Access to European Union law
<a href="https://eur-lex.europa.eu/content/help/eurlex-content/experimental-features.html" target="_blank">More about the experimental features corner</a>
Choose the experimental features you want to try
EUR-Lex
Access to European Union law

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

You are here
Use quotation marks to search for an "exact phrase". Append an asterisk (*) to a search term to find variations of it (transp*, 32019R*). Use a question mark (?) instead of a single character in your search term to find variations of it (ca?e finds case, cane, care).
Search tips
Need more search options? Use the Advanced search

Document 02020L1828-20230502

    Consolidated text: Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2020/1828 (2020. gada 25. novembris) par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK (Dokuments attiecas uz EEZ)Dokuments attiecas uz EEZ

    Access initial legal act
    (

    Legal status of the document In force

    )

    Access current version (18/07/2024)

    ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2020/1828/2023-05-02

    02020L1828 — LV — 02.05.2023 — 001.001

    Šis dokuments ir tikai informatīvs, un tam nav juridiska spēka. Eiropas Savienības iestādes neatbild par tā saturu. Attiecīgo tiesību aktu un to preambulu autentiskās versijas ir publicētas Eiropas Savienības “Oficiālajā Vēstnesī” un ir pieejamas datubāzē “Eur-Lex”. Šie oficiāli spēkā esošie dokumenti ir tieši pieejami, noklikšķinot uz šajā dokumentā iegultajām saitēm

    ►B

    EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2020/1828

    (2020. gada 25. novembris)

    par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK

    (Dokuments attiecas uz EEZ)

    (OV L 409, 4.12.2020., 1. lpp)

    Grozīta ar:

     

     

    Oficiālais Vēstnesis

      Nr.

    Lappuse

    Datums

    ►M1

    EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2022/1925 (2022. gada 14. septembris)

      L 265

    1

    12.10.2022



    ▼B

    EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2020/1828

    (2020. gada 25. novembris)

    par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK

    (Dokuments attiecas uz EEZ)



    1. NODAĻA

    PRIEKŠMETS, DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS

    1. pants

    Priekšmets un mērķis

    1.  
    Šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi, kuri nodrošina, ka visās dalībvalstīs ir pieejams pārstāvības prasību mehānisms patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai, vienlaikus sniedzot pienācīgas garantijas ļaunprātīgas tiesāšanās novēršanai. Šīs direktīvas mērķis ir, panākot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tuvinot konkrētus aspektus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos, kas attiecas uz pārstāvības prasībām. Šajā nolūkā šīs direktīvas mērķis ir arī uzlabot patērētāju piekļuvi tiesu iestādēm.
    2.  
    Šī direktīva neliedz dalībvalstīm pieņemt vai paturēt spēkā procesuālus līdzekļus patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai valsts līmenī. Tomēr dalībvalstis nodrošina, ka šai direktīvai atbilst vismaz viens procesuālais mehānisms, kas ļauj tiesīgajām iestādēm celt pārstāvības prasības gan aizlieguma pasākumu, gan tiesiskās aizsardzības pasākumu nolūkā. Šīs direktīvas īstenošana nav iemesls, lai samazinātu aizsardzības līmeni jomās, uz kurām attiecas I pielikumā uzskaitīto Savienības tiesību aktu darbības joma.
    3.  
    Tiesīgās iestādes var pēc saviem ieskatiem izvēlēties jebkuru no procesuālajiem līdzekļiem, kas tām pieejami Savienības vai valsts tiesību aktos patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai.

    2. pants

    Darbības joma

    1.  
    Šo direktīvu piemēro pārstāvības prasībām, ko ceļ saistībā ar tirgotāju izdarītiem I pielikumā minēto Savienības tiesību aktu noteikumu, tostarp valsts tiesību aktos transponētu noteikumu, pārkāpumiem, kas kaitē vai var kaitēt patērētāju kolektīvajām interesēm. Šī direktīva neskar I pielikumā minēto Savienības tiesību aktu noteikumus. To piemēro iekšzemes un pārrobežu pārkāpumiem, tostarp tad, kad minētie pārkāpumi ir beigušies pirms pārstāvības prasības uzsākšanas vai kad minētie pārkāpumi ir beigušies pirms pārstāvības prasības izskatīšanas beigām.
    2.  
    Šī direktīva neietekmē Savienības vai valstu tiesību aktu noteikumus, kuri paredz līgumiskus un ārpuslīgumiskus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas 1. punktā minēto pārkāpumu gadījumā ir pieejami patērētājiem.
    3.  
    Šī direktīva neskar Savienības noteikumus par starptautiskajām privāttiesībām, jo īpaši noteikumus, kas attiecas uz tiesu jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, un noteikumus par līgumiskajām un ārpuslīgumiskajām saistībām piemērojamiem tiesību aktiem.

    3. pants

    Definīcijas

    Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

    1) 

    “patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kas rīkojas nolūkos, kuri nav saistīti ar minētās personas komercdarbību, saimniecisko darbību, amatniecisko darbību vai profesiju;

    2) 

    “tirgotājs” ir jebkura fiziska persona vai jebkura juridiska persona – gan privāta, gan publiska –, kas rīkojas nolūkos, kuri ir saistīti ar minētās personas komercdarbību, saimniecisko darbību, amatniecisko darbību vai profesiju, tostarp ar citas personas, kas darbojas minētās personas vārdā vai uzdevumā, starpniecību;

    3) 

    “patērētāju kolektīvās intereses” ir patērētāju vispārējās intereses un, jo īpaši tiesiskās aizsardzības pasākumu nolūkos, patērētāju grupas intereses;

    4) 

    “tiesīgā iestāde” ir jebkura organizācija vai publiska iestāde, kas pārstāv patērētāju intereses un ko dalībvalsts ir izraudzījusies par tiesīgu celt pārstāvības prasības saskaņā ar šo direktīvu;

    5) 

    “pārstāvības prasība” ir tāda prasība patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai, kuru tiesīgā iestāde ir cēlusi kā prasītājs patērētāju vārdā ar mērķi panākt aizlieguma pasākumu, tiesiskās aizsardzības pasākumu vai abus;

    6) 

    “iekšzemes pārstāvības prasība” ir pārstāvības prasība, ko ceļ tiesīgā iestāde dalībvalstī, kurā tiesīgā iestāde tika izraudzīta;

    7) 

    “pārrobežu pārstāvības prasība” ir pārstāvības prasība, ko ceļ tiesīgā iestāde citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā tiesīgā iestāde tika izraudzīta;

    8) 

    “prakse” ir jebkura tirgotāja veikta darbība vai bezdarbība;

    9) 

    “galīgais lēmums” ir dalībvalsts tiesas vai administratīvās iestādes lēmums, ko nevar vai vairs nevar pārskatīt parastajā pārsūdzības kārtībā;

    10) 

    “tiesiskās aizsardzības pasākums” ir pasākums, kas uzliek tirgotājam pienākumu attiecīgā gadījumā un saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem nodrošināt attiecīgajiem patērētājiem tiesiskās aizsardzības līdzekļus, piemēram, kompensāciju, remontu, aizstāšanu, cenas samazināšanu, līguma izbeigšanu vai samaksātās cenas atlīdzināšanu.



