētām.

7.3.2. Degvielas sistēmu pakļauj 370 ± 10 mm lielam H2O spiedienam.

7.3.3. Spiedienam jāļauj nostabilizēties pirms degvielas sistēmas izolēšanas no spiediena avota.

7.3.4. Ventilācijas ejas no emisijas kontroles sistēmas uz atmosfēru ir jāatjauno ražošanas stāvoklī.

7.3.5. Degvielas sistēmas spiedienam jānokrītas zem 100 mm H2O ne mazāk kā 30 sekundēs, bet ne ilgā kā divās minūtēs.

7.4. Skalošanas tests

7.4.1. Aprīkojums, ar kuru var noteikt gaisa plūsmas ātrumu 1,0 litri minūtē, jāpievieno skalošanas ieplūdei un, pievienojot vārstu skalošanas ieplūdei, ir jāpievieno spiediena trauks ar pietiekamu tilpumu, lai radītu nelielu ietekmi uz skalošanas sistēmu, vai

7.4.2. Ražotājs var izmantot paša izvēlētu plūsmas mērierīci, ja tā ir pieņemama kompetentajai iestādei.

7.4.3. Transportlīdzeklis jādarbina tā, lai var noteikt skalošanas sistēmas konstrukcijas īpašības, kas varētu ierobežot skalošanas darbību, un atzīmēt apstākļus.

7.4.4. Kamēr transportlīdzekli darbina 7.4.3. punktā minētajās robežās, gaisa plūsma jānosaka ar:

7.4.4.1. ierīci, kas norādīta 7.4.1. punktā, to ieslēdzot. Ir jānovēro spiediena samazinājums no atmosfēras spiediena līmeņa līdz līmenim, kas norāda, ka 1,0 litra tilpums gaisa ir ieplūdis iztvaikošanas emisiju kontroles sistēmā vienas minūtes laikā; vai

7.4.4.2. ja izmanto alternatīvu plūsmas mērierīci, jābūt nosakāmam rādījumam, kas nav mazāks par 1,0 litri minūtē.

7.5. Kompetentā iestāde, kas piešķīrusi tipa apstiprinājumu, jebkurā laikā var pārbaudīt katrai ražošanas vienībai piemērojamo kontroles metožu atbilstību.

7.5.1. Inspektoram no sērijas ir jāpaņem pietiekami liels paraugs.

7.5.2. Inspektors var pārbaudīt šos transportlīdzekļus, piemērojot I pielikuma 7.1.4. vai 7.1.5. punktu.

7.5.3. Ja saskaņā ar I pielikuma 7.1.5. iedaļu transportlīdzekļa testa rezultāti ir ārpus I pielikuma 5.3.4.2. iedaļas robežām, par kurām ir panākta vienošanās, ražotājs var pieprasīt piemērot procedūru, kas minēta I pielikuma 7.1.4. iedaļā.

7.5.3.1. Ražotājs nedrīkst regulēt, labot vai mainīt kādu no transportlīdzekļiem, izņemot gadījumu, kad tie neatbilst I pielikuma 7.1.4. iedaļas prasībām un kad šāds darbs ir reģistrēts ražotāja transportlīdzekļa montāžas un testa procedūrās.

7.5.3.2. Ražotājs var pieprasīt vienu atkārtotu testu transportlīdzeklim, kura iztvaikošanas emisiju īpašības, visticamāk, ir mainījušās 7.5.3.1. iedaļā minētās darbības dēļ.

7.6. Ja nav izpildītas 7.5. iedaļas prasības, kompetentajai iestādei jānodrošina visi nepieciešamie pasākumi, lai iespējami drīz atjaunotu ražojumu atbilstību.

--------------------------------------------------

VII PIELIKUMS

Novecošanas testa apraksts pretpiesārņošanas iekārtu ilglaicīguma pārbaudei

1. IEVADS

Šajā pielikumā ir aprakstīts tests pretpiesārņošanas iekārtu ilglaicīguma pārbaudei, kas uzstādītas transportlīdzekļiem ar dzirksteļaizdedzes vai kompresijaizdedzes motoriem, 80000 km novecošanas testa laikā.