    2. NODAĻA

    PĀRSTĀVĪBAS PRASĪBAS

    4. pants

    Tiesīgās iestādes

    1.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka pārstāvības prasības, kā paredzēts šajā direktīvā, var celt tiesīgās iestādes, ko šajā nolūkā izraudzījušas dalībvalstis.
    2.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka iestādes, jo īpaši patērētāju organizācijas, tostarp patērētāju organizācijas, kas pārstāv locekļus no vairāk nekā vienas dalībvalsts, ir tiesīgas tikt izraudzītas kā tiesīgās iestādes iekšzemes pārstāvības prasību, pārrobežu pārstāvības prasību vai abu veidu prasību celšanai.
    3.  

    Dalībvalstis izraugās 2. punktā minētu iestādi, kas iesniegusi lūgumu to izraudzīt, kā tiesīgo iestādi pārrobežu pārstāvības prasības celšanai, ja minētā iestāde atbilst visiem turpmāk minētajiem kritērijiem:

    a) 

    tā ir juridiska persona, kas ir izveidota saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kura to izraugās, un kas var pierādīt 12 mēnešus ilgu faktisko sabiedrisko darbību patērētāju interešu aizsardzības jomā pirms tās lūguma to izraudzīt;

    b) 

    tās statūtos noteiktais mērķis apliecina, ka tai ir leģitīmas intereses aizsargāt patērētāju intereses, kā paredzēts I pielikumā minēto Savienības tiesību aktu noteikumos;

    c) 

    tās darbībai ir bezpeļņas raksturs;

    d) 

    pret to nav sākta maksātnespējas procedūra un tā nav pasludināta par maksātnespējīgu;

    e) 

    tā ir neatkarīga un to neietekmē personas, kas nav patērētāji, jo īpaši tirgotāji, un kam ir ekonomiskas intereses celt pārstāvības prasību, tostarp gadījumā, kad finansējumu nodrošina trešās personas, un šajā nolūkā tā ir izstrādājusi procedūras, kas novērš šādu ietekmi, kā arī novērš interešu konfliktus starp sevi, saviem finansētājiem un patērētāju interesēm;

    f) 

    tā publiski, vienkāršā un saprotamā valodā, izmantojot jebkādus piemērotus līdzekļus, jo īpaši savā tīmekļa vietnē, atklāj informāciju, kas apliecina, ka iestāde atbilst a) līdz e) apakšpunktā uzskaitītajiem kritērijiem, un informāciju par tās finansējuma avotiem kopumā, tās organizatorisko, vadības un dalībnieku struktūru, tās statūtos noteikto mērķi un tās darbībām.

    4.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka kritēriji, ko tās izmanto, lai izraudzītos iestādi kā tiesīgo iestādi iekšzemes pārstāvības prasību celšanai, atbilst šīs direktīvas mērķiem, lai nodrošinātu šādu pārstāvības prasību efektīvu un lietderīgu darbību.
    5.  
    Dalībvalstis var nolemt, ka 3. punktā uzskaitītos kritērijus piemēro arī tiesīgo iestāžu izraudzīšanai iekšzemes pārstāvības prasību celšanas nolūkos.
    6.  
    Dalībvalstis konkrētas iekšzemes pārstāvības prasības celšanai kādu iestādi pēc minētās iestādes lūguma var izraudzīties kā tiesīgo iestādi ad hoc kārtā, ja tā atbilst valsts tiesību aktos paredzētajiem kritērijiem tiesīgo iestāžu izraudzīšanai.
    7.  
    Neatkarīgi no 3. un 4. punkta dalībvalstis kā tiesīgās iestādes pārrobežu pārstāvības prasību celšanai var izraudzīties publiskas iestādes. Dalībvalstis var noteikt, ka publiskajām iestādēm, kas jau ir izraudzītas kā tiesīgās iestādes Direktīvas 2009/22/EK 3. panta nozīmē, arī turpmāk jāpaliek izraudzītām kā tiesīgajām iestādēm šīs direktīvas nolūkos.

    5. pants

    Informēšana un tiesīgo iestāžu uzraudzība

    1.  
    Katra dalībvalsts Komisijai dara zināmu sarakstu ar tiesīgajām iestādēm, ko tā iepriekš izraudzījusies pārrobežu pārstāvības prasību celšanas nolūkā, tostarp minēto tiesīgo iestāžu nosaukumu un statūtos noteikto mērķi, līdz 2023. gada 26. decembrim. Katra dalībvalsts informē Komisiju ikreiz, kad tiek veiktas izmaiņas minētajā sarakstā. Dalībvalstis minēto sarakstu dara publiski pieejamu.

    Komisija apkopo sarakstu ar minētajām tiesīgajām iestādēm un dara to publiski pieejamu. Komisija minēto sarakstu atjaunina ikreiz, kad Komisijai tiek paziņotas izmaiņas dalībvalstu tiesīgo iestāžu sarakstos.

    2.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka informāciju par tiesīgajām iestādēm, kas iepriekš izraudzītas iekšzemes pārstāvības prasību celšanas nolūkā, dara pieejamu sabiedrībai.
    3.  
    Dalībvalstis vismaz reizi piecos gados novērtē, vai tiesīgās iestādes joprojām atbilst 4. panta 3. punktā uzskaitītajiem kritērijiem. Dalībvalstis nodrošina, ka tiesīgā iestāde zaudē savu statusu, ja tā vairs neatbilst vienam vai vairākiem no minētajiem kritērijiem.
    4.  
    Ja kāda dalībvalsts vai Komisija pauž bažas par to, vai tiesīgā iestāde atbilst 4. panta 3. punktā uzskaitītajiem kritērijiem, dalībvalsts, kura ir izraudzījusies minēto tiesīgo iestādi, izmeklē šīs bažas. Attiecīgā gadījumā dalībvalstis atsauc minētās tiesīgās iestādes izraudzīšanu, ja tā vairs neatbilst vienam vai vairākiem no minētajiem kritērijiem. Tirgotājam, kas ir atbildētājs pārstāvības prasībā, ir tiesības izteikt tiesai vai administratīvajai iestādei pamatotas bažas par to, vai tiesīgā iestāde atbilst 4. panta 3. punktā uzskaitītajiem kritērijiem.
    5.  
    Dalībvalstis izraugās valstu kontaktpunktus 4. punkta nolūkos un paziņo Komisijai minēto kontaktpunktu nosaukumu un kontaktinformāciju. Komisija izveido minēto kontaktpunktu sarakstu un minēto sarakstu dara pieejamu dalībvalstīm.

    6. pants

    Pārrobežu pārstāvības prasību celšana

    1.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka tiesīgās iestādes, kas citā dalībvalstī iepriekš izraudzītas pārrobežu pārstāvības prasību celšanas nolūkā, to tiesās vai administratīvajās iestādēs var celt šādas pārstāvības prasības.
    2.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad iespējamais Savienības tiesību pārkāpums, kā minēts 2. panta 1. punktā, ietekmē vai var ietekmēt patērētājus dažādās dalībvalstīs, pārstāvības prasību dalībvalsts kompetentajā tiesā vai administratīvajā iestādē var celt vairākas tiesīgās iestādes no dažādām dalībvalstīm, lai aizsargātu patērētāju kolektīvās intereses dažādās dalībvalstīs.
    3.  
    Tiesas un administratīvās iestādes pieņem 5. panta 1. punktā minēto sarakstu kā pierādījumu par tiesīgās iestādes locus standi celt pārrobežu pārstāvības prasību, neskarot tās tiesas vai administratīvās iestādes tiesības, kurā celta prasība, pārbaudīt, vai tiesīgās iestādes statūtos noteiktais mērķis attaisno to, ka tā ceļ prasību konkrētā lietā.

    7. pants

    Pārstāvības prasības

    1.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar 4. pantu izraudzītas tiesīgās iestādes to tiesās vai administratīvajās iestādēs var celt šajā direktīvā paredzētās pārstāvības prasības.
    2.  
    Ceļot pārstāvības prasību, tiesīgā iestāde tiesai vai administratīvajai iestādei sniedz pietiekamu informāciju par patērētājiem, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība.
    3.  
    Tiesas vai administratīvās iestādes saskaņā ar šo direktīvu un valsts tiesību aktiem novērtē konkrētas pārstāvības prasības pieņemamību.
    4.  

    Dalībvalstis nodrošina, ka tiesīgajām iestādēm ir tiesības lūgt vismaz šādus pasākumus:

    a) 

    aizlieguma pasākumus;

    b) 

    tiesiskās aizsardzības pasākumus.

    5.  
    Dalībvalstis var dot tiesīgajām iestādēm iespēju 4. punktā minētos pasākumus attiecīgā gadījumā lūgt vienā pārstāvības prasībā. Dalībvalstis var noteikt, ka minētie pasākumi ir jāietver vienā lēmumā.
    6.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka pārstāvības prasībās patērētāju intereses pārstāv tiesīgās iestādes un ka minētajām tiesīgajām iestādēm tiesvedībā ir prasītāja tiesības un pienākumi. Patērētājiem, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība, ir tiesības izmantot 4. punktā minētos pasākumus.
    7.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka tiesas vai administratīvās iestādes saskaņā ar valsts tiesību aktiem spēj iespējami agrīnākā tiesvedības posmā izbeigt acīmredzami nepamatotas lietas.

    8. pants

    Aizlieguma pasākumi

    1.  

    Dalībvalstis nodrošina, ka 7. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētie aizlieguma pasākumi ir pieejami kā:

    a) 

    pagaidu pasākums, ar ko izbeidz praksi vai attiecīgā gadījumā aizliedz praksi, ja tiek uzskatīts, ka minētā prakse ir pārkāpums, kā minēts 2. panta 1. punktā;

    b) 

    galīgs pasākums, ar ko izbeidz praksi vai attiecīgā gadījumā aizliedz praksi, ja ir konstatēts, ka minētā prakse ir pārkāpums, kā minēts 2. panta 1. punktā.

    2.  

    Ja valsts tiesību akti to paredz, 1. punkta b) apakšpunktā minētais pasākums var ietvert:

    a) 

    pasākumu, ar ko konstatē, ka prakse ir pārkāpums, kā minēts 2. panta 1. punktā; un

    b) 

    pienākumu pilnībā vai daļēji publicēt lēmumu par pasākumu tādā veidā, kādā tiesa vai administratīvā iestāde uzskata par piemērotu, vai pienākumu publicēt korektīvu paziņojumu.

    3.  

    Lai tiesīgā iestāde lūgtu aizlieguma pasākumu, attiecīgajiem individuālajiem patērētājiem nav jāpauž vēlme, ka tos pārstāv minētā tiesīgā iestāde. Tiesīgajai iestādei nav pienākuma pierādīt:

    a) 

    faktiskus zaudējumus vai kaitējumu individuāliem patērētājiem, kurus skāris pārkāpums, kā minēts 2. panta 1. punktā; vai

    b) 

    tirgotāja nodomu vai nolaidību.

    4.  
    Dalībvalstis var ieviest valsts tiesību aktu noteikumus vai paturēt spēkā valsts tiesību aktu noteikumus, saskaņā ar kuriem tiesīgajai iestādei ir atļauts 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto aizlieguma pasākumu lūgt tikai pēc tam, kad tā ir veikusi apspriešanos ar attiecīgo tirgotāju nolūkā panākt, ka minētais tirgotājs izbeidz 2. panta 1. punktā minēto pārkāpumu. Ja tirgotājs neizbeidz pārkāpumu divu nedēļu laikā pēc apspriešanās pieprasījuma saņemšanas, tiesīgā iestāde var tūlīt celt pārstāvības prasību par aizlieguma pasākumu.

    Dalībvalstis dara Komisijai zināmus jebkādus šādus valsts tiesību aktu noteikumus. Komisija nodrošina to, ka minētā informācija ir publiski pieejama.