2. TESTA TRANSPORTLĪDZEKLIS

2.1. Transportlīdzeklis jāiesniedz labā mehāniskā kārtībā.; motoram un pretpiesārņošanas ierīcēm jābūt jaunām.

Transportlīdzeklis var būt tas pats, kas iesniegts I tipa testam; šis I tipa tests ir jāveic pēc tam, kad ar transportlīdzekli ir nobraukti vismaz 3000 km novecošanas cikla, kas minēts 5.1. iedaļā.

3. DEGVIELA

Ilglaicīguma testu veic ar pārdošanā pieejamu bezsvina benzīnu vai dīzeļdegvielu.

4. TRANSPORTLĪDZEKĻA UZTURĒŠANA UN NOREGULĒŠANA

Testa transportlīdzekļa uzturēšanas, noregulēšanas un izmantošanas kontroles ir tās, ko ir ieteicis ražotājs.

5. TRANSPORTLĪDZEKĻA DARBĪBA UZ TRASES, CEĻA VAI ŠASIJAS DINAMOMETRA

5.1. Darbības cikls

Darbības laikā uz trases, ceļa vai izmēģinājumu stenda ruļļa jāietver attālums saskaņā ar tālāk aprakstīto braukšanas režīma grafiku (VII.5.1. attēls):

- ilglaicīguma testu veido 11 cikli, kas katrs ietver 6 kilometrus,

- pirmo deviņu ciklu laikā transportlīdzekli aptur četras reizes cikla vidū ar motoru tukšgaitā katru reizi uz 15 sekundēm,

- parasts paātrinājums un ātruma samazināšana,

- pieci ātruma samazinājumi katra cikla vidū, samazinot cikla ātrumu līdz 32 km/h, un transportlīdzekli atkal pakāpeniski paātrina, līdz tiek sasniegts cikla ātrums,

- desmito ciklu veic ar vienmērīgu ātrumu 89 km/h,

- vienpadsmitais cikls sākas ar maksimālo paātrinājumu no apstāšanās punkta līdz 113 km/h. Pusceļā parasti pielieto bremzes, līdz transportlīdzeklis apstājas. Tam seko tukšgaitas periods, kas sastāv no 15 sekundēm, un otrs maksimālais paātrinājums.

Tad grafiku atsāk no sākuma. Maksimālais ātrums katrā ciklā ir norādīts šajā tabulā.

VII.5.1. tabula

Maksimālais ātrums katrā ciklā

Cikls | Ātrums ciklā, km/h |

1 | 64 |

2 | 48 |

3 | 64 |

4 | 64 |

5 | 56 |

6 | 48 |

7 | 56 |

8 | 72 |

9 | 56 |

10 | 89 |

11 | 113 |

+++++ TIFF +++++

Braukšanas režīma grafiks

5.1.1. Pēc ražotāja pieprasījuma var izmantot alternatīvu testa grafiku uz ceļa. Šādi alternatīvi testa grafiki pirms testa ir jāapstiprina tehniskajam dienestam, un tiem pamatā jābūt ar tādu pašu vidējo ātrumu, ātruma izplatību, apstāšanās reizēm attiecīgajā kilometru daudzumā un paātrinājumu skaitu attiecīgajā kilometru daudzumā, kāds ir braukšanas režīma grafikam uz ceļa vai izmēģinājumu stenda ruļļa, kā izklāstīts 5.1. iedaļas VII.5.1. attēlā.

5.1.2. Ilglaicīguma tests vai, ja ražotājs izvēlējies to, pārveidots ilglaicīguma tests jāveic tad, kad ar transportlīdzekli ir nobraukti vismaz 80000 km.

5.2. Testa aprīkojums

5.2.1. Šasijas dinamometrs

5.2.1.1. Ja testu veic uz šasijas dinamometra, tam jāļauj veikt ciklu, kas aprakstīts 5.1. iedaļā. Jo īpaši tam jābūt aprīkotam ar sistēmām, kas imitē inerci un kustības pretestību.

5.2.1.2. Bremzēm jābūt noregulētām, lai patērētu jaudu, kas iedarbojas uz piedziņas riteņiem pie vienmērīga ātruma 80 km/h. Šīs jaudas noteikšanai un bremžu noregulēšanai izmantojamās metodes ir tās pašas, kas aprakstītas III pielikuma 3. papildinājumā.

5.2.1.3. Transportlīdzekļa dzesēšanas sistēmai jāļauj transportlīdzeklim darboties ar temperatūru, kas līdzīga uz ceļa sasniegtajai (eļļa, ūdens, izplūdes sistēma, utt.).

5.2.1.4. Citu atsevišķu izmēģinājumu stenda noregulēšanu un īpašības nepieciešamības gadījumā uzskata par identiskām šīs direktīvas III pielikumā minētajām (piemēram, inerce, kas var būt mehāniska vai elektroniska).

5.2.1.5. Transportlīdzekli nepieciešamības gadījumā var pārvietot uz savādāku stendu, lai veiktu emisiju mērījuma testus.

5.2.2. Darbība uz trases vai ceļa

Ja ilglaicīguma testu veic uz ceļa, transportlīdzekļa atskaites masa būs vismaz vienāda ar to, kas saglabājas testiem, kas veikti uz šasijas dinamometra.

6. PIESĀRŅOJOŠO VIELU EMISIJU MĒRĪJUMS

Testa sākumā (0 km) un pēc katriem 10000 km (± 400 km) vai biežāk ar regulāriem intervāliem līdz 80000 km nobraukumam izplūdes emisijas mēra saskaņā ar I pielikuma 5.3.1. iedaļā minēto I tipa testu. Robežvērtības, kurām jāatbilst, ir noteiktas I pielikuma 5.3.1.4. iedaļā. Tomēr izplūdes emisijas var mērīt arī saskaņā ar I pielikuma 8.2. iedaļas noteikumiem.

Visi izplūdes emisiju rezultāti ir jāatzīmē kā braukšanas attāluma funkcija sistēmā, noapaļojot līdz tuvākajam kilometram, un caur visiem šiem datu punktiem novelk vispiemērotāko taisnu līniju, saskaņā ar mazāko kvadrātu metodi. Šajā aprēķinā neņem vērā testa rezultātus pie 0 km.

Dati būs pieņemami izmantošanai pielaides koeficienta aprēķinā tikai tad, ja interpolēti 6400 km un 80000 km punkti šajā līnijā ir iepriekšminētajās robežās. Dati joprojām ir pieņemami, ja vispiemērotākā taisnā līnija šķērso piemērojamu vērtību ar negatīvu slīpumu (6400 km interpolēts punkts ir augstāk par 80000 km interpolētu punktu), bet 80000 km faktiskais datu punkts ir zem robežas.

Izplūdes emisiju pielaides koeficientu aprēķina par katru piesārņojošo vielu šādi:

D.E.F. =

Mi

Mi

kur

Mi1 = piesārņojošu vielu emisijas masa i gramos uz kilometru, interpolējot līdz 6400 km,

Mi2 = piesārņojošu vielu emisijas masa i gramos uz kilometru, interpolējot līdz 80000 km.

Interpolētās vērtības jānosaka līdz vismaz četriem cipariem daļskaitlī aiz komata, pirms skaitļi tiek dalīti, lai noteiktu pielaides koeficientu. Rezultāts jānoapaļo līdz trīs cipariem daļskaitlī aiz komata.

Ja pielaides koeficients ir mazāks par vienu, to uzskata par līdzīgu ar vienu.

--------------------------------------------------

VIII PIELIKUMS

SPECIFIKĀCIJAS UN STANDARTDEGVIELAS

1. AR DZIRKSTEĻMOTORU APRĪKOTU TRANSPORTLĪDZEKĻU TESTĀ IZMANTOJAMĀS STANDARTDEGVIELAS TEHNISKIE DATI

CEC standartdegviela RF–08–A–85

Tips: augstākās kvalitātes svinu nesaturošs benzīns (1)

[1]

Piezīmes:

(1) Šīs degvielas piejaukumiem var izmantot tikai tradicionālas Eiropas naftas pārstrādes sastāvdaļas.

(2) Specifikācijās norādītās vērtības ir "faktiskās vērtības". Robežvērtības noteiktas, piemērojot ASTM (Amerikas Materiālu un izmēģinājumu biedrības) D 3244 "Argumentācija naftas produktu kvalitātes strīdu risināšanai" noteikumus, maksimālā vērtība noteikta, ievērojot minimālo atšķirību 2R vērtībai virs nulles; maksimālā un minimālā vērtība noteikta, ievērojot minimālo atšķirību 4R (R = reproducējamība).