    9. pants

    Tiesiskās aizsardzības pasākumi

    1.  
    Tiesiskās aizsardzības pasākums uzliek tirgotājam pienākumu attiecīgā gadījumā un saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem nodrošināt attiecīgajiem patērētājiem tiesiskās aizsardzības līdzekļus, piemēram, kompensāciju, remontu, aizstāšanu, cenas samazināšanu, līguma izbeigšanu vai samaksātās cenas atlīdzināšanu.
    2.  
    Dalībvalstis paredz noteikumus par to, kā un kādā pārstāvības prasības par tiesiskās aizsardzības pasākumiem posmā individuālie patērētāji, uz kuriem attiecas minētā pārstāvības prasība, var nepārprotami vai klusējot atbilstīgā termiņā pēc tam, kad ir celta minētā pārstāvības prasība, paust vēlmi, ka minētajā pārstāvības prasībā tos pārstāv vai nepārstāv tiesīgā iestāde un ka tiem būs vai nebūs saistošs pārstāvības prasības iznākums.
    3.  
    Neatkarīgi no 2. punkta dalībvalstis nodrošina, ka individuāliem patērētājiem, kas pastāvīgi nedzīvo tās tiesas vai administratīvās iestādes dalībvalstī, kurā ir celta pārstāvības prasība, ir nepārprotami jāpauž vēlme tikt pārstāvētiem minētajā pārstāvības prasībā, lai minētajiem patērētājiem būtu saistošs minētās pārstāvības prasības iznākums.
    4.  
    Dalībvalstis paredz noteikumus ar mērķi nodrošināt, ka patērētāji, kuri ir nepārprotami vai klusējot pauduši vēlmi tikt pārstāvētiem pārstāvības prasībā, nevar tikt pārstāvēti citās pārstāvības prasībās ar to pašu prasības pamatu un pret to pašu tirgotāju, kā arī individuāli nevar celt prasību ar to pašu prasības pamatu un pret to pašu tirgotāju. Dalībvalstis arī paredz noteikumus ar mērķi nodrošināt, ka patērētāji nesaņem kompensāciju vairāk nekā vienu reizi par vienu un to pašu prasības pamatu pret to pašu tirgotāju.
    5.  
    Ja tiesiskās aizsardzības pasākums nenosaka individuālus patērētājus, kuriem ir tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības pasākumā paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, tas vismaz apraksta patērētāju grupu, kurai ir tiesības izmantot minētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.
    6.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka tiesiskās aizsardzības pasākums dod patērētājiem tiesības izmantot minētajā tiesiskās aizsardzības pasākumā paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus bez nepieciešamības celt atsevišķu prasību.
    7.  
    Dalībvalstis paredz vai patur spēkā noteikumus par termiņiem, kādos individuāli patērētāji var izmantot tiesiskās aizsardzības pasākumus. Dalībvalstis var paredzēt noteikumus par jebkuru tādu atmaksājamu tiesiskās aizsardzības līdzekļu galamērķi, kuri nav atgūti noteiktajā termiņā.
    8.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka tiesīgās iestādes spēj celt pārstāvības prasības par tiesiskās aizsardzības pasākumu bez nosacījuma, ka tiesai vai administratīvai iestādei pārkāpums, kā minēts 2. panta 1. punktā, iepriekš jākonstatē atsevišķā tiesvedībā.
    9.  
    Ar tiesiskās aizsardzības pasākumiem nodrošinātie tiesiskās aizsardzības līdzekļi pārstāvības prasībās neskar nekādus papildu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas patērētājiem ir pieejami saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem un uz kuriem neattiecās minētā pārstāvības prasība.

    10. pants

    Pārstāvības prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem finansēšana

    1.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad pārstāvības prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem finansē trešā persona, ciktāl tas atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tiek novērsti interešu konflikti un ka finansējums, ko sniedz trešās personas, kurām ir ekonomiskas intereses celt pārstāvības prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem vai tās iznākumā, nenovirza pārstāvības prasību prom no patērētāju kolektīvo interešu aizsardzības.
    2.  

    Šā panta 1. punkta nolūkā dalībvalstis jo īpaši nodrošina, ka:

    a) 

    tiesīgo iestāžu lēmumus saistībā ar pārstāvības prasību, tostarp lēmumus par izlīgumiem, trešā persona nepamatoti neietekmē tādā veidā, kas kaitētu to patērētāju kolektīvajām interesēm, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība;

    b) 

    pārstāvības prasība netiek celta pret atbildētāju, kas ir finansētāja konkurents, vai pret atbildētāju, no kura finansētājs ir atkarīgs.

    3.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka tiesas vai administratīvās iestādes pārstāvības prasībās par tiesiskās aizsardzības pasākumiem ir pilnvarotas novērtēt atbilstību 1. un 2. punktam, ja par šādu atbilstību rodas pamatotas šaubas. Šajā nolūkā tiesīgās iestādes tiesai vai administratīvajai iestādei atklāj finanšu pārskatu, kurā uzskaitīti pārstāvības prasības atbalstam izmantoto līdzekļu avoti.
    4.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka 1. un 2. punkta nolūkos tiesas vai administratīvās iestādes ir pilnvarotas veikt piemērotus pasākumus, piemēram, pieprasot tiesīgajai iestādei atteikt vai veikt izmaiņas attiecībā uz attiecīgo finansējumu un vajadzības gadījumā noraidot tiesīgās iestādes locus standi konkrētā pārstāvības prasībā. Ja konkrētā pārstāvības prasībā tiek noraidīts tiesīgās iestādes locus standi, minētais noraidījums neietekmē to patērētāju tiesības, uz kuriem attiecas minētā pārstāvības prasība.

    11. pants

    Izlīgumi par tiesisko aizsardzību

    1.  

    Izlīgumu apstiprināšanas nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka pārstāvības prasībā par tiesiskās aizsardzības pasākumiem:

    a) 

    tiesīgā iestāde un tirgotājs var kopīgi ierosināt tiesai vai administratīvajai iestādei izlīgumu attiecībā uz tiesisko aizsardzību attiecīgajiem patērētājiem; vai

    b) 

    tiesa vai administratīvā iestāde pēc apspriešanās ar tiesīgo iestādi un tirgotāju var aicināt tiesīgo iestādi un tirgotāju saprātīgā termiņā panākt izlīgumu par tiesisko aizsardzību.

    2.  
    Tiesa vai administratīvā iestāde pārbauda 1. punktā minētos izlīgumus. Tiesa vai administratīvā iestāde izvērtē, vai tai ir jāatsaka apstiprināt izlīgumu, kas ir pretrunā imperatīviem valsts tiesību aktu noteikumiem vai arī ietver nosacījumus, kurus nevar izpildīt, ņemot vērā visu pušu, jo īpaši attiecīgo patērētāju, tiesības un intereses. Dalībvalstis var paredzēt noteikumus, kas tiesai vai administratīvajai iestādei ļauj atteikt apstiprināt izlīgumu, pamatojoties uz to, ka izlīgums ir netaisns.
    3.  
    Ja tiesa vai administratīvā iestāde izlīgumu neapstiprina, tā turpina izskatīt attiecīgo pārstāvības prasību.
    4.  
    Apstiprināti izlīgumi ir saistoši tiesīgajai iestādei, tirgotājam un attiecīgajiem individuālajiem patērētājiem.

    Dalībvalstis var paredzēt noteikumus, kas attiecīgajiem individuālajiem patērētājiem, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība un turpmākais izlīgums, dod iespēju pieņemt vai atteikties pieņemt, ka tiem ir saistoši 1. punktā minētie izlīgumi.

    5.  
    Tiesiskā aizsardzība, kas panākta apstiprinātā izlīgumā saskaņā ar 2. punktu, neskar nekādus papildu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas patērētājiem ir pieejami saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem un uz kuriem neattiecās minētais izlīgums.

    12. pants

    Izmaksu sadale pārstāvības prasībā par tiesiskās aizsardzības pasākumiem

    1.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka zaudējušajai pusei pārstāvības prasībā par tiesiskās aizsardzības pasākumiem ir jāsedz tiesāšanās izmaksas, kas radušās uzvarējušajai pusei, saskaņā ar nosacījumiem un izņēmumiem, kas paredzēti valsts tiesību aktos, kuri vispārēji piemērojami tiesvedībai.
    2.  
    Individuālie patērētāji, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, nesedz tiesāšanās izmaksas.
    3.  
    Atkāpjoties no 2. punkta, izņēmuma gadījumos individuālam patērētājam, uz kuru attiecas pārstāvības prasība par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, var piespriest segt tādas tiesāšanās izmaksas, kuras radušās individuālā patērētāja tīšas vai nolaidīgas rīcības dēļ.

    13. pants

    Informācija par pārstāvības prasībām

    1.  

    Dalībvalstis paredz noteikumus, kuri nodrošina, ka tiesīgās iestādes, jo īpaši savās tīmekļa vietnēs, sniedz informāciju par:

    a) 

    pārstāvības prasībām, ko tās ir nolēmušas celt tiesā vai administratīvajā iestādē;

    b) 

    to pārstāvības prasību statusu, kuras tās jau ir cēlušas tiesā vai administratīvajā iestādē; un

    c) 

    šā punkta a) un b) apakšpunktā minēto pārstāvības prasību iznākumu.

    2.  
    Dalībvalstis paredz noteikumus, lai nodrošinātu, ka patērētājiem, uz kuriem attiecas uzsākta pārstāvības prasība par tiesiskās aizsardzības pasākumu, laikus un ar piemērotiem līdzekļiem tiek sniegta informācija par pārstāvības prasību, lai minētie patērētāji varētu nepārprotami vai klusējot paust vēlmi būt pārstāvētiem minētajā pārstāvības prasībā, ievērojot 9. panta 2. punktu.
    3.  
    Neskarot šā panta 1. un 2. punktā minēto informāciju, tiesa vai administratīvā iestāde pieprasa, lai tirgotājs uz sava rēķina informē patērētājus, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība, par jebkādiem galīgiem lēmumiem, kuri paredz 7. pantā minētos pasākumus, un par jebkādiem apstiprinātiem izlīgumiem, kā minēts 11. pantā, izmantojot līdzekļus, kas ir piemēroti lietas apstākļiem un konkrētos termiņos, tostarp attiecīgā gadījumā informējot visus attiecīgos patērētājus atsevišķi. Tirgotājs informāciju sniedz konkrētos termiņos. Šo pienākumu nepiemēro, ja attiecīgie patērētāji par galīgo lēmumu vai apstiprināto izlīgumu tiek informēti citā veidā.

    Dalībvalstis var paredzēt noteikumus, saskaņā ar kuriem tirgotājam būtu pienākums patērētājiem sniegt šādu informāciju tikai tad, ja to pieprasa darīt tiesīgā iestāde.

    4.  
    Šā panta 3. punktā minētās informēšanas prasības mutatis mutandis piemēro tiesīgajām iestādēm attiecībā uz galīgajiem lēmumiem par pārstāvības prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem atteikšanu vai noraidīšanu.
    5.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka uzvarējusī puse var atgūt izmaksas, kas saistītas ar informācijas sniegšanu patērētājiem saistībā ar pārstāvības prasību, saskaņā ar 12. panta 1. punktu.

    14. pants

    Elektroniskas datubāzes

    1.  
    Dalībvalstis var izveidot valsts elektroniskās datubāzes, kas ir publiski pieejamas tīmekļa vietnēs un kas sniedz informāciju par tiesīgajām iestādēm, kuras iepriekš izraudzītas iekšzemes un pārrobežu pārstāvības prasību celšanas nolūkā, un vispārīgu informāciju par uzsāktām un pabeigtām pārstāvības prasībām.
    2.  
    Ja dalībvalsts izveido 1. punktā minēto elektronisko datubāzi, tā paziņo Komisijai interneta adresi, kurā ir pieejama minētā elektroniskā datubāze.
    3.  

    Komisija izveido un uztur elektronisko datubāzi šādiem mērķiem:

    a) 

    visai 5. panta 1., 4. un 5. punktā un 23. panta 2. punktā minētajai saziņai starp dalībvalstīm un Komisiju; un

    b) 

    sadarbībai starp 20. panta 4. punktā minētajām tiesīgajām iestādēm.

    4.  

    Šā panta 3. punktā minētā elektroniskā datubāze nepieciešamajā apjomā ir tieši pieejama attiecīgi:

    a) 

    valstu kontaktpunktiem, kas minēti 5. panta 5. punktā;

    b) 

    tiesām un administratīvajām iestādēm, ja tas nepieciešams saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

    c) 

    tiesīgajām iestādēm, ko dalībvalstis izraudzījušās iekšzemes pārstāvības prasību un pārrobežu pārstāvības prasību celšanai; un

    d) 

    Komisijai.

    Informācija, ar kuru dalībvalstis apmainās šā panta 3. punktā minētajā elektroniskajā datubāzē par tiesīgajām iestādēm, kas izraudzītas 5. panta 1. punktā minēto pārrobežu pārstāvības prasību celšanai, ir publiski pieejama.

    15. pants

    Galīgo lēmumu sekas

    Dalībvalstis nodrošina, ka jebkuras dalībvalsts tiesas vai administratīvas iestādes galīgo lēmumu par to, ka pastāv pārkāpums, kas kaitē patērētāju kolektīvajām interesēm, visas puses var izmantot kā pierādījumu jebkādas citas prasības kontekstā to tiesās vai administratīvajās iestādēs ar mērķi panākt tiesisko aizsardzību pret to pašu tirgotāju par to pašu praksi saskaņā ar valsts tiesību aktiem par pierādījumu novērtēšanu.