Neatkarīgi no šā pasākuma, kas vajadzīgs ar statistiku saistītu iemeslu dēļ, degvielas ražotājam tomēr jācenšas panākt nulles vērtību, ja noteiktā maksimālā vērtība ir 2R un vidējo vērtību, ja ir noteikta maksimālā un minimālā robežvērtība. Ja jāizlemj, vai degviela atbilst specifikācijas prasībām, piemēro ASTM D 3244 noteikumus.

(3) Tiks pieņemtas ekvivalentas ISO metodes, kad tās būs noteiktas visām uzskaitītajām pozīcijām.

(4) Tabulā noteiktās vērtības attiecas uz visu iztvaikoto daudzumu (% atjaunots + % zudumi).

(5) Degviela var saturēt oksidācijas inhibitorus un metālu deaktivētājus, ko parasti izmanto plūsmas stabilizēšanai naftas attīrīšanas iekārtās, bet mazgāšanas/disperģētājvielu piedevas un šķīdinātājus pievienot nedrīkst.

| Robežvērtības un vienība (2) | ASTM metode (3) |

maksimāli | minimāli |

Pētnieciskais oktānskaitlis | 95,0 | | D 2699 |

Motora oktānskaitlis | 85,0 | | D 2700 |

Blīvums pie 15 °C | 0,748 | 0,762 | D 1298 |

Reida tvaika spiediens | 0,56 bar | 0,64 bar | D 323 |

Destilācija (4) | | | |

—sākotnējā viršanas temperatūra | 24 °C | 40 °C | D 86 |

—pie 10 % no tilpuma | 42 °C | 58 °C | |

—pie 50 % no tilpuma | 90 °C | 110 °C | |

—pie 90 % no tilpuma | 155 °C | 180 °C | |

—galējā viršanas temperatūra | 190 °C | 215 °C | |

Atlikums | | 2 % | D 86 |

Ogļūdeņraža analīze: | | | |

—olefīni | | 20 % no tilpuma | D 1319 |

—aromātiskie savienojumi | (Ieskaitot benzolu maksimāli 5 % no tilpuma [1] | 45 % no tilpuma | [1]D 3606/D 2267 |

—piesātinājums | atlikums | | D 1319 |

Oglekļa un ūdeņraža attiecība | attiecība | |

Oksidēšanās stabilitāte (5) | 480 min | | D 525 |

Esošie sveķi | | 4 mg/100 ml | D 381 |

Sēra saturs | | 0,04 % no masas | D 1266/D 2622/D 2785 |

Vara korozija pie 50 °C | | 1 | D 130 |

Svina saturs | | 0,005 g/l | D 3237 |

Fosfora saturs | | 0,0013 g/l | D 3231 |

2. AR DĪZEĻMOTORU APRĪKOTU TRANSPORTLĪDZEKĻU testā IZMANTOJAMĀS STANDARTDEGVIELAS TEHNISKIE DATI

CEC standartdegviela RF–03–A–84 (1)

Tips: dīzeļdegviela

Piezīmes:

(1) Ja jāaprēķina motora vai transportlīdzekļa siltuma lietderības koeficients, degvielas sadegšanas siltumu aprēķina šādi:

Raksturīgā enerģētiskā vērtība (sadegšanas siltums) (tīrā) MJ/kg = (46,423 – 8,792d2 + 3,170d) (1 – (x + y + s)) + 9,420s – 2,499x

+ 9,420s − 2,499x

kur

d ir blīvums pie 288 K/15°C,

x ir ūdens saturs masas procentos (%/100),

y ir pelnu saturs masas procentos (%/100),

s ir sēra saturs masas procentos (%/100).

(2) Specifikācijās norādītās vērtības ir "faktiskās vērtības". Robežvērtības noteiktas, piemērojot ASTM (Amerikas Materiālu un izmēģinājumu biedrības) D 3244 "Argumentācija naftas produktu kvalitātes strīdu risināšanai" noteikumus, maksimālā vērtība noteikta, ievērojot minimālo atšķirību 2R vērtībai virs nulles; maksimālā un minimālā vērtība noteikta, ievērojot minimālo atšķirību 4R (R = reproducējamība).