    16. pants

    Noilguma termiņi

    1.  
    Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstis nodrošina, ka vēl izskatīšanas procesā esošas pārstāvības prasības par aizlieguma pasākumu, kā minēts 8. pantā, aptur vai pārtrauc piemērojamus noilguma termiņus attiecībā uz patērētājiem, uz kuriem attiecas minētā pārstāvības prasība, lai minētajiem patērētājiem nebūtu šķēršļu pēc tam celt prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem attiecībā uz iespējamo pārkāpumu, kā minēts 2. panta 1. punktā, sakarā ar to, ka laikā, kad tika izskatīta pārstāvības prasība par minētajiem aizlieguma pasākumiem, beidzās piemērojamie noilguma termiņi.
    2.  
    Dalībvalstis arī nodrošina, ka vēl izskatīšanas procesā esoša pārstāvības prasība par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, kā minēts 9. panta 1. punktā, aptur vai pārtrauc piemērojamus noilguma termiņus attiecībā uz patērētājiem, uz kuriem attiecas minētā pārstāvības prasība.

    17. pants

    Procesuālā steidzamība

    1.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka pārstāvības prasības par aizlieguma pasākumiem, kā minēts 8. pantā, tiek izskatītas pienācīgi ātri.
    2.  
    Pārstāvības prasības par aizlieguma pasākumiem, kā minēts 8. panta 1. punkta a) apakšpunktā, attiecīgā gadījumā tiek izskatītas saīsinātā procedūrā.

    18. pants

    Pierādījumu izprasīšana

    Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja tiesīgā iestāde ir sniegusi reāli pieejamus pierādījumus, kuri ir pietiekami, lai pamatotu pārstāvības prasību, un ir norādījusi, ka papildu pierādījumi ir atbildētāja vai trešās personas kontrolē, tiesa vai administratīvā iestāde, ja minētā tiesīgā iestāde tai lūgusi, var atbildētājam vai trešai personai izprasīt šādus pierādījumus saskaņā ar valsts procesuālajiem tiesību aktiem, ievērojot piemērojamos Savienības un valsts noteikumus par konfidencialitāti un proporcionalitāti. Dalībvalstis nodrošina, ka tiesa vai administratīvā iestāde, ja atbildētājs tai lūdzis, var tāpat arī tiesīgajai iestādei vai trešai personai izprasīt būtiskus pierādījumus saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem.

    19. pants

    Sodi

    1.  

    Dalībvalstis paredz noteikumus par sodiem, ko piemēro par to, ka netiek ievērots vai ka atsakās pildīt:

    a) 

    aizlieguma pasākumu, kas minēts 8. panta 1. punktā vai 8. panta 2. punkta b) apakšpunktā; vai

    b) 

    pienākumus, kas minēti 13. panta 3. punktā vai 18. pantā.

    Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka minētie noteikumi tiek piemēroti. Paredzētie sodi ir efektīvi, samērīgi un atturoši.

    2.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka sodi, inter alia, var būt naudas sodu veidā.

    20. pants

    Palīdzība tiesīgajām iestādēm

    1.  
    Dalībvalstis veic pasākumus ar mērķi nodrošināt, ka ar pārstāvības prasībām saistītās tiesvedības izmaksas neliedz tiesīgajām iestādēm efektīvi īstenot savas tiesības lūgt 7. pantā minētos pasākumus.
    2.  
    Šā panta 1. punktā minētie pasākumi var būt, piemēram, publiskais finansējums, tostarp strukturāls atbalsts tiesīgajām iestādēm, piemērojamo tiesas vai administratīvo maksu ierobežošana vai piekļuve juridiskajai palīdzībai.
    3.  
    Dalībvalstis var paredzēt noteikumus, kas tiesīgajām iestādēm atļauj prasīt patērētājiem, kuri pauduši vēlmi, ka tiesīgā iestāde viņus pārstāv konkrētā pārstāvības prasībā par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, maksāt nelielas reģistrācijas maksas vai līdzīgas maksas, lai piedalītos minētajā pārstāvības prasībā.
    4.  
    Dalībvalstis un Komisija atbalsta un veicina sadarbību starp tiesīgajām iestādēm un informācijas apmaiņu un izplatīšanu par to paraugpraksi un pieredzi darbā ar iekšzemes pārkāpumiem un pārrobežu pārkāpumiem, kā minēts 2. panta 1. punktā.



    3. NODAĻA

    NOBEIGUMA NOTEIKUMI

    21. pants

    Atcelšana

    Neskarot šīs direktīvas 22. panta 2. punktu, Direktīva 2009/22/EK tiek atcelta no 2023. gada 25. jūnija.

    Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu II pielikumā.

    22. pants

    Pārejas noteikumi

    1.  
    Dalībvalstis normatīvos un administratīvos aktus, ar kuriem transponē šo direktīvu, piemēro pārstāvības prasībām, kas tiek celtas 2023. gada 25. jūnijā vai pēc tam.
    2.  
    Dalībvalstis normatīvos un administratīvos aktus, ar kuriem transponē Direktīvu 2009/22/EK, piemēro pārstāvības prasībām, kas tiek celtas pirms 2023. gada 25. jūnija.
    3.  
    Dalībvalstis nodrošina, ka normatīvo un administratīvo aktu noteikumus par noilguma termiņu apturēšanu vai pārtraukšanu, ar ko transponē 16. pantu, piemēro tikai prasībām par tiesisko aizsardzību, kuru pamatā ir 2. panta 1. punktā minēti pārkāpumi, kuri notikuši 2023. gada 25. jūnijā vai pēc tam. Tas neliedz piemērot tādus valsts noteikumus par noilguma termiņu apturēšanu vai pārtraukšanu, kuri pirms 2023. gada 25. jūnija bija piemērojami prasībām par tiesisko aizsardzību, kuru pamatā ir 2. panta 1. punktā minēti pārkāpumi, kuri notikuši pirms minētās dienas.

    23. pants

    Uzraudzība un izvērtēšana

    1.  
    Ne agrāk kā 2028. gada 26. jūnijā Komisija veic šīs direktīvas novērtējumu novērtē un iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par galvenajiem konstatējumiem. Novērtējumu veic saskaņā ar Komisijas labāka regulējuma pamatnostādnēm. Ziņojumā Komisija jo īpaši izvērtē šīs direktīvas darbības jomu, kas noteikta 2. pantā un I pielikumā, un šīs direktīvas darbību un efektivitāti pārrobežu situācijās, tostarp juridiskās noteiktības ziņā.
    2.  

    Dalībvalstis pirmo reizi 2027. gada 26. jūnijā un pēc tam ik gadu sniedz Komisijai šādu informāciju, kas vajadzīga, lai sagatavotu 1. punktā minēto ziņojumu:

    a) 

    to pārstāvības prasību skaits un veids, kuru izskatīšana pabeigta kādā no to tiesām vai administratīvajām iestādēm;

    b) 

    pārkāpumu, kas minēti 2. panta 1. punktā, veids un minēto pārstāvības prasību puses;

    c) 

    minēto pārstāvības prasību iznākumi.

    3.  
    Līdz 2028. gada 26. jūnijam Komisija veic izvērtējumu par to, vai pārrobežu pārstāvības prasības vislabāk varētu risināt Savienības līmenī, izveidojot Eiropas ombudu pārstāvības prasībām par aizlieguma pasākumiem un tiesiskās aizsardzības pasākumiem, un iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par galvenajiem konstatējumiem, vajadzības gadījumā pievienojot tiesību akta priekšlikumu.

    24. pants

    Transponēšana

    1.  
    Dalībvalstis līdz 2022. gada 25. decembrim pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Tās par to tūlīt informē Komisiju.

    Tās piemēro minētos noteikumus no 2023. gada 25. jūnija.

    Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

    2.  
    Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

    25. pants

    Stāšanās spēkā

    Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

    26. pants

    Adresāti

    Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.



    I PIELIKUMS

    2. PANTA 1. PUNKTĀ MINĒTIE SAVIENĪBAS TIESĪBU AKTU NOTEIKUMI

    1) 

    Padomes Direktīva 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV L 210, 7.8.1985., 29. lpp.).

    2) 

    Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 21.4.1993., 29. lpp.).

    3) 

    Padomes Regula (EK) Nr. 2027/97 (1997. gada 9. oktobris) par gaisa pārvadātāju atbildību, veicot pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumus (OV L 285, 17.10.1997., 1. lpp.).

    4) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/6/EK (1998. gada 16. februāris) par patērētāju aizsardzību, norādot patērētājiem piedāvāto produktu cenas (OV L 80, 18.3.1998., 27. lpp.).

    5) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 1999/44/EK (1999. gada 25. maijs) par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (OV L 171, 7.7.1999., 12. lpp.).

    6) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.): 5.–7. pants, 10. un 11. pants.

    7) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.): 86.–90. pants, 98. un 100. pants.

    8) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/95/EK (2001. gada 3. decembris) par produktu vispārēju drošību (OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp.): 3. un 5. pants.

    9) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/22/EK (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 24.4.2002., 51. lpp.): 10. pants un IV nodaļa.

    10) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.): 4.–8. pants un 13. pants.

    11) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/65/EK (2002. gada 23. septembris) par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK (OV L 271, 9.10.2002., 16. lpp.).

    12) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.).

    13) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 261/2004 (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV L 46, 17.2.2004., 1. lpp.).

    14) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.).

    15) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/114/EK (2006. gada 12. decembris) par maldinošu un salīdzinošu reklāmu (OV L 376, 27.12.2006., 21. lpp.).

    16) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.): 20. un 22. pants.

    17) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1107/2006 (2006. gada 5. jūlijs) par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesībām, ceļojot ar gaisa transportu (OV L 204, 26.7.2006., 1. lpp.).

    18) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1371/2007 (2007. gada 23. oktobris) par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (OV L 315, 3.12.2007., 14. lpp.).

    19) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.).

    20) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/122/EK (2009. gada 14. janvāris) par patērētāju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar daļlaika lietojuma tiesībām, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un apmaiņas līgumiem (OV L 33, 3.2.2009., 10. lpp.).

    21) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1008/2008 (2008. gada 24. septembris) par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp.): 23. pants.

    22) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1272/2008 (2008. gada 16. decembris) par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.): 1.–35. pants.

    23) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/65/EK (2009. gada 13. jūlijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (OV L 302, 17.11.2009., 32. lpp.).

    24) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (OV L 211, 14.8.2009., 55. lpp.): 3. pants un I pielikums.

    25) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (OV L 211, 14.8.2009., 94. lpp.): 3. pants un I pielikums.

    26) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/110/EK (2009. gada 16. septembris) par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu (OV L 267, 10.10.2009., 7. lpp.).

    27) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/125/EK (2009. gada 21. oktobris), ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp.): 14. pants un I pielikums.

    28) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (OV L 335, 17.12.2009., 1. lpp.): 183.–186. pants.

    29) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 392/2009 (2009. gada 23. aprīlis) par pasažieru pārvadātāju atbildību nelaimes gadījumos uz jūras (OV L 131, 28.5.2009., 24. lpp.).

    30) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 924/2009 (2009. gada 16. septembris) par pārrobežu maksājumiem Kopienā, ar kuru atceļ Regulu (EK) Nr. 2560/2001 (OV L 266, 9.10.2009., 11. lpp.).

    31) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1222/2009 (2009. gada 25. novembris) par riepu marķēšanu attiecībā uz degvielas patēriņa efektivitāti un citiem būtiskiem parametriem (OV L 342, 22.12.2009., 46. lpp.): 4.–6. pants.

    32) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1223/2009 (2009. gada 30. novembris) par kosmētikas līdzekļiem (OV L 342, 22.12.2009., 59. lpp.): 3.–8. un 19.–21. pants.

    33) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/13/ES (2010. gada 10. marts) par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.): 9.–11. pants, 19.–26. un 28.b pants.

    34) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 66/2010 (2009. gada 25. novembris) par ES ekomarķējumu (OV L 27, 30.1.2010., 1. lpp.): 9.–10. pants.

    35) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1177/2010 (2010. gada 24. novembris) par pasažieru tiesībām, ceļojot pa jūru un iekšzemes ūdensceļiem, un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV L 334, 17.12.2010., 1. lpp.).

    36) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/61/ES (2011. gada 8. jūnijs) par alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem un par grozījumiem Direktīvā 2003/41/EK, Direktīvā 2009/65/EK, Regulā (EK) Nr. 1060/2009 un Regulā (ES) Nr. 1095/2010 (OV L 174, 1.7.2011., 1. lpp.).

    37) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.).

    38) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 181/2011 (2011. gada 16. februāris) par autobusu pasažieru tiesībām un par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 (OV L 55, 28.2.2011., 1. lpp.).

    39) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1169/2011 (2011. gada 25. oktobris) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu (OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.).

    40) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/27/ES (2012. gada 25. oktobris) par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK (OV L 315, 14.11.2012., 1. lpp.): 9.–11.a pants.

    41) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 260/2012 (2012. gada 14. marts), ar ko nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009 (OV L 94, 30.3.2012., 22. lpp.).

    42) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 531/2012 (2012. gada 13. jūnijs) par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV L 172, 30.6.2012., 10. lpp.).

    43) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju SAI) (OV L 165, 18.6.2013., 63. lpp.): 13. pants.

    44) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 524/2013 (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (Regula par patērētāju SIT)(OV L 165, 18.6.2013., 1. lpp.): 14. pants.