Neatkarīgi no šā pasākuma, kas vajadzīgs ar statistiku saistītu iemeslu dēļ, degvielas ražotājam tomēr jācenšas panākt nulles vērtību, ja noteiktā maksimālā vērtība ir 2R un vidējo vērtību, ja ir noteikta maksimālā un minimālā robežvērtība. Ja jāizlemj, vai degviela atbilst specifikācijas prasībām, piemēro ASTM D 3244 noteikumus.

(3) Tabulā noteiktās vērtības attiecas uz iztvaikoto daudzumu (procenti atjaunots + procenti zudumi).

(4) Cetānskaitļa diapazons neatbilst prasībai attiecībā uz minimālo diapazonu 4R. Tomēr domstarpību gadījumā starp degvielas piegādātāju un degvielas izmantotāju, to atrisināšanai var izmantot ASTM D 3244 noteikumus, ar nosacījumu, ka tiek veikti nevis atsevišķi mērījumi, bet pietiekoši daudz atkārtoti mērījumi, lai nodrošinātu precīzu rezultātu fiksēšanu.

(5) Tiks pieņemtas ekvivalentas ISO metodes, kad tās būs noteiktas visām uzskaitītajām pozīcijām.

(6) Pēc transportlīdzekļa ražotāja pieprasījuma, gan tipa apstiprināšanas, gan ražojuma atbilstības testos var izmantot dīzeļdegvielu ar sēra saturu maksimāli 0,05 % no masas, lai atspoguļotu tirgū paredzamo degvielas kvalitāti.

(7) Pat ja oksidēšanās stabilitāte tiek kontrolēta, ir paredzams ierobežots glabāšanas laiks. Par glabāšanas noteikumiem un laiku jākonsultējas ar piegādātāju.

(8) Šīs degvielas pamata sastāvā jābūt tikai ogļūdeņraža destilātam pēc krekinga; ir atļauta attīrīšana no sēra. Tā nedrīkst saturēt jebkādas metāla piedevas vai cetānu palielinošas piedevas.

| Robežvērtības un vienība (2) | ASTM metode (3) |

Cetānskaitlis (4) | minimāli 49 | D 613 |

maksimāli 53 |

Blīvums pie 15 °C (kg/1) | minimāli 0,835 | D 1298 |

maksimāli 0,845 |

Destilācija (5) | | D 86 |

—pie 50 % tilpuma | minimāli 245° C |

—pie 90 % tilpuma | minimāli 320 °C |

maksimāli 340 °C |

—galējā viršanas temperatūra | maksimāli 370 °C |

Uzliesmošanas temperatūra | minimāli 55° C | D 93 |

CFPP (saķepšanas temperatūra uz auksta filtra) | minimāli – | EN 116(CEN) |

maksimāli – 5 °C |

Viskozitāte pie 40 °C | minimāli 2,5 mm2/s | D 445 |

maksimāli 3,5 mm2/s |

Sēra saturs (6) | minimālais lielums jāziņo | D 1266/D 26227 D 2785 |

maksimāli 0,3 % no masas |

Vara korozija | maksimāli 1 | D 130 |

Konradsona oglekļa atlikums (10 % DR) | maksimāli 0,2 % no masas | D 189 |

Pelnu saturs | maksimāli 0,01 % no masas | D 482 |

Ūdens saturs | maksimāli 0,05 % no masas | D 95/D 1744 |

Neitralizācijas (spēcīga skābe) skaitlis | maksimāli 0,20 mg KOH/g | |

Oksidēšanās stabilitāte (7) | maksimāli 2,5 mg/100 ml | D 2274 |

Piedevas (8) | | |

[1] Oksidēto savienojumu pievienošana ir aizliegta

--------------------------------------------------

IX PIELIKUMS

Paraugs

(maksimālais formāts: A4 (210 x 297 mm))

EEK TIPA APSTIPRINĀJUMA SERTIFIKĀTS

(transportlīdzeklis)

+++++ TIFF +++++

+++++ TIFF +++++

--------------------------------------------------