    45) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV L 60, 28.2.2014., 34. lpp.).

    46) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/31/ES (2014. gada 26. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz neautomātisko svaru pieejamību tirgū (OV L 96, 29.3.2014., 107. lpp.).

    47) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/35/ES (2014. gada 26. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz tādu elektroiekārtu pieejamību tirgū, kas paredzētas lietošanai noteiktās sprieguma robežās (OV L 96, 29.3.2014., 357. lpp.).

    48) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/65/ES (2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/EK un Direktīvu 2011/61/ES (OV L 173, 12.6.2014., 349. lpp.): 23.–29. pants.

    49) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/92/ES (2014. gada 23. jūlijs) par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām (OV L 257, 28.8.2014., 214. lpp.).

    50) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1286/2014 (2014. gada 26. novembris) par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentiem (OV L 352, 9.12.2014., 1. lpp.).

    51) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/760 (2015. gada 29. aprīlis) par Eiropas ilgtermiņa ieguldījumu fondiem (OV L 123, 19.5.2015., 98. lpp.).

    51) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/2120 (2015. gada 25. novembris), ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un mazumtirdzniecības maksu par regulētiem ES iekšzemes sakariem un groza Direktīvu 2002/22/EK un Regulu (ES) Nr. 531/2012 (OV L 310, 26.11.2015., 1. lpp.).

    53) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2302 (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (OV L 326, 11.12.2015., 1. lpp.).

    54) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (OV L 337, 23.12.2015., 35. lpp.).

    55) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/97 (2016. gada 20. janvāris) par apdrošināšanas izplatīšanu (OV L 26, 2.2.2016., 19. lpp.): 17.–24. un 28.–30. pants.

    56) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

    57) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 5. aprīļa Regula (ES) 2017/745, kas attiecas uz medicīniskām ierīcēm, ar ko groza Direktīvu 2001/83/EK, Regulu (EK) Nr. 178/2002 un Regulu (EK) Nr. 1223/2009 un atceļ Padomes Direktīvas 90/385/EEK un 93/42/EEK (OV L 117, 5.5.2017., 1. lpp.): II nodaļa.

    58) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/746 (2017. gada 5. aprīlis) par in vitro diagnostikas medicīniskām ierīcēm un ar ko atceļ Direktīvu 98/79/EK un Komisijas Lēmumu 2010/227/ES (OV L 117, 5.5.2017., 176. lpp.): II nodaļa.

    59) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/1128 (2017. gada 14. jūnijs) par tiešsaistes satura pakalpojumu pārrobežu pārnesamību iekšējā tirgū (OV L 168, 30.6.2017., 1. lpp.).

    60) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/1129 (2017. gada 14. jūnijs) par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību regulētā tirgū, un ar ko atceļ Direktīvu 2003/71/EK (OV L 168, 30.6.2017., 12. lpp.).

    61) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/1131 (2017. gada 14. jūnijs) par naudas tirgus fondiem (OV L 169, 30.6.2017., 8. lpp.).

    62) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/1369 (2017. gada 4. jūlijs), ar ko izveido energomarķējuma satvaru un atceļ Direktīvu 2010/30/ES (OV L 198, 28.7.2017., 1. lpp.): 3.–6. pants.

    63) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/302 (2018. gada 28. februāris), ar ko novērš nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu un citus diskriminācijas veidus iekšējā tirgū klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ un groza Regulas (EK) Nr. 2006/2004 un (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK (OV L 60I, 2.3.2018., 1. lpp.): 3.–5. pants.

    64) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/1972 (2018. gada 11. decembris) par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (OV L 321, 17.12.2018., 36. lpp.): 88. un 98.–116. pants un VI un VIII pielikums.

    65) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/770 (2019. gada 20. maijs) par dažiem digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumu aspektiem (OV L 136, 22.5.2019., 1. lpp.).

    66) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/771 (2019. gada 20. maijs) par atsevišķiem preču pārdošanas līgumu aspektiem, ar kuru groza Regulu (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK un atceļ Direktīvu 1999/44/EK (OV L 136, 22.5.2019., 28. lpp.).

    ▼M1

    67) 

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/1925 (2022. gada 14. septembris) par sāncensīgiem un godīgiem tirgiem digitālajā nozarē un ar ko groza Direktīvas (ES) 2019/1937 un (ES) 2020/1828 (Digitālo tirgu akts) (OV L 265, 21.9.2022., .1. lpp.).

    ▼B



    II PIELIKUMS

    ATBILSTĪBAS TABULA



    Direktīva 2009/22/EK

    Šī direktīva

    1. panta 1. punkts

    1. panta 1. punkts

    1. panta 2. punkts

    2. panta 1. punkts

    -

    2. panta 2. punkts

    -

    3. pants

    2. panta 1. punkts

    7. panta 1. punkts

    7. panta 4. punkta a) apakšpunkts

    -

    7. panta 2. un 3. punkts

    7. panta 4. punkta b) apakšpunkts

    7. panta 5., 6. un 7. punkts

    2. panta 1. punkta a) apakšpunkts

    7. panta 4. punkta a) apakšpunkts

    8. panta 1. punkts

    17. pants

    2. panta 1. punkta b) apakšpunkts

    7. panta 4. punkta a) apakšpunkts

    8. panta 2. punkta b) apakšpunkts

    13. panta 1. punkta c) apakšpunkts

    13. panta 3. punkts

    -

    8. panta 2. punkta a) apakšpunkts

    -

    8. panta 3. punkts

    2. panta 1. punkta c) apakšpunkts

    19. pants

    2. panta 2. punkts

    2. panta 3. punkts

    3. pants

    3. panta 4. punkts

    4. panta 1. un 2. punkts

    4. panta 3. punkta a) un b) apakšpunkts

    4. panta 6. un 7. punkts

    -

    4. panta 3. punkta c), d) e) un f) apakšpunkts

    4. panta 4. un 5. punkts

    -

    5. panta 2., 3., 4., un 5. punkts

    4. panta 1. punkts

    6. pants

    4. panta 2. un 3. punkts

    5. panta 1. punkts

    5. pants

    8. panta 4. punkts

    -

    9. pants

    -

    10. pants

    -

    11. pants

    -

    12. pants

    -

    13. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts

    13. panta 2., 4., un 5. punkts

    -

    14. pants

    -

    15. pants

    -

    16. pants

    -

    18. pants

    6. pants

    23. pants

    7. pants

    1. panta 2. un 3. punkts

    8. pants

    24. pants

    -

    20. pants

    9. pants

    21. pants

    -

    22. pants

    10. pants

    25. pants

    11. pants

    26. pants
    Top